National partisans/ Forest brothers
World War II, National Partizans

The Forest Brothers’ Bunker is located by the Riga-Pskov (A2) highway 76 kilometres from Riga and 11 kilometres from Cēsis. The Latvian national partisans or Forest Brothers were small, armed groups of local residents who fought their independent battles against the occupation regime of the USSR in the territory of Latvia from 1944 to 1956. Forced to hide in the forests, these were people who could not or did not want to live in the Soviet Union. A total of around 20,193 Forest Brothers operated in Latvia. The bunker was formed based on the stories and memories of former Forest Brothers about life in the forests, hiding and fighting for the independent state of Latvia after 1945. The bunker showcases armaments and household items. The personal belongings, weapons and photos of partisans are on display. The guide’s narration is enriched by a video from interviews with Forest Brothers. There is a place for picnic campfires by the bunker. It is possible to pre-order a soup prepared on the fire or enjoy an evening of outdoor cinema by the fire.

Located in the Grīva forest massif.
Six objects related to the sites of national and Soviet partisan battles can be viewed.
The Grīva forest massif is home to not only the headquarters of the “Purvsaliņi” national partisans, the White Cross in the national partisan bunker and the cross to the commander of the resistance movement Andrejs Roskošs, but also the grave of the commander of the Soviet partisan brigade Artūrs Baložs, a monument on the so-called Meiteņu kalninė, where a group of young partisans of the Soviet partisan brigade perished in 1944, as well as a monument to Soviet partisans with a five-pointed star and the engraved words “We covered ourselves with our needles.”

The objects can also be viewed by going on a bicycle ride on cycle route No. 785 - "Historical Rhymes in the Grīva Forests" (route length 34 km, gravel and forest roads). Map for download.

Memorial to the commander of the national partisan group Andrejs Roskošs (GPS 56.87399, 27.43524)
In the autumn of 1997, a White Cross was unveiled in the Lielgrīva Forest for the commander of the national partisan group, Andrejs Roskoš.

Monument to Artūrs Balodis (GPS 56.872926, 27.478121)
Artūrs Balodis was a Soviet partisan, a special operations commander for the A subunit, which was stationed in the Grīva forest massif. He fell during a large-scale “combing” carried out by the Nazi German occupiers. His comrades carved the letters AB into a birch tree at the place where he died so that he would not forget it. After the war, local historians found the marked birch tree and installed a memorial plaque in its place.

To all those who fell in the Grīva forests (GPS 56.863280, 27.47975)
This memorial stone in the Grīva forest massif has been installed by the State Enterprise “Latvijas valsts meži” in honor of the partisans who fought for their homeland. Next to the memorial stone is a map-scheme with indications of partisan headquarters - sightseeing objects. A recreation area has also been established. Nearby is the site of the national partisan settlement, 1945-1947.

National partisan settlement site (GPS 56.863456, 27.481148)
This place was home to the settlements of national partisans who fought against the Soviet occupation. The sites of individual bunkers have survived, from the visual appearance of which one can judge how large and what shape the dugouts were. National partisans, resisting Soviet rule, operated in the Grīva forests for several years after the end of World War II.

Girls' Hill (GPS 56.858187, 27.521526)
In June 1944, the Nazi German occupiers carried out a large-scale “combing” of the Grīva forests with the aim of destroying the partisans. The soldiers surrounded the farm company on Numerne Hill, which consisted mostly of young girls, and all of them were shot. Since these tragic events, the locals have renamed Numerne Hill as Meiteņu Hill. A memorial stone has been erected at this place.

In honor of the memory of the national partisan commander Pēteris Supe, a monument dedicated to him was unveiled in Viļaka on May 28, 2005. It is located near the Viļaka Catholic Church, on the edge of the trenches dug during the war, where the Chekists buried the national partisans who were shot. Under the monument dedicated to P. Supe, a capsule with the names of 386 fallen national partisans, descriptions of battles and materials about the partisan commander is placed. The words are carved into the stone: "To you, Latvia, I remained faithful until my last breath."
The monument was designed by Pēteris Kravalis.

Nearby is a memorial to the Latvian freedom fighters who fell in Stompaku Forest and other battle sites and were murdered by the Chekists in 1944-1956.
On June 20, 2008, a granite plaque was unveiled on the right wall with the names of 55 fallen partisans arranged in three columns.
The monument was erected at the site where the communist occupation authorities had once exhibited the remains of murdered partisans to intimidate the rest of the population.

On the adjacent plaque are engraved words of gratitude to Pēteris Supe and a poem by Bronislava Martuževa:
"Get up, Peter Supe,
Soul, fight in the war!
Today is your blood sacrifice,
Risen among the people.
Go out and live forever
In the strength and vigor of youth,
It flutters, flutters, flutters
"In the rising flag!"

Sērmūkši is home to one of more than a hundred memorials to partisan battles in Latvia. There are more than six hundred partisan battle sites in Latvia. A Latvian national partisan dugout has been built based on historical evidence, and visitors can spend the night in near-authentic conditions with plank beds, lighting provided by kerosene lamps and a heating device similar to the ones used by partisans. Visits must be booked in advance. The fateful moment for the Sērmūkši National Partisan Group came on 29 November 1946 with the deaths of four fighters from the group: Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands and Anna Zariņa. Alfrēds Suipe survived, endured deportation, returned to Latvia and saw the restoration of a free state. He initiated the idea to establish a memorial site for his fallen companions in Sērmūkši.

Located in “Čūskubirzs”, Alsviķi parish, Alūksne municipality.

The memorial stone was unveiled on August 21, 2018. Stonemason Ainārs Zelčs.

Here, in the forest massif, the site of a bunker has been preserved, where in June 1947, Antons Circāns, the head of the communications department of the General Staff of the Latvian National Partisan Association, arrived for a meeting with partisan representatives led by Bruno Bukalders, in order to organize and maintain communications between individual national partisan groups. Antons Circāns' goal was not realized, as he died on July 7, 1947, near Drusti.

Located in Veclaicene parish, Alūksne region.

Opened on October 4, 2019. Stonemason Ainārs Zelčs.
On March 13, 1953, in the Veclaicene forests near the "Koruļi" houses, the Chekists discovered a carefully camouflaged bunker and arrested Bernhards Ābelkoks and Elmārs Tortūz.
Weapons were found in the bunker: 2 German rifles and 95 cartridges, 2 “Parabellum” pistols and 152 cartridges.
On November 11, 1949, Cheka agents shot K. Dokti-Dokteniekus, and his group disintegrated. After the attack, B. Ābelkoks and E. Tortūzis hid for some time in a bunker near the “Maskaļi” houses, but from the spring of 1951, with the support of Ilona Ābolkalna, they set up a bunker in “Koruļi”, where they lived until their arrest.

The Broņislava Martuževa Museum is situated on the site of the poet’s childhood home in Indrāni parish, Madona municipality. The museum’s exhibit is located in a renovated barn featuring voice and video evidence from the National Resistance Movement and the work of the poet in publishing an underground magazine, as well as composing poetry and songs for national partisans. Broņislava Martuževa was involved with the resistance movement since its inception. Lazdiņas, Martuževa’s home which has not survived, also served as a place of refuge for Pēteris Supe, Head of the Latvian National Partisan Association, and his comrades-in-arms. The poet spent five years hiding in the basement of her home, meeting with partisans, writing poetry (including work dedicated to partisans Pēteris Supe, Vilis Toms, Smilga Group, Laivenieks, Salns, Celmiņš, Bruno Dundurs and others), as well as writing songs and teaching them to partisans. Now, her songs are sung by the ‘Baltie lāči’ group (literally: ‘White Bears’). In 1950, the ‘Dzimtene’ magazine (literally: ‘Motherland’) was published underground together with Vilis Toms. The poet transcribed 11 issues of the magazine, 10 copies each, by hand. The poet, her brother, sister, mother and Vilis Toms were arrested in 1951. Bronislava Martuževa returned from Siberia in 1956. Recognised locally and nationally, the poetry barn is visited by both local residents and guests of the municipality. Learning about the poet’s life gives you the opportunity to discover the fate of Latvia.

Located in the Lubāna New Cemetery in Indrāni Parish.

A memorial site to the fallen Latvian Legion soldiers and national partisans is open for viewing.

The memorial was opened on July 25, 1992. The memorial stone was created by Andris Briezis.

As the Awakening began, in October 1990, Kārlis Doropolskis, a member of the human rights group “Helsinki 86”, received permission from the authorities to begin the reburial of Latvian legionnaires who had fallen and been buried scattered around Lubāna in the summer of 1944, as well as national partisans who had fallen in later battles with the Soviet occupation troops and security institutions, in common mass graves, which were arranged in the new cemetery in Lubāna. In total, 26 fallen legionnaires and national partisans were buried in mass graves.

Located in Ziemers parish, in the 66th block of the State Forest.

The memorial was opened on July 10, 2020.
In the second stage of the Latvian national partisan movement, in mid-1948, a group of 4 people - Viks Pētersi, Stebers Rolands, Bukāns Ilgmārs and Kangsepa Elvīra separated from the J. Bitāns-Liepačs unit in the territory of Mālupē-Beja parishes and began independent activities in Ziemera-Jaunlaicene-Veclaicene parishes. The partisan headquarters was near the Estonian border, not far from the Riga-Pskov highway, on a hill, in a well-built bunker.
On March 2, 1950, when the Chekists discovered the bunker, the partisans hid in a barn built of boulders in the “Napke” house on the Estonian side. After a long and intense firefight, on March 3, 1950, the Chekists managed to set the barn on fire. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers, and Elvīra Kangsepa burned to death along with their newborn daughter. Pēteris Viks jumped out of the barn window and hid in the attic of the house, where he was found and shot. The farm was burned down. The bodies of all the fallen partisans were taken to Alūksne. A memorial sign was erected at the site of the fighters’ deaths in the early 1990s. Elvīra Kangsepa’s daughter, who was born in the burning barn, was named Liesma.

During World War II, one of the largest national partisan camps in the Baltic states was situated in Stompaki Swamp. Today, the territory is included in the nature reserve “Stompaki swamp”. The settlement sites located on the islands in the swamp can be reached via a marked footpath.

In early 1945, about 350 to 360 people, including 40 to 50 women, lived at the camp of National Partisans in Stompaki Swamp. The camp consisted of 24 residential bunkers – buildings that were half-immersed into the ground and could accommodate 3–8 people. There was a bakery, a church bunker and three above-ground rails for horses. Partisans from the camp carried out attacks against officials of the occupation regime.  On 2–3 March 1945, the Battle of Stompaki took place here – the largest battle in the history of Latvian national partisans. The 350–360 partisans in the camp were attacked by the 143rd Rifle Regiment of NKVD and local fighters of the so-called ‘istrebitel’ (eliminators) battalion – 483 men in total. The battle lasted for the entire duration of the day on 2 March. On the night of 3 March, the partisans managed to break out of the camp and retreat to their previous base camps. The battle resulted in 28 casualties among partisans, while the NKVD force lost 32 fighters.

Today, the site of the Stompaki camp is home to three restored bunkers – a church, a headquarters and a residential bunker – as well as 21 sites of former bunkers. Information boards about the camp and the battle have been installed at the site. Guided tours can be booked.

The Veseta Partisan Dugout and the “White Cross” memorial site are located in the Veseta floodplain swamp.

After the Second World War, the so-called Pārups Group was operating in Vietalva. Rihards Pārups (1914–1946) was the leader of the group. During the Second World War, he was a sergeant of the 15th Latvian Division of the German Army. He participated in national partisan operations in the vicinity of Jēkabpils and Madona. During its short existence, Pārups Group took part in more than 20 armed clashes with the units of the Ministry of the Interior of the time.

The Colonel Kotov of Cheka, in his report to his superiors in Riga, indicated that, as a result of the activities of the group, the Soviet authorities in the Jēkabpils and Madona districts were paralysed. National partisans led by Pārups found and destroyed several deportation lists, thus saving the lives of multiple people. Unable to destroy the national partisan unit in open combat, the leadership of the Soviet Security Committee infiltrated four members of the Cheka special force into the group. On the night of 2 July 1946, these agents shot ten partisans of the unit, including Rihards Pārups. The burial place of the fallen is unknown, but a commemorative plaque has been erected at the Brothers’ Cemetery in Riga to commemorate them. The “White Cross” memorial site is situated next to Veseta Partisans Dugout. It is a 3-metre-high white cross with a plaque inscribed with the names of partisans who fell on 2 July 1946.

Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.

Redzama piemiņas zīme.

Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945. gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.

"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.

Ekspozīcija “Abrenes istabas” atrodas Viļakas pilsētā, ēkā ar daudzveidīgu vēsturi. Pirmsākumos ēka atradās uz senā Marienhauzenas tirgus laukuma, vēlāk tajā atradās dzīvokļi, biroji, dažādi veikali, bet Otrā pasaules kara laikā tur darbojās latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka. Vairākas ekspozīcijas atklāj dažādus notikumus un vēstures posmus Viļakas pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē laikā no 1920. līdz 1960. gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales Abrenes apriņķī. Tajās redzami priekšmeti no Stompaku purva partizānu mītnes, kas saistīti ar nacionālo partizānu kustību Latgalē. Apskatāmi arī dokumenti un fotogrāfijas, kas saistīti ar Neatkarības karu. Jaunākā ekspozīcija ir veltīta kādreiz slavenajai motokrosa trasei “Baltais briedis”.

Atrodas Mālupes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2017. gada 13. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

1945. gada 24. augustā Latgalē, Dubnas mežos, bija nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ar mērķi atjaunot 1918. gada Latvijas Republiku. Labākai partizānu grupu darbības koordinēšanai, izveidojās reģionālie štābi. Nacionālo partizānu grupas, kas darbojās Bejas, Mālupes, Mārkalnes pagastos, apvienojās “Priedolaines” sektorā. Reģionālo štābu vadīja Jānis Liepacis. Katrā reģionālajā štābā izveidojās propogandas nodaļas. Viena no tādām, kuras komandieris bija Jānis Bitāns, izveidojās Mālupes pagasta meža masīvā. Šeit, bunkurā, no 1946. līdz 1948. gadam tika drukāti pieci Latvijas Nacionālo partizānu apvienības preses izdevumi “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. Informācijas sagatavošanā un izplatīšanā iesaistījās Alūksnes ģimnāzijas jauniešu pretošanās kustība “Dzimtenes Sili”.

Atrodas Ilzenes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 28. septembrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šo Ilzenes pagastu māju iedzīvotāji no 1944. gada rudens atbalstīja Voldemāra Andersona (“Vecā”) vadītos nacionālos partizānus, kuru bunkurs atradās netālu meža biezoknī. 1945. gada 23. novembrī bunkuru aplenca NKVD karavīri. Kaujā gāja bojā deviņi cīnītāji. Pēc tās tika atrasti 2 ložmetēji, 14 automāti, 11 šautenes, 10 pistoles, 3500 patronas, 45 granātas, 4 binokļi. Voldemāra Andersona grupas iznīcināšana bija plānota čekas aģentūras lietā “Ķēde”(“Цепь”).

