Militārā mantojuma tūrisma stāsti

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas un kaponieru vaļņi, kur tika glabāti ieroči. Viens no ieroču veidiem bija raķešu palaišanas sistēma “Katjuša”.

Ļaužu atmiņa dažkārt ir visai īsa. Tagad, kad katrs var iet un braukt, kurp vien grib, daudzi raud par zaudēto lēto desu, bet ir jau aizmirsuši, ka tepat aiz Mērsraga, ceļam priekšā nereti nolaidās svītrains bomis un bruņoti krievu zaldāti, saukti par robežsargiem, tālāk laida tikai ar rakstiskiem un apštempelētiem propuskiem. Un atļauju saņemt nevarēja vis kurš katrs Latvijas PSR iedzīvotājs, bet tikai tāds, kas no Rojas vai Kolkas ciema padomes vispirms bij saņēmis tā saucamo izsaukumu, uz kura pamata tad nu pēc desmit dienām viņš savā milicijas daļā varēja (vai arī nevarēja) saņemt vīzu iebraukšanai aizliegtajā pierobežas zonā. Šajā nelaimīgajā Kurzemes piekrastē biju nopircis māju, tāpēc ik pavasari arī man un manas ģimenes locekļiem bija jālūdzas un jāzemojas, lai varasvīri iebraukšanas atļauju atjaunotu.

Teicējs apraksta atmiņas apraksta Kārli Zāli kā personību, kura veidoja slavenākos Latvijas mākslas darbus. Apraksts ir veltīts Zāles piemiņai 1942. gadā (K. Zāles miršanas gads). Atmiņas izvēlētas, lai raksturotu K. Zāles darbus balstoties uz autora personīgajām īpašībām un pasaules uztveri.

Kā pastāstīja raķešu spēku majors Sulevs Truuvērts, 1967. gadā no Orikilas divīzijas nejauši tika palaista pretgaisa raķete.

Stāsts par vācu aviācijas uzlidojumu Vaiņodes lidlaukam 1941.gada jūnijā

Laikrakstā “Austrālijas Latvietis” publicēts raksts par tikšanos ar Arvīdu Blūmentālu viņa mājās Austrālijā. 

(Maza epizode no ceļojuma piezimēm Austrālijas centra un rietumu krasta braucienā kopā ar Aivaru un Benitu Brūniem.)

Uz ziemeļiem no Ventspils atrodas vēl viena nozīmīga krasta baterija. Tā atradusies Olmaņos un saukta par ,,Krasnoflotskaja,,.

Mažeiķu rajonā, Kurmaičos, 1904.–1905. gadā celtais dzelzceļa tilts pār Ventas upi kara laikā kļuva ne tikai par stratēģiski svarīgu objektu, bet arī par vietu, par kuru klīst noslēpumaini stāsti par karavīru spokiem un neizskaidrojamām parādībām.

Teicējs apraksta savus iespaidus par kaujām Lestenes apkārtnē un Latviešu 19. divīzijas nozīmi cīņās.

Pirmie celtnieki Ņinā parādījās jau 1939. gada rudenī.

1920.gada 15.aprīlī mežainā apvidū uz autoceļa Lubāna - Dzelzava tika veikts atentāta mēģinājums pret automobilī braucošo Kārli Ulmani, kas tobrīd bija Latvijas Ministru prezidents. Šajā vietā starp Dzelzavas un Indrānu pagastu robežu 1939.gada 11.augustā tika uzstādīta piemiņas plāksne.

G. Kiriloviča stāsts par Latvijas valsts robežas izveidi pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas (intervija audiofailā, latviešu valodā)

Jāņa Tiliba atmiņas par partizānu vienību “Tēvijas Vanagi” darbību Dienvidkurzemē līdz 1950.gadam

Kurzeme kā atsevišķs un nošķirts kaujas lauks izveidojās 1944. gada 10. oktobrī. Apmēram 500 000 Vācijas bruņoto spēku karavīru skaitījās ielenkti. Atbilstoši 1. Baltijas frontes štāba ziņojumiem, bija nepieciešama tikai "neliela piepūle", lai pilnībā atbrīvotu visu Baltijas piekrasti. Tomēr kaujas Kurzemē turpinājās vēl septiņus mēnešus un Kurzeme kļuva par Otrā pasaules kara beigu simbolu. 

Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus. Kopš 1997. gada sākta kara apbedījumu izpēte un karavīru pārapbedīšana pie Saldus un pašreiz šeit ir atrodami 27 000 kritušo karavīru vārdi

Baltija padomju impērijai bija viena no svarīgākajām aizsardzības līnijām, galējais rietumu bastions, tāpēc karaspēka koncentrācija te bija milzīga. Pastāv uzskats, ka Latvija tolaik bija vismilitarizētākā teritorija pasaulē. Precīzs militārpersonu skaits nav zināms, dažādi avoti par dažādiem laikiem min 200 000 līdz 350 000. Latvijā vien 50 gados bija dislocētas 3009 karaspēka daļas vairāk nekā 700 vietās.  Viena no tādām vietām bija PSRS armijas bāze Mārcienā.

Papisārē tika uzbūvēta hidroplānu bāze, bet Kīrasārē — pretgaisa baterijas.

PSRS laikos robežsargi no šī torņa novēroja un kontrolēja Irbes jūras šauruma ūdeņus un tajos laikos mēdza teikt, ka šim šaurumam pat pīle bez robežsargu ziņas cauri nevarot izpeldēt.

Fragmenti no vietējā vēstures entuziasta Aivara Viļņa stāsta par vēsturi un tās liecībām, kas sastopamas Lodē un Liepā, tagadējā Cēsu novadā.

Ventspils ostā PSRS laikos bāzējās robežsargu patruļkuģi, kuru uzdevums bija patrulēt Baltijas jūras ūdeņos un nepieļaut robežas šķērsošanu ne no vienas puses – ne no ārpuses uz iekšu, ne no iekšpuses uz āru. Taču pagājušā gadsimta 70.gados Ventspilī tomēr noticis viens ārkārtas gadījums, par kuru gan paši ventspilnieki ilgi virtuvēs sačukstējušies un smējuši uz nebēdu.

Dažādas dzīves ainiņas no Padomju laikiem, ko atcerās Gunārs Anševics, literāts, prozas un dzejas autors, dzīvodams pierobežas zonā. 

1915.gada pavasarī un vasarā vācu karaspēks okupēja Kurzemi un Zemgali. Karojošo pušu karaspēks izvietojās Daugavas krastos. Vidzeme kļuva par piefrontes teritoriju, bet Cēsis par piefrontes pilsētu, kuras apkārtnē izvietojās cariskās Krievijas armijas Ziemeļu frontes 12. armijas štābs, kurš 1915. gada vasarā un rudenī pārcēlās uz Bērzaini pie Cēsīm (Birkenruh bei Wenden), tagadējā Cēsu Bērzaines pamatskolas ēkā un teritorijā.

Līdz ar Padomju okupācijas karaspēka aiziešanu iesākās daudzu, agrāko kara bāžu izlaupīšana.  Padomju karavīri centās izvest pēc iespējas vairāk un atstāt degradētu infrastruktūru. Pēc karaspēka aiziešanas šīs bāzes turpināja izlaupīt civiliedzīvotāji un izsaimniekot agrāko, militāro infrastruktūru.

Viena no lielākajām partizānu kaujām notika Dienvidlietuvā, kad tika ieņemta Merkines pilsēta.

1941. gada 24.-25. jūnijā Raiņu mežā, netālu no Telšiem, NKVD un Sarkanās armijas karavīri nežēlīgi spīdzināja 73 politieslodzītos no Telšu cietuma - tas kļuva par vienu no šausminošākajiem padomju noziegumiem Lietuvā.

15.janvāra naktī Kalpaka bataljons izcīnīja pirmo kauju pie Lielauces, atsitot sarkano uzbrukumu. Tā bija pirmā nozīmīgā Kalpaka bataljona kauja, kad uzvara karavīriem deva īpaši spēcīgu morālu stimulu. 

Cēsu Jaunā pils celta uz militāra nocietinājuma – viduslaiku pils drupām. Taču tā nebūt nav vienīgā ēkas militārā nozīme.

Memuāros ir aprakstīta Lietuvas un Polijas militāro vienību kauju, gūsta un bēgšanas no gūsta pieredze. Memuāru autors nav zināms, taču stāsts izceļas starp Lietuvas karavīru pieredzi neatkarības cīņās.

Viens no maz zināmiem tēlnieka Kārļa Zāles (1888-1942) darbiem ir šūnakmenī veidotā skulptūra "Izirušās rozes", kas tapusi laika posmā no 1939. līdz 1940.gadam, un saistītas ar Brāļu kapu ansambļa izveidi.

Tīsu raķešu bāze bija viena no slepenajām PSRS stratēģiskajām militārajām bāzēm kurā izvietotas ballistiskās raķetes R12

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1, taču cietokšņa likvidēšanas brīdī tā bruņojums nebija pilnīgi uzstādīts.

Pirms Irbenes pamešanas, Padomju armija sabojājusi visas radioteleskopu sistēmas 

Apzināti izvēlēti trīs dažādu cilvēku atmiņu stāst fragmenti, kas ļauj precīzāk paraudzīties uz holokausta noziegumu no dažādiem skatu punktiem.

Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

Sarkanās armijas "Panfilova divīzija" 1945.gada 9.maijā atradās pie Pampāļiem. Visticamāk Pampāļu pamatskolā atradās divīzijas štābs 

Kolkas iedzīvotājas Birutas Freimanes atmiņas par pierobežas zonu. 

Pulkveža Oskara Urbona stāsts par Vietējās komandas izveidošanu 1944. gadā.

1941. gada vasarā Pluņģē tika nežēlīgi iznīcināta gandrīz visa vietējā ebreju kopiena, kurā bija vairāk nekā 1800 cilvēku. Cilvēki tika ieslodzīti briesmīgos apstākļos, mērdēti badā un visbeidzot nošauti Kaušēnu mežā. Masu slepkavības veica vietējie kolaboranti.

1941. gada jūlijā un augustā nacistu varas iestādes Kražos noslepkavoja gandrīz visu pilsētas iedzīvotāju kopienu. Marīte Gerčiene, Kražu geto ieslodzītā un K. Požėlas kolhoza kolhozniece, brīnumainā kārtā izdzīvoja šajā traģēdijā.

Ziemeļlatvijas armija bija latviešu militārais formējums Latvijas brīvības cīņu laikā, kas no 1919. gada 3. februāra līdz 31. martam izveidojās Igaunijas teritorijā un igauņu armijas atbrīvotajos Ziemeļvidzemes novados. Līdz 1919. gada jūlijam apgādes un operatīvajā ziņā brigāde bija pakļauta Igaunijas bruņoto spēku štābam un Igaunijas armijas virspavēlniekam. Pēc tam to apvienoja ar Dienvidlatvijas brigādi, izveidojot Latvijas armiju.

1948. gada 7. janvārī Viekšņu pagasta Miliai ciema mežā pēc ilgstošas pretošanās gāja bojā divi jauni partizāni - Prans Šiuips un Alberts Švažas, atsakoties padoties padomju armijai.

Tieši Akmensraga bākas rajonā 1923.gada 13.janvārī traģiski uzskrien uz sēkļa un avarē tvaikonis Saratov, uz kura patvērās pagaidu valdība ar K.Ulmani priekšgalā, kad tapa neatkarīga Latvijas valsts.

Padomju militārā helikoptera avārija Rīgā, Āgenskalnā, Ormaņu ielā

1944. gada 31. oktobrī Kurzemes piekrasti atstāja laiva "Centība". Šīs laivas došanos ceļā no vairāku līdzgaitnieku atmiņu aprakstiem rekonstruēja Latvijas Centrālās padomes sakarniece Valentīne Lasmane

Maantee ciema militārā vienība atradās gandrīz pasaules malā, pat skatoties no Kuresāres.

Valdemāra Ģintera vārds bija daudzu latviešu bēgļu pēdējā cerība aizbēgt pāri uz Zviedriju. Pārāk lielā bēgļu uzmanība bija bīstama un tādēļ Ģinters ieturēja slepenību 

Teicējs apraksta vienu no Latvijas populārākajiem un plašāk apmeklētākajiem pasākumiem – Aviācijas svētkus Spilvē. Raksturo svētku noriesi un vērienu. Tiek uzsvērta aviācijas popularitāte Latvijā.

1917.gada martā, vairāk nekā gadu pirms Latvijas valsts proklamēšanas, Valmierā dibināta Vidzemes Pagaidu zemes padome, kas pieņēma rezolūciju par Latvijas autonomijas un pašnoteikšanās tiesībām. Padomes dibināšanas dienā pie pulcēšanās vietas pirmo reizi pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.

Rīteļu kapi faktiski atradās mērķu poligona centrā. Vietējiem iedzīvotājiem atlika vien noskatīties kā tie tiek iznīcināti. 

8. oktobra vakarā, tumsā, netālu no Tehumardi ciema satikās tuvojošies padomju un atkāpjošies vācu karaspēki.

Vada komandiera virsleitnanta Jūlija Rozentāla Viļa Narkevica kaujas darbības apraksts, 1921. gada 3. novembris

Piemiņas vieta iekārtota kādreizējo Raunas pagasta “Daiņkalnu” un “Graškalnu” māju vietā, zem kurām izveidotajos bunkuros no 1950. līdz 1952. gadam slēpās Dailoņa Breikša (segvārds Edgars, 1911-1952) vadīto nacionālo partizānu grupa.

