Militārā mantojuma tūrisma stāsti

Raksts laikrakstā spilgti demonstrē situāciju mūsdienu Latvijā, kad daudzviet ir saglabāti un tiek pat atjaunoti (Nereti par pašvaldības līdzekļiem) Padomju okupācijas armiju slavinoši vides objekti. Varas neizlēmība un gribas trūkums rada ilgstošas, konfrontējošas situācijas sabiedrībā. Dažādie pieminekļi, memoriāli un vides objekti netiek uztvertas kā vēstures vai piemiņas vietas, bet gan kā instrumenti, kas turpina Padomju okupācijas režīma ideoloģiju.

Pie Kaulaču pusmuižas 1945. gadā atradies Sarkanās armijas novērošanas punkts. Aculiecinieki atminējušies, ka 1945. gada martā sākušās kaujas. Šī nav pirmā reize, kad šajā laukā tiek atrasti Otrā pasaules kara laika apbedījumi.

Sūpes purvs saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā. Tas aprakstīts literāti trimdas latvieša Alberta Eglīša balādē par notikumiem viņa dzimtajā pusē Sūpes purvā „Sūnās un dūņās” - veltījums Sūpes purva partizāniem:

… „1945. gadā Kvēlojot rudenim purvā -

Pokļevinska dzimumdienā Lieljānis dala vakariņās:

Vītolos raudzētu alu,

Romulānos kultu sviestu,

Sausku mātes ķimeņu maizi,

Mārkutānos žāvētu šķiņķi,

Un Stučkas sīpolus,

Ildzenieces sieru.

Telpas sveķainajās sienās

Dun zibeņiem piestigušas sirdis,

Un vienpadsmit dvēselēs gurst-

Zemē sadrūmušās saknes…..”

Šī pagātnes interpretācija ar Otrā pasaules kara pēckara notikumiem ietvēra cilvēku liecības,  gara izpausmi un vērtību sistēmu. Tas atgādina par tautas sniegto atbalstu nacionālajiem partizāniem, kurus okupācijas vara tik viegli uzvarēt nevarēja.

1941.gada jūnijā sekmīgais vācu armijas uzbrukums bija nonācis Liepājā, kad Liepājai uzbruka Vācijas bruņoto spēku 291. kājnieku divīzija. 1941. gada jūnijā sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS padomju armijas Liepājas garnizons sastāvēja Kara flotes Liepājas jūras bāzes un Sarkanās armijas karaspēka vienībām. Šo kauju laikā nāvējoši ievainoja ģenerālmajoru N.Dedajevu

Vada komandiera virsleitnanta Jūlija Rozentāla Viļa Narkevica kaujas darbības apraksts, 1921. gada 3. novembris

Var uzskatīt, ka īsu laiku par Latvijas galvaspilsētu bija Liepāja, jo Brīvības cīņu laikā Pagaidu valdība atradās uz kuģa Saratov tieši šajā pilsētā. Kuģis Saratov aizveda pagaidu valdību uz Rīgu pēc tās atbrīvošanas, taču daudzi nezina, ka mums tik nozīmīgā kuģa vēsture beidzās jūrā pie Akmeņraga.

Akmeņragā Padomju laikos bijis militārais komplekss. 

Pēc kara uzliesmojuma 1941. gada vasarā sarkanajiem karavīriem Abrukā tika aizliegts sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem.

Leonīds Zariņš ASV tika savervēts par CIA aģentu un 1953. gadā lidmašīnā no Vācijas viņš šķērsoja PSRS robežu un nolaidās ar izpletni Auces tuvumā. Diemžēl, viena no kontaktpersonām, ar ko viņam bija jāuzņem sakari, bija kļuvis par dubultaģentu, un Leonīdu drīz arestēja. Viņš atteicās sadarboties ar čekistiem un 1954. gadā viņu bez tiesas prāvas nošāva.

1975. gada 8. novembrī, kā jau tas bija ierasts PSRS, arī Rīgā notika kārtējās vērienīgās boļševiku revolūcijas gadadienas svinības. Neviens pat visbriesmīgākajos murgu sapņos iedomāties nevarēja, ka revolūcijas 58 gadskārta ieies Latvijas un visas PSRS vēsturē ar ko līdz šim nepieredzētu un nebijušu - dummi uz "Storoževoj", lielā pretzemūdeņu kuģa. PSRS 15 gadus noliedza, ka uz kuģa bija noticis dumpis.

Padomju laikā laulības tika reģistrētas Dzimtsarakstu nodaļā Kingissepā.

Donāts Pudulis bija Liepājas kara ostas komandantūras virsseržants, kurš saņēma Lāčplēša kara ordeni par attapību un varonību 1919. gada 14. novembrī, kad pēc ienaidnieka uzbrukuma Redāna fortam, viņš no nāvējoši ievainotā virsleitnanta Roberta Radziņa pārņēma komandantūras rotu savā vadībā un straujā pretuzbrukumā izsita pretinieku no forta, saņemot 8 gūstekņus un 2 darbojošos ložmetējus. Interesants ir viņa dzīvesgājums līdz kaujām pie Liepājas. Viņš 1911. gadā 16 gadu vecumā brīvprātīgi iestājies Sibirijas strēlnieku pulkā. 1914. gadā piedalījās cīņās pret vācu armiju pie Varšavas, Lodzas un citur Polijas frontē, bet vēlāk cīņās pret austriešu armiju. 1915. gadā caur Vladivostoku izbrauca krievu ekspedīcijas korpusa sastāvā uz Franciju un 4 mēnešus cīnījies pie Verdenas. Tur guva smagu kontuziju un tika evakuēts atpakaļ uz Krieviju. 1917. gada sākumā iestājies latviešu strēlnieku pulkos, bet 1919. gada 7. aprīlī —Latvijas bruņotajos spēkos Liepajā.

Uz atklātu sarunu Tukuma rajona laikrakstam „Neatkarīgās Tukuma Ziņas” pieteicies bijušais sardzes vada komandieris Aivars Skurstenis. Viņš savulaik bijis rezerves virsnieks un ārrindas zemessargs, kam 1993. gadā piedāvāja sarga vietu Laimoņa Mucenieka vadītajā agrofirmā «Durbe». Tur bija jāsargā ofiss – Līvānu mājiņa. Tāds ir stāsta sākums.

Atmiņas par karavīru, kurš dienējis akumulatorā

2.pasaules kara laika liecības Kurzemes mežos tiek atrastas ik pa laikam, jo kara relikviju un vēstures senlietu tīkotāji Kurzemes mežus un laukus ar metāldetektoriem apmeklē itin bieži. 2021.gada sākumā Saldus novada Remtes pusē mežā apraktā munīcijas kastē tika atrasti dažādi dokumenti, kas apliecināja piederību Latviešu leģiona 19. divīzijai, bet arī karavīra personīgās mantas. Tās zemē bija nogulējušas 76 gadus.

Kapteinis Jānis Ozols bija latviešu virsnieks, 2.pasaules kara dalībnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kura komandētais artilērijas divīzions novērsa frontes pārrāvumu Kurzemes 3.lielkaujas laikā.

Pulkvedis Oskars Kalpaks cieņu savu karavīru acīs iemantoja ar personīgo piemeru un karavīru iedrošināšanu.

1992. gada sākumā vienā dienā mīklainos apstākļos ar 40 minūšu intervālu Zvārdes poligonā un Lēdurgā avarē divas Krievijas padomju laikā ražotas "kara" lidmašīnas

Grāmatas “Latvijas armijas komandieri” esejas pārliecina, ka vēsturi būtiski ietekmē konkrētas personas. Lai arī neilgu laiku esot svarīgāko vēsturisko notikumu epicentrā, īsteni Latvijas patrioti ar savu bagātīgo militāro pieredzi, paspēja paveikt daudz Latvijas armijas veidošanā, stiprināšanā un vēsturisko notikumu gaitu pavērsienos.
Šis stāsts ir par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu (1859-1933).

1918.gada 1.decembrī Sarkanās armijas daļas, kuru pamatā bija Sarkano Strēlnieku vienības, iebruka Latvijas teritorijā. Lai aizsargātu savas mājas, ģimenes, dzimto novadu un paglābtos no terora Balvu apkārtnes vīri ņēma rokās ieročus un gāja mežos, sākās pirmo “zaļo”  pulciņu veidošanās. 1919.gada pavasarī, kad izsludināja mobilizāciju, daudziem Balvu apkārtnes vīriem karošana Padomju Latvijas armijā nebija pieņemama un viņi pievienojās “zaļo” pulciņiem.  Izveidojās Balvu, Silakroga, Rugāju, Teteru-Dūrupes un Liepnas pulciņi. Balvu apkārtnē “zaļo” pulciņu darbība aktivizējās 1919.gada martā.

No 1944. līdz 1946. gadam Pēterim Supem izdevās apvienot mežos izkaisītās nacionālo partizānu vienības organizētā kustībā, kas vēl vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara Abrenes apriņķī cīnījās pret Latvijas okupāciju. Pēteris Supe ar segvārdu “Cinītis” bija viens no izcilākajiem nacionālo partizānu kustības organizētājiem un vadītājiem Ziemeļlatgalē.

1915.gada pavasarī un vasarā vācu karaspēks okupēja Kurzemi un Zemgali. Karojošo pušu karaspēks izvietojās Daugavas krastos. Vidzeme kļuva par piefrontes teritoriju, bet Cēsis par piefrontes pilsētu, kuras apkārtnē izvietojās cariskās Krievijas armijas Ziemeļu frontes 12. armijas štābs, kurš 1915. gada vasarā un rudenī pārcēlās uz Bērzaini pie Cēsīm (Birkenruh bei Wenden), tagadējā Cēsu Bērzaines pamatskolas ēkā un teritorijā.

Pēdējo līvu ciemu apvidu Latvijas ziemeļrietumu krastā kopš 1950.gada Padomes sistemātiski iznīcināja un pasludināja par aizliegto zonu. 12 zvejniekciemos izdzīvoja tikai šīs tautas niecīga saujiņa, kas pašreiz pieredz sava veida kultūras renesansi.

Līdz ar Padomju okupācijas karaspēka aiziešanu iesākās daudzu, agrāko kara bāžu izlaupīšana.  Padomju karavīri centās izvest pēc iespējas vairāk un atstāt degradētu infrastruktūru. Pēc karaspēka aiziešanas šīs bāzes turpināja izlaupīt civiliedzīvotāji un izsaimniekot agrāko, militāro infrastruktūru.

1940. gada neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanu pārtrauca Padomju Savienības īstenotā okupācija un aneksija, jeb inkorporācija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā.

Līdz mūsdienām Latvijā saglabājušies neskaitāmi nostāsti par purvos un ezeros nogrimušu tehniku. Tikai retais no tiem ir patiess. 