Grupas sastāvā darbojās Voldemārs Pāvels Andersons (“Vecais”), Gastons Dzelzkalējs, Voldemārs Tonnis, Centis Eizāns, Osvalds Kalējs, Jānis Koemets, Stāvais (“Polis”), Voldemārs Rappa, Eduards Rappa, Elmārs Rappa (palika dzīvs).

Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.

Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par  Pirmo  pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.

Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā. 

Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs atrodas Laucienes pagastā, aptuveni 4 km no autoceļa Talsi–Upesgrīva. Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka.  Atjaunotais 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas ir apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem, lai radītu autentisku sajūtu.

Kapteiņa Čevera grupa bunkuru mežā pie Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās. Tajā bija plānots pārlaist 1949.–50. gada ziemu. 1950. gada 3. februārī bunkuram uzbruka vairāk nekā 300 karavīru liela čekas karaspēka vienība. Bunkurā tobrīd atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā krita seši partizāni, bet pārējiem, ar kauju tiekot cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm, izdevās izlauzties. Pēc čekas karaspēka uzbrukuma bunkurs tika saspridzināts, un pirms tā atjaunošanas no būves bija palikusi tikai ar ūdeni pielijusi bedre.

Līdz 1950. gada ziemas beigām partizāni patvērās apkārtējās mājās pie saviem atbalstītājiem, bet 1950. gada novembrī grupa čekas operācijas laikā tika notverta un iznīcināta.

Piemineklis atrodas netālu no Zlēku muižas ansambļa, Karātavkalna rietumu daļā.  Ap divdesmit laukakmeņu ar nogalināto cilvēku vārdiem veido apli, bet centrā ir ap trīs metru augsts melna marmora obelisks.

Zlēku piemiņas vietā ir pārapbedīti daļa no nogalinātajiem.

1944.gada decembrī Zlēku apkārtnē vācu nacistiskās armijas daļas veica plašu operāciju, kas bija vērsta pret civiliedzīvotājiem.Armiju grupas Nord kaujas darbības žurnālā 1944. gada 9. decembrī plkst. 17.30 izdarīts ieraksts, ka akcijas laikā pretinieka pusē ir nogalināts 161 cilvēks, kas piederējis “Rubeņa brigādei un “Sarkanās bultas” daļām”. Padomju laikā minēto skaitli, attiecinot uz nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, acīmredzot pieņēma par Zlēku traģēdijas upuru kopskaitu.

Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta vācu 16. armijas pretizlūkošanas daļas priekšnieka 1944. gada 31. decembra ziņojumā. Tajā paskaidrots, ka no 5. līdz 9. decembrim augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas ticis vērsts pret “Sarkano bultu” un ģenerāļa Kureļa grupas pārpalikumu pie Abavas.

"Dunča bunkurs" ar piemiņas plāksni "Tēvijas vanagi" atrodas  Otaņķu pagastā, vietā, kur  atradies nacionālās pretošanās organizācijas "Tēvijas vanagi" partizānu grupas pirmais bunkurs.

1945./46. gada ziemā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā trīs patriotiski noskaņoti puiši Alfrēda Tiliba (bijušās 19. SS divīzijas leģionārs) vadībā dibināja nacionālās pretošanās kustību "Tēvijas vanagi", kurai drīzumā bija jau ap 200 biedru no dažādām vietām: Liepājas, Aizputes, Nīcas, Dunikas, Grobiņas, Bārtas, Gaviezes. Šī kustība cīnījās par Latvijas atbrīvošanu.

Bunkura izmēri, kurā uzturējās partizāni, bija 4 x 4 m un tas bija veidots no resniem, horizontāli guldītiem baļķiem. Ieeja tajā bija no augšas, paceļot lūku ar mazu, augošu priedīti, zem kuras atradās trepes. Lāviņas bija divos stāvos, uz katras vieta gulēšanai 7-8 vīriem. Diemžēl Dunča bunkurs atrasts un uzspridzināts  1947. gadā.

Mūsdienās bunkura vietā var redzēt  zemes padziļinājumu. Vieta atrodas mežā un ikkatrs interesents jebkurā laikā tai var brīvi piekļūt bez iepriekšējas pieteikšanās.

Blakus ir pieejama piknika vieta ar nojumi.

Piemiņas plāksne atklāta 2005. gada 9. septembrī. Granīta stēlu uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību, Bārtas mežniecību un Rudes pamatskolu.

Objektam ir novada mēroga kultūrvēstures pieminekļa statuss

Bunkurs atrodas Zebrenes pagastā, Īles mežniecībā, nogriežoties no ceļa P104 Biksti-Auce.

Īles nacionālo partizānu “Kārļa Kraujas grupa” izveidojās 1947. gadā. Par grupas komandieri tika iecelts V. Ž. Brizga (segvārds K. Krauja). 1948. gada oktobrī “Kraujas” grupa apvienojās ar lietuviešu nacionālo partizānu grupu. “Kraujas” grupa darbojās Jelgavas apriņķa apkārtnē, un tās sastāvā bija 27 nacionālie partizāni.

1948. gada oktobrī Jelgavas apriņķa Lielauces pagastā, netālu no Īles mežniecības, 300 metrus uz ziemeļiem no “Priedaišu” mājām, “Kraujas” grupa izbūvēja pazemes bunkuru. Tā kopgarums ar kaujas ejām bija 45 metri. Ap bunkuru tika izvietotas 70 tālvadības mīnas. Bunkurā bija ierīkota krāsns, aka, tualete un noliktava.

1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo VDM jeb čekas karaspēku. Pēc cīņas tika apcietināti 9 grupas biedri, bet 15 krita kaujā, no tiem astoņi latvieši un septiņi lietuvieši. 1992. gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem atraka saspridzināto bunkuru. Pie tā tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.

Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu vārdiem.

Piemiņas akmens atrodas Striķu un Lauku ielas krustojumā.

Traģiski asiņainais notikums šajā vietā risinājās miera laikā 1950. gada 24. februārī Saldū, Striķu (toreiz 5. augusta) ielā pie 33. un 35. nama. Šīs ielas 33.namā pēc 1949. gada martā iznīcinātās mežabrāļu Zemgales grupas ar mītnes bunkuru Īles mežos dzīvi un nesagūstīti vēl bija palikuši trīs mežabrāļi, tostarp pats grupas komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga) un viņa līdzgaitnieks Vilis Krusts. 1950. gada ziemu viņi cerēja pārlaist Bergmaņu mājās Saldū, tomēr tika sazīmēti un izsekoti. Abas mājas aplenca ap 30 čekistu, un rīta agrumā notika sīva kauja. Uz čekistiem šāva no abām mājām, bet, zaudējot milzīgajam pārspēkam, abi partizāni centās bēgot izlauzties līdz tuvējam Veides mežam. Partizānu Krustu čekisti tomēr nošāva jau uz mājas kāpnēm, bet Krauju – apmēram 80 metrus tālāk uz meža pusi.

Abas mājas aizdedzināja, iepriekš aicinot to iemītniekus nākt ārā un solot saglabāt viņiem dzīvību. Ir ziņas, ka cilvēki arī nāca ārā, bet viņus tik un tā uz vietas nošāva. Nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs un dēls Kuršinski no 35. nama, kas partizānus bija atbalstījuši, bet tāpat nošāva arī Kuršinsku mājas iemītnieci Leontīni Ezerkalni, kas par saimnieku sakariem ar mežabrāļiem vispār nav zinājusi.

Atrodas Rīgas ielā netālu no Krustpils luterāņu baznīcas.

1996. gada 22. septembrī, Krustpilī atklāja piemiņas akmeni Rihardam Pārupam un viņa vadītajai nacionālo partizānu grupai. Piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Ilgvars Mozulāns, bet tā tapšanu finansiāli atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Šo pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valde.

Riharda Pārupa nacionālajiem partizāniem,
kurus noslepkavoja čekas specgrupa
Rihards Pārups (1914. – 1946.g. 2.VII)

Grupas komandieris
Rihards Stulpiņš (1923. – 1946. 2. VII)
Alberts Avotiņš (1912. – 1946.g. 2. VII)
Ēriks Juhna (1928. -1946.g. 2. VII)
Aleksandrs Lācis (1919. – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lācis (1921. – 1946.g. 2. VII)
Jānis Ēvalds Zālītis (Āboliņš) (1911. – 1946.g. 2. VII)
Zigfrīds Bimšteins, Teodors Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Uldis Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lazdāns (1926. – 1947.g.  VI)
Ēriks Konvāls (1929 – 1947.g. VI)
Niklāss Ošiņš (1908 – 1954.g. 12.X) – Rīgā izpildīts nāves sods
Alberts Ķiķauka (1911 – 1972. g.II) – nobendēts Mordovijas lēģerī

Rihards Pārups dzimis 1914. gada 11. jūnijā Krustpils pagasta “Kaķīšos”. Otrā pasaules kara laikā bijis 15. latviešu divīzijas prettanku diviziona seržants. Piedalījies nacionālo partizānu operācijās Jēkabpils un Madonas apkaimē un bijis Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, vienības vadītājs Jēkabpils un Madonas apkārtnē.  Rihards Pārups krita kaujā ar čekas karaspēku 1946. gada 2. jūlijā Vietalvas pagastā. Diemžēl apbedīšanas vieta nav zināma. Rīgas Brāļu kapos ir uzstādīta Piemiņas plāksne.  1945. gada rudenī Jēkabpils apriņķī izveidojās nacionālo partizānu grupa, ko vadīja R. Pārups. Savas neilgās pastāvēšanas laikā tā piedalījās vairāk nekā divdesmit bruņotās sadursmēs ar toreizējās Iekšlietu ministrijas vienībām. Čekas pulkveža Kotova ziņojumā Rīgas priekšniecībai teikts, ka padomju varas darbība Jēkabpils un Madonas apriņķos grupas darbības rezultātā šajā laikā faktiski tikusi paralizēta. R. Pārupa vadītie nacionālie partizāni atrada un iznīcināja vairākus izsūtāmo sarakstus, tādējādi izglābdami daudzu cilvēku dzīvības. Drošības komitejas vadība, nespēdama iznīcināt nacionālo partizānu vienību atklātā cīņā, iefiltrēja tajā četrus čekas specgrupas cilvēkus, kuri 1945. gada 2. jūlija naktī nošāva desmit vienības partizānus, tostarp arī R. Pārupu. 1947. gadā pie Jaunkalsnavas tika nošauti vēl divi, bet 1951. gadā — viens šīs vienības dalībnieks. Pēc divdesmit piecu gadu katorgas Mordovijas nometnē dažas dienas pirms atbrīvošanas bojā gāja četrpadsmitais R. Pārupa vadītās grupas partizāns.

1946. gada 1. janvārī starp Kabili un Rendu pie "Apūznieku" mājām norisinājās vien no lielākajām kaujām starp nacionālajiem partizāniem un čekas jeb padomju okupācijas Valsts drošības komitejas vienībām. Partizāni, kuru vidū bija arī grupas komandieris Fricis Kārkliņš, aizbrauca pēc siena mežabrāļu zirgiem. Par komandieri viņš atstāja Ēvaldu Pakuli. Izlūki ziņoja, ka zemnīcām tuvojas čekas vienība. Pakulis pretī izsūtīja partizānu nodaļu – 25 labi bruņotus vīrus. Pretinieka lodes izdzēsa trīs cilvēku – Kārļa Kristolda, Emīla Šmita un Ādolfa Kūrēja – dzīvības, bet čekas pusē krita ap 50 vīru. Mežā, kur reiz risinājās šie notikumi, atdusas divi no kritušajiem vīriem, kuriem izveidota piemiņas vieta.

Mūsdienās mežos arvien tiek atklāti jauni bunkuri, kas savulaik deva patvērumu gandrīz divdesmit tūkstošiem cilvēku, kuri neatbalstīja Padomju okupāciju un nevēlējās sadarboties, kā arī slēpās mežos citu iemeslu dēļ, piemēram, baidoties par savu dzīvību, drošību utml. 

Padomju partizānu vienība izveidojā 1944. gada 30. septembrī, kad Mazirbes apkārtnē izvietotā vācu 283. policijas bataljona 19 karavīri Vladimira Semjonova vadībaā ar ieročiem dezertēja. Bataljons bija izveidots 1943. gadā no Latgales novada brīvprātīgajiem un piedalījās vācu okupācijas varas pretpartizāņu operācijās Latvijas un Baltkrievijas teritorijā.

Vienība saucās sava komandiera vārdā “Semjonova vienība” un tikai kara noslēgumā pieņēma “Sarkanās Bultas” nosaukumu, ko jau pēc 2. pasaules kara izplatīja padomju propaganda. Līdz 1944. gada decembrim vienībā bija 300 – 400 partizāni. Lielākā daļa tie bija izbēgušie Sarkanās armijas karagūsteņi, bijušie leģionāri, tajā skaitā pēc ģenerāļa Kureļa grupas iznīcināšanas palikušie cīnītāji. Lai Kurzemē šajā laikā darbojās daudzas Sarkanās armijas izlūku grupas, tās izvairījās no ciešas sadarbības, jo partizānu vienības komandiera un tās pamatkodola darbība vācu policijas rindās bija pārāk aizdomīga. “Sarkanās Bultas” darbība bija salīdzinoši maz organizētā un vairāk vērsta uz kara beigu sagaidīšanu. Savas darbības laikā tā izvērsa plašu vietējo iedzīvotāju terorizēšanu.

“Sarkanās Bultas” pirmais komandieris Vladimirs Semjonovs, 1944. gada 10. decembra naktī,ceļoties pāri uzplūdušajai Abavas upei noslīka. Viņa līķi atrada tikai 1945. gada pavasarī un apglabāja. 1961. gadā viņu pārapbedīja Kuldīgā.

Piemineklis atrodas vieta, kur atradās “Sarkanās Bultas” un citu apkārtnes partizānu nometne (apmēram 50 – 70 cilvēki), kuru 1945. gada 7. martā ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks.

Atrodas Annas pagasta Ezeriņu kapsētas centrālajā daļā.

Kapsētā, kurā apbedījumi veikti no 1925. gada atrodas par Annas pagasta Aizsargu nodaļas savāktajiem līdzekļiem uzceltais un 1933. gadā atklātais piemineklis Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas karā kritušajiem Annas pagasta karavīriem. Līdz Otrajam pasaules karam par pieminekļa kopšanu rūpējas Annas pagasta aizsardzes, kuras katru svētdienu devās uz kapsētu un, godinot kritušos, nolika ziedus. 1940. gada 18. novembrī piemineklis sašauts, ložu atstātās pēdas redzamas aizvien. Mūsdienās kapsētā ik gadu notiek Lāčplēša dienai veltītie piemiņas pasākumi.

