Meklēšana

Baterijas celtniecība tika sākta 1914. gadā. Tā bija papildu baterija, tāpēc tā nebija iekļauta jūras cietokšņa sākotnējā plānā, un vairākas reizes tika mainīts ieroču veids. Galu galā tur uzstādīja četrus 120 mm “Vickers” lielgabalus. Lai aizsargātu lielgabalu pozīcijas, virs lielgabaliem tika izveidots 200 m garš un 10–20 m plats smilšu valnis, kuru pārklāja ar betonu. Hindu bija vienīgā baterija Hījumā, ko izmantoja kaujas operācijās Tagalahes desanta laikā 1917. gada 12. oktobrī. Pēc īsas savstarpējas apšaudes ar vācu karakuģiem krievu artilēristi metās bēgt, atstājot bateriju neskartu. Vācu karaspēks nosūtīja karavīru desanta vienību iekšzemē, lai tā uzspridzinātu baterijas lielgabalus. Viens no vācu karakuģiem, kas apšaudīja Hindu bateriju, bija “Bayern” — karakuģis ar lielāko tonnāžu, kāds jebkad iebraucis Igaunijas ūdeņos.

Baterijas radiosakaru staciju pārveda uz Emmasti un izmantoja kā tautas namu (to nojauca 20. gadsimta 80. gados). Vēl 1937. gadā bija saglabājušies lielgabalu stobri un citas lielākas detaļas. Mūsdienās joprojām ir apskatāma pirmā un otrā lielgabalu platforma, bet pārējās divas atrodas lauku sētā aiz žoga. Trešais lielgabalu krāteris ir piebērts ar zemi, un tur ir uzcelta jauna ēka ar skatu uz jūru, bet no ceturtā lielgabala ir palikusi tikai saplaisājusi betona platforma. No divām pretgaisa aizsardzības lielgabalu platformām ir saglabājusies viena (simts metrus pansionāta virzienā ceļa labajā pusē). Neviena ēka nav palikusi neskarta.

Holokausta upuriem veltītais memoriāls atrodas netālu no Klogas mazpilsētas.

Pirmais piemineklis šeit tika uzsliets 1951. gadā, bet tas būtībā godināja padomju ideoloģiju un īsti nebija veltīts holokausta upuru piemiņai. Pēc Igaunijas ebreju kopienas lūguma 1994. gadā pieminekļa plāksnes tika nomainītas, lai pareizi norādītu upuru etnisko izcelsmi. Klogā notikušās masu slepkavības 50. atceres gadadienā 100 metrus no pirmā pieminekļa tika atklāts piemineklis 1941.–1944. gadā nogalinātajiem Igaunijas ebrejiem. 2005. gadā atklāja trešo pieminekli, kas veltīts Klogas koncentrācijas nometnē mirušo vai nonāvēto ebreju piemiņai.

Memoriāls tika atjaunots 2013. gadā, lai visus trīs pieminekļus iekļautu vienotā ansamblī, un tika atklāta Igaunijas Vēstures muzeja brīvdabas izstāde “Klogas koncentrācijas nometne un holokausts”.

Klogas koncentrācijas nometni 1943. gadā izveidoja Vācijas režīms. Tā bija spaidu darbu apakšnometne, kas ietilpa Igaunijas Vaivaras koncentrācijas nometņu kompleksā. 1944. gada 19. septembrī notika viena no lielākajām masu slepkavībām Vācijas okupētajā Igaunijā: tuvojoties Sarkanajai armijai, tika nonāvēti visi nometnē turētie ebreji (kopskaitā ap 2000 cilvēku).