Roberts Ancāns (1919. gada 11. novembris — 1982. gada 1. janvāris) bija Latviešu leģiona virsnieks, Dzelzs krusta Bruņinieku krusta kavalieris, kurš piedalījās kaujās pie Pilsblīdenes 1945.gada 16. un 17.martā. Sestā Kurzemes lielkauja turpinās jau ceturto dienu. Ancāns bija dienējis Pilsblīdenes apkārtnē un tādēļ labi pazina šīs vietas. Ancāna divīzija atkal tiek novirzīta kārtējo frontes pārrāvumu - 8km dziļu sarkanās armijas iebrukumu. Ancāns šajās kaujās tiek ievainots. 

Pulkvedis Kalpaks bija cienīts cilvēks militārās aprindās un patiess patriots. Tas bija patriotisma gars un neveiksmīga sakritība, kas noveda pie viņa un vācu bataljonu liktenīgas sadursmes, kas diemžēl beidzās ar pulkveža Kalpaka nāvi.

Otrā pasaules kara laikā, kad lielāko Latvijas daļu jau kontrolēja Padomju Savienība, bet Kurzemi pārvaldīja Hitlera Lielvācijas vietvalži,, savukārt, tā saucamie kurelieši Kurzemē uzsāka cīņu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Teicēji apraksta Barikāžu laika noskaņas un personīgos pārdzīvojumus. Atmiņas labi ilustrē to kā informācija spēja sasniegt Latvijas iedzīvotājus visā tās teritorijā.

Vācu armijā iesaukts un 1944.gada rudenī atsūtīts uz Ķegumu vēlāk populārais aktieris Harijs Liepiņš.

Par laikiem pierobežas režīma zonā. 

Valdemāra Ģintera vārds bija daudzu latviešu bēgļu pēdējā cerība aizbēgt pāri uz Zviedriju. Pārāk lielā bēgļu uzmanība bija bīstama un tādēļ Ģinters ieturēja slepenību 

Bruņinieka krusta kavalieris Hījumā okupācijas kaujās

Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane. Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.

Pirmajā pasaules karā masveidā tika izmantoti jauni tehniskie līdzekļi (ložmetēji, indīgās gāzes, tanki, zemūdenes, artilērijas viesuļuguns taktika, liesmu metēji, kaujas aviācija), kas cilvēku nogalināšanas apjomu sasniedza vēl līdz neredzētam līmenim. Mēdz teikt, ka gaisā tika izcīnītas pēdējās bruņinieku kaujas, jo starp lidotājiem valdīja savstarpēja cieņa un nerakstīti likumi. Kara sākumā, kad lidmašīnas vēl nebija aprīkotas ar ieročiem un lidoja novērošanas uzdevumos, pretējās puses lidotāji gaisā viens otru pat sveicināja.  Savukārt vēlāk par notriektiem vai gūstā saņemtie pretinieka lidotājiem pretējo pusi mēdza informēt, aizlidojot uz pretinieka aerodromu un nometot lapiņu smilšu maisā vai pat sagūstīto lidotāju ziņojumu.

1945/46. gada ziemu Misiņa grupa aizvadīja Zūru meža Dzelzkalnu apgaitā, kur bija uzcelti vairāki bunkuri. Te mitinājās aptuveni 40 partizāni.  1946. gada 23. februārī nometni ielenca PSRS iekšlietu karaspēks un notika sīva kauja

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rūpes par Garnizona kapu uzturēšanu, ar Alūksni saistīto LKOK atdusas vietu apzināšanu  un piemiņas zīmju uzstādīšanu Garnizona kapos, uzņēmās Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītājs Uldis Veldre.

Artūrs Ozols bija beidzis Rīgas politechnikumu un kā flotes virsnieks (mičmanis) un inženieris Krievijas Melnās  jūras flotē kalpoja uz kara kuģa “Panteleimon". Latvijas atbrīvošanas cīņās pie  dalījās Studentu rotas sastāvā. Liepājā saveda lietošanas kārtībā kuģi “Saratov". Artūra Ozola atmiņas par kuģi “Saratov” bija publicētas Dauagavas Vanagu mēnešrakstā

Padomju laikā visa Kurzemes piekraste bija slēgtā zona. Bērni, kas dzīvoja padomju armijas daļas tuvumā Tārgales pagastā, t.sk. Ovišos mēdza izklaidēties, apmētājot tankus ar akmeņiem.

Tukumā Padomju okupācijas periodā ir tikuši uzstādīti vairāki pieminekļi Sarkanajai armijai. Mūsdienās tie joprojām nav zaudējuši savu agrāko, padomju ideoloģiskos mērķus un turpina radīt mītu par Sarkano armiju kā atbrīvotājiem. Par Sarkanās armijas karavīru noziegumiem ir saglabājušies daudzveidīgi avoti. Viena no avotu grupām ir atrodama vietējos laikrakstos, kas spilgti raksturo Sarkanās armijas visatļautību un noziegumu apmēru.

Teicējs apraksta savus iespaidus par kaujām Lestenes apkārtnē un Latviešu 19. divīzijas nozīmi cīņās.

Pavadot bērnību Zvārdes mērķpoligona tuvumā, zem sprādzienu skaņām un lidojošām reaktīvajām lidmašīnām, taču tomēr reizēm nedēļas nogalēs varēja iekļūt poligonā. Pēc padomju armijas aizbraukšanas zeme bija nosēta ar bumbu krāteriem un daudziem sprādzienbīstamiem priekšmetiem, ne tikai no poligona laika, bet arī no 2.Pasaules kara. Īpaši puišeļiem patika dedzināt fosfora kapsulas ... 

Alfons Volgemūts bija 19 gadus vecs puisis, radists un dienēja nacistiskās Vācijas armijā.

“No šīs operācijas neviens nav atgriezies un nav zināms, vai vispār kāds palicis dzīvs. Es pats piedalījos šajā karadarbībā kā deviņpadsmitgadīgs radists un esmu viens no tiem 2, vēlāk 3 izdzīvojušajiem, kuri nokļuva krievu gūstā. Es vēlos atspoguļot notikumus no paša piedzīvotā.”

Ventas upes pozīcijās 1919. gada februārī abas karojošās puses izvērsa aktīvu izlūkošanas darbību. Jātnieku nodaļas priekšnieks kapteinis Aleksandrs Lēvings bija viens no izlūkošanas reidu komandieriem.

Laikrakstā “Austrālijas Latvietis” publicēts raksts par tikšanos ar Arvīdu Blūmentālu viņa mājās Austrālijā. 

(Maza epizode no ceļojuma piezimēm Austrālijas centra un rietumu krasta braucienā kopā ar Aivaru un Benitu Brūniem.)

Kāds skaudrs atgadījums no Viļņa Blumberga dzīves, kad iebraukšana Mazirbē, lai apciemotu krustmāti, pārvērtās par nepatīkamu izpratināšanu ar robežsargiem un skarbu nakti ziemas spalgonī. 

Kapteini Pēteri Čeveru un vēl septiņus partizānus sagūstīja 1950. gada 1. novembrī Engures mežu masīvā, kur pavisam nejauši netālu bija novietojusies bijušā leģiona leitnanta Arvīda Gailīša (aģenta-kaujinieka segvārds "Grosbergs") viltus partizānu grupa. Tajā ietilpa LPSR VDM operatīvie darbinieki un aģenti-kaujinieki, kuri tēloja "mežabrāļus". 

1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, sāka formēt 7. Siguldas kājnieku pulku, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Sākotnēji no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljona tika saformēta neliela kaujas grupa 22 virsnieku un 1580 karavīru sastāvā, kuru, par godu tā pirmajam komandierim Oskaram Dankeram, nodēvēja par Dankera nodaļu. Dažas dienas vēlāk nodaļa tika iekļauta 3. Jelgavas pulka 2. bataljonā, bet ar 23. augustu, papildinot rotu skaitu - 7. Siguldas kājnieku pulkā.

Poligona izmantošana turpinājās vēl līdz 1992. gadam un pat vēl 1992. gada martā kāda lidmašīna, kura pacēlās no Lielvārdes nezināmu iemeslu dēļ poligona teritorijā avarēja. 

Kolkas iedzīvotāja Mirdza Stankevica stāsta savas atmiņas par laikiem, kad bija veļas mazgātāja. 

Aizporu pusmuiža, Aizputes novada, Kalvenes pagastā ir tālākā Latvijas vieta rietumos, līdz kurienei atkāpās pulkveža Oskara Kalpaka atsevišķais bataljons.

Pusceļā starp Rudbāržiem un Kalveni, autoceļa malā, atrodas Aizpores kapi. Tajos izvietots piemineklis un 12 piemiņas zīmes apkārtējo māju iedzīvotājiem - brīvprātīgajiem Oskara Kalpaka bataljona karavīriem. 

Bijušais Pampāļu skolas direktors (līdz 1959.g.) Alfrēds Brūns pašrocīgi ar rakstāmmašīnu ir sadrukājis iespaidīgu grāmatu par Pampāļu skolas vēsturi un vēsturiskiem notikumiem ap to, ar autentiskām fotogrāfijām.Grāmatā A.Brūns apraksta Neatkarības kara norises Pampāļos, detalizēti aprakstot notikumus, kuros iesaistīti gan Latvijas valstsvīri, boļševiku atbalstītāji, vācu armijas darbības utml. 

Mores kauja ir Otrā pasaules kara beigu posma epizode, kam bija liela nozīme turpmākajā kara gaitā Latvijas teritorijā. Ar Mores kauju tiek apzīmēta 1944. gadā no 25. septembra līdz 5. oktobrim notikušā karadarbība Siguldas aizsardzības līnijā Mores pagasta teritorijā. Siguldas aizsardzības līnijas ierakumos, apmēram 12 km garumā Latviešu leģiona 19. divīzijas karavīri, izcīnot smagas kaujas ar 10 līdz 15-kārtīgu pretinieka pārspēku 10 dienas, aizturēja Sarkanās / Padomju armijas vienību virzību uz Rīgu.

Ar "Krasnoflotskajas" nosaukumu un ģeogrāfisko atrašanos padomju laikos bija interesanti atgadījumi

Bumbu kalns ir augsts paugurs Bolderājas kāpās, Kleistu mežā, Rīgā. Latvijas Brīvības cīņu piemiņas vieta. Bermontiādes laikā 1919. gada novembrī šeit atradās Krišjāņa Berķa vadītais Latgales divīzijas komandpunkts. 6. Rīgas kājnieku pulks, uzbrūkot no Bumbu kalna, ieņēma Sudrabkalniņu. 1939. gadā tika uzstādīta piemiņas plāksne, kuru 1969. gadā izpostīja. Piemiņas vieta atjaunota 1989. gadā.

Pat skatoties no Kuresāres, Maantee ciema militārā vienība atradās gandrīz pasaules galā.

Uz ziemeļiem no Ventspils atrodas vēl viena nozīmīga krasta baterija. Tā atradusies Olmaņos un saukta par ,,Krasnoflotskaja,,.

Piemiņas vieta iekārtota kādreizējo Raunas pagasta “Daiņkalnu” un “Graškalnu” māju vietā, zem kurām izveidotajos bunkuros no 1950. līdz 1952. gadam slēpās Dailoņa Breikša (segvārds Edgars, 1911-1952) vadīto nacionālo partizānu grupa.