2004. gadā kapos atklāta piemiņas vieta 1941.un 1949. gada politiski represētajiem, bet 2006. gadā atklāta piemiņas plāksne nacionālajiem partizāniem.

Atrodas Pils ielā 12, Cēsīs, netālu no Cēsu pils laukuma.

Vēstures ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs" atklāj pārsteidzošus un varonību apliecinošus indivīdu pretošanās stāstus.
Ekspozīcija izveidota padomju laika īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un vēsta par Latvijas okupāciju.

1940-tajos gados Latviju divreiz okupēja Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Līdz pat 1950-to gadu vidum kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tāpat kā viņu laikabiedri citviet Latvijā, aktīvi pretojās totalitārajiem okupācijas režīmiem.

Ekspozīcija sniedz padziļinātu ieskatu vietējās kopienas patriotismā un motivācijā. Laika līnija rosina izzināt Latvijas okupācijas norisi no 1939. līdz 1957. gadam un tematiski sakārtoti citāti no vietējiem laikrakstiem piedāvā salīdzināt abu okupācijas režīmu politisko propagandu.

Īslaicīgajai ieslodzīšanai paredzētās sešas kameras līdz mūsdienām saglabājušas tādas, kādas tās bija 1940./41. gadā un pēckara gados. Šeit, pirms nosūtīšanas uz čekas galveno ēku Rīgā, vairākas dienas, kamēr notika sākotnējā izmeklēšana un pratināšana, bija ieslodzīti tie Cēsu apriņķa iedzīvotāji, kurus aizturēja par visdažādākajām pretpadomju darbības izpausmēm – nacionālie partizāni, viņu atbalstītāji, jaunieši, kuri izplatīja “pretpadomju” satura lapiņas un citi “dzimtenes nodevēji”. Viss šeit ir īsts – kameras ar dzelzs durvīm, kur iebūvētas “kormuškas” (nelielas atveres ēdienu padošanai), koka nāras, ateja arestantiem,  neliela virtuvīte ar krāsni, tipiskais padomju laika eļļas krāsu sienu krāsojums.

2019.gadā ekspozīcija ieguva Latvijas Dizaina gada balvā 3.vietu.

2015. gadā Pils ielas 12 pagalmā atklāja piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem – gan 1941. un 1949. gadā izsūtītajiem, gan nošautajiem un ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem.

Atrodas “Daiņkalni”, Raunas pagasts, Raunas novads (netālu no Smiltenes novada, Brantu pagasta “Mežviju” mājām.

Nokļūšana līdz piemiņas vietai tikai vienreiz gadā - 16.aprīlī! Ceļš ved caur privātīpašumu.

Piemiņas vieta iekārtota kādreizējo Raunas pagasta “Daiņkalnu” un “Graškalnu” māju vietā, zem kurām izveidotajos bunkuros no 1950. līdz 1952. gadam slēpās Dailoņa Breikša (segvārds Edgars, 1911-1952) vadīto nacionālo partizānu grupa. D.Breikša nacionālo partizānu grupa izveidota 1948. gadā un līdz pat 1950. gadam viņi dzīvoja Gatartas pagasta “Jaunvieslavēnos” pie saimnieka Kārļa Lāča. 1950. gadā D.Breikša partizānu grupu nodeva viņa paša brālis Laimonis, tāpēc viņi bija spiesti pārvietoties. Pa vasarām viņi dzīvoja mežos, bet ziemas pārlaida Raunas pagasta “Daiņkalnos” pie mežsarga Artūra Pērkona (1907-1952) un blakus esošajos “Graškalnos” zem mājām ierīkotos bunkuros.

Kopš 2002. gadā piemiņas vietu “Daiņkalnos” pamazām labiekārtoja. Katru gadu 16. aprīlī tiek rīkoti piemiņas pasākumi Dailoņa Breikša vadīto nacionālo partizānu piemiņai. 2003. un 2004. gada aprīlī pie “Daiņkalnu” un “Graškalnu” mājām ievētīja piemiņas krustus un plāksnes. 2016. gada rudenī – 2017. gada pavasarī ar vietējo raunēniešu palīdzību piemiņas vieta tika rekonstruēta pēc arhitekta Z.Butāna skices, kā arī tika atrakta un nostiprināta kādreizējā bunkura vieta.

1952. gada 11. septembrī Dreimaņu māju pagalmā norisinājās traģiski notikumi. PSRS drošības dienesti zināja, ka 30. augustā ASV izlūkdienestu uzdevumā Alfrēds Riekstiņš kopā ar diviem citiem bijušajiem latviešu karavīriem bija desantējies Kurzemē. Izlūkus izsekoja un ielenca Dreimaņu māju šķūnī. Alfrēda Riekstiņa dzīvību dzēsa indes ampula.

Aina Pūpola, kura ir Alfrēda Riekstiņa audžumātes mazmeita un kurai toreiz bija 18 gadi, pastāstīja:

"Ieradies mūsu mājās pie vecmāmiņas un manas mātes, Alfrēdonkulis teica, ka devies šurp, lai tuvinātu Latvijas brīvības stundu, ka nevar ļaut krievu okupācijai būt Latvijā mūžīgi. Man Alfrēds bija tikpat kā tēva vietā, un viņš mani sauca par draudziņu. Mēs uzzinājām, ka visa apkārtne aplenkta. Pie Kretuļu mājām redzējām daudzas armijas smagās mašīnas; pat grūti aptvert, ka tās bija tikai divu cilvēku dēļ. Nekāda šaušana nav notikusi. Alfrēds iznācis un saļimis pie šķūņa. Čekisti viņu līdz šejienei, līdz akai atnesa un ar kādu drēbi apsedza."

Manus vecākus aizveda uz Vorkutu. Māte tur mira, velti ilgodamās pēc dzimtās puses. Man trīs mēnešus neļāva atgriezties Dreimaņos. Kāds čekas leitnants Krūmiņš pavadīja mani ik soli, pat uz skolu Sabilē. Viņi trīs mēnešus gaidīja un medīja onkuļa Alfrēda trešo biedru.

Viņi pilnīgi izpostīja mūsu mājas, apgāžot pat visus bišu stropus. Čekisti aizvākca mūsu ģimenes un Alfrēdonkuļa fotogrāfijas, lika kolhozam aprakstīt un izvadāt visas mūsu mantas. Man palīdzēja un mani atbalstīja vairāki Sabiles skolotāji. Tas viss bija drausmīgi.

Mežabrāļu lauku māja (Metsavenna Talu) atrodas Vastserozas ciemā pie Igaunijas un Latvijas robežas.

Bunkuru kā tūrisma objektu atklāja 1999. gadā, piedāvājot apmeklētājiem iespēju izmēģināt mežabrāļu dzīvesveidu, kas ir daļa no Igaunijas vēstures. Programmā ietilpst mežabrāļu meklēšana slēptuvē, viesošanās bunkurā, stāsti par patiesiem notikumiem, mežabrāļu dziesmu dziedāšana ar mājas saimnieku un mežabrāļu maltītes gatavošana vai baudīšana. Galvenais objekts ir bunkurs, kurš ir ierakts kalna nogāzē un izklāts ar šauriem priedes koka baļķīšiem. Bunkurā ir divstāvu gultas un neliels galdiņš. Šāda veida bunkuros 20. gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā mitinājās simtiem drosmīgu vīru, kuri pretojās valdošajam režīmam, tāpēc bija spiesti slēpties no varas iestādēm.

Plāni izveidot šo mežabrāļu piemiņas vietu radās 2013. gada sākumā, kad Iekšējās drošības dienests identificēja mirstīgās atliekas, kas tika atrastas masu kapā Rēdopalo netālu no Veru. Kopīgi ar Vastselīnas pašvaldību, Igaunijas Aizsardzības līgas Veru reģionālo nodaļu un Aizsardzības ministriju tika pieņemts lēmums par piemiņas vietas izveidošanu kapsētā, un tika sākti vajadzīgie priekšdarbi. Trīspadsmit mežabrāļu mirstīgās atliekas pārapbedīja 2013. gada 21. septembrī. Gadu vēlāk kapsētā tika atklātas Mati Karmina veidotās piemiņas skulptūras no akmens tēstu eglīšu veidolā. 2015. gada 1. novembrī šeit pārapbedīja vēl četru meža brāļu mirstīgās atliekas no slepenā masu kapa Rēdopalo, un tika atklātas vēl vairākas piemiņas eglītes trijās dažādās kaujās kritušo atcerei. Viņu faktiskā atdusas vieta joprojām nav zināma.

Pūtlipalo piemineklis un bunkura vieta atrodas Mutsu ciemā, Veru apriņķī. 1953. gada 28. martā Pūtlipalo notika pēdējā plaša mēroga sadursme starp meža brāļiem un padomju drošības spēkiem. Tika nogalināti visi astoņi mežā slēptie cilvēki – trīs sievietes un pieci vīrieši. Bunkurs tika iznīcināts, un līķi tika izvesti no meža un apglabāti nezināmā vietā.

Šis piemineklis, kas veltīts kritušajiem Meža brāļiem, tika atklāts 1989. gada 20. maijā netālu no bijušās bunkura vietas. Tas bija pirmais piemineklis igauņu pretošanās kustības cīnītājiem, kas tika uzcelts laikā, kad valsts vēl atradās padomju okupācijas pakļautībā, un Meža brāļi joprojām oficiāli tika dēvēti par bandītiem. Atšķirībā no daudziem līdzīgiem pieminekļiem, kas tika uzcelti vēlāk un kurus komunisti saspridzināja, piemineklis Pūtlipalo palika neskarts tā slēptās atrašanās vietas dēļ. Sākotnējā akmens plāksne ir vienīgais elements, kas ir nomainīts, jo uz tās kļūdaini (valsts gadu gaitā to turēja noslēpumā) bija iegravēts pretošanās kustības cīnītāja vārds, kurš krita citā kaujā.

Iekšējās drošības dienesta veiktās DNS analīzes 2013. gada janvārī atklāja astoņu Pūtlipalo nogalināto meža brāļu identitāti. Tā paša gada Pretošanās cīņu dienā viņi tika pārapbedīti Vastselīnas kapsētā.

Saikas bunkura kauja notika 1951. gada 7. martā. Šī sadursme, kas ilga četras stundas, bija viena no retajām Meža brāļu vēsturē, kurā padomju spēki cieta zaudējumus, kas pielīdzināmi pašu Meža brāļu zaudējumiem. No astoņiem Meža brāļiem, kas atradās bunkurā, tikai diviem izdevās aizbēgt. Viņi gāja bojā divus gadus vēlāk Puutlipalo kaujā.

Memoriāls tika atklāts 2007. gadā Jāņu dienā blakus galvenajam ceļam. Kārtīgi pārgājienu cienītāji bunkura atrašanās vietu atradīs arī tad, ja 700 metrus sekos pa meža takām uz dienvidaustrumiem no memoriāla. Kaujas vietas koordinātas: 57°39'22.2”, 27°18'49.9". Piezīme: Ņemiet vērā, ka Saikas memoriālā eglē Vastselīnas kapsētā iecirstās koordinātas ir neprecīzas.

Šeit 1978. gada 28. septembrī divi izlūkdienesta darbinieki mēģināja notvert 69 gadus veco Augustu Sabbi, kurš gandrīz 30 gadus bija slēpies no padomju varas iestādēm. Tomēr viņu notvert dzīvu izrādījās neiespējami – pēc kautiņa Sabbe iemeta sevi Vehandu upē un noslīka. Viņa ķermenis tika atrasts, nogādāts Tartu un tā paša gada 20. oktobrī apglabāts neiezīmētā kapā Rādi kapsētā. Tajā pašā dienā divas desmitgades vēlāk viņa kaps tika atzīmēts ar kapakmeni. 2002. gadā Vehandu upes krastā tika uzstādīts viņam veltīts piemineklis. Sabbes pistole ir apskatāma Veru apgabala muzeja galvenās ekspozīcijas sadaļā "Meža brāļi".

Pergupehjas bunkurs atrodas mežā netālu no Raplas apriņķa Tiduveres ciema.

Līdz 1945. gadam neapmierinātība ar padomju varu daudzās okupētajās zemēs, arī Igaunijā, bija pāraugusi organizētā pretošanās kustībā. Notika mēģinājumi apvienot kaujinieku grupas un izveidot tīklu. Šis 1947. gadā ierīkotais bunkurs bija nozīmīgs mežabrāļu atbalsta punkts.

Pēc pilnīgas rekonstrukcijas Pergupehjas bunkurs tika atvērts 2015. gadā, un tas ļauj iepazīt mežabrāļu ikdienu. Ikviens interesents var pavadīt bunkurā nakti un iztēloties, kāda būtu dzīve slēpjoties.

Blakus senāk atradās oriģinālais bunkurs, kuru Iekšlietu Tautas komisariāts iznīcināja 1947. gada 31. decembrī. Šeit ir arī bunkuru ieskaujošā dubļu siena un piemiņas vieta kritušajiem mežabrāļiem.

Muzejistaba ir atvērta bibliotēkas darba laikā.

Bunkurs atrodas Aizsardzības spēku mācību zonas neierobežotas piekļuves daļā Nursipalu. Kad notiek mācības, tuvējā apkārtnē var dzirdēt šāvienu skaņas. Pēdējais ceļa nogrieznis šoferiem var radīt grūtības, bet lielākoties ceļš ir izbraucams. Zeme ap bunkuru var būt mitra.

Likas (Nursi) kauja notika 1945. gada 28. decembrī. Cīņās tika nogalināti deviņi mežabrāļi, un tika nodedzināts virszemes bunkurs, bet trim vīriešiem izdevās aizbēgt. Kaujas vietu atrada 2008. gadā pēc ilggadējiem pētījumiem. Gadu vēlāk pie Veru-Valgas ceļa atklāja kaujas piemiņas vietu. Pirmos izrakumus bunkura atrašanās vietā veica 2010. gadā, un tajā pašā gadā bijušajā Nursi skolas ēkā atklāja kaujai veltītu muzejistabu. Mežabrāļu izmantoto rakstāmmašīnu pašlaik var apskatīt Veru apriņķa muzejā.

Pēc Otrā pasaules kara 20 vīri no Ehmjas sapulcējās, lai izveidotu Meža brāļu vadu. 1945. gada beigās tika uzcelts baļķu bunkurs. Bunkurs tika uzcelts uz zemes un apjozts ar valni. Ārkārtas situācijās sekla grāvis ap bunkuru aizstāja tranšeju. Astoņus metrus no bunkura vietas atrodas aka 80 cm diametrā un 2,3 metrus dziļa. 1946. gada 20. janvārī pieci grupas dalībnieki tika sagūstīti reidā vienā no Ehmjas saimniecībām. Kādu iemeslu dēļ vīrieši, kas slēpās bunkurā, par to nedzirdēja. Bunkura slepenā atrašanās vieta bija zināma nākamajā dienā, un drīz vien to ielenca milzīgs spēks. Meža brāļi atteicās padoties un visi tika nogalināti stundu ilgajā apšaudē. Viņu līķi tika aizvesti uz Hāpsalu un apglabāti nezināmā kapā.

