1914 - 1918 I WW1 - laika līnija

Vēl pirms Igaunijas un Latvijas valstu izveidošanās gan latviešu, gan igauņu karavīri cīnās Pirmajā pasaules karā Krievijas impērijas armijas sastāvā. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Latvija un Igaunija pasludina neatkarību. Taču oficiālas kara beigas nenozīmē, ka iestājies miers. Latvijai un Igaunijai nākas nosargāt savu pastāvēšanu, vienlaikus cīnoties pret vairākiem militāriem spēkiem un politiskām ambīcijām – Vācijas pretenzijām uz Latvijas un Igaunijas teritorijām, vācbaltu mēģinājumiem izveidot Baltijas valsti, Padomju Krievijas mērķiem pievienot Baltijas valstu teritorijas Padomju Savienībai, bijušo Krievijas impērijas armijas virsnieku centieniem sakaut lieliniekus un atgūt Krievijai Baltijas provinces.

1914. gada 28. jūnijs
Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda nogalināšana: Pirmā pasaules kara iegansts

Karā cīnījās divas koalīcijas: Antante jeb Trejsavienība (Lielbritānija, Francija un Krievija) un Centrālās lielvalstis (Vācija, Austroungārija, Otomaņu Impērija, Bulgārija un Itālija, kura neilgi pēc tam pievienojās Antantei). Baltijas valstu teritorija ietilpa Krievijas Impērijas sastāvā un kara laikā bija Krievijai stratēģiski nozīmīga. Pirmkārt un galvenokārt, šim reģionam bija būtiska loma Krievijas Impērijas toreizējās galvaspilsētas Petrogradas jeb Pēterpils aizsardzībā. Pirms kara Baltijas reģionā tika uzcelti vairāki nozīmīgi militārie nocietinājumi. Celtniecības darbi turpinājās arī kara laikā, tostarp tika celts Pētera Lielā Jūras cietoksnis. Tallinā tika uzbūvētas militārās rūpnīcas un osta, kas kļuva par Krievijas Impērijas Jūras kara flotes Baltijas flotes bāzi.

 

1914. gada jūlijs
Rezervistu un rekrūšu mobilizēšana

Jūlija beigās Krievija izziņoja vispārēju mobilizāciju Baltijas provincēs – Igaunijas, Livonijas, Kurzemes un Vitebskas guberņā. Pirmā pasaules kara laikā aptuveni 80 000 vīru no Igaunijas un 250 000 vīru no Latvijas tika iesaukti Krievijas Impērijas armijā. Apmēram desmitā daļa no viņiem karā zaudēja dzīvību. Daudziem izglītotiem vietējiem iedzīvotājiem karš bija iespēja ātri nopelnīt virsnieka uzplečus: līdz 1917. gadam Krievijas armijā dienēja vairāk nekā 2000 igauņu virsnieku un 8000 latviešu virsnieku. 

1914. gada 28. jūlijs
Austroungārija piesaka karu Serbijai

Austroungārija piesaka karu Serbijai, iebrūk un apšauda Belgradu ar artilēriju.

1914.gada 1. augusts
Vācija piesaka karu Krievijai

Atbalstot sabiedrotos, Vācija uzsāka mobilizāciju. 1914. gada augustā un 1915. gada februārī Krievijas armija cieta smagu sakāvi pie Mazūrijas ezeriem un pie Augustovas Austrumprūsijā. Gandrīz 20 000 latviešu krita kaujā vai tika saņemti gūstā. Līdz 1915. gada aprīļa beigām vācu armija pārgāja uzbrukumā Lietuvas un Kurzemes virzienā. Liepāja krita 7. maijā, un līdz mēneša beigām Vācija bija okupējusi Kurzemi līdz pat Ventas upei.

