Militārā mantojuma tūrisma audiogidi
Iepazīstieties ar mūsu audio gidu sarakstu, kas ļaus jums atklāt Baltijas militāro mantojumu. Apmeklējot vēsturiskās vietas, šie audio gidi sniegs jums dziļāku ieskatu notikumos, kas veidoja mūsu reģiona vēsturi.
Laipni lūgti Brīvvalsts dārgumu namā – vietā, kur atdzīvojas Latvijas pirmās neatkarības laiks!
Šī ēka nav vienkārši izstāžu nams – tā ir īsta dārgumu glabātuve, lepnums ne vien rēzekniešiem, bet visiem latviešiem. Šeit mājvietu raduši vairāki simti unikālu vēstures liecību – ordeņi, formas tērpi, zobeni, dokumenti, fotogrāfijas un daudz kas cits, kas stāsta par valsti laikā no Neatkarības kara līdz Otrajam pasaules karam.
Un zini, kas ir pats pārsteidzošākais? Aptuveni 80% no šiem dārgumiem atgriezušies mājās no ārvalstīm, pateicoties desmit aizrautīgiem kolekcionāriem, kas gadiem ilgi meklējuši un saglabājuši mūsu vēsturi.
Pārgājiens no Jersikas līdz Vanagiem (apm. 22 km) izaicinās izturībā – tas ved caur mežiem, purvu, dūksnāju, pļavām un lauku celiņiem.
Pārgājienā var klausīties audiogidu par partizānu kustības spilgtākajiem personāžiem, viņu darbību, apskatīt zīmīgākās vietas, par kurām klīst vietējās leģendas un pierakstītas līdzcilvēku atmiņas.
1952. gada 11. septembrī Dreimaņu māju pagalmā norisinājās traģiski notikumi. PSRS drošības dienesti zināja, ka 30. augustā ASV izlūkdienestu uzdevumā Alfrēds Riekstiņš kopā ar diviem citiem bijušajiem latviešu karavīriem bija desantējies Kurzemē. Izlūkus izsekoja un ielenca Dreimaņu māju šķūnī. Alfrēda Riekstiņa dzīvību dzēsa indes ampula.
Aina Pūpola, kura ir Alfrēda Riekstiņa audžumātes mazmeita un kurai toreiz bija 18 gadi, pastāstīja:
"Ieradies mūsu mājās pie vecmāmiņas un manas mātes, Alfrēdonkulis teica, ka devies šurp, lai tuvinātu Latvijas brīvības stundu, ka nevar ļaut krievu okupācijai būt Latvijā mūžīgi. Man Alfrēds bija tikpat kā tēva vietā, un viņš mani sauca par draudziņu. Mēs uzzinājām, ka visa apkārtne aplenkta. Pie Kretuļu mājām redzējām daudzas armijas smagās mašīnas; pat grūti aptvert, ka tās bija tikai divu cilvēku dēļ. Nekāda šaušana nav notikusi. Alfrēds iznācis un saļimis pie šķūņa. Čekisti viņu līdz šejienei, līdz akai atnesa un ar kādu drēbi apsedza."
Manus vecākus aizveda uz Vorkutu. Māte tur mira, velti ilgodamās pēc dzimtās puses. Man trīs mēnešus neļāva atgriezties Dreimaņos. Kāds čekas leitnants Krūmiņš pavadīja mani ik soli, pat uz skolu Sabilē. Viņi trīs mēnešus gaidīja un medīja onkuļa Alfrēda trešo biedru.
Viņi pilnīgi izpostīja mūsu mājas, apgāžot pat visus bišu stropus. Čekisti aizvākca mūsu ģimenes un Alfrēdonkuļa fotogrāfijas, lika kolhozam aprakstīt un izvadāt visas mūsu mantas. Man palīdzēja un mani atbalstīja vairāki Sabiles skolotāji. Tas viss bija drausmīgi.
Šis ir marķēts pārrobežu velo maršruts Nr. 790, kurš šķērso Latvijas un Lietuvas valstu teritoriju.
Pirmais pasaules karš ir atstājis ilgi nedzīstošas rētas ne tikai cilvēku likteņos un sirdīs, bet arī mūsu zemē. Līdz mūsu dienām Augšdaugavas novada Medumu pagasta mežos vēl ir neskaitāmi, līdz mūsu dienām saglabājušies vāciešu veidoti betona bunkuri, lielgabalu un munīcijas novietnes, ierakumi, abās frontes pusēs karojošo karavīru kapi.
Dotajā maršrutā ir iespēja apskatīt vairākus, labāk saglabājušos bunkurus, kā arī Pirmā pasaules kara ekspozīcijas Medumos un Turmatā (Lietuvā), kas veltītas pirmajam pasaules, karam.
Piemiņas plāksne jauniešu pretošanās organizācijas dalībniekiem pie Bauskas pilsētas pamatskolas Rīgas ielā 32, kur pēc Otrā pasaules kara atradās Bauskas vidusskola. Uz 2000. gadā atklātās plāksnes lasāms uzraksts: ”... Un paceltas nesām tikai savas sirdis. Šajā skolā mācījās jauniešu nacionālās pretošanās grupa, kas savu jaunību ziedoja cīņai pret komunistu okupācijas varu (1948-1950)”.
1948. gada rudenī Bauskā izveidojās patriotiski noskaņotu jauniešu nacionālās pretošanās grupa, kas pilsētā izlīmētās proklamācijas un uzsaukumos aicināja uz cīņu pret okupantiem un Latvijas neatkarības atjaunošanu, kā arī brīdināja par 1949. gada 25. martā sagaidāmajām komunistu režīma deportācijām. Vairāki Bauskas jaunieši pēc vidusskolas beigšanas studēja Rīgā, bet turpināja darboties šajā pagrīdes organizācijā. Vairāki jaunieši bija iegādājušies ieročus un sprāgstvielas, un sarīkoja atentātu pret kolhoza priekšsēdētāju Codes pagastā. Bija plānots uzbrukt arī citām padomju okupācijas varas amatpersonām, kā arī uzspridzināt svētku tribīnes Bauskā, Baldonē un Elejā. Tas nenotika, jo 1950. gada vidū sākās aresti. Bauskā un Rīgā apcietināja 12 jauniešus, vairākus no viņiem arestēja tieši vidusskolas izlaiduma dienā – 22. jūnijā. 1951. gada februārī Baltijas kara apgabala tribunāls organizācijas vadītājiem Gunāram Zemtautim un Arvīdam Kļaugam piesprieda nāvessodu, bet sešiem vidusskolēniem un četriem studentiem – 25 gadu ieslodzījumu spaidu darba nometnēs.
