Sēlijas mežabrāļu apmetne Sūpes purvā
Sūpes purvs saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā. Tas aprakstīts literāti trimdas latvieša Alberta Eglīša balādē par notikumiem viņa dzimtajā pusē Sūpes purvā „Sūnās un dūņās” - veltījums Sūpes purva partizāniem:
… „1945. gadā Kvēlojot rudenim purvā -
Pokļevinska dzimumdienā Lieljānis dala vakariņās:
Vītolos raudzētu alu,
Romulānos kultu sviestu,
Sausku mātes ķimeņu maizi,
Mārkutānos žāvētu šķiņķi,
Un Stučkas sīpolus,
Ildzenieces sieru.
Telpas sveķainajās sienās
Dun zibeņiem piestigušas sirdis,
Un vienpadsmit dvēselēs gurst-
Zemē sadrūmušās saknes…..”
Šī pagātnes interpretācija ar Otrā pasaules kara pēckara notikumiem ietvēra cilvēku liecības, gara izpausmi un vērtību sistēmu. Tas atgādina par tautas sniegto atbalstu nacionālajiem partizāniem, kurus okupācijas vara tik viegli uzvarēt nevarēja.
Pēc 1949.gada 25. marta iedzīvotāju deportācijām tika iznīcināta nacionālo partizānu apgādes sistēma. No 1949.gada vasaras līdz 1952.gada vidum bija Sēlijas nacionālo partizānu pretošanās kustības norieta posms Aknīstes, Biržu, Elkšņu Gārsenes, Saukas, Susējas un Viesītes apkārtnēs. Sakāve nāca no etniskām tīrīšanām un no regulārās armijas un drošības dienesta darbības.
Indāna-Grāvelsona apmetne, ar tik nopietnu aizsardzības sistēmu, piecdesmitajos gados vairs nepastāvēja ne kur citur Latvijā, ieskaitot Sēlijas dienvidrobežas kaimiņvalsti Lietuvu. Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs Elkšņu mežā 1949.-1950.gada ziemas periodā raksturojas ar tam laikam unikālu aizstāvības cietoksni. Ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Ģimenes locekļus nevarēja šķirt un atbildību par viņu drošību pirmkārt uzņēmās vīri, kas bija guvuši militāro pieredzi, kā arī pašas sievietes, kuras nebaidījās ņemt rokās ieroci. To mērķis briesmu gadījumā bija atvairīt uzbrucēju. Šī īpašā identitāte, kas izpaudusies kara noslēguma posmā raksturojas ar ģimeņu locekļu iesaistīšanos, kas glābās no represijām. Tā izpaudās arī psiholoģiskā sagatavotībā un liktenīgais iznākums vairs nebija pārsteigums. Indāna-Grāvelsona grupa labi apzinājās savu bezcerīgo stāvokli un tā bija gatava cīnīties līdz nāvei.
Indāna-Grāvelsona apvienotā nacionālo partizānu grupa:
Grupas vadītājs Jānis Indāns, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Jānis Ķepiņš, Hilda Vietniece, Artūrs Snikus, Alma Grāvelsone, Otrās grupas vadītājs Jānis Edvards Grāvelsons, Jonas Žukauskas.
Mutvārdu liecības
Partizānu sakarnieks Jānis Snikus: „Mārtiņš Pokļevinskis parādīja kopējo partizānu kapu un teica, ka manu brāli Artūru Sniku izvilcis kapa augšpusē, novietojot ar galvu pret ziemeļiem. Mārtiņš Pokļevinskis apgalvoja, ka pārāk lēti partizāni atdevuši savas galvas, jo vajadzējis atstāt bunkuru tikai, kad iestājas tumsa, tad lauzties cauri. Uz partizānu kopējā kapa tika novietots vainags. Kopā ar Mārtiņu Pokļevinski steigā apbedījām partizānu Voldemāru Sātnieku, kas bija pamests mežā neaprakts, cik vien varējām ierakām zemē.”