Mores kauja ir Otrā pasaules kara beigu posma epizode, kam bija liela nozīme turpmākajā kara gaitā Latvijas teritorijā. Ar Mores kauju tiek apzīmēta 1944. gadā no 25. septembra līdz 5. oktobrim notikušā karadarbība Siguldas aizsardzības līnijā Mores pagasta teritorijā. Siguldas aizsardzības līnijas ierakumos, apmēram 12 km garumā Latviešu leģiona 19. divīzijas karavīri, izcīnot smagas kaujas ar 10 līdz 15-kārtīgu pretinieka pārspēku 10 dienas, aizturēja Sarkanās / Padomju armijas vienību virzību uz Rīgu.

Pieta jeb māmuļa ir plaši pazīstams motīvs Eiropas kultūrā un mākslā, šis motīvs izmantots arī padomju laikos.

1919. gada Cēsu kaujās piedalījās Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota, kas kā kaujas vienība no 108 Valmieras un Cēsu skolu jauniešiem noformējās 5. jūnijā bijušajā Cēsu vācu proģimnāzijas telpās Dārza ielā (tagad Bērzaines iela 4).  Jau naktī no 5. uz 6. jūniju, kādu stundu pēc pusnakts, bija trauksme un rotai deva pavēli iziet uz pozīcijām. Rota izgāja līnijā Mācītājmuiža – Meijermuiža, kas skaitījās svarīgākais kaujas iecirknis.

Stāsts vēsta par sievietes partizānes lēmumu kļūt par partizāni, viņas pievienošanos partizānu vienībai un galu galā viņas arestu.

Laikā, kad vācieši atkāpēs 1944.gadā, daudzi nozīmīgi objekti tika saspridzināti un tas bija ļoti grūti novēršams, tomēr atrodami stāsti arī par brīnumainiem atgadījumiem, kad vietējo iedzīvotāju drosme un kāda kareivja pielaidība ļauj saglābt vietas, kas vietējiem būtiskas, lasi izdzīvotu. Viens no stāstiem ir arī šis, par kādas mājas saimnieces un vācu kareivja diskusiju, kas izglāba veselu tiltu no uzspridzināšanas.

Pēc kara sākuma 1941. gada vasarā sarkanajiem karavīriem Abrukā bija aizliegts sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem.

Lietuvas Republikas Brīvprātīgais valsts aizsardzības dienests tika izveidots 1991. gada 17. janvārī. Augusta apvērsuma laikā dienesta karavīriem tika uzticēta valsts objektu aizsardzība. Upuri bija neizbēgami.

Stāsts par vienu no visvairāk nopostītajiem Latvijas pagastiem Pirmā pasaules kara laikā - Tomes pagastu

Endels Lauls atstāsta sava tēva stāstu par dalību Kõnnu kaujā un tik tikko izglābšanos no nāvessoda.

Par Lohusū kauju Igaunijas brīvības cīņā un tajās piedalījušos vīriem un ieročiem.

Pie tilta pār Amatu vācu landesvērs uzbrūk uz sarunām atbraukušam igauņu bruņuvilcienam. Igauņi atklāj pretuguni, vācieši tiek atsisti un bruņuvilciens atgriežas Cēsīs.

Viens no lielākajiem tanku poligoniem Ziemeļeiropā atradās tagadējās Gardenes apkārtnē. Dobele -2 līdz 1992.gadam bija militāra rakstura apdzīvota vieta kur izvietojās 24.tanku mācību divīzija.

Atmiņās atspoguļota latviešu strēlnieku ikdienas dzīve Olaines apkārtnē. Aprakstīti ne tikai sadzīves apstākļi, bet arī ierastais uzdevums- pretinieka pozīciju izlūkošana.

1941. gada jūlija beigās Mažeiķos sākās masveida ebreju slepkavības, ko ierosināja vācieši un vēlāk turpināja vietējie balto apkaklīšu noziedznieki. Cilvēki grupās tika vesti uz ebreju kapsētu, piespiesti izģērbties un nošauti pie izraktām bedrēm. Dažu dienu laikā tika noslepkavoti vairāk nekā 2000 Mažeiķu un apkārtējo pilsētu ebreju.

Jau gadiem ilgi Vecliepājas liepājniekos neesmu novērojis kaut cik noturīgu interesi par tikai astoņus līdz desmit kilometrus uz ziemeļiem no pilsētas centra esošajām unikālajām vietām. Taču, ieslēpti meža biežņā, kāpu krantī vai purva takās, vēsturiskie Karostas objekti ir ne mazāk interesantu vēstures faktu un sen aizmirstu leģendu vērti stāsti. Par vienu no tiem – bijušo PSRS 23. krasta artilērijas bateriju – būs šis stāsts.

Tajā stāstīts par pēckara situāciju Lietuvas laukos un lēmumu kļūt par partizānu.

Otrā pasaules kara notikumi atbalsojās arī Latvijā. 1939. gada 11. septembrī vācu bumbvedējs Henkel He-111 veicot uzlidojumu Polijas pilsētām, naktī nomaldījās no kursa un veica avārijas nosēžanos Liepājas pludmalē. Par šo notiku stāsta Vilis Zobens, liepājnieks, Kurzemes divīzijas sakaru rotas virsniekvietnieks savos memuāros. Lidmašīnas nolaišanās vieta dabā nav apzīmēta. Vietas aptuvenās koordinātes ir N 56.59368° E 21.01598° - pludmalē netālu no Ziemeļu fortiem.

Somu jēgeru vēsture ir interesanta, jo tā ir ārkārtīgi līdzīga latviešu karavīru liktenim 1. pasaules karā un lielajai nozīmei nacionālās valsts izveidē. Arī somiem 1. pasaules karš bija iespēja, lai tiktu likti pamati Somijas neatkarībai un tās armijas izveidei. Avotā aprakstīts notikums, kad Latvijā tiek atklāts piemineklis somu jēgeriem.

Andrus Müüripeal (1877–1945) jeb Puka Andrus no Lepiku ciema, Pukas, pirms kara bija slavens kalējs Muhu salā.

Virsleitnata Jāņa Ķīseļa atmiņas par kaujām pie Skrundas skolas 1919. gada 22. janvārī

Laikā no 1960. līdz 1978. gadam Pluņģes rajona Šateikiai ciema mežos darbojās sauszemes raķešu palaišanas bāze, kurā tika izvietotas vidēja darbības rādiusa kodolraķetes R12U. Pēc raķešu transportēšanas bāzē tika izvietota 384. augstas jaudas artilērijas brigāde. Tās rīcībā bija pašgājējas 203 mm kalibra haubices 2S7 "Pion" un dažādi citi ieroči, kuru iznīcināšanā tika dzēsti cilvēki.

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams” ir izveidota vēsturiski nozīmīgā ēkā. 1945.gada 8.maijā šeit tika parakstīts Kurzemes frontē ielenktās nacistiskās Vācijas armijas grupas "Kurland" kapitulācijas akts.

Par tās dienas notikumiem savās atmiņās dalās bijušais sarkanarmietis Kārlis Liberts

Padomju Savienības laikā laulību reģistrācija notika Kingisepas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā.

Ap 1928. gadu Lietuvā sākās pieminekļu celtniecības bums Neatkarības 10. gadadienas un Neatkarības cīņu piemiņai, kas liecināja par lietuviešu patriotisko noskaņojumu un pilsonisko garu. Šajā gadījumā ir vērts izcelt tēlnieka Roberta Antiņa darbus, kas radīti 1926.–1931. gadā.

Slīteres valsts rezervāta bijušo darbinieku atmiņu stāsti par Padomu laikiem. 

Dižkareivis Valija Veščunas pēc Latvijas Neatkarības kara apbalvota ar Lāčplēša kara ordeni par 1919. gada 19. novembra cīņām ar bermontiešiem pie Plāņu mājām. Valija Veščunas bija viena no pirmajām, kas zem ienaidnieka uguns šķērsoja Lielupi.

Bumbu kalns ir augsts paugurs Bolderājas kāpās, Kleistu mežā, Rīgā. Latvijas Brīvības cīņu piemiņas vieta. Bermontiādes laikā 1919. gada novembrī šeit atradās Krišjāņa Berķa vadītais Latgales divīzijas komandpunkts. 6. Rīgas kājnieku pulks, uzbrūkot no Bumbu kalna, ieņēma Sudrabkalniņu. 1939. gadā tika uzstādīta piemiņas plāksne, kuru 1969. gadā izpostīja. Piemiņas vieta atjaunota 1989. gadā.

1990. gadā pēc tam, kad Lietuva atguva neatkarību un sāka aizsargāt savas valsts robežas, tā saskārās ar padomju varas struktūru uzbrukumiem, kuros gāja bojā ne viens vien lietuviešu virsnieks.

Alfrēda Brūna stāsts par vāciešu štābu viņa dzimto māju pagalmā, pa kurieni nakts aizsegā vācu karavīrs vadājis Alfrēdu ar aizsietām acīm, nezinādams, ka šīs mājas ir viņa dzimtās un Alfrēds pazīst katru akmeni sētā arī ar aizsietām acīm

Lietuvas trimdinieces, kas bija pieradušas pie tradicionālajām sieviešu lomām starpkaru Lietuvā, trimdā saskārās ar smagu fizisku darbu un jaunu realitāti, kur vairs nepastāvēja atšķirība starp "vīriešu" un "sieviešu" darbu.

Pildot botāniķa darba pienākumus, gar krastu bija tļauts iet tikai kopā ar robežsargu. 

Stāsts par basku lidotāju Benito Aguiru (pareizi nosaukts Ignacio Aguirregoicoa Benito), kurš tika notriekts virs Melnās jūras.

Uz ziemeļiem no Dienvidu forta atrodas Liepājas lielākā kapsēta – Centrālā. Kapsētas dienvidu daļā izveidoti Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi, kuros pārapbedīti Liepājas apkārtnē kritušie padomju karavīri, tajā skaitā 67. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Nikolajs Dedajevs, kurš vadīja Liepājas aizsardzību 1941. gada jūnijā. 

Fragments no atmiņu stāsta par Kurzemes kapitulāciju 1945.gada maijā, no Gaisa izpalīga Edgara Auniņa atmiņām

1992. gada sākumā vienā dienā mīklainos apstākļos ar 40 minūšu intervālu Zvārdes poligonā un Lēdurgā avarē divas Krievijas padomju laikā ražotas "kara" lidmašīnas

Liepājas iedzīvotāji bija vieni no pirmajiem, kuri Latvijā izjuta Otrā pasaules kara sākumu un vieni no pēdējiem, kuriem karš gan tiešā gan simboliskā ziņā beidzās visvēlāk. Otrais pasaules karš un padomju okupācija Liepājā beidzās tikai 1994. gadā, kad to atstāja pēdējās PSRS mantinieces - Krievijas - karaspēka daļas.

1949. gada 13. augustā Radvilišķu apriņķī, Užpelķu mežā, notika liktenīga kauja, kuras laikā kopā ar citiem Prisikėlumu apriņķa partizāniem gāja bojā Lietuvas Komunistiskās partijas padomes prezidija loceklis un 16. februāra deklarācijas parakstītājs Bronius Liesys-Naktis.

Karavīru meklēšanas vienība “Leģenda” 2019.gada jūlijā ekshumējusi 66 karavīru pīšļus mežā Blīdenes pagastā. Paviršības vai neizdarības dēļ, kas pieļauta padomju laikos, vairākums šo karavīru skaitās padomju gados oficiāli pārapbedīti. Šo karavīru vārdi ir pat iegravēti uz kapu plāksnēm Tušķu brāļu kapos.

Kocēnieša Tālava Megņa atmiņas par notikumiem 1991. gada barikādēs Rīgā.
"13. janvārī uz manifestāciju Rīgā no kolhoza organizēti aizbrauca ap 40 Kocēnu iedzīvotāju ar autobusu Laz, vadītājs Vitālijs Sprukts un mikroautobusu Latvija, vadītājs Jānis Grava.
Pēc manifestācijas, kad satikāmies pie autobusiem, vairākas reizes pa radio dzirdējām Latvijas Tautas frontes aicinājumu, tiem, kuri var, palikt Rīgā un aizstāvēt stratēģiski svarīgos objektus, lai būtu sarežģītāka to ieņemšana, līdzīgi kā pie Viļņas televīzijas. Šos Podnieka filmētos kadrus redzējām pirms izbraukšanas uz Rīgu.

Valda Pigožna (bij. Kurmāles pagasta vadītājs „Upīškalna” darbības laikos) atmiņas par Upīškalna militāro bāzi.

Jau 1907. gadā Krievija sāka gatavoties savas galvaspilsētas Sanktpēterburgas priekšējās aizsardzības pozīciju attīstīšanai.

Majors Sulevs Truuvērts, salas iedzīvotājs, kurš dienēja Dejevā, atcerējās, ka viņa laikā vienībā krita viens karavīrs.

Ziemassvētku kaujas noslēdzās 11. janvārī. Spēcīgi nocietināto Vācijas armijas pozīciju- Ložmetējkalnu latviešu strēlniekiem izdevās ieņemt kauju trešajā dienā. Ziemassvētku kauju cena bija ļoti augsta. Simtiem latviešu un citu Krievijas armijas vienību karavīru bija zaudējuši savu dzīvību, mēģinot izsist vāciešus no pozīcijām. Teicējs spilgti apraksta kaujas lauka ainas pēc Ziemassvētku kauju noslēguma.