Likteņdārzs atrodas uz salas Daugavā, netālu no Kokneses pilsdrupām. Tas veidots kā ainavu arhitektūras ansamblis un ir veltīts Latvijas iedzīvotāju piemiņai, ko Latvija zaudēja 20. gadsimtā, — to, kas krituši karos, represēti, bijuši spiesti doties trimdā vai citādi cietuši savu politisko uzskatu dēļ. Līdzīgi kā Brīvības piemineklis Rīgā, arī Likteņdārzs veidots, pateicoties ziedojumiem.
Sadarbībā ar Latvijas Politiski represēto apvienību virtuālā Klusuma nama centrā izveidots piemiņas ansamblis uz Sibīriju izsūtītajām sievietēm - Sibīrijas bērnu mātēm. Par viņu pašaizliedzību un lielo upurēšanos atgādina divi laukakmeņi, kuros iegravēti vārdi “Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns.” Likteņdārza teritorijā saglabājušies Pirmā pasaules kara ierakumi. Tajos latviešu strēlniekiem izveidota piemiņas vieta, ko atklāja strēlnieku pulku dibināšanas 100. gadadienā. Vietas kompozīciju veido divas daļas: Latvijas laukakmeņu grupa simbolizē mājās palikušos, bet laukakmeņu rinda, kas izvietota Pirmā pasaules kara ierakumos – latviešu strēlniekus. Akmeņus izvēlējies un mākslinieciski izkārtojis tēlnieks Ojārs Feldbergs.
Rubeniešu 2.rotas restaurētā zemnīca atrodas mežā pie Ilziķu ezera, Usmas pagastā. Rubenieši bija labi bruņota un organizēta militāra vienība, kas apzinājās sevi esam ārpus abām naidīgajām okupācijas varām (Padomju Savienības un Nacistiskās Vācijas), un viņu izcīnītā kauja ir plašākā un ilgstošākā visā Latvijas nacionālās pretestības kustības vēsturē.
Leitnanta Roberta Rubeņa bataljons bija viena no ģenerāļa Jāņa Kureļa veidotās militārās vienības daļām, kas nepadevās vācu karaspēkam un izrādīja vācu sīvu pretošanos. Tas sāka formēties 1944. gada augustā Bebru pagastā leitnanta Roberta Rubeņa vadībā. Septembra beigās vienība pārcēlās uz Kurzemi, kur izvietojās Usmas (tolaik Ugāles) pagastā uz ziemeļiem no Ilziķu ezera (Ilziķu, Ceplīšu, Trēbiņu, Vanagu mājās un to apkārtnē). Usmas periodā bataljona skaitliskais sastāvs pieauga līdz 650 vīriem ar četrām pilnībā nokomplektētām rotām, ambulanci un saimniecības komandu. Komandējošais sastāvs: leitnants R.Rubenis, leitnants Filipsons, v.v. A.Druviņš, v.v. Šulcs, v.v. Briedis, v. seržants J.Rubenis, J.Bergs, v.v. Jaunzems.
No 1944. gada 14. novembra līdz 9. decembrim Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku pagastos notika niknas kaujas starp Vācu 16. armijas daļām, SD un SS vienībām policijas ģenerāļa Fridriha Jekelna vadībā un kureliešu vienības atsevišķo bataljonu, ko komandēja leitnants Roberts Rubenis. Kaujās pie Rendas un Zlēkām iznīcināja ap 250 vācu karavīru, bet rubeniešu zaudējumi bija ap 50 cilvēku. Par to dienu notikumiem liecina arī restaurētā zemnīca, kur mežā var aplūkot velēnām klātu zemē ieraktu guļbaļķu mājokli, kur savulaik uzturējās daļa no Rubeņa bataljona vīri.
Zemnīcas restaurāciju organizēja biedrība "Rubeņa fonds" un tās dibinātājs Andrejs Ķeizars.
Šajā audio gidā jūs uzzināsiet par Latgales austrumu pierobežas kārtības uzturētājiem – robežsargiem un to sadzīvi laika periodā no Latvijas dibināšanas 1918. gadā līdz padomju okupācijai 1940. gadā.
Mūsdienās, pateicoties modernajām tehnoloģijām, robežu uzraudzīšana šķiet salīdzinoši vienkārša, taču pirms simts gadiem robežu sargāšana bija nopietns izaicinājums, kas prasīja ne vien fizisku izturību, bet arī lielu drosmi un atbildību. Toreiz cilvēki paļāvās tikai uz savām spējām, pieredzi un sadarbību ar kolēģiem, lai nodrošinātu valsts drošību, sargājot garas un bieži vien grūti pieejamas teritorijas, īpaši pierobežā Ludzas novadā. Jāņem vērā, ka robežas ir ne vien ģeopolitiska vienība, bet arī dzīvesvieta cilvēkiem ar savu sociālo, kultūras un saimniecisko dzīvi.
Pierobežas maršrutā var izsekot Latvijas robežu sargāšanas vēsturei no pirmsākumiem līdz mūsdienām, īpaši iepazīstot Latvijas - Krievijas robežu sargāšanu Ludzas novada Līdumnieku un Pasienes teritorijās. Ceram, ka šīs ziņas un stāsti jūs mudinās novērtēt Latvijas robežsardzes ieguldījumu, profesionalitāti un drosmi.
Medumu teritorija pirms Pirmā pasaules kara bija iecienīta vieta atpūtai, piesaistot māksliniekus, rakstniekus un aktierus. 1836. gadā cauri Medumiem veda garākais pasta ceļš toreizējā Krievijas impērijā – Sanktpēterburgas–Varšavas trakts. Šim ceļam tika uzceltas speciālas ēkas: stacijas, staļļi un apkalpojošās būves, piemēram, stažarkas, kur uzturējās ceļa patruļas, kas pārbaudīja ceļotājus. Savukārt kašarkas kalpoja kā mājvietas ceļu uzraugiem un karavīriem. Medumos dzīvoja dažādu tautību cilvēki – vācieši, poļi, latvieši, lietuvieši un krievi.
