Par laiku no Latvijas un Igaunijas neatkarības iegūšanas un Lietuvas neatkarības atjaunošanas pēc Pirmā pasaules kara saglabājušās daudzas liecības – kauju vietas, militāras būves, vēsturiski foto, atmiņas. Tās veido kopīgu militārā mantojuma stāstu par to, kā Pirmā pasaules kara beigās radās trīs valstis, kā tās nosargāja savu pastāvēšanu Neatkarības karos, kā tās sagrāva Otrais pasaules karš, kādēļ vairāk kā desmit gadus pēc kara nacionālie partizāni pretojās padomju okupācijas varai, un kā pēc gadu desmitiem ilgušās okupācijas neatkarība tika atjaunota. Stāsts ir ne tikai par politiskiem notikumiem, bet arī par cilvēkiem un dzīvi dažādu karu un okupāciju laikā.

I Pirmais pasaules karš 1914. - 1918.

Vēl pirms Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu izveidošanās, gan latviešu, gan igauņu un lietuviešu karavīri cīnās Pirmajā pasaules karā Krievijas impērijas armijas sastāvā. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Lietuva, Latvija un Igaunija pasludina neatkarību. Taču oficiālas kara beigas nenozīmē, ka iestājies miers. 

Neatkarības kari 1918. – 1920.

Pirmā pasaules kara beigas iezīmēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības karu sākumu. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nākas nosargāt savu pastāvēšanu, vienlaikus cīnoties pret vairākiem militāriem spēkiem un politiskām ambīcijām – Vācijas pretenzijām uz Latvijas un Igaunijas teritorijām, vācbaltu mēģinājumiem izveidot Baltijas valsti, Padomju Krievijas mērķiem pievienot Baltijas valstu teritorijas Padomju Savienībai, bijušo Krievijas impērijas armijas virsnieku centieniem sakaut lieliniekus un atgūt Krievijai Baltijas provinces. Tikmēr Lietuvas armija 1918.-1920. gadā cīnījās pret Padomju Krieviju, krievu-vācu brīvprātīgajiem militārajiem formējumiem un Polijas armiju. Atbrīvojoties no daudzajiem ienaidniekiem, trīs jaunās republikas pierādīja spēju pastāvēt kā neatkarīgas valstis.

Baltijas valstu neatkarība 1920. – 1940.

Pēc karadarbības beigām trīs Baltijas valstis (šajā laikā tām mēdz pieskaitīt arī Somiju) sāk atgūties no kara postījumiem un veido jauno valstu institūcijas un identitāti. Valstīs atgriežas kara bēgļi, veic agrāro reformu un tiek atjaunota un attīstīta rūpniecība un infrastruktūra, kā arī eksports. Notiek brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, kā arī top valstu konstitūcijas un likumdošana pēc Eiropas demokrātiju paraugiem. No jauna uzplaukst izglītība, literatūra un kultūra. Attīstās arī valstu armijas un paramilitārie bruņotie spēki. Lai gan 30. gadu vidū visās trijās valstīs pie varas ir nonākuši nedemokrātiski režīmi, lielākā daļa pilsonisko brīvību saglabājas. Diemžēl, jo tuvāk nāk jauns pasaules karš, autoritārisms un vājā Baltijas valstu sadarbība, īpaši militārajā ziņā, kļūst to neatkarībai aizvien liktenīgāka.

Otrais pasaules karš 1939. – 1945.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Baltijas valstis pasludina neitralitāti. Padomju Savienība un nacistiskā Vācija savstarpēji vienojas par abu totalitāro režīmu ietekmes sfērām, un drīz vien Padomju Savienība okupē Baltijas valstis. 1941. gadā nacisti padzen padomju karaspēku, taču 1944. gadā tas atgriežas. Daudzi latviešu, lietuviešu un igauņu vīri ir spiesti karot abās pusēs.

Nacionālo partizānu kustība - mežabrāļi 1944. – ~1957.

Sākoties Padomju okupācijai, daudzi vīri atsakās sadarboties ar okupācijas režīmu, dodas mežā un turpina pretoties. Dažiem, kuri dienējuši Vācijas vai Somijas bruņotajos spēkos, ir jāslēpjas, baidoties no represijām.

Padomju okupācija un Aukstais karš 1945. – 1991.

Aukstā kara laikā vairākus desmitus gadu Baltija atrodas uz pretējo pušu robežas. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā izvietoti lieli Padomju armijas spēki, uzbūvētas lidostas, militārās ostas, kodolieroču bāzes. Latvija kļūst par, iespējams, visblīvāk militarizēto vietu Padomju Savienībā, īpaši daudzām no vairāk nekā 3000 karaspēka daļām izvietojoties Kurzemē gar Baltijas jūras piekrasti, Jelgavas un Rīgas apkārtnē. Izvietoto militārpersonu skaits mērāms no 200 līdz 350 tūkstošiem. Baltiju, īpaši Latviju un Igauniju, pārpludina pamatā krievu valodā runājoši migranti no citām PSRS republikām, no kuriem daļa strādā lielajos rūpniecības uzņēmumos, kuru darbs daļēji vai pilnībā tiek veltīts militarizācijas apmierināšanai. Tā prasa milzīgu daļu vietējā budžeta – no 40 līdz 60 procentiem, kaut Baltijas republikas vairāk iemaksāja PSRS budžetā nekā saņēma. Karabāžu darbība rada ilglaicīgu vides piesārņojumu. Daudzi Baltijas valstu vēstures pieminekļi tiek iznīcināti. Cilvēkus no pārējās pasaules atdala Dzelzs priekškars. Latvija, Lietuva un Igaunija neatkarību atjauno 1990. un 1991. gadā, tādējādi veicinot pašas Padomju Savienības ātrāku sabrukumu.

Atjaunotā neatkarība 1991-...

Trīs Baltijas valstis atjauno savu pilnīgu neatkarību un okupācijas vara ir sabrukusi. Vairākus  gadus gan vēl jācīnās par smagiem kompromisiem ar okupācijas armijas mantinieci Krieviju par tās karaspēka izvešanu, taču līdz 1995. gadam tas izdodas. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ir laiks cīnīties ar okupācijas sekām, atjaunojot apturētās vai no jauna veidojot savas institūcijas, kas ietver arī ārējās un iekšējās drošības organizācijas. Palīdzīgu roku sniedz Rietumvalstis, piedāvājot zināšanas un ekipējumu. Notiek nelokāma virzība uz atgriešanos Eiropas politikas virsotnēs un pievienošanos eiroatlantiskajai aliansei, lai neatkārtotu nonākšanu vienatnē, kā notika 1930. gadu beigās. Dalība ES, NATO un eirozonā ir kā nosacīta “dzīvības apdrošināšana”, īpaši tad, kad 21. gadsimtā reģionā sākas autoritārās Krievijas agresija Gruzijā un Ukrainā. Taču šoreiz Baltijas “māsas” ir sabiedroto un Rietumu demokrātiskās pasaules daļa un nav vienas.