Tērvetes raķešu bāze bija viena no slepenajām PSRS stratēģiskajām militārajām bāzēm kurā izvietotas ballistiskās raķetes R12

Aizporu pusmuiža, Aizputes novada, Kalvenes pagastā ir tālākā Latvijas vieta rietumos, līdz kurienei atkāpās pulkveža Oskara Kalpaka atsevišķais bataljons.

Pusceļā starp Rudbāržiem un Kalveni, autoceļa malā, atrodas Aizpores kapi. Tajos izvietots piemineklis un 12 piemiņas zīmes apkārtējo māju iedzīvotājiem - brīvprātīgajiem Oskara Kalpaka bataljona karavīriem. 

Baškīru izcelsmes Sarkanās armijas karavīrs Raisa Ahmadejeva (19.g.v.) stāsts par padomju armijas gatavošanos uzbrukumam Priekulei un 1945.gada 14.februāra izlūkošanas kauju Piekulē.

Padomju laikā ziemeļos no Spilves ielas atradās dīvains objekts, ja atmiņa neviļ - ar diviem no sarkaniem ķieģeļiem celtiem zemiem taisnstūrveida „mega – skursteņiem”, no kurienes samērā bieži atskanēja lidmašīnu motoru rēkoņai līdzīga reaktīva skaņa.

Latviešu strēlnieki un viņu virsnieki par kaujas sākumu tika informēti pēdējā brīdī. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks Rūdolfs Ivanovs dienasgrāmatā aprakstīja pēdējo vakaru pirms kaujas sākuma. Īss, bet spilgts un autentisks teksts, kas parāda ļoti nozīmīgu brīdi karavīram – uzzina par kaujas dienu.

Kolkas iedzīvotāja Mirdza Stankevica stāsta savas atmiņas par laikiem, kad bija veļas mazgātāja. 

Stāsts par māsām, kurām tika piešķirts Vītisa krusta ordenis par palīdzību armijai kaujās pret boļševikiem.

Starpkaru periodā Šilēnu purvā netālu no Šauļiem darbojās bombardēšanas poligons, kur tika veiktas Lietuvas gaisa spēku bombardēšanas un šaušanas mācības. Par šī poligona pastāvēšanu atgādina līdz mūsdienām saglabājušies betona novērošanas torņi.

Šajā stāstā var uzzināt par Latgales austrumu pierobežas kārtības uzturētājiem – robežsargiem un to sadzīvi laika periodā no Latvijas dibināšanas 1918. gadā līdz padomju okupācijai 1940. gadā.

Kad 1980. gadā Maskava gatavojās Olimpiskajām vasaras spēlēm, bija aktuāls jautājums – kur rīkot burāšanas sacensības? Izrādās, ka izvēle kritusi sākotnēji uz Rīgu, jo ir ideāli apstākļi burāšanai Rīgas jūras līcī un pilsēta arī veca un skaista, kaunā nekritīs. Taču daļa rīdzinieku vēl atceras vai arī jaunāka paaudze ir lasījusi internetā, ka Rīga ,,it kā.. atteikusies no šī augstā goda un tāpēc sacensību rīkošana pārcelta uz Tallinas piepilsētu Piritu. Igauņi saņēma milzīgu finansējumu un uzcēla sev jaunu un modernu burāšanai un atpūtai domātu kompleksu, kuru pēc Olimpiādes beigām brauca apbrīnot neviens vien latvietis.... Taču nu atklājusies viena interesanta nianse – kļuvis zināms, kāpēc Rīga atteikusies no šī goda...

1944. gada kaujās pie Sedas tika piedzīvoti ne tikai varonīgi brīži, bet arī paniskas bēgšanas epizodes, kad karavīri, redzot tuvojošos sakāves draudus, centās glābt savu dzīvību.

1945.gada sākumā Kurzemes cietoksnī joprojām notiek sīvas kaujas, kur vācu armijas rindās cīnās latvieši. Viens no tiem bija Alfrēds Riekstiņš 19.divīzijas satsāvā. Par drošsirdību Riekstiņu apbalvo ar Bruņinieku krustu un to pasniedz Remtes pilī.  Īsi pirms kapitulācijas viņš kļūst par leitnantu.

Priestera un topošā brīvprātīgā memuāri, kuros stāstīts par iestāšanos Lietuvas armijā un savu pirmo pieredzi militārajā dienestā.

Raksts laikrakstā spilgti demonstrē situāciju mūsdienu Latvijā, kad daudzviet ir saglabāti un tiek pat atjaunoti (Nereti par pašvaldības līdzekļiem) Padomju okupācijas armiju slavinoši vides objekti. Varas neizlēmība un gribas trūkums rada ilgstošas, konfrontējošas situācijas sabiedrībā. Dažādie pieminekļi, memoriāli un vides objekti netiek uztvertas kā vēstures vai piemiņas vietas, bet gan kā instrumenti, kas turpina Padomju okupācijas režīma ideoloģiju.

Pēc Otrā pasaules kara, Latvijas zeme bija pilna ar kara fiziskajām atliekām. Tas bija liels skaits lādiņu, nesprāgušu mīnu un vienkārši patronu. Arī šobrīd, īpaši vietās, kur notikusi aktīva kara darbība, tiek atrastas nesprāgušas mīnas, kas gan ir liels retums, kamēr pēckara gados šie lādiņi mežos un pat pagalmos bija iedzīvotāju ikdiena un pat bērnu rotaļlietas.

Pašās Otrā pasaules kara beigās gan Sarkanajai armijai uzbrūkošās pozīcijās, gan vācu armijai aizsardzības pozīcijās bija plāni, kas ņemot vērā Otrā pasaules kara beigas, netika realizētas ne no vienas, ne no otras puses.

Memuāri atspoguļo atvadīšanās no ģimenes locekļiem, braucienus uz militāro vienību un pirmo dienu armijā pārdzīvojumus.

Teicēji apraksta Barikāžu laika noskaņas un personīgos pārdzīvojumus. Atmiņas labi ilustrē to kā informācija spēja sasniegt Latvijas iedzīvotājus visā tās teritorijā.

1919. gada Cēsu kaujās piedalījās Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota, kas kā kaujas vienība no 108 Valmieras un Cēsu skolu jauniešiem noformējās 5. jūnijā Cēsu proģimnāzijas telpās. Jau naktī no 5. uz 6. jūniju, kādu stundu pēc pusnakts, bija trauksme un rotai deva pavēli iziet uz pozīcijām. Rota izgāja līnijā Mācītājmuiža – Meijermuiža, kas skaitījās svarīgākais kaujas iecirknis.
Pirmajā kaujā vairākus skolniekus ievainoja, bet valmierietis Edgars Krieviņš no ļoti smaga ievainojuma vēderā tajā pašā dienā nomira. Viņu 13. jūnijā ar kareivisku godu apglabāja Valmieras Pilsētas kapos. Edgaru Krieviņu pēc nāves apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.

Igaunijas Neatkarības kara varoņa Jūlija Kuperjanova kaps kļuva par pretošanās simbolu padomju laikā.

Pēc neatkarības atgūšanas Dundagas iedzīvotāji ebreju slepkavības un pārapbedīšanas vietā pie Mazirbes - Dundagas autoceļa uzstādīja lielu, no koka darinātu Dāvida zvaigzni un vēlāk Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome tai blakus atklāja arī piemiņas akmeni

Partizāna vēstule bija rakstīta 1949. gada 15. novembrī, un tā bija adresēta viņa māsai un sakarniecei Virdžīnijai.

Kapteini Pēteri Čeveru un vēl septiņus partizānus sagūstīja 1950. gada 1. novembrī Engures mežu masīvā, kur pavisam nejauši netālu bija novietojusies bijušā leģiona leitnanta Arvīda Gailīša (aģenta-kaujinieka segvārds "Grosbergs") viltus partizānu grupa. Tajā ietilpa LPSR VDM operatīvie darbinieki un aģenti-kaujinieki, kuri tēloja "mežabrāļus". 

Varena ražotne ar bagātu vēsturi sākot jau ar 1878. gadu.

Plokštines mežos esošajā pazemes termonukleāro raķešu bāzē tika uzstādīts īpaši slepens angārs, par kuru vietējie iedzīvotāji joprojām zina ļoti maz un kura mērķis ir apvīts ar baumām par kodolraķešu kaujas galviņu glabāšanu.

Neliels fragments no intervijas ar Ēriku Sēni no Ģipkas. Viņš stāsta savas atmiņas par savu dzīvi. 

Par Rannu kauju un tās saistību ar darbu "Vārdi uz marmora plāksnītes".

Padomju okupācijas laikā Brīvības pieminekli padomju vara gribēja likvidēt, taču leģenda vēsta, ka padomju tēlniece Vera Muhina esot iestājusies par pieminekļa saglabāšanu, uzsverot tā māksliniecisko un emocionālo vērtību latviešu tautai.

Sūpes purvs saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā. Tas aprakstīts literāti trimdas latvieša Alberta Eglīša balādē par notikumiem viņa dzimtajā pusē Sūpes purvā „Sūnās un dūņās” - veltījums Sūpes purva partizāniem:

… „1945. gadā Kvēlojot rudenim purvā -

Pokļevinska dzimumdienā Lieljānis dala vakariņās:

Vītolos raudzētu alu,

Romulānos kultu sviestu,

Sausku mātes ķimeņu maizi,

Mārkutānos žāvētu šķiņķi,

Un Stučkas sīpolus,

Ildzenieces sieru.

Telpas sveķainajās sienās

Dun zibeņiem piestigušas sirdis,

Un vienpadsmit dvēselēs gurst-

Zemē sadrūmušās saknes…..”

Šī pagātnes interpretācija ar Otrā pasaules kara pēckara notikumiem ietvēra cilvēku liecības,  gara izpausmi un vērtību sistēmu. Tas atgādina par tautas sniegto atbalstu nacionālajiem partizāniem, kurus okupācijas vara tik viegli uzvarēt nevarēja.

Piemiņas zīmes izgatavošanai izmantoto materiālu un izmaksu saraksts.

Kurzemes cietoksnis izveidojās pēc Rīgas krišanas 1944. gada 13.oktobrī un krievu izlaušanās līdz Klaipēdai 10.oktobrī, tā pārtraucot satiksmi ar Vāciju pa zemes ceļu.

Pirmais Neatkarīgās Somijas karaspēka karogs tika iesvētīts 1918. gadā Liepājā, Svētās Trīsvienības baznīcā, kur pirms došanās uz mājām, somu jēgeri nodeva zvērestu par uzticību Neatkarīgās Somijas likumīgajai valdībai.

1944. gada 7. novembrī gaišu noskaņu latviešu bēgļu apmetnē Kurzemes piekrasē ienesa dzejnieka Kārļa Skalbes 65. dzimšanas dienas atceres Jūrkalnes “Laukgaļos”. Tikai četras dienas vēlāk Kārlis Skalbe devās ar laivu uz Zviedriju bēgļu gaitās. Tā bija diena, kad Kārlis Skalbe pēdējo reizi svinēja savu dzimšanas dienu.

Vietējā govju ganība atradās netālu no raķešu bāzes.

Jau vairāk nekā divdesmit gadus Liepājas jūrmala ir bīstama viltus dzintara dēļ, kuru jūra īpaši devīgi mēdz izskalot no savām dzīlēm pavasara un rudens vētru laikā.

1930. gadā pulkveža V. Skorupska franču izdevniecība Charles – Lavauzelle & Co izdeva grāmatu "Lietuvas militāro notikumu liecinieka atmiņas", kuras sestā nodaļa veltīta decembra apvērsumam.

Vācu armijas grupas "Ziemeļi", kas Kurzemes aplenkumā tiek pārdēvēta  vēlāk par "Kurland",  dokumentācijā joprojām nav skaidru ziņu par aptuveni 50 000 vācu armijas karavīru. Šie karavīri ir bez vēsts pazudušo statusā. Pat mūsdienās šo karavīru radinieki cenšas atrast savu tuvinieku, priekšteču pēdas Kurzemē gan dokumentāli, gan fiziski. Viens no šādiem stāstiem ir par Hermanu Faulu, kas ir pazudis bez vēsts kopš 1944.gada 27.decembra - 3.Kurzemes lielkaujas jeb Ziemassvētku kaujām

Atmiņās spilgti raksturota karavīru ikdienu Nāves salā.

Tajā stāstīts par pēckara situāciju Lietuvas laukos un lēmumu kļūt par partizānu.

Stāsts vēsta par sievietes partizānes slēpšanos un bērna piedzimšanu un audzināšanu mežos.

Atmiņās stāstīts par Ziemassvētku svinēšanu partizānu vidū, NKVD/MGB centieniem to izmantot savā labā un partizānu vadības centieniem viņus aizsargāt.

Rēzeknes bombardēšana norisinājās 1944.gada Lieldienās, un tās rezultātā tika iznīcināta liela daļa pilsētas būvju un nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, kamēr vēl vairāki tūkstoši palika bez pajumtes. Cilvēki, kas piedzīvojuši šos notikumus uz savas ādas un var par tiem mums pāstāstīt, tajā laikā bija vēl tikai bērni. Viens no viņiem arī šī stāsta autors.