1962. gadā Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – “Dvina”. 0,5 km no raķešu palaišanas bāzes bija izveidota militārā pilsētiņa. 12 hektāru platībā, kur tika uzceltas aptuveni 30 ēkas dažādiem mērķiem, tostarp dzīvojamās mājas (kazarmas), virsnieku štābs, divas ēdnīcas, katlumāja, elektrostacija, medicīnas punkts, klubs, cūku ferma, noliktavas, garāžas un citas būves. Plokštines pazemes raķešu palaišanas komplekss darbojās līdz 1978. gada 18. jūnijam. Padomju karavīri pameta šo teritoriju, līdzi paņemot tikai ieročus. 1979. gadā bijušā militārā kompleksa apsaimniekošana tika nodota Pluņģes rajona Republikāniskajai lauksaimniecības atpūtas iestāžu apvienībai, bet militārajā pilsētiņā ierīkota Plateļu Pionieru atpūtas nometne “Žuvėdra”. Teritorija tika rekonstruēta un pielāgota nometnes vajadzībām, tā darbojās līdz 1990. gadam. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas pionieru nometne tika slēgta. Kopš 1993. gada objektu pārvalda Žemaitijas Nacionālā parka direkcija. 2017. gadā daudzas militārās pilsētiņas būves avārijas stāvokļa dēļ tika nojauktas. Pašlaik šajā teritorijā ir palikušas aptuveni desmit ēkas, kuras apmeklētāji var apskatīt no ārpuses. Ir uzstādīti informācijas stendi par bijušajām ēkām un to funkcijām.
Piemiņas akmens atrodas pie Slokas-Talsu šosejas, netālu no Rideļu dzirnavām.
Kapteiņa Nikolaja Straumes (“Buks”) nacionālo partizānu grupa izveidojās drīz pēc vācu armijas kapitulācijas un darbojās Tukuma un Talsu apriņķa mežos. Grupas pamatsastāvu veidoja Latviešu leģiona virsnieki un karavīri, kuriem pievienojās arī vietējie iedzīvotāji. Zināmi 38 dalībnieku vārdi. 1945. gada decembrī grupa Laucienas pagastā ierīkoja ziemas bunkuru 10 – 12 cīnītājiem. 1946. gada janvārī nometni mēģināja ielenkt padomju Valsts drošības Tautas komisariāta karaspēks, taču visa grupa bez zaudējumiem sekmīgi izgāja no ielenkuma. Laikā no 1947. gada martam līdz 1948. gada oktobrim padomju karaspēks veica vairākas operācijas arestējot nacionālo partizānu atbalstītājus un vairākās kaujās nogalinot cīnītājus. Nikolajs Straume tika nošauts 1948. gada 13. oktobrī.
Nikolajs Straume bija viens no Talsu un Tukuma nacionālo partizānu grupu kopīgās darbības vadītājiem.
G. Kiriloviča stāsts par Latvijas valsts robežas izveidi pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas (intervija audiofailā, latviešu valodā)
Otrā Pasaules kara laikā Stompaku purvos bija ierīkota viena no lielākajām nacionālo partizānu apmetnēm Baltijā. Tajā bija 24 bunkuri un vairākas virszemes būves. 1945. gada 2. martā šeit notika Stompaku kauja – viena no lielākajām kaujām starp Latvijas nacionālajiem partizāniem un Sarkanās armijas vienībām.
Dodies pastaigā un noklausies audio gidu, kurš palīdzēs atklāt mazāk zināmas Latvijas vēstures lappuses!
Piemiņas akmens atrodas Striķu un Lauku ielas krustojumā.
Traģiski asiņainais notikums šajā vietā risinājās miera laikā 1950. gada 24. februārī Saldū, Striķu (toreiz 5. augusta) ielā pie 33. un 35. nama. Šīs ielas 33.namā pēc 1949. gada martā iznīcinātās mežabrāļu Zemgales grupas ar mītnes bunkuru Īles mežos dzīvi un nesagūstīti vēl bija palikuši trīs mežabrāļi, tostarp pats grupas komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga) un viņa līdzgaitnieks Vilis Krusts. 1950. gada ziemu viņi cerēja pārlaist Bergmaņu mājās Saldū, tomēr tika sazīmēti un izsekoti. Abas mājas aplenca ap 30 čekistu, un rīta agrumā notika sīva kauja. Uz čekistiem šāva no abām mājām, bet, zaudējot milzīgajam pārspēkam, abi partizāni centās bēgot izlauzties līdz tuvējam Veides mežam. Partizānu Krustu čekisti tomēr nošāva jau uz mājas kāpnēm, bet Krauju – apmēram 80 metrus tālāk uz meža pusi.
Abas mājas aizdedzināja, iepriekš aicinot to iemītniekus nākt ārā un solot saglabāt viņiem dzīvību. Ir ziņas, ka cilvēki arī nāca ārā, bet viņus tik un tā uz vietas nošāva. Nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs un dēls Kuršinski no 35. nama, kas partizānus bija atbalstījuši, bet tāpat nošāva arī Kuršinsku mājas iemītnieci Leontīni Ezerkalni, kas par saimnieku sakariem ar mežabrāļiem vispār nav zinājusi.
Piemineklis atrodas netālu no Bauskas pils, Mēmeles upes krastā. Tas veltīts visu Latvijas brīvības cīņās kritušo kareivju piemiņai un ir celts par Bauskas iedzīvotāju un organizāciju ziedojumiem.
Uz pieminekļa ir uzraksts: “Par Latvijas brīvību kritušiem 1915–1920”, Tajā iegravētas dzejnieka Viļa Plūdoņa rindas: “Tik tas ir liels, kas spēj priekš citiem mirt. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”
Piemineklis tika atklāts 1929. gadā, ar dievkalpojumu Bauskas Sv. Gara baznīcā, Valsts prezidenta Gustava Zemgala uzrunu, aizsargu, skolēnu un citu organizāciju parādi.
Labdien un laipni aicināti Malnavas vēsturiskā audiogida tūrē! Šodien jūs iepazīsities ar notikumiem, kas šajā vietā norisinājās Otrā pasaules kara laikā. Mēs pievērsīsimies vācu armijas grupas "Ziemeļi" darbībām, Ādolfa Hitlera vizītei un bunkuru izbūvei Malnavā, kā arī uzzināsim, kā šie notikumi ietekmēja vietējos iedzīvotājus.