Vilma Birša(Saulīte): „1950. gada pavasarī, pirms sagūstīšanas, mēs kopā ar Mārtiņu Pokļevinski bijām skatīties Indāna-Grāvelsona bunkuru, atradām partizānu apbedījuma vietu, kas nebija tālu no bunkura. Pokļevinskis ar garu kārti centās pagriezt kritušos apskatīšanai, skaidri redzēju Indānus, Snikus Artūru un Mildiņu viņi bija tā kā abi apķērušies kopā, Artūram vēl bija uz rokas gredzens. Es nevarēju vairāk skatīties, jo tas viss bija nepanesami smagi. Vietā, kur bija kauja, mētājās karavīru cepures. Varēja redzēt vietas, kur karaspēks bija maskējies ar egļu zariem un gaidījuši, kad partizāni izies no bunkura.”
Jānis Plāns: ”Es strādāju Viesītes dzelzsceļa stacijā uz vilciena un tajā datumā man vajadzēja braukt uzkraut kokmateriālus Elkšņu atzarojuma 22. kilometrā. Piebraucot pie 14. kilometra mēs tikām apstādināti ar armijas pavēli, jo bija sākusies apšaude”. Pēc apšaudes Jānim Plānim tikusi dota pavēle: “ложись”- gulties. Jānis Plānis izpilda pavēli un apguļas uz vilciena platformas. Kad vilciens pabraucis garām apšaudes rajonam, varējis redzēt, ka aiz katra koka baltos maskēšanās tērpos gulējuši karavīri. Piebraucot pie 22 kilometra atsākusies vēl intensīvāka apšaude. “Kad iekrāvām vilcienā kokmateriālus devāmies atpakaļ, šaušana bija beigusies, bet viss mežš vēl bija ielenkts”. Pēc šiem notikumiem vasaras mēnesī 14. kilometrā, kad krāvuši kokmateriālus kopā ar mašīnistu, Jānis Plāns devies apskatīt notikuma vietu. Pienākot pie bunkura varējis saskatīt tādu nelielu uzkalniņu, apkārt augušas mazas eglītes. Bunkurs bijis saglabājies neskarts ar visiem ierakumiem, ienākot bunkurā tas bijis tukšs, griesti neesot bijuši augsti, bet ķermeni varējis iztaisnot. Bunkura iekšienē Jānis Plāns atceras, ka bijis galdiņš un pretī ieejai varējis redzēt lāvas divos stāvos. No bunkura 10-15 metru attālumā atradusies pirtiņa ar akmeņu kurtuvi.
Hilda Miezīte (Vietniece): ”Uzbrukums notika rīta pusē, vēl sniga neliels sniedziņš. Tā bija nodevība un tas bija, kāds mežsargs”. Hilda Miezīte atcerējās, ka visapkārt varējis dzirdēt mašīnu rūkoņu, nākuši papildspēki. Hilda nesaprot, kā viņa palikusi dzīva, jo lodes gājušas no visām pusēm. Bunkuru viņasprāt pametuši, jo nebūtu spējuši noturēties, tikušas mestas granātas un skanējuši skaļruņi. Apmetne tiktu tā vai tā iznīcināta. Dzīvojot meža apstākļos neviens nedrīkstējis atstāt apmetni, valdījusi stingra disciplīna, eksistējuši arī segvārdi, lai neatklātu identitāti. Vīrieši regulāri mainījušies sargpostenī. Bunkura jumts bija izbūvēts vienlaidus no apaļkokiem, tas bija zems ar nelielu pacēlumu, klāts ar zemi, velēnām un sūnām. Ieejas pusē neliels pacēlums ar nelielu slīpu kritumu uz pretējo pusi. Pa labi no ieejas durvīm bija izbūvēts neliels logs. Bunkurā bijušas lāvas un krāsniņa atradusies pa vidu. Mantu, sadzīves priekšmetu nebija daudz – apģērbs dažiem tik vien, cik mugurā. Apmetnes telpās skanējis patafons ar vinila platēm, kuru reizi pa reizēm esot klusi klausījušies.