2011. gada rudenī manās rokās nonāca Krievijā dzīvojušā latvieša, bijušā Sarkanās armijas 201. (43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijas (turpmāk – 201. latviešu strēlnieku divīzija; divīzija) karavīra Jūlija Bērziņa (1900–pēc 1963) atmiņas – divās līniju kladēs ar roku krievu valodā uzrakstīts 189 lapas garš latviešu karavīra stāsts par piedzīvoto Vācijas–PSRS karā (1941–1945). Šīs atmiņas arī nav bijis pasūtījuma darbs.

Ventspils ostā PSRS laikos bāzējās robežsargu patruļkuģi, kuru uzdevums bija patrulēt Baltijas jūras ūdeņos un nepieļaut robežas šķērsošanu ne no vienas puses – ne no ārpuses uz iekšu, ne no iekšpuses uz āru. Taču pagājušā gadsimta 70.gados Ventspilī tomēr noticis viens ārkārtas gadījums, par kuru gan paši ventspilnieki ilgi virtuvēs sačukstējušies un smējuši uz nebēdu.

Kara notikumi salās sākās 1917. gada 29. septembrī, kad Vācu armija izkāpa Sāremā pie Tagalahti.

Kad Latvijā tuvojās pārmaiņu laiks, arī krasta robežsardze kļuva draudzīgāka.

Mūsdienu Latvijā dažādu muzeju kolekcijas papildina arī privātpersonu personīgās kolekcijas, kas nereti tiek publiski izstādītas un ir ikvienam pieejamas. Daudzu cilvēku hobijs ir senas lietas, tostarp, priekšmeti, kas saistīti ar militāro vēsturi. Nereti apmeklētājiem nav priekšstats par šo lietu izcelsmi. Tās pēkšņi parādījās? Visos gadījumos tas ir vairāku gadu darbs un interesants, personīgs stāsts par viena cilvēka interesēm apkopojot lietas, lai no tām izveidotu, piemēram, muzeju. Teicējs apraksta savu personīgo pieredzi dodot lasītājam priekšstatu par situāciju Latvijā pēc 2.pasaules kara. Dažādu armiju atstātais mantojums un saimniecībā nepieciešamo izejvielu trūkums liek cilvēkiem atrast radošus veidus kā izmantot praktiski jebko, lai izdzīvotu. Ar laiku saimniecībā nederīgais kļūst par vērtīgiem, vēstures eksponātiem, kas stāsta par Latvijas un tās tautas pieredzi.

Liepājas iedzīvotāji bija vieni no pirmajiem, kuri Latvijā izjuta Otrā pasaules kara sākumu un vieni no pēdējiem, kuriem karš gan tiešā gan simboliskā ziņā beidzās visvēlāk. Otrais pasaules karš un padomju okupācija Liepājā beidzās tikai 1994. gadā, kad to atstāja pēdējās PSRS mantinieces - Krievijas - karaspēka daļas.

Pirmais Neatkarīgās Somijas karaspēka karogs tika iesvētīts 1918. gadā Liepājā, Svētās Trīsvienības baznīcā, kur pirms došanās uz mājām, somu jēgeri nodeva zvērestu par uzticību Neatkarīgās Somijas likumīgajai valdībai.

Slīteres valsts rezervāta bijušo darbinieku atmiņu stāsti par Padomu laikiem. 

23. jūnijā igauņi svin Uzvaras dienu, tā atzīmējot kopīgu latviešu - igauņu uzvaru Cēsu kaujās. Un šajā uzvarā sava nozīmīga loma ir bijusi igauņu kara flotei, kura šajā Landesvēra karā, kā to dēvē igauņi, ar savu drosmīgo rīcību un precīzu lielgabalu uguni Daugavas grīvā apdraudēja vācu spēku galvenos apgādes ceļus pāri Daugavai Rīgas tiešā tuvumā.

Somu jēgeru vēsture ir interesanta, jo tā ir ārkārtīgi līdzīga latviešu karavīru liktenim 1. pasaules karā un lielajai nozīmei nacionālās valsts izveidē. Arī somiem 1. pasaules karš bija iespēja, lai tiktu likti pamati Somijas neatkarībai un tās armijas izveidei. Avotā aprakstīts notikums, kad Latvijā tiek atklāts piemineklis somu jēgeriem.

Pavadot bērnību Zvārdes mērķpoligona tuvumā, zem sprādzienu skaņām un lidojošām reaktīvajām lidmašīnām, taču tomēr reizēm nedēļas nogalēs varēja iekļūt poligonā. Pēc padomju armijas aizbraukšanas zeme bija nosēta ar bumbu krāteriem un daudziem sprādzienbīstamiem priekšmetiem, ne tikai no poligona laika, bet arī no 2.Pasaules kara

Apraksts spilgti raksturo to kādā apmērā ir politizēta piemiņas vieta un tās loma Padomju savienības ideoloģijā. Tekstā minēts, ka viens no galvenajiem mērķiem ir cīņa pret “fašisma atdzimšanu”. Tas liecina par to, ka turpinās centieni ar ideoloģisko infrastruktūru slēpt komunistu noziegumus un nepieļaut citādi domājošo viedokļus. Piemiņas vietas, padomju armijas kapsētas un muzeji un dažādi kultūras pasākumi uzturēja mītu par “Latvijas atbrīvošanu” un “Brālīgo Padomju Savienību”. Izmantoti nacistu noziegumu faktu tika izveidots ačgārns skatījums uz 2.pasaules kara notikumiem Latvijā. 

Pieta jeb māmuļa ir plaši pazīstams motīvs Eiropas kultūrā un mākslā, šis motīvs izmantots arī padomju laikos.

Baškīru izcelsmes Sarkanās armijas karavīrs Raisa Ahmadejeva (19.g.v.) stāsts par padomju armijas gatavošanos uzbrukumam Priekulei un 1945.gada 14.februāra izlūkošanas kauju Piekulē.

1919. gada 27. martā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar igauņu  aizsargu (kaitselita) Tallinas (tolaik Rēveles) un Tērbatas bataljoniem, kā arī trīs bruņotiem vilcieniem no Melnupes krastiem sāka Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.

Kurzeme kā atsevišķs un nošķirts kaujas lauks izveidojās 1944. gada 10. oktobrī. Apmēram 500 000 Vācijas bruņoto spēku karavīru skaitījās ielenkti. Atbilstoši 1. Baltijas frontes štāba ziņojumiem, bija nepieciešama tikai "neliela piepūle", lai pilnībā atbrīvotu visu Baltijas piekrasti. Tomēr kaujas Kurzemē turpinājās vēl septiņus mēnešus un Kurzeme kļuva par Otrā pasaules kara beigu simbolu. 

Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus. Kopš 1997. gada sākta kara apbedījumu izpēte un karavīru pārapbedīšana pie Saldus un pašreiz šeit ir atrodami 27 000 kritušo karavīru vārdi

Latvija un Igaunija savu militāro spēku stiprināšanai izvēlas jaunus un modernus ieročus – Francijā un Lielbritānijā būvētas zemūdenes. Latvijas Kara flotes divas zemūdenes vēlāk pasaules kara jūras kaujās nepiedalās, bet viena no divām igauņu zemūdenēm iet bojā, savukārt izdzīvojusī Lembit tagad izlikta apskatei Tallinā atjaunotajos hidroplānu angāros muzeja ekspozīcijā.

Apraksts par Reolas kauju 1919. gada janvārī, kas tika uzskatīta par vienu no Brīvības kara pagrieziena punktiem, kuras laikā igauņu karaspēks izjauca Sarkanās armijas mēģinājumu iekarot Tartu.

Imanta Upnera atmiņas par padomju laikiem.

1992. gada sākumā vienā dienā mīklainos apstākļos ar 40 minūšu intervālu Lēdurgā un Zvārdes poligonā  avarē divas padomju  lidmašīnas Mig-27 D. 

Pirmie lidojumi Igaunijas debesīs - pilots virs Utotškina Raad 1912. gadā.

Padomju laikā ziemeļos no Spilves ielas atradās dīvains objekts, ja atmiņa neviļ - ar diviem no sarkaniem ķieģeļiem celtiem zemiem taisnstūrveida „mega – skursteņiem”, no kurienes samērā bieži atskanēja lidmašīnu motoru rēkoņai līdzīga reaktīva skaņa.

Uz ziemeļiem no Dienvidu forta atrodas Liepājas lielākā kapsēta – Centrālā. Kapsētas dienvidu daļā izveidoti Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi, kuros pārapbedīti Liepājas apkārtnē kritušie padomju karavīri, tajā skaitā 67. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Nikolajs Dedajevs, kurš vadīja Liepājas aizsardzību 1941. gada jūnijā. 

1920.gada 15.aprīlī mežainā apvidū uz autoceļa Lubāna - Dzelzava tika veikts atentāta mēģinājums pret automobilī braucošo Kārli Ulmani, kas tobrīd bija Latvijas Ministru prezidents. Šajā vietā starp Dzelzavas un Indrānu pagastu robežu 1939.gada 11.augustā tika uzstādīta piemiņas plāksne.

1916.g.18.maijā Ģēģeru pusmuižas drupās (~7km uz D no Jēkabpils aiz Brodiem) plkst. 20.30 tika nošauti 3.Kaukāza strēlnieku pulka karavīri par musināšanu nepakļauties pavēlēm. Soda izpildi vadīja praporščiks Ravņjaļičevs.

2010. gada februāra pirmajās dienās Zviedrijas telekanāla SVT ēterā parādījās ziņa, kas daudzos izraisīja šoku un pamatīgu pārsteigumu.

Neliels fragments no intervijas ar Ēriku Sēni no Ģipkas. Viņš stāsta savas atmiņas par savu dzīvi. 

1918. gadā, vācu karaspēkam ienākot Alūksnē, latviešu strēlnieku bataljoni atkāpās uz Padomju Krieviju. Līdz pat 1918. gada decembra sākumam tika iedibināts vācu režīms un veikti pārkārtojumi. Pēc tam, kad Vācija padevās karā, lielinieki atgriezās Alūksnē un atjaunoja savu varu. Latvijas Neatkarības karā Igaunijas armijas sastāvā cīnījās arī somu brīvprātīgie. 1919. gada 21. februārī notika sīvas cīņas starp lieliniekiem un somu brīvprātīgo pulku “Ziemeļu Zēni” Alūksnē, stacijas tuvumā.

Kā vēsta leģenda, 1785. gadā kāds krievu inženieris, kurš bija izstrādājis klostera ēkas plānu, cietokšņa pagalma austrumu stūrī atrada pagrabu.

Atmiņās spilgti raksturota karavīru ikdienu Nāves salā.

Griezes filtrācijas nometnes vietā un gar ceļiem uz to, bieži atrodami dažādi kādreizējiem karavīriem piederoši priekšmeti. Karavīri, arestētie civiliedzīvotāji, karagūstekņi ec. no tiem atbrīvojās dažādu iemeslu dēļ - gan lai netiktu identificēti, gan arī lai netiktu pakļauti "īpašai uzmanībai". 

