Vācu/nacistiskā okupācija II WW2

vācuokup

Posms no 22.06.1941. līdz 09.05.1945., kad Latvijas teritoriju okupēja Vācijas karaspēks.

Nacistiskās Vācijas karaspēks 22.06.1941. bez kara pieteikšanas uzbruka Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS). Vācu okupācijas vara jau 01.07.1941. sāka naudas reformu, kur rubļa vērtību attiecībā pret reihsmarku noteica 10:1. Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu vērtība samazinājās piecas reizes.

Nacistiskās Vācijas rasu ideoloģija noteica atsevišķu iedzīvotāju grupu fizisku iznīcināšanu.

Okupēto austrumu apgabalu reiha ministrija (Reichministerim für die besetzten Ostgebiete), kuru vadīja Alfrēds Rozenbergs (Alfred Rosenberg), veidoja vācu Civilpārvaldi, kurai 01.09.1941. pakļāva visu Latvijas teritoriju.

Ministrijai bija pakļauti divi reihskomisariāti – Ukrainas un Ostlandes reihskomisariāts (Reichskommissariat Ostland) jeb Austrumzeme ar centru Rīgā, ko vadīja Hinrihs Loze (Hinrich Lohse), kuram bija pakļauti četri ģenerālkomisariāti: Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas. Latvijas ģenerālkomisariātu vadīja Oto Heinrihs Drehslers (Otto-Heinrich Drechsler), kura pakļautībā bija seši novadu komisariāti – Rīgas pilsētas, Rīgas lauku, Liepājas, Jelgavas, Valmieras un Daugavpils.


Ierēdņu trūkuma dēļ vācu Militārpārvalde (Militärverwaltung) atļāva veidot vietējās pārvaldes struktūras, kuru primārais uzdevums bija karojošo vācu vienību apgāde un kārtības ieviešana.

Saistītie objekti

Piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Saldus vācu karavīru kapi

Saldus vācu karavīru kapi atrodas pie Saldus–Ezeres šosejas. Šeit pārapbedīti vairāk kā 25 000 vācu armijas karavīru.

No 1. maija līdz 1. oktobrim piemiņas istabā ir apskatāma ekspozīcija par sešām Kurzemes cietokšņa lielkaujām. Sestdienās un svētdienās iespējams pieteikt ekskursijas. Ir pieejami arī Saldus vācu karavīru kapos apglabāto karavīru un visā Latvijā kritušo vācu karavīru reģistri.

Ekspozīcijā izvietotas karavīru piederīgo muzejam dāvātās fotogrāfijas, priekšmeti un piemiņas lietas. Kara apbedījumu izpēte un karavīru pārapbedīšana notiek kopš 1997. gada. Darbi vēl arvien turpinās, jo visas karavīru apbedījumu vietas vēl nav izpētītas. Pārapbedīto karavīru uzvārdi liecina par to, ka vācu armijā starp vāciešiem, austriešiem ir bijuši iesaukti arī latvieši, igauņi, lietuvieši, norvēģi, dāņi un citu tautību pārstāvji.

Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus. Precīzs kritušo un bez vēsts pazudušo skaits nav zināms, bet varēja sasniegt līdz 50 000 karavīru. Pēc kara beigām vācu karavīru kapsētas padomju vara iznīcināja. Kritušo karavīru ekshumācija no kaujas laukiem un nopostītajām kapsētām sākās 1990. gadu sākumā.

Karostas cietums

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē. Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, kurelieši, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Jau sākot Karostas infrastruktūras plānošanu 1893. gadā paredzēja izbūvēt modernu hospitāļa kompleksu, kas atradās atsevišķā rajonā un sastāvēja no vairākām specializētām ēkām. Hospitāļa kompleksu sāka būvēt 1900. gadā un līdz 1905. gadam tas sasniedza savu vislielāko pacientu skaitu. 1905. gada Liepājas matrožu dumpja laikā, daļu no arestētajiem izvietoja maz izmantotajā Karostas hospitāļa venerisko slimību blokā.

Latvijas armijas garnizona laikā no 1920. līdz 1939. gadam virssardze bija šajā ēkā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Karostas virssardzes ēkā izvietoja drošības iestāžu cietumu, kur 1944. gada 19./20. novembra naktī ieslodzīti un notiesāti uz nāvi astoņi ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsnieki un tehniskie darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājā izvietoja Padomju kara flotes bāzi, šajā ēkā izvietojās virssardze un šo funkciju pildīja līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai 1994. gadā

Ēka funkcionēja arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām līdz 1997. gadam kā Liepājas Garnizona virssardze. 

No 2002. gada ēkā ir izvietots Karostas cietuma muzejs un ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves. 

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Vaiņodes lidlauks

Vaiņodes lidlauks ir veidojies jau Latvijas brīvvalsts laikā šeit bija viens no Latvijas aviācijas šūpuļiem un tas ir bijis viens no lielākajiem militārajiem lidlaukiem Baltijā.

1916. gadā tika uzbūvēti divi angāri dirižabļiem Valters (Walter) un Valhalla (Walhalla). Angāri bija 240 m gari, 42 m plati un 35 m augsti. Dirižabļu uzdevums bija veikt izlūkošanu un bombardēt krievu armijas pozīcijas.

Neatkarības kara laikā uz Vaiņodes lidlauku 1919. gada 9. februārī pārbāzējās no Vācijas armijas vienības, kas tajā laikā atbalstīja Latvijas Pagaidu valdību. Vaiņodes lidlauku izmantoja arī kā vācu vienību štābu un apgādes punktu.

1924. gadā Rīgas pilsēta nopirka Vaiņodes dirižabļu angārus un izmantoja to jumtu konstrukcijas, lai uzbūvētu Rīgas Centrālā tirgus paviljonus. Tā kādreizējo dirižabļu angāri ir kļuvuši par Rīgas pazīšanas zīmi gan pašiem rīdziniekiem, gan ārzemju viesiem. 1920. – 30. gados Vaiņodes lidlaukā notika gaisa planieristu pasākumi.

Atbilstoši 1939. gada 5. oktobrī noslēgtajam Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktam, 1940. gada maijā uz Vaiņodi pārcēlās Sarkanās armijas Gaisa spēku 31. ātro bumbvedēju pulks, kura štābs izvietojās bijušās Vaiņodes muižas ēkā. Uz dienvidiem no muižas ēkās sākās standartizēta betona plākšņu skrejceļa izbūve. 1944. gada vasaras beigās daļēji pabeigto lidlauku izmantoja dažādas vācu aviācijas vienības, savukārt pašās Otrā pasaules kara beigās lidlauku izmantoja Sarkanās armijas aviācijas vienības, kas cīnījās pret vācu armiju grupu “Kurzeme”.

Pēc Otrā pasaules kara laika beigām, sākot ar 1946. gadu, Vaiņodē izvietojās Padomju Gaisa spēku 54. gvardes iznīcinātāju pulks (54-й гвардейский истребительный авиационный Керченский Краснознамённый полк), kas šeit atradās līdz 1992. gadam. No 1960. gada aviācijas pulka galvenais uzdevums bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala pretgaisa aizsardzības nodrošināšana. Pulka bruņojumā secīgi atradās MIG – 15bis, MIG – 17, JAK – 25M, SU – 15, SU – 15TM un, īsi pirms pulka pārvietošanas uz Krievijas Federāciju SU – 27 lidmašīnas. Vaiņodes bāzē izvietojās arī tehniskās apkopes, apsardzes un dažādas saimniecības vienības.

Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas 1995. – 1997.gadā Vaiņodes lidlauks daļēji tika nojaukts un dzelzsbetona plātnes, kas klāja skrejceļus un lidlauka teritoriju tika izmantotas Liepājas ostas sakārtošanai un attīstībai. Tā kā lidlaukā ir palikuši lidmašīnu angāri un 1800 metri no viena skrejceļa, tad šobrīd ir iespējas vieglajām lidmašīnām un planieriem veikt lidojumus. Raķešu kosmiskā modelisma federācija ik gadu lidlaukā organizē FAI Pasaules kausa posmu un Latvijas čempionātus. Lidlauku šobrīd  izmanto Latvijas Aeroklubs savu pasākumu rīkošanai un zemnieku saimniecības un uzņēmēji savas uzņēmējdarbības nodrošināšanai. Latvijas autobraucēji izmanto skrejceļu un lidlauka teritoriju treniņu un sacensību rīkošanai gan vasarā, gan ziemā.

Lidlauks ir privātīpašums, tāpēc savu vizīti nepieciešams pieteikt iepriekš.

Priekules kauju vietas un Brāļu kapu memoriālais ansamblis

Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk kā 23 000 padomju karavīru.

