Sēlijas mežabrāļu apmetne Sūpes purvā
Sūpes purvs saistās ar partizānu apmetņu un cīņu vietām, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā. Tas aprakstīts literāti trimdas latvieša Alberta Eglīša balādē par notikumiem viņa dzimtajā pusē Sūpes purvā „Sūnās un dūņās”-veltījums Sūpes purva partizāniem:
….„1945 gadā Kvēlojot rudenim purvā-
Pokļevinska dzimumdienā Lieljānis dala vakariņās:
Vītolos raudzētu alu,
Romulānos kultu sviestu,
Sausku mātes ķimeņu maizi,
Mārkutānos žāvētu šķiņķi,
Un Stučkas sīpolus,
Ildzenieces sieru.
Telpas sveķainajās sienās
Dun zibeņiem piestigušas sirdis,
Un vienpadsmit dvēselēs gurst-
Zemē sadrūmušās saknes…..”
Šī pagātnes interpretācija ar Otrā pasaules kara pēckara notikumiem ietvēra cilvēku liecības, gara izpausmi un vērtību sistēmu. Tas atgādina par tautas sniegto atbalstu nacionālajiem partizāniem, kurus okupācijas vara tik viegli uzvarēt nevarēja. Pēc 1949.gada 25. marta iedzīvotāju deportācijām tika iznīcināta nacionālo partizānu apgādes sistēma. No 1949.gada vasaras līdz 1952.gada vidum bija Sēlijas nacionālo partizānu pretošanās kustības norieta posms Aknīstes, Biržu, Elkšņu Gārsenes, Saukas, Susējas un Viesītes apkārtnēs. Sakāve nāca no etniskām tīrīšanām un no regulārās armijas un drošības dienesta darbības.
Indāna-Grāvelsona apmetne, ar tik nopietnu aizsardzības sistēmu, piecdesmitajos gados vairs nepastāvēja ne kur citur Latvijā, ieskaitot Sēlijas dienvidrobežas kaimiņvalsti Lietuvu. Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs Elkšņu mežā 1949.-1950.gada ziemas periodā raksturojas ar tam laikam unikālu aizstāvības cietoksni. Ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Ģimenes locekļus nevarēja šķirt un atbildību par viņu drošību pirmkārt uzņēmās vīri, kas bija guvuši militāro pieredzi, kā arī pašas sievietes, kuras nebaidījās ņemt rokās ieroci. To mērķis briesmu gadījumā bija atvairīt uzbrucēju. Šī īpašā identitāte, kas izpaudusies kara noslēguma posmā raksturojas ar ģimeņu locekļu iesaistīšanos, kas glābās no represijām. Tā izpaudās arī psiholoģiskā sagatavotībā un liktenīgais iznākums vairs nebija pārsteigums. Indāna-Grāvelsona grupa labi apzinājās savu bezcerīgo stāvokli un tā bija gatava cīnīties līdz nāvei.
Indāna-Grāvelsona apvienotā nacionālo partizānu grupa:
Grupas vadītājs Jānis Indāns, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Jānis Ķepiņš, Hilda Vietniece, Artūrs Snikus, Alma Grāvelsone, Otrās grupas vadītājs Jānis Edvards Grāvelsons, Jonas Žukauskas.
Mutvārdu liecības
Partizānu sakarnieks Jānis Snikus: „Mārtiņš Pokļevinskis parādīja kopējo partizānu kapu un teica, ka manu brāli Artūru Sniku izvilcis kapa augšpusē, novietojot ar galvu pret ziemeļiem. Mārtiņš Pokļevinskis apgalvoja, ka pārāk lēti partizāni atdevuši savas galvas, jo vajadzējis atstāt bunkuru tikai, kad iestājas tumsa, tad lauzties cauri. Uz partizānu kopējā kapa tika novietots vainags. Kopā ar Mārtiņu Pokļevinski steigā apbedījām partizānu Voldemāru Sātnieku, kas bija pamests mežā neaprakts, cik vien varējām ierakām zemē.”