Atrodas Daugavas kreisajā krastā starp Rīgas HES – Jaunjelgavas (P85) un Bauskas – Aizkraukles (P87) ceļiem. Tā rietumu nogāzi šķērso t.s. Degumu ceļš. Ļoti izteikta reljefa forma – 84 m vjl., kas Pirmā un Otrā Pasaules kara laikā bijusi stratēģiski nozīmīga vieta Daugavas kreisā krasta frontes līnijā. Ierakumu pozīcijas aptver pauguru no trīs debespusēm (izņemot tā dienviddaļu), bet paugura plakums un nogāzes ir izrobotas ar dažāda lieluma bedrēm, kas labi redzamas gan dabā, gan LIDAR kartēs. No austrumu puses Priežu kalnu ieskauj dziļā Radžu strauta grava. Priežu kalns ir jāaplūko kā lielāka militāra “kompleksa” (no abiem 20. gs. pasaules kariem) sastāvdaļa: 0,8 km ziemeļaustrumos no tā atradās Otrā Pasaules kara laikā vācu armijas būvētais tilts pāri Daugavai (krastos saglabājušies balsti), 1,3 km austrumos no tā – Āmurkalnā – bija uzbūvēts “flakturms”, bet 6 km attālajā Taurkalnē – Jelgavas – Krustpils dzelzceļa stacija ar Otrā Pasaules kara laika munīcijas glabātuvi (pēc nostāstiem), bet nepilnu kilometru dienvidos – Pirmā Pasaules kara laika Vecluiku brāļu kapi. Līdz Priežu kalna virsotnei var nokļūt pa nelielu ceļu, kas aizved līdz mobilo sakaru tornim. No ziemeļu virzienā izcirstās meža stigas labi redzama Daugavas ieleja. Nepārtrauktā ierakumu līnija (var izsekot dabā un LIDAR kartēs), kas apjož Priežu kalnu, turpinās vairāk kā 9 km garumā rietumu – ziemeļrietumu virzienā līdz pat Enkurnieku – Lāčplēša ceļam. Priežu un Smilšu kalna (2,9 km dienvidrietumos no Priežu kalna) apkaime ir piemērota vieta pārgājieniem.

Šis piemineklis atrodas Ala ciemā Tõrvas pašvaldībā, uz zemes, kas agrāk bija Taagepera muižas daļa. To veido obelisks, kas sākotnēji bija plāksne kāpnēs, ar pakāpienu cokolu (oriģināls ar trim pakāpieniem), kas uzstādīts uz pakāpienveida pamatnes. Obeliska priekšpusē ir iegravēts teksts "GODS KRITIEJIEM", zem tā ir Brīvības krusta un 1918.-1920. gadu attēlojums. To veidojis Tõrvas akmeņkalis Ričards Tomings. Piemineklis tika atklāts 2. septembrī. 1934. gads.

Tas tika nojaukts 1940. gada oktobrī.

Gadiem vēlāk akmeņkalim Elmāram Klingam tika piešķirts plints, kurā bija ierakstīti kritušo vārdi. Viņš sazinājās ar vietējiem iedzīvotājiem un saņēma uzdevumu atjaunot pieminekli. Tas tika no jauna atklāts 1990. gada 12. maijā.

Šis piemineklis ir veltīts somu karavīriem un Ziemeļu pulka dēlu virsniekiem, kuri cīnījās Paju kaujā. Piemineklis ir izgreznots ar brūna granīta plāksni, kurā igauņu un somu valodā rakstīts "Cēls centiens mūžīgi spīdēs laika bēguma un bēguma laikā", un tas atrodas Paju muižas parkā pie lielākā Paju kaujas pieminekļa. Somijas valdība palīdzēja organizēt aptuveni 2300 somu brīvprātīgo izvietošanu valstī. Šim nolūkam viņiem bija jāpamet dienests Somijas aizsardzības spēkos. Viņu ierašanās 1919. gada janvārī bija būtisks pagrieziena punkts Neatkarības cīņās.

Iecere izveidot šo piemiņas vietu radās Oto Megi, un to īstenot palīdzēja viņa biedrs Heino Kerde. 2001. gadā Megi Kerdlas pašvaldībai iesniedza lūgumrakstu par pieminekļa uzstādīšanu Otrā pasaules karā Hījumā kritušajiem kareivjiem. Pieminekļa meta (rasējuma) autori ir tēlnieks Elo Līvs un arhitektes Marisa Kerge un Kadri Kerge. Par skulptūras modeli tika izvēlēts Mareks Vainumē no Kerdlas.

