Pēdējā igauņu mežabrāļa Augusta Sabbes nāves vieta
Piemiņas vieta

Es cenšos doties uz Paidru katru reizi, kad nāku uz Eesti. 2013. gadā Tartu Linnamaa muzejā organizēju konferenci/izstādi: "Tartu-Vabaduse Saar" - Tartu loma krievvalodīgo kultūrā, kur es krieviski deklamēju krieviem šādu Augustam Sabem veltītu tekstu: Meža brāļi. No igauņu folkloras. Dziļos mežos stāv viensētas Mani vecāki uzaudzināja tajās mājās dziļos mežos, viensētas stāv Sarkanie nolēma uztaisīt savu ligzdu. Ai-tshih-ai-tshah-ai-tshah ai brāļi Mežabrālis ir mans ceļš Ai-tshih-ai-tshah-ai-tshah ai brāļi igauņu meža brāļa ceļš Ne santīma manam vārdam Un es paslēpos mežā viss- diena Bet es nevarētu nekādi nevarētu kalpot Tiblatam. Ai-tshih-ai-tshah-ai-tshah ai brāļi Meža brālis ir mans ceļš Ai-tshih-ai-tshah-ai-tshah ai brāļi igauņu meža brāļa ceļš Tavas acis ir kā upenes Nekad neaizmirsīšu savā sirdī Šīs dārgās ogas paliks ar mani mūžīgi. Ai-tshih-ai-tshah-ai-tshah ai brāļi Mežabrālis ir mans ceļš Ai-tshih-ai-tshah-ai-tshah ai brāļi igauņu meža brāļa ceļš Un mūsu zili-melnbalto veco karogu Mēs saglabāsim līdz laiks nākotnē Kad brīvās Igaunijas rītausmā Tas celsies debesīs. Ai-tshih-ai-tshah-ai-tshah ai brāļi Meža brālis ir mans ceļš Ai-tshih-ai-tshah-ai-tshah ai brāļi igauņu meža brāļa ceļš Šie vārdi ir tev, mana mīlestība, tev, tev , ir visas manas domas un visi mani skatieni, Tas esi tevi, ko es redzu visur, katrā lapā, katrā zāles stiebrā, Šajā bargajā zemē, tik tumša un tik varenība Sen šeit, bet patiesībā -- ne tik ilgi, Purvos gāja, lai nebūtu vergi, Mani meža brāļi, un godībā nomira, Bet cīnījās to līdz galam par cilvēci, Par godu un brīvību, par sini-musta-valge, Ne visi viņu vilināja kuģi, kas grasījās braukt. Ierocis, zemnīca un ideja, spēcīgāka Toreiz asiņainā padomju armija, kas iekaroja visu mūsu zemi Ideja par brīvību savai tautai Nav nekā stiprāka par vienkāršu klusu "nē" Nē, es nekad nebūšu vergs vai esi lakejs, Nē, es nekad nelūgšu ienaidnieka žēlastību Un mans karogs kā mans gods, Es vienmēr nēsāju sev līdzi, Un līdz savai pēdējai vecai lodei esmu samierināta, lai stāvētu. Lai stāvētu pie Eesti, mana vienkāršā dzimtene Eesti -- Mājiņa mežā, ķiriks kalnā, Ar senču mājām, kur viņi dziedāja ak, tik skaidra Igaunija, mana dzimtene, atceries mani dažreiz Kad rītausma atgriežas vienu rītu , un Zili-Melnbalts krāšņumā Lido pār manu mazo zemi, kurā biju dzīvojis un mīlējis Kāds jauns puisis atcerēsies -- tas bija pirms kāda laika Kad to karogu vienmēr nēsāju sev līdzi. ... Tā te saka ēnas, un liepas klusi čukst, Kamēr es te stāvu ciešanās, sāpju un gaismas pilns, es tevi visur redzu, un, sadrupinot papīru kaudzi, es to visu metu ugunī, jo -- tu neesi ar mani. Meža ogas purvā man atgādināja tavās mīļotās acis! Katrā mežā es atkārtoju to, ko gribēju teikt - ka tu esi Gaisma, kas spīd pār manu pasauli, Ka nav neviena, kas tev pielīdzinātu skaistumu Mīļā! Reiz saullēktā es tev pastāstīšu mazliet par mani, Par to, kā miegā un nomodā, Tava būtība mani piepildīja ar savu klātbūtni visur, Tāpēc es netiku uzspridzināts ar granātu, Tāpēc es turpinu rāpot , skrienot, dzīvojot, Lai es varētu ticēt, kur vien – vienalga, -- Ka būtu... tu un es, kopā, es gaidīšu, jo tu vienmēr esi šeit ar mani, Un es smaidu artilērijas aizsprosts..

Guliet varoņus uz zemes, par kuru cīnījāties.