Pētera Lielā jūras cietoksnis I WW1

Salu, kura aizņem 19 kvadrātkilometrus lielu platību Tallinas līcī, 1912. gadā ieņēma Krievijas Impērijas Jūras kara flote, padzenot no salas vietējos iedzīvotājus. Jūras kara flote uz salas uzbūvēja ostas, dzelzceļu un krasta baterijas, kas bija daļa no Pētera Lielā Jūras cietokšņa. Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā uz salas atradās arī karagūstekņu nometne. Jaunizveidotā neatkarīgā Igaunijas Republika saglabāja salu kā daļu no iekārtotās krasta aizsardzības sistēmas, bet atļāva tajā atgriezties vietējiem iedzīvotājiem. Padomju okupācijas gados salu kontrolēja militārie spēki, kuri tur uzbūvēja jūras mīnu noliktavu un rūpnīcu. Daļu no Padomju armijas pamestajām ēkām un aprīkojuma joprojām var apskatīt uz Naisāres salas. Bunkuru tīkls, kas veido jūras cietoksni, ved dziļi pazemē. Daži bunkuri un artilērijas ieroču balsti joprojām ir saglabājušies. Pilnvērtīga ekskursija pa salu aizņems veselu dienu. Naisāres salu šķērso 40 kilometru garš šaursliežu dzelzceļš, kura izbūve tika sākta cara laikos 1913. gadā. Šobrīd ir atjaunots 2,4 kilometrus garš sliežu posms. Piekrastes Tautas muzejā salas apmeklētāji dažādās ekspozīcijās varēs labāk iepazīt salas vēsturi. Militāro izstādi var apskatīt padomju laika virsdienesta kareivju mītnē Menniku ciemā, kur var uzzināt gan par salas senāko, gan neseno militāro pagātni.

Hidroplānu osta atrodas piekrastē Kalamajas apkaimē Tallinā. To Pirmā pasaules kara laikā pavēlēja uzbūvēt Krievijas imperators Nikolajs II kā daļu no Pētera Lielā Jūras cietokšņa. Muzejs ir izvietots vēsturiskā hidroplānu angārā, un tajā var apskatīt aptuveni 200 autentiskus eksponātus: zemūdeni “Lembit”, 100 gadu vecu ledlauzi “Suur Tõll”, hidroplānu “Short 184”, Igaunijas senāko kuģa vraku, mīnas, lielgabalus un daudz ko citu. Pamatekspozīciju papildina pagaidu izstādes. Hidroplānu angāram ir unikāla arhitektūra: tā jumta kupols bija viena no pirmajām šāda veida plānā betona čaulu konstrukcijām. Apmeklētājiem paredzētās muzeja programmas un materiāli ir aizraujoši un izglītojoši kā pieaugušajiem, tā arī bērniem.

Trīs kvadrātkilometru platībā uz šīs salas Tallinas līča ziemeļaustrumos ir ierīkots plašs krasta aizsardzības bateriju tīkls un trīs kilometrus garais šaursliežu dzelzceļš. Šie objekti ir celti pirms Pirmā pasaules kara, lai papildinātu nocietinājumus, kurus pēc Pētera Lielā pavēles sāka būvēt 18. gadsimtā. Aleksandra Ņevska baterijas celtniecība tika sākta 1915. gadā. 180 metru augstās betona konstrukcijas abos galos atradās barbeti, un uz katra no tiem atradās divi 12 collu lielgabali. 1918. gadā pēc Igaunijas neatkarības pasludināšanas krasta aizsardzības pienākumu pārņēma Igaunijas jūras spēki. Par Aegnas nozīmi Igaunijas krasta aizsardzībā liecina tas, ka aktīvākajā laikā uz salas bija izvietota puse no kareivjiem, kuri dienēja Jūras spēku cietokšņa divīzijā. Esošā infrastruktūra ļāva vietējiem iedzīvotājiem pašiem sagādāt sev iztiku ziemā, jo jūras satiksme nereti bija traucēta. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Jūras spēku Baltijas kara flotes Gaisa aizsardzības nodaļa, kurā ietilpa ap 100 jūras kājnieku, bija dislocēta Aegnas salā līdz 1957. gadam. Jauna pretgaisa baterija, kas sastāvēja no četrām betonētām aizsargpozīcijām, izvietotām ar 45 metru intervālu, tika uzcelta blakus Aleksandra Ņevska baterijas prožektoru bunkuram salas ziemeļrietumu daļā. Tur uzstādīja 40 mm “Bofors” lielgabalus, kurus iepriekš izmantoja Igaunijas bruņotie spēki. Tā kā Igaunijas krasta līnija padomju laikā bija slēgtā zona, ieceļot Aegnas salā atkal tika atļauts vien 20. gadsimta 60. gados. Uz salas joprojām ir skaidri redzamas dažādu militāro periodu atstātās pēdas.

Kādreizējais jūras cietoksnis atrodas Kalamajas apkaimē Tallinā.

Militāro inženieru Etjēna Luija Bulē un Kloda Nikolā Ledū projektēto Patarei cietoksni sāka celt 1829. gadā pēc Krievijas imperatora Nikolaja I rīkojuma. Kompleksu atklāja 1840. gadā, bet tas nebūt nozīmē, ka būvdarbi bija pabeigti. Cietoksnim ir veikta pārbūve: valdīja bažas par to, ka Lielbritānijas un Francijas karaspēks varētu uzbrukt no Baltijas jūras pēc Krimas kara izcelšanās 1853. gadā. Tā patiesi arī notika, taču uzbrukums nepārauga vērienīgā karadarbībā. No Patarei cietokšņa tika raidīti vien daži šāviņi. Kad karadarbībā sāka izmantot sprāgstošos lādiņus, Patarei 1858. gadā pārtrauca izmantot kā cietoksni, un to pārveidoja par kazarmām. Igaunijas brīvvalsts laikā Patarei pārveidoja par cietumu, kas darbojās līdz 2002. gadam. To kā cietumu izmantoja arī Vācijas un Padomju okupācijas laikā. Šo abu režīmu pastrādāto noziegumu dēļ bijušais cietoksnis tautā ir iemantojis drūmu slavu. Arhitektoniski vērienīgajā celtnē, kuras platība aptver četrus hektārus, šobrīd ir iekārtota izstāde “Komunisms ir cietums”, kas sniedz ieskatu komunisma ideoloģijā, komunistiskā režīma noziegumos un ēkas vēsturē. Šo četrus hektārus plašo, iespaidīgo arhitektūras brīnumu sāka renovēt 2020. gadā. Līdz 2026. gadam Patarei tiks iekļauts pilsētas ainavā, un tur būs komerciālās telpas, dzīvokļi un atpūtas iespējas. Ēkas austrumu spārnā tiks saglabāts autentiskais cietuma interjers un cietumnieku pastaigas boksi. Tur jau ir iekārtota gandrīz 1200 kvadrātmetru plaša izstāžu zona, kas iepazīstina ar komunisma ideoloģiju un noziegumiem, kā arī ēkas vēsturi.