1. augusts
Vācija piesaka karu Krievijai

Lai aizsargātu Sanktpēterburgu (tolaik – Petrogradu), gar Igaunijas un Somijas krasta līniju 1912. gadā sāka celt jūras aizsargbūves (Pētera Lielā Jūras cietoksni). Celtniecību uz Rietumigaunijas salām sāka 1915. gadā. Līdz 1917. gadam tika uzbūvēti 57 ar lielgabaliem aprīkoti krasta aizsardzības forti, 13 pretgaisa forti un vairākas hidroplānu bāzes. Potenciālās desanta zonas tika apjoztas ar dzeloņdrātīm, un tur izraka tranšejas.

No Igaunijas (no Igaunijas guberņas un Livonijas guberņas igauņu daļas) tika mobilizēti 80 000 vīri, un aptuveni 15 000 no viņiem gāja bojā. Kaut gan pirms kara igauņi dienēja Igaunijas, Livonijas vai Kurzemes pulkos, kara laikā igauņi nonāca visās frontēs.

 

1914. gada 28. augusts
Vācu kreiseris “Magdeburg” uzskrien uz sēkļa netālu no Osmusāres salas 

Lielākā daļa kuģa apkalpes tika evakuēta, bet Krievijas kara flotei izdevās sagūstīt 45 jūrniekus un virsniekus, kā arī pārtvert Vācijas flotes kodus.

1915. gada 1. maijs
Vācijas kara flote ierodas Rīgas jūras līcī

1915. gada 1. maija naktī vācu kara flote ienāca Rīgas jūras līcī un nosūtīja karaspēka vienību uz Roņu salu. Karavīri uz salas izcēlās ap pulksten 3.00. Viņi cerēja tur sastapt Krievijas karavīrus un atrast radio staciju. Vācieši iznīcināja bākas augšdaļu, tostarp gaismekli un petrolejas noliktavas. Četri bākas sargi tika saņemti gūstā.

1915. gada 1. augusts
Brīvprātīgo latviešu strēlnieku bataljonu formēšana

13. jūlijā atsākas vācu uzbrukums. Līdz jūlija beigām Vācijas armija okupē daļu Kurzemes guberņas - mūsdienu Latvijas rietumu daļu, un turpina virzīties uz austrumiem, ieņemot pozīcijas gar Daugavu. Latviešu politiskās aprindas vienojas par nepieciešamību panākt nacionālo karaspēka vienību izveidošanu Krievijas armijas sastāvā ar mērķi nosargāt Rīgu un atbrīvot Kurzemi no Vācijas karaspēka. Tiek izdota pavēle par pirmo divu brīvprātīgo latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, skan aicinājums – "Pulcējaties zem latviešu karogiem!"  12. augustā sāk darbu uzņemšanas komisija, divu dienu laikā piesakās 472 brīvprātīgie.

1915. augusts
Rīgas jūras līcī notiek vairākas nenozīmīgas sadursmes starp Vācijas un Krievijas jūras kara floti

Vācijas kara flote centās izlauzties caur Krievijas jūras kara flotes Baltijas flotes mīnu laukiem un palīdzēt vācu karaspēkam notiekošajā uzbrukumā ap Rīgu. Vācijas kara flotes mērķis bija iznīcināt Krievijas jūras kara flotes Baltijas flotes vienības, kas darbojās Muhu jūras šaurumā, kā arī saspridzināt nocietinājumus pie Daugavas ietekas jūrā un Pērnavas ostā. Vācijas kara flote arī bombardēja Kuresāres un Romasāres ostu, taču bez īpašiem panākumiem.

1915. gada 20. augustā tika mēģināts izcelties krastā Pērnavā, bet krievu karaspēks to nepieļāva. Pērnavas komandieris pulkvedis Aleksandrs Rodzjanko baidījās, ka ieradīsies skaitliski lielāks Vācijas karaspēks, un pavēlēja iznīcināt pilsētas nozīmīgākās ēkas, piemēram, celulozes fabriku “Waldhof” un Pērnavas spēkstaciju. Kaut gan Vācijas kara flotes aktivitātes bija neveiksmīgas, Rīgas jūras līcis kļuva par vienu no aktīvākajām kauju vietām nākamajos divos gados.

