PSRS/komunistiskā okupācija IV Padomju okupācija

Atjaunotais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atrodas Saulrieta ielā, Ventspilī un ir pieejams apmeklētājiem kā skatu tornis. Šis tornis ar blakus esošajām četru lielgabalu pozīcijām ir Latvijā vienīgā tik labā stāvoklī saglabājusies krasta aizsardzības baterija kopš 2.pasaules kara. Tornis apmeklētāju apskatei ir pieejams, paredzot iespēju pa iekšējām kāpnēm doties augšā uz āra skatu platformu, no kuras paveras skats uz jūru. Blakus tornim ir uzstādīts informatīvais stends, kas papildināts ar QR kodu, ar kura palīdzību var atvērt un noskatīties animācija par vēstures notikumiem.

Šis militārā mantojuma komplekss būvēts 1939. gadā, uzsākot PSRS militāro bāžu būvniecību Latvijā. 46. krasta aizsardzības baterijā ietilpa četras Б -13 tipa lielgabalu pozīcijas. Pirmā šīs baterijas kauja – 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, kas ar baterijas pretuguns palīdzību tika padzīti no Baltijas jūras krasta. 28. jūnijā padomju armija lielgabalus uzspridzināja.

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā. Ģeogrāfiskā atrašanas vieta un tai līdzās izbūvētā izeja ar stāvlaukumu pie jūras, padara to labi pieejamu. Pie tam šim objektam ir saistoša vēsture, kas saistīta gan ar 2. pasaules karu, Padomju laiku, Kubas krīzi un Padomju Savienības sabrukumu, kā arī ar jaunās Latvijas valsts Bruņotajiem spēkiem (arī šie spēki atradušies šajā objektā, lai arī neilgu laiku).

Blakus tornim izveidota jauna iela, plašs stāvlaukums un koka laipa pāri aizsargājamai dabas zonai ērtai nokļūšanai līdz jūrai. 

200 hektāru lielā platībā te kādreiz atradusies ļoti slepena militārā bāze, kuru aizņēmusi kara daļa Nr. 51429. Pie tās atradās kādreiz dzīvelīga armijas pilsētiņa

Pirmās krasta aizsardzības baterijas Irbes jūras šauruma aizsardzībai sāka veidot pēc 1912. gada, kad apstiprināja Baltijas flotes mīnu-artilērijas aizsardzības pozīcijas plānu, kas ietvēra vairākas krasta aizsardzības baterijas un jūras mīnu aizžogojumus.

Vistālāk uz dienvidiem atradās Irbes jūras šauruma pozīcija, kuras uzdevums bija nosprostot iespējamā pretinieka piekļūšanu Rīgas jūras līcim. Galvenais uzsvars bija jūras mīnām, tās Pirmā pasaules kara laikā Irbes jūras šaurumā izvietoja vairākus desmitus tūkstošu, kuras nodrošināja Baltijas Kara flotes kuģi. Krasta aizsardzības baterijas sāka būvēt tikai 1916. gadā Sāremā salas Sirves raga dienvidos. Kopā izveidoja septiņas baterijas, un baterijā Nr. 43 izvietoja 305 mm lielgabalus. Irbes jūras šauruma Latvijas piekrastē nekādas aizsardzības baterijas neizbūvēja.

Arī pēc Latvijas Republikas izveidošanas Latvijas armija un Kara flote Irbes jūras šauruma aizsardzībai artilērijas pozīcijas neveidoja.

Situācija mainījās pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas Republikas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta, kas paredzēja Kurzemē izvietot Sarkanās armijas un Baltijas Kara flotes kontingentu. Padomju plānos ietilpa arī krasta aizsardzības sistēmas izveidošana, kas balstījās uz 1912. gada plānu, to pilnveidojot. Plānoja izbūvēt krasta aizsardzības baterijas Liepājas cietokšņa vietā, bet jaunas baterijas izveidot uz dienvidiem no Ventspils (Baterija Nr. 46) un divas baterijas Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā pie Miķeļtorņa. Jau pēc Latvijas okupācijas un aneksijas Baltijas Kara flotes krasta aizsardzības plānus papildināja un līdz 1941. gada jūnijam Kurzemes ziemeļu daļā plānoja izveidot 207. artilērijas divizionu ar piecām baterijā. Miķeļtorņa apkārtnē plānoja izveidot divas baterijas – 40. bateriju pie Lūžņas ar 130 mm lielgabaliem B-13 dzelzsbetona  nocietinājumos un 117. bateriju pie Olmaņiem (Latvijas armijas kartēs vieta apzīmēta ar no nosaukumu Ķesteri) ar 152 mm lielgabaliem MU-2. Tā kā 152 mm lielgabalu izstrāde nebija pabeigta, tad baterijas dzelzsbetona nocietinājumu vietā izbūvēja pagaidu koka platformas un uzstādīja vēl četrus 130 mm lielgabalus. Abu bateriju izveido līdz 1941. gada jūnijam bija pabeigta, tomēr karadarbībā pret vācu 291. kājnieku divīziju bateriju darbība nav izsekojama, to apkalpes pārcēlās uz Sāremā salu.

Otrā pasaules kara beigās vācu armiju grupa “Kurzeme” visai nopietni vērtēja iespējamos padomju desantus Kurzemes ziemeļu daļā, jo sevišķi pēc ledus nokušanas Somu jūras līcī un Igaunijas rietumu piekrastē. Improvizētas krasta aizsardzības baterijas bija izvietotas gar visu Kurzemes piekrasti. Padomju baterijas Nr. 40 dzelzsbetona pozīcijās pie Lūžņas bija izvietota 289. artilērijas diviziona Gerate Batterie Sommer ar divām 122 mm padomju trofeju haubicēm. 117. baterijas pozīcijas rajonā izvietojās 530. artilērijas diviziona 2. baterija ar trijiem padomju trofeju 152 mm lielgabaliem, trijiem 37 mm zenītliegabaliem, vienu 20 mm četrstobru zenītliegabalu, diviem 75 mm prettanku lielgabalu un diviem mīnmetējiem apgaismošanas veikšanai.

Pēc aktīvās karadarbības beigām 1945. gada maijā PSRS sāka atjaunot krasta aizsardzības sistēmu Kurzemes piekrastē. 1945. gada rudenī pie Olmaņu mājām, kuras pārdēvēja par “Krasnoflotskaja” izvietoja pagaidu Bateriju Nr. 456 ar 152 mm Kanē sistēmas lielgabaliem.

1952. gadā baterijas pagaidu lielgabalus nomainīja ar jaunākajām 152 mm MU-2 ieroču sistēmām. Baterija sastāvēja no četrām dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām, dzelzsbetona komandpunkta ar tālummērītāja torni un tehniskajām ēkām. Baterijas būvniecību pabeidza 1958. gadā.

1958. gadā pēc Lūžņas krasta aizsardzības baterijas demontāžas, tās vietā izvietoja pārvietojamo 130 mm SM-4-1 lielgabalu Bateriju Nr.343. Pārvietojamiem lielgabaliem nebija dzelzsbetona pozīcijas, bet izveidoja vairākas baļķu un smilšu konstrukcijas.

Baterija Nr. 343 darbojās līdz 1960. gadu sākumam, bet Baterija Nr. 456 līdz 1975. gadam, kad to iekonservēja. Baterijas pozīcijās izvietoja pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksus S-125, kā arī 10. krasta aizsardzības artilērijas-raķešu pulku ar CP-2 “Sopka” raķešu kompleksiem, atbilstoši pārveidojot infrastruktūru.

Padomju armija Olmaņu un Lūžņas bateriju infrastruktūru Latvijas Republikai nodeva 1993. gadā.

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis, kuru neizmantoja kopš 90. gadu sākuma, tagad kļuvis par skatu platformu, uz kuras novietots 360 grādu leņķī grozāms sauszemes teleskops un trīs novērošanas kameras. Skaists skats uz jūru un kuģiem, var vērot arī putnus. Tornī atļauts kāpt tikai diennakts gaišajā laikā.Apmeklētājiem jārēķinās ar fizisko un traumatisma risku un jāizvērtē savas spējas un veselības stāvoklis. Skatu tornī un apkārtējā teritorijā notiek videonovērošana. Ziemas sezonā tas apmeklētājiem slēgts.

Pāvilostas novada dome atgādina, ka skatu tornis atrodas militāro objektu aizsardzības zonā, uz Aizsardzības ministrijas īpašumā esošas zemes, kas nodota pašvaldībai lietošanā.

Viesu nama "Pūpoli" saimnieks Edgars Kārklevalks Dundagas novadā jau vairāk kā 15 gadus ar paša atjaunotu Padomju armijas kravas automašīnu GAZ-66 (līdz 24 personām) un UAZ-3151 (līdz 6 personām) piedāvā doties vēsturiski izzinošā braucienā pa Ziemeļkurzemi, maršrutā iekļaujot bijušās militārās teritorijas. Viesu nama teritorijā ir apskatāmas Padomju armijas automašīnas un cita tehnika.

“Virsnieku kurgāns” atrodas nepilnu kilometru no Zvārdes baznīcas drupām. Kurgāns veidots no apkārtējo māju un muižas drupām un paliekām, kas ar buldozeru sastumtas vienuviet. Uz kurgāna uzbūvēja novērošanas torni. Kā vēsta uzraksts, tad pašreizējais tornis uzbūvēts 1981. gadā. Torni izmantoja lai reģistrētu bumbu trāpījumus. Mācību bumbas bija ar samazinātu sprāgstvielas daudzumu, tāpēc to trāpījumi bija uzmanīgāk jāvēro. Nesprāgušās bumbas centās uzreiz neitralizēt, tomēr ne visas bija iespējams atrast.

 Mūsdienās šeit redzamas torņa paliekas – ķieģeļu sienas. Tā kā kurgāns ir salīdzinoši augsts, skaidrā laikā no tā iespējams pat saskatīt Lietuvas naftas rūpnīcu Mažeiķos.

Atrodas 9 metrus zem SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” ēkas un tai piegulošās teritorijas; “Skaļupes”, Līgatnes pagastā.

1968. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru padome iesniedza priekšlikumu Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojam par objekta “4. pārvaldes pansionāts” celtniecību. Objekta uzdevums – nodrošināt minimāli nepieciešamos apstākļus ilgstošam darbam Latvijas PSR Ministru Padomei, LPSR Komunistiskās Padomes vadībai, LPSR valsts plāna vadībai - ap 250 cilvēkiem, ja šie cilvēki tiktu pārvietoti no Rīgas pēc draudoša stāvokļa izsludināšanas (kodolkara situācijas gadījumā). Bunkurs ir iekārtots 9 metrus zem zemes, 2000 m2 platībā. Tā bija spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu, kā arī viena no stratēģiski svarīgākajām vietām padomju laika Latvijā kodolkara situācijas gadījumā.

Objekta būves sastāvā ietilpst: darba telpas, telpas atpūtai un ēdināšanai, sanitārie un sadzīves iekārtojumi un pārtikas bloks. Tam ir aizsargāta pazemes darba telpa – patvertne, sanatorijveida guļamkorpuss ar 250 vietām, nodrošinājuma objekti – dīzeļģeneratora telpa, garāža, veļas mazgātava, kurināmā/degvielu/smērmateriālu noliktavas, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, ārpusteritorijas tīkli, piebraucamais autoceļš, augstsprieguma kabeļtrase, telefonkabelis, kā arī 24 dzīvokļu dzīvojamā māja apkalpojošajam personālam. Līdz mūsdienām saglabāts viss autentiskais pazemes aprīkojums. Objektā apskatāmi plāni un dažādu situāciju atspoguļojumi - kas notiek, ja kara gadījumā tiek pārrauti visu hidroelektrostaciju dambji, kādas teritorijas applūstu ar ūdeni, kā tas ietekmētu pārējās lielākās pilsētas. Tāpat apskatāma autonomā elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai ar skābekļa rezervēm, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, kas darbojas pēc zemūdenes principa, telekomunikāciju bloks, kas spēj nodrošināt tiešos sakarus ar Maskavu – Kremli un autonomus sakarus ar visiem svarīgākajiem dienestiem valstī, unikālu karti ar vēsturiskiem kolhozu nosaukumiem, autentisku ēdnīcu ar tipisku padomju laiku ēdienkarti, dažādu padomju laika atribūtiku, kā arī sadzīves lietas.

Atrodas “Medņukalni”, Zeltiņu pagasts, Alūksnes novads.

No 1961. līdz 1989.gadam Alūksnes rajona “Zeltiņos” darbojās padomju armijas īpaši slepens militārs objekts – kodolraķešu bāze. Te izvietotas virszemes vidējā rādiusa ballistiskās raķetes R-12(8K63) ar 4 starta laukumiem. Lidojuma attālums 2200 km. Šajā periodā armija izmanto apmēram 300 ha lielu, ar dzeloņdrātīm iežogotu teritoriju. Sadzīves (dzīvojamā) zona un īpaši slepenā zona – palikušas mantojumā arī šobrīd. Betonētie ceļi ved uz tajā laikā acij slēptām vietām – angāriem, palaišanas laukumiem, bumbu patvertnēm.

Kompakta teritorija nepilna kilometra attālumā no valsts reģionālās nozīmes autoceļa P34 “Sinole-Silakrogs”, vairāku desmitu hektāru platībā izvietotas dažādas būves saistībā ar kodolraķešu uzturēšanu un apkalpošanu (angāri, degvielas u.c. materiālu noliktavas, kara tehnikas apkopes telpas, novērošanas posteņi, asfaltēti un betonēti laukumi, piebraucamie ceļi). Teritorijā bija nodrošināta autonomā elektrības padeve, ūdensapgāde un siltumapgāde, kas ar armijas izvešanu tika iznīcināta. Pēc armijas aiziešanas, daļa tehnikas tika nodota pašvaldības pārziņā.

Šobrīd apskatāmi 20 ha bijušā militārā mantojuma teritorijas, kuras dienvidrietumu daļu piedāvā kā tūrisma apskates objektu. Bāze tūristiem tiek piedāvāta divos veidos – pamatekspozīcija par raķešu bāzes vēsturi, kas atrodas Zeltiņu muzeja telpās un tūrisma maršruts bāzes teritorijā. 

Teritorijā iespējams izbaudīt lielisku lāzertaga spēli draugu kompānijā – līdz 12 personām. Iespējams izvēlēties spēles ilgumu 1 stunda 1,5 stundas, vai 2 stundas. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās vismaz divas dienas pirms spēles. Pieteikšanās zvanot +371 26520677!

Tūrisma maršrutam bāzes teritorijā ''dzīvā" gida pavadībā (latviešu un krievu valodā) darba laiks no 10.00- 18.00 ( no otrdienas līdz svētdienai) . Brīvdienas - svētdiena, pirmdiena. Ekskursijas pieejamas no maija līdz novembrim. Par citiem ekskursiju laikiem (arībrīvdienās) iepriekš jāzvana uz +371 29492284 . Ekskursijas pieteikt ne vēlākais kā divas dienas iepriekš.
Audioga pavadībā ekskurisjas pieejamas jebkurā sev vēlamā laikā latviešu, krievu un angļu valodā.

Zeltiņu vēstures krātuvē, ar iepriekšēju pieteikšanos, skatāma ekspozīcija "Nesenā pagātne" par sadzīvi un militāro mantojumu padomju laikā.
Vēstures krātuves darba laiks:
No septembra līdz aprīlim - trešdienas un sestdienas no 9.00-17.00
No maija līdz augustam - trešdienas, ceturtdienas un sestdienas no 10.00-18.00
Pieteikšanās zvanot +371 25745577

Atrodas Salacgrīvā, ZA virzienā, 1 km attālumā no tilta pār Salacu.

Padomju armijas karabāze Salacgrīvā ir viena no okupācijas karaspēka kādreizējām dislokācijas vietām. Salacgrīvā atradās pretgaisa aizsardzības vienība. Tā bija salīdzinoši maza un kļuva par pirmo karaspēka vienību, kas atstāja Latviju 1992. gadā. Šajā laikā notika vērienīga Latvijas izlaupīšana, kad Latvijas valsts piekāpās Krievijas prasībām, lai pēc iespējas ātrāk teritoriju atstātu okupācijas armija.

Pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorijā turpinājās strauja un vērienīga Padomju armijas militaro objektu būvniecība. Karabāzes bija kā valsts valstī. Tiek uzskatīts,  ka okupētā Latvija kļuva par militarizētāko vietu pasaulē un kara gadījumā tā tiktu pilnībā nopostīta. Kriminālnoziegumi, impēriskā attieksme un visatļautība visspilgtāk raksturoja Padomju armijas klātbūtni Latvijā. Rūpīgi uzturētais mīts par „laimīgo dzīvi Padomju Latvijā” un Padomju armiju kā „atbrīvotāju” patiesībā bija „dzīve uz pulvera mucas”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tikai 1994. gadā Latviju pameta svešā armija, taču desmitiem tūkstošu atvaļināto padomju militārpersonu ar ģimenēm palika Latvijā.

Mūsdienās var aplūkot bāzes teritoriju.

Ekspozīcija iekārtota Aizkraukles pagasta vecajā kultūras namā. Ekspozīcija atspoguļo padomju cilvēka sadzīvi, darbu, atpūtu, izglītību un kultūru, kā arī Aizkraukles (padomju laikā – Stučka) un Pļaviņu HES izveides vēsturi. Apskatāms “Sarkanais stūrītis” ar tā laika propagandas materiāliem, partijas funkcionāra kabinets, tipisks padomju laika dzīvoklis ar dzīvojamo istabu, virtuvi, vannas istabu un tualeti un to atbilstošajiem atribūtiem. Dažas telpas veltītas padomju laika medicīnai, tūrismam, sportam un represijām. Ekspozīcijas centrā ir plaša zāle ar padomju laikā ražotajām automašīnām. Ekspozīcijas izveidi 2016. g. uzsāka Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs, izvietojot to trīs stāvos. Šobrīd tā ir Baltijā plašākā šāda veida minētajam periodam veltītā ekspozīcija.

Kādreizējās padomju armijas bāzes ēkas ir avārijas stāvoklī, taču teritorijā ir iekārtota mototrase. Teritoriju var apskatīt apstaigājot ar kājām, taču nepieciešami labi apavi pret dubļiem un smiltīm.

Latvijā pēc otrā pasaules kara pastāvēja dažādi aizliegumi pierobežas un jūras piekrastes zonās. No 1945.gada 19.jūnija zvejniekiem tika noteiktas piestātnes, kas tika norobežotas ar dzeloņstieplēm, tās apsargāja patruļas un tika ierīkoti novērošanas torņi. 1946.gada 4.septembrī ieviesa LPSR Rietumu robežas aizliegtās krasta apsardzības zonas.

Jūrmalciemā atrodas kādreizējās robežapsardzes kontroles postenis, tornis un pludmalē lepni gozējas traktors! Kā tas tur nokļuvis ir jājautā vietējiem gidiem!

Pasakaini skaista un interesanta vieta - gan ar savu padomju laika auru, gan jūras krasta valdzinājumu. 

Poligona apkalpes bāze atrodas aptuveni 2 kilometrus uz autrumiem no Striķu muižas, braucot pa Saldus – Auces ceļu. Bijušais Padomju Kara aviācijas mērķu poligons (karaspēka daļa Nr. 15439) Zvārdē atrodas dienvidos no Saldus. Tā teritorijā atrodas vairāki apskates objekti – Zvārdes un Ķerkliņu baznīcas drupas, izpostītā Rīteļu kapsēta, mērķpoligona novērošanas punkts, jeb t.s. “Virsnieku kurgāns” un kādreizējā poligona apkalpes personāla bāze un šautuve “Lapsas”.

Zvārdes aviācijas mērķu poligona apkalpošanai – mērķu uzstādīšanai, bojājumu novēršanai, poligona apsardzei un aviācijas lidojumu koordinēšanai bija nepieciešama aptuveni vienu rotu liela vienība. Tā bāzējās vietā, kur līdz Otrajam pasaules karam atradās mājas ar nosaukumu “Lapsas”. Līdz ar poligona izveidi, šeit tika izbūvētas kazarmas, transporta novietnes, lidojumu vadības tornis un ierīkota šautuve personāla apmācībai.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šeit darbojās Aizsardzības spēku Zvārdes mācību centrs, bet kopš 2007. gada teritorija ir nodota pašvaldības īpašumā un to nomā vairāki mednieku kolektīvi. Bijušajās kazarmu telpās aplūkojama ekspozīcija par Zvārdes pagasta vēsturi.

Akmeņraga bāka atrodas Sakas pagastā, 10 km uz dienvidrietumiem no Pāvilostas. Bākā var uzkāpt pa vītņveida kāpnēm, no tās paveras skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Lai nokļūtu Akmeņragā ir jābrauc vai nu no Pāvilostas (12 km) vai Ziemupes (10 km) puses pa tuvāko ceļu jūras krastam un jāseko norādēm.

Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja Pirmā pasaules kara laikā. Pašreizējā 38 metrus augstā bāka uzcelta 1921. gadā un atjaunota 1957. gadā. Pēdejie uzlabojumi veikti vēl mūsu gadsimtā – atjaunots bākas krāsojums. Bākas uguns iedegas reizi 7,5 sekundēs. Pie bākas atrodas neliels ēku komplekss – bijusī robežsargu bāze – savukārt tuvākajā apkārtnē atrodamas vēl citas padomju perioda drupas, kas palikušas no pretgaisa aizsardzības vienību ēkām. 1980. gadu beigās parādījās ideja šeit būvēt atomelektrostaciju – tālāk par mieta iespraušanu zemē projekts gan netika.

