Aegnas sala Infrastruktūra

Trīs kvadrātkilometru platībā uz šīs salas Tallinas līča ziemeļaustrumos ir ierīkots plašs krasta aizsardzības bateriju tīkls un trīs kilometrus garais šaursliežu dzelzceļš. Šie objekti ir celti pirms Pirmā pasaules kara, lai papildinātu nocietinājumus, kurus pēc Pētera Lielā pavēles sāka būvēt 18. gadsimtā. Aleksandra Ņevska baterijas celtniecība tika sākta 1915. gadā. 180 metru augstās betona konstrukcijas abos galos atradās barbeti, un uz katra no tiem atradās divi 12 collu lielgabali. 1918. gadā pēc Igaunijas neatkarības pasludināšanas krasta aizsardzības pienākumu pārņēma Igaunijas jūras spēki. Par Aegnas nozīmi Igaunijas krasta aizsardzībā liecina tas, ka aktīvākajā laikā uz salas bija izvietota puse no kareivjiem, kuri dienēja Jūras spēku cietokšņa divīzijā. Esošā infrastruktūra ļāva vietējiem iedzīvotājiem pašiem sagādāt sev iztiku ziemā, jo jūras satiksme nereti bija traucēta. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Jūras spēku Baltijas kara flotes Gaisa aizsardzības nodaļa, kurā ietilpa ap 100 jūras kājnieku, bija dislocēta Aegnas salā līdz 1957. gadam. Jauna pretgaisa baterija, kas sastāvēja no četrām betonētām aizsargpozīcijām, izvietotām ar 45 metru intervālu, tika uzcelta blakus Aleksandra Ņevska baterijas prožektoru bunkuram salas ziemeļrietumu daļā. Tur uzstādīja 40 mm “Bofors” lielgabalus, kurus iepriekš izmantoja Igaunijas bruņotie spēki. Tā kā Igaunijas krasta līnija padomju laikā bija slēgtā zona, ieceļot Aegnas salā atkal tika atļauts vien 20. gadsimta 60. gados. Uz salas joprojām ir skaidri redzamas dažādu militāro periodu atstātās pēdas.