Veterinārārsts Staņislovas Mikašausks, kurš strādāja Plokštines militārajā bāzē, dalās atmiņās par neparastu piekļuvi bāzes teritorijai un stingru slepenību pat neformālā vidē.

Starp abiem pasaules kariem militārajā rūpnīcā "Arsenal" tika ražotas Igaunijas bruņumašīnas. To kopija atrodas Jegevas militārajā muzejā.

Krotes apkārtnē atradās armiju grupas “Kurzeme” pēdējās nocietinājumu līnijas un šajās vietās ir atrasti daudzi ar Otrā pasaules karu saistīti priekšmeti. 

PSRS-Vācijas kara darbībā 1944. gada jūlijā-augustā sagrautās Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā 1952. gada 12. oktobrī tobrīd tikai 14 gadus vecais Egons Užkurelis kopā ar par gadu vecāko draugu Jāni Ģēģeri izkāra pašdarinātu Latvijas valsts karogu.

1941. gada 16. septembrī saistībā ar veiksmīgo vācu karaspēka ofensīvu Muhu un Sāmsalā sākās darbs pie aizsardzības līnijas izveides teritorijā starp Lēzes, Tēsū un Kaimri ciemiem.

Cēsu kaujas ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas Neatkarības kara posmiem un ieņem būtisku vietu arī Igaunijas Neatkarības kara vēsturē.

Vācu armijas grupas "Ziemeļi", kas Kurzemes aplenkumā tiek pārdēvēta  vēlāk par "Kurland",  dokumentācijā joprojām nav skaidru ziņu par aptuveni 50 000 vācu armijas karavīru. Šie karavīri ir bez vēsts pazudušo statusā. Pat mūsdienās šo karavīru radinieki cenšas atrast savu tuvinieku, priekšteču pēdas Kurzemē gan dokumentāli, gan fiziski. Viens no šādiem stāstiem ir par Karl Grimm, vācu karavīru no Švābijas (vēsturiska reģiona Vācijas dienvidrietumos, Reinas un Donavas iztekas daļā), kura kara gaitas apraujas 1944.gada 27.oktobrī pie Krūmu mājām pie Vaiņodes (aptumeni 5km uz ZR)

Atmiņās stāstīts par vācu armijas ienākšanu Klaipēdas apgabalā un Lietuvas karakuģa "Prezidents Smetona" izvešanu no Lietuvas.

Vienas no spilgtākajām pēckara bruņotās pretošanās izpausmēm Kurzemē bija Kabiles ieņemšana 1945. gada Ziemassvētkos un tai sekojošā kauja netālu no Āpuznieku mājām1946. gada 1. janvārī

Neticams stāsts par to kā čekisti "padevās" Vidzemes pēdējā partizānu grupējuma priekšā, lūdzot tiem iznākt no meža.  

Var uzskatīt, ka īsu laiku par Latvijas galvaspilsētu bija Liepāja, jo Brīvības cīņu laikā Pagaidu valdība atradās uz kuģa Saratov tieši šajā pilsētā. Kuģis Saratov aizveda pagaidu valdību uz Rīgu pēc tās atbrīvošanas, taču daudzi nezina, ka mums tik nozīmīgā kuģa vēsture beidzās jūrā pie Akmeņraga.

Visu savu brīvo laiku Žanis Skudra ziedo novadpētniecībai, visus atvaļinājumus- Latvijas apceļojumiem. Tā krājās materiāli, fotouzņēmumi, tapa „Okupētās Latvijas dienas grāmata”, kuru izdod Latviešu Nacionālais fonds Stokholmā ar pseidonīmu Jānis Dzintars.

1978. gada 7. jūnijā Tallinā Žani Skudru apcietina un tā paša gada novembrī Rīgas Augstākā tiesa notiesā uz divpadsmit gadiem ieslodzījuma par Dzimtenes nodevību un spiegošanu.

Domicellai Pundurei ir 90. Rīgas pilī 2018. gada 3.maijā viņa no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā. Domicella Pundure palikusi pēdējā Stompaku purva kaujas lieciniece.

Latvijas armijas bruņotais vilciens Nr.5 jeb "Kolpaks" bija vieglais bruņuvilciens Latvijas bruņotajos spēkos 1919. gadā.

Padomju laikā Spilves lidostas dienvidrietumdaļā atradās helikopteru bāze. To varēja labi pārskatīt no tuvāk esošajām Kleistu meža kāpām, gan Rīgas – Bolderājas dzelzceļa atzara, kas veda uz Rīgas laku un krāsu fabriku.

Sõru 1917

Tiek prezentēti ar Baltijas ceļa organizēšanu 1989. gadā saistītie dokumenti, atklājot kampaņas organizatoriskos apsvērumus, simboliskās detaļas un to nozīmi.

Kolkas iedzīvotāja Baiba Šuvcāne stāsta par laikiem Kolkā, kad tur bija robežsargi. 

1993. gada 31. augustā cauri Kenas dzelzceļa stacijai izbrauca pēdējais Krievijas armijas militārais ešelons, oficiāli izbeidzot gandrīz 50 gadus ilgo padomju militāro okupāciju Lietuvā.

PSRS laikos jūras piekraste Ziemeļkurzemē un Rietumkurzemē faktiski bija apmeklējumam slēgtas militāras zonas, bet bākas apmeklēt un pat fotografēt bija aizliegts

Pēdējo līvu ciemu apvidu Latvijas ziemeļrietumu krastā kopš 1950.gada Padomes sistemātiski iznīcināja un pasludināja par aizliegto zonu. 12 zvejniekciemos izdzīvoja tikai šīs tautas niecīga saujiņa, kas pašreiz pieredz sava veida kultūras renesansi.

Pulkvedis Oskars Kalpaks cieņu savu karavīru acīs iemantoja ar personīgo piemeru un karavīru iedrošināšanu.

1940. gada neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanu pārtrauca Padomju Savienības īstenotā okupācija un aneksija, jeb inkorporācija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rūpes par Garnizona kapu uzturēšanu, ar Alūksni saistīto LKOK atdusas vietu apzināšanu  un piemiņas zīmju uzstādīšanu Garnizona kapos, uzņēmās Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītājs Uldis Veldre.

Pulkveža V. Skorupska memuāri vēsta

1920. gada rudens kauju ar Polijas armiju pieredze, uzsverot Lietuvas armijas uzvaru pie Širvintām un Giedraičiem.

Pēc Vācijas un armiju grupas "Kurland" kapitulācijas 1945.gada 8. un 9.maijā daudzās Kurzemes vietās uzvarētāji svinēja uzvaru dažādos veidos. Remtē šo svinību laikā tika nodedzināta Remtes baznīca. Baznīcas zvaniķa ģimene glabā baznīcas zvanu savā sētā visu okupācijas laiku. 

Otrā Pasaules kara laikā, kad armijas atkāpās, liela daļa militāri un loģistiski svarīgu objektu Latvijā tika saspridzināti, lai šie resursi nepaliek tā brīša pretiniekiem. Šādi objekti bija arī Ķeguma apkārtnē, kur viens no svarīgākajiem objektiem ir tieši Ķeguma HES, kas pateicoties tā darbinieku pūlēm un centieniem tomēr netika sagrauts pilnībā.

Teicējs apraksta savus iespaidus par Rīgas operācijas sākumu, kad Vācijas armijas artilērija sāk Krievijas armijas pozīciju apšaudi. Raksturo haosu, kāds izceļas Krievijas armijā un latviešu strēlnieku noskaņojumu pirms kaujām.

1976.gada jūlija militāri – patriotiskās spēles “Орленок” (latviski: ”Ērglēns”) tanku poligonā pie Irbenes, kurā piedalījās 17-gadīgais Ēvalds Krieviņš un slepeni ar  fotoaparātu „Sme8M” fotografēja spēļu norisi, tehniku un pat Irbenes antenu

No 1944. līdz 1946. gadam Pēterim Supem izdevās apvienot mežos izkaisītās nacionālo partizānu vienības organizētā kustībā, kas vēl vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara Abrenes apriņķī cīnījās pret Latvijas okupāciju. Pēteris Supe ar segvārdu “Cinītis” bija viens no izcilākajiem nacionālo partizānu kustības organizētājiem un vadītājiem Ziemeļlatgalē.

Kas notika ar lēdiju Ketlīnu?

Kājnieka anonīmas atmiņas, publicētas Lietuvas strēlnieku savienības žurnālā "Trimitas", kurās aprakstītas kaujas un militārā dzīve Neatkarības karu laikā.

Pavadot bērnību Zvārdes mērķpoligona tuvumā, zem sprādzienu skaņām un lidojošām reaktīvajām lidmašīnām, taču tomēr reizēm nedēļas nogalēs varēja iekļūt poligonā. Pēc padomju armijas aizbraukšanas zeme bija nosēta ar bumbu krāteriem un daudziem sprādzienbīstamiem priekšmetiem, ne tikai no poligona laika, bet arī no 2.Pasaules kara. Īpaši puišeļiem patika dedzināt fosfora kapsulas ... 

I.Kupce 2020.gadā stāsta par savu ģimenes locekļa vīratēva piedzīvoto Griezes padomju filtrācijas nometnē 1945.gadā, pēc vācu armijas kapitulācijas Kurzemē.

Bijušais Lietuvas armijas apakšvirsnieks Prans Beleckas-Malūnininks kļuva slavens kā drosmīgs Žemaitijas apgabala Šatrijas rotas Vītis rotas komandieris, kura vadībā partizāni organizēja pārdrošu uzbrukumu pie Gudai dzirnavām.

Kolkas iedzīvotājas Valijas Laukšteines atmiņas par laikiem Kolkā, kad tur bija robežsargi. 

Noslēpumains objekts Kuršu kāpā netālu no Alksnīnes, domājams, no padomju laikiem. Tiek uzskatīts, ka tā bijusi piestātne vai piestātne padomju zemūdenēm. Lai gan mūsdienās ir grūti noteikt precīzus faktus, šī reģiona iedzīvotāju prātos rodas dažādas atmiņas un asociācijas.

Kolkas raga pēdējās priedēs paslēpies robežapsardzības tornis, kurā PSRS laikos nemitīgi atradās robežsargu postenis un tam blakus esošā nelielā mūra ēciņa tagad pamesti un iet postā likteņa varā.

Uzplaiksnī atmiņas par nu jau tālo karalaiku. Vecākās paaudzes ļaudīm tas atsauktu atmiņā viņu pašu pārdzīvoto, jaunos varbūt garlaikotu.

Viena no būtiska pārcelšanās vieta bija pie “Pāžu” mājām, kur tagad ir uzstādīts piemineklis - “Cerību bura”. "Kuģīši nāca regulāri un no “Pāžiem” aizbrauca visvairāk cilvēku”", vēsta I.Freiberga atmiņas.

Atmiņās spilgti iespaidi par Latvijas armijas klātbūtni Mangaļsalā. Aprakstīti forti kā arī Sapieru celtais dzelzsbetona nocietinājums. Atmiņas raksturo karavīru ikdienu, dzīves ritmu un ilustrē vidi Mangaļsalā. Mangaļsalas un Latvijas armijas karavīru apmeklējums

Kad 1940. gadā krievi cenšas no Latvijas valdības izspiest sev izdevīgu militārās bāzes līgumu, kas padarītu Latvijas armijas pretošanās iespējas sarkanarmijai gandrīz neiespējamas, ģenerālis J. Balodis mēģina šajā līgumā panākt dažus grozījumu. Taču tas neizdodas. Bet ģenerāļa nelabvēļi šo apstākli izmanto, lai J. Balodi vēlāk pataisītu gandrīz vai par nodevēju. Pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu K. Ulmani, ģenerālis 1940. gada 5. aprīlī tiek atbrīvots no kara ministra amata. Tad J. Balodis nolemj piedalīties Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskā bloka, taču no tā nekas neiznāk, jo vēlēšanās drīkst kandidēt tikai viens saraksts – komunistu kandidātu saraksts. Latvija kļūst par 14. padomju republiku.

Sarkanās Armijas 8. igauņu strēlnieku korpusa kritušā virsnieka Jakoba Kundera varonīgā rīcība nodrošināja sekmīgu bataljona uzbrukumu, taču pats gāja bojā un Jakobam Kunderam ir veltīts piemineklis krišanas vietā un ir uzstādīts piemineklis Tušķu brāļu kapos.

Lai aizsargātu Kurzemes piekrasti no iespējama padomju, vai pat rietumu sabiedroto uzlidojuma, Vācijas bruņotie spēki vairākās vietās izvietoja radaru stacijas, kas ļāva daudz savlaicīgāk identificēt pretinieka aviācijas aktivitāti. Viens no tiem bija uzstādīts Jūrkalnē

Teicējs apraksta notikumu Daugavgrīvas cietoksnī, 1. pasaules kara laikā, kad to bombardēja Vācijas armijas dirižablis. Cietoksnis bija viens no stratēģiskajiem objektiem, kas saglabāja savu nozīmi līdz pat 2. pasaules kara beigām.

Reolas kaujas apraksts 1919. gada janvārī, kas tiek uzskatīta par pagrieziena punktu Neatkarības karā, kuras laikā igauņu karaspēks izjauca Sarkanās armijas mēģinājumu ieņemt Tartu.