Granītā ir iekalti kopumā 685 vārdi. Tie visi ir Hījumā kritušie kareivji neatkarīgi no tā, kādu mundieri viņi valkāja. Turpretim bronzas skulptūras mundieri uzreiz var atpazīt — jauneklis valkā igauņu formastērpu un ir noņēmis no galvas vācu armijas ķiveri. Šis ir Igaunijā vienīgais piemineklis, kas veltīts visiem Otrajā pasaules karā kritušajiem neatkarīgi no puses, kurā viņi karoja.

Pieminekli atklāja 2012. gada 25. maijā.

Šis piemineklis atrodas Valjalas baznīcas pagalmā. To veidoja Antons Õunapuu. Piemineklis Brīvības cīņās kritušo Valjalas pagasta karavīru piemiņai tika atklāts 1923.gada 24.jūnijā. 1944.gada rudenī (citi avoti vēsta, ka 1947.gada septembris) tas tika saspridzināts gabalos. Jaunā pieminekļa arhitekts bija A. Mänd. Piemineklis no jauna tika atklāts 1993. gada 23. jūnijā.

Sākotnējā dizainā tika veiktas noteiktas izmaiņas. Dolomīta piemineklis veido uz pakāpienveida cokola uzstādītu obelisku, ko vainago karnīzes cepure. Tā virsotnē atrodas dolomīta Brīvības krusts.

Trīs kvadrātkilometru platībā uz šīs salas Tallinas līča ziemeļaustrumos ir ierīkots plašs krasta aizsardzības bateriju tīkls un trīs kilometrus garais šaursliežu dzelzceļš. Šie objekti ir celti pirms Pirmā pasaules kara, lai papildinātu nocietinājumus, kurus pēc Pētera Lielā pavēles sāka būvēt 18. gadsimtā. Aleksandra Ņevska baterijas celtniecība tika sākta 1915. gadā. 180 metru augstās betona konstrukcijas abos galos atradās barbeti, un uz katra no tiem atradās divi 12 collu lielgabali. 1918. gadā pēc Igaunijas neatkarības pasludināšanas krasta aizsardzības pienākumu pārņēma Igaunijas jūras spēki. Par Aegnas nozīmi Igaunijas krasta aizsardzībā liecina tas, ka aktīvākajā laikā uz salas bija izvietota puse no kareivjiem, kuri dienēja Jūras spēku cietokšņa divīzijā. Esošā infrastruktūra ļāva vietējiem iedzīvotājiem pašiem sagādāt sev iztiku ziemā, jo jūras satiksme nereti bija traucēta. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Jūras spēku Baltijas kara flotes Gaisa aizsardzības nodaļa, kurā ietilpa ap 100 jūras kājnieku, bija dislocēta Aegnas salā līdz 1957. gadam. Jauna pretgaisa baterija, kas sastāvēja no četrām betonētām aizsargpozīcijām, izvietotām ar 45 metru intervālu, tika uzcelta blakus Aleksandra Ņevska baterijas prožektoru bunkuram salas ziemeļrietumu daļā. Tur uzstādīja 40 mm “Bofors” lielgabalus, kurus iepriekš izmantoja Igaunijas bruņotie spēki. Tā kā Igaunijas krasta līnija padomju laikā bija slēgtā zona, ieceļot Aegnas salā atkal tika atļauts vien 20. gadsimta 60. gados. Uz salas joprojām ir skaidri redzamas dažādu militāro periodu atstātās pēdas.

Tahkunas rajonā atrodas 12 collu krasta aizsardzības baterija no Pirmā pasaules kara un 130 collu krasta aizsardzības baterijas no Otrā pasaules kara.