Pārējo Latvijas bāku vidū Akmeņraga bāka izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Bākas gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies.

Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. “Saratow” 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu. 

Akmeņragā blakus bākai atradusies Padomju armijas karaspēka daļa, robežapsardzības postenis un  krasta baterija, kura demontēta un lielgabali no pozīcijām aizvesti 1955.gadā. 

Akmeņraga bākas uzraudze bākas tuvumā ir savākusi skaistu dzintaru un akmeņu kolekciju. Apmeklējumu brīvdienās un svētku dienās vēlams iepriekš saskaņot.

PSRS laikā šeit atradās robežsardzes daļa, citas padomju armijas daļas - sakarnieki un zeme - gaiss raķešu bāze atradās vairākus kilometrus tālāk mežā. Pēc neatkarības atgūšanas bija izvietota Latvijas armija.

Kādreizējā padomju armijas militārajā bāze šobrīd ir ierīkots rekreācijas, aktīvās atpūtas un nometņu centrs - personības izaugsmei mijiedarbībā ar dabu un apkārtējiem cilvēkiem. 

Vieta atpūtai un nakšņošanai gan tūristu grupām, gan ģimenēm. Istabiņas, dušas, WC, ugunskura vietas, plaša teritorija aktivitātēm, dabas skaņas. Rezervācijas veikt iepriekš, zvanot +371 26314505.

Atrodas Ādažu novadā, Mežgarciemā netālu no autoceļa P1.

Padomju okupācijas perioda kartēs Mežgarciems neeksistēja. Teritorija ir daļa no meža vai iezīmēta kā „pionieru nometnes vieta”. Nekas neliecināja, ka tur atradās Padomju militārpersonām būvēta pilsētiņa ar pretgaisa aizsardzības bāzi. Viens no Padomju armijas objektiem, kas Latvijas zemi padarīja par militarizētāko vietu pasaulē. Mežgarciems bija pretgaisa aizsardzības raķešu karaspēka mācību bāze. Bāzē bija izvietotas S75 raķetes apmācību nolūkiem.

Pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorijā turpinājās strauju un vērienīgu Padomju armijas dislokāciju vietu būvniecība. Svešās armijas karabāzes bija kā valsts valstī. Karaspēka daļas bija gandrīz katrā Latvijas vietā. Īpaši priviliģēta sabiedrības daļa bija atvaļinātie PSRS militāristi un to ģimenes, kuriem prioritāri bija jānodrošina dzīvojamā platība. Daudzi izvēlējās Latvijas pilsētas, jo tur bija augstāks dzīves līmenis kā citviet Padomju Savienībā. Militārpersonu kriminālnoziegumi, impēriskā attieksme un visatļautība visspilgtāk raksturoja Padomju armijas klātbūtni Latvijā, demonstrējot režīma vienaldzīgo attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem. Rūpīgi uzturētais mīts par „laimīgo dzīvi Padomju Latvijā” un „Padomju armiju kā atbrīvotāju” patiesībā bija „dzīve uz pulvera mucas”.

Mūsdienās var aplūkot armijas bāzes teritoriju. Saglabājušies raķešu angāri. Īpaši interesanti ir Padomju armiju reprezentējošie vides objekti.

Pieejamas ekskursijas: Aleksejs Sergējevs +371 26460546

Skolas ēka pilsētas centrā atrodas Ausekļa ielas kreisajā pusē, blakus Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijai.

Ēkā, kas nosaukta skolotāja Ādama Tērauda vārdā, sākotnēji atradās skola un tās celtniecība pabeigta 1923.gadā. 1946.gadā šeit tika izvietots armijas garnizona militārais štābs. Tādējādi Valkas pilsētas centrā radās militārais centrs, un Valka kļuva par PSRS armijas svarīgu kodolbruņojuma objektu. Ēkas teritorija tika apjozta ar augstu sētu un to dēvēja par pilsētu pilsētā, jo tur armijnieku vajadzībām bija savs veikals, slimnīca, katlu māja un pat kafejnīca. Ēkas jumta daļā tika izvietota Padomju varas simbolika – sarkanā zvaigzne. Armija šo vietu atstāja 20. gs. 80. gadu beigās, līdzi paņemot visu, ko varēja aiznest.

Turpat blakus aiz Ādama Tērauda skolas un pazemes bunkuriem atrodas Zviedru (Šeremetjeva) skansts. Mākslīgi veidotais zemes valnis tika veidots Lielā Ziemeļu kara sākumā, ap 1702.gadu, lai aizsargātu Valku pret zviedriem. Skansts stāvākā siena ir vērsta pret Ērģemi, bet otra puse pret Ausekļa ielu.

Mūsdienās Ādama Tērauda skola ir apskatāma tikai no ārpuses.

Atrodas Valkas pilsētas centrā, Ausekļa ielas kreisajā pusē, blakus Ādama Tērauda skolai.

Padomju laika armijas bunkuri Valkā ir bijuši vieni no Padomju Latvijas laika slepenākajām vietām, kurā drīkstēja ieiet tikai ar speciālām atļaujām. 1953.–1989. gados te izvietojās Padomju Armijas stratēģisko raķešu sakaru rezerves punkts. Ar lielām automašīnām, kurām bija 16 riteņi, veda lielus dzelzsbetona blokus, lai veidotu bunkurus. Kad visi trīs bija izbūvēti, tos apbēra ar granti papildus nostiprināšanai un nosiltināšanai. Bunkuros atradās stratēģisko raķešu sakaru rezerves centrs, kurš bija pakļauts Ļeņingradas sakaru centram. No šiem bunkuriem tika regulētas šahtas, kurās atradās armijas raķetes. Valkas un Valgas apkārtnē tādas bija 20. 1962.gada oktobrī Karību krīzes laikā šīs raķetes bija kaujas gatavībā un notēmētas Floridas virzienā. Leģenda vēsta, ka pietrūka pāris stundas, lai tās patiešām tiktu palaistas.

Turpat blakus aiz Ādama Tērauda skolas un pazemes bunkuriem atrodas Zviedru (Šeremetjeva) skansts. Mākslīgi veidotais zemes valnis tika veidots Lielā Ziemeļu kara sākumā, ap 1702.gadu, lai aizsargātu Valku pret zviedriem. Skansts stāvākā siena ir vērsta pret Ērģemi, bet otra puse pret Ausekļa ielu.

Mūsdienās bunkurus var aplūkot tikai no ārpuses.

Atrodas Poruka ielas galā, blakus mūsdienās neizmantotajām sliedēm.

Stacijas ēka celta ap 1896./97.gadu. Sākotnēji tajā bija ierīkotas šaursliežu dzelzceļa līnijas, posmā Valka – Rūjiena – Pērnava. Pirmā pasaules kara laikā dzelzceļš tika stipri izpostīts. Pēc valsts robežas novilkšanas Valkas dzelzceļa stacija (Valka II) kļuva par robežstaciju. 1920. gada septembra beigās Valkā ieradās sevišķā dzelzceļu valdes komisija, kas bija pilnvarota vest sarunas un slēgt līgumu ar Igauniju par pasažieru pārvešanu no vienas valsts stacijas uz otru. Stratēģiski svarīgi bija arī sliežu ceļi starp Lugažu, Valkas un Valgas staciju, kas savā starpā veidoja trijstūri, lai varētu apgriezt bruņuvilcienus pretējā virzienā. Padomu gados PSRS armija šo staciju izmantoja, lai uz Valku nogādātu ballistiskās raķetes. 1944.gada septembrī, atkāpjoties vācu armijai, stacija tika izpostīta.

Mūsdienās šajā vietā apskatāma stacijas ēka tikai no ārpuses, kur izvietoti informatīvas plāksnes par dzelzceļa nozīmīgumu Valkā/Valgā.

Netālu no stacijas ēkas atrodas piemiņas akmens 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajiem uz Sibīriju.

Akmeni atklāja 1996. gada 14. jūnijā.

1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija uz PSRS iekšzemes apgabaliem. No Valkas dzelzceļa stacijas bez tiesas sprieduma, iepriekšēja brīdinājuma un paskaidrojumiem lopu vagonos izveda vairāk kā 90 Valkas un apkārtnes personas.

Piemiņas vietā – no piemiņas akmens uz Domes bulvāra pusi – Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības Valkas skolnieku grupas bijušie dalībnieki Ilgvars Broks /1931-2004/ un Alfons Meiris /1930- 2016/ iestādīja 7 ozoliņus savu biedru piemiņai. LNJA Valkas skolnieku grupas dalībniekus arestēja 1945. gada 5. decembrī un 1946. gada martā izsūtīja uz Sibīriju.

Savukārt no piemiņas akmens uz bijušās dzelzceļa stacijas pusi skatāma daļa no bērzu birzs, kuru 1936. gada Meža dienās stādīja Valkas aizsardzes.

Atrodas Litenes pagastā, mežā, netālu no Pededzes upes.

Litenes armijas vasaras nometne ir valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta.

Vienīgā vēsturiskā ēka, kura saglabājusies no nometnes laikiem - pārtikas noliktava, ēku pamati. Izveidota skatu platforma, kurā plīvo Latvijas karogs, novietoti soli, labiekārtota ugunskura vieta. Ar Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku atbalstu uzstādīts demilitarizēts lielgabals. Izvietotas informācijas plāksnes.

Litenes nometnes vieta būtu apskatāma kopā ar piemiņas vietu Litenes kapos - memoriāls "Sāpju siena".

Aizsākums Litenes nometnei meklējams 1935.gadā, kad Latvijas armijas Latgales divīzijai šeit sāka veidot vasaras nometņu kompleksu. Vairāki tūkstoši karavīru Litenē no maija līdz rudenim apguva kaujas taktikas iemaņas un šaušanas māku. 1941.gada vasarā Litenē armijas vasaras nometnē tika apcietināti Latvijas armijas virsnieki. Vairāki virsnieki tika nošauti uz vietas, pārējie - izsūtīti uz Sibīriju. 1941.gada 14.jūnijā Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un deportēja uz Sibīriju vismaz 430 virsniekus.

Youtube kanāla "Latvijas armija" video "Litene - Latvijas armijas Katiņa"

Litenes armijas vasara nometnes teritorijā ir informācijas stendi latviešu un angļu valodā, gida pakalpojumi pieejama latviešu un krievu valodā - T. +371 29269823 un +371 29204507.

Atrodas pie Vecgulbenes muižas, Litenes ielā.

1940.gadu 2.pusē Vecgulbenes muižas oranžērijā un blakus esošajā muižas dārznieka mājā tiek dislocēta padomju armijas daļas Nr.75568 radiolokācijas rota, tās vajadzībām lidlaukā (bij. Latvijas kara aviācijas aerodroms) tika uzbērti lokatorkalni un uzstādīti lokatori. 1980.gadu beigās tos pārceļ uz Beļavas pagastu. Padomju armija Gulbeni atstāja 1993.gadā.

Redzams laukums, kurā atrodas divi mākslīgi uzbērti uzkalni Litenes ielā.

Artrodas Litenes kapos.

2001.gada 14.jūnijā Litenes kapos tika atklāts arhitektu Dinas Grūbes, Benitas un Daiņa Bērziņu, akmeņkaļu Ivara Feldberga un Sandra Skribnovska radītais memoriāls „Sāpju siena”, tā simbolizē 1941.gada nogalināto karavīru atdusas vietu. 1988.gada oktobrī bijušās Latvijas armijas vasaras nometnes teritorijā Sitas silā Litenes pagastā tika atrasti 1941.gada jūnijā padomju armijas noslepkavoto 11 virsnieku pīšļi. Lai gan tos neizdevās identificēt, tomēr 1989.gada 2.decembrī, iesvētot dievkalpojumā Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, svinīgi pārapbedīja Litenes kapos.

11 balti krusti, piemiņas plāksne un informācijas stendi.

Atrodas 200 m attālumā no Vidzemes centra Sērmūkšos.

Pēc vēsturiskām liecībām izveidots Nacionālo partizānu zemnīca.

Ekstrēma nakšņošana, sajūtot vēstures elpu. Apgaismojumu nodrošinās petrolejas lampas, gulēšana būs uz dēļa lāvām, un arī apkures ierīce būs līdzīga tiem laikiem. Pieteikšanās zvanot Amatas tūrisma informācijas centram T. 25669935.

Sērmūkši ir viena no vairāk nekā simts saglabātajām partizānu cīņu vietām, kuru bija vairāk nekā sešsimt.

Sērmūkšu nacionālo partizānu grupai liktenīgais brīdis pienāca 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zariņa. Alfrēds Suipe izdzīvoja, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu. Viņš bija iniciators un citu jundītājs, ka Sērmūkšos jāiekārto kritušo biedru piemiņas vieta.

Godinot nacionālo partizānu komandiera Pētera Supes piemiņu, 2005.gada 28.maijā Viļakā tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Tas novietots netālu no Viļakas katoļu baznīcas, kara laikā izrakto tranšeju malā, kur čekisti apraka nošautos nacionālos partizānus. Zem P.Supem veltītā pieminekļa ievietota kapsula ar 386 kritušo  nacionālo partizānu vārdiem, kauju aprakstiem un materiāliem par partizānu komandieri. Akmenī iekalti vārdi: "Tev, Latvija, es paliku uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam".
Pieminekli veidojis Pēteris Kravalis.

Līdzās atrodas piemiņas vieta Stompaku mežā un citās kauju vietās kritušajiem un čekistu noslepkavotajiem Latvijas brīvības cīnītājiem 1944.-1956.g.
Pie labējās sienas 2008. gada 20. jūnijā atklāta granīta plāksne ar trijās slejās izkārtotiem 55 kritušo partizānu vārdiem.
Piemineklis uzstādīts vietā, kur komunistiskās okupācijas varasiestādes savulaik pārējo iedzīvotāju iebiedēšanai bija izstādījušas noslepkavoto partizānu mirstīgās atliekas.

Uz līdzās esošās plāksnes iegravēti pateicības vārdi Pēterim Supem un Broņislavas Martuževas dzejolis:
"Celies, Pēteri Supe,
Dvēsele, karā kautā!
Šodien Tavs asins upuris,
Augšām cēlies tautā.
Iziet mūžīgi dzīvot
Jaunajo spēkā un sparā,
Uzvijas, uzplīvo, uzpalo
Augšāmskrejošā karogā!"

Izveidots partizānu bunkurs, kurā var mazliet piedzīvot partizānu sajūtas, apskatīt  partizānu personīgās mantas, ieročus, fotogrāfijas. Stāsti un atmiņas filmās par nacionālo partizānu cīņu pēc 1945. gada.

Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi bija mazas, bruņotas vietējo iedzīvotāju grupas, kas patstāvīgi cīnījās pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā no 1944. līdz 1956.gadam. Tie bija cilvēki, kuri nevarēja vai nevēlējās dzīvot Padomju savienībā un bija spiesti slēpties mežos. Kopā Latvijā darbojās apmēram 20193 mežābrāļi.

Bunkurs izveidots, izmantojot bijušo mežabrāļu stāstus un atmiņas par dzīvi mežos, slēpjoties un cīnoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Bunkurā iekārtota bruņojuma un sadzīves priekšmetu ekspozīcija. Gida stāstījumu papildina video ar mežabrāļu intervijām.

Bunkura ārpusē ir iekārtota piknika vieta ar ugunskura.
Var iepriekš pasūtīt uz uguns gatavotu zupu vai pavadīt vakaru pie ugunskura, skatoties āra kino.

Patstāvīgi pieejama partizānu taka. Bunkura apskate pēc iepriekšējas pieteikšanās.

Atrodas Grīvas meža masīvā.
Apskatāmi seši objekti, kas saistīti ar nacionālo un padomju partizānu cīņu vietām.
Grīvas mežu masīvā atrodas ne tikai “Purvsaliņu” nacionālo partizānu mītnes, Baltais krusts nacionālo partizānu bunkurā un krusts pretestības kustības komandierim Andrejam Roskošam, bet arī padomju partizānu brigādes komandiera Artūra Baloža kaps, piemineklis tā dēvētajā Meiteņu kalniņā, kurā 1944.  gadā gāja bojā padomju partizānu brigādes jauno partizānu grupa, kā arī monuments padomju partizāniem ar piecstaru zvaigzni un iegravētiem vārdiem “Kaut skujām sevi sedzām”.

Objektus iespējams arī apskatīt dodoties izbraucienā ar divriteni velomaršrutā Nr. 785 - "Vēstures atskaņas Grīvas mežos" (maršruta garums 34 km, grants un meža ceļi). Karte lejupielādei.

Piemiņas vieta nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam (GPS 56.87399, 27.43524)
1997. gada rudenī Lielgrīvas mežā atklāts Baltais krusts nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam.

Piemineklis Artūram Balodim (GPS 56.872926, 27.478121)
Artūrs Balodis bija padomju partizāns, īpašo uzdevumu komandieris A apakšvienībai, kura mitinājās Grīvas mežu masīvā. Krita apjomīgajā “ķemmēšanā“, ko veica nacistiskās Vācijas okupanti. Kaujasbiedri vietā, kur viņš gāja bojā, bērzā iegrieza burtus AB, lai to neaizmirstu. Pēc kara novadpētnieki iezīmēto bērzu atrada un tai vietā uzstādīja piemiņas plāksni.

Visiem Grīvas mežos kritušajiem (GPS 56.863280, 27.47975)
Šo piemiņas akmeni Grīvas mežu masīvā ir uzstādījuši VAS “Latvijas valsts meži” par godu partizāniem, kuri cīnījās par savu dzimteni. Blakus piemiņas akmenim ir karte-shēma ar partizānu mītņu – apskates objektu norādēm. Ir ierīkota arī atpūtas vieta. Netālu atrodas nacionālo partizānu apmetnes vieta, 1945.-1947.gads.

Nacionālo partizānu apmetnes vieta (GPS 56.863456, 27.481148)
Šai vietā atradās nacionālo partizānu, kuri cīnījās pret padomju okupāciju, apmetnes. Ir saglabājušās atsevišķu bunkuru vietas, pēc kuru vizuālā izskata var spriest, cik lielas un kādas formas bijušas zemnīcas. Nacionālie partizāni, pretojoties padomju varai, Grīvas mežos darbojās vairākus gadus pēc otrā pasaules kara beigām.

Grīvas mežu memoriālais ansamblis, zemnīca (GPS 56.860665, 27.490439)
Uzcelts par piemiņu padomju partizāniem, kuri mitinājās Grīvas mežos. Partizāni spridzināja vietējo dzelceļu tīklu un vilcienu sastāvus, lai traucētu nacistiskā Vācijas armijas munīcijas, pārtikas u.c. piegādei. Vietās, kur kara laikā bija izraktas zemnīcas, ir novietoti piemiņas akmeņi. Atjaunotajā zemnīcā var izjust kara laiku atmosfēru.

Meiteņu kalniņš (GPS 56.858187, 27.521526)
1944. gada jūnijā nacistiskās Vācijas okupanti veica plašu Grīvas mežu “ķemmēšanu“ ar nolūku iznīcināt partizānus. Karavīri uz Numernes kalniņa aplenca saimniecisko rotu, kurā pārsvarā bija jaunas meitenes, un visas tika nošautas. Kopš šiem traģiskajiem notikumiem Numernes kalniņu vietējie iedzīvotāji pārdēvēja par Meiteņu kalniņu. Šajā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens.

Atrodas “Čūskubirzs”, Alsviķu pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 21. augustā. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šeit meža masīvā saglabājusies bunkura vieta, kur 1947. gada jūnijā Latvijas Nacionālās partizānu apvienības ģenerālštāba sakaru daļas priekšnieks Antons Circāns ieradās uz tikšanos ar Bruno Bukaldera vadītajiem partizānu pārstāvjiem, lai organizētu un uzturētu sakarus starp atsevišķām nacionālo partizānu grupām. Antona Circāna mērķis netika īstenots, jo 1947. gada 7. jūlijā netālu no Drustiem viņš gāja bojā.

Atrodas Veclaicenes pagastā Alūksnes novadā.

Atklāts 2019. gada 4. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.
1953. gada 13. martā Veclaicenes mežos netālu no “Koruļu” mājām čekisti atklāja rūpīgi nomaskētu bunkuru un arestēja Bernhardu Ābelkoku un Elmāru Tortūzi.
Bunkurā tika atrasti ieroči: 2 vācu šautenes un 95 patronas, 2 pistoles “Parabellum” un 152 patronas.
1949. gada 11. novembrī čekas aģenti K. Dokti-Doktenieku nošāva, un viņa grupa izira. Pēc uzbrukuma B. Ābelkoks un E. Tortūzis kādu laiku slēpās bunkurā “Maskaļu” māju tuvumā, bet no 1951. gada pavasara, ar Ilonas Ābolkalnas atbalstu, ierīkoja bunkuru “Koruļos”, kur dzīvoja līdz arestam.

Atrodas dzejnieces mājvietā, “Dārziņi 1”, Indrānu pagasts, Madonas novads.

Piemiņas vieta un muzejs - ekspozīcija, balss un video ierakstu liecības par Nacionālo pretošanās kustību un dzejnieces darbu, pagrīdē izdodot žurnālu, sacerot dzeju un dziesmas nacionālajiem partizāniem.