1944.gada novembrī vācu okupācijas varas kara tiesa piesprieda 8 ģenerāļa Kureļa grupas štāba virsniekiem, trīs štāba virsniekus dažādu iemeslu dēļ apžēloja. Pulkvedim - leitnantam izdevās izglābties no nošaušanas, taču vācu koncentrācijas nometņu sistēma Graudiņu "samala"

PSRS laikos robežsargi no šī torņa novēroja un kontrolēja Irbes jūras šauruma ūdeņus un tajos laikos mēdza teikt, ka šim šaurumam pat pīle bez robežsargu ziņas cauri nevarot izpeldēt.

Laikā, kad vācieši atkāpēs 1944.gadā, daudzi nozīmīgi objekti tika saspridzināti un tas bija ļoti grūti novēršams, tomēr atrodami stāsti arī par brīnumainiem atgadījumiem, kad vietējo iedzīvotāju drosme un kāda kareivja pielaidība ļauj saglābt vietas, kas vietējiem būtiskas, lasi izdzīvotu. Viens no stāstiem ir arī šis, par kādas mājas saimnieces un vācu kareivja diskusiju, kas izglāba veselu tiltu no uzspridzināšanas.

Starp diviem pasaules kariem militārajā rūpnīcā Arsenāls tika izgatavotas Igaunijas pašas bruņumašīnas. Viens no tiem eksemplārs atrodas Jõgewa Militārajā muzejā.

Vienas no spilgtākajām pēckara bruņotās pretošanās izpausmēm Kurzemē bija Kabiles ieņemšana 1945. gada Ziemassvētkos un tai sekojošā kauja netālu no Āpuznieku mājām1946. gada 1. janvārī

Embūtes baznīca ir viena no spilgtākajām Otrā pasaules kara lieciniecēm Kurzemē. Gan artilērijas, gan citas šāviņu pēdas joprojām saskatāmas uz baznīcas mūriem un zvanu torņa. Vācu armija izmantoja baznīcu (kā daudzas citas Kurzemē un citviet) nepārvaramas aizsardzības mērķiem. Rezultātā baznīca nopostīta, padomju gados tā arī nav atjaunota

Viena no būtiska pārcelšanās vieta bija pie “Pāžu” mājām, kur tagad ir uzstādīts piemineklis - “Cerību bura”. "Kuģīši nāca regulāri un no “Pāžiem” aizbrauca visvairāk cilvēku”", vēsta I.Freiberga atmiņas.

Padomju laikā Spilves lidostas dienvidrietumdaļā atradās helikopteru bāze. To varēja labi pārskatīt no tuvāk esošajām Kleistu meža kāpām, gan Rīgas – Bolderājas dzelzceļa atzara, kas veda uz Rīgas laku un krāsu fabriku.

Teicējs apraksta atmiņas apraksta Kārli Zāli kā personību, kura veidoja slavenākos Latvijas mākslas darbus. Apraksts ir veltīts Zāles piemiņai 1942. gadā (K. Zāles miršanas gads). Atmiņas izvēlētas, lai raksturotu K. Zāles darbus balstoties uz autora personīgajām īpašībām un pasaules uztveri.

Stāsts par vācu aviācijas uzlidojumu Vaiņodes lidlaukam 1941.gada jūnijā

Andruss Müüripea (1877-1945), jeb Puka no Andrusa Lepika ciema, pirms kara bija slavens kalējs Muhu pilsētā.

Fragmenti no vietējā vēstures entuziasta Aivara Viļņa stāsta par vēsturi un tās liecībām, kas sastopamas Lodē un Liepā, tagadējā Cēsu novadā.

Lai aizsargātu Kurzemes piekrasti no iespējama padomju, vai pat rietumu sabiedroto uzlidojuma, Vācijas bruņotie spēki vairākās vietās izvietoja radaru stacijas, kas ļāva daudz savlaicīgāk identificēt pretinieka aviācijas aktivitāti. Viens no tiem bija uzstādīts Jūrkalnē

PSRS laikos jūras piekraste Ziemeļkurzemē un Rietumkurzemē faktiski bija apmeklējumam slēgtas militāras zonas, bet bākas apmeklēt un pat fotografēt bija aizliegts

Par dzīvi Baltijas jūras krastā dažādos laikos stāsta Edgars Hausmanis, kam gandrīz viss mūžs pagājis dzimtas mājās Vaides ciema «Purvziedos». Edgaram ir, ko atcerēties, mums — ko pamācīties.

Vērgales ciema tautas deputātu padomes priešsēdētāja (1982-1989) Andra Zaļkalna atmiņas par dzīvi pierobežas zonā. 

Pirms Irbenes pamešanas, Padomju armija sabojājusi visas radioteleskopu sistēmas 

Mustjalas brīvības cīņu piemineklis bija piemiņas akmens Igaunijas Republikas laikā.

Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība. 

Sarkanās armijas "Panfilova divīzija" 1945.gada 9.maijā atradās pie Pampāļiem. Visticamāk Pampāļu pamatskolā atradās divīzijas štābs 

Apzināti izvēlēti trīs dažādu cilvēku atmiņu stāst fragmenti, kas ļauj precīzāk paraudzīties uz holokausta noziegumu no dažādiem skatu punktiem.

Kolkas iedzīvotājas Birutas Freimanes atmiņas par pierobežas zonu. 

Otrā pasaules kara beigās vācu spēki Kurzemē varēja sekmīgi aizstāvēties septiņu mēnešu garumā, jo Vācijas Kara flote saglabāja kaujas spējas līdz Otrā pasaules beigām un nodrošināja armiju grupas “Ziemeļi” un vēlāk “Kurzeme” apgādi. Galvenā osta bija Liepāja caur, kuru piegādāja un nogādāja 80% visu kravu. Līdz ar to Liepāja kļuva par svarīgu padomju Baltijas Kara flotes un tālās aviācijas darbības mērķi.

2020.gadā, sagaidot 1991. gada barikāžu 30. gadadienu, Vismants Priedīte dalās ar stāstu par novadnieku dalību šajos vēsturiskajos notikumos.

1944. gada 7. novembrī gaišu noskaņu latviešu bēgļu apmetnē Kurzemes piekrasē ienesa dzejnieka Kārļa Skalbes 65. dzimšanas dienas atceres Jūrkalnes “Laukgaļos”. Tikai četras dienas vēlāk Kārlis Skalbe devās ar laivu uz Zviedriju bēgļu gaitās. Tā bija diena, kad Kārlis Skalbe pēdējo reizi svinēja savu dzimšanas dienu.

Pirms Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā dzīvoja 2552 tūkst. cilvēku. Tautas skaitīšana 1920. gadā reģistrēja 1596 tūkst. cilvēku. Tas nozīmē, ka šajā laika posmā Latvijas iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 956 tūkst. cilvēku jeb par 37,5%. 
1915. gada vasarā vācu karaspēks ieņem Kurzemi un Zemgali. Vairāk par pusmiljonu bēgļu nebeidzamā straumē devās projām no savām dzimtajām vietām. Cēsīs pirmie bēgļi nonāca jau 1915. gada aprīlī.

Stāsts par noskaņām, kas Tartu un studentu vidū valdīja tūlīt pēc Kalevipoega statujas nojaukšanas 1950. gadā.

Kocēnieša Tālava Megņa atmiņas par notikumiem 1991. gada barikādēs Rīgā.
"13. janvārī uz manifestāciju Rīgā no kolhoza organizēti aizbrauca ap 40 Kocēnu iedzīvotāju ar autobusu Laz, vadītājs Vitālijs Sprukts un mikroautobusu Latvija, vadītājs Jānis Grava.
Pēc manifestācijas, kad satikāmies pie autobusiem, vairākas reizes pa radio dzirdējām Latvijas Tautas frontes aicinājumu, tiem, kuri var, palikt Rīgā un aizstāvēt stratēģiski svarīgos objektus, lai būtu sarežģītāka to ieņemšana, līdzīgi kā pie Viļņas televīzijas. Šos Podnieka filmētos kadrus redzējām pirms izbraukšanas uz Rīgu.

Papisārē tika uzbūvēta hidroplānu bāze un Kīrasāres pretgaisa aizsardzības baterijas.

1941. gada 16. septembrī saistībā ar veiksmīgo vācu spēku iebrukumu Muhu un Sāremā tika uzsākta aizsardzības līnijas izbūve teritorijā starp Lõpes –Teesü –Kaimri ciemiem.

Kolkas raga pēdējās priedēs paslēpies robežapsardzības tornis, kurā PSRS laikos nemitīgi atradās robežsargu postenis un tam blakus esošā nelielā mūra ēciņa tagad pamesti un iet postā likteņa varā.

Jānis Jaunozoliņš. “Atmiņas no svešumā atstātās dienasgrāmatas” (16.08.1944.-13.10.1946.) Fragmenti.

Pēteris Čevers  bija Latvijas armijas karavīrs, Latviešu leģiona kapteinis, nacionālais partizāns (no 1945. gada 9. maija), nacionālo partizānu grupas komandieris (1948.—1950.)

Teicējs apraksta apstākļus kādos izveidojās slavenākais Latvijas memoriāls, kas veltīts kritušajiem karavīriem. Kā redzams atmiņās, tad tautas varoņu kapsēta saskārās ar virkni šķēršļu un nelabvēļu- noraidošu attieksmi ne tikai no baznīcas, bet arī Rīgas pilsētas vadības puses.

Riteņbraucēju apmācības noteikumos minētie ieteikumi paredzēti Latvijas armijas riteņbraucēju apmācības gaitā. Ieteikumi orientēti galvenokārt uz karavīra veselības jautājumiem.

Teicēja apraksta pirmos iespaidus par nokļūšanu Stūra mājā. Atmiņas atklāj ieslodzīto skarbos dzīves apstākļus.

Viens no maz zināmiem tēlnieka Kārļa Zāles (1888-1942) darbiem ir šūnakmenī veidotā skulptūra "Izirušās rozes", kas tapusi laika posmā no 1939. līdz 1940.gadam, un saistītas ar Brāļu kapu ansambļa izveidi.

Par Rannu kauju un tās saistībām ar darbu "Vārdi uz marmora plāksnes".

Andra Zaļkalna (dzimis 1951, Vērgales ciema tautas deputātu padomes priekšsēdētājs (1982-1989)) atmiņas par laiku, kad Akmeņragā gandrīz uzcēla atomelektrostaciju. 

Dižkareivis Valija Veščunas pēc Latvijas Neatkarības kara apbalvota ar Lāčplēša kara ordeni par 1919. gada 19. novembra cīņām ar bermontiešiem pie Plāņu mājām. Valija Veščunas bija viena no pirmajām, kas zem ienaidnieka uguns šķērsoja Lielupi.

Stāsts par aizsargājamā auga foto robežsardzes zonā.

1949. gada 25. martā notika otrais lielākais deportācijas vilnis no Baltijas republikām. Igaunijā uz Sibīriju tika nosūtīti gandrīz 21 000 cilvēku (7500 ģimenes). Stāsts ir par ģimeni Valgas apriņķī.

Raadi militārais lidlauks Tartu bija ASV kodoluzbrukuma mērķis aukstā kara laikā.