Eglītis. Nesaules laika dziesmas: žurnālista līriskas piezīmes. [Mineapolise]: Sēļzemnieks, 1983, 28. lpp.]
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Piemiņas akmens Riharda Pārupa nacionālo partizānu grupai
Atrodas Rīgas ielā netālu no Krustpils luterāņu baznīcas.
1996. gada 22. septembrī, Krustpilī atklāja piemiņas akmeni Rihardam Pārupam un viņa vadītajai nacionālo partizānu grupai. Piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Ilgvars Mozulāns, bet tā tapšanu finansiāli atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Šo pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valde.
Riharda Pārupa nacionālajiem partizāniem,
kurus noslepkavoja čekas specgrupa
Rihards Pārups (1914. – 1946.g. 2.VII)
Grupas komandieris
Rihards Stulpiņš (1923. – 1946. 2. VII)
Alberts Avotiņš (1912. – 1946.g. 2. VII)
Ēriks Juhna (1928. -1946.g. 2. VII)
Aleksandrs Lācis (1919. – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lācis (1921. – 1946.g. 2. VII)
Jānis Ēvalds Zālītis (Āboliņš) (1911. – 1946.g. 2. VII)
Zigfrīds Bimšteins, Teodors Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Uldis Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lazdāns (1926. – 1947.g. VI)
Ēriks Konvāls (1929 – 1947.g. VI)
Niklāss Ošiņš (1908 – 1954.g. 12.X) – Rīgā izpildīts nāves sods
Alberts Ķiķauka (1911 – 1972. g.II) – nobendēts Mordovijas lēģerī
Rihards Pārups dzimis 1914. gada 11. jūnijā Krustpils pagasta “Kaķīšos”. Otrā pasaules kara laikā bijis 15. latviešu divīzijas prettanku diviziona seržants. Piedalījies nacionālo partizānu operācijās Jēkabpils un Madonas apkaimē un bijis Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, vienības vadītājs Jēkabpils un Madonas apkārtnē. Rihards Pārups krita kaujā ar čekas karaspēku 1946. gada 2. jūlijā Vietalvas pagastā. Diemžēl apbedīšanas vieta nav zināma. Rīgas Brāļu kapos ir uzstādīta Piemiņas plāksne. 1945. gada rudenī Jēkabpils apriņķī izveidojās nacionālo partizānu grupa, ko vadīja R. Pārups. Savas neilgās pastāvēšanas laikā tā piedalījās vairāk nekā divdesmit bruņotās sadursmēs ar toreizējās Iekšlietu ministrijas vienībām. Čekas pulkveža Kotova ziņojumā Rīgas priekšniecībai teikts, ka padomju varas darbība Jēkabpils un Madonas apriņķos grupas darbības rezultātā šajā laikā faktiski tikusi paralizēta. R. Pārupa vadītie nacionālie partizāni atrada un iznīcināja vairākus izsūtāmo sarakstus, tādējādi izglābdami daudzu cilvēku dzīvības. Drošības komitejas vadība, nespēdama iznīcināt nacionālo partizānu vienību atklātā cīņā, iefiltrēja tajā četrus čekas specgrupas cilvēkus, kuri 1945. gada 2. jūlija naktī nošāva desmit vienības partizānus, tostarp arī R. Pārupu. 1947. gadā pie Jaunkalsnavas tika nošauti vēl divi, bet 1951. gadā — viens šīs vienības dalībnieks. Pēc divdesmit piecu gadu katorgas Mordovijas nometnē dažas dienas pirms atbrīvošanas bojā gāja četrpadsmitais R. Pārupa vadītās grupas partizāns.
Piemiņas vieta P. Prauliņa nacionālo partizānu grupas dalībniekiem un bunkura vieta
Pētera Prauliņa (1911-1949) Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirāciju, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem.
P. Prauliņa partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas, bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.
Piemiņas akmens P. Prauliņa grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī. P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.
P. Prauliņa nacionālo partizānu grupas bunkura vieta
P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.
P. Prauliņa (1911-1949) partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas, bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.