Līvānu Atbrīvošanas piemineklis godā notikumus, kas aizsākās 1919. gadā, kad pilsēta tika atbrīvota no lielinieku varas. To veidojis arhitekts Pēteris Dreimanis, un piemineklis simbolizē iedzīvotāju pateicību par izcīnīto brīvību.
Pirmā pasaules kara laikā Līvāni atradās nepārtrauktā karadarbības zonā – gandrīz trīs gadus frontes līnija gāja tieši caur pilsētu. No vairāk nekā 400 ēkām pilnībā sagrautas bija trešdaļa, postīta arī katoļu baznīca un kapsēta. Iedzīvotāji bija noguruši, izsalkuši un izmisuši.
Bijušais Padomju Kara aviācijas mērķu poligons (karaspēka daļa Nr. 15439) Zvārdē atrodas dienvidos no Saldus, vairāk kā 24 000 hektāru plašs.
Bijušā poligona teritorijā ir apskatāmi vairāki objekti: Virsnieku kurgāns, Zvārdes un Ķērkliņu baznīcu drupas, Rīteļu kapi, bijusī armijas bāze "Lapsas" un citi.
Poligona izveide sākās 1953. gadā, kad pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma 24418,5 hektāru zemes tika nodots padomju militāristu rīcībā. Tika likvidēti Zvārdes un Ķērkliņu ciemati un pārtraukta lauksaimnieciskā darbība daļā Blīdenes, Saldus, Novadnieku, Jaunauces un Kursīšu pagastos. Vietējiem iedzīvotājiem teritorija bija jāpamet līdz 1955. gada 1. maijam. Vieta tika izvēlēta, jo Otrā pasaules kara laikā – 1944. gada beigās un 1945. gada janvārī - martā apkārtnē bija notikušas smagas kaujas, zeme bija izpostīta un daudzi pirmskara iedzīvotāji nebija atgriezušies pēc bēgļu gaitām.
Pēc tam kad 1953. gadā šajā teritorijā pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma tika izveidots aviācijas mērķu poligons, Zvārdes baznīca, Ķerkliņu baznīca un Rīteļu kapi nonāca faktiski poligona centrā – blakus mākslīgi izveidotam lidlaukam ar pievadceļiem un aizsardzības pozīcijām, kuru par mērķi izmantoja padomju aviācijas lidotāji. Lidmašīnas uz šejieni lidoja gan no lidlaukiem Latvijas teritorijā, gan citām Padomju savienības vietām. Nepilnu 40 gadu laikā baznīca, kapi, bijusī muiža un desmitiem apkārtnē esošo ēku pārvērta drupās.
Poligona mērķu laukums tika izveidots pie pašas Zvārdes muižas – uz rietumiem no Svētaiņu ezera. Tā centrā tika izveidots lidlauks ar 1,8 km garu skrejceļu, pievadceļiem un gan atklātām, gan ieraktām pozīcijām, kurās izvietoja lidmašīnu, tanku u.c. objektu mērķus. Lidotāju bumbu mešanu vadīja un pilotu precizitāti noteica no “Virsnieku kurgāna”. Lidmašīnas uz šejieni veikt uzlidojumus devās no Lielvārdesm Tukuma, Šauļiem, Kaļiņingradas u.c. lidlaukiem.
Aktīva poligona izmantošana notika līdz 1993. gadam, kad to 1993. gada 13. janvārī nodeva atpakaļ Latvijas varas iestādēm. Sākās pakāpeniska poligona atbrīvošana no nesprāgušās munīcijas, ceļu ierīkošana un cilvēku atgriešanās bijušajās mājās.
Mūsdienās poligona teritorija joprojām ir piesārņota ar nesprāgušo munīciju, jo liela daļa munīcijas – līdz pat 10 – 30% neuzsprāga, tāpēc tur atrodoties jāņem vērā īpaša piesardzība – nerakt un neaiztikt sprādzienbīstamus priekšmetus un priekšmetus, kuru izcelsme ir militāra. Turklāt munīcija šeit saglabājusies arī no Otrā pasaules kara kaujām.
Zvārdes poligona 3D modelis:
https://sketchfab.com/3d-models/zvardes-merkpoligons-4c93587aba324c22b1fd7b027e184a50
Piemineklis Jelgavas aizstāvjiem – Daugavgrīvas zemessargiem, kuri 1915. gada aprīļa beigās apturēja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai, tika atklāts 1991. gadā pie Svētes skolas Jelgavas novadā. 1915. gada maija sākumā Jelgavā notika plaša demonstrācija, kas bija veltīta šim nozīmīgajam notikumam. Faktu, ka latviešu zemessargiem izdevās apturēt vācu uzbrukumu, Jānis Čakste un viņa domubiedri izmantoja, lai pamatotu ideju par latviešu strēlnieku vienību dibināšanu Pirmā pasaules kara laikā.
Pieminekļa autore ir tēlniece Alvīne Veinbaha (1923-2011).
Mēs atrodamies pie Vanagu Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcas — neliela dievnama, kas stāv visai nomaļā vietā, taču glabā sevī stāstus, kas aptver gan Latgales reliģisko dzīvi, gan traģiskus 20. gadsimta vēstures notikumus.
Šis ir stāsts par baznīcu un cilvēkiem, kas to veidoja — īpaši par tās garīgo līderi, priesteri Antonu Juhņeviču.
Piemiņas vieta Jāņa Rozentāla – Jāņa Freimaņa nacionālo partizānu grupas dalībniekiem izveidota 1996. gadā Iecavas pagastā, J. Freimaņa mežabrāļu grupas bunkura vietā. Uz betona pamatnes zem balta bērza krusta lasāms uzraksts “Par Latvijas brīvību kritušajiem nacionālajiem partizāniem” un 1950. gada 11. janvārī agrākajā Jelgavas apriņķa Garozas pagasta teritorijā kritušo mežabrāļu – Jāņa Freimaņa, Jāņa Kāpostiņa un Laimoņa Zīraka vārdi. Aiz pieminekļa redzama bunkura vieta, bet laukuma malā uzstādīts uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par J. Rozentāla un brāļu Dūmiņu nacionālo partizānu grupu, kas 1944.-1947. gadā darbojās Iecavas, Misas un Zālītes pagastos.
