Priekules kauju vietas un Brāļu kapu memoriālais ansamblis
Piemiņas vieta
Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk kā 23 000 padomju karavīru.
Priekule stacijas un pilsēta, kas atradās uz stratēģiski svarīgās Šauļu – Mažeiķu – Liepājas dzelzceļa līnijas, bija gandrīz visu Kurzemes kauju smagum punktā. Jau sākot ar 1944. gada 8. oktobri, kad padomju 19. tanku korpuss tuvojās Vaiņodei, 1. Baltijas frontes vadība izdeva pavēli, kurā Priekule parādās kā svarīgs mērķis, lai sasniegtu Liepāju. Tomēr šo mērķi tā arī neizdevās sasniegt. Sarkanās armijas vienības pakāpeniski tuvojās Priekulei gan 1. Kurzemes lielkaujas laikā 1944. oktobra beigās, gan 4. Kurzemes lielkaujas laikā 1945. gada janvāra beigās.
1945. gada februāra sākumā Sarkanās armijas vadība apvienoja 1. un 2. Baltijas frontes vienības viena komandiera, maršala Leonīda Govorova, vadībā, kurš uzskatīja, ka, lai nepieļautu vācu armiju grupas “Kurzeme” evakuāciju, ir jāuzbrūk Liepājas virzienā, izmantojot īsāko un ērtāko ceļu caur Priekuli. Līdz ar to, sākoties 5. Kurzemes lielkaujai, galveno uzbrukumu padomju 51. un 6. gvardes armijas īstenoja šajā rajonā. Priekules sagrābšana, ko aizsargāja vācu 126. kājnieku divīzija, bija uzticēta padomju 1. gvardes strēlnieku korpusa 204. strēlnieku divīzijai. Kauju laikā atsevišķas vācu vienības ielenca pilsētas robežās, kā rezultātā liela daļu no pilsētas apbūves kauju laikā iznīcināja.
“Priekules operācija” bija viena no sīvākajām “Kurzemes cietokšņa” kaujām laikā no 1944.gada oktobrim līdz 1945.gada 21.februārim. Kurzemes trijstūrī starp Liepāju – Tukumu – Ventspili aplenktais vācu karaspēks bija pamatīgi nocietinājies 1 iemesla dēļ – stratēģiski ļoti svarīgais Priekules dzelzceļš. Priekules atbrīvošanas kauja 1945.gada februārī bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc Priekulē iekārtotie brāļu kapi kļuva par lielākajiem Baltijā. Šeit apbedīti gan Priekulē kritušie Padomju karavīri, gan kritušie no plašākas apkārtnes. Priekulē kritušo vācu karavīru mirstīgās atliekas pārapbedītas Vācu karavīru kapos Saldū.
Priekules Brāļu kapus līdz apbedījuma vietas pārveidei par memoriālu rotāja izcilā latviešu tēlnieka K.Zāles (1888-1942) pēdējais piemineklis, kurš bija paredzēts uzstādīšanai brīvības cīņu piemiņai Alojā. Laikā no 1974.līdz 1984.gadam Priekules Brāļu kapi 8 ha platībā pārveidoti par Otrā Pasaules karā kritušo memoriālo ansambli. Tēlniece P.Zaļkalne, arhitekti A.Zoldners, E.Salguss un dendrologs A.Lasis. Memoriāla centrā novietots 12 m augstais Mātes – dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi.
Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Uzvaras svētku svinības 9.maijā katru gadu tika ļoti plaši svinētas. Tās apmeklēja ne tikai vietējie iedzīvotāji un pārstāvji no Priekules militārās daļas, bet arī kritušo tuvinieki no visas Padomju savienības. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Priekules Brāļu kapos Uzvaras svētki vairs netiek svinēti, tomēr kā ļoti skaista un vēsturiski nozīmīga vieta tā joprojām piesaista gan vietējo iedzīvotāju, gan ceļotāju uzmanību. Līdzās memoriālam ir arī neliela ēka, kur jau no memoriāla izveides laika bija paredzēts iekārtot Priekules kaujai veltītu muzeju, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav ticis izdarīts.
Izmantotie avoti un saites:
www.leismalite.lv
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie stāsti
19-gadīgā Raisa Ahmedejeva stāsts par izlūkošanas kauju 1945.gada 14.februārī pie Priekules
Baškīru izcelsmes Sarkanās armijas karavīrs Raisa Ahmadejeva (19.g.v.) stāsts par padomju armijas gatavošanos uzbrukumam Priekulei un 1945.gada 14.februāra izlūkošanas kauju Piekulē.
19-gadīgā Alfona Volgemūta stāsts par izlūkošanas kauju 1945.gada 17.februārī pie Priekules
Alfons Volgemūts bija 19 gadus vecs puisis, radists un dienēja nacistiskās Vācijas armijā.
“No šīs operācijas neviens nav atgriezies un nav zināms, vai vispār kāds palicis dzīvs. Es pats piedalījos šajā karadarbībā kā deviņpadsmitgadīgs radists un esmu viens no tiem 2, vēlāk 3 izdzīvojušajiem, kuri nokļuva krievu gūstā. Es vēlos atspoguļot notikumus no paša piedzīvotā.”
"Karš nav beidzies, kamēr nav apglabāts pēdējais kareivis" (Saldus vācu karavīru kapi)
Kurzeme kā atsevišķs un nošķirts kaujas lauks izveidojās 1944. gada 10. oktobrī. Apmēram 500 000 Vācijas bruņoto spēku karavīru skaitījās ielenkti. Atbilstoši 1. Baltijas frontes štāba ziņojumiem, bija nepieciešama tikai "neliela piepūle", lai pilnībā atbrīvotu visu Baltijas piekrasti. Tomēr kaujas Kurzemē turpinājās vēl septiņus mēnešus un Kurzeme kļuva par Otrā pasaules kara beigu simbolu.
Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus. Kopš 1997. gada sākta kara apbedījumu izpēte un karavīru pārapbedīšana pie Saldus un pašreiz šeit ir atrodami 27 000 kritušo karavīru vārdi
"Karš nav beidzies, kamēr nav apglabāts pēdējais kareivis" (Priekules brāļu kapi)
Kurzeme kā atsevišķs un nošķirts kaujas lauks izveidojās 1944. gada 10. oktobrī. Apmēram 500 000 Vācijas bruņoto spēku karavīru skaitījās ielenkti. Atbilstoši 1. Baltijas frontes štāba ziņojumiem, bija nepieciešama tikai "neliela piepūle", lai pilnībā atbrīvotu visu Baltijas piekrasti. Tomēr kaujas Kurzemē turpinājās vēl septiņus mēnešus un Kurzeme kļuva par Otrā pasaules kara beigu simbolu.
Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus, savukārt Sarkanās armijas zaudējumi bija ap 400 000 kritušo, ievainoto vai bez vēsts pazudušo sarkanarmiešu.