Rekonstruētajā klētī ir iekārtota inovatīva, ilgtspējīga piemiņas vieta, kur Dzejas klēts apcirkņos, apliecinot B. Martuževas mūža gaitu, tiek akcentēta arī Nacionālās pretošanās kustība.
B. Martuževa bija iesaistījusies pretošanās kustībā no pašiem tās pirmsākumiem. Martuževu mājas “Lazdiņas” (māja nav saglabājusies) bija patvērums arī LNPA vadītājam Pēterim Supem un viņa biedriem. Te 5 gadus savas mājas pagrīdē slēpās B.Martuževa, tikās ar partizāniem, rakstīja dzejas (arī veltījumus partizāniem: Pēterim Supem, Vilim Tomam, Smilgas grupai, Laiveniekam, Salnam, Celmiņam, Bruno Dunduram u.c.), sacerēja dziesmas un iemācīja tās partizāniem, kuri tās iznesa pa pagastiem - arī tautā zināmo “Jaunība”, kuru vēlāk kā bezsaimnieka mantu paņēma E. Rozenštrauhs.
Tagad viņas dziesmas (arī veltījumus partizāniem) pa pagastiem izdzied grupa “Baltie lāči” – dzejniece savas dziesmas 2009. gadā nodeva Andrim Baltacim, kurš vienmēr ir gatavs pagodināt dzejnieces vārdu pasākumos arī Lubānā. 
Pagrīdē kopā ar Vili Tomu 1950. gadā tika izdots žurnāls “Dzimtene” (11 numuri, kurus ar roku katru 10 eksemplāros pārrakstīja B.Martuževa).
1951. gadā  dzejniece, brālis, māsa, māte un Vilis Toms tika apcietināti, B.Martuževa no Sibīrijas atgriezās 1956.gadā.

Dzejas klēts ir kļuvusi atpazīstama gan novadā, gan Latvijā, to apmeklē gan vietējie iedzīvotāji, t.sk. skolēnu klases, gan individuāli, gan tūrisma grupas. Te ir iespēja ar caur dzejnieces mūža gaitu iepazīties arī Latvijas likteņgaitu, - ne tikai attēlos, bet arī balss un video liecībās. 

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Atrodas Ziemera pagastā Valsts mežu 66. Kvartālā.

Piemiņas vieta atklāta 2020. gada 10. jūlijā.
Latvijas nacionālo partizānu kustības otrajā posmā, 1948. gada vidū, 4 cilvēku grupa- Viks Pētersi, Stebers Rolands, Bukāns Ilgmārs un Kangsepa Elvīra atdalījās no J. Bitāna- Liepača vienības Mālupes- Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera-Jaunlaicenes- Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas- Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā.
1950. gada 2. martā, kad čekisti atklāja bunkuru, partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950. gada 3. martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē. Cīnītāju bojāejas vietā 1990. gadu sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Dabas liegums “Stompaku purvi” ir unikāla ar savām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Izstaigājot dabas liegumu “Stompaku purvi”, kas ir iekļauti NATURA 2000 teritorijā uzzināsiet gan par teritorijā mītošajiem putniem, dzīvniekiem un augiem, gan arī pa labiekārtotu marķētu taku nokļūsiet līdz purva salām, kur Otrā Pasaules kara laikā bija ierīkota viena no lielākām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā.

1945. gada sākumā Stompaku nometnē, sauktā par “Saliņu mītnēm” bija izvietota nacionālo partizānu bāze, kurā dzīvoja 350–360 cilvēki, tostarp 40–50 sievietes. Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3–8 cilvēki. Nometnē bija arī sava maizes ceptuve, kurā regulāri cepa maizi un baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi, kā arī trīs virszemes slieteņi zirgu novietnēm. Sākot ar janvāri no nometnes partizāni regulāri veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām.

1945. gada 2.–3. martā šeit notika Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu vēsturē, kur nometnē izvietotajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēlnieku pulks un vietējā istrebīķeļu bataljona kaujinieki, kopskaitā 483 vīri. Kauja risinājās visu 2. marta dienu. Naktī uz 3. martu partizāniem no nometnes izdevās izlauzties un tie devās uz savām iepriekšējām bāzēšanās vietām. Partizāni bija zaudējuši 28 kritušos un no ievainojumiem mirušos, bet NKVD karaspēks 32 kritušos un mirušos.

Mūsdienās nometnes vietā var apskatīt trīs atjaunotos bunkurus – baznīcas štāba un vienu dzīvojamo bunkuru, kā arī 21 bijušo bunkuru vietu bedres. Ir izvietoti trīs informatīvie stendi, kuri stāsta par nometni un kauju.

Ir iespēja pieteikt ekskursijas grupām gida pavadībā.

Apskatāms izgatavots un uzstādīts 3 m augsts krusts baltā krāsā plāksnes ar 1946. gada 2. jūlijā nošauto Latvijas nacionālo partizānu vārdiem. Turpat blakus atjaunota zemnīca. Lai vieglāk būtu šo vietu atrast, no Vietalvas puses uzstādīta norāde ar uzrakstu “Baltais krusts”. 

Otrā pasaules kara laikā Vietalvas apkārtnē risinājās aktīva kara darbība, un ar to saistīti arī notikumi pēc kara beigām. Pēckara gados te darbojās tā saucamā “Pārupa grupa”, kuras vadītājs bija Rihards Pārups (1914 - 1946) .
1946. gadā nodevības dēļ šajā vietā tika nošauti 10 partizāni. 

Pārupa grupai piemiņas akmens uzstādīts arī Jēkabpilī pie Krustpils luterāņu baznīcas.

Projektu realizēja bijušie Ulda Eiduka jaunsargu grupas aktīvisti.
No Pļaviņu puses piemiņas vieta sasniedzama ejot pa koka laipām un pavasarī un rudenī objekta pieejamība var būt apgrūtinoša.

Video sižets par Riharda Pārupa 100gadei veltīto izstādi

Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.

Redzama piemiņas zīme.

Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.

"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.

Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.

Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.

Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.

Atrodas Mālupes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2017. gada 13. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

1945. gada 24. augustā Latgalē, Dubnas mežos, bija nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ar mērķi atjaunot 1918. gada Latvijas Republiku. Labākai partizānu grupu darbības koordinēšanai, izveidojās reģionālie štābi. Nacionālo partizānu grupas, kas darbojās Bejas, Mālupes, Mārkalnes pagastos, apvienojās “Priedolaines” sektorā. Reģionālo štābu vadīja Jānis Liepacis. Katrā reģionālajā štābā izveidojās propogandas nodaļas. Viena no tādām, kuras komandieris bija Jānis Bitāns, izveidojās Mālupes pagasta meža masīvā. Šeit, bunkurā, no 1946. līdz 1948. gadam tika drukāti pieci Latvijas Nacionālo partizānu apvienības preses izdevumi “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. Informācijas sagatavošanā un izplatīšanā iesaistījās Alūksnes ģimnāzijas jauniešu pretošanās kustība “Dzimtenes Sili”.

Atrodas Ilzenes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 28. septembrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šo Ilzenes pagastu māju iedzīvotāji no 1944. gada rudens atbalstīja Voldemāra Andersona (“Vecā”) vadītos nacionālos partizānus, kuru bunkurs atradās netālu meža biezoknī. 1945. gada 23. novembrī bunkuru aplenca NKVD karavīri. Kaujā gāja bojā deviņi cīnītāji. Pēc tās tika atrasti 2 ložmetēji, 14 automāti, 11 šautenes, 10 pistoles, 3500 patronas, 45 granātas, 4 binokļi. Voldemāra Andersona grupas iznīcināšana bija plānota čekas aģentūras lietā “Ķēde”(“Цепь”).

Grupas sastāvā darbojās Voldemārs Pāvels Andersons (“Vecais”), Gastons Dzelzkalējs, Voldemārs Tonnis, Centis Eizāns, Osvalds Kalējs, Jānis Koemets, Stāvais (“Polis”), Voldemārs Rappa, Eduards Rappa, Elmārs Rappa (palika dzīvs).

Atrodas Skolas ielā pie Spārītes parka.

Redzams četru cilvēku skulptūras, memoriāls.

2.pasaules karā kritušo padomju karavīru Brāļu kapu skulpturālā ansambļa autors ir arhitekts G.Barkāns, tēlnieces G.Grundberga un I.Zandberga. Pie brāļu kapavietām izveidota piemiņas siena ar 36 akmens plāksnēm, uz kurām iegravēti kritušo uzvārdi, iniciāļi un dienesta pakāpes. Piemineklis atklāts 1968.gadā, kad šeit tika pārapbedīti kritušie no dažādiem tā laika Gulbenes rajona ciemu brāļu kapiem.
Kopskaitā brāļu kapos apglabāti 1125 padomju karavīri, partizāni un miliči. 

Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.

Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.

Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.

Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.

Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…

Rīgas - Liepājas šosejas malā Brocēnos, Cieceres ezera krastā, blakus stāvlaukumam apmeklētājus gaida atpūtas kuģītis “Zezer”, kas piedāvā iespēju iepazīt Cieceres ezeru un noklausīties kapteiņa vai audiogida stāstījumu četrās valodās (latviešu, lietuviešu, angļu un krievu) par ezeru un 2.Pasaules kara norisēm tā tuvumā, tranšejām abos ezera krastos un uz Ozolu salas un nogrimušo tanku ezerā, kā arī par to, kas atrodas Cieceres ezera krastos, par Brocēnu pilsētu, tās attīstību un mūsdienām. Kuģītis piedāvā dažāda veida braucienus - izzinošos, publiskos, individuālos un korporatīvos, kā arī svinēt dzīves īpašos mirkļus. 

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē. Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, kurelieši, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Jau sākot Karostas infrastruktūras plānošanu 1893. gadā paredzēja izbūvēt modernu hospitāļa kompleksu, kas atradās atsevišķā rajonā un sastāvēja no vairākām specializētām ēkām. Hospitāļa kompleksu sāka būvēt 1900. gadā un līdz 1905. gadam tas sasniedza savu vislielāko pacientu skaitu. 1905. gada Liepājas matrožu dumpja laikā, daļu no arestētajiem izvietoja maz izmantotajā Karostas hospitāļa venerisko slimību blokā.

Latvijas armijas garnizona laikā no 1920. līdz 1939. gadam virssardze bija šajā ēkā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Karostas virssardzes ēkā izvietoja drošības iestāžu cietumu, kur 1944. gada 19./20. novembra naktī ieslodzīti un notiesāti uz nāvi astoņi ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsnieki un tehniskie darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājā izvietoja Padomju kara flotes bāzi, šajā ēkā izvietojās virssardze un šo funkciju pildīja līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai 1994. gadā

Ēka funkcionēja arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām līdz 1997. gadam kā Liepājas Garnizona virssardze. 

No 2002. gada ēkā ir izvietots Karostas cietuma muzejs un ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves. 

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Vienīgā šujmašīnu kolekcija Latvijā ar vairāk kā 200 dažādām pirmskara un padomju laika šujmašīnām, kurām ir tieša nozīme militārā apģērba gatavošanā pirmskara un kara gados. Kolekcijas izveidotājs- Juris Beloivans

Brāļu kapi Sarkanās Armijas 130. latviešu un 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīriem, atrodas  apmēram 350 metrus uz dienvidrietumiem no Blīdenes – Remtes ceļa. Nosaukums cēlies no viensētas Tušķi, kas atradās 400 m uz dienvidiem no brāļu kapiem.

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Uz dienvidrietumiem un rietumiem no Tušķu viensētas uzbruka 308. latviešu strēlnieku divīzija, kas trīs dienu kauju laikā šķērsoja Blīdenes – Remtes ceļu augstienes 142.2 rajonā un sasniedza Jaunāsmuižas – Mežmaļu līniju. Kauju laikā kritušos karavīrus apbedīja vairākās nelielās kapsētās pie Ķēķiem, Vērotājiem, Jaunāsmuižas un citur.

1960. gadu beigās, kad Padomju Savienībā sākās mērķtiecīga Otrā pasaules kara piemiņas veidošana, uz ziemeļiem no Tušķu viensētas drupām izveidoja jaunu kapsētu, kurā paredzēja pārapbedīt visus Pilsblīdenes un Kaulaču apkārtnē kritušos karavīrus. Realitātē pārabedīšana notika daļēji, jo ļoti bieži kritušie karavīri palika sākotnējās kapu vietās, bet Tušķu brāļu kapos pārrakstīja tikai viņu vārdus. Tušķu brāļu kapos atrodami arī 8. igauņu strēlnieku korpusa, kura galvenā kara laika kapsēta atradās tagadējās Pilsblīdenes kapsētas vietā, karavīru vārdi.

Šajā vietā atrodas arī piemineklis 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīram Jakobam Kunderam, kam veltīts objekts "Kundera dots". Uzreiz pēc kaujas Jakobu Kunderu apglabāja tagadējās Pilsblīdenes kapsētas teritorijā, bet vēlāk pārapbedīja Tušķu brāļu kapos.

Atrodas Krustpils pilī

Apskatāma ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā"
Padomju represijas. Smagas atmiņas. Te sēžot klubkrēslā, iespēja klausīties jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” fragmentus. Uz vienas no telpas sienām bezkaislīgi, kā titri pēc kinofilmas slīd uz Sibīriju izvesto pilsētnieku saraksts. Turpat vecajā televizorā var noskatīties amatiervideo par Ļeņina pieminekļa noņemšanu Jēkabpilī.  Apmeklētājos interesi izraisa ne tikai saturs, bet arī tehniskās iespējas - kā šī filma tikusi vecajā televizorā.

Iespējams noklausīties muzeja speciālistu sagatavotās lekcijas Jēkabpils Vēstures muzejā vai pieteikt izbraukumu: Jēkabpils un tās apkārtne Pirmajā pasaules karā, Jēkabpils 1990. gadā, Barikāžu laiks, 1949. gada deportācijām - 70, Jēkabpilieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri u.c.
Lekciju vidējais ilgums 40 min. Informācija un lekciju pieteikšana zvanot uz tālruni 65221042, 27008136.

Informācija par cenām

Jēkabpils vēstures muzejs atrodas Krustpils pilī. 1940. gadā pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Krustpils pilī izvietojās 126. strēlnieku divīzija. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradās vācu lazarete, bet pēc 1944. gada augusta Sarkanarmijas kara hospitālis. Pēc kara Krustpils pili ar pieguļošajām muižas ēkām aizņēma Padomju armijas 16. tāllidojuma izlūkošanas aviācijas pulka un 15. gaisa armijas centrālās noliktavas. 

Vaiņodes lidlauks ir veidojies jau Latvijas brīvvalsts laikā šeit bija viens no Latvijas aviācijas šūpuļiem un tas ir bijis viens no lielākajiem militārajiem lidlaukiem Baltijā.

1916. gadā tika uzbūvēti divi angāri dirižabļiem Valters (Walter) un Valhalla (Walhalla). Angāri bija 240 m gari, 42 m plati un 35 m augsti. Dirižabļu uzdevums bija veikt izlūkošanu un bombardēt krievu armijas pozīcijas.

Neatkarības kara laikā uz Vaiņodes lidlauku 1919. gada 9. februārī pārbāzējās no Vācijas armijas vienības, kas tajā laikā atbalstīja Latvijas Pagaidu valdību. Vaiņodes lidlauku izmantoja arī kā vācu vienību štābu un apgādes punktu.

1924. gadā Rīgas pilsēta nopirka Vaiņodes dirižabļu angārus un izmantoja to jumtu konstrukcijas, lai uzbūvētu Rīgas Centrālā tirgus paviljonus. Tā kādreizējo dirižabļu angāri ir kļuvuši par Rīgas pazīšanas zīmi gan pašiem rīdziniekiem, gan ārzemju viesiem. 1920. – 30. gados Vaiņodes lidlaukā notika gaisa planieristu pasākumi.

Atbilstoši 1939. gada 5. oktobrī noslēgtajam Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktam, 1940. gada maijā uz Vaiņodi pārcēlās Sarkanās armijas Gaisa spēku 31. ātro bumbvedēju pulks, kura štābs izvietojās bijušās Vaiņodes muižas ēkā. Uz dienvidiem no muižas ēkās sākās standartizēta betona plākšņu skrejceļa izbūve. 1944. gada vasaras beigās daļēji pabeigto lidlauku izmantoja dažādas vācu aviācijas vienības, savukārt pašās Otrā pasaules kara beigās lidlauku izmantoja Sarkanās armijas aviācijas vienības, kas cīnījās pret vācu armiju grupu “Kurzeme”.

Pēc Otrā pasaules kara laika beigām, sākot ar 1946. gadu, Vaiņodē izvietojās Padomju Gaisa spēku 54. gvardes iznīcinātāju pulks (54-й гвардейский истребительный авиационный Керченский Краснознамённый полк), kas šeit atradās līdz 1992. gadam. No 1960. gada aviācijas pulka galvenais uzdevums bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala pretgaisa aizsardzības nodrošināšana. Pulka bruņojumā secīgi atradās MIG – 15bis, MIG – 17, JAK – 25M, SU – 15, SU – 15TM un, īsi pirms pulka pārvietošanas uz Krievijas Federāciju SU – 27 lidmašīnas. Vaiņodes bāzē izvietojās arī tehniskās apkopes, apsardzes un dažādas saimniecības vienības.

Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas 1995. – 1997.gadā Vaiņodes lidlauks daļēji tika nojaukts un dzelzsbetona plātnes, kas klāja skrejceļus un lidlauka teritoriju tika izmantotas Liepājas ostas sakārtošanai un attīstībai. Tā kā lidlaukā ir palikuši lidmašīnu angāri un 1800 metri no viena skrejceļa, tad šobrīd ir iespējas vieglajām lidmašīnām un planieriem veikt lidojumus. Raķešu kosmiskā modelisma federācija ik gadu lidlaukā organizē FAI Pasaules kausa posmu un Latvijas čempionātus. Lidlauku šobrīd  izmanto Latvijas Aeroklubs savu pasākumu rīkošanai un zemnieku saimniecības un uzņēmēji savas uzņēmējdarbības nodrošināšanai. Latvijas autobraucēji izmanto skrejceļu un lidlauka teritoriju treniņu un sacensību rīkošanai gan vasarā, gan ziemā.

Lidlauks ir privātīpašums, tāpēc savu vizīti nepieciešams pieteikt iepriekš.

Muižas dzīvojamā māja būvēta klasicisma stilā 19. gadsimta 20. gados. Pēc zemes reformas muižas komplekss izīrēts privātpersonām, bet no 1932. gada pārgājis Tautas labklājības ministrijai pārvaldībā.

6. Kurzemes lielkaujas sīvo kauju gaitā izmantota gan kā atbalsta punkts, gan kā lazarete. 

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Pilsblīdenes muižas kompleksa apkārtnē aizstāvējās vācu 24. kājnieku divīzijas vienības. Muižas dzīvojamai ēkai 1945. gada 18. martā no dienvidiem uzbruka 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 121. gvardes strēlnieku pulks, kura uzbrukums nebija sekmīgs. No rietumiem uzbruka 7. igauņu strēlnieku divīzijas 300. strēlnieku pulka 1. bataljons, bet dienas beigās pa Blīdenes – Remtes ceļu pievienojās 3. gvardes mehanizētā korpusa 35. gvardes tanku brigāde ar 249. igauņu strēlnieku divīzijas 917. strēlnieku pulka 1. bataljonu.

Naktī uz 19. martu Blīdenes stacijas apkārtnē ieradās 19. latviešu SS grenadieru divīzijas 43. grenadieru pulks, kas pretuzbrukumā mēģināja atgūt Pilsblīdenes muižas dzīvojamo ēku. Tomēr nakts tanku uzbrukuma rezultātā stacijā nostiprinājās Sarkanās armijas igauņu un latviešu vienības.

1959. gadā pilī izcēlās ugunsgrēks. No 1961. gada līdz 1986. gadam dzīvojamā ēkā darbojās veco ļaužu pansionāts. 1986. gadā pilī atkal izceļās ugunsgrēks. Kopš tā brīža pils stāv tukša un izpostīta.

Apkārt muižas dzīvojamai ēkai 24 ha liels parks, kas mūsdienās aizaudzis. Parkā ir apmēram 37 svešzemju sugu koku un krūmu stādījumu, tas atrodas valsts aizsardzībā. Parks ir nekopts, apkārtne aizaugusi.

Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk kā 23 000 padomju karavīru.

Priekule stacijas un pilsēta, kas atradās uz stratēģiski svarīgās Šauļu – Mažeiķu – Liepājas dzelzceļa līnijas, bija gandrīz visu Kurzemes kauju smagum punktā. Jau sākot ar 1944. gada 8. oktobri, kad padomju 19. tanku korpuss tuvojās Vaiņodei, 1. Baltijas frontes vadība izdeva pavēli, kurā Priekule parādās kā svarīgs mērķis, lai sasniegtu Liepāju. Tomēr šo mērķi tā arī neizdevās sasniegt. Sarkanās armijas vienības pakāpeniski tuvojās Priekulei gan 1. Kurzemes lielkaujas laikā 1944. oktobra beigās, gan 4. Kurzemes lielkaujas laikā 1945. gada janvāra beigās.

1945. gada februāra sākumā Sarkanās armijas vadība apvienoja 1. un 2. Baltijas frontes vienības viena komandiera, maršala Leonīda Govorova, vadībā, kurš uzskatīja, ka, lai nepieļautu  vācu armiju grupas “Kurzeme” evakuāciju, ir jāuzbrūk Liepājas virzienā, izmantojot īsāko un ērtāko ceļu caur Priekuli. Līdz ar to, sākoties 5. Kurzemes lielkaujai, galveno uzbrukumu padomju 51. un 6. gvardes armijas īstenoja šajā rajonā. Priekules sagrābšana, ko aizsargāja vācu 126. kājnieku divīzija, bija uzticēta padomju 1. gvardes strēlnieku korpusa 204. strēlnieku divīzijai. Kauju laikā atsevišķas vācu vienības ielenca pilsētas robežās, kā rezultātā liela daļu no pilsētas apbūves kauju laikā iznīcināja.