Jāņa Rozentāla vadītā mežabrāļu vienība izveidojās 1945. gada vasarā, bet septembrī tajā bija jau 11 partizānu. Šī mežabrāļu grupa aktīvi darbojās Bauskas apriņķa Iecavas un Zālītes pagastos, kā arī Jelgavas apriņķa Garozas, Salgales un Pēternieku pagastos. 1948. gada 13. augustā čekistiem izdevās nogalināt vienības komandieri un viņa brāli, sagūstīt trīs citus partizānus, bet atlikušie šīs grupas mežabrāļi turpināja cīņu pret okupantiem Jāņa Freimaņa vadībā.
1946. gada 1. janvārī starp Kabili un Rendu pie "Apūznieku" mājām norisinājās vien no lielākajām kaujām starp nacionālajiem partizāniem un čekas jeb padomju okupācijas Valsts drošības komitejas vienībām. Partizāni, kuru vidū bija arī grupas komandieris Fricis Kārkliņš, aizbrauca pēc siena mežabrāļu zirgiem. Par komandieri viņš atstāja Ēvaldu Pakuli. Izlūki ziņoja, ka zemnīcām tuvojas čekas vienība. Pakulis pretī izsūtīja partizānu nodaļu – 25 labi bruņotus vīrus. Pretinieka lodes izdzēsa trīs cilvēku – Kārļa Kristolda, Emīla Šmita un Ādolfa Kūrēja – dzīvības, bet čekas pusē krita ap 50 vīru. Mežā, kur reiz risinājās šie notikumi, atdusas divi no kritušajiem vīriem, kuriem izveidota piemiņas vieta.
Mūsdienās mežos arvien tiek atklāti jauni bunkuri, kas savulaik deva patvērumu gandrīz divdesmit tūkstošiem cilvēku, kuri neatbalstīja Padomju okupāciju un nevēlējās sadarboties, kā arī slēpās mežos citu iemeslu dēļ, piemēram, baidoties par savu dzīvību, drošību utml.
Zvārdes baznīcas drupas atrodas bijušā Zvārdes aviācijas mērķu poligona teritorijā, netālu no t.s. “Virsnieku kurgāna”. Pabraucot garām kurgānam, pēc pusotra kilometra būs "T" veida krustojums, kuru tuvumā atrodas Rīteļu kapsēta.
Pirmā koka baznīca un mācītājmuiža šeit uzcelta jau 1567. gadā, bet mūra baznīca celta 1783. gadā par vietējo zemnieku, Kurzemes muižnieku un Kurzemes hercoga Pētera Bīrona līdzekļiem. Otrā pasaules kara laikā šeit pāri gāja frontes līnija – kaujās tika sabojāts gan baznīcas jumts, gan tornis. Pēc tam kad 1953. gadā šajā teritorijā pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma tika izveidots aviācijas mērķu poligons, Zvārdes baznīca, Ķerkliņu baznīca un Rīteļu kapi nonāca faktiski poligona centrā – blakus mākslīgi izveidotam lidlaukam ar pievadceļiem un aizsardzības pozīcijām, kuru par mērķi izmantoja padomju aviācijas lidotāji. Lidmašīnas uz šejieni lidoja gan no lidlaukiem Latvijas teritorijā, gan citām Padomju savienības vietām. Nepilnu 40 gadu laikā baznīca, kapi, bijusī muiža un desmitiem apkārtnē esošo ēku pārvērta drupās.
Viesītes muzejā ietilpst vairākas daļas: Sēlijas māja (Sēlijas kultūrvēstures ekspozīcija) un Tūrisma informācijas punkts (iekārtots kādreizējā dzelzceļa kantora ēkā), bijusī Viesītes depo lokomotīvju remontdarbnīca, Amatniecības centrs un Sēlijas šaursliežu dzelzceļa vēstures ekspozīcija (izvietota dzelzceļa vagonu remontdarbnīcā). Atpazīstamākā Viesītes muzeja daļa ir Mazā Bānīša parks, kas atrodas kādreizējā Viesītes depo teritorijā.
Šaursliežu dzelzceļu, sākotnēji paredzētu militāro kravu transportēšanai, vācu karaspēks uzbūvēja 1915.–1916. gadā, bet pēc Pirmā pasaules kara tas tika pielāgots pasažieru pārvadāšanai. Muzejā apskatāma 1918. gadā firmā Schwarzkopff ražota tvaika lokomotīve, kā arī 1916. gadā izgatavots dienesta vagons, kravas vagons, platforma kokmateriālu pārvadāšanai, trulītis, drezīna un ekspozīcija par Sēlijas dzelzceļu. Muzeja pārziņā ir arī septiņas vēsturiskās stacijas apbūves ēkas. Mazā Bānīša parks ir draudzīgs apmeklētājiem ar bērniem.
Netālu no Mazā Bānīša parka – vēsturiskajā Viesītes stacijas laukumā – atrodas vienīgais Latvijā saglabātais šaursliežu dzelzceļa posms ar ūdenssūkni. Stacijas laukuma tuvumā atrodas vairākas vēsturiskas ēkas: dzelzceļa kravu noliktava, kultūras nams, pasažieru stacijas ēka un ambulance.
Piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem pie Kurmenes pagastnama atklāta 2023. gada 4. maijā, - vietā, kur atradās PSRS okupācijas karaspēku slavinošs piemineklis, kas demontēts saskaņā ar Latvijas Republikas Saeimas 2022. gada jūnijā pieņemto likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”. Piemiņas vietā uzstādīts balti krāsots koka krusts, kura pakājē atrodas melna granīta stēla ar tajā iekaltu tekstu: “Kurmenes un apkārtējo pagastu nacionālajiem partizāniem 1944.-1953. Lauzīs mūs, bet nesalieks”.
Pa labi no piemiņas zīmes uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par Kurmenes nacionālajiem partizāniem. Piemiņas vieta izveidota pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un ar Bauskas novada Vecumnieku apvienības pārvaldes Kurmenes pagasta nodaļas un Bauskas novada domes atbalstu.
