1918 – 1920 I Neatkarības kari - laika līnija
Pirmā pasaules kara beigas iezīmēja Latvijas un Igaunijas neatkarības karu sākumu. Atbrīvojoties no daudzajiem ienaidniekiem, abas jaunās republikas pierādīja spēju pastāvēt kā neatkarīgas valstis.
1918. gada novembris
Padomju Krievija iebrūk neatkarīgajā Latvijā
Padomju Krievija anulē Brestļitovskas miera līgumu, ar ko tā bija atteikusies no Baltijas teritorijas par labu Vācijai. 22. novembrī Sarkanā armija šķērso Latvijas robežu un 9. decembrī bez kaujas ieņem Daugavpili. Tikmēr Maskavā lielinieku piekritēji pasludina Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku ar Pēteri Stučku vadībā. Padomju Krievija uzbrukumā iesaista Latviešu sarkano strēlnieku vienības.
1918. gada 28. novembris
Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara sākums
Sarkanā armija iekaro Narvu, izraisot bruņotu konfliktu starp Padomju Krieviju un Igaunijas Republiku.
1918. gada 29. novembris
Narvā tiek dibināta Igaunijas Darba komūna, šķietami neatkarīga Igaunijas Padomju republika
Patiesībā tā bija Padomju Krievijas marionešu valsts, ko izveidoja tikai nolūkā militāro konfliktu atspoguļot kā pilsoņu karu. Tikmēr visu laiku pagrīdes komunistu aģitētāji aktīvi sabotēja Igaunijas centienus valsts iekšienē. To viņi turpināja darīt arī Brīvības cīņu laikā.
1918. gada decembris
Sarkanā armija turpina strauji virzīties uz priekšu Ziemeļigaunijā
1918. gada decembrī turpinājās Sarkanās armijas straujā virzība uz priekšu Ziemeļigaunijā. Jehvi, Kunda, Rakvere, Tapa un Aegvīdu viena pēc otras krita boļševiku rokās. 1919. janvārī Sarkanā armija atradās tikai 40 km attālumā no Tallinas. Dienvidigaunijā 1918. gada 2. decembrī Sarkanā armija sāka uzbrukumu trijās kolonnās (kopā aptuveni 5000 karavīru), dodoties no Pleskavas rietumu virzienā. Pirmā kolonna virzījās uz Tartu, otra devās Veru-Valgas-Valmieras virzienā, bet trešā gāja uz Latviju, Pitalovas (Abrenes)-Gulbenes-Pļaviņu virzienā. 1918. gada 8. decembrī Sarkanā armija okupēja Veru, bet 18. decembrī – Valgu. 22. decembrī Tartu krita, neraugoties uz Igaunijas spēku un krievu Baltās armijas jeb baltgvardu Ziemeļu divīzijas skaitlisko pārākumu.
1918. gada 7. decembris
Līgumu ar Vāciju par bruņoto spēku veidošanu Latvijas aizstāvībai
Jaunizveidotajai Latvijas valstij nav savas armijas, tādēļ Latvijas Pagaidu valdība noslēdz līgumu ar Vācijas valdības pilnvaroto par bruņoto spēku veidošanu. Tajos iekļauj no vācu 8. Armijas brīvprātīgajiem izveidoto Dzelzs brigādi (vēlāk divīziju) un vācbaltu veidoto Landesvēru, kurās iekļautas arī latviešu rotas.
1918. gada 17. decembris
P. Stučkas valdības izveidošana
Maskavā lielinieku piekritēji pasludina Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku ar Pēteri Stučku vadībā.
1918. gada 23. decembris
Pulkvedis Johans Laidoners tiek iecelts par armijas virspavēlnieku, un viņam tiek dots uzdevums izspiest Sarkano armiju no Igaunijas.
1919. gada janvāris
Frontes līnija stabilizējas
Līdz gadu mijai Sarkanā armija Igaunijā bija iztērējusi spēkus, un frontes līnija stabilizējās. Janvāra pirmajā nedēļā Sarkanās armijas tālākā virzība tika apturēta un tika rīkots pretuzbrukums. Vienlaikus aiz frontes līnijām veidojās igauņu armija. Notika obligātā mobilizācija, un jaunās karaspēka vienības tika sūtītas uz fronti.