Priekule stacijas un pilsēta, kas atradās uz stratēģiski svarīgās Šauļu – Mažeiķu – Liepājas dzelzceļa līnijas, bija gandrīz visu Kurzemes kauju smagum punktā. Jau sākot ar 1944. gada 8. oktobri, kad padomju 19. tanku korpuss tuvojās Vaiņodei, 1. Baltijas frontes vadība izdeva pavēli, kurā Priekule parādās kā svarīgs mērķis, lai sasniegtu Liepāju. Tomēr šo mērķi tā arī neizdevās sasniegt. Sarkanās armijas vienības pakāpeniski tuvojās Priekulei gan 1. Kurzemes lielkaujas laikā 1944. oktobra beigās, gan 4. Kurzemes lielkaujas laikā 1945. gada janvāra beigās.

1945. gada februāra sākumā Sarkanās armijas vadība apvienoja 1. un 2. Baltijas frontes vienības viena komandiera, maršala Leonīda Govorova, vadībā, kurš uzskatīja, ka, lai nepieļautu  vācu armiju grupas “Kurzeme” evakuāciju, ir jāuzbrūk Liepājas virzienā, izmantojot īsāko un ērtāko ceļu caur Priekuli. Līdz ar to, sākoties 5. Kurzemes lielkaujai, galveno uzbrukumu padomju 51. un 6. gvardes armijas īstenoja šajā rajonā. Priekules sagrābšana, ko aizsargāja vācu 126. kājnieku divīzija, bija uzticēta padomju 1. gvardes strēlnieku korpusa 204. strēlnieku divīzijai. Kauju laikā atsevišķas vācu vienības ielenca pilsētas robežās, kā rezultātā liela daļu no pilsētas apbūves kauju laikā iznīcināja.

“Priekules operācija” bija viena no sīvākajām “Kurzemes cietokšņa” kaujām laikā no 1944.gada oktobrim līdz 1945.gada 21.februārim. Kurzemes trijstūrī starp Liepāju – Tukumu – Ventspili aplenktais vācu karaspēks bija pamatīgi nocietinājies 1 iemesla dēļ – stratēģiski ļoti svarīgais Priekules dzelzceļš. Priekules atbrīvošanas kauja 1945.gada februārī bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc Priekulē iekārtotie brāļu kapi kļuva par lielākajiem Baltijā. Šeit apbedīti gan Priekulē kritušie Padomju karavīri, gan kritušie no plašākas apkārtnes. Priekulē kritušo vācu karavīru mirstīgās atliekas pārapbedītas Vācu karavīru kapos Saldū.

Priekules Brāļu kapus līdz apbedījuma vietas pārveidei par memoriālu rotāja izcilā latviešu tēlnieka K.Zāles (1888-1942) pēdējais piemineklis, kurš bija paredzēts uzstādīšanai brīvības cīņu piemiņai Alojā. Laikā no 1974.līdz 1984.gadam Priekules Brāļu kapi 8 ha platībā pārveidoti par Otrā Pasaules karā kritušo memoriālo ansambli. Tēlniece P.Zaļkalne, arhitekti A.Zoldners, E.Salguss un dendrologs A.Lasis. Memoriāla centrā novietots 12 m augstais Mātes – dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi.

Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Uzvaras svētku svinības 9.maijā katru gadu tika ļoti plaši svinētas. Tās apmeklēja ne tikai vietējie iedzīvotāji un pārstāvji no Priekules militārās daļas, bet arī kritušo tuvinieki no visas Padomju savienības. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Priekules Brāļu kapos Uzvaras svētki vairs netiek svinēti, tomēr kā ļoti skaista un vēsturiski nozīmīga vieta tā joprojām piesaista gan vietējo iedzīvotāju, gan ceļotāju uzmanību. Līdzās memoriālam ir arī neliela ēka, kur jau no memoriāla izveides laika bija paredzēts iekārtot Priekules kaujai veltītu muzeju, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav ticis izdarīts.

Zlēku traģēdijas piemiņas vieta

Piemineklis atrodas netālu no Zlēku muižas ansambļa, Karātavkalna rietumu daļā.  Ap divdesmit laukakmeņu ar nogalināto cilvēku vārdiem veido apli, bet centrā ir ap trīs metru augsts melna marmora obelisks.

Zlēku piemiņas vietā ir pārapbedīti daļa no nogalinātajiem.

1944.gada decembrī Zlēku apkārtnē vācu nacistiskās armijas daļas veica plašu operāciju, kas bija vērsta pret civiliedzīvotājiem.Armiju grupas Nord kaujas darbības žurnālā 1944. gada 9. decembrī plkst. 17.30 izdarīts ieraksts, ka akcijas laikā pretinieka pusē ir nogalināts 161 cilvēks, kas piederējis “Rubeņa brigādei un “Sarkanās bultas” daļām”. Padomju laikā minēto skaitli, attiecinot uz nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, acīmredzot pieņēma par Zlēku traģēdijas upuru kopskaitu.

Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta vācu 16. armijas pretizlūkošanas daļas priekšnieka 1944. gada 31. decembra ziņojumā. Tajā paskaidrots, ka no 5. līdz 9. decembrim augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas ticis vērsts pret “Sarkano bultu” un ģenerāļa Kureļa grupas pārpalikumu pie Abavas.

Mērsraga bāka un krasta robežapsardze

Mērsraga bāka atrodas Mērsraga ciemā, aptuveni 1 km uz ziemeļiem no Mērsraga centra.

Bāka sāka darboties 1875. gadā. Bākas uguns augstums ir 21,3 m. Brīvstāvošs, cilindrisks, kniedēts dzelzs konstrukcijas 18,5 metrus augsts tornis, kura apakšējā daļa nostiprināta ar dzelzsbetona kontraforsiem. Torņa augšdaļā izveidots dzelzs konstrukcijas uz konsolēm balstīts apejas balkons. Bākas tornis izgatavots «Sotera, Lemonjē & Co» fabrikā Parīzē, tāpēc šo bāku tautā sauc par "francūzieti".

Mērsraga apkārtnē karaspēka vienības novietojās sākot ar 1944. gada oktobri. 1944. gada decembra beigās pie bāka pozīcijās novietojās 1003. artilērijas diviziona pirmā baterija ar 60 cm prožektoriem. 1945. gada aprīļa beigās artilērijas bija stipri mazāks. 532. jūras spēku artilērijas diviziona 1. baterija ar četriem 88 mm pretgaisa aizsardzības lielgabaliem, vienu četru stobru 20 mm  zenītlielgabalu un trijiem 37 mm zenītlielgabaliem novietojās pie uz dienvidiem no Mērsarga ostas vārtiem. Pašā piekrastē novietoja divus padomju trofeju 45 mm prettanku lielagbalus. Otrā pasaules kara beigās nacistiskās Vācijas vadība plānoja uz Latviju pārcelt latviešu 15. ieroču SS grenadieru divīziju, kurai jau bija paredzēts aizsardzības sektors Mērsraga apkārtnē. Tomēr šie plāni neīstenojās uz latviešu karavīri kapitulēja Rietumu sabiedrotajiem.

Apskate iespējama ar iepriekšēju pieteikšanos, zvanot uz Mērsraga TIC.

Ģenerāļa Kureļa grupas štāba virsnieku nošaušanas piemiņas vieta

Piemiņas vieta pie Ziemeļu fortiem Šķēdes jūrmalā, veltīta Liepājas Karostā 1944. gada 20. novembrī nošautajiem astoņiem ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsniekiem un tehniskajiem darbiniekiem. Atklāta 1994. gadā, pārveidota un pārvietota 2013. gadā.

Kurelieši darbojās Vidzemē līdz 1944. gada septembrim, kad parvietojās uz Kurzemi. Līdz 1944. gada oktobra beigām kureliešu sastāvā bija apmēram 3000 bruņoto vīru, starp tiem daudzi bijušie Latviešu SS brīvprātīgo leģiona vienību karavīri, kas pievienojās vienībai, lai īstenoti sapni – cīņu par Latvijas neatkarību.

1944. gada novembra sākumā Vācijas okupācijas varas Augstākais policijas un SS vadītājs Ostlandē SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns sāka grupas darbības ierobežošanu un 14. novembrī Puzes pagasta Stiklos arestēja kureliešu štābu un vairāk nekā 700 karavīrus. Pretošanos izrādīja leitnanta Roberta Rubeņa komandētais bataljons ar apmēram 500 vīriem Usmas apkārtnē, kas turpināja cīņu līdz 1944. gada decembrim.