“Priekules operācija” bija viena no sīvākajām “Kurzemes cietokšņa” kaujām laikā no 1944.gada oktobrim līdz 1945.gada 21.februārim. Kurzemes trijstūrī starp Liepāju – Tukumu – Ventspili aplenktais vācu karaspēks bija pamatīgi nocietinājies 1 iemesla dēļ – stratēģiski ļoti svarīgais Priekules dzelzceļš. Priekules atbrīvošanas kauja 1945.gada februārī bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc Priekulē iekārtotie brāļu kapi kļuva par lielākajiem Baltijā. Šeit apbedīti gan Priekulē kritušie Padomju karavīri, gan kritušie no plašākas apkārtnes. Priekulē kritušo vācu karavīru mirstīgās atliekas pārapbedītas Vācu karavīru kapos Saldū.

Priekules Brāļu kapus līdz apbedījuma vietas pārveidei par memoriālu rotāja izcilā latviešu tēlnieka K.Zāles (1888-1942) pēdējais piemineklis, kurš bija paredzēts uzstādīšanai brīvības cīņu piemiņai Alojā. Laikā no 1974.līdz 1984.gadam Priekules Brāļu kapi 8 ha platībā pārveidoti par Otrā Pasaules karā kritušo memoriālo ansambli. Tēlniece P.Zaļkalne, arhitekti A.Zoldners, E.Salguss un dendrologs A.Lasis. Memoriāla centrā novietots 12 m augstais Mātes – dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi.

Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Uzvaras svētku svinības 9.maijā katru gadu tika ļoti plaši svinētas. Tās apmeklēja ne tikai vietējie iedzīvotāji un pārstāvji no Priekules militārās daļas, bet arī kritušo tuvinieki no visas Padomju savienības. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Priekules Brāļu kapos Uzvaras svētki vairs netiek svinēti, tomēr kā ļoti skaista un vēsturiski nozīmīga vieta tā joprojām piesaista gan vietējo iedzīvotāju, gan ceļotāju uzmanību. Līdzās memoriālam ir arī neliela ēka, kur jau no memoriāla izveides laika bija paredzēts iekārtot Priekules kaujai veltītu muzeju, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav ticis izdarīts.

Nīgrandes novadpētniecības materiālu krātuve atrodas Nīgrandes ciematā muižas klētī, blakus Nīgrandes pamatskolai un ir pieejama ar iepriekšēju pieteikšanos.

Krātuvē militārās vēstures sadaļā apskatāma ekspozīcija par 2.Pasaules karu un oriģinālie priekšmeti un to daļas, kas atrasti apkārtnē pēc kara un vēlākajos gados. Tāpat ir iespēja uzzināt stāstus un apskatīt fotogrāfijas par Nīgrandi un tās apkārtni sākot no Neatkarības kara, par 2.Pasaules karu un pēckara laiku, kā arī dzīvi kolhozā padomju laikos. 

Ekspozīcijā īpaša vieta ierādīta novadniekam un rakstniekam Jēkabam Janševskim un viņa darbiem, ir iekārtota ekspozīcija, kas iepazīstina ar tradicionālo muižu sadzīvi un iekārtojumu. Nīgrandes muižas klētī apskatāma arī Nīgrandes pusē atrasta mamuta ilkņa mulāža.

Baltijas valstīs lielāko nacionālo partizānu bunkuru 1948. gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu-lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju okupācijas varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris “Kārlis Krauja” (Visvaldis Žanis Brizga). 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielu LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. strēlnieku pulka 1. un 3. rotas un 32. strēlnieku pulka 1. rotas pārspēku. Pieņemot kauju no abām bunkura lūkām, pretiniekiem divās vietās uzspridzinot bunkura pārsegumu un sametot tajā iekšā un mēģinot aizdedzināt rokas granātas, krita 15 (daži izdarīja pašnāvību), bet tika apcietināti un vēlāk notiesāti septiņi latviešu un divi lietuviešu nacionālie partizāni.

1992. gadā zemessargi kopā ar “Daugavas Vanagiem” un citu patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos.. 1995. gada 23. aprīlī netālu no bunkura paliekām Zebrenes pagastā tika uzstādīts balts koka krusts, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu: “Šai vietā 1949. gada 17. martā, pārspēka ielenkti, savas dzīvības atdeva 15 Latvijas un Lietuvas partizāni.” 1998. gada 23. oktobrī atklāts piemiņas akmens, ko pēc Kārļa Rīduža ierosmes dāvājuši Pērtas latvieši. Neregulāras formas granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: “Tēvzeme un brīvība – svētākie dārgumi virs zemes /  Īles nacionālo partizānu / 1945. – 17.93.1949. / piemiņai / Pertas latvieši”. 2005. gada 5. oktobrī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) atklāja jaunu balto krustu un granīta piemiņas stēlu, kurā iekalti kritušo partizānu vārdi un teksts: “Par tevi, tēvu zeme! Savas galvas nolika šai meža paugurā 1949.gada 17.martā cīņā pret čekas karaspēku Kārļa Kraujas grupas latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni”.

Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā 2009. gadā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki. Pēc bunkura iebrukšanas trīs gadus vēlāk, tas tika atjaunots 2013. gada rudenī ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” atbalstu. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu un to atbalstītāju vārdiem un uzvārdiem. 2015. gada 11. septembrī pie atjaunotā bunkura tika atklāta vēl viena LNPA uzstādīta granīta piemiņas zīme. To veido pret stateniski pieminekļa pamatnē “iedurtu” zobenu atsliets apaļš vairogs, kuru ieskauj pa aploci iekalts teksts: “Nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem 1948 – 1949”. Pieminekļa aizmugurē uz zobena asmens kreisās skaldnes iekalti Īles partizānu grupas locekļu vārdi, bet  otrā pusē iekalti komunistu režīma notiesāto partizānu atbalstītāju vārdi.

Skrundas muižā atrodas lielceļa A9 tuvumā, Pils ielā 2.

Skrundas muižā ir izveidota ekspozīcija par Skrundas lokatoru un Skrundas padomju armijas militāro pilsētiņu, kas ir zināma kā ievērojams “Aukstā kara laika” PSRS militārais objekts. Vietvārds “Skrunda-2″ apzīmē īpašu, PSRS militāristu vajadzībām savulaik izveidotu “pilsētiņu” (в/ч 18951), kura atradās 5km no Skrundas, Kuldīgas virzienā (Raņķu pagasts). Vietējiem šī apdzīvotā vieta bija pazīstama arī kā “Kombināts”.  Tā darbojās kā PSRS pretraķešu brīdināšanas sistēmas rietumu sektors. Jaunuzceltā modernākā radara stacija "DARJAL". Celtniecība pārtraukta un radiolokatoru uzspridzināja 1995.gada 4.maijā. Darbojošās radara stacija "DŅEPR", pēc starpvalstu līguma izpildes, izslēgta  1998.gada 31.augustā. 

Neatkarības kara laikā Skrundas muiža bija galvenais kauju objekts 1919.gada janvārī un februārī, un tā kā bija ziema, tad tā kalpoja arī kā atpūtas un nakšņošanas vieta 1. latviešu atsevišķā bataljona vīriem. 

Joprojām uz Skrundas - Kuldīga ceļa atrodas pietura ar nosaukumu "Kombināts".

Mērsraga bāka atrodas Mērsraga ciemā, aptuveni 1 km uz ziemeļiem no Mērsraga centra.

Bāka sāka darboties 1875. gadā. Bākas uguns augstums ir 21,3 m. Brīvstāvošs, cilindrisks, kniedēts dzelzs konstrukcijas 18,5 metrus augsts tornis, kura apakšējā daļa nostiprināta ar dzelzsbetona kontraforsiem. Torņa augšdaļā izveidots dzelzs konstrukcijas uz konsolēm balstīts apejas balkons. Bākas tornis izgatavots «Sotera, Lemonjē & Co» fabrikā Parīzē, tāpēc šo bāku tautā sauc par "francūzieti".

Mērsraga apkārtnē karaspēka vienības novietojās sākot ar 1944. gada oktobri. 1944. gada decembra beigās pie bāka pozīcijās novietojās 1003. artilērijas diviziona pirmā baterija ar 60 cm prožektoriem. 1945. gada aprīļa beigās artilērijas bija stipri mazāks. 532. jūras spēku artilērijas diviziona 1. baterija ar četriem 88 mm pretgaisa aizsardzības lielgabaliem, vienu četru stobru 20 mm  zenītlielgabalu un trijiem 37 mm zenītlielgabaliem novietojās pie uz dienvidiem no Mērsarga ostas vārtiem. Pašā piekrastē novietoja divus padomju trofeju 45 mm prettanku lielagbalus. Otrā pasaules kara beigās nacistiskās Vācijas vadība plānoja uz Latviju pārcelt latviešu 15. ieroču SS grenadieru divīziju, kurai jau bija paredzēts aizsardzības sektors Mērsraga apkārtnē. Tomēr šie plāni neīstenojās uz latviešu karavīri kapitulēja Rietumu sabiedrotajiem.

Apskate iespējama ar iepriekšēju pieteikšanos, zvanot uz Mērsraga TIC.

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis atrodas pašā jūras krastā pie stāvlaukuma. Novērošanas torņi atgādina par padomju okupācijas laikiem, kad Mazirbe bija slēgtā pierobežas zona un civilpersonas jūras krastā drīkstēja iziet tikai noteiktās vietās un gaišajā diennakts laikā.

Robežsardzes tornis ir viens no vislabāk saglabājušamies šāda veida objektiem Latvijas piekrastē. Kāpšanai bīstams!

Padomju robežapsardzības postenis bija izvietots kādreizējās Jūrskolas ēkā un tam blakus atrodas labi saglabājies padomju robežsardzes tornītis. Mazirbes jūrskolas komplekss atrodas nedaudz vairāk kā 400m no pludmales torņa.

Nedaudz vairāk par 500m no torņa atrodas Mazirbes laivu kapsēta, ejot no torņa uz Sīkraga pusi (Ovišu virzienā)

Padomju robežsardzes tornis šajā kompleksā - viens no vislabāk saglabājušamies šāda veida objektiem Latvijas piekrastē. Diemžēl apbūves ēku stāvoklis ir slikts, teritorijā atrodas šauteņu ielādes/ izlādes vieta, ir saglābājies arī dzots un ierakumu fragmenti. 

Krasta robežapsardzības postenis bija izvietots kādreizējās Jūrskolas ēkā. Pēcpadomju laikā atsevišķu ēku daļās tika piedāvāti naktsmītņu pakalpojumi.

Aptuveni 400m attālumā pie pludmales atrodas padomju robežsardzes otrais tornis, taču diemžēl tas ir avārijas stāvoklī. Savukārt, nevaudz vairāk kā 500m no pludmales torņa uz Sīkraga pusi atrodas Mazirbes laivu kapsēta.

Baterijas vieta meklējama starp Tobago un Jūras ielām jūras virzienā.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija. Padomju karavīri 23. bateriju uzspridzināja 1941. gada 27. jūnijā atkāpjoties no Liepājas.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

Pie tam abi torņi atrodas ļoti tuvu viens no otra – tikai 10m attālumā. Četru lielgabalu pozīcijas atradušās pa labi no abiem torņiem, faktiski pašā jūras krastā. Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.

Sedas kultūras nama 2. stāvā izveidota profesionāli korekta kultūrvēsturiskā mantojuma ekspozīcija.

Ekspozīcijas zālē izvietotajās planšetēs atspoguļota Sedas apkārtnes attīstības vēsture, sākot no vēsturiskā posma, kad Sedas pilsētas vietā vēl pletās saimniecības “Salānieši” īpašums, līdz Sedas pilsētas būvniecībai. Ietverti stāsti par šīs pilsētas tapšanas iemesliem un procesu, Sedas kūdras fabrikas vēsturi un citas dokumentālas liecības. Ekspozīcijas saturiskais pamats, galvenokārt, veidots no vēstures arhīva materiāliem – protokoliem, lēmumiem, rīkojumiem. Lai izjūtas par šo vēstures posmu būtu spilgtākas, ekspozīciju telpā ierīkots “priekšnieka” kabinets ar tam laikam raksturīgiem rekvizītiem. Vēl ekspozīciju vizuāli paspilgtina vitrīnās izvietotie padomju laika sadzīves priekšmeti un dažādas dokumentālas liecības.

Ekspozīciju iespējams apmeklēt, iepriekš sazinoties pa tālruni +371 28323986 un vienojoties par apmeklējuma laiku.

Kādreizējā kolhoza dispečeru telpā izvietotā ekspozīcija atklāta 2005.gadā. Apmeklētājiem tiek piedāvāts izjust PSRS laika gaisotni interaktīvās nodarbībās: diskutējot par padomju laika periodu, veidojot leģendas par vēstures liecībām, piedaloties kora dziedāšanā, dejojot “letkisu”, taisot papīra lidmašīnas un hlapuškas, tādējādi izdzīvojot starpbrīdi skolā, kā arī baudot ķilavu maizītes un liepziedu tēju.

Stāstījumi un vēstures liecības par tradīcijām, senajiem amatiem un izciliem novadniekiem.

Apmeklējumu lūgums iepriekš pieteikt!

Pieaugušajiem: 2,00 Eur
Skolēniem, pensionāriem: 1,00 Eur
Ekskursija gida pavadībā līdz 6 personām (1-1,5 stundai): 6,00 Eur
Ekskursijas gida pavadībā vairāk par 6 personām (1-1,5 stundai): 1,00 Eur no personas

Atrodas Madonas novadā, Bērzaunē, Bērzaunes pagastā.

Betona ceļš bija paredzēts kodolraķešu pārvietošanai no militārās bāzes Mārcienā uz Gaiziņkalnu. Parastie ceļi neturēja lielo raķešu svaru, bija nepieciešams īpašāks segums to pārvietošanai

Līdz mūsdienām saglabājies iesākts betona ceļš (ar pārrāvumiem) Mārcienā un Bērzaunes pagastā.

Atradās netālu no mājām "Brankšās" uz labību lauka.

2021.gada 2.septembrī Saulkrastu novada vēstures entuziasta Andra Grabčika vadībā, saskaņojot ar lauksaimniecības zemes nomnieci Inesi Karlovu, notika II pasaules kara Siguldas aizsardzības līnijas vācu armijas bunkura atrakšanas darbi.

"77 gadi pagājuši kopš bunkurs tika izbūvēts, piedzīvojis gan Padomju armijas uzbrukumu, gan lauksaimniecības tehnikas braukšanu tam pāri. Tikai 3 gadus atpakaļ daļēji padevās smagajai tehnikai. Lai grīda nebūtu ūdenī, bija izstrādāta meliorācijas sistēma ar ūdens krātuves rezervuāru pie ieejas, kuru vajadzības gadījumā izsmēla. Bunkura grīda ir no apaļbaļķiem 10 cm diametrā un tika noklāta ar salmiem. Šis bunkurs nav no lielajiem, bet pilnīgi pietiekams aptuveni 6 cilvēkiem. Šis bunkurs nav vienīgais šajā rajonā, bet viens no retajiem, kas labi saglabājies." - tā stāsta Andris Grabčiks par bunkuru.

Pēc informācijas publicēšanas internet, no vēsturnieka un Saulkrastu velosipēdu muzeja īpašnieka Jāņa Seregina tika saņemtas 2 ieskanētas vēsturiskas fotogrāfijas ar uzrakstu "29.08.44, Saulkrasti, Vidrižu pagasts" un komentāru: “Fotogrāfijas iegūtas no vienas saulkrastietes, kura tagad ir jau mirusi. Pēc viņas stāstītā, Saulkrastos bija apmetušies bēgļi no Pleskavas un Ļeņingradas apgabala, kurus vācieši bija atkāpjoties izdzinuši no mājām. Viņus nodarbināja ierakumu rakšanā aizsardzības līnijā pie Ķīšupes. Vienā no bildēm ir redzami cilvēki meža darbos. Tādā veidā tika iegūti baļķi, kurus mēs tagad varam redzēt bunkurā pie Brankšām. Otrā bildē ir redzams kā viņus baro pie mājām iekārtotā sadales punktā vai virtuvē. Domāju, ka tās ir Brankšu dzirnavas.” 

Bunkurs saglabājies no WWII uz Siguldas aizsardzības līnijas.
Pirmo rezi bunkura vieta tika apsekota 2021.gada aprīlī, bet augstā grundsūdens dēļ, atrakšanas darbi nevarēja notikt.

Bunkurs atrodās uz lauksaimniecības zemes un pēc atrakšanas un izpētes, tika aizbērts, lai netraucētu lauksaimniecības darbus.

Grieze atrodas pie Latvijas - Lietuvas robežas vietā, kur Vadakste ietek Ventā. Griezes baznīca celta 1580. gadā, bet draudze pastāvējusi vēl pirms 1567. gada. Baznīca vairākas reizes pārbūvēta – 1769. gadā, 1845. gadā, bet 1773. gadā iebūvētas pirmās ērģeles. Gan baznīcas altārglezna, gan arī abi zvani zuduši dažādu iemeslu dēļ.

Baznīcas dārzā atrodas kapi, kur apglabāti baznīcai piederīgi un dižciltīgi cilvēki. Viens no tiem ir Griezes ērģelnieks Fridrihs Bariss un viņa sieva Šarlote, kuriem uzstādītais piemineklis arī šobrīd atrodas pie baznīcas sakristejas. Dievnama dienvidu pusē apglabāti 32 Lielā Ziemeļu karā kritušie zviedru karavīri. Kapos apglabāti arī 110 Pirmajā pasaules karā kritušie vācu armijas karavīri, kuriem 1930.gadā uzstādīts piemineklis.

Otrā pasaules kara laikā baznīca cieta, kad 1944. gada oktobra beigās fronts līnija nostirpinājās gar Ventas upi un Griezes baznīcas apkārtnē atradās vācu 225. kājnieku divīzija. Kad 1944. gada 19. novembrī padomju 4. triecienarmijas sāka uzbrukumus pāri Ventas upei, baznīcas dienvidu sienā trāpīja vairāki artilērijas šāviņi, tika stipri bojāts baznīcas tornis.

Pēc armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas Sarkanās armijas Ļeņingradas fronte atskaitījās par gūstā saņemtajiem – kopā 284 171 cilvēkiem. 7493 bija no vācu gūsta atbrīvotie Sarkanās armijas karavīri. Gūstā padevās 48 vācu ģenerāļi. Atbilstoši armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā iesniegtajiem dokumentiem karavīru skaits bija apmēram 185 000. Pārējie filtrācijai pakļautie gandrīz 100 000 cilvēku bija Kurzemes civiliedzīvotāji un PSRS bēgļi, jo padomju Ļeņingradas frontes 1945. gada 10. maija pavēlēja pakļaut filtrācijai visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem.

Sarkanajā armijā, atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, karagūstekņu pārbaudi, apsardzi, uzturēšanu un apsargāšanu īstenoja nevis armijas vienības, bet iekšlietu struktūras – Valsts Drošības Tautas Komisariāts. Filtrācijas galvenais uzdevums bija atklāt PSRS un padomju  okupēto valstu pilsoņus, kas piedalījās karadarbībā Vācijas pusē. Sagūstītos vācu karavīru pārbaudīja, lai atklātu iespējamos kara noziegumu veicējus.

Griezes baznīcas apkārtnē karagūstekņu filtrācijas nometne atradās no 1945. gada 10. maija līdz 17. jūnijam. Iespējams nometni šeit izvietoja, jo Griezes baznīca atradās tuvu galvenajiem ceļiem. Apkārtnē joprojām labi saskatāmas bedres zemē, kur aukstajās naktīs nometnes gūstekņi slēpās no aukstuma apsedzoties ar to, kas bija pieejams. Šajā laikā sarkanarmieši baznīcas iekštelpās veica ievērojamus postījumus (tika izvesti visi soli – „kara vajadzībām”, nodarīti bojājumi kancelei,  iznīcinātas ērģeles u.c. postījumi). Pašā baznīcas ēkā ierīkoja veļas mazgātavu.

Pēdējais dievkalpojums baznīcā bija 1950.gadā un draudze beidza pastāvēt. Pēc draudzes likvidēšanas, arī vēlāk nonākot Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārraudzībā, baznīca netiek remontēta iet bojā. Tomēr ēka zem jumta stāv līdz pat 1960.- 70.gadiem. Baznīca cieta 1961. gada vētras laikā un 1968. gadā atlikušos interjera elementus izglāba Rundāles pils darbinieki.

Kopš 2003. gada baznīcas sakopšanas un atjaunošanas darbā iesaistījās domubiedru grupa no Rīgas draudzēm. Līdz šim brīdim ir veikta baznīcas mūru konservācija un pakapēniska torņa atjaunošana.

Piemiņas ansamblis atrodas Skolas ielas un Kalnu svētās Agates Romas katoļu baznīcai.