Tallinā ieradās Britu Karaliskās Jūras kara flotes eskadriļa, un lielu atbalstu Igaunijai sniedza arī somu brīvprātīgie spēki. Apziņa, ka viņi nav vieni cīņā pret Padomju Krieviju, būtiski uzlaboja karavīru un tautas noskaņojumu.
Līdz 1919. gada 5. janvārim bija mobilizēti 14 000 vīru, un igauņi spēki uzsāka pretuzbrukumu. 1919. gada 19. janvārī tika atbrīvota Narvas pilsēta, un 22. janvārī igauņu karaspēks kontrolēja Narvas upi visā tās garumā no Narvas-Jēsū līdz Vasknarvai.
1919. gada 11. janvārī maršrutā Rake-Tartu uz Tartu devās bruņuvilcieni, un ar Kuperjanova partizānu bataljona palīdzību 14. janvārī pilsēta tika atbrīvota. Pēc pilsētas atbrīvošanas tanki kopā ar Igaunijas armijas 2. divīziju devās uzbrukumā, līdz janvāra beigām sasniedzot Igaunijas robežu. 1. februārī igauņu spēki atbrīvoja Valgu un Veru. 4. februārī igauņu karaspēks ieņēma Petseri dienvidu frontē. 1919. gada 24. februārī ģenerālis Laidoners Igaunijas Provinču asamblejai ziņoja, ka ienaidnieks ir padzīts no Igaunijas teritorijas.
1919. gada 3. janvāris
Padomju Krievijas Sarkanā armija ienāk Rīgā
Padomju Latvijas armijas vienībām tuvojoties Rīgai, tās pie Inčukalna nesekmīgi mēģina aizkavēt Landesvēra daļas. Lielākās sabiedrības daļas atbalsts ir lielinieku pusē, tāpēc Latvijas Pagaidu valdība Studentu rotas pavadībā spiesta pārcelties uz Liepāju, bet pārējās vienības atkāpjas uz Jelgavu. Naktī uz 4. janvāri Rīgā ar vilcienu ierodas Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība. Turpmākos piecus mēnešus Rīgā, Kurzemē un Vidzemē valda “sarkanais terors” un bads, izraisot iezdzīvotāju naidu pret lieliniekiem. Lielinieku rokās ir gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot Liepājas apkārtni.
1919. gada 5. janvāris
Latviešu atsevišķa bataljona dibināšana
Apvienojot Latvijas pagaidu valdībai uzticīgās vienības, kuras atkāpušās uz Jelgavu, tiek dibināts 1. Latviešu atsevišķais bataljons, ko komandē pulkvedis Oskars Kalpaks. Vienības turpina atkāpties līdz Ventas līnijai.
1919. gada 20. janvāris
Latviešu vienības Igaunijā
Latvijas pagaidu valdības pārstāvji Igaunijā noslēdza vienošanos ar Igaunijas valdību par latviešu karaspēka vienību formēšanu Igaunijas teritorijā pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā. Šo militāro formējumu sauca par Ziemeļlatvijas brigādi.
1919. gada 31. janvāris
Paju kauja
Paju kaujā Igaunijas bruņoto spēku Tērbatas-Valgas armijas vienība cīnījās pret Sarkanās armijas latviešu strēlniekiem. Cīņā par Paju muižu igauņu spēki ieņēma Valgu un nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Kaujā nāvējošus ievainojumus guva Jūlijs Kuperjanovs, kurš vadīja igauņu ofensīvu. Tā bija viena no asiņainākajām kaujām Igaunijas Neatkarības karā. Igauņu pusei bija 34 kritušie, bet vēl 12 vēlāk mira no gūtajiem ievainojumiem, divi kaujā pazuda bez vēsts, bet 92 tika ievainoti. Skaitot kaujā kritušos, no ievainojumiem mirušos un bezvēsts pazudušos (kuri, visticamāk, krita kaujā neilgi pirms tās beigām), Sarkanā armija zaudēja ap 30 karavīru. Vismaz 40 karavīru tika ievainoti.