Tā kā sākotnējos plānos pirms Pirmā pasaules kara uz salām nebija paredzēts izvietot baterijas, 12 collu krasta baterijas celtniecība kara laikā notika steigā un pēc vienkāršotiem rasējumiem. Tahkunā tika pabeigta tikai apmēram desmitā daļa no betonēšanas darbiem. Četri lielgabali ir novietoti pa pāriem, un attālums starp lielgabaliem ir 64 m.

Igaunijā tika uzbūvētas trīs 180 mm krasta aizsardzības baterijas ar diviem torņiem, un viena no tām atrodas Hījumā. Tahkunas baterija Nr. 316 sastāvēja no diviem 180 mm divstobru lielgabalu torņiem MB-2-180. Aptuveni 500 m uz ziemeļiem no lielgabaliem tika uzbūvēts divstāvu pazemes vadības centrs ar diviem ieejas tuneļiem (85 m un 38 m). Vadības centra griesti veidoti kā bruņu kupols ar skata lūku.

Tahkunas 130 mm krasta aizsardzības baterija tika izveidota 1941. gadā. Tahkunas baterijas ēkas joprojām ir samērā labā stāvoklī. Munīcijas noliktavās blakus lielgabalu blokiem ir saglabājušies rezerves lādiņu plaukti. Tie atrodami arī munīcijas noliktavās aiz lielgabalu pozīcijām.

Lehtmas baterija, kuras būvniecību pabeidza 1916. gadā, atradās 3 km attālumā no Lehtmas ostas Tahkunas virzienā, un tur atradās četri 6 collu Kanē tipa lielgabali uz koka platformām. Trīs lielgabalu pozīcijas joprojām var identificēt — vienam ir vesels bultskrūvju loks, un diviem pārējiem ir redzamas dažas pamatnes brusu skrūves. Ceturtais lielgabals kopā ar visu baterijas munīciju tika uzspridzināts 1917. gadā, un ir palicis tikai liels krāteris.

Šis memoriāls atrodas Pilistveres kapos.

Memoriāla izveide sākās 1988. gadā, un 300 cilvēku pulcējās pie šī pasākuma. Brīvprātīgo kopīgie centieni turpinās līdz pat šai dienai, katru gadu piemiņas zīmei veicot uzlabojumus. Ideja par memoriālu radusies brīvības cīnītājai Laglei Parekai.

Tās centrā atrodas akmeņu krūze, ko no Igaunijas, Sibīrijas un vēl tālākām vietām atveduši igauņu emigranti. Cairnu vainago liels krusts. Krusta pakāje ir simboliska kapavieta, pie kuras igauņi nes klintis, lai pieminētu uz Sibīriju izsūtītos tuviniekus.

Cairnu ieskauj laukakmeņi — pa vienam katram apgabalam, kurus projektējis Aate-Heli Õun un kas uzstādīti pa posmiem.

Pie memoriāla atrodas piemiņas akmeņi Černobiļas radiācijas upuriem, mežabrāļiem, NKVD darba kolonnās iesauktajiem, Igaunijas brīvprātīgajiem Somijas armijā un brīvības cīnītājiem. Tos visus izstrādāja Endels Palmiste.

Papildus kalvam pie memoriāla ir iestādīts vairāk nekā 2000 piemiņas koku birzs. Birzu projektējis slavenais ainavu arhitekts Andress Lēvalds.

Vēsturiskajā Pilistveres pastorātā, kas kalpo kā galvenā ēka piemiņas vietā, atrodas arhīvs un Igaunijas Vēstures muzeja izstāde par Igaunijas okupāciju.