1918.gada 1.decembrī Sarkanās armijas daļas, kuru pamatā bija Sarkano Strēlnieku vienības, iebruka Latvijas teritorijā. Lai aizsargātu savas mājas, ģimenes, dzimto novadu un paglābtos no terora Balvu apkārtnes vīri ņēma rokās ieročus un gāja mežos, sākās pirmo “zaļo”  pulciņu veidošanās. 1919.gada pavasarī, kad izsludināja mobilizāciju, daudziem Balvu apkārtnes vīriem karošana Padomju Latvijas armijā nebija pieņemama un viņi pievienojās “zaļo” pulciņiem.  Izveidojās Balvu, Silakroga, Rugāju, Teteru-Dūrupes un Liepnas pulciņi. Balvu apkārtnē “zaļo” pulciņu darbība aktivizējās 1919.gada martā.

Pēteris Čevers  bija Latvijas armijas karavīrs, Latviešu leģiona kapteinis, nacionālais partizāns (no 1945. gada 9. maija), nacionālo partizānu grupas komandieris (1948.—1950.)

Padomju laikā te, militārā zonā, avarējis betona kravas kuģis Lady Kathleen, kura atliekas vēl joprojām skatāmas jūrā netālu no krasta. Ar to vēl aizvien saistās dažādi mīti. 

1944. gada 7. oktobrī netālu no Sedas notika viena no pēdējām regulārās armijas lielajām kaujām Lietuvas teritorijā, kur cīņā pret Sarkano armiju iesaistījās Dzimtenes aizsardzības komandas brīvprātīgie, aizstāvot Lietuvas brīvību.

1915. gada rudenī frontes līnija nostabilizējās. Krievijas impērijas armijas pozīcijas gāja caur Medumiem. Medumos bija izvietota arī prožektoru rotas 250. prožektoru nodaļa. Ir precīzi noskaidrota šīs nodaļas izvietojuma vieta Medumu ciemā.

Kapteiņa Miķelēna memuāros ir stāstīts par viņa bēgšanu no karagūstekņu nometnes, atgriešanos Lietuvā, pievienošanos Lietuvas armijai un pirmajām kaujām ar boļševikiem.

Vācu spēkiem strauji tuvojoties Tallinai, notika vērienīga Tallinas evakuācijas jūras operācija. Tās laikā uz mīnu laukiem un no aviācijas uzbrukumiem vai krasta artilērijas uguns gāja bojā daudz kuģu un to apkalpes kopā ar uz kuģiem esošajiem cilvēkiem. 

Otrā pasaules kara laikā, kad lielāko Latvijas daļu jau kontrolēja Padomju Savienība, bet Kurzemi pārvaldīja Hitlera Lielvācijas vietvalži,, savukārt, tā saucamie kurelieši Kurzemē uzsāka cīņu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Andra Zaļkalna (dzimis 1951, Vērgales ciema tautas deputātu padomes priekšsēdētājs (1982-1989)) atmiņas par laiku, kad Akmeņragā gandrīz uzcēla atomelektrostaciju. 

Tajā stāstīts par to, kā stribi un MGB virsnieki pēckara gados atklāja partizānu bunkuru un likvidēja tajā slēptos partizānus.

Atmiņu stāsta izvilkums no ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas Sudrabkalniņa pieminekļa atklāšanas dienā. Pilnā tekstā ir atstāsts par atklāšanas pasākuma norisi, Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas. Atmiņas izvēlētas, jo spilgti parāda to kādā stāvoklī bija Latvijas armija, kura cīnās Sudrabkalniņa apkaimē.

1944. gada 7. oktobrī, tajā pašā dienā, kad notika Sedas kauja, jaunais dzejnieks Vitauts Mačernis traģiski gāja bojā, mēģinot bēgt uz Rietumiem.

Laikā, kad tapa Rīgas Centrāltirgus tas bija viens no pašiem modernākajiem tirgiem pasaulē. Tas tapa par pamatu izmantojot 1. pasaules kara Vācijas armijas dirižabļu angāru metāla konstrukcijas. Autors apraksta Rīgas Centrāltirgus būvniecības priekšnoteikumus un būvdarbu vērienu padarot to par vienu no vērienīgākajām būvēm pēc kara Latvijā un vienu no modernākajiem tirgiem pasaulē.

Vācijas bruņotie spēki vairākās vietās izvietoja radaru stacijas, kas ļāva daudz savlaicīgāk Kurzemes apkārtnē identificēt pretinieka aviācijas aktivitāti.

1949. gada 10.–20. februārī Radvilišķu rajona Minaiču ciema Mikņu saimniecības bunkurā notika vienīgais okupētajā Lietuvā partizānu komandieru kongress, kura laikā tika dibināta Lietuvas Brīvības cīņas kustība (LLKS) un pasludināta Neatkarības deklarācija.

2010. gada februāra pirmajās dienās Zviedrijas telekanāla SVT ēterā parādījās ziņa, kas daudzos izraisīja šoku un pamatīgu pārsteigumu.

Memuāros ir stāstīts par viņa pieredzi, iestājoties armijā, gūstot ievainojumus un esot karagūsteknī. Ievainojumu un dzīves kara nometnē sajūta ir autentiski attēlota.

Poligona izmantošana turpinājās vēl līdz 1992. gadam un pat vēl 1992. gada martā kāda lidmašīna, kura pacēlās no Lielvārdes nezināmu iemeslu dēļ poligona teritorijā avarēja. 

Atmiņās aprakstīta epizode, kad apvērsuma organizētāji atbrīvoja pulkvedi V. Grigaliūnu Glovacki no Kauņas cietuma un pavēlēja viņam pievienoties apvērsumam.

Jānis Baltmanis dalās savās atmiņās par dalību nacionālās pretošanās kustības sastāvā laika posmā no 1944.gada vasaras līdz 1946.gada vasarai.

Mēdz sacīt, ka karš ir visu lietu tēvs, un tā tas burtiski ir bijis ar Latvijas lauku platuma dzelzceļiem. Jebkurai armijai, vai tā uzbrūk vai arī aizstāvas, nepieciešami prāvi resursi karadarbības nodrošināšanai. Vācu armijai 1915. gadā ienākot Latvijas teritorijā, tā sastapās apgādes izaicinājumiem. 1915. gada beigās fronte bija nostabilizējusies gar Daugavas līniju. Vēsturiski Sēlijas teritorijā bija vērojams mazs iedzīvotāju blīvums, līdz ar to arī nebija plaši izvērsts satiksmes ceļu tīkls.

Roberts Ancāns (1919. gada 11. novembris — 1982. gada 1. janvāris) bija Latviešu leģiona virsnieks, Dzelzs krusta Bruņinieku krusta kavalieris, kurš piedalījās kaujās pie Pilsblīdenes 1945.gada 16. un 17.martā. Sestā Kurzemes lielkauja turpinās jau ceturto dienu. Ancāns bija dienējis Pilsblīdenes apkārtnē un tādēļ labi pazina šīs vietas. Ancāna divīzija atkal tiek novirzīta kārtējo frontes pārrāvumu - 8km dziļu sarkanās armijas iebrukumu. Ancāns šajās kaujās tiek ievainots. 

1944.gada oktobrī Vācu armija atkāpjas. Vaiņodes stacijā ierodas 3.bruņuvilciens. 

Vācu frontes sabrukuma rezultātā, Vaiņodes austrumu pievārtē atradās tikai nelielas vācu 61. kājnieku divīzijas vienības, kuras atbalstīja bruņotais vilciens. Pretestība tika ātri pārvarēta un jau 9. oktobra vakarā visa Vaiņode bija Sarkanās armijas pilnīgā kontrolē.

Vācu armijas bruņuvilciena Nr.3 komandanta ziņojumā atspoguļots to dienu spraigie notikumi un bruņuvilciena Nr.3 zaudēšana.

Stāsts vēsta par sieviešu lomu Lietuvas strēlnieku savienības rindās.

Virsleitnanta Viļa Gelbes (1890-1919) liktenis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā.
Līdz ar Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī sākās arī tās Neatkarības karš un bruņoto spēku veidošanas darbs. Brīvprātīgo latviešu karavīru pirmajās rindās bija Kurzemē dzimušais jūras virsleitnants Vilis Gelbe.

Diviziona komandieris kapteinis Jānis Ozols 27.12.1944. ziņojumā 15. (1.latv.) SS-art.pulka komandierim ziņo par 7., 8. un 9.baterijas ieroču zaudējumiem kaujās no 24-25.decembrim Zvejnieku - Dirbas rajonā

Grāmatas fragmentā hronoloģiskā secībā ir attēlotas Lietuvas armijas kaujas pret Polijas armiju 1920. gadā, aprakstot svarīgākos notikumus un to vērtējumus.

Kapteinis Jānis Ozols bija latviešu virsnieks, 2.pasaules kara dalībnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kura komandētais artilērijas divīzions novērsa frontes pārrāvumu Kurzemes 3.lielkaujas laikā.

23. jūnijā igauņi svin Uzvaras dienu, tā atzīmējot kopīgu latviešu - igauņu uzvaru Cēsu kaujās. Un šajā uzvarā sava nozīmīga loma ir bijusi igauņu kara flotei, kura šajā Landesvēra karā, kā to dēvē igauņi, ar savu drosmīgo rīcību un precīzu lielgabalu uguni Daugavas grīvā apdraudēja vācu spēku galvenos apgādes ceļus pāri Daugavai Rīgas tiešā tuvumā.

1941. gada jūlijā Plateļu pilsētas Jazminu kalnā tika nogalināti 30 vietējie ebreji, un šī vieta vēlāk kļuva neaizmirstama ar tur notikušajiem traģiskajiem notikumiem.

Pavadot bērnību Zvārdes mērķpoligona tuvumā, zem sprādzienu skaņām un lidojošām reaktīvajām lidmašīnām, taču tomēr reizēm nedēļas nogalēs varēja iekļūt poligonā. Pēc padomju armijas aizbraukšanas zeme bija nosēta ar bumbu krāteriem un daudziem sprādzienbīstamiem priekšmetiem, ne tikai no poligona laika, bet arī no 2.Pasaules kara

Karostas cietuma spoks.

Pirms Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā dzīvoja 2552 tūkst. cilvēku. Tautas skaitīšana 1920. gadā reģistrēja 1596 tūkst. cilvēku. Tas nozīmē, ka šajā laika posmā Latvijas iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 956 tūkst. cilvēku jeb par 37,5%. 
1915. gada vasarā vācu karaspēks ieņem Kurzemi un Zemgali. Vairāk par pusmiljonu bēgļu nebeidzamā straumē devās projām no savām dzimtajām vietām. Cēsīs pirmie bēgļi nonāca jau 1915. gada aprīlī.

Memuāros apkopotas dažādas atmiņas no ikdienas dzīves karā, kauju pieredzēm, militārā humora, sadzīves apstākļiem un boļševiku meklējumiem.

Kogulas gaisa spēku bāzes būvniecība sākās 1940. gada augustā.

Partizāna Ļongina Baliukeviča Dzūka dienasgrāmata apraksta bunkura būvniecības darbus.

Leonīds Zariņš ASV tika savervēts par CIA aģentu un 1953. gadā lidmašīnā no Vācijas viņš šķērsoja PSRS robežu un nolaidās ar izpletni Auces tuvumā. Diemžēl, viena no kontaktpersonām, ar ko viņam bija jāuzņem sakari, bija kļuvis par dubultaģentu, un Leonīdu drīz arestēja. Viņš atteicās sadarboties ar čekistiem un 1954. gadā viņu bez tiesas prāvas nošāva.

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams” ir izveidota vēsturiski nozīmīgā ēkā. 1945.gada 8.maijā šeit tika parakstīts Kurzemes frontē ielenktās nacistiskās Vācijas armijas vienību kapitulācijas akts.

Par tās dienas notikumiem savās atmiņās dalās bijušais ezerietis Jānis Miesnieks (dzim.1930)

1951. gada 7. janvārī Jonušku meža bunkurā tika nogalināti divi Žemaitijas apgabala partizāni - Alberts Švažas-Vanags un Prans Šiuipis. Pusgadsimtu vēlāk Mažeiķu strēlnieki atjaunoja bunkuru un iemūžināja cīnītāju piemiņu.

Valentīnes Lasmanes uzrakstīts biogrāfisks stāsts par to, kā viņai izdevās izbēgt no apcietinājuma vācu okupācijas laikā

1381. gadā pilī savu galu sagaida 80 gadus vecais Sāres–Lēnas bīskaps Heinrihs III.

Partizāna Ļongina Baliukeviča Dzūka dienasgrāmata raksta par dzīvi partizānu bunkurā, un šis stāsts atklāj, kāda bija diena partizānu pulkā.

Pirmā Pasaules kara laikā Vācu armijas izveidots piemineklis sievietes formā

Aukstā kara laika izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu cīņās starp Rietumu valstīm un PSRS bija iesaistīti aģenti no abām pusēm un dubultaģenti. Padomju drošības dienesti režīma aizsardzības nolūkos kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem bija izkopuši pilnīgi jaunu pasākumu – dezinformāciju. Terminu, kuru līdz tam Rietumos vispār nepazina.

Ar "Krasnoflotskajas" nosaukumu un ģeogrāfisko atrašanos padomju laikos bija interesanti atgadījumi

Cīravas lidlauks – izveidots Otrā pasaules kara laikā, padomju gadots lietots kā DOSAAF lidlauks, šobrīd izmanto lauksaimniecības vajadzībām un izklaides braucieniem, kā arī angārā apskatāmi padomju laika lidaparāti

Rūpnīcā ražotās bākas detaļas ar kuģi tika transportētas uz Roņu salu.