1944. gada naktī no 19. uz 20. novembri Liepājas Karaostas cietumā notika vācu okupācijas varas kara tiesa, kas piesprieda nāves sodu astoņiem ģenerāļa Kureļa grupas štāba virsniekiem – pulkvedim Pēterim Liepiņam, kapteinim Kristapam Upelniekam, kapteinim Jūlijam Muceniekam, virsleitnantam Jānim Gregoram, virsleitnantam Teodorma Prikulim, virsleitnantam Jānim Rasam, leitnantam Filipsonam un adjutantam Kārlim Valteram. Trīs štāba virsniekus pulkvedi- leitnantu Eduardu Graudiņu, leitnantu Artūru Ankravu un seržantu Vili Pāvulānu, dažādu iemeslu dēļ apžēloja. 20. novembra pēcpusdiena notiesātos nošāva kāpās pie Karostas cietuma, kur mūsdienās redzams balts krusts.

Memoriāls holokausta upuriem

Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.

Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.

Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.

Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un  latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.

Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.

Lietuviešu karavīru kapi Zaļkalna mežā

Piemiņas vieta Pāvilostas Zaļkalna mežā 1945. gada 21. janvārī par atbalstu latviešu bēgļiem nošautajiem lietuviešu krasta sardzes karavīriem atrodas netālu no Pāvilostas pludmales skatu torņa kāpās. Atklāta 2015. gadā.

Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī trīs lietuviešu policijas bataljoni, - 5., 13. un 256., kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un Sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē.

1944. gada oktobrī visus trīs bataljonu, kuru sastāvā kopā bija 32 virsnieki un apmēram 900 instruktori un kareivji, pakļāva vācu 18. armijas 583. aizmugures apsardzības vienībai (Koruck 583). Vienības uzdevums bija Kurzemes piekrastes apsardzība no Liepājas līdz Ventspilij. Visi trīs lietuviešu bataljoni izvietojās Pāvilostas apkārtnē. 1944. gada decembrī 13. bataljonu pārvietoja vācu 1. armijas korpusa rīcībā pie Liepājas ezera.

Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem, līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem, bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, taču lietuviešu krasta apsardzes vīri nelika šķēršļus bēgļu laivu aizbraukšanai. Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus.

1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā. Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.

1945. gada janvārī 5. bataljonu izformēja un kaujasspējīgos karavīrus sadalīja divos palikušajos bataljonos, bet no pārējiem izveidoja atsevišķo sapieru rotu. Armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā 1945. gada maijā Kurzemē vēl atradās divi bataljoni (13. un 256.), kā sapieru rota ar kopā amēram 900 karavīriem, kuri nonāca padomju gūstā.

 

Izbrauciens ar kuģīti ZEZER Cieceres ezerā

Rīgas - Liepājas šosejas malā Brocēnos, Cieceres ezera krastā, blakus stāvlaukumam apmeklētājus gaida atpūtas kuģītis “Zezer”, kas piedāvā iespēju iepazīt Cieceres ezeru un noklausīties kapteiņa vai audiogida stāstījumu četrās valodās (latviešu, lietuviešu, angļu un krievu) par ezeru un 2.Pasaules kara norisēm tā tuvumā, tranšejām abos ezera krastos un uz Ozolu salas un nogrimušo tanku ezerā, kā arī par to, kas atrodas Cieceres ezera krastos, par Brocēnu pilsētu, tās attīstību un mūsdienām. Kuģītis piedāvā dažāda veida braucienus - izzinošos, publiskos, individuālos un korporatīvos, kā arī svinēt dzīves īpašos mirkļus. 

Piemiņas zīme "Cerību bura" latviešu laivu bēgļiem un to pārcēlājiem

Piemiņas zīme "Cerību bura" Otrā pasaules kara bēgļiem un to pārcēlājiem, kas 1944. un 1945. gadā ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandes salu Zviedrijā. Piemineklis atrodas Ošvalkos kāpās starp Jūru un Ventspils - Liepājas šoseju netālu no sabiedriskā transporta pieturas "Kaujas". Tās autors ir tēlnieks Ģirts Burvis kas to realizējis kā latviešu bēgļu piemiņu simbolizējošu cerību buru (atklāta 2000.gadā).

Laika posmā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim, baidīdamies no atkārtotās padomju okupācijas, bet nevēlēdamies evakuēties uz izpostīto un sarkanās armijas apdraudēto Vāciju, daļa Latvijas pilsoņu centās pa jūras ceļu nokļūt tuvākajā neitrālajā valstī - Zviedrijā. Daļu laivu ar rietumu sabiedroto valstu palīdzību organizēja Latvijas Centrālā padome, tāpēc Jūrkalnes pagastā izveidojās viena no lielākajām bēgļu koncentrācijas vietām. Bez Latvijas Centrālās padomes organizētajām laivām, pāri jūrai veda arī citi laivinieki. Tiek lēsts, ka jūru izdevās šķērsot aptuveni 5000 personām. Bojāgājušo skaits nav zināms, jo bēglu uzskaite atstājot Kurzemes krastu netika veikta. 

Braucieni bija bīstami, jo bēgļus apdraudēja vācu patruļas gan krastā, gan jūrā, jūras mīnas, padomju aviācija un karakuģi, kā arī vētras, jo pārcelšanās bieži notika atklātai jūrai nepiemērotos un pārslogotos kuterīšos un laivās bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem, jūras kartēm un navigācijas instrumentiem. Izbraukšana no Latvijas notika slepenībā. Laivu ceļamērķis bija Gotlandes sala, un braucieni visbiežāk sākās Kurzemes rietumu krastā (no Jūrkalnes līdz Gotlandes salai gaisa līnijā ir 90 jūras jūdzes jeb aptuveni 170 kilometri).

Otrā Pasaules kara vācu armijas bunkurs

Atradās netālu no mājām "Brankšās" uz labību lauka.

2021.gada 2.septembrī Saulkrastu novada vēstures entuziasta Andra Grabčika vadībā, saskaņojot ar lauksaimniecības zemes nomnieci Inesi Karlovu, notika II pasaules kara Siguldas aizsardzības līnijas vācu armijas bunkura atrakšanas darbi.

"77 gadi pagājuši kopš bunkurs tika izbūvēts, piedzīvojis gan Padomju armijas uzbrukumu, gan lauksaimniecības tehnikas braukšanu tam pāri. Tikai 3 gadus atpakaļ daļēji padevās smagajai tehnikai. Lai grīda nebūtu ūdenī, bija izstrādāta meliorācijas sistēma ar ūdens krātuves rezervuāru pie ieejas, kuru vajadzības gadījumā izsmēla. Bunkura grīda ir no apaļbaļķiem 10 cm diametrā un tika noklāta ar salmiem. Šis bunkurs nav no lielajiem, bet pilnīgi pietiekams aptuveni 6 cilvēkiem. Šis bunkurs nav vienīgais šajā rajonā, bet viens no retajiem, kas labi saglabājies." - tā stāsta Andris Grabčiks par bunkuru.

Pēc informācijas publicēšanas internet, no vēsturnieka un Saulkrastu velosipēdu muzeja īpašnieka Jāņa Seregina tika saņemtas 2 ieskanētas vēsturiskas fotogrāfijas ar uzrakstu "29.08.44, Saulkrasti, Vidrižu pagasts" un komentāru: “Fotogrāfijas iegūtas no vienas saulkrastietes, kura tagad ir jau mirusi. Pēc viņas stāstītā, Saulkrastos bija apmetušies bēgļi no Pleskavas un Ļeņingradas apgabala, kurus vācieši bija atkāpjoties izdzinuši no mājām. Viņus nodarbināja ierakumu rakšanā aizsardzības līnijā pie Ķīšupes. Vienā no bildēm ir redzami cilvēki meža darbos. Tādā veidā tika iegūti baļķi, kurus mēs tagad varam redzēt bunkurā pie Brankšām. Otrā bildē ir redzams kā viņus baro pie mājām iekārtotā sadales punktā vai virtuvē. Domāju, ka tās ir Brankšu dzirnavas.” 

Bunkurs saglabājies no WWII uz Siguldas aizsardzības līnijas.
Pirmo rezi bunkura vieta tika apsekota 2021.gada aprīlī, bet augstā grundsūdens dēļ, atrakšanas darbi nevarēja notikt.

Bunkurs atrodās uz lauksaimniecības zemes un pēc atrakšanas un izpētes, tika aizbērts, lai netraucētu lauksaimniecības darbus.

Piemineklis 1941. gadā nogalinātajiem padomju aktīvistiem

Atrodas Raunas pilsdrupu teritorijā pretī estrādei.

Apskatāms piemineklis 1941. gadā nogalinātajiem padomju aktīvistiem un Raunas pilsdrupas.

Nacistiskās Vācijas karaspēkam okupējot Latvijas teritoriju un ienākot Raunā, 1941. gada 8. jūlijā Raunas pilsdrupās tika nošauti 14 padomju aktīvisti.