Brīvības cīņās kritušo Dienvidigaunijas kareivju piemiņai veidotajā piemineklī attēlota nezināma kareivja statuja uz augstas pamatnes. Viņam pie sāniem karājas zobens, vienā rokā viņš tur karogu, bet otra roka ir izstiepta gaisā. Sākotnējo pieminekli atklāja leitnanta Jūlija Kuperjanova 31. dzimšanas dienā 1925. gada 11. oktobrī, bet padomju režīms to iznīcināja 1940. gada 21. septembra naktī. Pieminekli tā kādreizējā atrašanās vietā Kuperjanova ielā Valgā atklāja 2013. gada 16. augustā. Oriģinālo pieminekli 1925. gadā veidoja tēlnieks Amandus Ādamsons, kurš arī uzraudzīja bronzas skulptūras liešanas procesu Itālijā. Skulptūru pilnā izmērā atjaunoja tēlnieks Jāks Soanss. Restaurācijas darbus organizēja bezpeļņas organizācija “VIKP” (Pastāvīgā patriotiskās izglītības ekspozīcija Valgā), Valgas pilsētas un apriņķa pašpārvalde un Igaunijas Kara muzejs.

Vidrižos pie pagrieziena uz Lēdurgu, Brīvības cīņu laikā 1919.gada 19.jūnijā, kaujā krita jūras virsleitnants Vilis Gelbe un divi karavīri.

Vilis Gelbe apglabāts Limbažu kapos. Par varoņdarbu pie Vidrižu muižas Vilis Gelbe apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru (Nr. 895).

Šobrīd kaujas vietā apskatāmi trīs pemiņas krusti, kas uzstādīti 1989.gadā.

1934. gada 22. jūnijā pie muižas parkā augošās kļavas tika atklāta pēc mākslinieka Stefana Berca meta darināta bronzas piemiņas plāksne. Jau komunistiskās okupācijas sākumā 1940. gada rudenī piemiņas plāksne pazuda. Arī kļava, pie kuras tā bija pienaglota, gājusi bojā. Sākoties Atmodai, 1989. gada 19. jūnijā, Gelbes un divu viņa komandas karavīru – kaprāļa Krustiņa un kareivja Krūzes – nāves 70. gadskārtā, ceļu krustojumā, kur kādreiz atradās piemiņas plāksne, pēc Vides aizsardzības kluba un Latvijas Tautas frontes Limbažu novada nodaļu iniciatīvas, uzstādīja trīs Jāņa Eglīša tautiskā stilā darinātus koka krustus. Ar Limbažu rajona izpildkomitejas lēmumu 1991. gada aprīlī šī piemiņas vieta iekļauta vietējās nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā.

Šī piekrastes aizsardzības baterija atrodas Ninasē netālu no Sāremā ostas Tagarannas pussalā. Pēc Otrā pasaules kara uzliesmojuma Padomju Savienība sāka stiprināt Rietumigaunijas arhipelāgu, un ienaidnieka atbaidīšanai uz lauksaimniecības zemes Ninase ciemā tika uzbūvēta krasta aizsardzības baterija, kurā bija četri 180 mm lielgabali. Akumulatora būvniecības darbi sākās 1940. gada jūlijā. Tās artilērija atradās 200-300 metru attālumā viena no otras, un tuvumā bija uzstādīts ģenerators, kas apgādāja kompleksu ar elektrību. Akumulators netika izmantots kaujā. 1941. gada 20. septembrī vācu karaspēks ielenca akumulatoru. Baterijas apkalpei izdevās uzspridzināt divus no lielgabaliem un izlauzties cauri vācu līnijai.

Ninases piekrastes aizsardzības baterija ir viena no vislabāk saglabātajām vēsturiskajām ēkām no Otrā pasaules kara Sāremā un ir kļuvusi par populāru tūrisma objektu. Pēdējos gados tas ir kļuvis pievilcīgāks, pateicoties netālu notiekošajam Mustjalas mūzikas festivālam.

Šī piekrastes aizsardzības baterija atrodas Pikaninā, Abrukas salas dienvidu daļā. Tā atrodas 4 km attālumā no ciemata centra.