2010. gada septembrī arheologa Mati Mandela vadībā tika izpētīta zeme zem bunkura. Tika atrasti 60 priekšmeti: galvenokārt ložu čaulas un patronas, bet arī pogas, sadzīves priekšmeti un citi.

2011. gada 18. jūnijā bunkura vietā tika atklāts piemineklis. Šo pieminekli izveidoja Igaunijas Memento savienības priekšsēdētājs un Ungru Paekivi ražošanas vadītājs Arnolds Aljaste.

Lebaveres mežā 2020. gadā tika atklāts atjaunotais mežabrāļu bunkurs. Bunkurs tika izveidots 1944.–1954. gadā pēc mežā bēguļojošā mežabrāļa Martina Tammes bunkura parauga, balstoties uz viņa brāļa Kaljo Tammes atmiņām. Martins Tamme šādā bunkurā nodzīvoja mežā vismaz sešus gadus. 2001. gadā Veikemārjas pagastā tika uzcelts apmeklētājiem paredzēts bunkurs, kurš tagad ir novecojis. Veikemārjas muzeja draugu biedrības vadībā mežā tika atjaunots šis pats bunkurs un piemiņas plāksne.

Lai iegūtu plašāku informāciju un pieteiktos mežabrāļu bunkura apmeklējumam, sazinieties ar Veikemārjas muzeja draugu biedrību, kas piedāvā ekskursijas gida pavadībā.

Ennuksemē meža brāļu bunkurs atrodas mežā starp Holstres un Mustlas ciemiem. Slēptuvi uzcēla brāļi Jāns un Evalds Sovas, kuri 1944. gadā bēga no padomju okupācijas spēkiem. Vēlāk pievienojās vēl ducis meža brāļu.

1945. gada 21. februārī NKVD locekļi uzbruka bunkuram, un sešu stundu ilgā kaujā tika nogalināti septiņi meža brāļi un divi uzbrucēji, bet pieci cilvēki tika saņemti gūstā. Lai izvilinātu meža brāļus, komunisti bunkuru aizdedzināja. Ennuksemē bunkurs ir lielākais Igaunijas meža brāļu vēsturē.

2010. gadā Tarvastu pagasts atjaunoja bunkuru tā aptuvenajā lielumā, bet 2016. gada 31. oktobrī tas, tāpat kā 1945. gadā, nodega ugunsgrēkā. Viljandi pagasta padome nolēma atjaunot bunkuru 2020. gadā, un būvniecība sākās tā paša gada novembrī.

Rekonstruētajam bunkuram ir divas ieejas un izejas, sešas divstāvu gultas, malkas krāsns un tunelis, kas to savieno ar ieeju kalna pakājē. 2021. gadā uzbūvētais bunkurs ir drošāks par to, kas tika iznīcināts ugunsgrēkā pirms pieciem gadiem, jo, lai pasargātu koksni no bojājumiem, tika uzbūvētas betona sienas, betona griesti un grīda.

Bunkurs ir atvērts visu diennakti. To var apmeklēt un nakšņot bez iepriekšējas pieteikšanās.

Šis laukakmens, kas izrotāts ar trim metāla krustiem, ir veltīts mežabrāļiem Priidu Mē, Ēvaldam Pomerantam un Augustam Tutam, kuri tika nogalināti netālu no Emmastes 1951. gada 23. jūnijā. Memoriāls, ko projektējis Jaanus Rohusaar, tika atklāts Emmastes kapsētā 2007. gadā.

Šis piemineklis atrodas Luulupes ciemā.

Tas tika atklāts 2020. gadā par piemiņu slavenākajam Sāmsalas meža brālim Elmāram Ilpam un viņa līdzgaitniekiem.

Ilps bija padomju varas iestāžu nasta no 1944. gada līdz 1950. gada 12. augustam un pat iebiedēja vietējos iedzīvotājus. Uz pieminekļa, kas atrodas Luulupes centrā un ir rotāts ar kohortu simboliem, kuri bija pazīstami kā Lidojošā Nāve, ir iegravēti vārdi Redese Tomsone, Feliks Vahters, Aleksandrs Tūlings un, pats slavenākais, Elmārs Ilps.

Šī ir piemiņas zīme Antam Kaljurandam, saukts par Antu Briesmīgo, un Mežabrāļu masu kapa vieta Mihklu baznīcas pagalmā.

Mihkli kapos atrodas Mežabrāļu Mihkeļa Havi grupas kaps. No Mihkli baznīcas brauciet 650 metrus uz Vanamõisa un pagriezieties uz ziemeļiem uz ceļu, kas ved uz kapsētu. Ceļš iet 300 metru garumā. Masu kaps atrodas netālu no galvenās ieejas.

Sava dzīvespriecīgā rakstura dēļ Ants Kaljurands jau savas dzīves laikā bija daudzu stāstu, dažu patiesu un dažu izdomātu, varonis un tāds arī palika gadiem pēc nāvessoda izpildīšanas. Viņš piedalījās uzbrukumos Sarkanajai armijai 1941. gada vasarā, karoja Austrumu frontē un turpināja izrādīt pretestību piecus gadus pēc Igaunijas otrreizējās okupācijas kā mežabrālis, līdz tika arestēts 1949. gada Jāņa dienā. karadarbība viņam un viņa diviem biedriem tika notiesāts uz nāvi. Viņam nāvessods tika izpildīts Tallinā 1951. gada 13. martā. Viņa kapa vieta nav zināma, tāpat kā neskaitāmi citi komunisma upuri. Kenotafs viņa piemiņai tika atklāts pie Mihkli baznīcas 2011. gadā. Turklāt tiesa lika deportēt 18 ar Skudru Briesmīgo saistītos cilvēkus un piesprieda viņiem 10-25 gadus piespiedu darba nometnē.

Mežabrāļu grupa Mihkela Havi vadībā tika sagūstīta reidā viņu bunkurā 1949. gada 23. jūnijā. Tā kā bunkurs atradās dziļi mežā un uz to neveda ceļi, nogalinātie tika apglabāti uz vietas nemarķētā masu kapā. tika atrasts 2001. gadā. Pēc tam viņus pārapbedīja Mihklu kapos. 2012. gadā viņu kaps tika atzīmēts ar kapa pieminekli.

Muzejs atrodas Veru pilsētas centrā. Ekspozīcijā apskatāma Veru apriņķa vēsture no aizvēstures līdz 20. gadsimta vidum.

Tā stāsta arī par Igaunijas Republikas rašanos un par Brīvības cīņu notikumiem Veru apriņķī. Turklāt muzejā ir viena no detalizētākajām ekspozīcijām par mežabrāļiem Igaunijā, kā arī mežabrāļu bunkura iekšpuses modelis.

Izstāžu zālē regulāri skatāmas ekspozīcijas par dažādiem tematiem, un apmeklētāji var apmeklēt muzeja rīkotos kursus par vēstures tēmām.

Ertsmas bunkura kauja notika 1949. gada 27. februārī. Bunkurs, kas tika uzcelts netālu no Ertsmas ciema, bija mājvieta lielai Meža brāļu grupai, Bruņotās cīņas savienības vadītājiem un armijas ierindniekiem. Tajā dienā pulksten 6.00 no rīta NKVD vienības ielenca bunkuru. Tiek ziņots, ka reidā piedalījās pat 15 Igaunijas PSR Valsts drošības ministrijas aģenti un 350 karavīri. Uzbrukumā gāja bojā deviņi cilvēki. Viens no diviem izdzīvojušajiem vīriešiem tika ievainots un sagūstīts, bet otram izdevās aizbēgt. Ievainotais Meža brālis Mihkels Ellermaa tika deportēts uz Sibīriju. Starp bojāgājušajiem bija viņa sieva un divus gadus vecā meita. Viņa vecākā meita tobrīd bija pie vecmāmiņas. Joprojām nav zināms, kur mirušie tika apglabāti.

1994. gada 27. februārī, tieši 45 gadus pēc apšaudes, šis piemineklis tika atklāts Kodesmā purvā netālu no bijušās bunkura vietas.

Atrodas Strazdes pagasta Kalna kapos, labi redzams no Ventspils šosejas. Piemiņas akmens atklāts 2005. gada 1. oktobrī.

Laukakmenī iekalts teksts:

MŪSU SIRDĪS LIESMO VIENAS DOMAS –
LATVJU TAUTAI NEBŪS ZUST

LŪCIJA SĀGAMEŽA-NĀGELE

NACIONĀLIE PARTIZĀNI
J. KALNOZOLA –
T. DAUGAVIEŠA
VADĪBĀ CĪNĪJĀS AR KOMUNISTU OKUPANTIEM
UN PAŠMĀJU KANGARIEM
STRAZDES, LAUCENES UN LĪBAGU PAGASTOS
PAR BRĪVU LATVIJU
1945 – 1950

VIŅU PIEMIŅAI
2005

Blakus piemiņas akmenim atrodas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts:

PADOMJU ČEKAS
ARESTĒTI, SPĪDZINĀTI, NOGALINĀTI, IZSŪTĪTI
NACIONĀLIE PARTIZĀNI

(Seko 30 partizānu vārdi un dzimšanas gadi.)

Kapos uzstādīts piemineklis nacionālo partizānu piemiņai. Akmenī iekalti vārdi partizāniem, kuri darbojušies Puzes – Piltenes partizānu grupa. Pieminekļa pakājē izvietotajā granīta plāksnē iekalti gada skaitļi (1945 – 1953) un 36 kritušo partizānu vārdi.

1946. gada 23. februārī Tārgales pagastā pie Vārnuvalka notika asiņaina kauja starp komandiera Brīvnieka vadīto Latvijas nacionālo partizānu grupu viņu nometnes vietā un padomju okupācijas armijas iznīcinātāju nodaļu. Cīņā krita seši partizāni, kurus vietējie iedzīvotāji paslepus apbedīja turpat mežā. Vēlāk turpat apbedīja bez tiesas un sprieduma vēl divus nošautos. Vietēji šo meža stūri dēvēja par Dzelzkalna kapiem, ko ilgus gadus prata atrast tikai zinātāji – pēc krusta zīmes eglē.

1989. gada vasarā LNNK Ugāles nodaļas dalībnieki Zūru meža Dzelzkalnu apgaitā 1946. gada 23. februārī kritušo Puzes – Piltenes grupas nacionālo apbedīšanas vietā uzlika bērzu krustus, meklēja kritušo piederīgos Latvijā un ārzemēs.

1991. gada 27. aprīlī, piedaloties kritušo piederīgajiem, nacionālo organizāciju pārstāvjiem no vairākām zemēm, kapus iesvētīja teoloģijas profesors Roberts Akmentiņš, un tos nosauca par Dzelzkalnu brāļu kapiem.
 

Piemiņas akmens atrodas Laumu dabas parka teritorijā. Laumu dabas parks piedāvā daudzveidīgu atpūtu visai ģimenei. Tas ir īpašuma “Laumas” saimnieku pašu veidots un aprūpēts dabas parks, kas piedāvā vairākas dabas procesus izzinošas takas: augu taku, bišu taku, meža taku, putnu taku. Aktīvākajiem parka apmeklētājiem ierīkota arī sporta taka ar dažādām šķēršļu joslām veiklības, līdzsvara izjūtas, lēkšanas un citu prasmju izmēģināšanai. Parks ir labiekārtots, tajā pieejama gan kafejnīca, gan viesu nams, gan kempinga namiņi, kā arī telšu, atpūtas un piknika vietas.

Otaņķu senlietu krātuve atrodas bijušās Rudes skolas pagalmā.

Gida stāstījums par Dunča bunkuru bunkuru un tā izveidotājiem, viņu tālāko likteni. Apskatāms bijušās Rudes skolas skolēnu veidots bunkura makets (pēc pašu partizānu stāstījuma) un to laiku meža teritorijas telpiska karte ar atzīmētām atbalstītāju un sakarnieku mājām. Savākti bunkura sadzīves eksponāti.

Iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni 26323014 vai epastā lelde.jagmina@gmail.com.

Čekas upuru apbedījuma vieta atrodas netālu no Čumalu ezera Lībagu pagastā, netālu no Talsu - Laucienes ceļa. 1946.-1947.gadā čeka šeit nošāvuši 14 cilvēkus. Ir versija, ka nošauto vidū ir mežabrāļu atbalstītāji.

Talsu prokuratūrā esot informācija par šo gadījumu. Nepieciešama padziļināta izpēte.

Dzelzceļa līnija Ventspils - Mazirbe, kā arī Stendes - Dundagas pagarinājums līdz Mazirbei ar atzarojumu uz Pitragu bija paredzēti tikai militāri stratēģiskām vajadzībām. Šo līniju būvniecības laikā un arī vēlāk no šī reģiona bija evakuēti visi civiliedzīvotāji. Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums Irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

Šie vienīgi militārām vajadzībām būvētie karalauka dzelzceļi savienojaarī trīs nozīmīgākās bākas, kas atradās Ovišos, Miķeļtornī un Šlīterē.

Taču neskatoties uz to, jau 1.pasaules kara gados tika nodrošināti arī pasažieru pārvadājumi.

Pie Stendes dzelzceļa stacijas atrodas piemiņas akmens (1989) 1941. un 1949. gadā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Stendes dzelzceļa staciju 1919. gada 30. oktobrī ieņēma Bermonta karaspēks. Latvijas armijas karavīri K. Šnēberga vadībā 17. novembrī uzbruka stacijai, aizdzenot vagonu ar ieročiem, kara materiāliem un labību. 20. un 22. novembrī Stendes stacijas rajonā turpinājās cīņas starp Latvijas armijas karavīriem un Bermonta karaspēku. Par šīm cīņām ar ordeni apbalvoti 6 karavīri: K. Bumovskis (1891–1976), P. Strautiņš (1883–1969), R. Plotnieks (1891–1965), E. Jansons (1894–1977).  

Rubeņa bataljona muzejs atrodas Ugālē. Tas stāsta par ģenerāļa J. Kureļa grupas R. Rubeņa komandētā bataljona cīņām Kurzemē 1944. gadā, par kureliešu darbību un nacionālās pretošanās kustību. Muzejā izvietota ekspozīcija par Latvijas Centrālās padomes (LCP) un tās Ventspils grupas darbību, arī UNESCO programmā "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautais LCP Memorands ar 188 parakstiem un parakstītāju fotogrāfijām. LCP bija vienots Latvijas augstākās politiskās vadības centrs ar pagrīdes valdību Latvijas okupāciju laikā no 1943. līdz 1994. gadam, ko dibināja ar nolūku koordinēt dažādu latviešu pretestības kustību darbību, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. Muzejs piedāvā arī izbraukumu pa vietām, kas saistītas ar bataljona vēsturi (apmetne ar rekonstruēto bunkuru Usmas pagastā, cīņu vietas Rendas un Zlēku pagastos, u.c.).