Piemiņas ansambli veido četri stilizēti vagoni – katrs atšķirīgam izsūtīšanas laikam. Vagonu jumti simbolizē mājas. Ansambļa vidū – altāris un krusts. Piemineklis atšķiras no citiem, jo atgādina, ka Latvijas pilsoņus izsūtīja ne tikai 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā. Deportācijas bijušas arī starp šiem datumiem. Piemineklis veidots tā, lai tajā iegravēto izsūtīto vārdu un uzvārdu sarakstu varētu papildināt, jo izpēte turpinās.

Piemiņas ansambli veidojusi vietējā māksliniece un novadpētniece Maija Eņģele.

Imperatora Aleksandra III ostai bīstamākais uzbrukuma virziens bija no austrumiem starp Tosmares un Liepājas ezeriem, kur bija 2,5 km plata sauszemes šaurums. Sauszemes joslas aizsardzībai izbūvēja trīs nocietinājumus. Tosmares ezera dienvidu krastā kreiso reduti, Liepājas ezera ziemeļu krastā labo reduti, bet starp redutēm atradās Vidus forts. Vidus forts bija visnopietnākā Liepājas cietokšņa fortifikācijas būve, bet līdz 1908. gadam to pilnībā nepabeidza un artilēriju neizvietoja.

Tieši pie Vidus forta notika visnopietnākās kaujas 1915. gada aprīlī, kad uzbrukuka Vācijas karaspēks, 1919. gada novembrī Latvijas armijas cīņu laikā pret Rietumkrievijas atbrīvošanas armiju, kā arī 1941. gada jūnijā, kad Liepājai uzbruka Vācijas bruņoto spēku 291. kājnieku divīzija.

1941. gada jūnijā sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS padomju armijas Liepājas garnizons sastāvēja Kara flotes Liepājas jūras bāzes un Sarkanās armijas karaspēka vienībām. Liepājas jūras bāzes sastāvā bija mīnu traleru, torpēdkuteru un zemūdeņu divizioni, to skaitā bijušie Latvijas Kara flotes kuģi un zemūdenes. Krasta aizsardzību veica 23. un 27. artilērijas baterijas ar 130 mm lielgabliem un 18. dzelzceļa artilērijas baterija 180 mm lielgabaliem, kuras piesedza divi zenītartilērijas divizioni. Bāzes sastāvā bija arī vairākas sapieru, remonta, sakaru un apmācību vienības, kopā apmēram 4000 karavīru, kurus komandēja 1. ranga kapteinis M. Kļevenskis. No Sarkanās armijas vienībām garnizonā bija 67. strēlnieku divīzijas (bez 114. strēlnieku pulka un viena artilērijas diviziona), kuru komandēja ģenerālmajors N. Dedajevs. Divīzijas sastāvā pirms karadarbības sākuma bija apmēram 9000 karavīru. Liepājas lidlaukā novietojās 143. iznīcinātāju aviācijas pulks ar 68 dažādu tipu lidmašīnām. Bez tam Liepājas apkārtnē darbojās 12. robežapsardzības vienība.

Kaujas darbība pie Liepājas cietokšņa Vidus forta sākās 1941. gada 24. jūnija agrā rītā. Neskatoties uz padomju zaudējumiem, izlauzties cauri Liepājas cietokšņa valnim vācu vienībām neizdevās arī 25. jūnijā. Kaujas Liepājā noslēdzās 27. un 28. jūnijā, kad padomju vienības mēģināja izlauzties ziemeļu virzienā.

Liepājas muzeja ekspozīcija „Liepāja okupāciju režīmos” atrodas Liepājā, Klāva Ukstiņa ielā 7/9.

Ekspozīcija atspoguļo laiku no 1939. gada līdz 1991. gadam gan divreizējā padomju, gan vācu okupācijas periodos. Liepājas iedzīvotāji bija vieni no pirmajiem, kuri Latvijā izjuta Otrā pasaules kara sākumu un vieni no pēdējiem, kuriem karš gan tiešā gan simboliskā ziņā beidzās visvēlāk.

Tikai 1980. gadu beigās sabrūkot PSRS radās iespēja atjaunot Latvijas neatkarību. Liela nozīme šajā procesa bija Latvijas Tautas frontei, kuras bijušās Liepājas pilsētas nodaļas mītnē atrodas 2001. gada 21. janvārī atklātā ekspozīcija. Tautas frontes Liepājas nodaļa bija otra lielākā tūlīt pēc Rīgas nodaļas – tā apvienoja 13 000 biedru. Tieši no šīs vietas tika organizēti brīvprātīgo autobusi 1991. gada janvāra barikāžu laikā, lai dotos aizsargāt objektus Rīgā. 1991. gada 23. augustā, Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas dienā, tika demontēts padomju varas simbols pilsētā – Ļeņina piemineklis. Vēlākos gados no tā Vācijā  izgatavoja 500 bronzas zvanus – aizgājušo laiku simbolizējošus suvenīrus. Viens no šiem zvaniem redzams arī ekspozīcijā.

Otrais pasaules karš un padomju okupācija Liepājā beidzās tikai 1994. gadā, kad to atstāja pēdējās PSRS mantinieces - Krievijas - karaspēka daļas.

Muzejā regulāri tiek rīkotas tematiskas muzeja krājuma un mākslas darbu izstādes, kā arī lekcijas un tikšanās ar vēsturniekiem un nesenās Latvijas vēstures aculieciniekiem. Pašlaik muzeja ēka tiek renovēta un atjaunota ekspozīcija.

Kolkas ragā, izņemot vairākas ilgstošā laika posmā pārbūvētas jūras bākas, neplānoja militāru infrastruktūru, ne pirms Pirmā pasaules kara, ne Pirmā pasaules kara laikā, ne arī Otrajā pasaules kara laikā. Krasta aizsardzības baterijas plānoja būvēt Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā starp Sirves pussalu un Miķeļtorņa bāku.

Vienīgie militāra rakstura nocietinājumi parādījās 1944. gada beigās, kad vācu armiju grupa “Ziemeļi” gatavojās atvairīt iespējamos padomju Baltijas kara flotes desantus. 1945. gada pavasarī, pēc ledus iziešanas, krasta aizsardzību Kolkas ragā īstenoja 532. artilērijas diviziona divas baterijas. 7. baterija ar četriem 75 mm lielgabliem un trijiem 20 mm zenītlielgabliem. 8. baterija ar četriem 88 mm zenītlielgabalaiem, trijiem 20 mm zenītlielgabaliem un 81 mm mīnmetēju. Pretdesanta kājnieku garnizonu veidoja viena no slavenākajām Vācu Kara flotes krasta aizsardzības vienībām – 531. artilērijas diviziona 5. rota. Lai gan pēc nosaukuma tā bija artilērijas vienība, bet pēc izmantošanas tā bija kājnieku vienība, kas savu kara ceļu iesāka 1941. gada jūnijā pie Liepājas. Tālāk šī vienība atradās Somijas jūras līča salu garnizonos un vēlāk piedalījās kaujās Sāremā salā. Diviziona paliekas pārformēja vienā rotā un, pastiprinot ar septiņiem prettanku lielgabaliem trijiem 20 mm zenītlielgabaliem, novietoja Kolkas ragā.

Padomju jūras desanta operācija tā arī nenotika un vācu vienības kapitulēja 1945. gada maijā.

Militāro infrastruktūru Kolkas ragā sāka izbūvēt pēc Otrā pasaules kara, kad šeit izvietojās padomju robežapsardzības posteņi un Kolka kā visa Kurzemes piekraste no Mērsraga līdz Lietuvas robežai kļuva par slēgto zonu

Ejot pa Odžu kalna nogāzi kādus 200 m pa celiņu, redzami vairāki ar Pirmo pasaules karu saistāmi objekti - veci lielgabalu betona pamati no. Savukārt pie pludmales paralēli Rojas takai esošā meža celiņa slejas nepabeigts betona novērošanas tornis. Šī objekta precīzs pielietojums nav zināms. Zem pamata izbūvētas nišas munīciju novietošanai. Vietvietām, starp priedēm, redzamas arī dziļas bedres - bijušas zemnīcas.

Iespējams daži no objektiem sasitāmi ar Otrā pasaules kara beigām, kad šajā apkārtnē bija izvietotas vācu krasta aizsardzības baterijas. Jūras spēku 532. artilērijas diviziona 4. baterijas bruņojumā bija četri 88 mm zenītlielgabali, trīs 37 mm zenītlielgabali, viens 20 mm četrstobru zenītlielgabals un viens 50 mm mīnmetējs apgaismošanas veikšanai naktī. Pie Rojas ietekas jūrā izvietoti divi 45 mm prettanku lielgabali. Pilsētas garnizons sastāvēja no 64. un 109. sapieru bataljonu vienībām.

Ķerkliņu baznīcas drupas atrodas aptuveni 5 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Kokmuižas, netālu no Ķerkliņu ezera. Baznīcu 1641. gadā cēlis Ķerkliņu muižas īpašnieks Heinrihs fon Dēnhofs (Derkarts). Sākotnējo koka baznīcu nomainīja mūra celtne, zem kurām izbūvēja kapenes Dēnhofu un vēlāko īpašnieku Kleistu dzimtu mirušajiem. Kapenes tika postītas jau 1905. gada nemieros, bet 1949. gadā zārkus no kapenēm pārbedīja pie baznīcas. Baznīca bija Kurzemes baroka stila piemērs – tās kokgriezumus bija veidojuši Kuldīgas – Liepājas koktēlniecības meistari. Lai gan muižas un baznīcas īpašniekus dažādos laikos vajāja arī finansiālas problēmas,  tomēr savas pastāvēšanas laikā baznīca piedzīvoja vairākas pārbūves. Tā cieta arī Pirmā pasaules kara laikā, pēc kura 1929. gadā draudze atjaunoja baznīcas mūra daļu, bet 1934. gadā iebūvēja ērģeles. Diemžēl Otrā pasaules kara gados baznīca piedzīvoja postījumus un daudz kas no to tā zuda, tāpēc atzīstami, ka pirms baznīcas pārbūves, 1933. gadā daudzi unikāli baroka koktēlniecības priekšmeti tika fotografēti, uzskaitīti un nonāca pat Pieminekļu valdes arhīvā. Līdz ar poligona izveidošanu un iedzīvotāju padzīšanu, baznīcu vairs neatjaunoja. Mūsdienās šeit redzamas baznīcas sienas un tornis.

Atrodas Gulbenes vēsturiskajā centrā pretim Gulbenes Evaņģēliski luteriskajai baznīcai.

Piemineklis 1905. gada nemieru upuriem, Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Gulbenes draudzes locekļiem un Malienas tribunāla upuriem. Piemineklis veidots pēc E. Ābeltiņa meta, atklāts 1929. gadā pretī Gulbenes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Pēc Otrā pasaules kara piemineklim uzlikta piecstaru zvaigzne, tad - uz tā pamatiem - bronzas krāsā krāsots ģipša padomju karavīra tēls, bet aiz pieminekļa ierīkoti kritušo padomju karavīru kapi. Kad 1969.gadā Spārītes parkā tika atklāti jaunie Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru kapi, kritušo mirstīgās atliekas pārveda tur, bet pieminekļa vietu nolīdzināja līdz ar zemi. 1989.gada rudenī tika atrakti pieminekļa pamati un izcelta 1928.gadā tajos iemūrētā kapsula ar tekstu. Piemineklis atjaunots 1992. gadā (tēlnieks O. Feldbergs).

Laikā no 1918.gada 24.decembra līdz 1919.gada 31.maijam, kad 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks atbrīvoja Gulbeni no lieliniekiem, baznīcā atradās Malienas (Vecgulbenes) revolucionārais kara tribunāls un strādnieku klubs. Tā darbība izcēlās ar pieņemto lēmumu bardzību un nāves sodu lielo daudzumu, bieži vien par niecīgiem pārkāpumiem - tika uzsākta 349 lietu izmeklēšana, tajās apvainotas 606 personas.

Redzama piemiņas skulptūra.

Atrodas Parka ielā 1B, Lubānā, Madonas novadā.

Piemiņas vieta 2. pasaules karā kritušajiem Sarkanās armijas karavīriem

Par sākotnējās Sarkanās armijas karavīru apbedījumu vietu 1944.gadā tika noteikts pats Lubānas pilsētas centrs - Oskara Kalpaka ielas, Tilta ielas un Baznīcas ielas krustojums. Vēlāk- 1961.gadā, kad satiksme ne tikai pilsētā, bet arī tās tuvākajā apkārtnē kļuva intensīvāka, apbedījumi tika pārcelti, pārapbedījot kritušo mirstīgās atliekas netālu no Aiviekstes upes (tagadējās Stacijas ielas un Parka ielas krustojums, Aiviekstes virzienā). Kopā šajā vietā apbedīti 450 Sarkanās armijas karavīri, pieminekļa daļā atrodas plāksnes ar šajā apbedījuma vietā apglabāto Sarkanās armijas karavīru vārdiem

Atrodas Aiviekstes krastā, pie ceļa Madona – Varakļāni, Barkavas pagastā, Madonas novadā.

Piemiņas zīme Aiviekstes forsēšanai. Atklāta 1964.g. 12. augustā

1944.g. padomju armijas 341. gvardes strēlnieku pulks forsēja Aivieksti.

Viens no 2. Baltijas frontes uzbrukuma plāniem 1944. gada augusta sākumā saucās “Sagrāve” (Razgrom), un tas paredzēja apmēram 10 dienās no Lubānas apkārtnes nonākt Rīgā. Šīs bija savdabīgas ugunskristības arī 130. latviešu strēlnieku korpusam, kas pirmoreiz Latvijas teritorijā pilnā sastāvā 1944. gada 2. – 6. augustā devās uzbrukuma kaujā ziemeļaustrumos no Steķiem, Medņu – Antužu virzienā un sasniedza Aiviekstes kreiso krastu. 1944. gada 7. un 8. augustā 130. latviešu strēlnieku korpusa vienības sekmīgi piedalījās padomju 22. armijas uzbrukumā Krustpilij. Pēc Krustpils ieņemšanas 130. korpusa apakšvienības 10. augustā forsēja Aivieksti un izveidoja placdarmu upes labajā krastā.

Video, kurā var redzēt epizodi no Aiviekstes forsēšanas.

Atrodas Starp Brīvības un Parka ielu, Netālu no Barkavas kultūras nama, Barkavas pagastā, Madonas novadā.

Piemiņas vieta 2. pasaules karā kritušajiem strādnieku - zemnieku Sarkanās (Padomju) armijas karavīriem. Apbedīti: 1980. g. - 659 (visi zināmi un atzīmēti); 1984. g. - 667 (zināmi un atzīmēti 661) karavīri. 

Krievijas Federācijas vēstniecība sadarbībā ar Madonas novada pašvaldību veikusi un veiks vairākus padomju armijas karavīru Brāļu kapu rekonstrukcijas darbus Madonas novadā, tai skaitā arī Barkavas pagastā.

Brāļu kapi Madonā atrodas Parka kalna pie Pumpuru ielas. No Pumpuru ielas uz kapiem ved betona kāpnes, bet no Parka ielas - celiņš.

Piemineklis tika atklāts 1947.g.
Brāļu kapos apbedīti vairāki tūkstoši kritušo padomju armijas karavīru. Nav saglabājies obelisks, kas atradās uz uzkalniņa.
Krievijas Federācija ir apkopojusi un precizējusi informāciju par karavīru, kas atdusas šajos kapos, vārdiem un uzvārdiem un 2021.gadā pabeigta kapu rekonstrukcija. Rekonstrukcijas laikā kritušo kareivju vārdi no jauna tika iekalti marmora plāksnēs, kuras izvietotas memoriālajās sienās.

Apbedīti: 1959. g. - 46; 1980. g. - 3941 (visi zināmi un atzīmēti); 1984. g. - 3979 (zināmi un atzīmēti 3943) karavīri, 1 partizānis, 2 padomju aktīvisti. PSV: M.A. Ivasiks (1919 -1944).

Atrodas Varakļānos, Rīgas un Lubānas ielu krustojumā.

Apskatāma Otrā pasaules karā kritušo karavīru piemiņas vieta, kura ierīkota izpostot vecos katoļu kapus.
Apbedīti: 1959. g. - 204; 1980. - g. 710 (visi zināmi un atzīmēti) un 4 Neatkarības karā (1919. g.) kritušie SA karavīri; 1984. g. - 722 (zināmi un atzīmēti 715) karavīri.

Atrodas līdzās Varakļānu Romas katoļu draudzes baznīcai, kura Otrā pasaules kara laikā pārcieta dažādas grūtības, postījumus – ērģeļu zudumu, zvanu noņemšanu no torņiem u.c. Baznīcas apskate (gida pavadībā) iekļauta tūrisma takā “Dvēseļu ceļi”. Pieteikties pa tālr. 29359242 vai 64866164.

Atrodas Rīgas ielas malā, iepretim Krustpils pilij.

Jēkabpilī, Daugavas labajā krastā esošā pieminekļa “Kritušiem par Tēviju 1918. – 1920” , priekšlikumu par pieminekļa celšanu karavīriem kritušiem Brīvības cīņas, izteica Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa 1923. gada 12. jūnijā. Pieminekļa izveidošanai Krustpils pagasta valde 1923. gada 12. novembrī  Brāļu kapu komitejas rīcībā nodeva cara Aleksandra II pieminekļa akmens daļu pie pagasta valdes ēkas, kur piemineklis bija uzstādīts par godu dzimtbūšanas atcelšanai. Latvijas Iekšlietu ministrija atļāva Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļai vākt ziedojumus.  Kopumā tika saziedoti 2400 latu, trūka 1200. Tos cerēja iegūt no pieminekļa atklāšanas dienas sarīkotā bazāra un saviesīgā vakara.

Pieminekļa projektu uztic arhitektam Aleksandram Birzniekam. Arhitekta plānos bija izveidot pieminekli no vietējā materiāla  - dolomīta radzēm. Pieminekļa apjomu veidoja divi koncentriski , masīvi dolomīta radžu mūra pusloki, no kuriem ārējais Daugavas pusē bija zemāks, iegriezās krastā un veidoja terasi. Tā centrā bija sarkanu ķieģeļu veidots ugunskrusts. Galvenā pusloka centrā kā altāris iebūvētas granīta plāksnes ar tekstu: “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” un attēlota uzlecoša saule virs Daugavas viļņiem, un latviešu zīmju ierāmējumā. Pieminekļa centrālo daļu veidoja kritušā karavīra maska, kuru izkala tēlnieks V. Treijs. Latgales artilērijas pulka komandiera vietas izpildītājs pulkvedis – leitnants Jākobsons atļāva pieminekļa būvei izmantot laukumu Daugavas labajā krastā pretī Krustpils pilij ar noteikumu, ka laukums paliek Latgales artilērijas pulka īpašumā.

1925. gadā Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa noslēdza līgumu ar uzņēmēju V. Treiju no Rīgas par pieminekļa celtniecību Krustpilī. 1925. gada 26. jūlijā tiek ielikts pieminekļa pamats. 1925. gada 27. septembris krustpiliešiem ir svēta diena. Notiek pieminekļa atklāšana ar tā iesvētīšanu, ko veic Krustpils draudzes luterāņu mācītājs K. Skujiņš. Piedalās Kara ministrs R. Bangerskis, Latgales artilērijas pulka komandieris pulkvedis Kire, ģenerālis K. Berķis u.c. Pieminekļa celtniecībai tiek izmantoti 11 kubikasis kaļķakmens radžu, kuras izlauza pie Asotes.

20. gs. 50. gados piemineklis “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” tiek daļēji nopostīts – tiek nojaukta augšējā daļa – senlatviešu karavīru maska, aizsmērēti uzraksti, iznīcināta ugunskrusta zīme. Savukārt, jau Trešās Atmodas sākumā, Latvijas Tautas frontes (LTF) Krustpils nodaļas aktīvisti pirmajās LTF rajona konferencēs rezolūcijā ierakstīja prasību atjaunot pieminekli Krustpilī. Jau 1989. gada 11. novembrī, vietā kur atradās piemineklis, tika noturēts piemiņas brīdis, kurā jēkabpilieši pieminēja savus Lāčplēšus.

1992. gada sākumā uzsāka pieminekļa atjaunošanas darbus. Cēsu komunālo uzņēmumu kombinātā tiek izgatavoti vajadzīgā lieluma un formas granīta gabali. Granītu, atbilstoši zīmējumiem apstrādāja E. Nīmanis un V. Treikmanis. Pieminekļa atjaunošanas tehnisko uzraudzību veic arhitekte Māra Steķe. Rīgā tēlniece Inta Berga atlējusi pieminekļa bronzas detaļas. Visi darbi tika finansēti no Jēkabpils pilsētas finansējuma. Atjaunoto pieminekli iesvētīja tajā laikā esošais Jēkabpils un Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Modris Plāte un Jēkabpils katoļu draudzes mācītājs Jānis Bratuškins 1992. gada 18. novembrī.

Krustpilī atklāts 1925. gada 27. septembrī. Piemineklis veidots pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta. Piemineklī ir iekalts uzraksts "Kritušiem pat Tēviju 1918-1920". Daļēji pieminekli nojauca Padomju okupācijas vara 1941. gadā, pilnībā to nopostīja ap 1950. gadu. Piemineklis atjaunots 1992. gada 18. novembrī.

Remtes muižas pils (vācu: Remten) ir muižas kungu māja atrodas Remtē. Remtes muižas apbūve un parks ir valsts nozīmes pieminekļi. Muižas kungu mājā atrodas Remtes pamatskola. Remtes muižas pils celta 1800. gadā Berlīnes klasicisma stilā pēc toreizējā muižas īpašnieka grāfa Karla Medema pasūtījuma.