Akumulators Nr. 3 (29. baterija) tika uzcelta neilgi pēc Savstarpējās palīdzības pakta dekrēta netālu no bijušā robežas priekšposteņa. Tajā atradās 125 karavīri, no kuriem pieci bija virsnieki. Vienības komandieris bija virsleitnants Savins, viņam palīdzēja komisārs Lukoņins. Līdz 1941. gadam bija pabeigtas trīs 130 mm lielgabalu pozīcijas. Divi no tiem tika iznīcināti vācu uzlidojumos. Izdzīvojušo ieroci bija paredzēts pārvietot uz plānoto akumulatoru Nr. 25a Lindmetsa, Sõrves pussalā, bet patiesībā uz turieni izdevās pārvietot tikai šāviņus un šaujampulveri. Vācieši ieņēma Abruku 1941. gada 3. oktobrī. Igauņu strēlnieki salu atņēma 1944. gada 9. oktobrī. Celtniecības bataljons sastāv no? Uz salu tūlīt tika atvesti latvieši. Šoreiz tika uzbūvētas četras artilērijas pozīcijas, uz kurām tika montēti amerikāņu 127 mm lielgabali.

Šodien divas no vietām ir skaidri redzamas no tālienes; pārējos divus aizsedz veģetācija. Pie ceļa redzamas aizaugušas tranšejas un sagruvusi munīcijas izgāztuve ar diviem iebraukumiem, kas apzīmēti ar pagaidu koka planšeti. Teritorija šobrīd tiek izmantota kā piekrastes ganības, tāpēc gar ceļu var būt elektriskie žogi.

Šis muzejs atrodas Militārās akadēmijas ēkā Rīamägi kalnā Tartu.

Tā izaugusi no 90. gadu vidū izveidotā Aizsardzības līgas arhīva.

Kopš 1998. gada muzejs darbojas kā daļa no Militārās akadēmijas.

Tās ekspozīcija demonstrē Igaunijas Aizsardzības spēku un Aizsardzības līgas vēsturi pirms un pēc padomju okupācijas.

Tajā apskatāms visdažādākais bruņojums, militārie rotājumi, Igaunijas Aizsardzības spēku un Aizsardzības līgas karogi un emblēmas, munīcija un sakaru aprīkojums un daudzi citi krājumu veidi.

Muzejs piedāvā ekskursijas gan individuāli, gan grupām igauņu un angļu valodās.

Šis piemineklis atrodas pie Tartu-Jõgeva ceļa Voldi ciemā Tartu pašvaldībā.

To veidojis Voldemārs Meļliks, tā tika atklāta 1925. gada 28. jūnijā. Čuguna skulptūrā bija attēlots Igaunijas karavīrs sardzē ar ziemas apģērbu, kas liecina par Äksi atbrīvošanu, kas notika šajā sezonā. 1945. gadā statuja tika nojaukta, bet cokols palika. Tēlnieces Airikes Tanilū-Bogatkinas atjaunotais piemineklis tika no jauna atklāts 1989. gada 27. augustā. Pašreizējā bronzas skulptūra ir precīza oriģināla kopija, taču cokols atšķiras ar to, ka tajā ir iekalts zobens, nevis oriģināls atsevišķi. zobens aizmugurē. To ieskauj ozolu birzs, ko sauc par Brīvības ozolu mežu, kas tika iestādīts 1925. gadā.

Masu kapam Rae mežā Reiu ciemā ir divi marķieri. Piemiņas kolonna uzstādīta 1967. gadā, kapa piemineklis pēc Igaunijas Republikas atjaunošanas. Rozā granīta memoriālam ir divas plāksnītes ar tekstu: "ŠEIT TIKA SLEPKAVĒTI SEPTIŅSIMTI PADOMJU PILSOŅU / FAŠISTI / 1941.-1944.GADĀ" un "ЗДЕСЬ ПАЛИ.1.1В.4ММААВААИГАИ / СЕМЬСОТ / СОВЕТСКИХ / ГРАЖДАН".

Atrodas Valkā Varoņu ielā blakus Meža kapiem.

Apskatāms piemineklis 30 Latvijas Neatkarības karā kritušiem 1. (4.) Valmieras kājnieku pulka karavīriem.