Pētera Prauliņa Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirācija, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem.
Piemiņas akmens P. Prauliņa grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī.
Piemiņas vieta J. Indāna - J. Grāvelsona un M. Pokļevinska nacionālo partizānu grupu dalībniekiem
Informatīvis stends un piemiņas vieta Indāna - Grāvelsona nacionālo partizānu grupai Jēkabpils novada Kalna pagastā, Sūpes purva apkārtnē, atklāts Lāčplēša dienā - 2019. gada 11. novembrī. Tā atklāšanā piedalījās Jēkabpils novada un Viesītes novada pārstāvji, bijusī nacionālā partizāne H. Miezīte, vēsturnieks H. Bruņinieks, kā arī viesi no Lietuvas un citi interesenti. Piemiņas vieta un stends atrodas pie Sūpes purva, kas saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām. Dziļāk mežā atradās arī Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs.
Pēc 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju deportācijām tika iznīcināta nacionālo partizānu apgādes sistēma. No 1949. gada vasaras līdz 1952. gada vidum nacionālo partizānu kustība Aknīstes, Saukas, Elkšņu, Biržu un Viesītes apkārtnē piedzīvoja savu norietu, jo cieta no etniskām tīrīšanām un regulārās padomju armijas un drošības iestāžu pretdarbības. Jāņa Indāna un Jāņa Grāvelsona nacionālo partizānu grupas apmetne Elkšņu mežā 1949.-1950. gada ziemas periodā bija ar tam laikam neraksturīgu ļoti nopietnu aizsardzības sistēmu, kas 50. gados nepastāvēja ne nekur citur Latvijā, ne tās kaimiņvalstī Lietuvā. Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs bija ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Līdzās partizānu militārajai gatavībai upurēt savas dzīvības cīņā pret ienaidneiku, iespējams runāt arī par viņu īpašu identitāti, kas izpaudās arī pārējo ģimenes locekļu iesaistē nacionālo partizānu rindās.
Indāna-Grāvelsona apvienotajā partizānu grupā darbojās 12 cilvēki, to skaitā piecas sievietes un viens lietuviešu partizāns: Jānis Indāns, Jānis Edvards Grāvelsons, Alma Grāvelsone, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Voldemārs Otto Sātnieks, Jānis Ķepiņš, Hilda Vietniece, Artūrs Snikus, Jons Žukauskis. Viņu pēdējā kauja notika 1950. gada 25. februārī Elkšņu mežā, kad cīņā pret nesamērīgu pārspēku krita 11 partizāni. Izdzīvoja vienīgi Hilda Vietniece (Miezīte), kura krita gūstā un vēlāk sešus gadus pavadīja ieslodzījumā Gulaga nometnēs.
Piemiņas vieta nacionālo partizānu 1945. gada 13. februāra kaujas vietā Kalna pagasta Dimantu mežā
Piemiņas vieta izveidota pie reģionālā autoceļa P74 Siliņi - Aknīste, 12 kilometrus no Aknīstes nogriežoties uz Latvijas valsts mežu “Žagaru ceļa”.
Elkšņu pagasta ziemeļdaļas plašais mežu masīvs jau 1944. gada vasaras beigās kļuva par pulcēšanās vietu cilvēkiem, kuri gatavojās bruņotai cīņai pret padomju okupācijas varu. 1944. gada beigās Aknīstes apkārtnē sāka veidoties nacionālo partizānu grupas. Piemērota vieta partizānu nometnes izveidošanais bija Dimantu mežs, kas atradās Elkšņu lielā meža dienvidu malā, netālu no Aknīstes Lielā purva. Tur, nepilnus 10 kilometrus no Aknīstes pagasta, nacionālie partizāni pārziemošanai izveidoja trīs ziemas bunkurus. Mežā sapulcēto vīru sakari tika nodrošināti ar tuvējo māju - Baltimores, Gargrodes, Līči, Priedes, Krūmi un citu māju iedzīvotāju, kaimiņu un partizānu piederīgo atbalstu.