1919. gada marts - maijs
Kurzemes un Rīgas atbrīvošana no lieliniekiem
Februārī visu pretlieliniecisko spēku vadību Kurzemē un Ziemeļlietuvā pārņem ģenerālis Ridigers fon der Golcs. Viņa rīcībā ir Landesvērs ar latviešu vienībām tajā, Dzelzs divīzija un vācu 6. Rezerves korpuss. 3. martā tiek uzsākta operācija "Atkusnis" ("Tauwetter”) Kurzemes un Zemgales atbrīvošanai. 6. martā pārpratuma sadursmē ar vācu Borha bataljonu krīt pulkvedis Oskars Kalpaks un vēl 3 virsnieki, bet latviešu vienību vadību pārņem pulkvedis-leitnants Jānis Balodis. Uzbrukums turpinās un vairākās secīgās kaujās Sarkanā armija tiek atspiesta līdz Lielupei.
1919. gads
Cīņas Dienvidigaunijā
1919. gadā visvairāk cīņu notika Dienvidigaunijā. Ziemeļigaunijā frontes līnija saglabājās pie Narvas upes līdz kara beigām. Februāra beigās Sarkanā armija devās jaunā uzbrukumā Veru un Valgas virzienā, un laiku pa laikam nonāca vien dažu kilometru attālumā no šīm pilsētām.
1919. gada martā tika izveidota armijas 3. divīzija, kuru vadīja ģenerālmajors Ernsts Peders. Tai pievienojās tanki un bruņumašīnas ar kājnieku bataljoniem (Kuperjanova partizānu bataljonu un Kaleva bataljonu), un tika izveidota Tanku divīzija, ko vadīja kapteinis Antons Irvs. Pēc Irva nāves aprīlī vadību pārņēma kapteinis Karls Partss.
Aprīlis bija izšķirošākais laiks karā. Igauņu spēkiem izdevās atvairīt Sarkanās armijas uzbrukumu, kas ilga divus mēnešus.
1919. gada 16.aprīlis
Apvērsums Liepājā pret Latvijas Pagaidu valdību
Lai veidotu Vācijai labvēlīgāku Latvijas politiku, 1919. gada 16.aprīlī vācu Pfefera bataljona un Landesvēra Triecienbataljona vienības ar fon der Golca atbalstu padzen Latvijas Pagaidu valdību, tās vietā izvirzot provācisku valdību Oskara Borkovska, bet no 10. maija - Andrieva Niedras vadībā. Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība patveras uz kuģa "Saratov", Liepājas ostas reidā, Antantes kara kuģu aizsardzībā. Andrieva Niedras valdība pastāv līdz jūnija beigām, kad pēc zaudējuma Cēsu kaujās tā savas pilnvaras nodod Antantei. 27. jūnijā Kārļa Ulmaņa valdība atgriežas Liepājā, bet 8. jūlijā ar "Saratov" ierodas Rīgā. Šis laika posms Latvijas vēsturē ieguvis nosaukumu "Trīs valdību periods."
1919. gada 23. aprīlis
Tallinā tiek sasaukta Igaunijas Satversmes sapulce
Tās lielākie sasniegumi bija valsts konstitūcijas un Zemes likuma pieņemšana. Zemes likums ļāva īstenot radikālās zemes reformas 1920. gadā. To mērķis bija nacionalizēt lielajiem zemes īpašniekiem (pārsvarā vāciešu izcelsmes) piederošās teritorijas un sadalīt tās zemniekiem – jo īpaši Brīvības cīņu veterāniem.
1919. gada maijs
Kaujas Padomju Krievijā un Latvijā
Krievu Baltās armijas jeb baltgvardu Ziemeļu divīzija sāka gatavot uzbrukumu Petrogradai. Igauņu militārā pavēlniecība plānoja palīdzēt Ziemeļu divīzijai, lai izveidotu buferzonu starp Igauniju un Sarkano armiju.
Ziemeļu divīzija sāka uzbrukumu 13. maijā un līdz jūnija sākumam bija ieņēmusi lielāko daļu no Petrogradas guberņas. Ziemeļu divīzijas virzība sekmēja arī situāciju dienvidu frontē, un igauņu karaspēks spēja pāriet uzbrukumā. 25. maijā tas ieņēma Pleskavu, kura nākamajā dienā tika nodota krievu baltgvardu rokās.
Igaunijas bruņoto spēku 3. divīzija 1919. gada 17. maijā devās uzbrukumā Valmierai, bet sākotnēji tas bija nesekmīgs. Latviešu vienības, Baltijas landesvērs un Dzelzs divīzija 22. maijā atbrīvoja Rīgu, sekmējot 3. divīzijas tālāko virzību. Pēc jauna uzbrukuma Sarkanā armija bija spiesta atkāpties, un 26. maijā Valmiera tika atbrīvota. 29. maijā karaspēks sasniedza Limbažu-Smiltenes frontes līniju. Lai uzlabotu iedzīvotāju un 2. Cēsu kājnieku pulka noskaņu, karavīri 30. maijā maršēja caur Cēsīm, bet 31. maijā caur Raunu.