Viņu vidū bija arodbiedrības aktīvists Roberts Ogriņš un viņa dēls skolnieks Ādolfs Ogriņš, pionieru vadītājs Jānis Lakats, laukstrādnieki Kārlis Palsis, Jānis Zariņš un Antons Noviks, Raunas pagasta izpildkomitejas loceklis Jūlijs Gailītis, zemnieks Jānis Geižins, traktorists A.Alders, kalējs Jānis Kaštanis, milicijas palīgdienesta locekļi Jūlijs Ceriņš un Artūrs Milnis un strādnieks Ēvalds Plētiens. Oficiālajos rakstos šis notikums tiek aplūkots, kā izrēķināšanās ar padomju varas atbalstītājiem, tomēr vietējo iedzīvotāju atmiņās šis notikums vairāk tiek traktēts kā vienu raunēniešu personīga izrēķinās ar citiem raunēniešiem.

Pēc nogalināšanas upurus apraka turpat pilsdrupu pakājē, bet vēlāk tos pārapbedīja uz kapsētu. Pēc Otrā pasaules kara beigām, nošaušanas vietā uzstādīja pagaidu pieminekli, ko vēlāk nomainīja. Šobrīd pilsdrupās esošais piemineklis uzstādīts 1982. gadā.

Sarkanās armijas gūstekņu filtrācijas nometne Griezē un Griezes baznīca

Grieze atrodas pie Latvijas - Lietuvas robežas vietā, kur Vadakste ietek Ventā. Griezes baznīca celta 1580. gadā, bet draudze pastāvējusi vēl pirms 1567. gada. Baznīca vairākas reizes pārbūvēta – 1769. gadā, 1845. gadā, bet 1773. gadā iebūvētas pirmās ērģeles. Gan baznīcas altārglezna, gan arī abi zvani zuduši dažādu iemeslu dēļ.

Baznīcas dārzā atrodas kapi, kur apglabāti baznīcai piederīgi un dižciltīgi cilvēki. Viens no tiem ir Griezes ērģelnieks Fridrihs Bariss un viņa sieva Šarlote, kuriem uzstādītais piemineklis arī šobrīd atrodas pie baznīcas sakristejas. Dievnama dienvidu pusē apglabāti 32 Lielā Ziemeļu karā kritušie zviedru karavīri. Kapos apglabāti arī 110 Pirmajā pasaules karā kritušie vācu armijas karavīri, kuriem 1930.gadā uzstādīts piemineklis.

Otrā pasaules kara laikā baznīca cieta, kad 1944. gada oktobra beigās fronts līnija nostirpinājās gar Ventas upi un Griezes baznīcas apkārtnē atradās vācu 225. kājnieku divīzija. Kad 1944. gada 19. novembrī padomju 4. triecienarmijas sāka uzbrukumus pāri Ventas upei, baznīcas dienvidu sienā trāpīja vairāki artilērijas šāviņi, tika stipri bojāts baznīcas tornis.

Pēc armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas Sarkanās armijas Ļeņingradas fronte atskaitījās par gūstā saņemtajiem – kopā 284 171 cilvēkiem. 7493 bija no vācu gūsta atbrīvotie Sarkanās armijas karavīri. Gūstā padevās 48 vācu ģenerāļi. Atbilstoši armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā iesniegtajiem dokumentiem karavīru skaits bija apmēram 185 000. Pārējie filtrācijai pakļautie gandrīz 100 000 cilvēku bija Kurzemes civiliedzīvotāji un PSRS bēgļi, jo padomju Ļeņingradas frontes 1945. gada 10. maija pavēlēja pakļaut filtrācijai visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem.

Sarkanajā armijā, atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, karagūstekņu pārbaudi, apsardzi, uzturēšanu un apsargāšanu īstenoja nevis armijas vienības, bet iekšlietu struktūras – Valsts Drošības Tautas Komisariāts. Filtrācijas galvenais uzdevums bija atklāt PSRS un padomju  okupēto valstu pilsoņus, kas piedalījās karadarbībā Vācijas pusē. Sagūstītos vācu karavīru pārbaudīja, lai atklātu iespējamos kara noziegumu veicējus.

Griezes baznīcas apkārtnē karagūstekņu filtrācijas nometne atradās no 1945. gada 10. maija līdz 17. jūnijam. Iespējams nometni šeit izvietoja, jo Griezes baznīca atradās tuvu galvenajiem ceļiem. Apkārtnē joprojām labi saskatāmas bedres zemē, kur aukstajās naktīs nometnes gūstekņi slēpās no aukstuma apsedzoties ar to, kas bija pieejams. Šajā laikā sarkanarmieši baznīcas iekštelpās veica ievērojamus postījumus (tika izvesti visi soli – „kara vajadzībām”, nodarīti bojājumi kancelei,  iznīcinātas ērģeles u.c. postījumi). Pašā baznīcas ēkā ierīkoja veļas mazgātavu.

Pēdējais dievkalpojums baznīcā bija 1950.gadā un draudze beidza pastāvēt. Pēc draudzes likvidēšanas, arī vēlāk nonākot Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārraudzībā, baznīca netiek remontēta iet bojā. Tomēr ēka zem jumta stāv līdz pat 1960.- 70.gadiem. Baznīca cieta 1961. gada vētras laikā un 1968. gadā atlikušos interjera elementus izglāba Rundāles pils darbinieki.

Kopš 2003. gada baznīcas sakopšanas un atjaunošanas darbā iesaistījās domubiedru grupa no Rīgas draudzēm. Līdz šim brīdim ir veikta baznīcas mūru konservācija un pakapēniska torņa atjaunošana.

Izjādes un izbraucieni ar zirgiem pa Paplakas un Priekules apkārtnes objektiem

Lielisks piedzīvojums ir tematiskās ekskursijas zirgu pajūgā, ko piedāvā zemnieku saimniecības “Stiebriņu” saimniece, piemēram, brauciens zirgu pajūgā pa dzelzceļa uzbērumu, klausoties gida stāstījumā gan par industriālo mantojumu. Tāpat neaizmirstams būs brauciens zirgu pajūgā pa Paplakas apkārtnes kādreizējo militāro garnizonu/ pilsētiņu objektiem. Īpaši iesakām apskatīt padomju armijas dzīvojamā mikrorajona bērnu rotaļu laukumu, ko vietējie dēvē par “Disnejlendu”, somu mājiņas (Somijas kara kontribūcija Padomju savienībai), ūdenstorņus un kādreizējo baronu fon Korfu greznās apbūves drupas. 

Liepājas cietokšņa Vidus forts un demontētais piemineklis Sarkanās armijas karavīriem

Imperatora Aleksandra III ostai bīstamākais uzbrukuma virziens bija no austrumiem starp Tosmares un Liepājas ezeriem, kur bija 2,5 km plata sauszemes šaurums. Sauszemes joslas aizsardzībai izbūvēja trīs nocietinājumus. Tosmares ezera dienvidu krastā kreiso reduti, Liepājas ezera ziemeļu krastā labo reduti, bet starp redutēm atradās Vidus forts. Vidus forts bija visnopietnākā Liepājas cietokšņa fortifikācijas būve, bet līdz 1908. gadam to pilnībā nepabeidza un artilēriju neizvietoja.

Tieši pie Vidus forta notika visnopietnākās kaujas 1915. gada aprīlī, kad uzbrukuka Vācijas karaspēks, 1919. gada novembrī Latvijas armijas cīņu laikā pret Rietumkrievijas atbrīvošanas armiju, kā arī 1941. gada jūnijā, kad Liepājai uzbruka Vācijas bruņoto spēku 291. kājnieku divīzija.

1941. gada jūnijā sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS padomju armijas Liepājas garnizons sastāvēja Kara flotes Liepājas jūras bāzes un Sarkanās armijas karaspēka vienībām. Liepājas jūras bāzes sastāvā bija mīnu traleru, torpēdkuteru un zemūdeņu divizioni, to skaitā bijušie Latvijas Kara flotes kuģi un zemūdenes. Krasta aizsardzību veica 23. un 27. artilērijas baterijas ar 130 mm lielgabliem un 18. dzelzceļa artilērijas baterija 180 mm lielgabaliem, kuras piesedza divi zenītartilērijas divizioni. Bāzes sastāvā bija arī vairākas sapieru, remonta, sakaru un apmācību vienības, kopā apmēram 4000 karavīru, kurus komandēja 1. ranga kapteinis M. Kļevenskis. No Sarkanās armijas vienībām garnizonā bija 67. strēlnieku divīzijas (bez 114. strēlnieku pulka un viena artilērijas diviziona), kuru komandēja ģenerālmajors N. Dedajevs. Divīzijas sastāvā pirms karadarbības sākuma bija apmēram 9000 karavīru. Liepājas lidlaukā novietojās 143. iznīcinātāju aviācijas pulks ar 68 dažādu tipu lidmašīnām. Bez tam Liepājas apkārtnē darbojās 12. robežapsardzības vienība.