Partizānu kauja ar LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka karavīriem Dimantu mežā norisinājās 1945. gada 13. februārī. Čekisti, saņēmuši gūstā ķīlniekus, dzina tos uz priekšu, lai viņi uzrādītu partizānu bunkurus. Mežabrāļi, redzēdami briesmas, atklāja uguni, nesaudzējot ķīlniekus. Kaujā krita 10 padomju okupācijas karaspēka pārstāvji, astoņi nacionālie partizāni un četri ķīlnieki. Neraugoties uz mežabrāļu zaudējumiem, čekistiem neizdevās ieņemt partizānu bunkurus. Dzīvi palikušie partizāni sagaidīja tumsu un atstāja apmetni. Kaujā ievainotie čekas karavīri, vaidēdami nespēja atstāt karalauku. Pēc šīs kaujas, kas uzskatāma par mežabrāļu pirmajām „kaujas kristībām”, partizāni jutušies kā brāļi un šautene likusies dārgāka par visu, kā vienīgā uzticamā glābēja.
Baltais krusts un informatīvais stends Dimantu mežā uzstādīts Lāčplēša dienā - 2022. gada 11. novembrī. Piemiņas vietas izveidi atbalstījusi Jēkabpils novada pašvaldība, biedrība “Tēvzemes sargi” un Latvijas valsts meži. Informatīvā stenda saturiskās daļas autors - vēsturnieks Haralds Bruņinieks.
Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapi
Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos atklāti 2004. gada 30. oktobrī ar Latvijas Aizsardzības ministrijas un Aknīstes pašvaldības atbalstu. Tur apbedīti 1949. gada 19. decembra kaujā Kalna pagasta Dimantu mežā kritušie partizāni Alberts Karankevičs (1914-1949), Vilis Tunķels (1911-1949), Arnolds Tunķels (1926-1949), Osvalds Tunķels (1929-1949), Ēvalds Kundzāns (1927-1949).
2005. gadā šeit pārapbedīti arī 1945. gada 13. februāra kaujā Elkšņu mežā kritušie partizāni Juris Alfreds Voldemārs Lācis (1908-1945), Eduards Kaminskis (1910-1945), Osvalds Mežaraups (1911-1945), Alberts Mežaraups (1915-1945), Antons Bružiks (1911-1945), Jānis Britāns (1926-1945) un viens nezināms. Kopējā kapsētā guldīti arī kaujas laikā kritušie padomju okupācijas varas saņemtie ķīlnieki Marta Mežaraupe (1907-1945), Alberts Lācis (1902-1945), Juris Resnītis (1901-1945) un Pēteris Bite (1907-1945), kā arī Indāna-Grāvelsona grupas kritušais partizāns Voldemārs Otto Sātnieks (1911-1950). Aknīstes Brāļu kapos atrodas arī piemineklis Aknīstes rotas nacionālajam partizānam Alfredam Silaraupam (1925-1946), kurš krita čekas operācijas laikā 1946. gada 30. jūlijā uz šaursliežu dzelzceļa Elkšņu mežā.
Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos uzstādītā Baltā krusta pakājē novietota melna granīta stēla ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienības emblēmu un zem tās iekaltu tekstu “Sēlijas nacionālajiem partizāniem. Jūs ziedojāt savas dzīvības Latvijai cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1944.-1954.” Kapu teritorijā atrodas arī piemiņas akmens ar uzrakstu “Ir asaras, kuras tiks klusībā lietas. Ir rētas, kas dzīdamas nesadzīs”, ko Atmodas sākumā Staņislava Šadurska uzstādīja pie bedres, kurā čekisti 1955. gada 14. februārī apraka dienu iepriekš kritušos nacionālos partizānus un ķīlniekus.
Bijusī Susējas pagastmāja, nacionālo partizānu uzbrukuma vieta 1945. gada 7. jūlijā
Mūsdienās bijušās Susējas pagastmājas ēkā atrodas Sansusī rezidenču centrs. Uz ēkas fasādes vēl joprojām var redzēt uzbrukuma pēdas, ko atstājušas nacionālo partizānu 1945. gada 7. jūlija uzbrukuma laikā raidītās lodes.