Aktīva cīņa pret padomju okupācijas režīmu un varas iestāžu represijām ritēja Bauskas novada austrumdaļā – Skaistkalnes, Kurmenes, Bārbeles un Valles pagastā. Šajā teritorijā kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944. gada rudenī bija daudz vīru, kas slēpās no varas pārstāvjiem. Mežabrāļi bija gatavi pretoties varas iestāžu mēģinājumiem tos sagūstīt, tāpēc tika sagādāti ieroči un munīcija. Tolaik tas bija vienkārši izdarāms, jo bijušajās kauju vietās tādu mantu netrūka.
Starp atsevišķām grupām nodibinājās kontakti un izveidojās lielākas partizānu vienības. Tām pievienojās bijušie Latviešu leģiona kareivji no Kurzemes, kas pēc Vācijas kapitulācijas nebija nolikuši ieročus un padevušies gūstā, bet turpināja cīņu pret okupantiem. Laika posmā no jūlija līdz septembrim izveidojās aptuveni 20 vīru nacionālo partizānu vienība, kuras kodolu veidoja Kurmenes pagasta iedzīvotāji. Tajā ietilpa arī vīri un jaunieši no Bārbeles, Skaistkalnes, Valles un kaimiņu Mazzalves pagasta Jēkabpils apriņķī.
Par vienības komandieri kļuva 1912. gadā dzimušais Ludvigs Putnieks no Kurmenes pagasta «Nagliņiem», viņa vietnieks bija agrākais leģionārs Viktors Ančevs no tā paša pagasta «Mūrniekiem». L. Putnieks 30. gados vadīja patriotiskās jauniešu organizācijas «Latvijas Vanagi» Kurmenes nodaļu.
Šī partizānu vienība 1945. gada rudenī un ziemā sarīkoja vairākus uzbrukumus okupācijas varas amatpersonām, kā arī aplaupīja kolaborantus un valstij piederošas pienotavas un veikalus. Tas tika darīts, lai mežabrāļu uzturēšana nebūtu smags slogs jau tā gandrīz pilnīgi izputinātajiem radiem un citiem atbalstītājiem. No partizānu lodēm krita vairāki iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, tā dēvētie «istrebiķeļi», okupācijas varas ielikteņi Kurmenes pagasta Partizānu ciema padomē un Skaistkalnes pagasta izpildkomitejā. Šāda partizānu aktivitāte krietni vien samazināja kolaborantu vēlmi pildīt okupācijas varas rīkojumus.
Tomēr L. Putnieka partizānu grupā tika iefiltrēts kāds aģents, par ko liecina turpmākie notikumi. 1946. gada 14. janvārī, kad V. Ančevs «Mūrniekos» apciemoja māti, tur ieradās miliči un «istrebiķeļi», lai viņu aizturētu. Izcēlās apšaude, kurā nevienlīdzīgā kaujā gāja bojā mežabrālis un viņa māte.
Partizānu bunkuriem Mazzalves pagasta mežā pie Kurmenes pagasta robežas 2. februārī uzbruka PSRS Iekšlietu karaspēka 288. strēlnieku pulka vienības. Asiņainā kaujā pret pārspēku krita Jānis Teodors Meija no Valles pagasta, Vilips Saulītis no Skaistkalnes pagasta, Arnolds Freimanis no Kurmenes pagasta, Fricis Galviņš no Mazzalves pagasta un kāds nezināms rīdzinieks ar segvārdu Ika vai Jonelis. Pārējiem mežabrāļiem kaujas burzmā izdevās atkāpties un nozust. Par uzbrucēju zaudējumiem nav izdevies atrast informāciju. Turpmākajās čekistu operācijās izdevās nogalināt vai sagūstīt vairākus citus partizānus.
Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs atrodas Laucienes pagastā, aptuveni 4 km no autoceļa Talsi–Upesgrīva. Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka. Atjaunotais 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas ir apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem, lai radītu autentisku sajūtu.
Kapteiņa Čevera grupa bunkuru mežā pie Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās. Tajā bija plānots pārlaist 1949.–50. gada ziemu. 1950. gada 3. februārī bunkuram uzbruka vairāk nekā 300 karavīru liela čekas karaspēka vienība. Bunkurā tobrīd atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā krita seši partizāni, bet pārējiem, ar kauju tiekot cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm, izdevās izlauzties. Pēc čekas karaspēka uzbrukuma bunkurs tika saspridzināts, un pirms tā atjaunošanas no būves bija palikusi tikai ar ūdeni pielijusi bedre.
Līdz 1950. gada ziemas beigām partizāni patvērās apkārtējās mājās pie saviem atbalstītājiem, bet 1950. gada novembrī grupa čekas operācijas laikā tika notverta un iznīcināta.
Kapos uzstādīts piemineklis nacionālo partizānu piemiņai. Akmenī iekalti vārdi partizāniem, kuri darbojušies Puzes – Piltenes partizānu grupa. Pieminekļa pakājē izvietotajā granīta plāksnē iekalti gada skaitļi (1945 – 1953) un 36 kritušo partizānu vārdi.
1946. gada 23. februārī Tārgales pagastā pie Vārnuvalka notika asiņaina kauja starp komandiera Brīvnieka vadīto Latvijas nacionālo partizānu grupu viņu nometnes vietā un padomju okupācijas armijas iznīcinātāju nodaļu. Cīņā krita seši partizāni, kurus vietējie iedzīvotāji paslepus apbedīja turpat mežā. Vēlāk turpat apbedīja bez tiesas un sprieduma vēl divus nošautos. Vietēji šo meža stūri dēvēja par Dzelzkalna kapiem, ko ilgus gadus prata atrast tikai zinātāji – pēc krusta zīmes eglē.
1989. gada vasarā LNNK Ugāles nodaļas dalībnieki Zūru meža Dzelzkalnu apgaitā 1946. gada 23. februārī kritušo Puzes – Piltenes grupas nacionālo apbedīšanas vietā uzlika bērzu krustus, meklēja kritušo piederīgos Latvijā un ārzemēs.
1991. gada 27. aprīlī, piedaloties kritušo piederīgajiem, nacionālo organizāciju pārstāvjiem no vairākām zemēm, kapus iesvētīja teoloģijas profesors Roberts Akmentiņš, un tos nosauca par Dzelzkalnu brāļu kapiem.