Kaujas darbība pie Liepājas cietokšņa Vidus forta sākās 1941. gada 24. jūnija agrā rītā. Neskatoties uz padomju zaudējumiem, izlauzties cauri Liepājas cietokšņa valnim vācu vienībām neizdevās arī 25. jūnijā. Kaujas Liepājā noslēdzās 27. un 28. jūnijā, kad padomju vienības mēģināja izlauzties ziemeļu virzienā.

Liepājas muzeja ekspozīcija „Liepāja okupāciju režīmos"

Liepājas muzeja ekspozīcija „Liepāja okupāciju režīmos” atrodas Liepājā, Klāva Ukstiņa ielā 7/9.

Ekspozīcija atspoguļo laiku no 1939. gada līdz 1991. gadam gan divreizējā padomju, gan vācu okupācijas periodos. Liepājas iedzīvotāji bija vieni no pirmajiem, kuri Latvijā izjuta Otrā pasaules kara sākumu un vieni no pēdējiem, kuriem karš gan tiešā gan simboliskā ziņā beidzās visvēlāk.

Tikai 1980. gadu beigās sabrūkot PSRS radās iespēja atjaunot Latvijas neatkarību. Liela nozīme šajā procesa bija Latvijas Tautas frontei, kuras bijušās Liepājas pilsētas nodaļas mītnē atrodas 2001. gada 21. janvārī atklātā ekspozīcija. Tautas frontes Liepājas nodaļa bija otra lielākā tūlīt pēc Rīgas nodaļas – tā apvienoja 13 000 biedru. Tieši no šīs vietas tika organizēti brīvprātīgo autobusi 1991. gada janvāra barikāžu laikā, lai dotos aizsargāt objektus Rīgā. 1991. gada 23. augustā, Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas dienā, tika demontēts padomju varas simbols pilsētā – Ļeņina piemineklis. Vēlākos gados no tā Vācijā  izgatavoja 500 bronzas zvanus – aizgājušo laiku simbolizējošus suvenīrus. Viens no šiem zvaniem redzams arī ekspozīcijā.

Otrais pasaules karš un padomju okupācija Liepājā beidzās tikai 1994. gadā, kad to atstāja pēdējās PSRS mantinieces - Krievijas - karaspēka daļas.

Muzejā regulāri tiek rīkotas tematiskas muzeja krājuma un mākslas darbu izstādes, kā arī lekcijas un tikšanās ar vēsturniekiem un nesenās Latvijas vēstures aculieciniekiem. Pašlaik muzeja ēka tiek renovēta un atjaunota ekspozīcija.

Ventspils 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis

Atjaunotais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atrodas Saulrieta ielā, Ventspilī un ir pieejams apmeklētājiem kā skatu tornis. Šis tornis ar blakus esošajām četru lielgabalu pozīcijām ir Latvijā vienīgā tik labā stāvoklī saglabājusies krasta aizsardzības baterija kopš 2.pasaules kara. Tornis apmeklētāju apskatei ir pieejams, paredzot iespēju pa iekšējām kāpnēm doties augšā uz āra skatu platformu, no kuras paveras skats uz jūru. Blakus tornim ir uzstādīts informatīvais stends, kas papildināts ar QR kodu, ar kura palīdzību var atvērt un noskatīties animācija par vēstures notikumiem.

Šis militārā mantojuma komplekss būvēts 1939. gadā, uzsākot PSRS militāro bāžu būvniecību Latvijā. 46. krasta aizsardzības baterijā ietilpa četras Б -13 tipa lielgabalu pozīcijas. Pirmā šīs baterijas kauja – 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, kas ar baterijas pretuguns palīdzību tika padzīti no Baltijas jūras krasta. 28. jūnijā padomju armija lielgabalus uzspridzināja.

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā. Ģeogrāfiskā atrašanas vieta un tai līdzās izbūvētā izeja ar stāvlaukumu pie jūras, padara to labi pieejamu. Pie tam šim objektam ir saistoša vēsture, kas saistīta gan ar 2. pasaules karu, Padomju laiku, Kubas krīzi un Padomju Savienības sabrukumu, kā arī ar jaunās Latvijas valsts Bruņotajiem spēkiem (arī šie spēki atradušies šajā objektā, lai arī neilgu laiku).

Blakus tornim izveidota jauna iela, plašs stāvlaukums un koka laipa pāri aizsargājamai dabas zonai ērtai nokļūšanai līdz jūrai. 

Ieroču SS poligons “Jūras nometne”(Seelager) un piemiņas vieta koncentrācijas nometnē mirušajiem

1943. gada beigās nacistiskās Vācijas okupācijas vara, plānojot paplašināt Ieroču SS motorizēto vienību sastāvu, Dundagas apkārtnē sāka veidot apmācību poligonu “ Jūras nometne” (Seelager). Lai izveidotu poligonu evakuēja Dundagas un Ārlavas pagastu iedzīvotājus.

Lai izbūvētu nomenes infrastruktūru Dundagas apkārtnē no atradās vairākas koncentrācijas nometnes “Kaizervalde” filiāles, kurās bija ieslodzīti ap 6000 ebreji no dažādām Eiropas valstīm (tai skaitā Latvijas) un ap 1000 karagūstekņu un partizānu. Daudzi ieslodzītie nomira nāvessodu un slikto dzīves apstākļu dēļ. Daļa nometnes filiālēs mirušo apbedīti “Čiekuros”, kas pēc atsevišķām liecībām ir arī slepkavības vieta ebreju grupai, kura būvēja šaursliežu dzelzceļu Mazirbes virzienā.

1944. gada augusta sākumā, pēc padomju karspēka iebrukuma Zemgalē, apmācību poligonu likvidēja, vairākus tūkstošus neapmācīto Ieroču SS rekrūšu nosūtīja atpakaļ uz Vāciju, bet no poligona vadības, instruktoriem un apmācītajiem karavīriem izveidoja SS motorizēto brigādi Gross, kas bija nosaukta apmācības poligona komandiera SS standartefīrera Martina Grosa vārdā. Brigāde 1944. gada augustā piedalījās kaujā pie Tukuma, bet 1944. gada septembrī pie Iecavas un Baldones.

Pēc Ieroču SS vienību aiziešanas, apmācību poligona infrastruktūru izmantoja no Rīgas un citiem Latvijas reģioniem evakuēto ebreju izvietošanai, kurus turpināja izmantot kā vergu darbaspēku.

Otrā pasaules kara kauju vietas pie Embūtes pilskalna un baznīcas

Otrā pasaules kara kauju vietas pie Embūtes pilskalna un baznīcas atrodas Embūtes dabas parkā, kas tiek dēvēts par Embūtes senleju. Dabas parks ir zīmīgs ar to, ka šī bija viena no pirmajām vietām Latvijā, kur sāka atkāpties ledājs. Dabas parka atrodas daudzi dabas, vēsturiskie un ģeogrāfiski interesanti objekti.

Otrais pasaules kara kaujas Embūtes senlejā

Sarkanā armija no 1944. gada 27. oktobra sāka uzbrukuma operāciju, kas tagad zināma kā 1. Kurzemes lielkauja, ar mērķi iznīcināt armiju grupu “Ziemeļi”. Sākotnējais plāns paredzēja 61. armijas uzbrukumu no Vaiņodes rajona virzienā uz ziemeļiem, lai nodrošinātu 5. gvardes tanku armijas iesaistīšanu panākuma attīstīšanai. Šajā sektora aizstāvējās vācu 30. grenadieru un 563. tautas grenadieru divīzija, kuras atbalstīja 14. tanku divīzija. Viena no galvenajām padomju uzbrukuma asīm atradās uz ceļa Vaiņode – Embūte – Nīkrāce – Skrunda, un tieši šeit tika plānota padomju tanku vienību izmantošana.

Galvenais šķērslis tanku ceļā bija Lankas upes ieleja, kuras augstienēs atrodas Embūtes baznīca, Embūtes pils un Embūtes pilskalns. Laika posmā no 1944. gada 28. oktobra līdz 31. oktobrim padomu uzbrukums šeit tika apturēts un ļāva vācu virspavēlniecībai pievilkt nepieciešamās rezerves. 31. oktobrī padomu uzbrukums spēja pavirzīties līdz Šķerveles upei, apejot Lankas upes ieleju uz ziemeļiem no Embūtes pilskalna, un turpināt uzbrukumu Nīkrāces virzienā.

Vācu armijas krasta apsardzības prožektora vieta Ušos un robežapsardzības postenis Kolkā

Kolkas ragā, izņemot vairākas ilgstošā laika posmā pārbūvētas jūras bākas, neplānoja militāru infrastruktūru, ne pirms Pirmā pasaules kara, ne Pirmā pasaules kara laikā, ne arī Otrajā pasaules kara laikā. Krasta aizsardzības baterijas plānoja būvēt Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā starp Sirves pussalu un Miķeļtorņa bāku.