1919. gada Cēsu kaujās piedalījās Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota, kas kā kaujas vienība no 108 Valmieras un Cēsu skolu jauniešiem noformējās 5. jūnijā Cēsu proģimnāzijas telpās. Jau naktī no 5. uz 6. jūniju, kādu stundu pēc pusnakts, bija trauksme un rotai deva pavēli iziet uz pozīcijām. Rota izgāja līnijā Mācītājmuiža – Meijermuiža, kas skaitījās svarīgākais kaujas iecirknis.
Pirmajā kaujā vairākus skolniekus ievainoja, bet valmierietis Edgars Krieviņš no ļoti smaga ievainojuma vēderā tajā pašā dienā nomira. Viņu 13. jūnijā ar kareivisku godu apglabāja Valmieras Pilsētas kapos. Edgaru Krieviņu pēc nāves apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.

Uzplaiksnī atmiņas par nu jau tālo karalaiku. Vecākās paaudzes ļaudīm tas atsauktu atmiņā viņu pašu pārdzīvoto, jaunos varbūt garlaikotu.

Diviziona komandieris kapteinis Jānis Ozols 27.12.1944. ziņojumā 15. (1.latv.) SS-art.pulka komandierim ziņo par 7., 8. un 9.baterijas ieroču zaudējumiem kaujās no 24-25.decembrim Zvejnieku - Dirbas rajonā

Kādreizējā aivzvīķnieka Alfrēda Lejas atmiņas no grāmatas "Mūžam nebeidzama straume līst". 

Arī Aizvīķi un Aizvīķu iedzīvotāji daudz cietuši 2.Pasaules kara lielvaru dzirnavās.

Alfrēds Leja savās atmiņās raksta:

1940. gada 22. augustā Tagamõisa pussalā padomju karabāzes Nr.32 (Undva) celtniecībai tika piešķirti 594 ha zemes.

Vairāk nekā pirms 70 gadiem lietuviešu krasta sardzes vīri tika sodīti ar nāvi par viņu sniegto palīdzību latviešu laivu bēgļiem nokļūt uz Zviedriju. Par to uzzinot, vācu okupācijas vara nežēlīgi izrēķinājās ar saviem padotajiem, vairākus sodot ar nāvi un nosūtot uz koncentrācijas nometnēm Vācijā.

Vācu ģenerālis Ridigers fon der Golcs pēc veiksmīgas pretlielinieku kampaņas Somijā, 1919. gada februārī tika iecelts par Kurzemē un Ziemeļlietuvā esošo Vācijas bruņoto formējumu, tostarp landesvēra, kura sastāvā atradās 1. atsevišķais latviešu bataljons, komandieri. Apmeklējot fronti 1919. gada februārī viņš ieradās arī Rudbāržos. Ģenerāļa vizīti savās atmiņās aprakstījis bataljona sevišķu uzdevumu virsnieks, leitnants Jānis Ķīselis.

Teicējs apraksta notikumu Daugavgrīvas cietoksnī, 1. pasaules kara laikā, kad to bombardēja Vācijas armijas dirižablis. Cietoksnis bija viens no stratēģiskajiem objektiem, kas saglabāja savu nozīmi līdz pat 2. pasaules kara beigām.

Ziemassvētku kaujas noslēdzās 11. janvārī. Spēcīgi nocietināto Vācijas armijas pozīciju- Ložmetējkalnu latviešu strēlniekiem izdevās ieņemt kauju trešajā dienā. Ziemassvētku kauju cena bija ļoti augsta. Simtiem latviešu un citu Krievijas armijas vienību karavīru bija zaudējuši savu dzīvību, mēģinot izsist vāciešus no pozīcijām. Teicējs spilgti apraksta kaujas lauka ainas pēc Ziemassvētku kauju noslēguma.

Laikā, kad tapa Rīgas Centrāltirgus tas bija viens no pašiem modernākajiem tirgiem pasaulē. Tas tapa par pamatu izmantojot 1. pasaules kara Vācijas armijas dirižabļu angāru metāla konstrukcijas. Autors apraksta Rīgas Centrāltirgus būvniecības priekšnoteikumus un būvdarbu vērienu padarot to par vienu no vērienīgākajām būvēm pēc kara Latvijā un vienu no modernākajiem tirgiem pasaulē.

8. oktobra tumšajā laikā Tehumardi ciemā tikās pavirzījušies un atkāpušies vācu karaspēki.

Advokāts Jānis Sūna publicējis savā autobiogrāfiskajā grāmatā atmiņas par Griezes filtrācijas nometnē pavadītu laiku.

Sarkanās Armijas 8. igauņu strēlnieku korpusa kritušā virsnieka Jakoba Kundera varonīgā rīcība nodrošināja sekmīgu bataljona uzbrukumu, taču pats gāja bojā un Jakobam Kunderam ir veltīts piemineklis krišanas vietā un ir uzstādīts piemineklis Tušķu brāļu kapos.

Sakaru baložu jeb pasta baložu izmantošana bija plaši izmantots sakaru līdzeklis 20. gadsimta sākumā.

Rēzeknes bombardēšana norisinājās 1944.gada Lieldienās, un tās rezultātā tika iznīcināta liela daļa pilsētas būvju un nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, kamēr vēl vairāki tūkstoši palika bez pajumtes. Cilvēki, kas piedzīvojuši šos notikumus uz savas ādas un var par tiem mums pāstāstīt, tajā laikā bija vēl tikai bērni. Viens no viņiem arī šī stāsta autors.

Baltija padomju impērijai bija viena no svarīgākajām aizsardzības līnijām, galējais rietumu bastions, tāpēc karaspēka koncentrācija te bija milzīga. Pastāv uzskats, ka Latvija tolaik bija vismilitarizētākā teritorija pasaulē. Precīzs militārpersonu skaits nav zināms, dažādi avoti par dažādiem laikiem min 200 000 līdz 350 000. Latvijā vien 50 gados bija dislocētas 3009 karaspēka daļas vairāk nekā 700 vietās.  Viena no tādām vietām bija PSRS armijas bāze Mārcienā.

Virsleitnanta Viļa Gelbes (1890-1919) liktenis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā.
Līdz ar Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī sākās arī tās Neatkarības karš un bruņoto spēku veidošanas darbs. Brīvprātīgo latviešu karavīru pirmajās rindās bija Kurzemē dzimušais jūras virsleitnants Vilis Gelbe.

1945. gada 7. martā "Sarkanās bultas" partizānu nometni ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks. Vilis Samsons savā 1974.gadā izdevniecībā "Zinātne", Rīgā, izdotajā grāmatā apraksta šīs kaujas gaitu

Pēc veiksmīgas ienaidnieka uzbrukuma atvairīšanas krīt bruņotā vilciena komandieris A.Kļestrovs un pulkvedis Dankers izsniedza apbalvošanas pamatojumu

Vācu armiju grupas"Kurland" pavēle ir šāda: "Būvēt un būvēt!" Tas ir katra frontes un aizmugures dienestu karavīru uzdevums. To vislabāk raksturo vārdi: "Rakt ir labāk nekā tikt apraktiem!"

Domicellai Pundurei ir 90. Rīgas pilī 2018. gada 3.maijā viņa no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā. Domicella Pundure palikusi pēdējā Stompaku purva kaujas lieciniece.

Vēsturnieks Roberts Sipenieks stāsta par atradumiem Griezes filtrācijas nometnes vietā

1919. gada 23. februārī somu brīvprātīgo pulka “Ziemeļu zēni” izlūku vienība, ar cerību iegūt papildus bruņojumu un munīciju, nonāca pie Bejas skolas upītes kraujas, kur notika sadursme ar lieliniekiem (Babeckas kauja). Šajā kaujā krita 10 somu pulka karavīri.

Aukstā kara apstākļos visa Kurzemes piekraste bija sabiedrībai slēgta zona – šeit galvenie noteicēji bija padomju robežsargi, kuriem ir pēc noteikta attāluma atradās sardzes novietojumi, bet pludmalē – novērošanas torņi ar starmešu stacijām. Civiliedzīvotāji jūras krastā drīkstēja iziet vien noteiktās vietās tikai diennakts gaišajā laikā.

Šodien knapi saskatāmajos, ar zāli apaugušos angāros pie lielceļa uz Tukumu Padomju laikos stāvēja armijas iznīcinātāji. Arī tajos laikos lidlauks ar angāriem bija nomaskēts un par to nezinātāji nemaz nenojauta. 

Vācieši 1941. gadā ar plašu jūras desantu izkāpa arī Sāremā dienvidaustrumu daļā no cietzemes līdz Muhu krastam.

1949. gada 25. martā Skrundas skolnieks Elmārs Heniņš pieredzēja, kā tiek aizvesti viņa klasesbiedri. Paņēmis fotoaparātu un uzkāpis tuvējā pakalna priedē, viņš dokumentēja notiekošo, attēlus vēlāk paslēpjot.

1919. gada Cēsu kaujās piedalījās Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota, kas kā kaujas vienība no 108 Valmieras un Cēsu skolu jauniešiem noformējās 5. jūnijā bijušajā Cēsu vācu proģimnāzijas telpās Dārza ielā (tagad Bērzaines iela 4).  Jau naktī no 5. uz 6. jūniju, kādu stundu pēc pusnakts, bija trauksme un rotai deva pavēli iziet uz pozīcijām. Rota izgāja līnijā Mācītājmuiža – Meijermuiža, kas skaitījās svarīgākais kaujas iecirknis.

Kurzemes cietoksnis izveidojās pēc Rīgas krišanas 1944. gada 13.oktobrī un krievu izlaušanās līdz Klaipēdai 10.oktobrī, tā pārtraucot satiksmi ar Vāciju pa zemes ceļu.

Kad 1940. gadā krievi cenšas no Latvijas valdības izspiest sev izdevīgu militārās bāzes līgumu, kas padarītu Latvijas armijas pretošanās iespējas sarkanarmijai gandrīz neiespējamas, ģenerālis J. Balodis mēģina šajā līgumā panākt dažus grozījumu. Taču tas neizdodas. Bet ģenerāļa nelabvēļi šo apstākli izmanto, lai J. Balodi vēlāk pataisītu gandrīz vai par nodevēju. Pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu K. Ulmani, ģenerālis 1940. gada 5. aprīlī tiek atbrīvots no kara ministra amata. Tad J. Balodis nolemj piedalīties Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskā bloka, taču no tā nekas neiznāk, jo vēlēšanās drīkst kandidēt tikai viens saraksts – komunistu kandidātu saraksts. Latvija kļūst par 14. padomju republiku.

15.janvāra naktī Kalpaka bataljons izcīnīja pirmo kauju pie Lielauces, atsitot sarkano uzbrukumu. Tā bija pirmā nozīmīgā Kalpaka bataljona kauja, kad uzvara karavīriem deva īpaši spēcīgu morālu stimulu. 