2.Pasaules kara beigu posmā Remtes muižā un tās apkārtnē bija izvietota Vācu armiju grupas "Kurland" Latviešu leģiona 19.divīzija. 

26 ha lielo muižas parku veido bijušais muižas centrs ar alejām, ainaviskiem koku stādījumiem un savu dīķu un kanālu sistēmu. Ejot parka takām, redzēsiet Medību torni, Lācēnu māju, “Mīlestības ozolu” uc.  Parkā nesen izveidota arī Remtes Sajūtu taka, kurā var trenēt un pārbaudīt dažādas maņas, staigājot pa dažāda veida segumiem un konstrukcijām.

Virgas muižas kungu mājā iekārtota senlietu krātuve. Šeit var gūt priekšstatu gan par kuršiem Vārtājas upes krastā un Virgā, gan par Virgas muižu un baronu Noldu dzimtu, gan arī par 2. pasaules kara un padomju kolhoza laikiem Virgā. Var tikai apskatīt priekšmetus, bet var arī stāstus paklausīties par tādām tēmām, kādas apmeklētājiem interesantas.

Kurzemes katla kaujas 1944/1945.gadā Virgas muiža pārdzīvojusi tik labi, ka vienkārša pastaiga pa bijušās muižas teritoriju ļauj uztvert senatnes elpu un agrāko muižas iedzīvotāju klātbūtni. Mirklis atpūtas pie Zviedrijas karaļa Kārļa XII piemiņas zīmes ”Kārļa zābaks”  vai īpaši iekārtotā atpūtas vietā pie Virgas tradīciju nama būs noderīgs ne tikai atpūtai, bet arī atgādinājumam par to, ka 1701.gada ziemu Kārlis XII pavadīja tieši šeit – Virgā.

Bijušajā muižas klētī, tagad vietējo iedzīvotāju kultūras un sadzīves tradīciju namā var noīrēt pirti un telpas kādām svinībām, arī kāzām.

Atrodas Zeltiņu pagastā, Alūksnes novadā.
Apmeklējums iepriekš jāsaskaņo.

Iespēja ceļot laikā. Dažādu armiju formas tērpi, „sarkanais stūrītis”, sadzīves priekšmeti stāsta par neseno padomju un pirmspadomju laika sadzīvi Latvijā. Skolas klase – dažādu laiku skolēnu dzīves aculieciniece. Tiem, kas šos laikus piedzīvojuši – iespēja pakavēties atmiņās, jaunajai paaudzei – ieraudzīt pasauli citā gaismā. Zeltiņu muzejs dibināts 2007. gadā kā vieta, kur uzglabāt padomju mantojumu.
Šeit iespējams iepazīt arī mācītāja Ernsta Glika dibinātās skolas vēsturi, vietējo novadnieku dzīves stāstus un informāciju par novadnieka Edgara Liepiņa dzīves gājumu.

 Tiek piedāvāta ekskursija uz padomju armijas raķešu bāzi.

Apskatāmās ekspozīcijas:

“Nesenā pagātne” (dažādu armiju formas tērpi, “sarkanais stūrītis”, sadzīves priekšmeti);
“Novadnieku istaba” (pirmspadomju laika sadzīve),
Mana skola Zeltiņos” (skolas klase – dažādu laiku skolēnu dzīves aculieciniece).
“Ziemeļu zvaigzne – Edgars Liepiņš”, kura tapusi pateicoties Latvijas Jokdaru karaļa Nr.1 cienītāju atbalstam. Zeltiņi ir Edgara Liepiņa bērnības zeme.

Maksa par apmeklējumu:

2,00 EUR; skolēniem, senioriem 1,00 EUR;

Lūgums apmeklējumu saskaņot pa tālruni: +371 25745577.

Darba laiks

Pirmdiena-otrdiena - slēgts
Trešdiena - 9:00-17:00
Ceturtdiena-piektdiena - slēgts
Sestdiena - 9:00-17:00
Svētdiena - slēgts

Militārā privātkolekcija kolekcija Mundigciemā. Aivars Ormanis jau daudzus gadus nodarbojas ar vēsturisku priekšmetu kolekcionēšanu  – dažādu periodu un valstu militārās formas, spectērpi, kamuflāžas, sakaru ierīces, sadzīves priekšmeti, aizsarglīdzekļi, kas attiecināmi uz Otro pasaules karu, padomju armijas un neatkarīgās Latvijas atjaunošanas periodiem.

Kolekcija pašlaik nav labiekārtota, eksponāti atrodas kādreizējā kolhoza šķūnī. 

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš. 

1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai. 

8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.

Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.

Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.

Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.

Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir Karostas vizuālā un garīgā dominante, kas spilgti kontrastē ar tai blakus uzbūvētajām daudzstāvu paneļu dzīvojamām mājām. Baznīca projektēta un celta atbilstoši 17. gadsimta Krievijas pareizticīgo baznīcu principam – ar vienu centrālo un četriem sānu kupoliem.

Jau Imperatora Aleksandra III ostas kompleksa projektēšanas laikā bija paredzēta reprezentablas katedrāles būvniecība, taču sākotnēji prioritāte bija ostas infrastruktūra. No sākuma darbojās pagaidu pareizticīgo baznīca ostas hospitāļa rajonā.

Svētā Nikolaja jūras katedrāles celtniecību sāka 1900. gadā pēc arhitekta Vasīlija Kasjakova projekta, kas bija ļoti līdzīgs citām šī laikmeta Krievijas impērijas sakrālajām celtnēm. Katedrāles iesvētīšana notika 1903. gada 22. augustā un tajā piedalījās Krievijas imperators Nikolajs II ar ģimeni. Līdz 1915. gadam katedrālē notika visi Krievijas armijas un kara flotes svinīgie pasākumi, tajā skaitā 2. Klusā okeāna eskadras dievkalpojums 1904. gadā pirms došanās uz Tālajiem austrumiem, kur to iznīcināja Cusimas kaujā.

Pēc 1915. gada, kad Liepāju ieņēma Vācijas karaspēks, katedrāle saglabāja savu sakrālu statusu un daļēji iekārtojumu, tajā notika reti dievkalpojumi.

Pēc Latvijas armijas Liepājas garnizona izvietošanas Karostas teritorijā katedrāle turpināja darboties kā pareizticīgo baznīca līdz 1934. gadam, kad to pārveidoja Liepājas garnizona luterāņu baznīcu. Baznīcai pārveidoja iekārtojumu, tajā skaitā nomainot krustus, un tajā varēja noturēt dievkalpojumus trīs lielākās konfesijas – luterāņu, katoļu un pareizticīgo. Katedrālē saglabāja vienu pareizticīgo altāri, kā arī 1930. gadu beigās iebūvēja VEFā ražotas elektriskās ērģeles luterāņu dievkalpojumiem.

1939. – 1941. gadā padomju karabāzes laikā katedrāle zaudēja savu sakrālo statusu un arī Otrā pasaules kara laikā ēkā izvietojās dažādas vācu vienības.

Pēc Otrā pasaules kara padomju Kara flotes bāzes vadība katedrālē izvietoja matrožu klubu un ēku pārveidoja atbilstoši jaunajām funkcijām.

1991. gada septembrī, vēl Krievijas Federācijas karaspēka darbības laikā, katedrālei atjaunoja vēsturisko nosaukumu un nodeva pareizticīgo draudzei. Pirmais dievkalpojums notika 1991. gada 19. decembrī par godu Svētajam Nikolajam. Pareizticīgo draudze turpina katedrāles iekšējā iekārtojuma atjaunošanu. 2016. gada septembrī iesvētīja atjaunotos katedrāles zvanus.

Padomju karavīru brāļu kapu ansamblis atrodas uz Skrundas – Embūtes – Priekules ceļa, kas atrodas uz augstienes starp divām upēm Dzelda dienvidos un Koja ziemeļos. Apglabāti vairāk kā 3000 kritušie. 

Otrā pasaules kara kaujas

Sarkanā armija no 1944. gada 27. oktobra sāka uzbrukuma operāciju, kas tagad zināma kā 1. Kurzemes lielkauja, ar mērķi iznīcināt vācu armiju grupu “Ziemeļi”, kas vēlāk tiek pārdēvēta par "Kurland". Līdz 5. novembrim padomju 61. armija un daļēji 6. gvardes armija un 4. triecienarmijas sasniedza Dzeldas upi un atsevišķas 5. gvardes tanku armijas vienības ieņēma placdarmus upes ziemeļu krastā. Pirms nākamā uzbrukuma šajā sektorā pārvietoja 1. Baltijas frontes 2. gvardes armiju, kuras uzdevums bija sasniegt Skrundas – Liepājas dzelzceļa līniju. Pēc sākotnējā iebrukuma sasniegšanas, uzbrukumu Kuldīgas virzienā turpinātu 5. gvardes tanku armija.

2. Kurzemes lielkaujas sākums aizkavējās laika apstākļu dēļ un sākās tikai 19. novembrī. Vislielākos panākumus Sarkanā armija guva tieši tagadējo brāļu kapu apkārtnē un līdz 24. novembra vakaram 1. un 60. strēlnieku korpusi ieņēma placdarmus Kojas upes ziemeļu krastā. Tomēr līdz ar to Sarkanās armijas panākumi beidzās. Vācu armiju grupas “Ziemeļi” paredzēja padomju uzbrukumu virzienus un koncentrēja šeit atbilstošus spēkus, tajā skaitā divas tanku divīzijas.

1944. gada 26. novembra vakarā Sarkanās armijas uzbrukumus apturēja un līdz pat Otrā pasaules kara beigām vairs netika atkārtoti mēģinājumi iznīcināt vācu spēkus Kurzemē. Sekojošās kaujās uzdevums bija nepieļaut vācu armijas evakuāciju no Kurzemes.

Pēc tam kad 1953. gadā šajā teritorijā pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma tika izveidots aviācijas mērķu poligons, Zvārdes baznīca, Ķerkliņu baznīca un Rīteļu kapi nonāca faktiski poligona centrā – blakus mākslīgi izveidotam lidlaukam ar pievadceļiem un aizsardzības pozīcijām, kuru par mērķi izmantoja padomju aviācijas lidotāji. Lidmašīnas uz šejieni lidoja gan no lidlaukiem Latvijas teritorijā, gan citām Padomju savienības vietām. Nepilnu 40 gadu laikā baznīca, kapi, bijusī muiža un desmitiem apkārtnē esošo ēku pārvērta drupās. Mūsdienās par šo vietu rūpējas  Saldus Mārtiņa Lutera draudze. Apkārtne joprojām ir piesārņota ar nesprāgušu munīciju un staigāt ārpus ceļiem var būt bīstami.

Barbarisms kulmināciju sasniedza 1988. gadā, kad ar buldozeriem Rīteļu kapsēta ar kapa vietām un pieminekļiem tika nolīdzināta.

1990.gada 21. jūlijā vienā no pirmajām akcijām, kurā Latvijas iedzīvotāji pieprasīja PSRS armijai atstāt Zvārdes teritoriju, Saldū notika protesta mītiņš, pēc kura cilvēki devās uz Rīteļu kapiem. Mītiņa dalībniekus ielaida poligona teritorijā, un viņi nedaudz sakopa kapus un ieraka baltus krustus.

Poligona izmantošana turpinājās vēl līdz 1992. gadam un pat vēl 1992. gada martā kāda lidmašīna, kura pacēlās no Lielvārdes nezināmu iemeslu dēļ poligona teritorijā avarēja. Poligona atmīnēšanu Latvijas Aizsardzības spēki uzsāka 1993. gada maijā, pēc Krievijas armijas aiziešanas.  Zvārdes baznīcā pirmā sakopšanas talka notika 1994. gadā. 2008. gadā Zvārdes iedzīvotāji Rīteļu kapos uzstādīja piemiņas akmeni “Piedodiet, ka nenosargājām…”.

Liepājas cietokšņa Dienvidu forts atrodas Liepājas dienvidrietumu daļā, starp Klaipēdas ielu un pludmali.

Imperatora Aleksandra III ostas aizsardzībai no dienvidiem, divus kilometrus no pilsētas dienvidu robežas, plānoja izbūvēt fortu. Forts bija novietots starp Liepājas ezeru un jūru uz rietumiem no Pērkones upes iztekas, pastiprinot dzelzbetona nocietinājumus ar grāvi. Lai gan fortifikācijas būves gandrīz pilnībā pabeidza, bruņojums nebija izvietots. Izbūvētos pagrabus izmantoja kā noliktavas gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrā pasaules kara laikā. 1920. – 30. gados nocietinājuma teritorijā izvietojās dažādas ražotnes. Atšķirībā no Vidus forta un Ravelīna Dienvidu forts nekad karadarbībā nav piedalījies, jo visos karos iebrucēji apgāja Liepājas ezeru pa austrumu krastu un mēģināja iebrukt Liepāja starp Tosmares un Liepājas ezeriem.

Uz ziemeļiem no Dienvidu forta atrodas Liepājas lielākā kapsēta – Centrālā. Kapsētas dienvidu daļā izveidoti Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi, kuros pārapbedīti Liepājas apkārtnē kritušie padomju karavīri, tajā skaitā 67. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Nikolajs Dedajevs, kurš vadīja Liepājas aizsardzību 1941. gada jūnijā. 

Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā, dodot darba vietas.

Dabas taka ved no Mazirbes uz Sīkragu pa bijušā Stendes - Ventspils šaursliežu dzelzceļa stigu, jeb kā vietējie saka – mazbānīša stigu. Dzelzceļa būvniecība sākta 1916. gadā un tas kalpoja līdz pat 1963. gadam. Šaursliežu dzelzceļa līnija savienoja ostas pilsētu Ventspili ar piekrastes zvejniekciemiem, Dundagu un lielo dzelzceļa mezglu Stendē, tādējādi veicinot reģiona ekonomisko un kultūras uzplaukumu laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu.

Padomju Savienības laikos piekraste bija „Slēgtā zona”, tādēļ piekrastes ciemi tika saimnieciski izolēti un iedzīvotāju skaits tajos samazinājās, arī jaunuzbūvēto slepeno armijas objektu klātbūtne veicināja to, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dzelzceļa satiksme tika pārtraukta. 

Takai ir pieejams mazais loks 15 km un lielais loks 19 km. 

GPX karte pieejama šeit:

https://www.kurzemesregions.lv/projekti/turisms/unigreen/dabas-takas/mazbanisa-dabas-taka/

Tālummērītājs (datēts ar 1941.gadu) atrodas kāpas priedēs, vien 10m attālumā no otra torņa, kas uzbūvēts 1954.gadā. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.  Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

Tālummērītājs (datēts ar 1954.gadu) atrodas kāpas priedēs 10m attālumā no 1941.gadā celtā tālummērītāja. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

"Dunča bunkurs" ar piemiņas plāksni "Tēvijas vanagi" atrodas  Otaņķu pagastā, vietā, kur  atradies nacionālās pretošanās organizācijas "Tēvijas vanagi" partizānu grupas pirmais bunkurs.

1945./46. gada ziemā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā trīs patriotiski noskaņoti puiši Alfrēda Tiliba (bijušās 19. SS divīzijas leģionārs) vadībā dibināja nacionālās pretošanās kustību "Tēvijas vanagi", kurai drīzumā bija jau ap 200 biedru no dažādām vietām: Liepājas, Aizputes, Nīcas, Dunikas, Grobiņas, Bārtas, Gaviezes. Šī kustība cīnījās par Latvijas atbrīvošanu.

Bunkura izmēri, kurā uzturējās partizāni, bija 4 x 4 m un tas bija veidots no resniem, horizontāli guldītiem baļķiem. Ieeja tajā bija no augšas, paceļot lūku ar mazu, augošu priedīti, zem kuras atradās trepes. Lāviņas bija divos stāvos, uz katras vieta gulēšanai 7-8 vīriem. Diemžēl Dunča bunkurs atrasts un uzspridzināts  1947. gadā.

Mūsdienās bunkura vietā var redzēt  zemes padziļinājumu. Vieta atrodas mežā un ikkatrs interesents jebkurā laikā tai var brīvi piekļūt bez iepriekšējas pieteikšanās.

Blakus ir pieejama piknika vieta ar nojumi.

Piemiņas plāksne atklāta 2005. gada 9. septembrī. Granīta stēlu uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību, Bārtas mežniecību un Rudes pamatskolu.

Objektam ir novada mēroga kultūrvēstures pieminekļa statuss

Otaņķu senlietu krātuve atrodas bijušās Rudes skolas pagalmā.

Gida stāstījums par Dunča bunkuru bunkuru un tā izveidotājiem, viņu tālāko likteni. Apskatāms bijušās Rudes skolas skolēnu veidots bunkura makets (pēc pašu partizānu stāstījuma) un to laiku meža teritorijas telpiska karte ar atzīmētām atbalstītāju un sakarnieku mājām. Savākti bunkura sadzīves eksponāti.

Iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni 26323014 vai epastā lelde.jagmina@gmail.com.

Aizvīķu muižas parks atrodas Gramzdas pagasta Aizvīķos, vien dažu kilometru attālumā no Lietuvas robežas.

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas. Viens no ieroču veidiem bija raķešu palaišanas sistēma "Katjuša". Vairākas šādas Raķešu palaišanas sistēmas atradās Aizvīķu parkā, arī vēl pēc 2.Pasaules kara beigām, un šīs vietas (kaponieri) dabā ir labi pamanāmas.

Šis ir savdabīgais, noslēpumiem un leģendām apvītais meža parks izveidots 19. gadsimta beigās kā Aizvīķu muižas parks, kad muižas barons fon Korfs tuvumā esošo pauguraino zemi apsēja ar priežu un egļu mežu. Vēlāk 40 ha lielajā platībā tika ierīkoti pastaigu celiņi, sastādīti arī citu sugu koki un ierīkots fazānu dārzs.

Bez gleznainajām meža ainavām te apskatāmi arī kokā darināti pasaku un teiksmu tēli, kā arī akmens skulptūras, kas ceļotājiem vēsta notikumus no Aizvīķu vēstures un atzīmē parkā esošās kultūrvēsturiskās vietas. Parkā izveidota arī Zaļā klase. 

Lai pilnīgāk iepazītu Aizvīķu muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Aizvīķu muižas parks atrodas Gramzdas pagasta Aizvīķos, vien dažu kilometru attālumā no Lietuvas robežas.

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas. Parkā ir atjaunots Sarkanās armijas bunkurs.

Viens no ieroču veidiem 2.pasaules kara laikā bija raķešu palaišanas sistēma "Katjuša". Vairākas šādas Raķešu palaišanas sistēmas atradās Aizvīķu parkā, arī pašlaik šīs vietas (kaponieri) dabā ir labi pamanāmas.

Lai pilnīgāk iepazītu Aizvīķu muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Majora Jāņa Ozola komandētā 3. diviziona 7. baterijai ir uzstādīta piemiņas zīme autoceļa Rīga - Liepāja malā, Džūkstes pagastā, apmēram viena kilometra attālumā no Piemiņas vietas Kurzemes aiztāvjiem.

Trešās Kurzemes lielkaujas laikā no 1944. gada 23. decembra līdz 31. decembrm majora J. Ozola III divizions atsita ienaidnieka pārspēka uzbrukumus, novēršot frontes pārraušanu. Šajā kaujā majors J. Ozols izrāda personīgu varonību un komandiera spējas.

Jānis Ozols (1904-1947) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, kā arī nacionālais partizāns un padomju represiju upuris.

Misiņkalna dabas parks atrodas Aizputes pilsētā.

Misiņkalns ir Aizputes pilsētas augstākā vieta. Tā augstums sasniedz 95,4 m. No virsotnes paveras ainavisks skats uz pilsētu. Misiņkalna dabas parku uzsāka veidot 20. gs. sākumā. Parka platība šobrīd ir aptuveni 28 ha.

Parka teritorijā atrodas vairākas ar 20.gadsimta vēstures notikumiem saistītas vietas un piemiņas zīmes - Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru - Lāčplēša ordeņa kavalieru piemiņas stēlas, Holokausta memoriāla vieta, represēto piemiņas vieta un kritušo sarkano partizānu piemiņas akmens.

Parkā iespējams iepazīt dažādu retu sugu augus un stādījumus, kā arī izbaudīt neskarto dabu. Šobrīd parku caurvij atjaunoti pastaigu un velo celiņi, parka teritorijā atrodas mototrase, kurā norisinās Latvijas mēroga sacensības motokrosā.

Lai pilnīgāk iepazītu Misiņkalna muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Aizputē Ģertrūde Lindberga 1890.gadānodibina kartonāžas fabriku. 

2.Pasaules kara laikā fabrikas telpās darbojas vācu kara tehnikas un ieroču remonta darbnīcas.

Pēc kara  izveido Aizputes rajona rūpkombinātu un tā rodukcija ir lauksaimniecības inventārs. Bija arī aušanas, audumu krāsošanas, vilnas dziju apstrādes darbnīcas. Vēlāk atvēra arī mēbeļu ražošanas cehu.
Atslēgu un būvapkalumu rūpnīcu „Aizpute” pārdēvē par metāla furnitūras rūpnīcu „Kurzeme”, jeb MFR „Kurzeme”. 
MFR „Kurzeme” pārveido par akciju sabiedrību „Kurzemes atslēga 1” un sāka ražot dažāda veida nestandarta metālizstrādājumus un veiksmīgi tos ražo arī mūsdienās.

Iesakām iepazīties ar ražotni ekskursijā ar gidu. Ražotnē ir apskatāma fotogrāfiju izstāde "Padomju Aizpute". 