1916. gads
Fronte pie Rīgas un Daugavas

Latvijas teritorijā nostabilizējas frontes līnija un turpinās ierakumu karš ar daudziem nesekmīgiem mēģinājumiem frones līniju pārraut. Martā un jūlijā notiek kaujas pie Ķekavas un Jēkabpils placdarmā, kā arī pie Ilūkstes. Augustā turpinās kaujas pie Smārdes.  No aprīļa līdz oktobrim latviešu strēlnieki cīnās Nāves salā, kur neļauj vāciešiem šķērsot Daugavu un doties uz Rīgu, ienaidnieks pielieto indīgas gāzes un iet bojā 240 strēlnieku. 23.-29. decembrī  (pēc vecā kalendāra) notiek tā sauktās Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā. Strēlnieki dodas uzbrukumā, cerot atbrīvot Jelgavu un Kurzemi, taču cieš milzīgus zaudējumus. 

1917. gads
Krievijas armijas sabrukums un Rīgas ieņemšana

Karam ieilgstot, Krievijas iedzīvotāju un politisko spēku vidū palielinās neapmierinātība ar cara varu un 1917. gada februāra revolūcijā cars zaudē troni un tiek izveidota Krievijas Pagaidu valdība. Novembrī to apvērsumā gāž lielinieki, jeb boļševiki - Komunistu partijas radikālais spārns ar V.I. Ļeņinu priekšgalā. Krievijas armija ir vāja – to izmanto Vācija un 1917. gada septembra sākumā uzsāk Itjē ofensīvu un ieņem Rīgu.  Latviešu strēlnieki kaujā pie Juglas aizkavē vācu uzbrukumu, ļaujot izglābt Krievijas 12. armiju. 1917. gada oktobrī vācu jūras kājnieki uzsāka operāciju Albion un ieņēma Rietumigaunijas salas.

1917. gada 30. marts
Krievijas Pagaidu valdība pavēl zemes, kur pārsvarā dzīvo etniskie igauņi, apvienot vienotā autonomā Igaunijas guberņā, kuru pārvaldīs guberņas komisārs

Līdz ar guberņas komisāra amatu tika izveidots likumdevēja orgāns, saukts par Provinču asambleju, kuras vēlēšanas notika pavasarī un vasarā. Tas izraisīja strauju politiskās aktivitātes pieaugumu, un sāka veidoties politiskās partijas. Starp nacionālistiski noskaņotiem politiķiem sāka izplatīties doma par Igaunijas neatkarības panākšanu Krievijas Republikā. Pieauga arī boļševiku jeb lielinieku popularitāte. Viņi uzraudzīja strādnieku padomju veidošanos pilsētās un Igaunijā izvietotajās militārajās vienībās.

1917. gada aprīlis
Igaunijas militāro vienību veidošanās

Tika formētas Igaunijas militārās vienības, kuras līdz decembrim apvienoja, izveidojot 1. Igaunijas kājnieku pulku. Desmitiem tūkstoši igauņu karavīru, kuri bija izkaisīti pa dažādām Krievijas Impērijas armijas militārajām vienībām, atgriezās, lai 1917. gadā izveidotu igauņu militārās vienības. Tās veidoja pamatu Igaunijas armijai, kurai vēlāk izdevās gūt uzvaru Brīvības cīņās.

1917. gada 12. oktobrī tika sākts Vācijas desants ar mērķi ieņemt Rietumigaunijas salas (operācija “Albion”), un tas ilga pusotru nedēļu. Izcelšanās krastā notika pie Tagalahtas. Operāciju vadīja kājnieku ģenerālis Hugo fon Katens, kurš bija XIII rezerves korpusa virspavēlnieks. Uzbrukumā bija iesaistīti 24 600 virsnieki un karavīri, 8500 zirgi, 2500 rati, 40 lielgabali, 220 ložmetēji un 80 mīnmetēji.