Vienīgie militāra rakstura nocietinājumi parādījās 1944. gada beigās, kad vācu armiju grupa “Ziemeļi” gatavojās atvairīt iespējamos padomju Baltijas kara flotes desantus. 1945. gada pavasarī, pēc ledus iziešanas, krasta aizsardzību Kolkas ragā īstenoja 532. artilērijas diviziona divas baterijas. 7. baterija ar četriem 75 mm lielgabliem un trijiem 20 mm zenītlielgabliem. 8. baterija ar četriem 88 mm zenītlielgabalaiem, trijiem 20 mm zenītlielgabaliem un 81 mm mīnmetēju. Pretdesanta kājnieku garnizonu veidoja viena no slavenākajām Vācu Kara flotes krasta aizsardzības vienībām – 531. artilērijas diviziona 5. rota. Lai gan pēc nosaukuma tā bija artilērijas vienība, bet pēc izmantošanas tā bija kājnieku vienība, kas savu kara ceļu iesāka 1941. gada jūnijā pie Liepājas. Tālāk šī vienība atradās Somijas jūras līča salu garnizonos un vēlāk piedalījās kaujās Sāremā salā. Diviziona paliekas pārformēja vienā rotā un, pastiprinot ar septiņiem prettanku lielgabaliem trijiem 20 mm zenītlielgabaliem, novietoja Kolkas ragā.

Padomju jūras desanta operācija tā arī nenotika un vācu vienības kapitulēja 1945. gada maijā.

Militāro infrastruktūru Kolkas ragā sāka izbūvēt pēc Otrā pasaules kara, kad šeit izvietojās padomju robežapsardzības posteņi un Kolka kā visa Kurzemes piekraste no Mērsraga līdz Lietuvas robežai kļuva par slēgto zonu

Vācu armijas betona tornis Rojā

Ejot pa Odžu kalna nogāzi kādus 200 m pa celiņu, redzami vairāki ar Pirmo pasaules karu saistāmi objekti - veci lielgabalu betona pamati no. Savukārt pie pludmales paralēli Rojas takai esošā meža celiņa slejas nepabeigts betona novērošanas tornis. Šī objekta precīzs pielietojums nav zināms. Zem pamata izbūvētas nišas munīciju novietošanai. Vietvietām, starp priedēm, redzamas arī dziļas bedres - bijušas zemnīcas.

Iespējams daži no objektiem sasitāmi ar Otrā pasaules kara beigām, kad šajā apkārtnē bija izvietotas vācu krasta aizsardzības baterijas. Jūras spēku 532. artilērijas diviziona 4. baterijas bruņojumā bija četri 88 mm zenītlielgabali, trīs 37 mm zenītlielgabali, viens 20 mm četrstobru zenītlielgabals un viens 50 mm mīnmetējs apgaismošanas veikšanai naktī. Pie Rojas ietekas jūrā izvietoti divi 45 mm prettanku lielgabali. Pilsētas garnizons sastāvēja no 64. un 109. sapieru bataljonu vienībām.

Ķerkliņu baznīcas drupas

Ķerkliņu baznīcas drupas atrodas aptuveni 5 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Kokmuižas, netālu no Ķerkliņu ezera. Baznīcu 1641. gadā cēlis Ķerkliņu muižas īpašnieks Heinrihs fon Dēnhofs (Derkarts). Sākotnējo koka baznīcu nomainīja mūra celtne, zem kurām izbūvēja kapenes Dēnhofu un vēlāko īpašnieku Kleistu dzimtu mirušajiem. Kapenes tika postītas jau 1905. gada nemieros, bet 1949. gadā zārkus no kapenēm pārbedīja pie baznīcas. Baznīca bija Kurzemes baroka stila piemērs – tās kokgriezumus bija veidojuši Kuldīgas – Liepājas koktēlniecības meistari. Lai gan muižas un baznīcas īpašniekus dažādos laikos vajāja arī finansiālas problēmas,  tomēr savas pastāvēšanas laikā baznīca piedzīvoja vairākas pārbūves. Tā cieta arī Pirmā pasaules kara laikā, pēc kura 1929. gadā draudze atjaunoja baznīcas mūra daļu, bet 1934. gadā iebūvēja ērģeles. Diemžēl Otrā pasaules kara gados baznīca piedzīvoja postījumus un daudz kas no to tā zuda, tāpēc atzīstami, ka pirms baznīcas pārbūves, 1933. gadā daudzi unikāli baroka koktēlniecības priekšmeti tika fotografēti, uzskaitīti un nonāca pat Pieminekļu valdes arhīvā. Līdz ar poligona izveidošanu un iedzīvotāju padzīšanu, baznīcu vairs neatjaunoja. Mūsdienās šeit redzamas baznīcas sienas un tornis.

Otrā Pasaules kara kauju vietas Krotē

Krotes apkārtnē Vārtājas upes krastos atrodas armiju grupas “Kurzeme” pēdējās nocietinājumu līnijas, kuras vācu karaspēks noturēja līdz kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.

Līdz Vārtājas krastiem frontes līnija nonāca 1945. gada februārī, lai gan jau pirms tam uz nozīmīgā ceļa no Priekules uz Ilmājas dzelzceļa staciju, bija sagatavoti sprostojumi. Kauju pēdējā fāzē šajā vietā aizsardzības pozīcijas ieņēma vācu 18. armijas 2. armijas korpusa 87. kājnieku divīzijas vienības. Lai aizsargātu ceļu līdz Liepājas – Saldus dzelzceļa līnija, Bērzkroga apkārtnē bija izvietota 18. armijas rezerve 14. tanku divīzija, kuras 36. tanku pulka 1. bataljona bruņojumā bija 28 Pzkpfw. V (Panther) tanki. Kara beigās tā bija vienīga vienība visā Kurzemē, kuras bruņojumā atradās šī tipa kaujas tehnika.

Šodien Krotē atrodas Māra Ūtēna privātkolekcija un ir iespēja apskatīt vācu pozīciju tranšejas un bunkuru vietas mežos pie Vārtājas upes. Ir pieejamas teltsvietas, ugunskura vieta, mazmājiņa, ir iespēja makšķerēt karpas.

Kurzemes mežos joprojām atrodas sprādzienbīstami priekšmeti! 

Padomju partizānu vienības “Sarkanā Bulta” piemiņas akmens

Padomju partizānu vienība izveidojā 1944. gada 30. septembrī, kad Mazirbes apkārtnē izvietotā vācu 283. policijas bataljona 19 karavīri Vladimira Semjonova vadībaā ar ieročiem dezertēja. Bataljons bija izveidots 1943. gadā no Latgales novada brīvprātīgajiem un piedalījās vācu okupācijas varas pretpartizāņu operācijās Latvijas un Baltkrievijas teritorijā.

Vienība saucās sava komandiera vārdā “Semjonova vienība” un tikai kara noslēgumā pieņēma “Sarkanās Bultas” nosaukumu, ko jau pēc 2. pasaules kara izplatīja padomju propaganda. Līdz 1944. gada decembrim vienībā bija 300 – 400 partizāni. Lielākā daļa tie bija izbēgušie Sarkanās armijas karagūsteņi, bijušie leģionāri, tajā skaitā pēc ģenerāļa Kureļa grupas iznīcināšanas palikušie cīnītāji. Lai Kurzemē šajā laikā darbojās daudzas Sarkanās armijas izlūku grupas, tās izvairījās no ciešas sadarbības, jo partizānu vienības komandiera un tās pamatkodola darbība vācu policijas rindās bija pārāk aizdomīga. “Sarkanās Bultas” darbība bija salīdzinoši maz organizētā un vairāk vērsta uz kara beigu sagaidīšanu. Savas darbības laikā tā izvērsa plašu vietējo iedzīvotāju terorizēšanu.

“Sarkanās Bultas” pirmais komandieris Vladimirs Semjonovs, 1944. gada 10. decembra naktī,ceļoties pāri uzplūdušajai Abavas upei noslīka. Viņa līķi atrada tikai 1945. gada pavasarī un apglabāja. 1961. gadā viņu pārapbedīja Kuldīgā.

Piemineklis atrodas vieta, kur atradās “Sarkanās Bultas” un citu apkārtnes partizānu nometne (apmēram 50 – 70 cilvēki), kuru 1945. gada 7. martā ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks.

Remtes muižas apbūve un parks

Remtes muižas pils (vācu: Remten) ir muižas kungu māja atrodas Remtē. Remtes muižas apbūve un parks ir valsts nozīmes pieminekļi. Muižas kungu mājā atrodas Remtes pamatskola. Remtes muižas pils celta 1800. gadā Berlīnes klasicisma stilā pēc toreizējā muižas īpašnieka grāfa Karla Medema pasūtījuma.

2.Pasaules kara beigu posmā Remtes muižā un tās apkārtnē bija izvietota Vācu armiju grupas "Kurland" Latviešu leģiona 19.divīzija. 