Memuāros atklāta divu vīriešu, Broņusa Tvarkūna un Ļuda Sakaliņa, pieredze, iestājoties armijā, gūstot ievainojumus un ārstējoties militārajā slimnīcā.

Advokāts Jānis Sūna publicējis savā autobiogrāfiskajā grāmatā atmiņas par Griezes filtrācijas nometnē pavadītu laiku.

Padomju laikā visa Kurzemes piekraste bija slēgtā zona. Bērni, kas dzīvoja padomju armijas daļas tuvumā Tārgales pagastā, t.sk. Ovišos mēdza izklaidēties, apmētājot tankus ar akmeņiem.

Griezes filtrācijas nometnes vietā un gar ceļiem uz to, bieži atrodami dažādi kādreizējiem karavīriem piederoši priekšmeti. Karavīri, arestētie civiliedzīvotāji, karagūstekņi ec. no tiem atbrīvojās dažādu iemeslu dēļ - gan lai netiktu identificēti, gan arī lai netiktu pakļauti "īpašai uzmanībai". 

1956. gadā, iedvesmojoties no Ungārijas sacelšanās, lietuvieši Dumpinieku kalnā pacēla trīskrāsaino karogu – īslaicīgu, bet nozīmīgu brīvības zīmi padomju laikā.

Kāds skaudrs atgadījums no Viļņa Blumberga dzīves, kad iebraukšana Mazirbē, lai apciemotu krustmāti, pārvērtās par nepatīkamu izpratināšanu ar robežsargiem un skarbu nakti ziemas spalgonī. 

Par laikiem pierobežas režīma zonā. 

Pēc veiksmīgas ienaidnieka uzbrukuma atvairīšanas krīt bruņotā vilciena komandieris A.Kļestrovs un pulkvedis Dankers izsniedza apbalvošanas pamatojumu

1916.g.18.maijā Ģēģeru pusmuižas drupās (~7km uz D no Jēkabpils aiz Brodiem) plkst. 20.30 tika nošauti 3.Kaukāza strēlnieku pulka karavīri par musināšanu nepakļauties pavēlēm. Soda izpildi vadīja praporščiks Ravņjaļičevs.

Stāsts par noskaņojumu Tartu un studentu vidū tūlīt pēc Kalevipoega statujas nojaukšanas 1950. gadā.

Vēsturnieks Roberts Sipenieks stāsta par atradumiem Griezes filtrācijas nometnes vietā

Teicējs apraksta apstākļus kādos izveidojās Kara muzejs. Pieminētas problēmas un kolekciju veidošanas darbs.

Brīvības piemineklis, kas Pluņģē uzcelts 20. gadsimta 20. gadu beigās, izraisīja skandālu reliģiskajā kopienā kailas sievietes figūras dēļ, kurai vajadzēja simbolizēt Brīvību, taču tā kļuva par nebeidzamu strīdu objektu – gan ētikas, gan kvalitātes jautājumos.

Vairāk nekā pirms 70 gadiem lietuviešu krasta sardzes vīri tika sodīti ar nāvi par viņu sniegto palīdzību latviešu laivu bēgļiem nokļūt uz Zviedriju. Par to uzzinot, vācu okupācijas vara nežēlīgi izrēķinājās ar saviem padotajiem, vairākus sodot ar nāvi un nosūtot uz koncentrācijas nometnēm Vācijā.

1941. gada 24. jūnijā Lūšes stacijā Mažeiķu apriņķī neliela lietuviešu nemiernieku grupa atbruņoja padomju karavīru vilcienu un atbrīvoja uz Sibīriju deportētos lietuviešus un latviešu ģimenes – tas kļuva par vienu no unikālajām 1941. gada jūnija sacelšanās epizodēm.

Kad Latvijā tuvojās pārmaiņu laiks, arī krasta robežsardze kļuva draudzīgāka.

Tiek izstāstīts padomju smagā tanka IS-2 stāsts Salantajos, sākot no Otrā pasaules kara notikumiem līdz tā kļūšanai par padomju memoriāla elementu un mākslinieciskās telpas (Orvidaju lauku sēta-muzejs) daļu.

Lielākā daļa Neatkarības pieminekļu (saistīti ar Lietuvas valstiskumu un cīņām par to), kas tika uzcelti starpkaru periodā, padomju laikā tika iznīcināti kā ideoloģiski bīstami vai nepiemēroti. Okupanti iznīcināja ne tikai cilvēkus, bet arī atmiņu un atmiņas zīmes. Līdzīgu likteni piedzīvoja arī tēlnieka Roberta Antiņa veidotie pieminekļi.

Varņu koncentrācijas nometne, kas darbojās no 1926. līdz 1931. gadam, kļuva par īpašu vietu, kur kopā tika ieslodzīti komunisti, kristīgie demokrāti un pat sīkie huligāni – ikviens, kas varēja apdraudēt Smetonas režīmu.

1992. gada sākumā vienā dienā mīklainos apstākļos ar 40 minūšu intervālu Lēdurgā un Zvārdes poligonā  avarē divas padomju  lidmašīnas Mig-27 D. 

1945/46. gada ziemu Misiņa grupa aizvadīja Zūru meža Dzelzkalnu apgaitā, kur bija uzcelti vairāki bunkuri. Te mitinājās aptuveni 40 partizāni.  1946. gada 23. februārī nometni ielenca PSRS iekšlietu karaspēks un notika sīva kauja

Īles ”Kārļa Kraujas” latviešu un lietuviešu apvienotā nacionālo partizānu grupa bija viena no lielākajām pretošanas grupām Latvijas teritorijā laika posmā no 1947.-1949.gadam

Atmiņās ir atspoguļota pieredze, dzirdot par Lietuvas neatkarības pasludināšanu, militāro vienību organizēšanu un cīņām ar boļševikiem.

1941. gada 24.-25. jūnijā Raiņu mežā, netālu no Telšiem, NKVD un Sarkanās armijas karavīri nežēlīgi spīdzināja 73 politieslodzītos no Telšu cietuma - tas kļuva par vienu no šausminošākajiem padomju noziegumiem Lietuvā.

Povils Plehavičs – Lietuvas armijas ģenerālis, slavens ar cīņām pret boļševikiem un bermontiešiem. Pēc atgriešanās Lietuvā no Krievijas 1918. gada 25. jūlijā P. Plehavičs apmetās uz dzīvi Žemaitijā un organizēja brīvprātīgo partizānu vienības cīņai pret boļševiku un bermontiešu spēkiem, ar kuriem kopā cīnījās Sedas, Mažeiķu, Kretingas un Telšu apgabalos.

Otrā pasaules kara laikā divas ģimenes no Šarneles ciema – Striaupi un Kerpauski –, neskatoties uz nāves briesmām, izglāba ebreju dzīvības. Striaupu ģimene izglāba pat 26 cilvēkus, tostarp deviņas ģimenes, un Kerpausku mājas mežā tika ierīkota slēptuve ebreju kažokādu meistara ģimenei no Alsēdžiem.

Ventas upes pozīcijās 1919. gada februārī abas karojošās puses izvērsa aktīvu izlūkošanas darbību. Jātnieku nodaļas priekšnieks kapteinis Aleksandrs Lēvings bija viens no izlūkošanas reidu komandieriem.

Tikai divus mēnešus pēc kāzām skolotāja Rimtaute Jakaitiene kopā ar vīru un viņa vecākiem tika izsūtīta uz Sibīriju. Bez tiesas, bez apsūdzībām – vienkārši par to, ka viņi bija ģimene.

1918. gadā, vācu karaspēkam ienākot Alūksnē, latviešu strēlnieku bataljoni atkāpās uz Padomju Krieviju. Līdz pat 1918. gada decembra sākumam tika iedibināts vācu režīms un veikti pārkārtojumi. Pēc tam, kad Vācija padevās karā, lielinieki atgriezās Alūksnē un atjaunoja savu varu. Latvijas Neatkarības karā Igaunijas armijas sastāvā cīnījās arī somu brīvprātīgie. 1919. gada 21. februārī notika sīvas cīņas starp lieliniekiem un somu brīvprātīgo pulku “Ziemeļu Zēni” Alūksnē, stacijas tuvumā.

Mūsdienu Latvijā dažādu muzeju kolekcijas papildina arī privātpersonu personīgās kolekcijas, kas nereti tiek publiski izstādītas un ir ikvienam pieejamas. Daudzu cilvēku hobijs ir senas lietas, tostarp, priekšmeti, kas saistīti ar militāro vēsturi. Nereti apmeklētājiem nav priekšstats par šo lietu izcelsmi. Tās pēkšņi parādījās? Visos gadījumos tas ir vairāku gadu darbs un interesants, personīgs stāsts par viena cilvēka interesēm apkopojot lietas, lai no tām izveidotu, piemēram, muzeju. Teicējs apraksta savu personīgo pieredzi dodot lasītājam priekšstatu par situāciju Latvijā pēc 2.pasaules kara. Dažādu armiju atstātais mantojums un saimniecībā nepieciešamo izejvielu trūkums liek cilvēkiem atrast radošus veidus kā izmantot praktiski jebko, lai izdzīvotu. Ar laiku saimniecībā nederīgais kļūst par vērtīgiem, vēstures eksponātiem, kas stāsta par Latvijas un tās tautas pieredzi.

Maza militārā relikvija var liecināt par plašu vēsturisku stāstu. Un lai gan žetons reprezentē notikumus, kas norisinājās Krievu-Japāņu kara laikā, tas parāda raibo militāro vēsturi un mūsu Latviešu strēlnieku iesaisti arī citos militāros konfliktos gan pirms, gan pēc Neatkarības kariem.

Partizāna Ļongina Baliukeviča Dzūka dienasgrāmata raksta par dzīvi partizānu bunkurā, un šis stāsts atklāj, kāda bija diena partizānu pulkā.

Ģenerālis K. Goppers (1876.-1941.) bija izcils karavīrs un izcils cilvēks. Viņš izcēlās kā sekmīgs komandieris, kurš uzņēmās bataljona un pulku vadību, varonīgi vedot savus strēlniekus kaujās par Latvijas brīvību Pirmā pasaules kara laikā (1914. – 1919.). Viņš ir piedalījies gan kaujās Tīreļpurvā, gan Ložmetējkalnā, gan aizstāvot Rīgu.

Otrā pasaules kara laikā Miriama Javnaite-Voronova pārdzīvoja holokaustu, pateicoties daudziem lietuviešiem, kuri, riskējot ar savu un tuvinieku dzīvībām, slēpa, baroja un rūpējās par vajātajiem ebrejiem.

Saskaņā ar leģendu, krievu inženieris, kurš 1785. gadā izstrādāja klostera ēkas plānu, pils pagalma austrumu stūrī atrada iemūrētu pagrabu.

Tajā stāstīts par vienu no lielākajām Lietuvas partizānu kaujām, iepazīstinot ar kauju cēloņiem, gaitu un sekām.

Lai maldinātu pretinieku, karu laikā tika izmantotas dažādas pretinieka maldināšanas metodes. Lai maldinātu kuģus jūrā, tika veidotas viltus navigācijas zīmes, viena tāda varētu būt bijusi pie Slīteres bākas

Tehtveres kaujas apraksts 1919. gada janvārī Igaunijas Neatkarības kara laikā, kuras laikā igauņu karaspēks atbrīvoja Tartu no Sarkanās armijas.

Viens no spilgtākajiem stāstiem par Tartu miera dzimšanu ir par to, kā 1919./1920. gada ziemā jaunajiem karavīriem tika pavēlēts soļot aplī ap pilsētu. Tas, iespējams, sākās, kad robežsarunas nedeva nekādu progresu. 1919. gadā 2. divīzijas komandieris pulkvedis Viktors Puskars pavēlēja Tartu skolēnu bataljonam soļot ap pilsētu tā, lai tas atkārtoti ietu gan cauri Aijas (tagad Vanemuines) ielai pie konferenču ēkas, gan Veski ielai, kur apmetās Krievijas delegācija.

Grāmatas “Latvijas armijas komandieri” esejas pārliecina, ka vēsturi būtiski ietekmē konkrētas personas. Lai arī neilgu laiku esot svarīgāko vēsturisko notikumu epicentrā, īsteni Latvijas patrioti ar savu bagātīgo militāro pieredzi, paspēja paveikt daudz Latvijas armijas veidošanā, stiprināšanā un vēsturisko notikumu gaitu pavērsienos.
Šis stāsts ir par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu (1859-1933).

Pirmie lidojumi Igaunijas debesīs - pilots Utotškins virs Raadi 1912. gadā.

Vērgales ciema tautas deputātu padomes priešsēdētāja (1982-1989) Andra Zaļkalna atmiņas par dzīvi pierobežas zonā. 

1944.gada novembrī vācu okupācijas varas kara tiesa piesprieda 8 ģenerāļa Kureļa grupas štāba virsniekiem, trīs štāba virsniekus dažādu iemeslu dēļ apžēloja. Pulkvedim - leitnantam izdevās izglābties no nošaušanas, taču vācu koncentrācijas nometņu sistēma Graudiņu "samala"

Rakstniece Regina Guntulīte-Rutkauskiene, kura tika izsūtīta deviņu gadu vecumā, atceras 1941. gada 14. jūnija deportāciju, kad viņa un viņas ģimene tika aizvesta uz Sibīriju. Viņas stāsts atklāj ne tikai fiziskās, bet arī emocionālās trimdas sāpes, kas viņu pavadīja arī pēc atgriešanās Lietuvā.