1917. gada 15. novembris
Provinču asambleja pasludina sevi par augstāko varas iestādi Igaunijā

Kaut gan asambleju tajā pašā dienā boļševiki izformēja, tā nodrošināja likumīgu pamatu pašnoteikšanās tiesībām.

1917. gada 29. novembris
Valkā izveido Latviešu pagaidu nacionālo padomi

Tā bija politiska organizācija, kuru veidoja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, Latvijas politisko partiju pārstāvji, Vidzemes pagaidu zemes padome un Latgales pagaidu zemes padome. Kad vācu armija karā guva panākumus, nacionālā padome tikās arī Petrogradā, slēpjoties no boļševiku jeb lielinieku režīma. Padomei bija būtiska loma Latvijas neatkarības idejas stiprināšanā rietumu sabiedroto priekšā.

1918. gads
Vācu jūgā

Pēc Brestļitovskas miera sarunu izgāšanās 1918. gada 16. decembrī Vācijas armijas vadība paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts. Militārās operācijas “Dūres sitiens” (vāciski: Faustschlag) laikā vācu armija bez sevišķas pretestības ātri virzījās uz priekšu pa dzelzceļa līnijām. 18. februārī Vācijas karaspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Igaunijas un Pleskavas virzienā. Jau 19. februārī Ļeņins piedāvāja vācu pusei slēgt miera līgumu ar jebkādiem nosacījumiem. 3. martā tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums starp Vāciju un Krieviju. Pilnīga Vācijas okupācija nozīmēja to, ka latviešu strēlnieki pārgāja Krievijas armijas rindās un pievienojās boļševikiem kā Latviešu sarkano strēlnieku divīzija Padomju Sarkanās armijas sastāvā.

1918. gada 24. februāris
Igaunijas Glābšanas komiteja pasludina Igaunijas Republikas neatkarību

Valsts neatkarība tika pasludināta īsajā brīdī, kad Krievijas spēki atkāpās, bet Vācijas spēki vēl nebija okupējuši visu Igauniju. Nākamajā dienā Tallinā tika izveidota pagaidu valdība (ar Konstantīnu Petsu kā ministru prezidentu), kas pie varas bija vien dažas dienas, pirms vācu karaspēks ieņēma Tallinu. Vācijas Impērija neatzina jaunizveidoto Igaunijas Republiku. Tika mēģināts no okupētajām Igaunijas un Latvijas zemēm izveidot Baltijas Hercogisti kā Vācijas satelītvalsti. Bija iecerēts, ka to pārvaldītu vācbaltieši. Šis plāns izgāzās pēc Centrālo lielvalstu sakāves 1918. gada novembrī. Pēc tam Vācija sāka izvest savu karaspēku no Igaunijas.

1918. gada 11. novembris
Pirmā pasaules kara beigas

Kamēr rietumu frontē ieroči jau bija nolikti, austrumos karš vēl turpinājās. Pie varas atgriezās Igaunijas Pagaidu valdība, un tika izveidota Igaunijas Aizsardzības līga, kas sniedza militāro atbalstu. Tikmēr Latvijas politiskie spēki turpināja vienoties par kopīgu platformu valsts neatkarības pasludināšanai.

1918. gada 12. novembris
Pagaidu valdība nolemj veidot regulāro armiju

1918. gada 16. novembrī tika izziņota obligātā mobilizācija profesionāliem karavīriem un brīvprātīga mobilizācija pārējiem. Tā radās Igaunijas Aizsardzības spēki.

1918. gada 18. novembris
Latvijas Republikas nodibināšana

Latvijas Tautas padome pasludina Latvijas Republikas nodibināšanu. Apvienojoties nacionālajiem un pretlielinieciskajiem politiskajiem spēkiem, tiek izveidota nacionāla Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā, kura no vācu okupācijas militārajām institūcijām pakāpeniski pārņem Latvijas civilpārvaldi.

1918. gada 19. novembris
Vācijas valdības pārstāvji paraksta līgumu, saskaņā ar kuru vara pār Igaunijas teritorijām tiek nodota Igaunijas Pagaidu valdībai