Visas pārējās Igaunijas 2. divīzijas vienības, tostarp 1. Valmieras pulks un dāņu brīvprātīgo grupa 27. maijā no Igaunijas dienvidaustrumiem devās uzbrukumā uz Latviju. Uzbrukuma galvenais balsts bija 1. Jātnieku pulks. Uzbrukums bija ļoti sekmīgs: Alūksnes ieņemšana 30. maijā izraisīja vērienīgu pārrāvumu un atspieda ienaidnieka aizsardzības līnijas tālu uz atpakaļ. Gulbenes dzelzceļa mezgls tika ieņemts 31. maijā. Līdz 5. jūnijam karaspēks bija sasniedzis Daugavu Dienvidlatvijā un ieņēma Krustpili un Jēkabpili.
Līdz 5. jūnijam igauņu karaspēks bija atbrīvojis lielāko daļu Ziemeļlatvijas no Sarkanās armijas, un pilsoniskā vara tika nodota Kārļa Ulmaņa vadītajai valdībai.
1919. gada 22. maijs
Rīgas atbrīvošana
Uzbrukums Rīgai sākās 22. maijā. Boļševiki tika sakauti un bēga, ātri pametot Rīgu un Vidzemi un ieņemot pozīcijas Latgalē. Padomju Latvijas valdība vispirms atstāja Latviju, bet jūlijā atgriezās Rēzeknē.
1919. gada jūnijs
Kampaņa pret landesvēru
karagājienu ziemeļaustrumu virzienā. Jūnija sākumā tās sastapās ar Igaunijas armiju un Ziemeļlatvijas brigādes vienībām. Šī sadursme noslēdzās ar to, ka igauņu karaspēks sakāva ģenerālmajora Rīdigera fon der Golca armiju, ko veidoja vācu karavīri un vācbaltiešu dižciltīgie gan no Igaunijas, gan Latvijas teritorijām. Sakaujot landesvēru, Igaunija bija nodrošinājusi draudzīgas attiecības ar tās dienvidu kaimiņvalsti – Latvijas Republiku, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis un viņa vadītā valdība. Tā kā Austrumlatvija vēl nebija atbrīvota no Sarkanās armijas un latviešu karaspēkam vajadzēja laiku pārgrupēties, igauņu armijas virspavēlniecība nolēma palīdzēt aizstāvēt latviešu fronti līdz 1919. gada decembrim.
1919. gada 19.–23. jūnijs
Cēsu kaujā Ziemeļlatvijā igauņu karaspēks cīnījās pret Vācijas landesvēru
Pēc sadursmēm jūnija sākumā un 10 dienu ilga pamiera netika panākta vienošanās par abu pušu tiesībām uz šo teritoriju, tāpēc saasinājās konflikts starp latviešu, igauņu un vācu karaspēka daļām. Latvijas valdības un Igaunijas armijas karaspēka pagaidu daļas piedalījās kaujā pie Cēsīm, kur sakāva Vācijas landesvēru un Dzelzs divīziju. Sakautās ienaidnieka karaspēka daļas atkāpās uz Rīgu, un pēc Strazdmuižas pamiera noslēgšanas 3. jūlijā tās atkāpās tālāk Zemgales virzienā. Landesvēru veidoja vācbaltiešu karavīri, un tas tika pārformēts par latviešu militāro vienību, kuru nosūtīja uz frontes līnijām Latgalē. Kaujas pēdējā diena – 23. jūnijs – Igaunijā tiek atzīmēta kā Uzvaras diena.