Vilma Birša(Saulīte): „1950. gada pavasarī, pirms sagūstīšanas, mēs kopā ar Mārtiņu Pokļevinski bijām skatīties Indāna-Grāvelsona bunkuru, atradām partizānu apbedījuma vietu, kas nebija tālu no bunkura. Pokļevinskis ar garu kārti centās pagriezt kritušos apskatīšanai, skaidri redzēju Indānus, Snikus Artūru un Mildiņu viņi bija tā kā abi apķērušies kopā, Artūram vēl bija uz rokas gredzens. Es nevarēju vairāk skatīties, jo tas viss bija nepanesami smagi. Vietā, kur bija kauja, mētājās karavīru cepures. Varēja redzēt vietas, kur karaspēks bija maskējies ar egļu zariem un gaidījuši, kad partizāni izies no bunkura.”
Jānis Plāns:”Es strādāju Viesītes dzelzsceļa stacijā uz vilciena un tajā datumā man vajadzēja braukt uzkraut kokmateriālus Elkšņu atzarojuma 22. kilometrā. Piebraucot pie 14. kilometra mēs tikām apstādināti ar armijas pavēli, jo bija sākusies apšaude”. Pēc apšaudes Jānim Plānim tikusi dota pavēle: “ложись”- gulties. Jānis Plānis izpilda pavēli un apguļas uz vilciena platformas. Kad vilciens pabraucis garām apšaudes rajonam, varējis redzēt, ka aiz katra koka baltos maskēšanās tērpos gulējuši karavīri. Piebraucot pie 22 kilometra atsākusies vēl intensīvāka apšaude. “Kad iekrāvām vilcienā kokmateriālus devāmies atpakaļ, šaušana bija beigusies, bet viss mežš vēl bija ielenkts”. Pēc šiem notikumiem vasaras mēnesī 14. kilometrā, kad krāvuši kokmateriālus kopā ar mašīnistu, Jānis Plāns devies apskatīt notikuma vietu. Pienākot pie bunkura varējis saskatīt tādu nelielu uzkalniņu, apkārt augušas mazas eglītes. Bunkurs bijis saglabājies neskarts ar visiem ierakumiem, ienākot bunkurā tas bijis tukšs, griesti neesot bijuši augsti, bet ķermeni varējis iztaisnot. Bunkura iekšienē Jānis Plāns atceras, ka bijis galdiņš un pretī ieejai varējis redzēt lāvas divos stāvos. No bunkura 10-15 metru attālumā atradusies pirtiņa ar akmeņu kurtuvi.
Hilda Miezīte(Vietniece):”Uzbrukums notika rīta pusē, vēl sniga neliels sniedziņš. Tā bija nodevība un tas bija, kāds mežsargs”. Hilda Miezīte atcerējās, ka visapkārt varējis dzirdēt mašīnu rūkoņu, nākuši papildspēki. Hilda nesaprot, kā viņa palikusi dzīva, jo lodes gājušas no visām pusēm. Bunkuru viņasprāt pametuši, jo nebūtu spējuši noturēties, tikušas mestas granātas un skanējuši skaļruņi. Apmetne tiktu tā vai tā iznīcināta. Dzīvojot meža apstākļos neviens nedrīkstējis atstāt apmetni, valdījusi stingra disciplīna, eksistējuši arī segvārdi, lai neatklātu identitāti. Vīrieši regulāri mainījušies sargpostenī. Bunkura jumts bija izbūvēts vienlaidus no apaļkokiem, tas bija zems ar nelielu pacēlumu, klāts ar zemi, velēnām un sūnām. Ieejas pusē neliels pacēlums ar nelielu slīpu kritumu uz pretējo pusi. Pa labi no ieejas durvīm bija izbūvēts neliels logs. Bunkurā bijušas lāvas un krāsniņa atradusies pa vidu. Mantu, sadzīves priekšmetu nebija daudz – apģērbs dažiem tik vien, cik mugurā. Apmetnes telpās skanējis patafons ar vinila platēm, kuru reizi pa reizēm esot klusi klausījušies.
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Piemiņas akmens Riharda Pārupa nacionālo partizānu grupai
Atrodas Rīgas ielā netālu no Krustpils luterāņu baznīcas.
1996. gada 22. septembrī, Krustpilī atklāja piemiņas akmeni Rihardam Pārupam un viņa vadītajai nacionālo partizānu grupai. Piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Ilgvars Mozulāns, bet tā tapšanu finansiāli atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Šo pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valde.