Piemiņas vieta izveidota pie reģionālā autoceļa P74 Siliņi - Aknīste, 12 kilometrus no Aknīstes nogriežoties uz Latvijas valsts mežu “Žagaru ceļa”.
Elkšņu pagasta ziemeļdaļas plašais mežu masīvs jau 1944. gada vasaras beigās kļuva par pulcēšanās vietu cilvēkiem, kuri gatavojās bruņotai cīņai pret padomju okupācijas varu. 1944. gada beigās Aknīstes apkārtnē sāka veidoties nacionālo partizānu grupas. Piemērota vieta partizānu nometnes izveidošanais bija Dimantu mežs, kas atradās Elkšņu lielā meža dienvidu malā, netālu no Aknīstes Lielā purva. Tur, nepilnus 10 kilometrus no Aknīstes pagasta, nacionālie partizāni pārziemošanai izveidoja trīs ziemas bunkurus. Mežā sapulcēto vīru sakari tika nodrošināti ar tuvējo māju - Baltimores, Gargrodes, Līči, Priedes, Krūmi un citu māju iedzīvotāju, kaimiņu un partizānu piederīgo atbalstu.
Partizānu kauja ar LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka karavīriem Dimantu mežā norisinājās 1945. gada 13. februārī. Čekisti, saņēmuši gūstā ķīlniekus, dzina tos uz priekšu, lai viņi uzrādītu partizānu bunkurus. Mežabrāļi, redzēdami briesmas, atklāja uguni, nesaudzējot ķīlniekus. Kaujā krita 10 padomju okupācijas karaspēka pārstāvji, astoņi nacionālie partizāni un četri ķīlnieki. Neraugoties uz mežabrāļu zaudējumiem, čekistiem neizdevās ieņemt partizānu bunkurus. Dzīvi palikušie partizāni sagaidīja tumsu un atstāja apmetni. Kaujā ievainotie čekas karavīri, vaidēdami nespēja atstāt karalauku. Pēc šīs kaujas, kas uzskatāma par mežabrāļu pirmajām „kaujas kristībām”, partizāni jutušies kā brāļi un šautene likusies dārgāka par visu, kā vienīgā uzticamā glābēja.
Baltais krusts un informatīvais stends Dimantu mežā uzstādīts Lāčplēša dienā - 2022. gada 11. novembrī. Piemiņas vietas izveidi atbalstījusi Jēkabpils novada pašvaldība, biedrība “Tēvzemes sargi” un Latvijas valsts meži. Informatīvā stenda saturiskās daļas autors - vēsturnieks Haralds Bruņinieks.
Vecumnieku dzelzceļa stacija atrodas dienvidos no Vecumnieku ciema.
Vecumnieku dzelzceļa stacija būvēta 1904. gadā kā dzelzceļa līnijas Ventspils—Maskava stacija. Sākumā tā saukta par “Neugut” (vācu okupācijas laikā 1916./1917. gadā par “Neugut Kurland”). Lielāku nozīmi tā ieguvusi Pirmā pasaules kara laikā, kad no tās uzbūvēts Eiropas platuma dzelzceļa atzars. 1916. gadā, kad vācu armijas frontes līnija bija nostiprinājusies un nostabilizējusies līdztekus Daugavas kreisajam krastam, 15. martā tika pieņemts lēmums frontes apgādes vajadzībām no Vecumniekiem līdz Baldonei (stacija: Mercendarbe - Merzendorf) uzbūvēt dzelzceļa līniju 25 km garumā ar sliežu platumu 1435 mm. 30. martā darbu uzsāka ap 5000 strādnieki un līdz 1. maijam līnija bija uzbūvēta līdz Skarbes stacijai, bet 6. maijā – līdz Mercendarbei. Staciju secība virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem bija šāda: Neugut Kurland, Nougut Nord, Birsemnek, Gedeng, Skarbe, Merzendorf. Lielākajā no stacijām – Skarbē notika kravu pārkraušana, no kurienes ar zirgu transportu to tālāk nogādāja uz fronti. Šis dzelzceļš pastāvēja tikai dažus gadus, vēl 1921.gadā pa dzelzceļa līniju pārvadāja baļķus un malku, līdz 1925. gadā to nojauca. Dzelzceļa līnijas vieta dažādos posmos ir ļoti atšķirīga – vietām pa to iet dažādas nozīmes ceļi, vietām tā kā labi redzams uzbērums šķērso meža masīvus. Ir vietas, kas veģetācijas periodā ir grūti izejamas.
Pie bijušās Gediņu stacijas (“Bahnhoff Gedeng”) ziemeļaustrumu virzienā atzarojās šaursliežu dzelzceļš, kura sliedes tālāk gāja Daugavas virzienā. Pie Silu mājām tas šķērsoja Silupi (Kausupi) (bij. stacija "Bhf. Sille), bet pie Podnieku mājām tas sazarojās. Pirmais zars gāja pa labi uz Berkavu, bet otrais pa kreisi uz Vilku kalniem un tālāk atgriezās pie platsliežu (1435 mm) dzelzceļa Skarbes stacijā.
1917. gada septembrī vācieši uzbūvēja vēl vienu – šaursliežu dzelzceļa līniju (sliežu platums – 600 mm) no Mercendarbes un Skarbes līdz Daugavai, kur uzcēla pontona tiltu un 1. oktobrī atklāja satiksmi līdz pat Ikšķilei. 4. decembra pali ar vižņiem minēto tiltu aiznes.
Kopš 1919. gada stacija saukta par Vecmuižu. Karā nopostītās koka stacijas ēkas vietā 1926. gadā uzbūvēta mūra ēka (arhitekts J. Neijs). 1940. gadā stacija pārdēvēta par Vecumniekiem. 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā no Vecumnieku stacijas, tāpat, kā no daudzām citām Latvijas dzelzceļa stacijām, tika deportēti vairāki simti Latvijas iedzīvotāji. Pavisam 1949. gada 25. marta (lidz 30.martam) deportācijas akciju rezultātā cieta 44 271 Latvijas iedzīvotājs.
2000. gadā līnijā Jelgava—Krustpils tika slēgta pasažieru vilcienu satiksme, pašlaik šī līnija tiek izmantota tikai kravas vilcienu satiksmei.