Iespējams vienoties par pārvietojamās ekspozīcijas izvietošanu (8 gab. viegli pārvietojamas un saliekamas planšetes: 80x200 cm).

Pētera Prauliņa (1911-1949) Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirāciju, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem. 

P. Prauliņa partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas,  bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.

Piemiņas akmens P. Prauliņa  grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī. P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.

P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.

P. Prauliņa (1911-1949) partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas,  bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.

Pētera Prauliņa Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirācija, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem. 

Piemiņas akmens P. Prauliņa  grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī.

Informatīvis stends un piemiņas vieta Indāna - Grāvelsona nacionālo partizānu grupai Jēkabpils novada Kalna pagastā, Sūpes purva apkārtnē, atklāts Lāčplēša dienā - 2019. gada 11. novembrī. Tā atklāšanā piedalījās Jēkabpils novada un Viesītes novada pārstāvji, bijusī nacionālā partizāne H. Miezīte, vēsturnieks H. Bruņinieks, kā arī viesi no Lietuvas un citi interesenti. Piemiņas vieta un stends atrodas pie Sūpes purva, kas saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām. Dziļāk mežā atradās arī Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs.

Pēc 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju deportācijām tika iznīcināta nacionālo partizānu apgādes sistēma. No 1949. gada vasaras līdz 1952. gada vidum nacionālo partizānu kustība Aknīstes, Saukas, Elkšņu, Biržu un Viesītes apkārtnē piedzīvoja savu norietu, jo cieta no etniskām tīrīšanām un regulārās padomju armijas un drošības iestāžu pretdarbības. Jāņa Indāna un Jāņa Grāvelsona nacionālo partizānu grupas apmetne Elkšņu mežā 1949.-1950. gada ziemas periodā bija ar tam laikam neraksturīgu ļoti nopietnu aizsardzības sistēmu, kas 50. gados nepastāvēja ne nekur citur Latvijā, ne tās kaimiņvalstī Lietuvā. Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs bija ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Līdzās partizānu militārajai gatavībai upurēt savas dzīvības cīņā pret ienaidneiku, iespējams runāt arī par viņu īpašu identitāti, kas izpaudās arī pārējo ģimenes locekļu iesaistē nacionālo partizānu rindās.

Indāna-Grāvelsona apvienotajā partizānu grupā darbojās 12 cilvēki, to skaitā piecas sievietes un viens lietuviešu partizāns: Jānis Indāns, Jānis Edvards Grāvelsons, Alma Grāvelsone, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Voldemārs Otto Sātnieks, Jānis Ķepiņš, Hilda Vietniece, Artūrs Snikus, Jons Žukauskis. Viņu pēdējā kauja notika 1950. gada 25. februārī Elkšņu mežā, kad cīņā pret nesamērīgu pārspēku krita  11 partizāni. Izdzīvoja vienīgi Hilda Vietniece (Miezīte), kura krita gūstā un vēlāk sešus gadus pavadīja ieslodzījumā Gulaga nometnēs.

Piemiņas vieta izveidota pie reģionālā autoceļa P74 Siliņi - Aknīste, 12 kilometrus no Aknīstes nogriežoties uz Latvijas valsts mežu “Žagaru ceļa”.

Elkšņu pagasta ziemeļdaļas plašais mežu masīvs jau 1944. gada vasaras beigās kļuva par pulcēšanās vietu cilvēkiem, kuri gatavojās bruņotai cīņai pret padomju okupācijas varu. 1944. gada  beigās Aknīstes apkārtnē sāka veidoties nacionālo partizānu grupas. Piemērota vieta partizānu nometnes izveidošanais bija Dimantu mežs, kas atradās Elkšņu lielā meža dienvidu malā, netālu no Aknīstes Lielā purva. Tur, nepilnus 10 kilometrus no Aknīstes pagasta, nacionālie partizāni pārziemošanai izveidoja trīs ziemas bunkurus. Mežā sapulcēto vīru sakari tika nodrošināti ar tuvējo māju - Baltimores, Gargrodes, Līči, Priedes, Krūmi un citu māju iedzīvotāju, kaimiņu un partizānu piederīgo atbalstu.

Partizānu kauja ar LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka karavīriem Dimantu mežā norisinājās 1945. gada 13. februārī.  Čekisti, saņēmuši gūstā ķīlniekus, dzina tos uz priekšu, lai viņi uzrādītu partizānu bunkurus. Mežabrāļi, redzēdami briesmas, atklāja uguni, nesaudzējot ķīlniekus. Kaujā krita 10 padomju okupācijas karaspēka pārstāvji, astoņi nacionālie partizāni un četri ķīlnieki. Neraugoties uz mežabrāļu zaudējumiem, čekistiem neizdevās ieņemt partizānu bunkurus. Dzīvi palikušie partizāni sagaidīja tumsu un atstāja apmetni. Kaujā ievainotie čekas karavīri, vaidēdami nespēja atstāt karalauku. Pēc šīs kaujas, kas uzskatāma par mežabrāļu pirmajām  „kaujas kristībām”, partizāni jutušies kā brāļi un šautene likusies dārgāka par visu, kā vienīgā uzticamā glābēja.

Baltais krusts un informatīvais stends Dimantu mežā uzstādīts Lāčplēša dienā - 2022. gada 11. novembrī. Piemiņas vietas izveidi atbalstījusi Jēkabpils novada pašvaldība, biedrība “Tēvzemes sargi” un Latvijas valsts meži. Informatīvā stenda saturiskās daļas autors - vēsturnieks Haralds Bruņinieks.

Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos atklāti 2004. gada 30. oktobrī ar Latvijas Aizsardzības ministrijas un Aknīstes pašvaldības atbalstu. Tur apbedīti 1949. gada 19. decembra kaujā Kalna pagasta Dimantu mežā kritušie partizāni Alberts Karankevičs (1914-1949), Vilis Tunķels (1911-1949), Arnolds Tunķels (1926-1949), Osvalds Tunķels (1929-1949), Ēvalds Kundzāns (1927-1949).

2005. gadā šeit pārapbedīti arī 1945. gada 13. februāra kaujā Elkšņu mežā kritušie partizāni Juris Alfreds Voldemārs Lācis (1908-1945), Eduards Kaminskis (1910-1945), Osvalds Mežaraups (1911-1945), Alberts Mežaraups (1915-1945), Antons Bružiks (1911-1945), Jānis Britāns (1926-1945) un viens nezināms. Kopējā kapsētā guldīti arī kaujas laikā kritušie padomju okupācijas varas saņemtie ķīlnieki Marta Mežaraupe (1907-1945), Alberts Lācis (1902-1945), Juris Resnītis (1901-1945) un Pēteris Bite (1907-1945), kā arī Indāna-Grāvelsona grupas kritušais partizāns Voldemārs Otto Sātnieks (1911-1950). Aknīstes Brāļu kapos atrodas arī piemineklis Aknīstes rotas nacionālajam partizānam Alfredam Silaraupam (1925-1946), kurš krita čekas operācijas laikā 1946. gada 30. jūlijā uz šaursliežu dzelzceļa Elkšņu mežā.

Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos uzstādītā Baltā krusta pakājē novietota melna granīta stēla ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienības emblēmu un zem tās iekaltu tekstu “Sēlijas nacionālajiem partizāniem. Jūs ziedojāt savas dzīvības Latvijai cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu  1944.-1954.”  Kapu teritorijā atrodas arī piemiņas akmens ar uzrakstu “Ir asaras, kuras tiks klusībā lietas. Ir rētas, kas dzīdamas nesadzīs”, ko Atmodas sākumā Staņislava Šadurska uzstādīja pie bedres, kurā  čekisti 1955. gada 14. februārī apraka dienu iepriekš kritušos nacionālos partizānus un ķīlniekus.

Mūsdienās bijušās Susējas pagastmājas ēkā atrodas Sansusī rezidenču centrs. Uz ēkas fasādes vēl joprojām var redzēt uzbrukuma pēdas, ko atstājušas nacionālo partizānu  1945. gada 7. jūlija uzbrukuma laikā raidītās lodes.

Bijusī Susējas pagastmāja, kas tobrīd funkcionēja kā padomju okupācijas varas vietējā izpildkomiteja,  cieta Sēlijas nacionālo partizānu uzbrukumā 1945. gada 7. jūlijā. Iebrukums Susējas izpildkomitejā bija naconālo partizānu plašākas akcijas sastāvdaļa un notika vienlaikus ar uzbrukumiem Vilkupes sviestotavai un iznīcinātāja Kaunacka mājai.

Saskaņā ar Susējas nacionālo partizānu grupas komandiera Alberta Kaminska (1920-1946) norādījumiem mežabrāļiem vajadzēja iznīcināt vietējās izpildkomitejas apsardzi, paņemt ieročus, milicijas formas tērpus, dokumentus un sabojāt telefona sakarus. Uzbrukumā Susējas izpildkomitejai piedalījās ap 17 mežabrāļu lietuviešu partizānu komandiera Joza Kuveiķa vadībā. Kauja ilga 15-20 minūtes, apšaudes laikā krita viens lietuviešu partizāns, bet pretējā pusē - iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jānis Kakarāns. Apšaudes laikā tika izsisti izpildkomitejas logi un sabojāts telefons.

Otrreizējs uzbrukums Susējas izpildkomitejai notika 1945. gada 16. jūlijā, kad norisinājās ilgāka apšaude starp mežabrāļiem un izpildkomitejas ēkā patvērumu meklējušiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem.  Kaujas laikā pēdējiem palīgā ieradās padomju karavīru grupa, kas no flanga atklāja ložmetēju uguni un piespieda partizānus atkāpties. Kaujā krita vismaz pieci mežabrāļi un pieci iznīcinātāji. Uzbrukumi šim okupācijas varas administratīvajam objektam apliecināja partizānu kara bruņotās pretošanās būtību un bija brīdinājums par tautas pretestību padomju okupācijas varai.

Susējas nacionālo partizānu vienība veidojās no mazākām sadrumstalotām mežabrāļu grupiņām, jo sākotnēji iztrūka līdera, kas spētu tās apvienot. Īslaicīgi Susējas partizānu darbību centās koordinēt Artūrs Grābeklis, vēlāk  Markejs Gorovņovs, kurš krita 1945. gada ziemā. Susējas nacionālo partizānu vienības nostiprināšanās notika pēc tam, kad pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas Kurzemē, Sēlijā ieradās bijušais leģionārs Alberts Kaminskis. Viņš  iedibināja stingrāku disciplīnu un apvienoja mazākas grupas kopīgai cīņai pret padomju okupācijas varu. Veidojās sadarbība arī ar tuvējo pagastu un apkārtņu mežabrāļu grupām, īpaši ar Gārsenes grupu un lietuviešu partizāniem, kas bija apmetušies Lietuvas un Latvijas pierobežā.

Bruņotās kustības sākumposmā redzams, ka mežabrāļi tomēr nav bijuši sagatavoti uzbrukumiem, nespēdami ieņemt ne Kaunacka sētu, nedz arī ielauzties Susējas izpildkomitejas ēkā.  Partizāni cieta zaudējumus un nebija spējīgi ilgstoši pretoties arī čekas karaspēka vienībām, un galvenā cīņas metode bija laikus domāt par atkāpšanos. Pastāvēja problēma arī ar partizānu apgādi. Par spīti esošajām grūtībām, Susējas nacionālo partzānu vienība pirmajos pēckara gados tomēr spēja aktīvi pretoties padomju okupācijas varai. Šī partizānu grupa beidza pastāvēt pēc tās komandiera A. Kaminska krišanas 1946. gada 14. maijā. Tam sekoja arī vairāku mežabrāļu legalizēšanās, kā arī pievienošanās  citām partizānu grupām.

Piemineklis Susējas rotas nacionālajiem partizāniem atklāts 1997. gada 11. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu vēstures pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas. Līdzās kritušo Susējas nacionālo partizānu vārdiem rupji apstrādātā laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts: “Uz ežiņas galvu liku sargāj savu tēvu zemi”. Piemineklī minēti 1945. gada 16. jūlija uzbrukumā  Susējas izpildkomitejai kritušie -  Jānis Grābeklis (1923-1945), Ādolfs Rācenis (1919-1945), Broņislavs-Arvīds Bīriņš (1919-1945) un Edgars Ērglis (1920-1945), vēlāk pievienoti noslepkavoto Līnas Kaminskas (1917-1945) un Alberta Kaminska (1920-1946) vārdi. Piemineklī iztrūkst Arnolda Dombrovska (1923-1945) un vēl citu Susējas nacionālo partizānu grupās 1945.-1946. gadā darbojošos un kritušo nacionālo partizānu vārdi.  

Četri no partizāniem, kuru vārdi minēti piemiņas akmenī, krituši 1945. gada 16. aprīlī uzbrukumā Susējas pagasta izpildkomitejai.  Kritušie partizāni tikuši apglabāti mežā netālu no izpildkomitejas ēkas, taču gadsimta sākumā rīkotās ekspedīcijas laikā apbedījuma vietu nav izdevies atklāt. 

Baltais krusts ar stēlu Slates nacionālajiem partizāniem Rubenes pagastā iesvētīts 2002. gada 25. oktobrī.

Tā bija latviešu un lietuviešu apvienotā grupa, kuru vadīja Jāzeps Fričs (1920-1947). Grupā ietilpa arī lietuviešu partizānu komandieris Jozas Streikus (1923-1962), Jānis Ruzga (1924-1948) un vēl citi nacionālie partizāni, kuri aktīvi pretojās padomju okupācijas režīmam Slates un tuvējo pagastu apkārtnē.

Piemiņas akmens 1945. gada 2. jūlija Dunavas kaujā kritušajiem un pēc tam Rubenes pagastā sadedzinātajiem nacionālajiem partizāniem Jānim Abaronam, Vladislavam Būkam, Pēterim Bernānam, Albertam Klimanim, Vladislavam Dilānam un Jurim Timšānam.

Dunavas kauja izcēlās pēc tam, kad 30. jūnija vakarā un 1. jūlijā Dunavas pagasta Ataugās savstarpējās sadursmēs starp mežabrāļiem un padomju okupācijas varas pārstāvjiem krita divi LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta virsnieki un viens milicis. 2. jūlijā 16 nacionālie partizāni Eduarda Platkaņa vadībā Rubenes ceļa pagriezienā aiz Dunavas kapsētas izcīnīja kauju ar iznīcinātāju, miliču un čekas karaspēka karavīriem. Dažas dienas vēlāk, atriebības nolūkos čekisti nodedzināja Ataugu mājas, bet pie Rubenes pagastnama publiski sadedzināja Dunavas kaujā kritušo sešu nacionālo partizānu līķus.