Riharda Pārupa nacionālajiem partizāniem,
kurus noslepkavoja čekas specgrupa
Rihards Pārups (1914. – 1946.g. 2.VII)
Grupas komandieris
Rihards Stulpiņš (1923. – 1946. 2. VII)
Alberts Avotiņš (1912. – 1946.g. 2. VII)
Ēriks Juhna (1928. -1946.g. 2. VII)
Aleksandrs Lācis (1919. – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lācis (1921. – 1946.g. 2. VII)
Jānis Ēvalds Zālītis (Āboliņš) (1911. – 1946.g. 2. VII)
Zigfrīds Bimšteins, Teodors Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Uldis Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lazdāns (1926. – 1947.g. VI)
Ēriks Konvāls (1929 – 1947.g. VI)
Niklāss Ošiņš (1908 – 1954.g. 12.X) – Rīgā izpildīts nāves sods
Alberts Ķiķauka (1911 – 1972. g.II) – nobendēts Mordovijas lēģerī
Rihards Pārups dzimis 1914. gada 11. jūnijā Krustpils pagasta “Kaķīšos”. Otrā pasaules kara laikā bijis 15. latviešu divīzijas prettanku diviziona seržants. Piedalījies nacionālo partizānu operācijās Jēkabpils un Madonas apkaimē un bijis Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, vienības vadītājs Jēkabpils un Madonas apkārtnē. Rihards Pārups krita kaujā ar čekas karaspēku 1946. gada 2. jūlijā Vietalvas pagastā. Diemžēl apbedīšanas vieta nav zināma. Rīgas Brāļu kapos ir uzstādīta Piemiņas plāksne. 1945. gada rudenī Jēkabpils apriņķī izveidojās nacionālo partizānu grupa, ko vadīja R. Pārups. Savas neilgās pastāvēšanas laikā tā piedalījās vairāk nekā divdesmit bruņotās sadursmēs ar toreizējās Iekšlietu ministrijas vienībām. Čekas pulkveža Kotova ziņojumā Rīgas priekšniecībai teikts, ka padomju varas darbība Jēkabpils un Madonas apriņķos grupas darbības rezultātā šajā laikā faktiski tikusi paralizēta. R. Pārupa vadītie nacionālie partizāni atrada un iznīcināja vairākus izsūtāmo sarakstus, tādējādi izglābdami daudzu cilvēku dzīvības. Drošības komitejas vadība, nespēdama iznīcināt nacionālo partizānu vienību atklātā cīņā, iefiltrēja tajā četrus čekas specgrupas cilvēkus, kuri 1945. gada 2. jūlija naktī nošāva desmit vienības partizānus, tostarp arī R. Pārupu. 1947. gadā pie Jaunkalsnavas tika nošauti vēl divi, bet 1951. gadā — viens šīs vienības dalībnieks. Pēc divdesmit piecu gadu katorgas Mordovijas nometnē dažas dienas pirms atbrīvošanas bojā gāja četrpadsmitais R. Pārupa vadītās grupas partizāns.
Dailoņa Breikša vadīto nacionālo partizānu piemiņas vieta “Daiņkalni”
Atrodas “Daiņkalni”, Raunas pagasts, Raunas novads (netālu no Smiltenes novada, Brantu pagasta “Mežviju” mājām.
Nokļūšana līdz piemiņas vietai tikai vienreiz gadā - 16.aprīlī! Ceļš ved caur privātīpašumu.
Piemiņas vieta iekārtota kādreizējo Raunas pagasta “Daiņkalnu” un “Graškalnu” māju vietā, zem kurām izveidotajos bunkuros no 1950. līdz 1952. gadam slēpās Dailoņa Breikša (segvārds Edgars, 1911-1952) vadīto nacionālo partizānu grupa. D.Breikša nacionālo partizānu grupa izveidota 1948. gadā un līdz pat 1950. gadam viņi dzīvoja Gatartas pagasta “Jaunvieslavēnos” pie saimnieka Kārļa Lāča. 1950. gadā D.Breikša partizānu grupu nodeva viņa paša brālis Laimonis, tāpēc viņi bija spiesti pārvietoties. Pa vasarām viņi dzīvoja mežos, bet ziemas pārlaida Raunas pagasta “Daiņkalnos” pie mežsarga Artūra Pērkona (1907-1952) un blakus esošajos “Graškalnos” zem mājām ierīkotos bunkuros.