Atmiņās spilgti iespaidi par Latvijas armijas klātbūtni Mangaļsalā. Aprakstīti forti kā arī Sapieru celtais dzelzsbetona nocietinājums. Atmiņas raksturo karavīru ikdienu, dzīves ritmu un ilustrē vidi Mangaļsalā. Mangaļsalas un Latvijas armijas karavīru apmeklējums

Atmiņu stāsta izvilkums no ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas Sudrabkalniņa pieminekļa atklāšanas dienā. Pilnā tekstā ir atstāsts par atklāšanas pasākuma norisi, Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas. Atmiņas izvēlētas, jo spilgti parāda to kādā stāvoklī bija Latvijas armija, kura cīnās Sudrabkalniņa apkaimē.

P. Čevers pulcēja ap sevi bijušos leģiona virsniekus, kā arī uzņēma grupā vietējos Kurzemes iedzīvotājus. Viņi visi izvēlējās palikt uzticīgi brīvas un neatkarīgas Latvijas valsts idejai, nevis pakļauties svešai okupācijas varai. Čevera grupa dislocējās Talsu apriņķa Vandzenes – Upesgrīvas – Oktes pagastu teritorijā, cenšoties izvairīties no frontālām sadursmēm ar čekas karaspēku vai iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem

Felkers (vāciski: Völcker) bija 20 gadus vecs puisis, izlūkpšanas divīzijā dienēja nacistiskās Vācijas armijā stāsta par notikumiem 8. un 9.novembrī, kas spilgti atspoguļo frontes norises Zvārdē, kur frontes līnija virzījās turpu šurpu 4 mēnešus t.sk. Ķērkliņu baznīcas apkaimē.

Vācu spēkiem strauji tuvojoties Tallinai, notika vērienīga Tallinas evakuācijas jūras operācija. Tās laikā uz mīnu laukiem un no aviācijas uzbrukumiem vai krasta artilērijas uguns gāja bojā daudz kuģu un to apkalpes kopā ar uz kuģiem esošajiem cilvēkiem. 

Fragments no atmiņu stāsta par Kurzemes kapitulāciju 1945.gada maijā, no Gaisa izpalīga Edgara Auniņa atmiņām

Ģenerālis K. Goppers (1876.-1941.) bija izcils karavīrs un izcils cilvēks. Viņš izcēlās kā sekmīgs komandieris, kurš uzņēmās bataljona un pulku vadību, varonīgi vedot savus strēlniekus kaujās par Latvijas brīvību Pirmā pasaules kara laikā (1914. – 1919.). Viņš ir piedalījies gan kaujās Tīreļpurvā, gan Ložmetējkalnā, gan aizstāvot Rīgu.

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas un kaponieru vaļņi, kur tika glabāti ieroči. Viens no ieroču veidiem bija raķešu palaišanas sistēma “Katjuša”.

Ļaužu atmiņa dažkārt ir visai īsa. Tagad, kad katrs var iet un braukt, kurp vien grib, daudzi raud par zaudēto lēto desu, bet ir jau aizmirsuši, ka tepat aiz Mērsraga, ceļam priekšā nereti nolaidās svītrains bomis un bruņoti krievu zaldāti, saukti par robežsargiem, tālāk laida tikai ar rakstiskiem un apštempelētiem propuskiem. Un atļauju saņemt nevarēja vis kurš katrs Latvijas PSR iedzīvotājs, bet tikai tāds, kas no Rojas vai Kolkas ciema padomes vispirms bij saņēmis tā saucamo izsaukumu, uz kura pamata tad nu pēc desmit dienām viņš savā milicijas daļā varēja (vai arī nevarēja) saņemt vīzu iebraukšanai aizliegtajā pierobežas zonā. Šajā nelaimīgajā Kurzemes piekrastē biju nopircis māju, tāpēc ik pavasari arī man un manas ģimenes locekļiem bija jālūdzas un jāzemojas, lai varasvīri iebraukšanas atļauju atjaunotu.

Aukstā kara laika izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu cīņās starp Rietumu valstīm un PSRS bija iesaistīti aģenti no abām pusēm un dubultaģenti. Padomju drošības dienesti režīma aizsardzības nolūkos kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem bija izkopuši pilnīgi jaunu pasākumu – dezinformāciju. Terminu, kuru līdz tam Rietumos vispār nepazina.

Alfrēda Brūna stāsts par vāciešu štābu viņa dzimto māju pagalmā, pa kurieni nakts aizsegā vācu karavīrs vadājis Alfrēdu ar aizsietām acīm, nezinādams, ka šīs mājas ir viņa dzimtās un Alfrēds pazīst katru akmeni sētā arī ar aizsietām acīm

Visu savu brīvo laiku Žanis Skudra ziedo novadpētniecībai, visus atvaļinājumus- Latvijas apceļojumiem. Tā krājās materiāli, fotouzņēmumi, tapa „Okupētās Latvijas dienas grāmata”, kuru izdod Latviešu Nacionālais fonds Stokholmā ar pseidonīmu Jānis Dzintars.

1978. gada 7. jūnijā Tallinā Žani Skudru apcietina un tā paša gada novembrī Rīgas Augstākā tiesa notiesā uz divpadsmit gadiem ieslodzījuma par Dzimtenes nodevību un spiegošanu.

Vietējo govju ganības atradās tuvu raķešu bāzei.

Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

I.Kupce 2020.gadā stāsta par savu ģimenes locekļa vīratēva piedzīvoto Griezes padomju filtrācijas nometnē 1945.gadā, pēc vācu armijas kapitulācijas Kurzemē.

"Propusk" jeb atļauja šķērsot pierobežas režīma zonu bija tik pat obligāta kā autobusa biļete. 

Kolkas iedzīvotāja Baiba Šuvcāne stāsta par laikiem Kolkā, kad tur bija robežsargi. 

Pāvilostas iedzīvotājas Aina Jakovļeva un Irina Kurčanova stāsta savas atmiņas par Padomju laikiem Pāvilostā. 

Stāsts par basku lidotāju Benito Aguiru (pareizi nosaukts Ignacio Aguirregoicoa Benito), kurš tika notriekts virs Melnās jūras.

Teicējs apraksta savus iespaidus par Rīgas operācijas sākumu, kad Vācijas armijas artilērija sāk Krievijas armijas pozīciju apšaudi. Raksturo haosu, kāds izceļas Krievijas armijā un latviešu strēlnieku noskaņojumu pirms kaujām.

Jau vairāk nekā divdesmit gadus Liepājas jūrmala ir bīstama viltus dzintara dēļ, kuru jūra īpaši devīgi mēdz izskalot no savām dzīlēm pavasara un rudens vētru laikā.

1944.gada oktobrī Vācu armija atkāpjas. Vaiņodes stacijā ierodas 3.bruņuvilciens. 

Vācu frontes sabrukuma rezultātā, Vaiņodes austrumu pievārtē atradās tikai nelielas vācu 61. kājnieku divīzijas vienības, kuras atbalstīja bruņotais vilciens. Pretestība tika ātri pārvarēta un jau 9. oktobra vakarā visa Vaiņode bija Sarkanās armijas pilnīgā kontrolē.

Vācu armijas bruņuvilciena Nr.3 komandanta ziņojumā atspoguļots to dienu spraigie notikumi un bruņuvilciena Nr.3 zaudēšana.

Lai maldinātu pretinieku, karu laikā tika izmantotas dažādas pretinieka maldināšanas metodes. Lai maldinātu kuģus jūrā, tika veidotas viltus navigācijas zīmes, viena tāda varētu būt bijusi pie Slīteres bākas

Partizānu atbalstītāju ģimenēm tika atņemti bērni. 1943. gada martā Salaspils nometnē atradās 1100 bērnu. Apmēram 250 bērnu nomira masalu, vēdertīfa un citu slimību dēļ, vairākus simtus bērnu nodeva apkārtējo pagastu lauku saimniecībās, apmēram 300 bērni nonāca bērnunamos Rīgas Jūrmalā, Igatē un Saulkrastos. 
Saulkrastos bērni nonāca Latvijas Bērnu palīdzības biedrības bērnu kolonijā “Rūķīši”.

Varena ražotne ar bagātu vēsturi sākot jau ar 1878. gadu.

Kogulas gaisa spēku bāze tika izveidota 1940. gada augustā.

Cēsu Jaunā pils celta uz militāra nocietinājuma – viduslaiku pils drupām. Taču tā nebūt nav vienīgā ēkas militārā nozīme.

1945.gada sākumā Kurzemes cietoksnī joprojām notiek sīvas kaujas, kur vācu armijas rindās cīnās latvieši. Viens no tiem bija Alfrēds Riekstiņš 19.divīzijas satsāvā. Par drošsirdību Riekstiņu apbalvo ar Bruņinieku krustu un to pasniedz Remtes pilī.  Īsi pirms kapitulācijas viņš kļūst par leitnantu.

Rūpnīcā ražotās katlu plākšņu bākas daļas tika transportētas ar Ruhnu kuģi.

Mēdz sacīt, ka karš ir visu lietu tēvs, un tā tas burtiski ir bijis ar Latvijas lauku platuma dzelzceļiem. Jebkurai armijai, vai tā uzbrūk vai arī aizstāvas, nepieciešami prāvi resursi karadarbības nodrošināšanai. Vācu armijai 1915. gadā ienākot Latvijas teritorijā, tā sastapās apgādes izaicinājumiem. 1915. gada beigās fronte bija nostabilizējusies gar Daugavas līniju. Vēsturiski Sēlijas teritorijā bija vērojams mazs iedzīvotāju blīvums, līdz ar to arī nebija plaši izvērsts satiksmes ceļu tīkls.

Avinurmes kauja un padomju militārpersonu asinsizliešana.

Jau gadiem ilgi Vecliepājas liepājniekos neesmu novērojis kaut cik noturīgu interesi par tikai astoņus līdz desmit kilometrus uz ziemeļiem no pilsētas centra esošajām unikālajām vietām. Taču, ieslēpti meža biežņā, kāpu krantī vai purva takās, vēsturiskie Karostas objekti ir ne mazāk interesantu vēstures faktu un sen aizmirstu leģendu vērti stāsti. Par vienu no tiem – bijušo PSRS 23. krasta artilērijas bateriju – būs šis stāsts.

Pēc Raķešu spēku majora Sulev Truuväärt teiktā, zenītraķete no Oriküla divīzijas tika palaista nejauši 1967. gadā.

Studentu pretošanās organizācijas Sini-Must-Valge dalībnieks Ülo Raidma atceras kamerās pavadīto laiku.

Ziemeļlatvijas armija bija latviešu militārais formējums Latvijas brīvības cīņu laikā, kas no 1919. gada 3. februāra līdz 31. martam izveidojās Igaunijas teritorijā un igauņu armijas atbrīvotajos Ziemeļvidzemes novados. Līdz 1919. gada jūlijam apgādes un operatīvajā ziņā brigāde bija pakļauta Igaunijas bruņoto spēku štābam un Igaunijas armijas virspavēlniekam. Pēc tam to apvienoja ar Dienvidlatvijas brigādi, izveidojot Latvijas armiju.

Leģendārā baterijas komandiera Aleksandra Stebela likteni aizēno noslēpumains plīvurs.

Padomju laikā te, militārā zonā, avarējis betona kravas kuģis Lady Kathleen, kura atliekas vēl joprojām skatāmas jūrā netālu no krasta. Ar to vēl aizvien saistās dažādi mīti. 