Piemineklis atklāts 1922. gada 1. oktobrī. Tas sastāv no vietējā iesārtā granītā kalta senlatviešu karotāja figūras (“Sencis”), kas novietota uz divdaļīga, no pelēka granīta veidota pjedestāla. Piemineklim izvēlēts tēlnieka Emīla Meldera (Millera) mets. Pieminekļa kalšanā līdz ar Melderi piedalījās arī tēlnieks Vilhelms Treijs.

Tas ir pirmais profesionāla tēlnieka veidotais Latvijas Neatkarības kara piemineklis, kā arī vienīgais starpkaru periodā, kas darināts modernisma stilā, izmantojot kubisma elementus.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1951. gadā pieminekļa skulptūra tika nogāzta, daļēji sabojāta un aprakta. Nolīdzināti tika arī apbedījumi.

1988. gadā, kad tuvojās tēlnieka E. Meldera (1889-1979) simtgade, tika uzsākta viņa darbu apzināšana.  
Atjaunotie brāļu kapi līdz ar restaurēto pieminekli tika atklāti 1990. gada 11. novembrī.

2017. gadā brāļu kapos tika uzstādītas astoņas piemiņas stēlas ar Valku saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Tās izvietotas abpus piemineklim – pa četrām stēlām katrā pusē.

Piemiņas vieta Pāvilostas Zaļkalna mežā 1945. gada 21. janvārī par atbalstu latviešu bēgļiem nošautajiem lietuviešu krasta sardzes karavīriem atrodas netālu no Pāvilostas pludmales skatu torņa kāpās. Atklāta 2015. gadā.

Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī trīs lietuviešu policijas bataljoni, - 5., 13. un 256., kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un Sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē.

1944. gada oktobrī visus trīs bataljonu, kuru sastāvā kopā bija 32 virsnieki un apmēram 900 instruktori un kareivji, pakļāva vācu 18. armijas 583. aizmugures apsardzības vienībai (Koruck 583). Vienības uzdevums bija Kurzemes piekrastes apsardzība no Liepājas līdz Ventspilij. Visi trīs lietuviešu bataljoni izvietojās Pāvilostas apkārtnē. 1944. gada decembrī 13. bataljonu pārvietoja vācu 1. armijas korpusa rīcībā pie Liepājas ezera.

Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem, līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem, bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, taču lietuviešu krasta apsardzes vīri nelika šķēršļus bēgļu laivu aizbraukšanai. Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus.

1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā. Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.

1945. gada janvārī 5. bataljonu izformēja un kaujasspējīgos karavīrus sadalīja divos palikušajos bataljonos, bet no pārējiem izveidoja atsevišķo sapieru rotu. Armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā 1945. gada maijā Kurzemē vēl atradās divi bataljoni (13. un 256.), kā sapieru rota ar kopā amēram 900 karavīriem, kuri nonāca padomju gūstā.

Uzvaras altāris atrodas blakus bijušajai pienotavai Vaadu fermā Aidu pilsētā, pie Jegevas-Põltsamaa ceļa.

Tas ir Brīvības kara piemineklis. Šis piemineklis iezīmē Sarkanās armijas karavīra tālāko punktu.

Eduarda Jērves projektētais piemineklis tika atklāts 1929. gada 23. jūnijā. 1932. gadā pie pieminekļa tika iestādīti divi ozoli, no kuriem viens ir saglabājies. 1934. gada 4. janvārī 2. kājnieku bataljons par godu Aidu kaujai Tartu Lembītu kazarmu laukumā pārstādīja no Aidu atvestu ozolu.

1934. gada 4. janvārī 2. kājnieku bataljons izcēla vienu no Aidu ozoliem un pārstādīja to laukumā iepretim Lembitu kazarmām Tartu Aidu kaujas piemiņai. Piemineklis tika saspridzināts gabalos 1940. gadā, bet 1965. gadā tika pilnībā iznīcināts. Pašreizējā oriģinālā pieminekļa kopija tika atklāta 1989. gada 23. jūnijā.