1919. gada 10. jūlijs
Latvijas armijas dibināšana
Apvienojot pulkveža Jāņa Baloža komandēto Dienvidlatvijas brigādi ar pulkveža Jorģa Zemitāna komandēto Ziemeļlatvijas brigādi, tiek izveidota Latvijas armija ģenerāļa Dāvida Simansona vadībā. Armiju sākotnēji veido divas divīzijas - no Dienvidlatvijas brigādes saformē Kurzemes divīziju ar 1. Liepājas, 2. Venstpils, 3. Jelgavas kājnieku pulku, bet no Ziemeļlatvijas brigādes saformē Vidzemes divīziju ar 4. Valmieras, 5. Cēsu un 6. Rīgas kājnieku pulku. Gatavojoties Latgales atbrīvošanai, augustā sāk formēt Latgales divīziju ar 7. Siguldas, 8. Daugavpils un 9. Rēzeknes kājnieku pulku, savukārt 1920. gada janvārī - Zemgales divīziju ar 10. Aizputes, 11. Dobeles un 12. Bauskas kājnieku pulku. Armiju papildina artilērijas daļas, jātnieku, inženieru un tehniskās vienības - tostarp aviācija un flote.
1919. gada jūlijs-augusts
Pleskavas un Sanktpēterburgas guberņu okupācija
1919. gada maijā uzsāktā uzbrukuma rezultātā Ziemeļu divīzija ieņēma lielāko daļu Pleskavas un Sanktpēterburgas guberņu. Igaunijas un Lielbritānijas flotes, kā arī Ingrijas somu izveidotais pulks palīdzēja Ziemeļrietumu armijai virzīties uz priekšu. Sarkanā armija uzsāka pretuzbrukumu maija beigās; līdz augusta beigām Ziemeļrietumu armija ieņēma Džamburgas un Oudovas apriņķi.
1919. gada 8. oktobris
Bermontiāde
Rietumkrievijas brīvprātīgo armija Pāvela Bermonta-Avalova vadībā uzbruka Rīgai. Viņš bija godkārīgs virsnieks ar stingru nostāju pret boļševikiem un cerēja atjaunot cara varu Krievijā. Bermonta armiju veidoja no Vācijas gūsta atbrīvotie krievu karagūstekņi un vācu brīvprātīgo korpusi (Freikorps), kuri armijas rindām pievienojās pēc sakāves Cēsu kaujās.
Antante sniedza Latvijai militāro, materiālo un tehnisko palīdzību cīņā pret Bermonta-Avalova armiju. Igaunija īslaicīgi norīkoja palīgā bruņuvilcienu. Frontes līnijas Rīgas centrā atradās aptuveni mēnesi.
1919. gada septembris–novembris
Ziemeļrietumu armija
1919. gada septembrī Ziemeļrietumu armija sāka plānot jaunu uzbrukumu Petrogradai, jo Igaunijas valdība meklēja iespēju noslēgt mieru ar Padomju Krieviju, un tas apdraudētu Ziemeļrietumu armijas pastāvēšanu Igaunijā un Krievijas ziemeļrietumos. Uzbrukums tika sākts 1919. gada 28. septembrī un bija sekmīgs. Līdz 21. oktobrim armija bija sasniegusi Petrogradu. Lielbritānijas un Igaunijas kara flote palīdzēja uzbrukumā no jūras. Lai palīdzētu Ziemeļrietumu armijai, igauņu armijas virspavēlniecība nosūtīja pulku ar aptuveni 2000 karavīriem, kuri ieņēma jūras cietoksni pie Krasnajas Gorkas. Dienvidu frontē igauņu karaspēka daļas sāka uzbrukumu Ostrovas un Porhovas virzienā, lai Ziemeļrietumu armija varētu vieglāk virzīties uz Petrogradu, bet skarbo laika apstākļu un zemes reljefa dēļ uzbrukumi bija neveiksmīgi. Igauņu karavīri nevēlējās iet dziļi Krievijas teritorijā – karš bija visus nogurdinājis. Līdz oktobra beigām Ziemeļrietumu armijas spēki bija izsīkuši, un armija līdz ar daudziem kara bēgļiem no Krievijas ziemeļrietumiem devās atpakaļ uz Igauniju.
1919. gada 11. novembrī Igaunijas Pagaidu valdība nolēma izformēt Ziemeļrietumu armiju. Taču kaujai gatavās armijas daļas palika frontes līnijā līdz Brīvības cīņu beigām.
Lai palīdzētu Latvijas armijai cīņā pret Bermonta-Avalova Rietumu armiju, 1919. gada 11. oktobrī uz Rīgu tika nosūtīti divi bruņuvilcieni no Bruņuvilcienu divīzijas, kopumā 11 lielgabalu, 60 ložmetēju un ap 400 karavīru. Bruņuvilcieni devās prom, kad Latvijas armija guva virsroku un pārgāja pretuzbrukumā.