Sākot ar bēgļu laiku, Valkai piekrita svarīgāka loma, nekā citām Vidzemes pilsētām, tamdēļ, ka te atradās politiski aktīvais laikraksts “Līdums”, kur tika kaldināti Latvijas garīgie un politiskie ieroči, un arī tamdēļ, ka te bija krustceļš, kur satecēja ceļi no trim Latvijas pusēm: no Rīgas, Alūksnes, Mozekiles, un arī no Igaunijas un Krievijas, Šejienei bija saites ar bēgļiem visās malās – Tartū, Pliskavā, Maskavā un Pēterpilī. Te bija liels bēgļu centrs.

Robežsargiem bijis īpatnējs paņēmiens, lai uzzinātu par svešiniekiem pierobežas zonā.

Teicējs apraksta apstākļus kādos izveidojās Kara muzejs. Pieminētas problēmas un kolekciju veidošanas darbs.

Otrā pasaules kara notikumi atbalsojās arī Latvijā. 1939. gada 11. septembrī vācu bumbvedējs Henkel He-111 veicot uzlidojumu Polijas pilsētām, naktī nomaldījās no kursa un veica avārijas nosēžanos Liepājas pludmalē. Par šo notiku stāsta Vilis Zobens, liepājnieks, Kurzemes divīzijas sakaru rotas virsniekvietnieks savos memuāros. Lidmašīnas nolaišanās vieta dabā nav apzīmēta. Vietas aptuvenās koordinātes ir N 56.59368° E 21.01598° - pludmalē netālu no Ziemeļu fortiem.

Par Lohusū kauju Igaunijas brīvības cīņā un tajās piedalījušos vīriem un ieročiem.

Kad 1980. gadā Maskava gatavojās Olimpiskajām vasaras spēlēm, bija aktuāls jautājums – kur rīkot burāšanas sacensības? Izrādās, ka izvēle kritusi sākotnēji uz Rīgu, jo ir ideāli apstākļi burāšanai Rīgas jūras līcī un pilsēta arī veca un skaista, kaunā nekritīs. Taču daļa rīdzinieku vēl atceras vai arī jaunāka paaudze ir lasījusi internetā, ka Rīga ,,it kā.. atteikusies no šī augstā goda un tāpēc sacensību rīkošana pārcelta uz Tallinas piepilsētu Piritu. Igauņi saņēma milzīgu finansējumu un uzcēla sev jaunu un modernu burāšanai un atpūtai domātu kompleksu, kuru pēc Olimpiādes beigām brauca apbrīnot neviens vien latvietis.... Taču nu atklājusies viena interesanta nianse – kļuvis zināms, kāpēc Rīga atteikusies no šī goda...

Viens no spilgtākajiem stāstiem par Tartu miera dzimšanu ir tas, kā 1919./1920. Gada ziemā jaunie karavīri tika likti gājienā pa pilsētu. Iespējams, tas sākās ar neveiksmi virzīties uz priekšu robež sarunās. estap 2. divīzijas komandieris pulkvedis Viktors Puskars pavēlēja Tartu skolu skolēnu bataljonam doties gājienā pa pilsētu tā, lai vairākkārtīgi izietu no Aia (tagadējā Vanemuise) ielas pie konferenču nama, kā arī Veski ielas, kur Krievijas delegācija bija apstājusies

Sievietis majors Sulevs Truuväärts, kurš bija dienējis Dejevā, atcerējās, ka viņa laikā armijā gājis bojā karavīrs.

1919. gada 27. martā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar igauņu  aizsargu (kaitselita) Tallinas (tolaik Rēveles) un Tērbatas bataljoniem, kā arī trīs bruņotiem vilcieniem no Melnupes krastiem sāka Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.

Otrā pasaules kara beigās Melnsilā bija izvietota vācu Jūras spēku 532. artilērijas diviziona 6. baterijas, taču Sarkanajai armijai šajā apkārtnē bija savi plāni, kuri tā arī netika realizēti līdz vācu armijas kapitulācijai 1945.gada maijā

Raunas Brīvības pieminekļa idejas aizsākumi meklējami 1929. gada 21. augustā, kad Cēsu pilsētas galva un Cēsu apriņķa priekšnieks uz apspriedi saaicināja redzamākos Raunas pagasta sabiedriskos darbiniekus, aicinot godināt brīvības iegūšanu un celt pieminekli Raunā.

Sēru 1917. gads

Valda Pigožna (bij. Kurmāles pagasta vadītājs „Upīškalna” darbības laikos) atmiņas par Upīškalna militāro bāzi.

Cēsu kaujas ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas Neatkarības kara posmiem un ieņem būtisku vietu arī Igaunijas Neatkarības kara vēsturē.

Pēc pēdējo Padomju armijas daļu aiziešanas no Latvijas 1993.gadā arī Krasnoflotskas jeb Olmaņu krasta aizsardzības baterija nonāca Latvijas NBS valdījumā. Drīzumā bezsaimnieka mantu sāka ietīkot labumu meklētāji. 

Pašās Otrā pasaules kara beigās gan Sarkanajai armijai uzbrūkošās pozīcijās, gan vācu armijai aizsardzības pozīcijās bija plāni, kas ņemot vērā Otrā pasaules kara beigas, netika realizētas ne no vienas, ne no otras puses.

Cīravas lidlauks – izveidots Otrā pasaules kara laikā, padomju gadots lietots kā DOSAAF lidlauks, šobrīd izmanto lauksaimniecības vajadzībām un izklaides braucieniem, kā arī angārā apskatāmi padomju laika lidaparāti

Stāsts par Brīvības cīņu uzvaras altāra nojaukšanu Aidu un tā atlieku vēsturi.

Krotes apkārtnē atradās armiju grupas “Kurzeme” pēdējās nocietinājumu līnijas un šajās vietās ir atrasti daudzi ar Otrā pasaules karu saistīti priekšmeti. 

Guntas Kārkliņas atmiņas par Padomju laikiem lībiešu krastā - kā tur radusies laivu kapsēta? 

Pēc Vācijas un armiju grupas "Kurland" kapitulācijas 1945.gada 8. un 9.maijā daudzās Kurzemes vietās uzvarētāji svinēja uzvaru dažādos veidos. Remtē šo svinību laikā tika nodedzināta Remtes baznīca. Baznīcas zvaniķa ģimene glabā baznīcas zvanu savā sētā visu okupācijas laiku. 

Kā Jalakas līnijā tika izraktas prettanku tranšejas, lai aizsargātos pret vācu iebrukumu 1941. gada vasarā.

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā.

Alfrēds Riekstiņš, latviešu leģionārs pēc 2. pasaules kara tika savervēts sadarībai ar ASV izlūkdienestu CIA.

Karaspēkam ieņemot apvidu, ne vienmēr bija iespējams noskaidrot, kā saucas konkrētās mājas, skrajciems vai sādža. Vietējie iedzīvotāji bija evakuēti un nebija, kam pavaicāt, tāpēc vācieši mēdz dot vietām savus nosaukumus. Ir saglabājies nostāsts par mājām Wilischki. Savās atmiņās pionieru rotas komandieris vicefeldfebels Kohs, kas bija noklausījis rezerves virsnieku kursu, raksta, ka pie mājām bija izvietota kāda no artilērijas daļām.

Uzsākot Kurzemes atbrīvošanu no lieliniekiem, viens no galvenajiem izaicinājumiem 1.Latviešu atsevišķā bataljona vienībām  bija aizsalušās Ventas upes škērsošana un ceļa pār to izveidošana.

Pēc neatkarības atgūšanas Dundagas iedzīvotāji ebreju slepkavības un pārapbedīšanas vietā pie Mazirbes - Dundagas autoceļa uzstādīja lielu, no koka darinātu Dāvida zvaigzni un vēlāk Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome tai blakus atklāja arī piemiņas akmeni

Ģenerālis Pēteris Radziņš, dzimis Valkas apriņķa Lugažu pagastā vienkāršā lauksaimnieka ģimenē, kurā iemācījies darīt lauku darbus. Bijis ļoti gudrs jaunietis, pēc skolas beigšanas izlemj par labu kara gaitām un tā sākās viņa armijas gaitas izglābjot Latviju no Bermonta karaspēka. P.Radziņš bija viens no izcilākajaiem Latvijas armijas virsniekiem un apbalvots ar neskaitāmiem Latvijas un ārvalstu ordeņiem un piemiņas zīmēm.

Jāņa Tiliba atmiņas par partizānu vienību “Tēvijas Vanagi” darbību Dienvidkurzemē līdz 1950.gadam

1917.gada martā, vairāk nekā gadu pirms Latvijas valsts proklamēšanas, Valmierā dibināta Vidzemes Pagaidu zemes padome, kas pieņēma rezolūciju par Latvijas autonomijas un pašnoteikšanās tiesībām. Padomes dibināšanas dienā pie pulcēšanās vietas pirmo reizi pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.

Apraksts aplūko kaujas lauka nocietināšanas problemātiku kopumā. Tas veidots balstoties uz 1. pasaules kara pieredzi un situāciju, kad nepieciešams organizēt plašus darbus nocietinājumu izveidē.

Padomju laikus nepieredzējušiem jauniešiem un ārzemniekiem būs grūti noticēt, ka padomju pilsonim legāli izkļūt no PSRS bija praktiski neiespējami.

Endels Lauls stāsta par savu tēvu, kurš piedalījās Igaunijas Neatkarības kara kaujā pie Kõnnu un tik tikko izglābās no nāvessoda.

Pie tilta pār Amatu vācu landesvērs uzbrūk uz sarunām atbraukušam igauņu bruņuvilcienam. Igauņi atklāj pretuguni, vācieši tiek atsisti un bruņuvilciens atgriežas Cēsīs.

Pēc Otrā pasaules kara, Latvijas zeme bija pilna ar kara fiziskajām atliekām. Tas bija liels skaits lādiņu, nesprāgušu mīnu un vienkārši patronu. Arī šobrīd, īpaši vietās, kur notikusi aktīva kara darbība, tiek atrastas nesprāgušas mīnas, kas gan ir liels retums, kamēr pēckara gados šie lādiņi mežos un pat pagalmos bija iedzīvotāju ikdiena un pat bērnu rotaļlietas.

Beztiesas slepkavības latvijas teitorijā kara darbības laikā, 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā, bija pēdējā represiju un vardarbības izpausme komunistiskās okupācijas pirmajā posmā, kas noslēdzās līdz ar nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu visā Latvijas teritorijā. 

Nošaušanas iemesls bija baiss un traģisks –– apcietinātos pārvietot uz Krieviju vairs nebija iespējams, bet atstāt viņus dzīvus nedrīkstēja. Rezultātā, arī Liepājā kara darbības laikā notika iedzīvotāju beztiesas nošaušana, līdzīgi kā Rīgas Centrālcietumā, Valmieras cietumā, Valkas un Rēzeknes milicijā, Greizajā kalnā pie Ludzas. Liepājā šis padomju okupācijas varas noziegums tika realizēts “Zilajā brīnumā” –– Liepājas milicijas ēkā, Republikas ielā 19.