Kapos uzstādīts piemineklis nacionālo partizānu piemiņai. Akmenī iekalti vārdi partizāniem, kuri darbojušies Puzes – Piltenes partizānu grupa. Pieminekļa pakājē izvietotajā granīta plāksnē iekalti gada skaitļi (1945 – 1953) un 36 kritušo partizānu vārdi.

1946. gada 23. februārī Tārgales pagastā pie Vārnuvalka notika asiņaina kauja starp komandiera Brīvnieka vadīto Latvijas nacionālo partizānu grupu viņu nometnes vietā un padomju okupācijas armijas iznīcinātāju nodaļu. Cīņā krita seši partizāni, kurus vietējie iedzīvotāji paslepus apbedīja turpat mežā. Vēlāk turpat apbedīja bez tiesas un sprieduma vēl divus nošautos. Vietēji šo meža stūri dēvēja par Dzelzkalna kapiem, ko ilgus gadus prata atrast tikai zinātāji – pēc krusta zīmes eglē.

1989. gada vasarā LNNK Ugāles nodaļas dalībnieki Zūru meža Dzelzkalnu apgaitā 1946. gada 23. februārī kritušo Puzes – Piltenes grupas nacionālo apbedīšanas vietā uzlika bērzu krustus, meklēja kritušo piederīgos Latvijā un ārzemēs.

1991. gada 27. aprīlī, piedaloties kritušo piederīgajiem, nacionālo organizāciju pārstāvjiem no vairākām zemēm, kapus iesvētīja teoloģijas profesors Roberts Akmentiņš, un tos nosauca par Dzelzkalnu brāļu kapiem.
 

Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

Piemineklis Sarkanās Armijas 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīriem atradās pie Kaulaču pusmuižas saimniecības ēkas drupām apmēram 100 metrus uz dienvidrietumiem no ceļa. Taču dabā vairs neeksistē. 

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Igauņu 8. strēlnieku korpusa 7. igauņu strēlnieku divīzijas uzdevums bija sasniegt Rīgas – Liepājas dzelzceļa līniju uz rietumiem no Blīdenes stacijas un nodrošināt 3. gvardes mehanizētā korpusa uzbrukumu Gaiķu virzienā. Līdz 17. marta vakaram 354. strēlnieku pulks pa mežu sasniedza dzelzceļu uz dienvidiem no Kaulaču pusmuižas un turpināja uzbrukumus ziemeļrietumu virzienā, sasniedzot Pikuļu mājas. Kaulaču pusmuižā un tālāk uz ziemeļaustrumiem atradās vācu izveidotās Burg-Stellung pozīcijas, kuras aizsargāja 329. kājnieku divīzijas atsevišķas vienības. Visu 18. marta dienu turpinājās nesekmīgi  354. strēlnieku pulka uzbrukumi.

18. marta vakarā 354. strēlnieku pulku nomainīja 27. strēlnieku pulks. Uzbrukumam plānoja izmantot arī 3. gvardes mehanizētā korpusa 7. gvardes mehanizētās brigādes priekšējo vienību – 1. motorizēto bataljonu ar vienu tanku rotu. Līdz 19. marta vakaram koncentriska uzbrukuma rezultātā padomju spēki ieņēma Kaulauču pusmuižu, sagrābjot vācu izbūvētās aizsardzības līnijas posmu, kas atradās dominējošā augstienē.

Līdz 1945. gada marta beigām turpinājās 8. igauņu strēlnieku korpusa un 3. mehanizētā korpusa  uzbrukumi Vikstrautes un Remtes virzienos, bet bez panākumiem.

Kauju laikā Kaulaču pusmuiža atradās dažādu līmeņu štābi un šajā vietā 1975. gada maijā atklāja piemiņas akmeni.

Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs atrodas Laucienes pagastā, aptuveni 4 km no autoceļa Talsi–Upesgrīva. Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka.  Atjaunotais 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas ir apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem, lai radītu autentisku sajūtu.

Kapteiņa Čevera grupa bunkuru mežā pie Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās. Tajā bija plānots pārlaist 1949.–50. gada ziemu. 1950. gada 3. februārī bunkuram uzbruka vairāk nekā 300 karavīru liela čekas karaspēka vienība. Bunkurā tobrīd atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā krita seši partizāni, bet pārējiem, ar kauju tiekot cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm, izdevās izlauzties. Pēc čekas karaspēka uzbrukuma bunkurs tika saspridzināts, un pirms tā atjaunošanas no būves bija palikusi tikai ar ūdeni pielijusi bedre.

Līdz 1950. gada ziemas beigām partizāni patvērās apkārtējās mājās pie saviem atbalstītājiem, bet 1950. gada novembrī grupa čekas operācijas laikā tika notverta un iznīcināta.

Liepājā komunistiskās okupācijas režīma iestāde milicija atradās Republikas ielā 19 namā, kuru jau kopš tā uzcelšanas brīža 20. gs. sākumā, liepājnieki dēvēja par “Zilo brīnumu”. Savukārt čekas mītne atradās Toma ielā 19. Neilgi pēc okupācijas tā sabiedrībā iemantoja apzīmējumu “Sarkanais brīnums”.

Līdzšinējās komunistiskā režīma noziegumu izpētes gaitā noskaidrots, ka tiešā veidā nedz Liepājas čekas ēkā, t.i. “Sarkanajā brīnumā”, nedz cietumā nav notikušas nāves sodu izpildes vai beztiesas nošaušanas. Visi apcietinātie, kuri šajās vietās atradās, sakarā ar kara darbības sākšanos Latvijas teritorijā, sākot ar 1941. gada 23. jūniju tika pārvietoti uz ieslodzījuma vietām Krievijā. Tas skāra gan apcietinātos, kurus arestēja par t.s. “politiskajiem” noziegumiem, gan kriminālnoziedzniekus, neatkarīgi no tā, vai persona atradās izmeklēšanā, vai jau bija saņēmusi spriedumu.

Ieslodzīto pārvietošanu noteica PSRS valsts drošības tautas komisāra Vsevoloda Merkulova 1941. gada 23. jūnija rīkojums Nr.2455/M, kurš tika adresēts Latvijas PSR, Igaunijas PSR un vairāku Ukrainas PSR apgabalu NKGB priekšniekiem. Nošaušanas iemesls bija baiss un traģisks –– apcietinātos pārvietot uz Krieviju vairs nebija iespējams, bet atstāt viņus dzīvus nedrīkstēja. Rezultātā, arī Liepājā kara darbības laikā notika iedzīvotāju beztiesas nošaušana, līdzīgi kā Rīgas Centrālcietumā, Valmieras cietumā, Valkas un Rēzeknes milicijā, Greizajā kalnā pie Ludzas. Minētais noziegums notika “Zilajā brīnumā” –– Liepājas milicijas ēkā, Republikas ielā 19.

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, 500 m no pagrieziena uz Lesteni Rīgas virzienā.

Piemiņas vieta izveidota 1991. gadā Rumbu māju tuvumā, kuru apkārtnē noritēja aktīva karadarbība. Tas ir veltījums “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem, kuri 2. pasaule karā cīnījās pret Sarkano armiju. Kaujas bija nozīmīgas, jo tās uz laiku apturēja Sarkanās armijas pilnīgu Latvijas okupāciju. Aptuveni 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrēja, izvairoties no Padomju režīma veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu karadarbību Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas cīņas Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Kurzemes cietoksnis beidza pastāvēt īsi pēc Vācijas kapitulācijas.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas un atpūtas vietu, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija populāra starp latviešu leģionāriem.

Piemineklis atrodas krastmalā pie Puises zemesraga.

1944. gadā aptuveni 80 000 cilvēku devās bēgļu gaitās uz rietumiem, lai patvertos no tuvojošās Sarkanās armijas. Daudzi devās pāri jūrai. Šo pieminekli masveida bēgļu gaitu atcerei ir veidojis Aivars Simsons. Ideja par pieminekli radās Heidi Ivaskai, kura uz mātes rokām kopā ar daudziem citiem cilvēkiem gaidīja laivu Puises pludmalē. Pieminekļa veidošanu vadīja Igaunijas Atceres vietu savienība.

Aiviekstes forsēšanas kauju trofeju kolekcija atrodas Madonas novada Kalsnavas pagastā, saimniecībā "Kamenes". 2006. gadā dibinājis Aivars Klušs.
1944. gada 10. augustā padomju armijas 341. gvardes strēlnieku pulks, tostarp 130. Latviešu strēlnieku korpuss, forsēja Aiviekstes upi. 1944. gada  2. - 6. augustā  devās uzbrukumā  Medņu – Antužu  virzienā un sasniedza Aiviekstes kreiso krastu. 1944. gada 7. un 8. augustā 130. latviešu strēlnieku vienības sekmīgi piedalījās padomju 22. armijas uzbrukumā Krustpilij. Pēc Krustpils ieņemšanas 130. Korpusa apakšvienības 10. augustā forsēja Aivieksti un izveidoja placdarmu upes labajā krastā. Tālāk sekoja kaujas pie Vietalvas, kas ilga no 17. līdz 24. augustam un noslēdzās ar Vietalvas ieņemšanu.

Kolekcijā apskatāmo trofeju daudzums ir apjomīgs – šāviņi, čaulas, granātas, durkļi, munīcijas kastes, kannas, mucas, sadzīves priekšmeti. 

Ir arī eksponāti no citām kauju vietām un Pirmā pasaules kara. 

Piemiņas vieta cīnītajiem pret padomju okupācijas režīmu un komunistu represiju upuriem Zebrenes pagasta Renģes muižas parkā atklāta 1995. gada 1. septembrī. Uz rupja laukakmens attēlots krusts un iekalti vārdi: “Zebrenes sarkanā  terora upuriem Otrā pasaules karā kritušajiem nacionāliem cīnītājiem”. Piemiņas vietas izveidi finansiāli atbalstījusi organizācija “Daugavas Vanagi”.

Īles nacionālo partizānu Brāļu kapi Bērzes pagasta Virkus kapos izveidoti 1992. gada 14. novembrī, kad šeit apbedīja 1949. gada 17. martā Īles kaujā kritušos 15 partizānus. Tas bija iespējams pēc tam, kad 1992. gada 18. jūlijā zemessargi kopā ar organizāciju “Daugavas Vanagi” un Latvijas vēstures izpētes darba grupu “Ziemeļblāzma”, piedaloties arī citu nacionāli noskaņoto organizāciju pārstāvjiem, ekshumēja Zebrenes pagastā Īles meža iecirknī esošajā saspridzinātajā partizānu bunkurā aprakto 15 latviešu un lietuviešu mežabrāļu mirstīgās atliekas.

Piemiņas akmeni Īles kaujā kritušajiem nacionālajiem partizāniem atklāja 1993. gada 29. maijā. Tas veidots pēc meta, ko izstrādājis Alfons Kalniņš ("Edgars"), viens no 1949. gada 17. marta kaujas dzīvi palikušajiem dalībniekiem. Uz regulāras formas granīta plāksnes attēlots zobens un uzlecoša saule, un iekalts teksts ar 15 kritušo nacionālo partizānu vārdiem un uzrakstu:

“No zobena saule lēca. Šeit dus Latvijas un Lietuvas nacionālie partizāni krituši kaujā pie Īles 1949. g. 17. martā”.

Kapa piemineklis 1941. gada 30. jūnijā sadursmē ar padomju okupācijas varas bruņotajiem formējumiem kritušajam Naudītes pagasta nacionālajam partizānam Bruno Druķim. Uz kapa uzstādīta granīta stēla ar tekstu: “Partizānim Bruno Druķim. Kritis 1940.30.VI. Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai. Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt. Naudītes pagasts”. Keramikas medaljons ar B. Druķa portretu sadauzīts un iznīcināts pēc Otrā pasaules kara.

Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma ap desmit vietējo aizsargu 1941. gada 27. jūnijā sapulcējās Ružēnu mežā un izveidoja nacionālo partizānu vienību ar Žani Gelsonu priekšgalā. Nākamajā dienā partizāni ieņēma Naudītes pagasta izpildkomiteju un vietējo mašīnu un zirgu iznomāšanas staciju, pārņemot  savā īpašumā tur esošos traktorus, lauksaimniecības inventāru un zirgus.  30. jūnijā Naudītes partizānu vienība uz ceļa pie Meļļiem mēģināja aizturēt Sarkanās armijas karavīru kolonu, kuru vadīja divi virsnieki. Sadursmes laikā krita abi padomju virsnieki un atvaļinātais Latvijas armijas Jātnieku pulka kaprālis Bruno Druķis. 

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem pie bijušās Ukru pagastskolas atklāta un iesvētīta 2006. gada 21. oktobrī. Tajā uzstādīts balts krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar iekaltiem diviem latviešu un diviem lietuviešu  nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi Tēvu zeme. Ukru pagasta nacionālajiem partizāniem 1944.g.-1954.g. Cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1948. gada 26. oktobrī Ukru pagastā krita Eidis-Eduards Ozols, Kristaps Siļķe, Alfonsas Bugnius, Kostas Norvaitis”.

Piemiņas vietu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) sadarbībā ar Lietuvas Brīvības cīnītāju apvienību (LLKS). Tās atklāšanā piedalījās Ukru pagasta padomes priekšssēdētājs Ainārs Āriņš, LNPA priekšsēdētājs Ojārs Stefans, LLKS pārstāvis Jons Čepons un citi klātesošie.

Kapa plāksne 1941. gada 28. jūnijā kritušajam Jēkabnieku pagasta nacionālajam partizānam Harijam Ginteram. Uz kapa uzstādīta plāksne ar tekstu: “Harijs Ginters. Dzim. 1912.30. VIII. Kritis par dzimto zemi 1941.28.VI. Mīļo māmiņ, Ko Tu raudi, nodzēs skalu gulēt ej,. Velti, velti, dēlu gaidi, velti rūgtas asras lej”. Kapa plāksne restaurēta 2016. un 2024. gadā pēc Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkas vadītājas Gunitas Kulmanes iniciatīvas un par viņas personīgajiem līdzekļiem.

Nākamajās dienās pēc Vācijas-PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā, kārtības nodrošināšanai un padomju okupācijas varas izbeigšanai, Jēkabnieku pagastā izveidojās nacionālo partizānu vienība ar aizsargu vada komandieri V. Ritumu priekšgalā. Sākotnēji vājo bruņojumu – dažas pistoles un šautenes, papildināja ar trofeju ieročiem no pie Kalnanšiem un citās vietās aizturētajiem sarkanarmiešiem. Lielāka sadursme ar padomju bruņotajiem formējumiem notika 1941. gada 28. jūnijā Gudēnos, kurā tika sagūstīts un nomocīts līdz nāvei Jēkabnieku pagasta aizsargs un nacionālais partizāns H. Ginters.

Piemiņas vieta 1944. gada jūlija-augusta Jelgavas aizstāvēšanas cīņu dalībniekiem pret otrreizējo padomju okupāciju  atklāta 1995. gada 8. maijā. Par godu šim notikumam notika dievkalpojums Jelgavas Sv. Annas evanģēliski luteriskā baznīcā un karogots gājiens cauri Jelgavai.  Piemiņas vietā slejas neregulāras formas granīta stēla, kurā iekalts krusts, kas pāraug zobena smailē. Tai blakus pa kreisi guleniski novietots nošķeltas paralēlskaldņa formas granīta bluķis ar tekstu “Jelgavas aizstāvjiem 1944.28.VII-8.VIII”.

Karadarbība Jelgavā sākās pēc tam, kad PSRS karaspēks 1944. gada 27. jūlijā ieņēma Šauļus Lietuvā un turpināja uzbrukumu ziemeļu virzienā. Cenšoties atvairīt Sarkano armiju, jaunieceltais Jelgavas kara komandants ģenerālleitnants Johans Flugbeils pasludināja to par “pilsētu-cietoksni”, kā aizsardzībai bija jāizmanto visi pieejamie spēki. Sākotnēji Jelgavas aizstāvju kodolu veidoja vien 15. latviešu Ieroču SS divīzijas apmācības un rezerves brigādes karavīri pulkveža-leitnanta Hermaņa Jurko vadībā un dažas nelielas vācu vienības. 27. jūlija pēcpusdienā padomju 3. gaisa armija sāka Jelgavas bombardēšanu, uzbrūkot ne vien militāri stratēģiskiem objektiem pilsētā un tās pievārtē – dzelzceļa stacijai un ceļiem, bet aizdedzinot arī daļu no dzīvojamās apbūves. Pilsētas ēkas un civiliedzīvotāji cieta no reaktīvo raķešu sistēmu “Katjušu”, lielgabalu un mīnmetēju uguns, ko viena pret otru raidīja abas karojošās puses.

28. jūlijā uzbrukumu pilsētas dienvidu nomalei sāka padomju 3. gvardes mehanizētā korpusa vienības, bet panākumus neguva. 30. jūlijā rītā uzbrukumu pastiprināja 51. armijas 279. un 347. strēlnieku divīzijas. Kaut arī nākamajā dienā Maskavas radio jau ziņoja par pilsētas ieņemšanu, PSRS karaspēkam ar papildspēkiem bija izdevies ielauzties pilsētas centrā, bet ne ieņemt to pilnībā. Sarkanās armijas neieņemts bija palicis Lielupes labais krasts un nocietināts placdarms pie Driksas tilta. Sīvas kaujas norisinājās arī Jelgavas pilī, kas augusta sākumā nonāca padomju spēku kontrolē. Sarkanarmieši ievilka pilī lielgabalus un pa tās logiem apšaudīja vācu un latviešu karavīru pozīcijas uz Kalnciema ceļa. Sekoja vācu smagās artilērijas pretuguns, kas pili pamatīgi nopostīja. 4. augustā, saņemot papildspēkus no Rīgas, Jelgavas aizstāvjiem uz laiku izdevās pārņemt kontroli pār pilsētu. Tomēr padomju karaspēka masīvais trieciens piespieda vācu un latviešu karavīrus pēc trim dienām Jelgavu atstāt.

Dažas dienas pēc PSRS veiktās Latvijas okupācijas 1940. gada 20. jūnijā Jelgavas Valsts skolotāju institūtā izveidojās ap 20 cilvēku liela jaunatnes pretošanās organizācija, kurā darbojās agrākie Cēsu skolotāju institūta audzēkņi Viktors Daniels, Arturs Neparts, Vilhelms Pētersons, Fricis Sīpols un citi. Tās dalībnieki pulcējās slepenās sanāksmēs un izplatīja pretpadomju uzsaukumus ar saukli “Komunismam ir jāmirst, lai Latvija varētu dzīvot”. Ar Jelgavas skolotāju institūta absolventa, Rīgas 8. pamatskolas skolotāja Arnolda Saulītes starpniecību izdevās iegūt ārzemju radioziņu sniegto informāciju, kas liecināja par Vācijas-PSRS kara drīzu sākumu. Organizācijas dalībnieces Olgas Rubules dzīvoklī 4000 eksemplāros tika iespiests pretpadomju uzsaukums, ko 1941. gada 13. maijā vienlaikus izplatīja Jelgavā, Cēsīs, Valmierā, Rēzeknē, Bauskā un Tukumā.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā Jelgavas skolotāju institūta audzēkņi uzņēma sakarus ar Latvijas armijas virsleitnantu Robertu Reķeli un aktīvi iesaistījās militārajā novērošanā un sakaru uzturēšanā Jelgavā. Dažas dienas vēlāk, sākoties padomju okupācijas režīma sabrukumam, Jelgavas jaunieši pārņēma kārtības uzturēšanu Skolotāju institūtā. Iegūstot papildus ieročus un munīciju un izmantojot padomju drošības iestāžu apjukumu,  bruņotai grupai ar Frici Balodi priekšgalā izdevās atbrīvot no Jelgavas cietuma ap 100 apcietināto, kuri vēl nebija evakuēti uz PSRS.

Piemiņas vieta 1941. gadā komunistu režīma represētajiem Jelgavas 1. vidusskolas jaunatnes pretošanās organizācijas dalībniekiem izveidota 2007. gadā pēc sabiedriski-politiskā darbinieka un vēsturnieka Andra Tomašūna iniciatīvas. Piemiņas vietā pie Jelgavas 1. ģimnāzijas (mūsdsienās - Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola) iestādīts ozols un novietots laukakmens ar tajā iekaltu tekstu: “Piemiņas ozols Jelgavas ģimnāzistiem, nacionālās pretošanās kustības dalībnikiem – bojā gājušiem Sibīrijā 1940.-1948. gados. T. Bergs, V. Einfelds, A. Gaišs, I. Leimanis, J. Liepiņš, J. Jegermanis, I. Kārkliņš, O. Ošenieks, F. Skurstenis, A. Saldenais, A. Valkīrs, J. Vaļūns. 2000. g. O. Valkīrs, V. Treimanis un 1. ģimnāzija”.

Jelgavas skolēnu pretošanās organizāciju “Brīvā Latvija” 1940. gada 30. septembrī slepeni nodibināja seši Jelgavas 1. vidusskolas 11. klases audzēkņi Friča Skursteņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11-4. Organizāciju vadīja Juris Valūns un tās biedru skaits sasniedza ap 20 cilvēku. Viņi pulcējās nelegālās sanāksmēs, kur apsprieda organizācijas uzbūvi un darbību. Jaunieši iespieda pretpadomju uzsaukumu “Gatavojaties!”, kā 100 eksemplārus 14. oktobrī izlīmēja pilsētā. No 1940. gada 25. oktobra līdz 6. novembrim padomju drošības iestādes apcietināja trīspadsmit Jelgavas 1. vidusskolas audzēkņus, kurus ieslodzīja Jelgavas cietumā un ilgstoši pratināja.1941. gadā apcietinātos aizveda uz PSRS, kur 1942. gada 7. februārī PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņus notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā. To pārdzīvoja un Latvijā atgriezās vienīgi Voldemārs Treimanis, bet pārējie Jelgavas 1. vidusskolas pretošanās organizācijas dalībnieki mira Gulaga nometnēs 1942.-1943. gadā.

