PSRS dubultaģents - Edvīns Ozoliņš ar segvārdu "Pilot"
Aukstā kara laika izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu cīņās starp Rietumu valstīm un PSRS bija iesaistīti aģenti no abām pusēm un dubultaģenti. Padomju drošības dienesti režīma aizsardzības nolūkos kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem bija izkopuši pilnīgi jaunu pasākumu – dezinformāciju. Terminu, kuru līdz tam Rietumos vispār nepazina.
Edvīns Ozoliņš (segvārds „Herberts”, saziņai ar ASV valdības iestādēm „Herberts Okolo”, kriptonīms CAMUSO/2). Ozoliņš dzimis Rīgā 1914. gadā. Otrā pasaules kara laikā dienēja latviešu aviācijas vienībā par mehāniķi. Kopā ar vienību nonāca Vācijā. Kapitulācijas brīdī izdevās izbēgt uz Zviedriju. Grūti saprast, kāpēc Ozoliņš amerikāņiem patika, jo viņš bija galīgi netalantīgs un nederīgs radio operators. Iespējams, amerikāņiem patika Ozoliņa amerikāniski platais smaids, un tieši uz smaidu arī amerikāņi iekrita.
Franču izlūkdienests jau 1950. gada 7. februārī brīdināja amerikāņus, ka Ozoliņu uzskata par padomju izlūkdienesta aģentu un pieprasīja par viņu visu pieejamo informāciju. CIA savukārt nosprieda, ka viņiem ir vismaz 75 kartiņas ar Ozoliņiem, un viņi nespēj noteikt, par kuru Ozoliņu ir runa. Taču francūžiem bija taisnība.
Lukašēviča veiktajā operatīvās spēles “Meteor” konspektā:
“1951. gadā (7V) Valsts droš. orgāniem kļuva zināms, ka CIP gatavo nelegālai iesūtīšanai Latvijā spiegu grupu. Par to pastāstīja latviešu emigrants Edvīns Ozoliņš [..], kurš toreiz dzīvoja Stokholmā un gribēja atgriezties uz dzimteni. [sic!]” [2]
Kā izriet gan no Lukašēviča piezīmēm, gan KGB augstākās skolas vajadzībām tapušās mācību grāmatas „Padomju valsts drošības orgānu vēsture”, Ozoliņš tika savervēts ar segvārdu “Pilot”. Taču vienlaikus zināms, ka aģents “Pilot” tobrīd bija saistīts ar PSRS 1. Galvenās pārvaldes (ārējās izlūkošanas) rezidentūrām un LPSR KGB līmenī nevienam par viņu nebija nekādas nojausmas.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/kgb-slepenie-arhivi.-spiegu-speles-latvija-cia-agenti-psrs-dienesta.a261845/
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Alfrēda Riekstiņa piemiņas akmens
1952. gada 11. septembrī Dreimaņu māju pagalmā norisinājās traģiski notikumi. PSRS drošības dienesti zināja, ka 30. augustā ASV izlūkdienestu uzdevumā Alfrēds Riekstiņš kopā ar diviem citiem bijušajiem latviešu karavīriem bija desantējies Kurzemē. Izlūkus izsekoja un ielenca Dreimaņu māju šķūnī. Alfrēda Riekstiņa dzīvību dzēsa indes ampula.
Aina Pūpola, kura ir Alfrēda Riekstiņa audžumātes mazmeita un kurai toreiz bija 18 gadi, pastāstīja:
"Ieradies mūsu mājās pie vecmāmiņas un manas mātes, Alfrēdonkulis teica, ka devies šurp, lai tuvinātu Latvijas brīvības stundu, ka nevar ļaut krievu okupācijai būt Latvijā mūžīgi. Man Alfrēds bija tikpat kā tēva vietā, un viņš mani sauca par draudziņu. Mēs uzzinājām, ka visa apkārtne aplenkta. Pie Kretuļu mājām redzējām daudzas armijas smagās mašīnas; pat grūti aptvert, ka tās bija tikai divu cilvēku dēļ. Nekāda šaušana nav notikusi. Alfrēds iznācis un saļimis pie šķūņa. Čekisti viņu līdz šejienei, līdz akai atnesa un ar kādu drēbi apsedza."
Manus vecākus aizveda uz Vorkutu. Māte tur mira, velti ilgodamās pēc dzimtās puses. Man trīs mēnešus neļāva atgriezties Dreimaņos. Kāds čekas leitnants Krūmiņš pavadīja mani ik soli, pat uz skolu Sabilē. Viņi trīs mēnešus gaidīja un medīja onkuļa Alfrēda trešo biedru.
Viņi pilnīgi izpostīja mūsu mājas, apgāžot pat visus bišu stropus. Čekisti aizvākca mūsu ģimenes un Alfrēdonkuļa fotogrāfijas, lika kolhozam aprakstīt un izvadāt visas mūsu mantas. Man palīdzēja un mani atbalstīja vairāki Sabiles skolotāji. Tas viss bija drausmīgi.
Stūra mājas izstāde "Čekas vēsture Latvijā"
Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.
1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.
“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.
Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.