Rubenes pagastnams, pie kura čekisti sadedzināja Dunavas kaujā 1945. gada 2. jūlijā  kritušo sešu nacionālo partizānu līķus. Iebiedēšanas nolūkā šo akciju piespiedu kārtā nācās noskatīties arī Rubenes pagastnama  darbiniekiem.

Uz piemiņas akmens iekalts krusts un lasāms uzraksts:

“Es mirstu par ticību un brīvu Latviju. 1945. gada 2. jūlija kaujā krituši un sadedzināti Jānis Abarons, Vladislavs Būka, Pēteris Bernāns, Alberts Klimanis, Vladislavs Dilāns, Juris Timšāns”.

Piemineklis Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības Ilūkstes partizānu pulka nacionālajiem partizāniem Boļeslavam Mikulānam (1918 - 1951) un Antonam Starim (1909 -1953) “Kuršu” sētā Dunavas pagasta Celminiekos atklāts 2003. gada 1. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas.

B. Mikulāns no 1944. gada augusta darbojās dažādās nacionālo partizānu grupās, to skaitā Bebrenes rotā un Dignājas grupā 1949. gadā. 1949./1950. gadā B. Mikulāns kopā ar A. Stari slēpās pie Jāņa Brakovka Kuršos Bebrenes Celminieku lielā meža malā. Kad 1951. gada 9. maijā B. Mikulāns devās pēc produktiem, viņu noslepkavoja čekas 2-N daļas virsnieks Švarojs. A. Staris izdarīja pašnāvību 1953. gada martā pēc tam, kad Kuršus bija ielenkuši čekisti.

No granīta izgatavotā piemiņas stēlā, līdzās kritušo nacionālo partizānu B. Mikulāna un A. Stara vārdiem, iekalts uzraksts: “Krituši cīņā pret komunistisko režīmu”.

Baltais krusts ar stēlu Asares pagastā pie Emsiņu kapiem alejas sākumā. Iesvētīts 2005. gada 10. septembrī.

Veltīts latviešu-lietuviešu nacionālo partizānu grupas komandieriem cīņā pret padomju okupācijas varu.

Uz piemiņas stēlas iekalti Oskara Kalnieša (1915-1945) (kritis 1945. gada 10. janvārī pie Dīviņām) un Jāzepa Friča (1920-1947) (kritis 1947. gada 7. septembrī Abarkalnos) vārdi.

Ne tikai Latvijas meži, bet arī mājas vēl slēpj informāciju par nacionālo partizānu cīņas taktiku un metodēm. Mežabrāļu slēptuves Latvijā nav saglabājušās, tāpēc šis ir unikāls atklājums, kas piešķir tam arī kultūrvēsturisku  nozīmi. Nacionālie partizāni lielākoties bija vīrieši spēka gados, ar vēlmēm veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Diez vai tie būtu spējuši izturēt visas grūtības, ja viņu cīņā līdzās nebūtu stāvējis sievietes atbalsts. Tas palīdzēja izturēt partizānu kara smagumu, kas bieži vien balstījās arī uz nāvei nolemto apziņu. Diemžēl lielākoties šādas attiecības bija traģiskas.

Alfreds Blumbergs (1917-1949), atrazdamies mežabrāļu grupā, uzturēja romantiskas attiecības ar Gārsenes pagasta iedzīvotāju Mildu Pureni (1913-2010), no kuras saņēma pārtiku, kas kļuva zināms arī padomju drošības iestādēm. 1949. gada 27. jūlijā LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka vienība ierīkoja slēpni Gārsenes pgasta Puķīšu māju pagalmā. Piespiesta sadarboties ar čeku,  M. Purene nodeva Alfredu Blumbergu, kurš krita pret viņu vērstās čekas operācijas laikā.

Baltais krusts ar stēlu latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem Prodes pagastā. Uzstādīts vietā, kur čekisti grantsbedrēs apraka kritušo nacionālo partizānu līķus. Piemiņas vieta veltīta vairākiem simtiem latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem, kas pretojās padomju okupācijas varai.

Uz stēlas uzraksts latviešu un lietuviešu valodās: “Sēlijas latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem. Cīņā pret komunistsko okupācijas režīmu 1944.-1953. gadā viņi bija vienoti un kopā ziedoja sevi brīvībai”.

Piemiņas vieta iesvētīta 2007. gada 5. septembrī. Labiekārtota un papildināta ar piemiņas plāksni 2013. gada 24. aprīlī, piedaloties Latvijas bruņoto spēku komandierim ģenerālleitnantam Raimondam Graubem un Lietuvas bruņoto spēku komandierim ģenerālleitnantam Arvīdas Pocius  un citiem abu valstu bruņoto spēku pārstāvjiem. Piemiņas vietu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība kopā ar Lietuvas Brīvības cīnītāju apvienību, sadarbībā ar Subates un Obeļu pašvaldībām. 

Braucot pa Ilūkstes–Subates ceļu 5 km attālumā no Eglaines, autobraucēju uzmanību saista norāde "Sārtenes kapi" ("Červonkas kapi"). Sekojot šai norādei kapu malā redzam uzstādītu Baltu krustu un stēlu, kuras pakājē lasām uzrakstu latviešu un lietuviešu valodā: “Par tevi, Tēvuzeme. Ilūkstes nacionālo partizānu lietuviešu rotai” un tālāk lasāmi cīņā pret padomju okupācijas režīmu 1945. gada 25. jūnijā un 28. septembrī kritušo lietuviešu nacionālo partizānu vārdi.

Ejot tālāk kapu teritorijā ceļotāju uzmanību pievērš 1932. gadā celtais piemineklis kritušajiem lietuviešu karavīriem, kuru mirstīgās atliekas 1931. gadā tika pārapbedītas šeit. Nu jau vairākus gadu desmitus Lietuvas pierobežas Rokišku rajona pašvaldība aktīvi piedalās šīs piemiņas vietas uzturēšanā atdodot godu saviem tautiešiem, kas krituši cīņās par brīvību un neatkarību. Īpašas rūpes par kapu uzturēšanu kārtībā un atceres pasākumu rīkošanu vairāk nekā 25 gadu garumā bija uzņēmusies Lietuvas karavīru kapu brīvprātīgā apvienība un tās priekšsēdētāja Rimante Narvaišiene. Lai gan sirmā kundze nu jau vairākus gadus kā devusies aizsaules ceļos – tradīcijas turpinās.

6,5 m augstais piemineklis celts 1932. gadā par Lietuvas valsts līdzekļiem, pieminekli vainago jaunavas figūra — Lietuvas simbols, kas tur rokās plāksni ar Sv. Jura bareljefu, pie tās kājām kritis karavīrs ar šauteni blakus. Apakšā centrā krustā sistā Kristus tēls.

Pieminekli veidoja lietuviešu skulptors Stasis Stanišauskas.

Baltais krusts un stēla Pilskalnes pagasta Ludvigovas kapos.

Bebrenes rotas komandieris Salimons Gabris (1916-1945) un nacionālie partizāni Alberts Strods (1925-1945), Staņislavs Voitišķis (1903-1945) un Ludvigs Tamanis (1917-1945), kuru vārdi lasāmi uz piemiņas stēlas, krita 1945. gada 3. (4.) augustā pie Ludvigovas,  vedot lietuviešu sūtņus uz Ilūkstes pulka štābu.

Piemiņas vietu 2005. gada 5. augustā iesvētīja Ilūkstes katoļu draudzes prelāts Jānis Krapāns.

Piemineklis izveidots nacionālo partizānu Jura Medvecka  (1924-1947) un Gunāra Vanadziņa (1926-1947) pēdējā cīņas vietā pie Pilskalnes pagasta Timšānu mājām.

J. Medveckis Otrā pasaules kara laikā dienēja latviešu leģionā, par kaujās izrādīto varonību apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu, bet vēlak pievienojās Sēlijas nacionālajiem partizāniem. G. Vanadziņš 1944. gada septembrī izvairījās no mobilizācijas Sarkanajā armijā, iekļāvās Alberta Kaminska (1920-1946) mežabrāļu vienībā, bet pēc Susējas grupas izjukšanas darbojās Jāzepa Friča (1920-1947) nacionālo partizānu  grupā. Vēlāk kopā ar J. Medvecki ņēma dalību vairākās akcijās pret padomju okupācijas varu.

Piemineklī iekalti 1947. gada 1. (2.) decembrī kritušo nacionālo partizānu vārdi un uzraksts: “Uz ežiņas galvu liku. Sargāj’ savu Tēvu zemi. Dunavas nacionālajiem partizāniem. Krituši cīņā ar čekas karaspēku”.

Dvietes nacionālo partizānu rota saformējās 1945. gada aprīlī bijušā Latvijas armijas virsnieka-vietnieka Otto Sudrabiņa vadībā. Rota sastāvēja no četriem vadiem, ko veidoja Dvietes, Pilskalnes, Bebrenes un Dunavas pagastu iedzīvotāji. 16./17. jūnija naktī Dvietes rotas partizāni izcīnīja kauju ar padomju okupācijas varas pārstāvjiem pie Jadvigovas, atbrīvojot no apcietinājuma gūstā saņemtus divus partizānu atbalstītājus un nogalinot astoņus vietējos miličus un iznīcinātājus. Jūnijā Dvietes rota iekļāvās bijušā Latvijas armijas virsnieka vietnieka Staņislavs Urbāna komandētā Ilūkstes partizānu pulka 1. bataljonā, bijušā leģionāra Jāņa Stūriškas vadībā. Rotas sastāvs pastāvīgi mainījās, dažādos laika posmos tajā ietilpa ap 70 nacionālo partizānu, viņu vidū arī sievietes.

1945. gada augustā Ilūkstes partizānu pulku iekļāva Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības 2. divīzijas sastāvā. 27./28. septembra naktī no Ilūkstes partizānu pulka štāba rotas un Dvietes rotas izveidota 25 vīru liela partizānu vienība pārgrieza sakaru līnijas ar Ilūksti un Bebreni, bet pēc tam ieņēma Dvietes izpildkomiteju un milicijas iecirkni, kā arī bloķēja iznīcinātāja Vuškāna māju un rekvizēja preces vietējā veikalā. Dvietes rota kā atsevisķa vienība beidza pastāvēt 1946. gada sākumā, kad zūdot cerību par Rietumu valstu palīdzību, legalizējās liela daļa Ilūkstes pulka partizānu, tomēr daži no tiem pretošanos padomju okupācijas varai turpināja līdz pat 1955. gadam.

Piemiņas akmens Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības Ilūkstes partizānu pulka Dvietes rotai atklāts 2010. gada 10. jūlijā. Tā metu izstrādājis Sēlijas nacionālo partizānu pētnieks Gunārs Blūzma, bet pieminekli izkalis Jersikas akmeņkalis Imants Laizāns. Uz tā lasāms uzraksts: “1945. g. 27./28. septembrī nacionālie partizāni ieņēma Dvieti un uz laiku pārtrauca padomju okupācijas varu. Par Tevi Tēvu zeme”.

Piemiņas stēla kritušajiem J. Grāvera grupas nacionālo partizānu grupas dalībniekiem Lidijai Gibžei (1924-1950), Jānim Grāveram (1915-1950), Voldemāram Blāzem (kritis 1948) Dignājas pagasta Slīterānu kapos, atklāta 2000. gadā.

Uz stēlas lasāmi cīņā ar čekas specgrupu kritušo nacionālo partizānu vārdi un uzraksts “Uz ežiņas galvu liku… Apklust vārdi, krūtis elpot beidz. Tikai lodes tālāk svilpot steidz… Par latvju tautas brīvību kritušie nacionālie partizāni”.  

Piemiņas vieta cīnītajiem pret padomju okupācijas režīmu un komunistu represiju upuriem Zebrenes pagasta Renģes muižas parkā atklāta 1995. gada 1. septembrī. Uz rupja laukakmens attēlots krusts un iekalti vārdi: “Zebrenes sarkanā  terora upuriem Otrā pasaules karā kritušajiem nacionāliem cīnītājiem”. Piemiņas vietas izveidi finansiāli atbalstījusi organizācija “Daugavas Vanagi”.

Īles nacionālo partizānu Brāļu kapi Bērzes pagasta Virkus kapos izveidoti 1992. gada 14. novembrī, kad šeit apbedīja 1949. gada 17. martā Īles kaujā kritušos 15 partizānus. Tas bija iespējams pēc tam, kad 1992. gada 18. jūlijā zemessargi kopā ar organizāciju “Daugavas Vanagi” un Latvijas vēstures izpētes darba grupu “Ziemeļblāzma”, piedaloties arī citu nacionāli noskaņoto organizāciju pārstāvjiem, ekshumēja Zebrenes pagastā Īles meža iecirknī esošajā saspridzinātajā partizānu bunkurā aprakto 15 latviešu un lietuviešu mežabrāļu mirstīgās atliekas.

Piemiņas akmeni Īles kaujā kritušajiem nacionālajiem partizāniem atklāja 1993. gada 29. maijā. Tas veidots pēc meta, ko izstrādājis Alfons Kalniņš ("Edgars"), viens no 1949. gada 17. marta kaujas dzīvi palikušajiem dalībniekiem. Uz regulāras formas granīta plāksnes attēlots zobens un uzlecoša saule, un iekalts teksts ar 15 kritušo nacionālo partizānu vārdiem un uzrakstu:

“No zobena saule lēca. Šeit dus Latvijas un Lietuvas nacionālie partizāni krituši kaujā pie Īles 1949. g. 17. martā”.

Kapa piemineklis 1941. gada 30. jūnijā sadursmē ar padomju okupācijas varas bruņotajiem formējumiem kritušajam Naudītes pagasta nacionālajam partizānam Bruno Druķim. Uz kapa uzstādīta granīta stēla ar tekstu: “Partizānim Bruno Druķim. Kritis 1940.30.VI. Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai. Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt. Naudītes pagasts”. Keramikas medaljons ar B. Druķa portretu sadauzīts un iznīcināts pēc Otrā pasaules kara.

Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma ap desmit vietējo aizsargu 1941. gada 27. jūnijā sapulcējās Ružēnu mežā un izveidoja nacionālo partizānu vienību ar Žani Gelsonu priekšgalā. Nākamajā dienā partizāni ieņēma Naudītes pagasta izpildkomiteju un vietējo mašīnu un zirgu iznomāšanas staciju, pārņemot  savā īpašumā tur esošos traktorus, lauksaimniecības inventāru un zirgus.  30. jūnijā Naudītes partizānu vienība uz ceļa pie Meļļiem mēģināja aizturēt Sarkanās armijas karavīru kolonu, kuru vadīja divi virsnieki. Sadursmes laikā krita abi padomju virsnieki un atvaļinātais Latvijas armijas Jātnieku pulka kaprālis Bruno Druķis. 