Kopš 2002. gadā piemiņas vietu “Daiņkalnos” pamazām labiekārtoja. Katru gadu 16. aprīlī tiek rīkoti piemiņas pasākumi Dailoņa Breikša vadīto nacionālo partizānu piemiņai. 2003. un 2004. gada aprīlī pie “Daiņkalnu” un “Graškalnu” mājām ievētīja piemiņas krustus un plāksnes. 2016. gada rudenī – 2017. gada pavasarī ar vietējo raunēniešu palīdzību piemiņas vieta tika rekonstruēta pēc arhitekta Z.Butāna skices, kā arī tika atrakta un nostiprināta kādreizējā bunkura vieta.
Nacionālo un padomju partizānu cīņu un piemiņas vietas Grīvas meža masīvā
Atrodas Grīvas meža masīvā.
Apskatāmi seši objekti, kas saistīti ar nacionālo un padomju partizānu cīņu vietām.
Grīvas mežu masīvā atrodas ne tikai “Purvsaliņu” nacionālo partizānu mītnes, Baltais krusts nacionālo partizānu bunkurā un krusts pretestības kustības komandierim Andrejam Roskošam, bet arī padomju partizānu brigādes komandiera Artūra Baloža kaps, piemineklis tā dēvētajā Meiteņu kalniņā, kurā 1944. gadā gāja bojā padomju partizānu brigādes jauno partizānu grupa, kā arī monuments padomju partizāniem ar piecstaru zvaigzni un iegravētiem vārdiem “Kaut skujām sevi sedzām”.
Objektus iespējams arī apskatīt dodoties izbraucienā ar divriteni velomaršrutā Nr. 785 - "Vēstures atskaņas Grīvas mežos" (maršruta garums 34 km, grants un meža ceļi). Karte lejupielādei.
Piemiņas vieta nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam (GPS 56.87399, 27.43524)
1997. gada rudenī Lielgrīvas mežā atklāts Baltais krusts nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam.
Piemineklis Artūram Balodim (GPS 56.872926, 27.478121)
Artūrs Balodis bija padomju partizāns, īpašo uzdevumu komandieris A apakšvienībai, kura mitinājās Grīvas mežu masīvā. Krita apjomīgajā “ķemmēšanā“, ko veica nacistiskās Vācijas okupanti. Kaujasbiedri vietā, kur viņš gāja bojā, bērzā iegrieza burtus AB, lai to neaizmirstu. Pēc kara novadpētnieki iezīmēto bērzu atrada un tai vietā uzstādīja piemiņas plāksni.
Visiem Grīvas mežos kritušajiem (GPS 56.863280, 27.47975)
Šo piemiņas akmeni Grīvas mežu masīvā ir uzstādījuši VAS “Latvijas valsts meži” par godu partizāniem, kuri cīnījās par savu dzimteni. Blakus piemiņas akmenim ir karte-shēma ar partizānu mītņu – apskates objektu norādēm. Ir ierīkota arī atpūtas vieta. Netālu atrodas nacionālo partizānu apmetnes vieta, 1945.-1947.gads.
Nacionālo partizānu apmetnes vieta (GPS 56.863456, 27.481148)
Šai vietā atradās nacionālo partizānu, kuri cīnījās pret padomju okupāciju, apmetnes. Ir saglabājušās atsevišķu bunkuru vietas, pēc kuru vizuālā izskata var spriest, cik lielas un kādas formas bijušas zemnīcas. Nacionālie partizāni, pretojoties padomju varai, Grīvas mežos darbojās vairākus gadus pēc otrā pasaules kara beigām.
Grīvas mežu memoriālais ansamblis, zemnīca (GPS 56.860665, 27.490439)
Uzcelts par piemiņu padomju partizāniem, kuri mitinājās Grīvas mežos. Partizāni spridzināja vietējo dzelceļu tīklu un vilcienu sastāvus, lai traucētu nacistiskā Vācijas armijas munīcijas, pārtikas u.c. piegādei. Vietās, kur kara laikā bija izraktas zemnīcas, ir novietoti piemiņas akmeņi. Atjaunotajā zemnīcā var izjust kara laiku atmosfēru.
Meiteņu kalniņš (GPS 56.858187, 27.521526)
1944. gada jūnijā nacistiskās Vācijas okupanti veica plašu Grīvas mežu “ķemmēšanu“ ar nolūku iznīcināt partizānus. Karavīri uz Numernes kalniņa aplenca saimniecisko rotu, kurā pārsvarā bija jaunas meitenes, un visas tika nošautas. Kopš šiem traģiskajiem notikumiem Numernes kalniņu vietējie iedzīvotāji pārdēvēja par Meiteņu kalniņu. Šajā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens.
