Pētera Čevera gupas darbība un iznīcināšanas stāsts

Nacionālo partizānu kustība Kurzemē izvērsās tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropā 1945. gada 8. maijā, kad patvērumu mežos meklēja daudzi cilvēki, kam nebija pieņemama otrreizējā padomju okupācija vai arī kuriem draudēja represijas. Viņu vidū bija daudzi bijušie leģionāri, arī 19. latviešu ieroču SS divīzijas 43. grenadieru pulka 13. smagās (prettanku) rotas komandieris un studentu korporācijas "Fraternitas Metropolitana" filistrs kapteinis Pēteris Čevers. 

Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas Kurzemē Pēteris Čevers  ("Pēteris") līdz 1945. gada decembrim darbojās Otto Akmeņkalēja partizānu grupā, bet līdz 1948. gada maijam kapteiņa Nikolaja Straumes grupā. Vēlāk, komandēdams ap 20 vīru lielu nacionālo partizānu vienību, P. Čevers pulcēja ap sevi bijušos leģiona virsniekus – virsleitnantu Jāni Guru ("Janka"), leitnantu Alfrēdu Lauku ("Vecais"), leitnantu Augustu Dunduru ("Augusts"), kā arī uzņēma grupā vietējos Kurzemes iedzīvotājus. Čevera grupa dislocējās Talsu apriņķa Vandzenes – Upesgrīvas – Oktes pagastu teritorijā, cenšoties izvairīties no frontālām sadursmēm ar čekas karaspēku vai iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem. Kaut arī mežabrāļiem bija plašs atbalstītāju loks, līdztekus tika izmantota taktika iebrukt un aplaupīt vietējo kolaboracionistu mājas, tā sodot viņus par sadarbību ar padomju okupācijas varu. Čeveram bija izdevies izveidot sakarus arī ar LPSR Valsts Drošības ministrijas (VDM) Talsu nodaļas darbinieku Borisu Moisejevu un iegūt no viņa ziņas par padomju drošības iestāžu iespējamo pretdarbību. 

Grupas pēdējo bunkuru čekai izdevās atklāt 1950. gada 3. februārī pēc tam, kad Čevers nebija spējis atteikt uzticama partizānu atbalstītāja Viļa Ģērmaņa lūgumam nosvinēt kopā 1949./1950. gada miju.

Tā tika pārkāpts nerakstīts mežabrāļu likums, – informāciju par partizānu bunkura atrašanos nevienam ārpus grupas dalībniekiem neizpaust un nevienu uz bunkuru nevest.

Čekisti ar viltu aizturēja Ģērmani un trīs dienas turēja apcietinājumā, sitot un spīdzinot un draudot izrēķināties ar sievu un meitu līdz brīdim, kamēr viņš piekrita parādīt, kur atrodas bunkurs. Nonākot Vandzenes mežos, Ģērmanis sākotnēji veda čekistus pa nepareizu ceļu, dodams iespēju mežabrāļiem aizbēgt. Tomēr dzirdēdami mežā troksni, partizāni nepievērsa tam vajadzīgo uzmanību, domādami, ka trokšņotāji ir vietējie Vandzenes mednieki. Kad čekisti saprata, ka tiek mānīti, viņi atkal piekāva Ģērmani, un šoreiz viņš bija spiests iet pareizajā virzienā. Vienam no mežabrāļiem, kurš atradās sardzē, neizturēja nervi, un viņš atklāja uguni. Saskaņā ar LPSR VDM 2-N daļas 2. nodaļas priekšnieka majora Krūmiņa parakstīto aktu par specoperāciju pret Čevera grupu 1950. gada 3. februārī kaujā ar vairāk nekā 300 karavīru lielu čekas karaspēku krita seši mežabrāļi – Vilis Liepa, Jānis Lapiņš, Ilgvars Lapiņš, Jānis Prauliņš, Valija Biša un Ilga Siliņa (abas sievietes, nāvīgi ievainotas, lūdza saviem biedriem tās nošaut, lai nebūtu jāmokās). Pārējie, izlaužoties no divkārša aplenkuma, aizgāja no vajātājiem. No partizānu uguns krita vismaz trīs, bet tika ievainots viens čekas karaspēka karavīrs.

Kapteini Čeveru un vēl septiņus partizānus sagūstīja 1950. gada 1. novembrī Engures mežu masīvā, kur pavisam nejauši netālu bija novietojusies bijušā leģiona leitnanta Arvīda Gailīša (aģenta-kaujinieka segvārds "Grosbergs") viltus partizānu grupa. Tajā ietilpa LPSR VDM operatīvie darbinieki un aģenti-kaujinieki, kuri tēloja "mežabrāļus".