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem pie bijušās Ukru pagastskolas atklāta un iesvētīta 2006. gada 21. oktobrī. Tajā uzstādīts balts krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar iekaltiem diviem latviešu un diviem lietuviešu  nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi Tēvu zeme. Ukru pagasta nacionālajiem partizāniem 1944.g.-1954.g. Cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1948. gada 26. oktobrī Ukru pagastā krita Eidis-Eduards Ozols, Kristaps Siļķe, Alfonsas Bugnius, Kostas Norvaitis”.

Piemiņas vietu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) sadarbībā ar Lietuvas Brīvības cīnītāju apvienību (LLKS). Tās atklāšanā piedalījās Ukru pagasta padomes priekšssēdētājs Ainārs Āriņš, LNPA priekšsēdētājs Ojārs Stefans, LLKS pārstāvis Jons Čepons un citi klātesošie.

Kapa plāksne 1941. gada 28. jūnijā kritušajam Jēkabnieku pagasta nacionālajam partizānam Harijam Ginteram. Uz kapa uzstādīta plāksne ar tekstu: “Harijs Ginters. Dzim. 1912.30. VIII. Kritis par dzimto zemi 1941.28.VI. Mīļo māmiņ, Ko Tu raudi, nodzēs skalu gulēt ej,. Velti, velti, dēlu gaidi, velti rūgtas asras lej”. Kapa plāksne restaurēta 2016. un 2024. gadā pēc Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkas vadītājas Gunitas Kulmanes iniciatīvas un par viņas personīgajiem līdzekļiem.

Nākamajās dienās pēc Vācijas-PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā, kārtības nodrošināšanai un padomju okupācijas varas izbeigšanai, Jēkabnieku pagastā izveidojās nacionālo partizānu vienība ar aizsargu vada komandieri V. Ritumu priekšgalā. Sākotnēji vājo bruņojumu – dažas pistoles un šautenes, papildināja ar trofeju ieročiem no pie Kalnanšiem un citās vietās aizturētajiem sarkanarmiešiem. Lielāka sadursme ar padomju bruņotajiem formējumiem notika 1941. gada 28. jūnijā Gudēnos, kurā tika sagūstīts un nomocīts līdz nāvei Jēkabnieku pagasta aizsargs un nacionālais partizāns H. Ginters.

Piemiņas vieta 1941. gadā komunistu režīma represētajiem Jelgavas 1. vidusskolas jaunatnes pretošanās organizācijas dalībniekiem izveidota 2007. gadā pēc sabiedriski-politiskā darbinieka un vēsturnieka Andra Tomašūna iniciatīvas. Piemiņas vietā pie Jelgavas 1. ģimnāzijas (mūsdsienās - Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola) iestādīts ozols un novietots laukakmens ar tajā iekaltu tekstu: “Piemiņas ozols Jelgavas ģimnāzistiem, nacionālās pretošanās kustības dalībnikiem – bojā gājušiem Sibīrijā 1940.-1948. gados. T. Bergs, V. Einfelds, A. Gaišs, I. Leimanis, J. Liepiņš, J. Jegermanis, I. Kārkliņš, O. Ošenieks, F. Skurstenis, A. Saldenais, A. Valkīrs, J. Vaļūns. 2000. g. O. Valkīrs, V. Treimanis un 1. ģimnāzija”.

Jelgavas skolēnu pretošanās organizāciju “Brīvā Latvija” 1940. gada 30. septembrī slepeni nodibināja seši Jelgavas 1. vidusskolas 11. klases audzēkņi Friča Skursteņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11-4. Organizāciju vadīja Juris Valūns un tās biedru skaits sasniedza ap 20 cilvēku. Viņi pulcējās nelegālās sanāksmēs, kur apsprieda organizācijas uzbūvi un darbību. Jaunieši iespieda pretpadomju uzsaukumu “Gatavojaties!”, kā 100 eksemplārus 14. oktobrī izlīmēja pilsētā. No 1940. gada 25. oktobra līdz 6. novembrim padomju drošības iestādes apcietināja trīspadsmit Jelgavas 1. vidusskolas audzēkņus, kurus ieslodzīja Jelgavas cietumā un ilgstoši pratināja.1941. gadā apcietinātos aizveda uz PSRS, kur 1942. gada 7. februārī PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņus notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā. To pārdzīvoja un Latvijā atgriezās vienīgi Voldemārs Treimanis, bet pārējie Jelgavas 1. vidusskolas pretošanās organizācijas dalībnieki mira Gulaga nometnēs 1942.-1943. gadā.

Piemiņas vieta Jāņa Rozentāla – Jāņa Freimaņa nacionālo partizānu grupas dalībniekiem izveidota 1996. gadā Iecavas pagastā, J. Freimaņa mežabrāļu grupas bunkura vietā. Uz betona pamatnes zem balta bērza krusta lasāms uzraksts “Par Latvijas brīvību kritušajiem nacionālajiem partizāniem” un 1950. gada 11. janvārī agrākajā Jelgavas apriņķa Garozas pagasta teritorijā kritušo mežabrāļu – Jāņa Freimaņa, Jāņa Kāpostiņa un Laimoņa Zīraka vārdi. Aiz pieminekļa redzama bunkura vieta, bet  laukuma malā uzstādīts uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par J. Rozentāla un brāļu Dūmiņu nacionālo partizānu grupu, kas 1944.-1947. gadā darbojās Iecavas, Misas un Zālītes pagastos.

Jāņa Rozentāla vadītā mežabrāļu vienība izveidojās 1945. gada vasarā, bet septembrī tajā bija jau 11 partizānu. Šī mežabrāļu grupa aktīvi darbojās Bauskas apriņķa Iecavas un Zālītes pagastos, kā arī Jelgavas apriņķa Garozas, Salgales un Pēternieku pagastos. 1948. gada 13. augustā čekistiem izdevās nogalināt vienības komandieri un viņa brāli, sagūstīt trīs citus partizānus, bet atlikušie šīs grupas mežabrāļi turpināja cīņu pret okupantiem Jāņa Freimaņa vadībā.

Piemineklis 1944. gada Bauskas aizstāvjiem atklāts 2012. gada 14. septembrī pēc bijušā Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīra Imanta Zeltiņa iniciatīvas un ar viņa un pašvaldības finansiālu atbalstu. Iesarkanā granītā darinātajā stēlā, kas uzstādīta uz trīspakāpju betona pamatnes, zem Latvijas armijas karavīru cepures kokardes – saulītes, un latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.28.07.-14.09.” un ”Latvijai jābūt latviešu valstij. Kārlis Ulmanis”. Pēc pieminekļa atklāšanas sekoja Krievijas un Baltkrievijas Ārlietu ministriju un vietējo krievu masu mediju protesti, bet 2024. gada pavasarī piemineklis pat piedzīvoja vandaļu uzbrukumu. Neraugoties uz to, ik gadu šajā vietā 14. septembrī plkst.14.00 notiek Bauskas aizstāvjiem veltīts piemiņas sarīkojums.

1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Sākotnēji bataljons bija ļoti vāji apbruņots, un lielāko daļu automātisko ieroču tam nācās iegūt kā trofejas. Dažas dienas vēlāk kara darbībā iesaistījās arī 23., 319-F. un 322-F. latviešu policijas bataljoni. Līdz augusta vidum Bauskas aizstāvēšanā pret otrreizējo padomju okupāciju piedalījās arī 15. latviešu SS rezerves un papildinājumu brigādes bataljons, kas tika saformēts no apmācību un veselības rotām. Kopumā kaujās par Bausku iesaistījās 3000-4000 latviešu karavīru, kam kauju noslēgumā nācās stāties pretī pat desmitkārtīgam pārsvaram. Padomju karaspēkam ieņemt Bausku izdevās tikai 14. septembrī pēc pusotru mēnesi ilgas latviešu un vācu karavīru pretestības.

Memoriālais ansamblis Bauskas Pils dārzā atklāts Latvijas Republikas 90. jubilejā – 2008. gada 18. novembrī. Piemiņas vieta izveidota pēc Bauskas novada politiski represēto kluba “Rēta” ieceres. Divdaļīgais pelēka granīta piemineklis izgatavots pēc arhitektes Intas Vanagas meta par Bauskas pilsētas pašvaldības un ziedotāju līdzekļiem. Uz tā iekalts teksts: “Cīnītājiem pret padomju okupācijas režīmu, arestētajiem, izsūtītajiem un nomocītajiem 1940-1990”. Šajā vietā katru gadu 25. martā un 14. jūnijā notiek  1941. un 1949. gada deportāciju upuriem veltīti piemiņas pasākumi

Nams un piemiņas plāksne čekas represiju upuriem pie ēkas Bauskā Plūdoņa ielā 54, kur pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā atradās Bauskas apriņķa, vēlāk - rajona čeka. Šeit pagrabos ieslodzījumā tika turēti un pratināti nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji, bet pagalmā atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai tika nomesti nogalinātie partizāni. Piemiņas plāksne atklāta pēc 2000.gada, uz tās attēlotas stilizētas dzeloņstieples, cietuma restes un teksts: “Klaudz zābaku zoles, vaid cilvēku simts... Ik diena kā atmiņa, ko neaizmirst sirds. Šajā ēkā padomju okupācijas laikā atradās represiju iestādes (NKVD, “čeka”) Bauskas apriņķa nodaļa, kur cilvēkam atņēma dzimteni, māju, ģimeni, brīvību un dzīvību”. Okupācijas laikā pie šī nama bija piemiņas plāksne trijiem kritušajiem okupācijas varas pārstāvjiem, kuri bija zaudējuši dzīvību neveiksmīgi mēģinot pieveikt vienu nacionālo partizānu – Jāni Gudžu.

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem atklāta 2011. gada 11. septembrī. Tajā uzstādīts balti krāsots metāla krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar iekaltiem četrpadsmit nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi, Tēvu zeme. Latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni. Krituši cīņā pret komunistisko okupāciju Ceraukstes, Panemūnes, Īslīces un Pabiržu (Lietuva) pagastā 1945.–1954. g. Jānis Gudža, Teodors Auniņš, Pēteris Varens, Žanis Strautiņš, Miķelis Dombrovskis, Vilis Krūmiņš, Olģerts Trans, Laimonis Auniņš, Jānis Ulinskis, Jānis Anilonis, Povilas Glinda, Petras Gibrjūnas, Petras Volosklāvičius, Alberts “Voldmerārs” “Direktors”. Jūsu kapu vietas nav zināmas”.

Piemiņas vietu ar Bauskas novada pašvaldības atbalstu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, krustu par saviem personīgajiem līdzekļiem darinājis smalkmehāniķis Harijs Frīdemans no Dobeles.

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem atklāta 2007. gada 25. maijā. Tajā uzstādīts balti krāsots krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar tajā iekaltiem desmit nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi, Tēvu zeme! Paņemūnes nacionālajiem partizāniem. Cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu no 1944. līdz 1952. gadam kritušajiem. Jānis Dručka, Andrejs Bojasts, Arvīds Melducis, Augusts Juškēvičs, Willi Fischer, Stanislovas Naudžius – “Mykolas”, Juozas Krikščiūnas – “Karlis”, Juozas Balčiūnas – “Klemute”, Augustas Pareizis – “Kazys”, “Juozupas”, Jonas Sirbike – “Janis””. Piemiņas vietu pēc arhitekta Gunāra Blūzmas projekta iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība.

Piemineklis atrodas pie Skaistkalnes katoļu baznīcas un bijušā Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa klostera ēkas – vietā, kur pēc Otrā pasaules kara ar mūku atbalstu slēpās nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji. Uz 2011. gadā atklātās un paulīniešu tēva Jāņa Vīlaka iesvētītās piemiņas stēlas lasāms uzraksts: “Kapucīnu ordeņa mūki – nacionālās pretošanās kustības atbalstītāji Kārlis Gumpenbergs OMC (1904-1980), Miķelis Jermacāns OMC (1911-1986), Kārlis Kiselevskis OMC (1906-1979), Miķelis Kļaviņš OMC (1906-1986), Jānis Pavlovskis OMC (1914-2001). Viņi sniedza patvērumu un atbalstu nacionālajiem partizāniem un nelegāli dzīvojošām personām Rīgā, Skaistkalnē un Viļakā 1945.-1947. g.”.

Kapucīnu tēviem veltītā piemiņas akmens iesvētīšanas pasākums notika 2011. gada 8. oktobrī. Akmeni iesvētīja Skaistkalnes katoļu baznīcas paulīniešu tēvs, priesteris Jānis Vīlaks. Pasākumā piedalījās Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, Skaistkalnes pagasta pārvaldes vadītāja Ineta Skustā un citi vietējie iedzīvotāji.

Piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem pie Kurmenes pagastnama atklāta 2023. gada 4. maijā, - vietā, kur atradās PSRS okupācijas karaspēku slavinošs piemineklis, kas demontēts saskaņā ar Latvijas Republikas Saeimas 2022. gada jūnijā pieņemto likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”. Piemiņas vietā uzstādīts balti krāsots koka krusts, kura pakājē atrodas melna granīta stēla ar tajā iekaltu tekstu: “Kurmenes un apkārtējo pagastu nacionālajiem partizāniem 1944.-1953. Lauzīs mūs, bet nesalieks”.

Pa labi no piemiņas zīmes uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par Kurmenes nacionālajiem partizāniem. Piemiņas vieta izveidota pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un ar Bauskas novada Vecumnieku apvienības pārvaldes Kurmenes pagasta nodaļas un Bauskas novada domes atbalstu.

Aktīva cīņa pret padomju okupācijas režīmu un varas iestāžu represijām ritēja Bauskas novada austrumdaļā – Skaistkalnes, Kurmenes, Bārbeles un Valles pagastā. Šajā teritorijā kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944. gada rudenī bija daudz vīru, kas slēpās no varas pārstāvjiem. Mežabrāļi bija gatavi pretoties varas iestāžu mēģinājumiem tos sagūstīt, tāpēc tika sagādāti ieroči un munīcija. Tolaik tas bija vienkārši izdarāms, jo bijušajās kauju vietās tādu mantu netrūka.

Starp atsevišķām grupām nodibinājās kontakti un izveidojās lielākas partizānu vienības. Tām pievienojās bijušie Latviešu leģiona kareivji no Kurzemes, kas pēc Vācijas kapitulācijas nebija nolikuši ieročus un padevušies gūstā, bet turpināja cīņu pret okupantiem. Laika posmā no jūlija līdz septembrim izveidojās aptuveni 20 vīru nacionālo partizānu vienība, kuras kodolu veidoja Kurmenes pagasta iedzīvotāji. Tajā ietilpa arī vīri un jaunieši no Bārbeles, Skaistkalnes, Valles un kaimiņu Mazzalves pagasta Jēkabpils apriņķī.