26 ha lielo muižas parku veido bijušais muižas centrs ar alejām, ainaviskiem koku stādījumiem un savu dīķu un kanālu sistēmu. Ejot parka takām, redzēsiet Medību torni, Lācēnu māju, “Mīlestības ozolu” uc.  Parkā nesen izveidota arī Remtes Sajūtu taka, kurā var trenēt un pārbaudīt dažādas maņas, staigājot pa dažāda veida segumiem un konstrukcijām.

Virgas muižas senlietu krātuve

Virgas muižas kungu mājā iekārtota senlietu krātuve. Šeit var gūt priekšstatu gan par kuršiem Vārtājas upes krastā un Virgā, gan par Virgas muižu un baronu Noldu dzimtu, gan arī par 2. pasaules kara un padomju kolhoza laikiem Virgā. Var tikai apskatīt priekšmetus, bet var arī stāstus paklausīties par tādām tēmām, kādas apmeklētājiem interesantas.

Kurzemes katla kaujas 1944/1945.gadā Virgas muiža pārdzīvojusi tik labi, ka vienkārša pastaiga pa bijušās muižas teritoriju ļauj uztvert senatnes elpu un agrāko muižas iedzīvotāju klātbūtni. Mirklis atpūtas pie Zviedrijas karaļa Kārļa XII piemiņas zīmes ”Kārļa zābaks”  vai īpaši iekārtotā atpūtas vietā pie Virgas tradīciju nama būs noderīgs ne tikai atpūtai, bet arī atgādinājumam par to, ka 1701.gada ziemu Kārlis XII pavadīja tieši šeit – Virgā.

Bijušajā muižas klētī, tagad vietējo iedzīvotāju kultūras un sadzīves tradīciju namā var noīrēt pirti un telpas kādām svinībām, arī kāzām.

Privāta militārā kolekcija Mundigciemā

Militārā privātkolekcija kolekcija Mundigciemā. Aivars Ormanis jau daudzus gadus nodarbojas ar vēsturisku priekšmetu kolekcionēšanu  – dažādu periodu un valstu militārās formas, spectērpi, kamuflāžas, sakaru ierīces, sadzīves priekšmeti, aizsarglīdzekļi, kas attiecināmi uz Otro pasaules karu, padomju armijas un neatkarīgās Latvijas atjaunošanas periodiem.

Kolekcija pašlaik nav labiekārtota, eksponāti atrodas kādreizējā kolhoza šķūnī. 

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams”

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš. 

1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai. 

8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.

Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.

Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.

Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.

Karostas Sv. Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle

Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir Karostas vizuālā un garīgā dominante, kas spilgti kontrastē ar tai blakus uzbūvētajām daudzstāvu paneļu dzīvojamām mājām. Baznīca projektēta un celta atbilstoši 17. gadsimta Krievijas pareizticīgo baznīcu principam – ar vienu centrālo un četriem sānu kupoliem.

Jau Imperatora Aleksandra III ostas kompleksa projektēšanas laikā bija paredzēta reprezentablas katedrāles būvniecība, taču sākotnēji prioritāte bija ostas infrastruktūra. No sākuma darbojās pagaidu pareizticīgo baznīca ostas hospitāļa rajonā.

Svētā Nikolaja jūras katedrāles celtniecību sāka 1900. gadā pēc arhitekta Vasīlija Kasjakova projekta, kas bija ļoti līdzīgs citām šī laikmeta Krievijas impērijas sakrālajām celtnēm. Katedrāles iesvētīšana notika 1903. gada 22. augustā un tajā piedalījās Krievijas imperators Nikolajs II ar ģimeni. Līdz 1915. gadam katedrālē notika visi Krievijas armijas un kara flotes svinīgie pasākumi, tajā skaitā 2. Klusā okeāna eskadras dievkalpojums 1904. gadā pirms došanās uz Tālajiem austrumiem, kur to iznīcināja Cusimas kaujā.

Pēc 1915. gada, kad Liepāju ieņēma Vācijas karaspēks, katedrāle saglabāja savu sakrālu statusu un daļēji iekārtojumu, tajā notika reti dievkalpojumi.

Pēc Latvijas armijas Liepājas garnizona izvietošanas Karostas teritorijā katedrāle turpināja darboties kā pareizticīgo baznīca līdz 1934. gadam, kad to pārveidoja Liepājas garnizona luterāņu baznīcu. Baznīcai pārveidoja iekārtojumu, tajā skaitā nomainot krustus, un tajā varēja noturēt dievkalpojumus trīs lielākās konfesijas – luterāņu, katoļu un pareizticīgo. Katedrālē saglabāja vienu pareizticīgo altāri, kā arī 1930. gadu beigās iebūvēja VEFā ražotas elektriskās ērģeles luterāņu dievkalpojumiem.

1939. – 1941. gadā padomju karabāzes laikā katedrāle zaudēja savu sakrālo statusu un arī Otrā pasaules kara laikā ēkā izvietojās dažādas vācu vienības.

Pēc Otrā pasaules kara padomju Kara flotes bāzes vadība katedrālē izvietoja matrožu klubu un ēku pārveidoja atbilstoši jaunajām funkcijām.

1991. gada septembrī, vēl Krievijas Federācijas karaspēka darbības laikā, katedrālei atjaunoja vēsturisko nosaukumu un nodeva pareizticīgo draudzei. Pirmais dievkalpojums notika 1991. gada 19. decembrī par godu Svētajam Nikolajam. Pareizticīgo draudze turpina katedrāles iekšējā iekārtojuma atjaunošanu. 2016. gada septembrī iesvētīja atjaunotos katedrāles zvanus.

Piemiņas zīme Hermanim Faulam

Atrodas lauku ceļu krustojumā, pagriežoties no ceļa, kas ved no Pienavas uz Džūksti.

Piemiņas vieta H. Faulam, un deviņiem vācu un latviešu kareivjiem, kas šajā vietā 1944. gada 27. decembra kaujā krita (ticami, ka viņi tika uzspridzināti ar tiešu lielgabala šāviņa trāpījumu) un kuri no tā brīža tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, jo netika atrastas ne mirstīgās atliekas, ne arī kādi dokumenti vai jebkas cits, kas apliecinātu viņu identitāti.

Sarkanās armijas karavīru piemiņas vieta "Pieta" Nīkrāces pagastā

Padomju karavīru brāļu kapu ansamblis atrodas uz Skrundas – Embūtes – Priekules ceļa, kas atrodas uz augstienes starp divām upēm Dzelda dienvidos un Koja ziemeļos. Apglabāti vairāk kā 3000 kritušie. 

Otrā pasaules kara kaujas

Sarkanā armija no 1944. gada 27. oktobra sāka uzbrukuma operāciju, kas tagad zināma kā 1. Kurzemes lielkauja, ar mērķi iznīcināt vācu armiju grupu “Ziemeļi”, kas vēlāk tiek pārdēvēta par "Kurland". Līdz 5. novembrim padomju 61. armija un daļēji 6. gvardes armija un 4. triecienarmijas sasniedza Dzeldas upi un atsevišķas 5. gvardes tanku armijas vienības ieņēma placdarmus upes ziemeļu krastā. Pirms nākamā uzbrukuma šajā sektorā pārvietoja 1. Baltijas frontes 2. gvardes armiju, kuras uzdevums bija sasniegt Skrundas – Liepājas dzelzceļa līniju. Pēc sākotnējā iebrukuma sasniegšanas, uzbrukumu Kuldīgas virzienā turpinātu 5. gvardes tanku armija.

2. Kurzemes lielkaujas sākums aizkavējās laika apstākļu dēļ un sākās tikai 19. novembrī. Vislielākos panākumus Sarkanā armija guva tieši tagadējo brāļu kapu apkārtnē un līdz 24. novembra vakaram 1. un 60. strēlnieku korpusi ieņēma placdarmus Kojas upes ziemeļu krastā. Tomēr līdz ar to Sarkanās armijas panākumi beidzās. Vācu armiju grupas “Ziemeļi” paredzēja padomju uzbrukumu virzienus un koncentrēja šeit atbilstošus spēkus, tajā skaitā divas tanku divīzijas.

1944. gada 26. novembra vakarā Sarkanās armijas uzbrukumus apturēja un līdz pat Otrā pasaules kara beigām vairs netika atkārtoti mēģinājumi iznīcināt vācu spēkus Kurzemē. Sekojošās kaujās uzdevums bija nepieļaut vācu armijas evakuāciju no Kurzemes.

Liepājas cietokšņa Dienvidu forts un demontētais piemineklis N.Dedajevam

Liepājas cietokšņa Dienvidu forts atrodas Liepājas dienvidrietumu daļā, starp Klaipēdas ielu un pludmali.