Bijusī Susējas pagastmāja, kas tobrīd funkcionēja kā padomju okupācijas varas vietējā izpildkomiteja, cieta Sēlijas nacionālo partizānu uzbrukumā 1945. gada 7. jūlijā. Iebrukums Susējas izpildkomitejā bija naconālo partizānu plašākas akcijas sastāvdaļa un notika vienlaikus ar uzbrukumiem Vilkupes sviestotavai un iznīcinātāja Kaunacka mājai.
Saskaņā ar Susējas nacionālo partizānu grupas komandiera Alberta Kaminska (1920-1946) norādījumiem mežabrāļiem vajadzēja iznīcināt vietējās izpildkomitejas apsardzi, paņemt ieročus, milicijas formas tērpus, dokumentus un sabojāt telefona sakarus. Uzbrukumā Susējas izpildkomitejai piedalījās ap 17 mežabrāļu lietuviešu partizānu komandiera Joza Kuveiķa vadībā. Kauja ilga 15-20 minūtes, apšaudes laikā krita viens lietuviešu partizāns, bet pretējā pusē - iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jānis Kakarāns. Apšaudes laikā tika izsisti izpildkomitejas logi un sabojāts telefons.
Otrreizējs uzbrukums Susējas izpildkomitejai notika 1945. gada 16. jūlijā, kad norisinājās ilgāka apšaude starp mežabrāļiem un izpildkomitejas ēkā patvērumu meklējušiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem. Kaujas laikā pēdējiem palīgā ieradās padomju karavīru grupa, kas no flanga atklāja ložmetēju uguni un piespieda partizānus atkāpties. Kaujā krita vismaz pieci mežabrāļi un pieci iznīcinātāji. Uzbrukumi šim okupācijas varas administratīvajam objektam apliecināja partizānu kara bruņotās pretošanās būtību un bija brīdinājums par tautas pretestību padomju okupācijas varai.
Piemineklis Susējas nacionālajiem partizāniem
Susējas nacionālo partizānu vienība veidojās no mazākām sadrumstalotām mežabrāļu grupiņām, jo sākotnēji iztrūka līdera, kas spētu tās apvienot. Īslaicīgi Susējas partizānu darbību centās koordinēt Artūrs Grābeklis, vēlāk Markejs Gorovņovs, kurš krita 1945. gada ziemā. Susējas nacionālo partizānu vienības nostiprināšanās notika pēc tam, kad pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas Kurzemē, Sēlijā ieradās bijušais leģionārs Alberts Kaminskis. Viņš iedibināja stingrāku disciplīnu un apvienoja mazākas grupas kopīgai cīņai pret padomju okupācijas varu. Veidojās sadarbība arī ar tuvējo pagastu un apkārtņu mežabrāļu grupām, īpaši ar Gārsenes grupu un lietuviešu partizāniem, kas bija apmetušies Lietuvas un Latvijas pierobežā.
Bruņotās kustības sākumposmā redzams, ka mežabrāļi tomēr nav bijuši sagatavoti uzbrukumiem, nespēdami ieņemt ne Kaunacka sētu, nedz arī ielauzties Susējas izpildkomitejas ēkā. Partizāni cieta zaudējumus un nebija spējīgi ilgstoši pretoties arī čekas karaspēka vienībām, un galvenā cīņas metode bija laikus domāt par atkāpšanos. Pastāvēja problēma arī ar partizānu apgādi. Par spīti esošajām grūtībām, Susējas nacionālo partzānu vienība pirmajos pēckara gados tomēr spēja aktīvi pretoties padomju okupācijas varai. Šī partizānu grupa beidza pastāvēt pēc tās komandiera A. Kaminska krišanas 1946. gada 14. maijā. Tam sekoja arī vairāku mežabrāļu legalizēšanās, kā arī pievienošanās citām partizānu grupām.