Par vienības komandieri kļuva 1912. gadā dzimušais Ludvigs Putnieks no Kurmenes pagasta «Nagliņiem», viņa vietnieks bija agrākais leģionārs Viktors Ančevs no tā paša pagasta «Mūrniekiem». L. Putnieks 30. gados vadīja patriotiskās jauniešu organizācijas «Latvijas Vanagi» Kurmenes nodaļu.

Šī partizānu vienība 1945. gada rudenī un ziemā sarīkoja vairākus uzbrukumus okupācijas varas amatpersonām, kā arī aplaupīja kolaborantus un valstij piederošas pienotavas un veikalus. Tas tika darīts, lai mežabrāļu uzturēšana nebūtu smags slogs jau tā gandrīz pilnīgi izputinātajiem radiem un citiem atbalstītājiem. No partizānu lodēm krita vairāki iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, tā dēvētie «istrebiķeļi», okupācijas varas ielikteņi Kurmenes pagasta Partizānu ciema padomē un Skaistkalnes pagasta izpildkomitejā. Šāda partizānu aktivitāte krietni vien samazināja kolaborantu vēlmi pildīt okupācijas varas rīkojumus.

Tomēr L. Putnieka partizānu grupā tika iefiltrēts kāds  aģents, par ko liecina turpmākie notikumi. 1946. gada 14. janvārī, kad V. Ančevs «Mūrniekos» apciemoja māti, tur ieradās miliči un «istrebiķeļi», lai viņu aizturētu. Izcēlās apšaude, kurā nevienlīdzīgā kaujā gāja bojā mežabrālis un viņa māte.
Partizānu bunkuriem Mazzalves pagasta mežā pie Kurmenes pagasta robežas 2. februārī uzbruka PSRS Iekšlietu karaspēka 288. strēlnieku pulka vienības. Asiņainā kaujā pret pārspēku krita Jānis Teodors Meija no Valles pagasta, Vilips Saulītis no Skaistkalnes pagasta, Arnolds Freimanis no Kurmenes pagasta, Fricis Galviņš no Mazzalves pagasta un kāds nezināms rīdzinieks ar segvārdu Ika vai Jonelis. Pārējiem mežabrāļiem kaujas burzmā izdevās atkāpties un nozust. Par uzbrucēju zaudējumiem nav izdevies atrast informāciju. Turpmākajās čekistu operācijās izdevās nogalināt vai sagūstīt vairākus citus partizānus.

Kapa plāksne Valles kapos uzstādīta šeit 1941. gada 4. jūlijā apglabātajam nacionālajam partizānam Edmundam Vigmanim, kurš krita 30. jūnijā sadursmē ar padomju bruņotajiem formējumiem. Uz plāksnes redzams keramikas medaljons ar E. Vigmaņa foto aizsargu formas tērpā un lasāms uzraksts: “Vigmanis Edmunds. Dz. 1907. g. 6. aprīlī. Kritis partizaņu cīņās Vallē 1941. g. 30. jūnijā. Tautiet, kas garām man ej, iededzies Tēvzemes mīlā. Par Tēvzemi mīļo es dzīvību atstāju ķīlā”.

Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma un Taurkalnes pagasta izpildkomitejas darbinieku aizbēgšanas 30. jūnijā pie Taurkalnes pagastnama Vallē sapulcējās vietējie iedzīvotāji, kuri uzvilka karoga mastā Latvijas karogu un izveidoja 25 vīru lielu, bet tikai daļēji ar šautenēm un bisēm bruņotu nacionālo partizānu vienību ar aizsargu Osvaldu Ivanovski priekšgalā. Šajā pašā dienā pie Jaunbruntāliem notika sadursme ar ap divdesmit sarkanarmiešiem, kuras laikā tika iegūti papildus trofeju ieroči un nogalināti pieci, ievainoti astoņi, bet izklīdināti pārējie sarkanarmieši. Kaujā krita nacionālais partizāns Jaunbuku saimnieks Edmunds Vigmanis, bet tika ievainoti O. Ivanovskis un Bārzdiņu saimnieks Jānis Krūmiņš.

Piemiņas akmens Nacionālajiem partizāniem artodas Kokneses pagastā divus kilometrus uz rietumiem no  Bormaņiem pie “Skudru” mājām. Piemiņas akmens atklāts 2006. gada 13. oktobrī, vietā kur 1949. gada 25. septembrī krita trīs Osvalda Kārkliņa vadītās nacionālo partizānu grupas cīnītāji. Uz betona pamatnes uzstādītajā granīta piemiņas zīmē iekalts teksts:

“PAR TEVI, TĒVUZEME!

OSVALDA KĀRKLIŅA GRUPAS

NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM

1945–1952.G.

KAUJĀ AR ČEKAS KARASPĒKU

PIE KOKNESES PAGASTA “SKUDRĀM”

1949. GADA 25. SEPTEMBRĪ KRITA

ALBERTS GROSBERGS

JĀNIS KALNIŅŠ

ALOIZS PINTĀNS

ČEKISTU NOŠAUTS “LAZDĀRU” IEDZĪVOTĀJS

ILMĀRS MELDERIS”.

Arendoles muiža pirmo reizi vēstures avotos minēta 16. gadsimtā. Tās īpašnieki laika gaitā vairākkārt mainījušies, muiža piederējusi Grappenbruku, Līdinghauzenu-Vulfu un Plāteru Zībergu dzimtām. Pašreizējo izskatu muiža ieguva pārbūves laikā no 1895. līdz 1901. gadam. Pamatojoties uz agrārās reformas likumu, muižu 1921. gada 14. janvārī atsavināja un nodeva Kalupes pagasta valdes rīcībā. Muižas kungu māju izremontēja, un 1925. gadā tajā tika ierīkota pamatskola un bāreņu patversme, bet kalpu mājā izveidoja kara invalīdu pansionātu. Skola un invalīdu nams darbojās līdz 1975. gadam.

1995. gadā Arendoles muižas kungu māju iegādājās privātīpašnieki, un sāka tās atjaunošanu. Kopš 2002. gada muižā darbojas biedrība “Es Latgalei”, kas rūpējas par tās saglabāšanu un attīstīšanu.

Muižas apmeklētājiem ir iespēja apskatīt atjaunotās telpas un iepazīties ar Latgalē lielāko seno priekšmetu kolekciju, kā arī iegūt informāciju par 20. gadsimta vēstures notikumiem Latgalē. Īpaša ekspozīcija ir veltīta bijušajam Kalupes pagasta policistam Jānim Babrim (1904-1982), kurš 1941. gada 14. jūnijā pretojās deportāciju operatīvajai grupai, nošaujot milici Slicu un ievainojot komunistiskās partijas pilnvaroto Jozānu.

Arendoles muiža piedāvā iespēju pārnakšņot un nomāt telpas dažādu pasākumu rīkošanai.

Памятный камень расположен недалеко от железнодорожной станции Ерсика. На нём выгравирована надпись: «Бойцам Латвийского союза стражей Отечества (партизанам)» (LTS(p)A – Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības cīnītājiem). Союз партизан объединял национальных партизан шести районов Латвии в борьбе с коммунистическим оккупационным режимом в 1945–1955 годах. Памятный камень – первая остановка похода «Ерсика-Ванаги. По следам национальных партизанских легенд». Маршрут начинается на станции Ерсика и знакомит с историей национального партизанского движения, его виднейшими деятелями и их деятельностью. Далее по тропе: место спрятанного в лесу национального партизанского бункера; место основания Общества стражей Отечества (партизан), упомянутое в свидетельствах; и памятное место «Авотница» (по-латгальски «Олутнейца») в лесу, где разведён костёр. Цель похода – церковь Ванаги, где служил ксендз Антон Юхневич. Здесь снимался фильм «Сегвардс Виентулис» (он же «Отшельник») (режиссёр Нормунд Пучис). Фильм рассказывает историю священника, участвовавшего в национальной партизанской борьбе в послевоенной Латгалии. На маршруте также встречаются свидетельства бывших хуторов: величественные дубы и руины построек.

Он проходит через леса, болота, топи, луга и проселочные дороги. Общая протяжённость маршрута составляет около 22 км, и его можно пройти за 6 часов.

Бывшая начальная школа, приходской дом и церковь села Ванаги свидетельствуют об одной из самых героических страниц в истории Ванагской волости. Осенью 1944 года, после возвращения советской оккупации в Латвию, началось сопротивление жителей Латгалии советской власти. В это время в Ванагской волости служил священником Антон Юхневич (1905–1947) – яркая личность с острым умом, патриотизмом и глубокой верой в Бога. Во время богослужений он призывал к сопротивлению советской власти и укрывал в своей церкви тех, кто бежал от репрессий. 28 января 1945 года в районе Ванагской церкви произошло вооруженное столкновение между национальными партизанами и советскими чекистами. После этих событий А. Юхневич также примкнул к национальным партизанам и под кличкой «Виентулис» стал одним из лидеров Союза партизан Отечества Латвии. Посетители могут осмотреть церковь и приходской дом, а также прогуляться по партизанским тропам в близлежащем лесу возле церкви.

Забронировав заранее, вы сможете насладиться партизанской трапезой – кашей, сваренной на костре, – рядом с приходским домом. Постановочный документальный фильм «Segvārds Vientulis» («Одиночка») режиссёра Нормунда Пучиса, снятый в 2014 году, можно посмотреть в здании бывшей начальной школы Ванаги, ныне Информационно-поддержочного центра Ванаги. В коридорах школы представлена крупноформатная фотовыставка, посвящённая созданию фильма.

Памятник политическим репрессированным в Прейли расположен на площади у ворот Римско-католической церкви и был открыт 22 августа 1993 года. Автор памятника – скульптор Вия Дзинтаре. Памятник изображает скорбящую женщину, стоящую на коленях и укрывающую покойного одеялом. На камне рядом с памятником высечены слова поэта Карлиса Скалбе:

Многие мученики были избраны
Тебе, мое малое Отечество,
Кто, наряду с именем матери, свят
Шепни в час боли: «Латвия!»

Поскольку именно на этом месте в 1940-х годах советские оккупационные власти в целях устрашения населения выставили на всеобщее обозрение останки расстрелянных национальных партизан, в 2018 году мемориальный комплекс был дополнен. Рядом с памятником установлены два валуна, символизирующие память о национальных партизанах. Валуны были созданы скульптором Иво Фолкманисом. На одном из них выгравирован логотип Прейльского общества политрепрессированных «Тропа судьбы», а на другом — надпись «В память о павших участниках Национального движения сопротивления».

Ежегодно 25 марта и 14 июня здесь проходят панихиды по жертвам политических репрессий.

Народная партизанская война, продолжавшаяся в Латвии до середины 1950-х годов, не обошла стороной и край Селии, где с осени 1944 года в волостных поселениях Сецес и Селпилс активно действовал партизанский отряд братьев Пормали «Вилкачи».

Национальный партизанский отряд братьев Пормали был сформирован осенью 1944 года, когда Паулис и Янис Пормали в составе немецкой армейской контрразведывательной группы «Цеппелин» пересекли линию фронта в районе Кокнесе и форсировали Даугаву, вернувшись в родную волость Сеце Екабпилсского района.

В феврале 1945 года партизаны предотвратили арест помещика Клявинскиса, напав на группу чекистов возле школы Виганте, схватили и приговорили к расстрелу директора автотехнической станции Сецес Карлиса Тауриньша, который активно участвовал в депортациях 14 июня 1941 года, а после возвращения из России вновь угрожал латышам депортацией в Сибирь.

Летом 1945 года партизаны также выступили против организованной советскими властями вырубки лесов в Сецесе, неоднократно расстреливая под дулом пистолета рабочих, занятых на лесных работах, во главе с местным парторгом Турчином. Также широкое распространение получили повреждения железнодорожных путей и сельскохозяйственной техники, что приводило к саботажу обмолота. В дни национальных праздников партизаны вывешивали самодельные латышские флаги на самых высоких местах.

Партизанский отряд братьев Пормали также издал в лесу несколько номеров нелегальной газеты «Вилкачу сауциенс».

Советские органы безопасности даже объявили награду в 10 тысяч рублей за выдачу братьев Пормалы.

11 августа 1946 года в результате предательства чекисты окружили братьев Пормалис в доме местного лесника. Паулис покинул дом через заднюю дверь, а Янису удалось спастись, пробежав через ржаное поле в лес.

16 октября 1946 года чекистам удалось заманить в ловушку руководителя партизанского отряда Паули Пормали, и он упал возле дома «Таймини» в волости Сеце.

8 августа 1948 года Прибалтийский окружной военный трибунал приговорил Яниса Пормалиса к двадцати пяти годам лишения свободы. Он провел долгих восемнадцать лет в советских лагерях в Воркуте, Тайшете и Мордовии и смог вернуться в Латвию только в 1965 году.

Игровой центр расположен в городе Ванаги, муниципалитет Прейли, в здании бывшей начальной школы Ванаги. Историческое здание школы находится недалеко от церкви Ванаги – места, тесно связанного с жизнью священника и лидера национал-партизан Антона Юхневича. Рядом со школой установлена мемориальная доска в честь А. Юхневича.

Интерактивная игра «Segvārds Vientulis» — это объект военно-исторического туризма, посвященный национальному партизанскому движению в Латгале и его важной фигуре — священнику и лидеру партизан Антону Юхневичу. Она создана для того, чтобы вы могли узнать об истории Латвии не только читая и осматривая экспозицию, но и активно участвуя в самостоятельном изучении исторического повествования.

Примерно полуторачасовая квест-игра предназначена для учащихся 6-12 классов, семей с детьми и всех, кто заинтересован в интерактивном и увлекательном изучении истории Латвии. Действие игры разворачивается в двух бывших школьных классах. Один из них превращен в стилизованный бункер национал-партизан, а другой оформлен как лесной массив. Выполняя различные задания, ища подсказки и разгадывая головоломки, участники узнают о деятельности национал-партизан в Латгале и о жизни Антона Юхневича. Некоторые задания также выполняются за пределами школьного здания, связывая сюжет игры с церковью Ванаги и ее окрестностями.

Помимо интерактивной игры, здесь также есть «Малый кинотеатр Ванаги», где можно посмотреть документальный фильм «Segvārds Vientulis» режиссера Нормундса Пучиса, некоторые эпизоды которого были сняты в Ванаги – в приходском доме, церкви и окрестностях. Кинотеатр дополняется крупноформатной фотовыставкой, посвященной созданию фильма в Ванаги.

В программу культурно-образовательной программы «Латвийская школьная сумка» также включена развивающая игра «Segvārds Vientulis».

Посещение возможно по предварительной регистрации, для чего необходимо связаться с Центром развития туризма и информации округа Прейли.

В приходском доме туристические группы могут записаться и попробовать настоящее национальное блюдо, приготовленное местными жителями, — кашу из крупы, сваренную на костре.