1919. gada novembris
Pēdējās kaujas ar Padomju Krieviju
Novembrī Sarkanā armija atkal bija pie Igaunijas robežas, un Viru apkaimē 1919. gada novembrī un decembrī norisinājās Brīvības cīņu sīvākās kaujas. Padomju karavadoņi karā pret Igauniju nosūtīja divas armijas. Kopā 60 000 karavīru. Igaunija stājās pretim ar 20 000 karavīru. Dienvidu frontē situācija bija mierīga. Padomju Krievijai neizdevās pārraut Igaunijas aizsardzības līnijas, un 1919. gada 31. decembrī uz laiku tika noslēgts pamiers.
1919. gada 11. novembris
Uzvara Rīgā
Bermonts-Avalovs un viņa karaspēks tika patriekti no Rīgas. Par godu šim notikumam tika izveidots Lāčplēša Kara ordenis. Mūsdienās šajā datumā ir atceres diena.
1919. gada 25. novembris
Karš ar Vāciju
Pēc vācu karaspēka sakāves Kurzemē Latvijas pagaidu valdība pieteica karu Vācijai. 1920. gada 15. jūlijā tika noslēgts Pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju. Uzbrukums Rīgai aizkavēja Latgales atbrīvošanu, kas bija nozīmīgs priekšnosacījums Satversmes sapulces vēlēšanu rīkošanai Latvijā.
1919. gada 5. decembris
Sākas miera sarunas ar Padomju Krieviju
1920. gada 3. janvāris
Latgales atbrīvošana no boļševikiem
1919. gada augusta beigās Polijas armija uz austrumiem no Daugavpils izveidoja frontes līniju pret boļševikiem. Līdz decembrim Latvija un Polija vienojās par vienlaicīgu un saskaņotu militāro operāciju Latgales atbrīvošanai. Tā tika sākta 3. janvārī, kad Polija uzbruka Daugavpilij. 9. janvārī tika sākta latviešu ofensīva Ziemeļlatgalē, bet 20. janvārī Latvijas armija un landesvērs sāka Rēzeknes atbrīvošanu.
1920. gada 3. janvāris
Stājas spēkā pamiers starp Igauniju un Padomju Krieviju
1919. gada 31. decembrī Tartu miera sarunās tika noslēgta vienošanās par uguns pārtraukšanu, kas paredzēja no 1920. gada 3. janvāra pulksten 10.30 izbeigt visas militārās operācijas starp Igauniju un Padomju Krieviju. Saskaņā ar pamiera noteikumiem visas militārās operācijas bija jāaptur līdz 10. janvārim, un pēc tam jebkura no pusēm varēja atsākt operācijas, par to paziņojot 24 stundas iepriekš. Par laimi, tas nenotika, un 1920. gada 2. februārī Igaunija un Padomju Krievija parakstīja Tartu miera līgumu.
1920. gada 1. februāris
Slepenais pamiers
Stājās spēkā slepens pamiers starp Latviju un Padomju Krieviju. Latvijai vienošanās par pamieru bija jātur slepenībā, lai izvairītos no nesaskaņām ar Poliju, kā arī Antantes bloka valstīm. Tika sāktas miera sarunas ar Padomju Krieviju.
1920. gada 2. februāris
Tartu miera līguma parakstīšana
Parakstot Tartu miera līgumu, Krievija pilnībā atzina Igaunijas neatkarību un atteicās no jebkādām pretenzijām uz Igaunijas teritorijām.
1920.gada 11.augusts
Latvijas Neatkarības kara beigas
Sakaujot vācu spēkus Kurzemē, Lavijas Pagaidu valdība 1919. gada 25. novembrī piesaka karu arī Vācijai. Karastāvoklis starp abām valstīm beidzas tikai 1920. gada 15. jūlijā. Nepilnu mēnesi vēlāk, pēc garām un sarežģītām miera sarunām, 11. augustā Latvija noslēdz mieru ar Padomju Krieviju. Miera līgumā Padomju Krievija uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. Latvijas Neatkarības karš ilgst 628 dienas un tā laikā Latvijas teritorijā apvienoja latviešu vēsturiski apdzīvotās teritorijas Kurzemi, Zemgali, Sēliju, Vidzeme un Latgale.