Šeit 1978. gada 28. septembrī divi izlūkdienesta darbinieki mēģināja notvert 69 gadus veco Augustu Sabi, kurš gandrīz 30 gadus bija slēpies no padomju varas iestādēm. Taču notvert viņu dzīvu izrādījās neiespējami – pēc kautiņa Sabbe metās Vehandu upē un noslīka. Viņa līķis tika atrasts, nogādāts Tartu un tā gada 20. oktobrī apglabāts nemarķētā kapā Raadi kapsētā. Tajā pašā dienā pēc diviem gadu desmitiem viņa kaps tika atzīmēts ar kapa pieminekli. 2002. gadā Vehandu upes krastā viņam tika uzstādīts piemiņas zīme. Sabbes pistole ir apskatāma Veru apriņķa muzeja pamatizstādes sadaļā Mežabrāļi.

Muzejs iekārtots vecās aptiekas ēkā Vīlandes centrā. Pamatekspozīcijā divos stāvos var iepazīt Vīlandes apriņķa vēsturi gadsimtu gaitā. Muzejā notiek arī unikālas pagaidu izstādes. Daļa no pamatekspozīcijas ir veltīta reģiona militārajai vēsturei: Pirmajam pasaules karam, Brīvības cīņām, Igaunijas Republikas neatkarības pasludināšanai un Otrajam pasaules karam. Muzejā var apskatīt militārās kolekcijas, tostarp pulkvežleitnanta Martina-Frīdriha Bergmana, pulkvežleitnanta Artūra Tenno un pulkveža Johanesa-Augusta Velerinda personīgās mantas, ieročus, dokumentus, medaļas un ordeņus. Te apskatāma arī medaļu kolekcija, kas tika uzieta muzeja remontdarbu laikā 1999. gadā un kas pieder Aizsardzības līgas Sakalas reģionālajai vienībai. Gan vācu, gan padomju varas propagandas materiāli un militārais aprīkojums no 1940.–1944. gada vēsta par Otrā pasaules kara laiku un Igaunijas Republikas sagrābšanu. Daļa no ekspozīcijas ir veltīta masu deportācijām un mežabrāļu pretošanās kustībai. Muzejā arī tiek rādītas filmas, kas sniedz ieskatu dažādajās ekspozīcijās.

Pie šīs kapsētas vārtiem stāv piemineklis, kurā uzskaitīti ap 200 Sarkanās armijas karavīru, kuri miruši no savām brūcēm vai slimībām, un vienā pusē ir atsevišķs apbedījums. Līdzīgi kā pirmajā piemineklī, tur apglabātie karavīri un virsnieki mira Sarkanās armijas slimnīcās. Turklāt kapos tika apglabāti arī pēc kara mirušie padomju armijas karavīri un virsnieki.

Militārais priekšpostenis atrodas Lēnes-Nigulas pagasta Spithami ciemā pie Somu līča.

Priekšposteņa celtniecība tika sākta 1958. gadā. Domājams, ka tur pārcēla militāro vienību no Osmusāres. Kamēr nebija uzbūvētas kazarmas, kareivji dzīvoja teltīs, bet augstāka ranga virsniekus izmitināja vietējās lauku mājās. Tika uzceltas kazarmas, ēdnīca un tehniskās ēkas. Radaru stacijas dīzeļdzinēja strāvas ģenerators apgādāja ar elektrību arī tuvējo ciemu. 1993. gadā militāro vienību pārcēla uz Ļeņingradas apgabalu Krievijā.

Šobrīd no radaru stacijas vēl ir saglabājušies divi lieli radaru uzkalni, komandcentrs, vairāki tehniskie bunkuri, garāža transportēšanas tehnikai, pāris dotu (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un dažu ēku drupas. Dzīvojamajā zonā ir palikusi tikai laika zoba nesaudzētā ēdnīca.