Piemiņas plāksni komunistu režīma represētajiem Jelgavas 1. vidusskolas (pirms tam - Hercoga Pētera ģimnāzijas) jaunatnes pretošanās organizācijas dalībniekiem 1996. gada 24. oktobrī uzstādīja Latvijas Politiski represēto apvienības Jelgavas nodaļa. Sākotnēji plāksne atradās Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja iekštelpās, bet pēc ēkas fasādes un telpu remonta 2007.-2008. gadā tika pārvietota pie muzeja ārsienas pa labi no galvenās ieejas līdzās citām vēsturiskām personām veltītām piemiņas plāksnēm. Uz plāksnes iekalts teksts: “1940.26.X apcietinātie uz Sibīriju izvestie Hercoga Jēkaba ģimnāzijas audzēkņi – pretpadomju kustības “Brīvā Latvija” dalībnieki T. Bergs, V. Einfelds, A. Engurs, A. Gaišs, J. Jegermanis, I. Kārkliņš, I. Leimanis, J. Liepiņš, O. Ošenieks, A. Saldenais, F. Skurstenis, V. Treimanis, A. Valkīrs, J. Valūns”.

Jelgavas skolēnu pretošanās organizāciju “Brīvā Latvija” 1940. gada 30. septembrī slepeni nodibināja seši Jelgavas 1. vidusskolas 11. klases audzēkņi Friča Skursteņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11-4. Organizāciju vadīja Juris Valūns un tās biedru skaits sasniedza ap 20 cilvēku. Viņi pulcējās nelegālās sanāksmēs, kur apsprieda organizācijas uzbūvi un darbību. Jaunieši iespieda pretpadomju uzsaukumu “Gatavojaties!”, kā 100 eksemplārus 14. oktobrī izlīmēja pilsētā. No 1940. gada 25. oktobra līdz 6. novembrim padomju drošības iestādes apcietināja trīspadsmit Jelgavas 1. vidusskolas audzēkņus, kurus ieslodzīja Jelgavas cietumā un ilgstoši pratināja.1941. gadā apcietinātos aizveda uz PSRS, kur 1942. gada 7. februārī PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņus notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā. To pārdzīvoja un Latvijā atgriezās vienīgi Voldemārs Treimanis, bet pārējie Jelgavas 1. vidusskolas pretošanās organizācijas dalībnieki mira Gulaga nometnēs 1942.-1943. gadā.

PSRS-Vācijas kara darbībā 1944. gada jūlijā-augustā sagrautās Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā 1952. gada 12. oktobrī tobrīd tikai 14 gadus vecais Egons Užkurelis kopā ar par gadu vecāko draugu Jāni Ģēģeri izkāra pašdarinātu Latvijas valsts karogu. Šis datums bija izvēlēts tāpēc, ka tā bija svētdiena, kad Pārliel­upē notika Jelgavas meistarsacīkstes motobraukšanā, kur pulcējās daudz cilvēku un no turienes labi varēja redzēt baznīcas torni. Karogu izgatavoja no gultas palaga, nokrāsojot to ar ūdenskrāsām. Tā pagatavošanas veids vēlāk ļāva čekistiem nojaust, ka karoga pacēlāji jāmeklē skolēnu vidū.

E. Užkureli un J. Ģēģeri apcietināja 1952. gada 23. oktobrī, kam sekoja pratināšana Jelgavā un LPSR Valsts drošības ministrijā Rīgā Stūra mājā. Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija apsūdzēja E. Užkureli un J. Ģēģeri pretpadomju propagandā un aģitācijā un dalībā kontrrevolucionārā organizācijā. 1953. gada 10. janvārī E. Užkurelim piesprieda piecus, bet J. Ģēgerim 15 gadus ieslodzījumā. Apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā E. Užkurelis atradās septiņus mēnešus līdz 1953. gada 12. aprīlim, kad viņu atbrīvoja uz amnestijas pamata.

Tagadējās Paula Bendrupa pamatskolas (bijušās Kurlmēmo skolas) ēkā Filozofu ielā 50, pēc Jelgavas nopostīšanas PSRS-Vācijas kara darbībā 1944. gada jūlijā-augustā un pilsētas nonākšanas otrreizējās padomju okupācijas varas pakļautībā, atradās Jelgavas 2. (sieviešu) vidusskola. 1945. gada rudenī tajā mācījās vairākas jaunatnes pretošanās organizācijas “Trīszvaigžņu kolonna” dalībnieces.

Padomju drošības iestādes 1945. gada novembrī apcietināja 20, lielākoties tikai 16-17 gadus vecus, šīs organizācijas biedrus, to vidū 13 puišus un septiņas meitenes, kā arī vēl divus viņu atbalstītājus. Jelgavas jaunieši tika apsūdzēti nelegālu sanāksmju rīkošanā un pretpadomju aģitācijā, ieroču un munīcijas vākšanā, pārtikas piegādē Cukurfabrikas filtrācijas nometnē ieslodzītajiem, atbalsta sniegšanā nacionālajiem partizāniem Lietuvā, kā arī citos pret PSRS okupācijas režīmu vērstos noziegumos.

Baltijas Kara apgabala tribunāls 1946. gada 23. maijā notiesāja 19 organizācijas “Trīszvaigžņu kolonna” dalībniekus, sodot viņus ar 10 gadiem ieslodzījumā Gulaga nometnēs un tiesību ierobežošanu uz 5 gadiem. Pēc deviņiem gadiem ieslodzījumā Permā, Berezņikos, Noriļskā, Karagandā, viņu atgriešanās dzimtenē kļuva iespējama gadu pēc Staļina nāves 1954. gadā.

Piemiņas vieta Butku kapos izveidota pēc tam, kad kad Vides aizsardzības kluba Bauskas nodaļa 1988. gada rudenī sakopa divās slejās apglabāto aptuveni 30 Bauskas aizstāvēšanas kaujās 1944. gadā kritušo latviešu karavīru kapavietas un lēma par pieminekļa uzstādīšanu. Sekoja ziedojumu vākšana pieminekļa izgatavošanai. Šeit apglabātajiem Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīriem veltītais no sarkana granīta izgatavotais piemineklis tika atklāts 1989. gada 25. novembrī, bet jau 1990. gada 4./5. decembra naktī to uzspridzināja PSRS okupācijas armija. 1992. gadā pieminekļa vietā tika uzstādīts masīvs koka krusts. 2002. gada 13. oktobrī tika atklāts jauns, agrāk iznīcinātajam piemineklim līdzīgs, granīta piemineklis ar tajā iekaltu tekstu: “Par Latvijas brīvību kritušajiem 1944. gadā”.

Piemiņas vieta Bauskas brīvprātīgo bataljonam Jumpravmuižas parkā izveidota 1990. gadā pēc bijušā šī bataljona karavīra Imanta Zaltiņa iniciatīvas. Tā atroda vietā, kur latviešu karavīri 1944. gada jūlija beigās neļāva pirmajām Sarkanās armijas vienībām forsēt Lielupi. Pie rupji apstrādāta laukakmens piestiprināta balta marmora plāksne ar tajā iekaltu zeltā iekrāsotu tekstu: “1944.28.VII šeit atradās Bauskas brīvprātīgo bataljona komandpunkts.” Sākotnēji marmora plāksnes vietā atradās bronzas plāksnīte ar gravējumu, bet 1990. gados to nozaga krāsainā metāla zagļi.

1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Kauju laikā bataljonam pievienojās arī grupa lietuviešu policistu, kas bija atkāpušies no Lietuvas uz Latviju. Daudzi lietuvieši krita, jo cīnījās pārdroši un sevi nesaudzējot. Pirmais kritušais bija kāds lietuviešu policijas kapteinis, kurš apglabāts turpat Jumpravmuižas parkā blakus Pirmā pasaules kara vācu karavīru apbedījumiem.

Piemineklis 1944. gada Bauskas aizstāvjiem atklāts 2012. gada 14. septembrī pēc bijušā Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīra Imanta Zeltiņa iniciatīvas un ar viņa un pašvaldības finansiālu atbalstu. Iesarkanā granītā darinātajā stēlā, kas uzstādīta uz trīspakāpju betona pamatnes, zem Latvijas armijas karavīru cepures kokardes – saulītes, un latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.28.07.-14.09.” un ”Latvijai jābūt latviešu valstij. Kārlis Ulmanis”. Pēc pieminekļa atklāšanas sekoja Krievijas un Baltkrievijas Ārlietu ministriju un vietējo krievu masu mediju protesti, bet 2024. gada pavasarī piemineklis pat piedzīvoja vandaļu uzbrukumu. Neraugoties uz to, ik gadu šajā vietā 14. septembrī plkst.14.00 notiek Bauskas aizstāvjiem veltīts piemiņas sarīkojums.

1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Sākotnēji bataljons bija ļoti vāji apbruņots, un lielāko daļu automātisko ieroču tam nācās iegūt kā trofejas. Dažas dienas vēlāk kara darbībā iesaistījās arī 23., 319-F. un 322-F. latviešu policijas bataljoni. Līdz augusta vidum Bauskas aizstāvēšanā pret otrreizējo padomju okupāciju piedalījās arī 15. latviešu SS rezerves un papildinājumu brigādes bataljons, kas tika saformēts no apmācību un veselības rotām. Kopumā kaujās par Bausku iesaistījās 3000-4000 latviešu karavīru, kam kauju noslēgumā nācās stāties pretī pat desmitkārtīgam pārsvaram. Padomju karaspēkam ieņemt Bausku izdevās tikai 14. septembrī pēc pusotru mēnesi ilgas latviešu un vācu karavīru pretestības.

Memoriālais ansamblis Bauskas Pils dārzā atklāts Latvijas Republikas 90. jubilejā – 2008. gada 18. novembrī. Piemiņas vieta izveidota pēc Bauskas novada politiski represēto kluba “Rēta” ieceres. Divdaļīgais pelēka granīta piemineklis izgatavots pēc arhitektes Intas Vanagas meta par Bauskas pilsētas pašvaldības un ziedotāju līdzekļiem. Uz tā iekalts teksts: “Cīnītājiem pret padomju okupācijas režīmu, arestētajiem, izsūtītajiem un nomocītajiem 1940-1990”. Šajā vietā katru gadu 25. martā un 14. jūnijā notiek  1941. un 1949. gada deportāciju upuriem veltīti piemiņas pasākumi

Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luteriskās baznīcas dārzā1944. gada kauju laikā apglabāti Bauskas aizstāvji – latviešu karavīri. PSRS okupācijas gados šeit bija ierīkoti bērnudārza rotaļu laukumi. 1996. gada 9. novembrī baznīcas dārzā atklāts tēlnieka Mārtiņa Zaura veidots piemiņas akmens. Rupji apstrādātajā iesarkanajā laukakmenī zem latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Tev mūžam dzīvot Latvija! Bauskas aizstāvjiem 1944.” Piemiņas akmens uzstādīts pēc Latvijas Nacionālo Karavīru biedrības un organizācijas “Daugavas Vanagi” Bauskas nodaļas iniciatīvas. Finansiālu atbalstu tam sniedza arī Bauskas pilsētas un rajona pašvaldības. Blakus akmenim atrodas balti krāsots koka krusts zem kura šķērskoka piestiprināts sarkan-balti-sarkani krāsota leģionāru vairodziņa atveidojums, bet vēl zemāk iesārta granīta plāksne ar tekstu: “Šeit guldīti leģionāri varonīgie Bauskas aizstāvji 1944.28.VII – 1944.14.IX”

Nams un piemiņas plāksne čekas represiju upuriem pie ēkas Bauskā Plūdoņa ielā 54, kur pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā atradās Bauskas apriņķa, vēlāk - rajona čeka. Šeit pagrabos ieslodzījumā tika turēti un pratināti nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji, bet pagalmā atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai tika nomesti nogalinātie partizāni. Piemiņas plāksne atklāta pēc 2000.gada, uz tās attēlotas stilizētas dzeloņstieples, cietuma restes un teksts: “Klaudz zābaku zoles, vaid cilvēku simts... Ik diena kā atmiņa, ko neaizmirst sirds. Šajā ēkā padomju okupācijas laikā atradās represiju iestādes (NKVD, “čeka”) Bauskas apriņķa nodaļa, kur cilvēkam atņēma dzimteni, māju, ģimeni, brīvību un dzīvību”. Okupācijas laikā pie šī nama bija piemiņas plāksne trijiem kritušajiem okupācijas varas pārstāvjiem, kuri bija zaudējuši dzīvību neveiksmīgi mēģinot pieveikt vienu nacionālo partizānu – Jāni Gudžu.

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem atklāta 2011. gada 11. septembrī. Tajā uzstādīts balti krāsots metāla krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar iekaltiem četrpadsmit nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi, Tēvu zeme. Latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni. Krituši cīņā pret komunistisko okupāciju Ceraukstes, Panemūnes, Īslīces un Pabiržu (Lietuva) pagastā 1945.–1954. g. Jānis Gudža, Teodors Auniņš, Pēteris Varens, Žanis Strautiņš, Miķelis Dombrovskis, Vilis Krūmiņš, Olģerts Trans, Laimonis Auniņš, Jānis Ulinskis, Jānis Anilonis, Povilas Glinda, Petras Gibrjūnas, Petras Volosklāvičius, Alberts “Voldmerārs” “Direktors”. Jūsu kapu vietas nav zināmas”.

Piemiņas vietu ar Bauskas novada pašvaldības atbalstu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, krustu par saviem personīgajiem līdzekļiem darinājis smalkmehāniķis Harijs Frīdemans no Dobeles.

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem atklāta 2007. gada 25. maijā. Tajā uzstādīts balti krāsots krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar tajā iekaltiem desmit nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi, Tēvu zeme! Paņemūnes nacionālajiem partizāniem. Cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu no 1944. līdz 1952. gadam kritušajiem. Jānis Dručka, Andrejs Bojasts, Arvīds Melducis, Augusts Juškēvičs, Willi Fischer, Stanislovas Naudžius – “Mykolas”, Juozas Krikščiūnas – “Karlis”, Juozas Balčiūnas – “Klemute”, Augustas Pareizis – “Kazys”, “Juozupas”, Jonas Sirbike – “Janis””. Piemiņas vietu pēc arhitekta Gunāra Blūzmas projekta iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība.

Piemineklis atrodas pie Skaistkalnes katoļu baznīcas un bijušā Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa klostera ēkas – vietā, kur pēc Otrā pasaules kara ar mūku atbalstu slēpās nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji. Uz 2011. gadā atklātās un paulīniešu tēva Jāņa Vīlaka iesvētītās piemiņas stēlas lasāms uzraksts: “Kapucīnu ordeņa mūki – nacionālās pretošanās kustības atbalstītāji Kārlis Gumpenbergs OMC (1904-1980), Miķelis Jermacāns OMC (1911-1986), Kārlis Kiselevskis OMC (1906-1979), Miķelis Kļaviņš OMC (1906-1986), Jānis Pavlovskis OMC (1914-2001). Viņi sniedza patvērumu un atbalstu nacionālajiem partizāniem un nelegāli dzīvojošām personām Rīgā, Skaistkalnē un Viļakā 1945.-1947. g.”.

Kapucīnu tēviem veltītā piemiņas akmens iesvētīšanas pasākums notika 2011. gada 8. oktobrī. Akmeni iesvētīja Skaistkalnes katoļu baznīcas paulīniešu tēvs, priesteris Jānis Vīlaks. Pasākumā piedalījās Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, Skaistkalnes pagasta pārvaldes vadītāja Ineta Skustā un citi vietējie iedzīvotāji.

Piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem pie Kurmenes pagastnama atklāta 2023. gada 4. maijā, - vietā, kur atradās PSRS okupācijas karaspēku slavinošs piemineklis, kas demontēts saskaņā ar Latvijas Republikas Saeimas 2022. gada jūnijā pieņemto likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”. Piemiņas vietā uzstādīts balti krāsots koka krusts, kura pakājē atrodas melna granīta stēla ar tajā iekaltu tekstu: “Kurmenes un apkārtējo pagastu nacionālajiem partizāniem 1944.-1953. Lauzīs mūs, bet nesalieks”.

Pa labi no piemiņas zīmes uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par Kurmenes nacionālajiem partizāniem. Piemiņas vieta izveidota pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un ar Bauskas novada Vecumnieku apvienības pārvaldes Kurmenes pagasta nodaļas un Bauskas novada domes atbalstu.

Kapa plāksne Valles kapos uzstādīta šeit 1941. gada 4. jūlijā apglabātajam nacionālajam partizānam Edmundam Vigmanim, kurš krita 30. jūnijā sadursmē ar padomju bruņotajiem formējumiem. Uz plāksnes redzams keramikas medaljons ar E. Vigmaņa foto aizsargu formas tērpā un lasāms uzraksts: “Vigmanis Edmunds. Dz. 1907. g. 6. aprīlī. Kritis partizaņu cīņās Vallē 1941. g. 30. jūnijā. Tautiet, kas garām man ej, iededzies Tēvzemes mīlā. Par Tēvzemi mīļo es dzīvību atstāju ķīlā”.

Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma un Taurkalnes pagasta izpildkomitejas darbinieku aizbēgšanas 30. jūnijā pie Taurkalnes pagastnama Vallē sapulcējās vietējie iedzīvotāji, kuri uzvilka karoga mastā Latvijas karogu un izveidoja 25 vīru lielu, bet tikai daļēji ar šautenēm un bisēm bruņotu nacionālo partizānu vienību ar aizsargu Osvaldu Ivanovski priekšgalā. Šajā pašā dienā pie Jaunbruntāliem notika sadursme ar ap divdesmit sarkanarmiešiem, kuras laikā tika iegūti papildus trofeju ieroči un nogalināti pieci, ievainoti astoņi, bet izklīdināti pārējie sarkanarmieši. Kaujā krita nacionālais partizāns Jaunbuku saimnieks Edmunds Vigmanis, bet tika ievainoti O. Ivanovskis un Bārzdiņu saimnieks Jānis Krūmiņš.

Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā (Mītavā) (mūsdienās - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) 1943.-1944. gadā strādāja vairāki akadēmiskās vienības “Austrums” un 1943. gada 13. augustā slepeni Rīgā nodibinātās Latvijas Centrālās padomes locekļi – profesori Rūdolfs Markuss, Andrejs Teikmanis, Alfrēds Tauriņš un citi mācībspēki. Lauksaimniecības akadēmijas docents Vilis Eihe kopā ar dzīvesbiedri Aleksandru un asistentu Hermani Zeltiņu 1944. gada 10. martā Jelgavā ar pavairojamo aparātu iespieda LCP nelegālo laikrakstu “Jaunā Latvija”. Tājā bija sniegtas ziņas par Latvijas starptautisko stāvokli un noteiktas latviešu politiskās dzīves tālākās vadlīnijas. Starp 188 latviešu sabiedriski-politiskajiem darbiniekiem, kuri 1944. gada 17. marta LCP memorandā pauda nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku, bija Lauksaimniecības akadēmijas Jelgavā mācībspēki - profesori Jānis Vārsbergs, Pāvils Kvelde, A. Teikmanis un R. Markuss.

Piemiņas plāksne jauniešu pretošanās organizācijas dalībniekiem pie Bauskas pilsētas pamatskolas Rīgas ielā 32, kur pēc Otrā pasaules kara atradās Bauskas vidusskola. Uz 2000. gadā atklātās plāksnes lasāms uzraksts: ”... Un paceltas nesām tikai savas sirdis. Šajā skolā mācījās jauniešu nacionālās pretošanās grupa, kas savu jaunību ziedoja cīņai pret komunistu okupācijas varu (1948-1950)”.

1948. gada rudenī Bauskā izveidojās patriotiski noskaņotu jauniešu nacionālās pretošanās grupa, kas pilsētā izlīmētās proklamācijas un uzsaukumos aicināja uz cīņu pret okupantiem un Latvijas neatkarības atjaunošanu, kā arī brīdināja par 1949. gada 25. martā sagaidāmajām komunistu režīma deportācijām. Vairāki Bauskas jaunieši pēc vidusskolas beigšanas studēja Rīgā, bet turpināja darboties šajā pagrīdes organizācijā. Vairāki jaunieši bija iegādājušies ieročus un sprāgstvielas, un sarīkoja atentātu pret kolhoza priekšsēdētāju Codes pagastā. Bija plānots uzbrukt arī citām padomju okupācijas varas amatpersonām, kā arī uzspridzināt svētku tribīnes Bauskā, Baldonē un Elejā. Tas nenotika, jo 1950. gada vidū sākās aresti. Bauskā un Rīgā apcietināja 12 jauniešus, vairākus no viņiem arestēja tieši vidusskolas izlaiduma dienā – 22. jūnijā. 1951. gada februārī Baltijas kara apgabala tribunāls organizācijas vadītājiem Gunāram Zemtautim un Arvīdam Kļaugam piesprieda nāvessodu, bet sešiem vidusskolēniem un četriem studentiem – 25 gadu ieslodzījumu spaidu darba nometnēs.