Koka laipu taka un partizānu nometnes un piemiņas vieta Stompaku purvā
Stompaku purva masīvs – īpaši aizsargājama dabas un NATURA 2000 teritorija (veidota austrumu tipa augsto purvu un citu biotopu un tajos mītošo augu un putnu sugu aizsardzībai) atrodas starp Balviem un Viļaku.
Purva austrumu daļā ir izveidota 1,5 km gara, marķēta taka, kas šķērso mežu un arī nelielu augstā purva daļu (koka laipas), aizvedot līdz piecām purva salām, kurās nacionālie partizāni bija izveidojuši dzīvojamos bunkurus. Gar takas malām ir izvietoti informatīvie stendi, kas vēsta gan par šejienes dabas vērtībām, gan vēsturiskajiem notikumiem. Pie takas izveidota atpūtas vieta. Taku palīdzēt atradīs norādes no P35 ceļa.
Bruņota nacionālās pretošanās kustība toreizējā Abrenes apriņķī sāka veidoties 1944. g. vasarā. Lai izvairītos no padomju varas īstenotajām represijām un piespiedu mobilizācijas Sarkanajā armijā, daudzi vietējie iedzīvotāji slēpās un dzīvoja apkaimes mežos. 1944. g. oktobra sākumā komandieris Pēteris Supe uzsāka mežos dzīvojošo partizānu apvienošanu un jau decembrī Stompaku purva saliņās uzsāka nometnes veidošanu. 1945. g. marta sākumā Stompaku nometnē bija izveidota viena no lielākajām nacionālo partizānu apmetnēm Baltijas valstīs. Te dzīvoja ap 350 – 360 cilvēku, tostarp – 40 – 50 sievietes. Sākot ar 1945. g. janvāri nacionālie partizāni rīkoja regulārus uzbrukumus okupācijas režīma militārpersonām un to atbalstītājiem. Nometnē bija maizes ceptuve, kurā katru dienu cepa maizi, baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi un 25 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot no 8 – 30 cilvēkiem. Bunkuru vietas ir redzamas arī mūsdienās. 1945. g. 2. – 3. martā šeit norisinājās Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizāņu cīņu vēsturē. Pret partizāniem vērstos spēkus veidoja NKVD 5. strēlnieku divīzijas 143. strēlnieku pulka 2. un 3. strēlnieku bataljona, strēlnieku vada (apbruņoti ar mašīnpistolēm), mīnmetēju rotas, izlūkvada un sapieru vada apakšvienības, kā arī t.s. istrebiķeļu kaujinieki – kopā ap 483 karavīri. Kauja sākās 2. marta rītā, bet noslēdzās 3. marta rītausmā, kad jau partizāni bija izlauzušies no aplenkuma, sadaloties sīkākās grupās un izklīstot pa iepriekšējām bāzes vietām savu dzīvesvietu tuvumā. Nacionālie partizāni kaujā zaudēja 28 kaujiniekus, no kuriem 25 bija kritušie, bet 3 – vēlāk no ievainojumiem mirušie. Ievainoto skaits partizānu rindās bija 11–15 cilvēki. NKVD spēku kopējie zaudējumi kaujā bija 46 karavīri un kaujinieki. Partizāniem veiksmīgais kaujas iznākums cēla to un arī citos novados esošo partizānu pašapziņu un cīņas sparu.
Nacionālo partizānu zemnīca un piemiņas vieta Sērmūkšos
Atrodas 200 m attālumā no Vidzemes centra Sērmūkšos.
Pēc vēsturiskām liecībām izveidots Nacionālo partizānu zemnīca.
Ekstrēma nakšņošana, sajūtot vēstures elpu. Apgaismojumu nodrošinās petrolejas lampas, gulēšana būs uz dēļa lāvām, un arī apkures ierīce būs līdzīga tiem laikiem. Pieteikšanās zvanot Amatas tūrisma informācijas centram T. 25669935.
Sērmūkši ir viena no vairāk nekā simts saglabātajām partizānu cīņu vietām, kuru bija vairāk nekā sešsimt.
Sērmūkšu nacionālo partizānu grupai liktenīgais brīdis pienāca 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zariņa. Alfrēds Suipe izdzīvoja, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu. Viņš bija iniciators un citu jundītājs, ka Sērmūkšos jāiekārto kritušo biedru piemiņas vieta.