Par Avinurmes kauju un padomju karavīru pastrādāto asinsizliešanu.

Pirmajā pasaules karā masveidā tika izmantoti jauni tehniskie līdzekļi (ložmetēji, indīgās gāzes, tanki, zemūdenes, artilērijas viesuļuguns taktika, liesmu metēji, kaujas aviācija), kas cilvēku nogalināšanas apjomu sasniedza vēl līdz neredzētam līmenim. Mēdz teikt, ka gaisā tika izcīnītas pēdējās bruņinieku kaujas, jo starp lidotājiem valdīja savstarpēja cieņa un nerakstīti likumi. Kara sākumā, kad lidmašīnas vēl nebija aprīkotas ar ieročiem un lidoja novērošanas uzdevumos, pretējās puses lidotāji gaisā viens otru pat sveicināja.  Savukārt vēlāk par notriektiem vai gūstā saņemtie pretinieka lidotājiem pretējo pusi mēdza informēt, aizlidojot uz pretinieka aerodromu un nometot lapiņu smilšu maisā vai pat sagūstīto lidotāju ziņojumu.

Apraksts spilgti raksturo to kādā apmērā ir politizēta piemiņas vieta un tās loma Padomju savienības ideoloģijā. Tekstā minēts, ka viens no galvenajiem mērķiem ir cīņa pret “fašisma atdzimšanu”. Tas liecina par to, ka turpinās centieni ar ideoloģisko infrastruktūru slēpt komunistu noziegumus un nepieļaut citādi domājošo viedokļus. Piemiņas vietas, padomju armijas kapsētas un muzeji un dažādi kultūras pasākumi uzturēja mītu par “Latvijas atbrīvošanu” un “Brālīgo Padomju Savienību”. Izmantoti nacistu noziegumu faktu tika izveidots ačgārns skatījums uz 2.pasaules kara notikumiem Latvijā. 

Baterijā dienējuša karavīra atmiņas

Filma caur žurnālistu acīm stāsta par 1989. gada Baltijas ceļa dalībnieku iespaidiem un emocijām, kā arī lietuviešu un latviešu kopīgo pieredzi tajā dienā.

"Propusk" jeb atļauja šķērsot pierobežas režīma zonu bija tik pat obligāta kā autobusa biļete. 

1919. gada 21.-22. novembrī Radvilišķu pilsētā notika liktenīgas kaujas starp Lietuvas armiju un bermontiešiem - apvienotu krievu karagūstekņu un vācu brīvprātīgo spēku, kas beidzās ar ievērojamu Lietuvas uzvaru.

Raunas Brīvības pieminekļa idejas aizsākumi meklējami 1929. gada 21. augustā, kad Cēsu pilsētas galva un Cēsu apriņķa priekšnieks uz apspriedi saaicināja redzamākos Raunas pagasta sabiedriskos darbiniekus, aicinot godināt brīvības iegūšanu un celt pieminekli Raunā.

Embūtes baznīca ir viena no spilgtākajām Otrā pasaules kara lieciniecēm Kurzemē. Gan artilērijas, gan citas šāviņu pēdas joprojām saskatāmas uz baznīcas mūriem un zvanu torņa. Vācu armija izmantoja baznīcu (kā daudzas citas Kurzemē un citviet) nepārvaramas aizsardzības mērķiem. Rezultātā baznīca nopostīta, padomju gados tā arī nav atjaunota

Donāts Pudulis bija Liepājas kara ostas komandantūras virsseržants, kurš saņēma Lāčplēša kara ordeni par attapību un varonību 1919. gada 14. novembrī, kad pēc ienaidnieka uzbrukuma Redāna fortam, viņš no nāvējoši ievainotā virsleitnanta Roberta Radziņa pārņēma komandantūras rotu savā vadībā un straujā pretuzbrukumā izsita pretinieku no forta, saņemot 8 gūstekņus un 2 darbojošos ložmetējus. Interesants ir viņa dzīvesgājums līdz kaujām pie Liepājas. Viņš 1911. gadā 16 gadu vecumā brīvprātīgi iestājies Sibirijas strēlnieku pulkā. 1914. gadā piedalījās cīņās pret vācu armiju pie Varšavas, Lodzas un citur Polijas frontē, bet vēlāk cīņās pret austriešu armiju. 1915. gadā caur Vladivostoku izbrauca krievu ekspedīcijas korpusa sastāvā uz Franciju un 4 mēnešus cīnījies pie Verdenas. Tur guva smagu kontuziju un tika evakuēts atpakaļ uz Krieviju. 1917. gada sākumā iestājies latviešu strēlnieku pulkos, bet 1919. gada 7. aprīlī —Latvijas bruņotajos spēkos Liepajā.

Broņus Gotauts, tautā pazīstams kā Broļuks, Otrā pasaules kara laikā un pēc tā riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu vajātos cilvēkus – gan ebrejus, gan lietuviešu nacionālistus, gan krievu karavīrus.

1919. gada 23. februārī somu brīvprātīgo pulka “Ziemeļu zēni” izlūku vienība, ar cerību iegūt papildus bruņojumu un munīciju, nonāca pie Bejas skolas upītes kraujas, kur notika sadursme ar lieliniekiem (Babeckas kauja). Šajā kaujā krita 10 somu pulka karavīri.

Akumulatora izgatavošana bija ārkārtīgi dārga.

Uzsākot Kurzemes atbrīvošanu no lieliniekiem, viens no galvenajiem izaicinājumiem 1.Latviešu atsevišķā bataljona vienībām  bija aizsalušās Ventas upes škērsošana un ceļa pār to izveidošana.

Latvija un Igaunija savu militāro spēku stiprināšanai izvēlas jaunus un modernus ieročus – Francijā un Lielbritānijā būvētas zemūdenes. Latvijas Kara flotes divas zemūdenes vēlāk pasaules kara jūras kaujās nepiedalās, bet viena no divām igauņu zemūdenēm iet bojā, savukārt izdzīvojusī Lembit tagad izlikta apskatei Tallinā atjaunotajos hidroplānu angāros muzeja ekspozīcijā.

Padomju laikus nepieredzējušiem jauniešiem un ārzemniekiem būs grūti noticēt, ka padomju pilsonim legāli izkļūt no PSRS bija praktiski neiespējami.

Tajā stāstīts par partizānu dzīvi ziemā, viņu klejojumiem starp Lietuvu un Latviju, kā arī ievainoto partizānu aprūpi.

Bijušās raķešu bāzes Pluņģes rajonā slēpj iespaidīgu Aukstā kara vēsturi – sākot ar slepenu raķešu degvielas transportēšanu naktī un beidzot ar pazemes šahtu būvniecību ar mākslīgu spiedienu. Ārsta Kajetonas Meškauska memuāri atklāj maz zināmas detaļas par padomju militārpersonu darbību un celtnieku dzīvi. Viņa stāsts ir ne tikai par bāzi, bet arī par cilvēku, kurš nonācis vēstures vidū.

Viena no mainīgās sabiedrības izpausmēm Lietuvas Persistörkymo Sąjūdis laikmetā bija padomju laikā iznīcināto Neatkarības pieminekļu meklēšana un restaurācija, kas sākās 1988. gadā. Neatkarības, brīvības un valstiskuma simboli atkal parādījās Lietuvas pilsētās un ciematos.

Leģendārā baterijas komandiera kapteiņa Aleksandra Stebela liktenis ir aptīts noslēpumā.

Stāsts vēsta par bēgšanu no koncentrācijas nometnes un kapteiņa R. Marcinkusa nāvi, kurš aizbēga uz Angliju un dienēja Lielbritānijas gaisa spēkos.

1915. gadā, vācu karaspēkam ienākot Latvijas teritorijā, kara pirmā fāze raksturīga ar manevru karu. 1915. gada rudenī frontei nostabilizējoties pie dabiskā šķēršļa Daugavas, sākās pozīciju karš, kas ilga divus gadus – līdz 1917. gada rudenim, kad vācu armija, izmantojot Krievijas impērijā notikušās Revolūcijas pārmaiņas un Krievijas armijas demoralizāciju un sabrukumu, pārgāja uzbrukumā.

Padomju laikā Krustu kalnu vairākkārt postīja padomju vara, viena no organizētajām demolēšanām notika 20. gadsimta otrajā pusē, kad pēc partijas norādījuma šī darba veikšanai tika mobilizēti aptuveni 300 vīru, un process tika rūpīgi plānots un koordinēts.

Līdz mūsdienām Latvijā saglabājušies neskaitāmi nostāsti par purvos un ezeros nogrimušu tehniku. Tikai retais no tiem ir patiess. 

Sakaru baložu jeb pasta baložu izmantošana bija plaši izmantots sakaru līdzeklis 20. gadsimta sākumā.

Vācu armijā iesaukts un 1944.gada rudenī atsūtīts uz Ķegumu vēlāk populārais aktieris Harijs Liepiņš.

Teicēja apraksta pirmos iespaidus par nokļūšanu Stūra mājā. Atmiņas atklāj ieslodzīto skarbos dzīves apstākļus.

Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane. Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.

Latvijas pirmās zemūdenes "Ronis" katpeinis Hugo Legzdziņš, "Roņa" komandas arests

Alfons Volgemūts bija 19 gadus vecs puisis, radists un dienēja nacistiskās Vācijas armijā.

“No šīs operācijas neviens nav atgriezies un nav zināms, vai vispār kāds palicis dzīvs. Es pats piedalījos šajā karadarbībā kā deviņpadsmitgadīgs radists un esmu viens no tiem 2, vēlāk 3 izdzīvojušajiem, kuri nokļuva krievu gūstā. Es vēlos atspoguļot notikumus no paša piedzīvotā.”

Akmeņragā Padomju laikos bijis militārais komplekss. 

Lāčupītes avots Kleistu mežā

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā.

Aukstā kara un padomju kontroles priekškars tomēr nespēja pilnībā bloķēt radiostaciju pārraides no Rietumiem. Tie arī ļāva brīvai runai sasniegt okupēto Lietuvu. Šī bija viena no nedaudzajām spraugām, kas varēja izlauzties cauri padomju kontroles, ideoloģijas un propagandas priekškaram. Padomju vara veltīja daudz pūļu un resursu, lai apspiestu un pārtrauktu šīs pārraides.

Memuāros atspoguļota pieredze no Lietuvas armijas militārās slimnīcas, kas darbojās Lietuvas dienvidos, kauju laikā ar Polijas armiju Suvalkijā.

Raadi militārais lidlauks Tartu aukstā kara laikā bija ASV kodoluzbrukuma mērķis.

1935.–1940. gadā pulkveža Ludviga Bolšteina – izcila vadītāja un patriotisku līdera vadībā robežsardze piedzīvoja uzplaukumu – tika uzceltas jaunas robežsargu ēkas, kurās dzīvoja arī viņu ģimenes.

Sākot ar bēgļu laiku, Valkai piekrita svarīgāka loma, nekā citām Vidzemes pilsētām, tamdēļ, ka te atradās politiski aktīvais laikraksts “Līdums”, kur tika kaldināti Latvijas garīgie un politiskie ieroči, un arī tamdēļ, ka te bija krustceļš, kur satecēja ceļi no trim Latvijas pusēm: no Rīgas, Alūksnes, Mozekiles, un arī no Igaunijas un Krievijas, Šejienei bija saites ar bēgļiem visās malās – Tartū, Pliskavā, Maskavā un Pēterpilī. Te bija liels bēgļu centrs.

1919. gada 27. martā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar igauņu  aizsargu (kaitselita) Tallinas (tolaik Rēveles) un Tērbatas bataljoniem, kā arī trīs bruņotiem vilcieniem no Melnupes krastiem sāka Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.

Vācu armiju grupas"Kurland" pavēle ir šāda: "Būvēt un būvēt!" Tas ir katra frontes un aizmugures dienestu karavīru uzdevums. To vislabāk raksturo vārdi: "Rakt ir labāk nekā tikt apraktiem!"

Vītenis Rimkus, mākslinieks, kuram Sibīrijas trimdā piesprieda nāvessodu par laikraksta "Taiga" izdošanu, taču liktenis ļāva viņam izdzīvot un atgriezties Lietuvā. Šis ir stāsts par gara spēku, radošuma spēku un neizdzēšamo nacionālo identitāti pat visskarbākajā trimdā.

Artūrs Ozols bija beidzis Rīgas politechnikumu un kā flotes virsnieks (mičmanis) un inženieris Krievijas Melnās  jūras flotē kalpoja uz kara kuģa “Panteleimon". Latvijas atbrīvošanas cīņās pie  dalījās Studentu rotas sastāvā. Liepājā saveda lietošanas kārtībā kuģi “Saratov". Artūra Ozola atmiņas par kuģi “Saratov” bija publicētas Dauagavas Vanagu mēnešrakstā

Lietuvai bija jācīnās par savu neatkarību, kas tika atjaunota 1990. gada 11. martā. Notika neapbruņota pretestība, taču padomju okupanti un agresori pret neapbruņotajiem izmantoja armiju, šaujamieročus un tankus. 1991. gada janvārī padomju vadība un armija sāka īstenot plānu, kura mērķis bija iznīcināt Lietuvas neatkarību. Tika uzsākts valsts apvērsums. Lietuvas tauta pretojās padomju impērijai.