Piemineklis Susējas rotas nacionālajiem partizāniem atklāts 1997. gada 11. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu vēstures pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas. Līdzās kritušo Susējas nacionālo partizānu vārdiem rupji apstrādātā laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts: “Uz ežiņas galvu liku sargāj savu tēvu zemi”. Piemineklī minēti 1945. gada 16. jūlija uzbrukumā Susējas izpildkomitejai kritušie - Jānis Grābeklis (1923-1945), Ādolfs Rācenis (1919-1945), Broņislavs-Arvīds Bīriņš (1919-1945) un Edgars Ērglis (1920-1945), vēlāk pievienoti noslepkavoto Līnas Kaminskas (1917-1945) un Alberta Kaminska (1920-1946) vārdi. Piemineklī iztrūkst Arnolda Dombrovska (1923-1945) un vēl citu Susējas nacionālo partizānu grupās 1945.-1946. gadā darbojošos un kritušo nacionālo partizānu vārdi.
Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem Slatē
Baltais krusts ar stēlu Slates nacionālajiem partizāniem Rubenes pagastā iesvētīts 2002. gada 25. oktobrī.
Tā bija latviešu un lietuviešu apvienotā grupa, kuru vadīja Jāzeps Fričs (1920-1947). Grupā ietilpa arī lietuviešu partizānu komandieris Jozas Streikus (1923-1962), Jānis Ruzga (1924-1948) un vēl citi nacionālie partizāni, kuri aktīvi pretojās padomju okupācijas režīmam Slates un tuvējo pagastu apkārtnē.
Piemiņas vieta nacionālo partizānu 1945. gada 2. jūlija kaujas vietā Dunavā
Piemiņas akmens 1945. gada 2. jūlija Dunavas kaujā kritušajiem un pēc tam Rubenes pagastā sadedzinātajiem nacionālajiem partizāniem Jānim Abaronam, Vladislavam Būkam, Pēterim Bernānam, Albertam Klimanim, Vladislavam Dilānam un Jurim Timšānam.
Dunavas kauja izcēlās pēc tam, kad 30. jūnija vakarā un 1. jūlijā Dunavas pagasta Ataugās savstarpējās sadursmēs starp mežabrāļiem un padomju okupācijas varas pārstāvjiem krita divi LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta virsnieki un viens milicis. 2. jūlijā 16 nacionālie partizāni Eduarda Platkaņa vadībā Rubenes ceļa pagriezienā aiz Dunavas kapsētas izcīnīja kauju ar iznīcinātāju, miliču un čekas karaspēka karavīriem. Dažas dienas vēlāk, atriebības nolūkos čekisti nodedzināja Ataugu mājas, bet pie Rubenes pagastnama publiski sadedzināja Dunavas kaujā kritušo sešu nacionālo partizānu līķus.
Piemineklis nacionālajiem partizāniem B. Mikulānam un A. Starim
Piemineklis Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības Ilūkstes partizānu pulka nacionālajiem partizāniem Boļeslavam Mikulānam (1918 - 1951) un Antonam Starim (1909 -1953) “Kuršu” sētā Dunavas pagasta Celminiekos atklāts 2003. gada 1. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas.
B. Mikulāns no 1944. gada augusta darbojās dažādās nacionālo partizānu grupās, to skaitā Bebrenes rotā un Dignājas grupā 1949. gadā. 1949./1950. gadā B. Mikulāns kopā ar A. Stari slēpās pie Jāņa Brakovka Kuršos Bebrenes Celminieku lielā meža malā. Kad 1951. gada 9. maijā B. Mikulāns devās pēc produktiem, viņu noslepkavoja čekas 2-N daļas virsnieks Švarojs. A. Staris izdarīja pašnāvību 1953. gada martā pēc tam, kad Kuršus bija ielenkuši čekisti.
No granīta izgatavotā piemiņas stēlā, līdzās kritušo nacionālo partizānu B. Mikulāna un A. Stara vārdiem, iekalts uzraksts: “Krituši cīņā pret komunistisko režīmu”.