Nacionālo partizānu grupas “Jumba” bunkura piemiņas vieta
Atrodas Ziemera pagastā Valsts mežu 66. Kvartālā.
Piemiņas vieta atklāta 2020. gada 10. jūlijā.
Latvijas nacionālo partizānu kustības otrajā posmā, 1948. gada vidū, 4 cilvēku grupa- Viks Pētersi, Stebers Rolands, Bukāns Ilgmārs un Kangsepa Elvīra atdalījās no J. Bitāna- Liepača vienības Mālupes- Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera-Jaunlaicenes- Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas- Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā.
1950. gada 2. martā, kad čekisti atklāja bunkuru, partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950. gada 3. martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē. Cīnītāju bojāejas vietā 1990. gadu sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.
Piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem
Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.
Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem
Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.
Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.
Mežabrāļi – nacionālo partizānu bunkurs
Izveidots partizānu bunkurs, kurā var mazliet piedzīvot partizānu sajūtas, apskatīt partizānu personīgās mantas, ieročus, fotogrāfijas. Stāsti un atmiņas filmās par nacionālo partizānu cīņu pēc 1945. gada.
Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi bija mazas, bruņotas vietējo iedzīvotāju grupas, kas patstāvīgi cīnījās pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā no 1944. līdz 1956.gadam. Tie bija cilvēki, kuri nevarēja vai nevēlējās dzīvot Padomju savienībā un bija spiesti slēpties mežos. Kopā Latvijā darbojās apmēram 20193 mežābrāļi.
Bunkurs izveidots, izmantojot bijušo mežabrāļu stāstus un atmiņas par dzīvi mežos, slēpjoties un cīnoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Bunkurā iekārtota bruņojuma un sadzīves priekšmetu ekspozīcija. Gida stāstījumu papildina video ar mežabrāļu intervijām.
Bunkura ārpusē ir iekārtota piknika vieta ar ugunskura.
Var iepriekš pasūtīt uz uguns gatavotu zupu vai pavadīt vakaru pie ugunskura, skatoties āra kino.
Piemineklis Sarkanās armijas partizāniem
Atrodas Viļakas pilsētas Centrālajā skvērā.
Apskatāms piemineklis Sarkanās armijas partizāniem 1941.-1944. g.
Pēc 1954.g. materiāliem, 1947.g. šeit apbedīti 14 Sarkanās armijas partizāni un uzstādīts tipveida piemineklis.
Esošais smilšakmens piemineklis uzstādīts 1962.gadā, tēlniece Z. Zvāra.
Piemineklis ļoti līdzīgs Piņķu kaujas piemineklim, kurš apskatāms Piņķu centrā.
Otrā pasaules kara laikā Latvijā pastāvēja sarkano partizānu kustība, ko no 1941. gada rudens veidoja no PSRS iesūtīti kaujinieki.
Līdz 1943. gada sākumam, kad Viļa Samsona vadībā izveidojās Latvijas partizānu kustība, tā nebija plaša. Lielākā vienība bija 10.1944. Kurzemē izveidotā “Sarkanā bulta”.
Sarkano partizānu mērķis bija padomju varas atjaunošana Latvijā.
Olaines Vēstures un mākslas muzejs
Atrodas Olainē.
Vēstures un mākslas muzejs dibināts 1995. gadā. Muzeja ekspozīcija stāsta par Olaines un apkārtnes attīstību ietekmējošiem faktoriem un tās lomu Latvijas vēsturē. Olaine ir veidojusies, pateicoties izdevīgajai atrašanās vietai starp Jelgavu un Rīgu, kur šobrīd atrodas Jaunolaine. Tās tuvumā bija Olaines muiža. Savukārt mūsdienu Olaine būvēta Padomju okupācijas periodā, kad tur sāka attīstīt rūpniecības uzņēmumus.
1. pasaules kara laikā apkārtnē norisinājās karadarbība starp Krievijas un Vācijas armiju. Pretinieka izlūkošanā un dažādās operācijās iesaistīja latviešu strēlnieku vienības. Purvainais apvidus to padarīja par sarežģīti aizsargājamu, bet ļoti nozīmīgu cīņu vietu Latvijas vēsturē.
Mūsdienās šeit var apskatīt muzeja ekspozīcijas un 1.pasaules kara izziņas taku, kur atjaunoti nocietinājumu elementi. Jaunolainē pie pagrieziena uz Plakanciemu atrodas 1. pasaules kara dzelzsbetona nocietinājums.