Poligona apkalpes bāze atrodas aptuveni 2 kilometrus uz autrumiem no Striķu muižas, braucot pa Saldus – Auces ceļu. Bijušais Padomju Kara aviācijas mērķu poligons (karaspēka daļa Nr. 15439) Zvārdē atrodas dienvidos no Saldus. Tā teritorijā atrodas vairāki apskates objekti – Zvārdes un Ķerkliņu baznīcas drupas, izpostītā Rīteļu kapsēta, mērķpoligona novērošanas punkts, jeb t.s. “Virsnieku kurgāns” un kādreizējā poligona apkalpes personāla bāze un šautuve “Lapsas”.
Zvārdes aviācijas mērķu poligona apkalpošanai – mērķu uzstādīšanai, bojājumu novēršanai, poligona apsardzei un aviācijas lidojumu koordinēšanai bija nepieciešama aptuveni vienu rotu liela vienība. Tā bāzējās vietā, kur līdz Otrajam pasaules karam atradās mājas ar nosaukumu “Lapsas”. Līdz ar poligona izveidi, šeit tika izbūvētas kazarmas, transporta novietnes, lidojumu vadības tornis un ierīkota šautuve personāla apmācībai.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šeit darbojās Aizsardzības spēku Zvārdes mācību centrs, bet kopš 2007. gada teritorija ir nodota pašvaldības īpašumā un to nomā vairāki mednieku kolektīvi. Bijušajās kazarmu telpās aplūkojama ekspozīcija par Zvārdes pagasta vēsturi.
Audio gidā iepazīsti Balvu novada un tuvējās apkārtnes vēstures līkločus no muižas kungu laikiem, nacionālo partizānu kustības brīvības cīņām, kā arī atkārtoto okupāciju un tās ietekmi uz iedzīvotājiem.
Dodies pastaigā pa pilsētu, sekojot audio gida maršruta norādēm un iepazīsti Balvus no citādāka skatu punkta!
"Dunča bunkurs" ar piemiņas plāksni "Tēvijas vanagi" atrodas Otaņķu pagastā, vietā, kur atradies nacionālās pretošanās organizācijas "Tēvijas vanagi" partizānu grupas pirmais bunkurs.
1945./46. gada ziemā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā trīs patriotiski noskaņoti puiši Alfrēda Tiliba (bijušās 19. SS divīzijas leģionārs) vadībā dibināja nacionālās pretošanās kustību "Tēvijas vanagi", kurai drīzumā bija jau ap 200 biedru no dažādām vietām: Liepājas, Aizputes, Nīcas, Dunikas, Grobiņas, Bārtas, Gaviezes. Šī kustība cīnījās par Latvijas atbrīvošanu.
Bunkura izmēri, kurā uzturējās partizāni, bija 4 x 4 m un tas bija veidots no resniem, horizontāli guldītiem baļķiem. Ieeja tajā bija no augšas, paceļot lūku ar mazu, augošu priedīti, zem kuras atradās trepes. Lāviņas bija divos stāvos, uz katras vieta gulēšanai 7-8 vīriem. Diemžēl Dunča bunkurs atrasts un uzspridzināts 1947. gadā.
Mūsdienās bunkura vietā var redzēt zemes padziļinājumu. Vieta atrodas mežā un ikkatrs interesents jebkurā laikā tai var brīvi piekļūt bez iepriekšējas pieteikšanās.
Blakus ir pieejama piknika vieta ar nojumi.
Piemiņas plāksne atklāta 2005. gada 9. septembrī. Granīta stēlu uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību, Bārtas mežniecību un Rudes pamatskolu.
Objektam ir novada mēroga kultūrvēstures pieminekļa statuss
Bunkurs atrodas Zebrenes pagastā, Īles mežniecībā, nogriežoties no ceļa P104 Biksti-Auce.
Īles nacionālo partizānu “Kārļa Kraujas grupa” izveidojās 1947. gadā. Par grupas komandieri tika iecelts V. Ž. Brizga (segvārds K. Krauja). 1948. gada oktobrī “Kraujas” grupa apvienojās ar lietuviešu nacionālo partizānu grupu. “Kraujas” grupa darbojās Jelgavas apriņķa apkārtnē, un tās sastāvā bija 27 nacionālie partizāni.
1948. gada oktobrī Jelgavas apriņķa Lielauces pagastā, netālu no Īles mežniecības, 300 metrus uz ziemeļiem no “Priedaišu” mājām, “Kraujas” grupa izbūvēja pazemes bunkuru. Tā kopgarums ar kaujas ejām bija 45 metri. Ap bunkuru tika izvietotas 70 tālvadības mīnas. Bunkurā bija ierīkota krāsns, aka, tualete un noliktava.
1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo VDM jeb čekas karaspēku. Pēc cīņas tika apcietināti 9 grupas biedri, bet 15 krita kaujā, no tiem astoņi latvieši un septiņi lietuvieši. 1992. gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem atraka saspridzināto bunkuru. Pie tā tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.
Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu vārdiem.
Piemiņas akmens atrodas Laumu dabas parka teritorijā. Laumu dabas parks piedāvā daudzveidīgu atpūtu visai ģimenei. Tas ir īpašuma “Laumas” saimnieku pašu veidots un aprūpēts dabas parks, kas piedāvā vairākas dabas procesus izzinošas takas: augu taku, bišu taku, meža taku, putnu taku. Aktīvākajiem parka apmeklētājiem ierīkota arī sporta taka ar dažādām šķēršļu joslām veiklības, līdzsvara izjūtas, lēkšanas un citu prasmju izmēģināšanai. Parks ir labiekārtots, tajā pieejama gan kafejnīca, gan viesu nams, gan kempinga namiņi, kā arī telšu, atpūtas un piknika vietas.
Atrodas blakus Veselavas kapu kapličai.
Pirmais piemineklis Cēsu kauju un kritušajiem igauņu karavīru atcerei atklāts 1923. gada 5. augustā.
Tā atklāšanā piedalījās Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste un Igaunijas sūtnis Latvijā Jūlijs Saljemā.
Kapos apbedīti 16 igauņu karavīru, kas 1919. gada jūnijā krituši Cēsu kaujās ar Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju. Četri no viņiem vēlāk pārapbedīti dzimtenē. Piemineklis celts par vietējo iedzīvotāju savāktiem ziedojumiem. Pēc Ķikuru māju saimnieka Kārļa Bierņa meta darinājis amatnieks Dāvis Gruzde.