1949. gada 25. martā notika otrais lielais deportācijas vilnis no Baltijas republikām. Igaunijā uz Sibīriju tika izsūtīti gandrīz 21 000 cilvēku (7500 ģimenes). Stāsts ir par ģimeni Valgas apriņķī.

Alfrēds Riekstiņš, latviešu leģionārs pēc 2. pasaules kara tika savervēts sadarībai ar ASV izlūkdienestu CIA.

2.pasaules kara laika liecības Kurzemes mežos tiek atrastas ik pa laikam, jo kara relikviju un vēstures senlietu tīkotāji Kurzemes mežus un laukus ar metāldetektoriem apmeklē itin bieži. 2021.gada sākumā Saldus novada Remtes pusē mežā apraktā munīcijas kastē tika atrasti dažādi dokumenti, kas apliecināja piederību Latviešu leģiona 19. divīzijai, bet arī karavīra personīgās mantas. Tās zemē bija nogulējušas 76 gadus.

Oskara Kalpaka piemiņu saglabā daudzviet – par to liecina viņa dzimtās Liepsalu mājas, piemineklis Visagala kapsētā, piemiņas pasākumi un skaistie koncerti 6. martā, Meirānu Kalpaka pamatskola, ielas Lubānā, Madonā un citās pilsētās un vēl un vēl. Bet šajā rakstā – par Oskara Kalpaka piemiņas saglabāšanu viņa dzimtajā pusē 20. gadsimta 20.–30. gados.

Tajā stāstīts par Sarkanās armijas tuvošanos Kauņai un vācu armijas atkāpšanos 1944. gada vasarā.

Snaiperu medības ierakumu priekšlaukā. Stāstītājs apraksta darbības, lai fiksētu un iznīcinātu pretinieka snaiperus.

Pie Kaulaču pusmuižas 1945. gadā atradies Sarkanās armijas novērošanas punkts. Aculiecinieki atminējušies, ka 1945. gada martā sākušās kaujas. Šī nav pirmā reize, kad šajā laukā tiek atrasti Otrā pasaules kara laika apbedījumi.

Aidu Neatkarības kara Uzvaras altāra iznīcināšanas stāsts un tā atlieku vēsture.

Kā 1941. gada vasarā Jalakas līnijā tika izraktas prettanku tranšejas, lai aizsargātos pret vācu ofensīvu.

Teicējs apraksta apstākļus kādos izveidojās slavenākais Latvijas memoriāls, kas veltīts kritušajiem karavīriem. Kā redzams atmiņās, tad tautas varoņu kapsēta saskārās ar virkni šķēršļu un nelabvēļu- noraidošu attieksmi ne tikai no baznīcas, bet arī Rīgas pilsētas vadības puses.

Karš salās sākās 1917. gada 29. septembrī, kad vācu armija izsēdās Sāmsalā netālu no Tagalahes.

Mustjalas Neatkarības kara memoriāls bija piemiņas akmens Igaunijas Republikas laikā.

Šodien knapi saskatāmajos, ar zāli apaugušos angāros pie lielceļa uz Tukumu Padomju laikos stāvēja armijas iznīcinātāji. Arī tajos laikos lidlauks ar angāriem bija nomaskēts un par to nezinātāji nemaz nenojauta. 

Karaspēkam ieņemot apvidu, ne vienmēr bija iespējams noskaidrot, kā saucas konkrētās mājas, skrajciems vai sādža. Vietējie iedzīvotāji bija evakuēti un nebija, kam pavaicāt, tāpēc vācieši mēdz dot vietām savus nosaukumus. Ir saglabājies nostāsts par mājām Wilischki. Savās atmiņās pionieru rotas komandieris vicefeldfebels Kohs, kas bija noklausījis rezerves virsnieku kursu, raksta, ka pie mājām bija izvietota kāda no artilērijas daļām.

Felkers (vāciski: Völcker) bija 20 gadus vecs puisis, izlūkpšanas divīzijā dienēja nacistiskās Vācijas armijā stāsta par notikumiem 8. un 9.novembrī, kas spilgti atspoguļo frontes norises Zvārdē, kur frontes līnija virzījās turpu šurpu 4 mēnešus t.sk. Ķērkliņu baznīcas apkaimē.

Atmiņās aprakstīta epizode no neatkarības cīņām, kurā redzamas Lietuvas armijas un sakšu brīvprātīgo attiecības.

Jānis Jaunozoliņš. “Atmiņas no svešumā atstātās dienasgrāmatas” (16.08.1944.-13.10.1946.) Fragmenti.

Jēkabpils lidlauks ir viens no militārajiem lidlaukiem Latvijas teritorijā kurš tapis Neatkarīgās Latvijas laikā ap 1935.gadu, pēc 1945.gada Latvijas Republikas otrreizējās okupācijas lidlauks tiek pielāgots PSRS gaisa spēku vajadzībām.

Riteņbraucēju apmācības noteikumos minētie ieteikumi paredzēti Latvijas armijas riteņbraucēju apmācības gaitā. Ieteikumi orientēti galvenokārt uz karavīra veselības jautājumiem.

1955. gadā Žemaitijas partizāni kļuva par padomju MGB aģenta nodevīgas operācijas upuriem - ar medu pildītas vircas, kas saindētas ar speciāliem preparātiem, bija paredzētas brīvības cīnītāju nogalināšanai.

Pulkvedis Kalpaks bija cienīts cilvēks militārās aprindās un patiess patriots. Tas bija patriotisma gars un neveiksmīga sakritība, kas noveda pie viņa un vācu bataljonu liktenīgas sadursmes, kas diemžēl beidzās ar pulkveža Kalpaka nāvi.

Pēc Padomju okupācijas sekoja Vācijas okupācija. Nacisti veica noziegumus pret Latvijas iedzīvotājiem. Viena no šādām etniskajām grupām bija ebreji. Sākotnēji tika izveidoti geto, bet pēc tam sekoja ebreju iznīcināšana. Daudzi latvieši izglāba ebrejus no iznīcināšanas. Viens no tiem Žanis Lipke.

1945. gada 7. martā "Sarkanās bultas" partizānu nometni ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks. Vilis Samsons savā 1974.gadā izdevniecībā "Zinātne", Rīgā, izdotajā grāmatā apraksta šīs kaujas gaitu

Bijušais Pampāļu skolas direktors (līdz 1959.g.) Alfrēds Brūns pašrocīgi ar rakstāmmašīnu ir sadrukājis iespaidīgu grāmatu par Pampāļu skolas vēsturi un vēsturiskiem notikumiem ap to, ar autentiskām fotogrāfijām.Grāmatā A.Brūns apraksta Neatkarības kara norises Pampāļos, detalizēti aprakstot notikumus, kuros iesaistīti gan Latvijas valstsvīri, boļševiku atbalstītāji, vācu armijas darbības utml. 

Imanta Upnera atmiņas par padomju laikiem.

Otrā pasaules kara beigās Melnsilā bija izvietota vācu Jūras spēku 532. artilērijas diviziona 6. baterijas, taču Sarkanajai armijai šajā apkārtnē bija savi plāni, kuri tā arī netika realizēti līdz vācu armijas kapitulācijai 1945.gada maijā

1975. gada 8. novembrī, kā jau tas bija ierasts PSRS, arī Rīgā notika kārtējās vērienīgās boļševiku revolūcijas gadadienas svinības. Neviens pat visbriesmīgākajos murgu sapņos iedomāties nevarēja, ka revolūcijas 58 gadskārta ieies Latvijas un visas PSRS vēsturē ar ko līdz šim nepieredzētu un nebijušu - dummi uz "Storoževoj", lielā pretzemūdeņu kuģa. PSRS 15 gadus noliedza, ka uz kuģa bija noticis dumpis.

1940. gada 22. augustā Tagamõisas pussalā tika piešķirti 594 hektāri zemes padomju militārās bāzes Nr. 32 (Undva) būvniecībai.

Baltijas ceļš, kas notika 1989. gadā, turpina piesaistīt uzmanību pat vairāk nekā 30 gadus pēc notikuma. Tiek celti jauni pieminekļi, organizētas piemiņas dienas un izstādes. Viena no iniciatīvām ir Baltijas ceļa dokumentārā mantojuma iekļaušana UNESCO Starptautiskajā Pasaules atmiņas reģistrā.

Autentiska liecība par Širvintų kauju, kas atspoguļo dalībnieka perspektīvu un uzsver uzvaras slavas pilnu noskaņojumu.

Savā vairāk kā 100 gadu ilgajā pastāvēšanas mūžā tilts pārdzīvojis divus karus un dažādus saimniekus, kas ietekmēja tilta ekspluatāciju. 1. Pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara tas tika atjaunots, taču jau 1926.gadā to atkal sabojāja tvaikonis "Narne". Tiltu atjaunoja vēlreiz, taču tas cieta arī Otrā pasaules kara laikā, kad uzbrūkošā padomu armija apšaudīja Liepājas ostu. 

Beztiesas slepkavības latvijas teitorijā kara darbības laikā, 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā, bija pēdējā represiju un vardarbības izpausme komunistiskās okupācijas pirmajā posmā, kas noslēdzās līdz ar nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu visā Latvijas teritorijā. 

Nošaušanas iemesls bija baiss un traģisks –– apcietinātos pārvietot uz Krieviju vairs nebija iespējams, bet atstāt viņus dzīvus nedrīkstēja. Rezultātā, arī Liepājā kara darbības laikā notika iedzīvotāju beztiesas nošaušana, līdzīgi kā Rīgas Centrālcietumā, Valmieras cietumā, Valkas un Rēzeknes milicijā, Greizajā kalnā pie Ludzas. Liepājā šis padomju okupācijas varas noziegums tika realizēts “Zilajā brīnumā” –– Liepājas milicijas ēkā, Republikas ielā 19.

Aukstā kara apstākļos visa Kurzemes piekraste bija sabiedrībai slēgta zona – šeit galvenie noteicēji bija padomju robežsargi, kuriem ir pēc noteikta attāluma atradās sardzes novietojumi, bet pludmalē – novērošanas torņi ar starmešu stacijām. Civiliedzīvotāji jūras krastā drīkstēja iziet vien noteiktās vietās tikai diennakts gaišajā laikā.

Tukumā Padomju okupācijas periodā ir tikuši uzstādīti vairāki pieminekļi Sarkanajai armijai. Mūsdienās tie joprojām nav zaudējuši savu agrāko, padomju ideoloģiskos mērķus un turpina radīt mītu par Sarkano armiju kā atbrīvotājiem. Par Sarkanās armijas karavīru noziegumiem ir saglabājušies daudzveidīgi avoti. Viena no avotu grupām ir atrodama vietējos laikrakstos, kas spilgti raksturo Sarkanās armijas visatļautību un noziegumu apmēru.

Bruņinieka krusta kaujās par Hījumā ieņemšanu

Vācu ģenerālis Ridigers fon der Golcs pēc veiksmīgas pretlielinieku kampaņas Somijā, 1919. gada februārī tika iecelts par Kurzemē un Ziemeļlietuvā esošo Vācijas bruņoto formējumu, tostarp landesvēra, kura sastāvā atradās 1. atsevišķais latviešu bataljons, komandieri. Apmeklējot fronti 1919. gada februārī viņš ieradās arī Rudbāržos. Ģenerāļa vizīti savās atmiņās aprakstījis bataljona sevišķu uzdevumu virsnieks, leitnants Jānis Ķīselis.

Kurzeme kā atsevišķs un nošķirts kaujas lauks izveidojās 1944. gada 10. oktobrī. Apmēram 500 000 Vācijas bruņoto spēku karavīru skaitījās ielenkti. Atbilstoši 1. Baltijas frontes štāba ziņojumiem, bija nepieciešama tikai "neliela piepūle", lai pilnībā atbrīvotu visu Baltijas piekrasti. Tomēr kaujas Kurzemē turpinājās vēl septiņus mēnešus un Kurzeme kļuva par Otrā pasaules kara beigu simbolu. 

Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus, savukārt Sarkanās armijas zaudējumi bija ap 400 000 kritušo, ievainoto vai bez vēsts pazudušo sarkanarmiešu.

Otrā pasaules kara beigās vācu spēki Kurzemē varēja sekmīgi aizstāvēties septiņu mēnešu garumā, jo Vācijas Kara flote saglabāja kaujas spējas līdz Otrā pasaules beigām un nodrošināja armiju grupas “Ziemeļi” un vēlāk “Kurzeme” apgādi. Galvenā osta bija Liepāja caur, kuru piegādāja un nogādāja 80% visu kravu. Līdz ar to Liepāja kļuva par svarīgu padomju Baltijas Kara flotes un tālās aviācijas darbības mērķi.

1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, sāka formēt 7. Siguldas kājnieku pulku, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Sākotnēji no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljona tika saformēta neliela kaujas grupa 22 virsnieku un 1580 karavīru sastāvā, kuru, par godu tā pirmajam komandierim Oskaram Dankeram, nodēvēja par Dankera nodaļu. Dažas dienas vēlāk nodaļa tika iekļauta 3. Jelgavas pulka 2. bataljonā, bet ar 23. augustu, papildinot rotu skaitu - 7. Siguldas kājnieku pulkā.