Dažādas dzīves ainiņas no Padomju laikiem, ko atcerās Gunārs Anševics, literāts, prozas un dzejas autors, dzīvodams pierobežas zonā. 

Neatkarības kara varoņa Jūliusa Kuperjanova kaps padomju laikā kļuva par pretošanās simbolu.

1381. gadā pilī savu galu atrada 80 gadus vecais Sāres-Lēnas bīskaps Heinrihs III.

Pieminekļa izgatavošanas materiālu un izmaksu saraksts.

Tieši Akmensraga bākas rajonā 1923.gada 13.janvārī traģiski uzskrien uz sēkļa un avarē tvaikonis Saratov, uz kura patvērās pagaidu valdība ar K.Ulmani priekšgalā, kad tapa neatkarīga Latvijas valsts.

1915. gadā, vācu karaspēkam ienākot Latvijas teritorijā, kara pirmā fāze raksturīga ar manevru karu. 1915. gada rudenī frontei nostabilizējoties pie dabiskā šķēršļa Daugavas, sākās pozīciju karš, kas ilga divus gadus – līdz 1917. gada rudenim, kad vācu armija, izmantojot Krievijas impērijā notikušās Revolūcijas pārmaiņas un Krievijas armijas demoralizāciju un sabrukumu, pārgāja uzbrukumā.

Apraksts par Tähtveres kauju Igaunijas brīvības cīņās 1919. gada janvārī, kuras laikā igauņu karaspēks atbrīvoja Tartu no Sarkanās armijas.

Pildot botāniķa darba pienākumus, gar krastu bija tļauts iet tikai kopā ar robežsargu. 

Vācijas bruņotie spēki vairākās vietās izvietoja radaru stacijas, kas ļāva daudz savlaicīgāk Kurzemes apkārtnē identificēt pretinieka aviācijas aktivitāti.

Vācu armijas grupas "Ziemeļi", kas Kurzemes aplenkumā tiek pārdēvēta  vēlāk par "Kurland",  dokumentācijā joprojām nav skaidru ziņu par aptuveni 50 000 vācu armijas karavīru. Šie karavīri ir bez vēsts pazudušo statusā. Pat mūsdienās šo karavīru radinieki cenšas atrast savu tuvinieku, priekšteču pēdas Kurzemē gan dokumentāli, gan fiziski. Viens no šādiem stāstiem ir par Hermanu Faulu, kas ir pazudis bez vēsts kopš 1944.gada 27.decembra - 3.Kurzemes lielkaujas jeb Ziemassvētku kaujām

Teicējs apraksta vienu no Latvijas populārākajiem un plašāk apmeklētākajiem pasākumiem – Aviācijas svētkus Spilvē. Raksturo svētku noriesi un vērienu. Tiek uzsvērta aviācijas popularitāte Latvijā.

1944. gada 31. oktobrī Kurzemes piekrasti atstāja laiva "Centība". Šīs laivas došanos ceļā no vairāku līdzgaitnieku atmiņu aprakstiem rekonstruēja Latvijas Centrālās padomes sakarniece Valentīne Lasmane

Oskara Kalpaka piemiņu saglabā daudzviet – par to liecina viņa dzimtās Liepsalu mājas, piemineklis Visagala kapsētā, piemiņas pasākumi un skaistie koncerti 6. martā, Meirānu Kalpaka pamatskola, ielas Lubānā, Madonā un citās pilsētās un vēl un vēl. Bet šajā rakstā – par Oskara Kalpaka piemiņas saglabāšanu viņa dzimtajā pusē 20. gadsimta 20.–30. gados.

Akumulatora celtniecība bija ļoti dārga.

Pirmā Pasaules kara laikā Vācu armijas izveidots piemineklis sievietes formā

Vācu armijas grupas "Ziemeļi", kas Kurzemes aplenkumā tiek pārdēvēta  vēlāk par "Kurland",  dokumentācijā joprojām nav skaidru ziņu par aptuveni 50 000 vācu armijas karavīru. Šie karavīri ir bez vēsts pazudušo statusā. Pat mūsdienās šo karavīru radinieki cenšas atrast savu tuvinieku, priekšteču pēdas Kurzemē gan dokumentāli, gan fiziski. Viens no šādiem stāstiem ir par Karl Grimm, vācu karavīru no Švābijas (vēsturiska reģiona Vācijas dienvidrietumos, Reinas un Donavas iztekas daļā), kura kara gaitas apraujas 1944.gada 27.oktobrī pie Krūmu mājām pie Vaiņodes (aptumeni 5km uz ZR)

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams” ir izveidota vēsturiski nozīmīgā ēkā. 1945.gada 8.maijā šeit tika parakstīts Kurzemes frontē ielenktās nacistiskās Vācijas armijas grupas "Kurland" kapitulācijas akts.

Par tās dienas notikumiem savās atmiņās dalās bijušais sarkanarmietis Kārlis Liberts

Latvijas armijas bruņotais vilciens Nr.5 jeb "Kolpaks" bija vieglais bruņuvilciens Latvijas bruņotajos spēkos 1919. gadā.

Neticams stāsts par to kā čekisti "padevās" Vidzemes pēdējā partizānu grupējuma priekšā, lūdzot tiem iznākt no meža.  

Karavīru meklēšanas vienība “Leģenda” 2019.gada jūlijā ekshumējusi 66 karavīru pīšļus mežā Blīdenes pagastā. Paviršības vai neizdarības dēļ, kas pieļauta padomju laikos, vairākums šo karavīru skaitās padomju gados oficiāli pārapbedīti. Šo karavīru vārdi ir pat iegravēti uz kapu plāksnēm Tušķu brāļu kapos.

Tukuma lidlauks glabā noslēpumu, ko neviens vēl nav atrisinājis - vai lidlauka teritorijā tiešām ir atomraķetes kodolgalviņa, ko tur noraka Krievijas armijas specdienests, 90.gados atstājos lidlauku? 

Jau 1907. gadā Krievija sāka gatavoties pirmsaizsardzības pozīciju attīstībai savā galvaspilsētā Sanktpēterburgā.

1915.gada rudenī frontes līnija nostabilizējās. Krievijas impērijas armijas pozīcijas gāja caur Medumiem. Medumos bija izvietota arī prožektoru rotas 250. prožektoru nodaļa. Ir precīzi noskaidrota šīs nodaļas izvietojuma vieta Medumu ciemā.

Karostas cietuma spoks.

Otrā Pasaules kara laikā, kad armijas atkāpās, liela daļa militāri un loģistiski svarīgu objektu Latvijā tika saspridzināti, lai šie resursi nepaliek tā brīša pretiniekiem. Šādi objekti bija arī Ķeguma apkārtnē, kur viens no svarīgākajiem objektiem ir tieši Ķeguma HES, kas pateicoties tā darbinieku pūlēm un centieniem tomēr netika sagrauts pilnībā.

Maza militārā relikvija var liecināt par plašu vēsturisku stāstu. Un lai gan žetons reprezentē notikumus, kas norisinājās Krievu-Japāņu kara laikā, tas parāda raibo militāro vēsturi un mūsu Latviešu strēlnieku iesaisti arī citos militāros konfliktos gan pirms, gan pēc Neatkarības kariem.

Rīteļu kapi faktiski atradās mērķu poligona centrā. Vietējiem iedzīvotājiem atlika vien noskatīties kā tie tiek iznīcināti. 

Atmiņās atspoguļota latviešu strēlnieku ikdienas dzīve Olaines apkārtnē. Aprakstīti ne tikai sadzīves apstākļi, bet arī ierastais uzdevums- pretinieka pozīciju izlūkošana.

1976.gada jūlija militāri – patriotiskās spēles “Орленок” (latviski: ”Ērglēns”) tanku poligonā pie Irbenes, kurā piedalījās 17-gadīgais Ēvalds Krieviņš un slepeni ar  fotoaparātu „Sme8M” fotografēja spēļu norisi, tehniku un pat Irbenes antenu

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams” ir izveidota vēsturiski nozīmīgā ēkā. 1945.gada 8.maijā šeit tika parakstīts Kurzemes frontē ielenktās nacistiskās Vācijas armijas vienību kapitulācijas akts.

Par tās dienas notikumiem savās atmiņās dalās bijušais ezerietis Jānis Miesnieks (dzim.1930)

Virsleitnata Jāņa Ķīseļa atmiņas par kaujām pie Skrundas skolas 1919. gada 22. janvārī

Savā vairāk kā 100 gadu ilgajā pastāvēšanas mūžā tilts pārdzīvojis divus karus un dažādus saimniekus, kas ietekmēja tilta ekspluatāciju. 1. Pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara tas tika atjaunots, taču jau 1926.gadā to atkal sabojāja tvaikonis "Narne". Tiltu atjaunoja vēlreiz, taču tas cieta arī Otrā pasaules kara laikā, kad uzbrūkošā padomu armija apšaudīja Liepājas ostu. 

Pirmie celtnieki Ninasam parādījās 1939. gada rudenī.

Pasaulslavenais padomju un krievu ieroču inženieris viesojās Sāremā

Pēc Padomju okupācijas sekoja Vācijas okupācija. Nacisti veica noziegumus pret Latvijas iedzīvotājiem. Viena no šādām etniskajām grupām bija ebreji. Sākotnēji tika izveidoti geto, bet pēc tam sekoja ebreju iznīcināšana. Daudzi latvieši izglāba ebrejus no iznīcināšanas. Viens no tiem Žanis Lipke.

Latviešu strēlnieki un viņu virsnieki par kaujas sākumu tika informēti pēdējā brīdī. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks Rūdolfs Ivanovs dienasgrāmatā aprakstīja pēdējo vakaru pirms kaujas sākuma. Īss, bet spilgts un autentisks teksts, kas parāda ļoti nozīmīgu brīdi karavīram – uzzina par kaujas dienu.

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1, taču cietokšņa likvidēšanas brīdī tā bruņojums nebija pilnīgi uzstādīts.

Kas notika ar lēdiju Ketlīnu?

Kolkas iedzīvotājas Valijas Laukšteines atmiņas par laikiem Kolkā, kad tur bija robežsargi. 

Kurzeme kā atsevišķs un nošķirts kaujas lauks izveidojās 1944. gada 10. oktobrī. Apmēram 500 000 Vācijas bruņoto spēku karavīru skaitījās ielenkti. Atbilstoši 1. Baltijas frontes štāba ziņojumiem, bija nepieciešama tikai "neliela piepūle", lai pilnībā atbrīvotu visu Baltijas piekrasti. Tomēr kaujas Kurzemē turpinājās vēl septiņus mēnešus un Kurzeme kļuva par Otrā pasaules kara beigu simbolu. 

Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus, savukārt Sarkanās armijas zaudējumi bija ap 400 000 kritušo, ievainoto vai bez vēsts pazudušo sarkanarmiešu.

Valentīnes Lasmanes uzrakstīts biogrāfisks stāsts par to, kā viņai izdevās izbēgt no apcietinājuma vācu okupācijas laikā