Imperatora Aleksandra III ostas aizsardzībai no dienvidiem, divus kilometrus no pilsētas dienvidu robežas, plānoja izbūvēt fortu. Forts bija novietots starp Liepājas ezeru un jūru uz rietumiem no Pērkones upes iztekas, pastiprinot dzelzbetona nocietinājumus ar grāvi. Lai gan fortifikācijas būves gandrīz pilnībā pabeidza, bruņojums nebija izvietots. Izbūvētos pagrabus izmantoja kā noliktavas gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrā pasaules kara laikā. 1920. – 30. gados nocietinājuma teritorijā izvietojās dažādas ražotnes. Atšķirībā no Vidus forta un Ravelīna Dienvidu forts nekad karadarbībā nav piedalījies, jo visos karos iebrucēji apgāja Liepājas ezeru pa austrumu krastu un mēģināja iebrukt Liepāja starp Tosmares un Liepājas ezeriem.

Uz ziemeļiem no Dienvidu forta atrodas Liepājas lielākā kapsēta – Centrālā. Kapsētas dienvidu daļā izveidoti Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi, kuros pārapbedīti Liepājas apkārtnē kritušie padomju karavīri, tajā skaitā 67. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Nikolajs Dedajevs, kurš vadīja Liepājas aizsardzību 1941. gada jūnijā. 

Mazbānīša taka Ziemeļkurzemē

Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā, dodot darba vietas.

Dabas taka ved no Mazirbes uz Sīkragu pa bijušā Stendes - Ventspils šaursliežu dzelzceļa stigu, jeb kā vietējie saka – mazbānīša stigu. Dzelzceļa būvniecība sākta 1916. gadā un tas kalpoja līdz pat 1963. gadam. Šaursliežu dzelzceļa līnija savienoja ostas pilsētu Ventspili ar piekrastes zvejniekciemiem, Dundagu un lielo dzelzceļa mezglu Stendē, tādējādi veicinot reģiona ekonomisko un kultūras uzplaukumu laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu.

Padomju Savienības laikos piekraste bija „Slēgtā zona”, tādēļ piekrastes ciemi tika saimnieciski izolēti un iedzīvotāju skaits tajos samazinājās, arī jaunuzbūvēto slepeno armijas objektu klātbūtne veicināja to, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dzelzceļa satiksme tika pārtraukta. 

Takai ir pieejams mazais loks 15 km un lielais loks 19 km. 

GPX karte pieejama šeit:

https://www.kurzemesregions.lv/projekti/turisms/unigreen/dabas-takas/mazbanisa-dabas-taka/

 

 

"Dunča bunkura" vieta un piemiņas plāksne "Tēvijas vanagiem"

"Dunča bunkurs" ar piemiņas plāksni "Tēvijas vanagi" atrodas  Otaņķu pagastā, vietā, kur  atradies nacionālās pretošanās organizācijas "Tēvijas vanagi" partizānu grupas pirmais bunkurs.

1945./46. gada ziemā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā trīs patriotiski noskaņoti puiši Alfrēda Tiliba (bijušās 19. SS divīzijas leģionārs) vadībā dibināja nacionālās pretošanās kustību "Tēvijas vanagi", kurai drīzumā bija jau ap 200 biedru no dažādām vietām: Liepājas, Aizputes, Nīcas, Dunikas, Grobiņas, Bārtas, Gaviezes. Šī kustība cīnījās par Latvijas atbrīvošanu.

Bunkura izmēri, kurā uzturējās partizāni, bija 4 x 4 m un tas bija veidots no resniem, horizontāli guldītiem baļķiem. Ieeja tajā bija no augšas, paceļot lūku ar mazu, augošu priedīti, zem kuras atradās trepes. Lāviņas bija divos stāvos, uz katras vieta gulēšanai 7-8 vīriem. Diemžēl Dunča bunkurs atrasts un uzspridzināts  1947. gadā.

Mūsdienās bunkura vietā var redzēt  zemes padziļinājumu. Vieta atrodas mežā un ikkatrs interesents jebkurā laikā tai var brīvi piekļūt bez iepriekšējas pieteikšanās.

Blakus ir pieejama piknika vieta ar nojumi.

Piemiņas plāksne atklāta 2005. gada 9. septembrī. Granīta stēlu uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību, Bārtas mežniecību un Rudes pamatskolu.

Objektam ir novada mēroga kultūrvēstures pieminekļa statuss

Otaņķu senlietu krātuve

Otaņķu senlietu krātuve atrodas bijušās Rudes skolas pagalmā.

Gida stāstījums par Dunča bunkuru bunkuru un tā izveidotājiem, viņu tālāko likteni. Apskatāms bijušās Rudes skolas skolēnu veidots bunkura makets (pēc pašu partizānu stāstījuma) un to laiku meža teritorijas telpiska karte ar atzīmētām atbalstītāju un sakarnieku mājām. Savākti bunkura sadzīves eksponāti.

Iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni 26323014 vai epastā lelde.jagmina@gmail.com.

2. pasaules kara liecības Aizvīķu parkā

Aizvīķu muižas parks atrodas Gramzdas pagasta Aizvīķos, vien dažu kilometru attālumā no Lietuvas robežas.

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas. Viens no ieroču veidiem bija raķešu palaišanas sistēma "Katjuša". Vairākas šādas Raķešu palaišanas sistēmas atradās Aizvīķu parkā, arī vēl pēc 2.Pasaules kara beigām, un šīs vietas (kaponieri) dabā ir labi pamanāmas.

Šis ir savdabīgais, noslēpumiem un leģendām apvītais meža parks izveidots 19. gadsimta beigās kā Aizvīķu muižas parks, kad muižas barons fon Korfs tuvumā esošo pauguraino zemi apsēja ar priežu un egļu mežu. Vēlāk 40 ha lielajā platībā tika ierīkoti pastaigu celiņi, sastādīti arī citu sugu koki un ierīkots fazānu dārzs.

Bez gleznainajām meža ainavām te apskatāmi arī kokā darināti pasaku un teiksmu tēli, kā arī akmens skulptūras, kas ceļotājiem vēsta notikumus no Aizvīķu vēstures un atzīmē parkā esošās kultūrvēsturiskās vietas. Parkā izveidota arī Zaļā klase. 

Lai pilnīgāk iepazītu Aizvīķu muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Sarkanās armijas bunkurs un kaponieri Aizvīķu parkā

Aizvīķu muižas parks atrodas Gramzdas pagasta Aizvīķos, vien dažu kilometru attālumā no Lietuvas robežas.

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas. Parkā ir atjaunots Sarkanās armijas bunkurs.

Viens no ieroču veidiem 2.pasaules kara laikā bija raķešu palaišanas sistēma "Katjuša". Vairākas šādas Raķešu palaišanas sistēmas atradās Aizvīķu parkā, arī pašlaik šīs vietas (kaponieri) dabā ir labi pamanāmas.

Lai pilnīgāk iepazītu Aizvīķu muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Piemiņas zīme kapteiņa J.Ozola artilērijas pulkam

Majora Jāņa Ozola komandētā 3. diviziona 7. baterijai ir uzstādīta piemiņas zīme autoceļa Rīga - Liepāja malā, Džūkstes pagastā, apmēram viena kilometra attālumā no Piemiņas vietas Kurzemes aiztāvjiem.

Trešās Kurzemes lielkaujas laikā no 1944. gada 23. decembra līdz 31. decembrm majora J. Ozola III divizions atsita ienaidnieka pārspēka uzbrukumus, novēršot frontes pārraušanu. Šajā kaujā majors J. Ozols izrāda personīgu varonību un komandiera spējas.

Jānis Ozols (1904-1947) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, kā arī nacionālais partizāns un padomju represiju upuris.

Misiņkalna militārā mantojuma taka

Misiņkalna dabas parks atrodas Aizputes pilsētā.

Misiņkalns ir Aizputes pilsētas augstākā vieta. Tā augstums sasniedz 95,4 m. No virsotnes paveras ainavisks skats uz pilsētu. Misiņkalna dabas parku uzsāka veidot 20. gs. sākumā. Parka platība šobrīd ir aptuveni 28 ha.

Parka teritorijā atrodas vairākas ar 20.gadsimta vēstures notikumiem saistītas vietas un piemiņas zīmes - Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru - Lāčplēša ordeņa kavalieru piemiņas stēlas, Holokausta memoriāla vieta, represēto piemiņas vieta un kritušo sarkano partizānu piemiņas akmens.

Parkā iespējams iepazīt dažādu retu sugu augus un stādījumus, kā arī izbaudīt neskarto dabu. Šobrīd parku caurvij atjaunoti pastaigu un velo celiņi, parka teritorijā atrodas mototrase, kurā norisinās Latvijas mēroga sacensības motokrosā.

Lai pilnīgāk iepazītu Misiņkalna muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Holokausta upuru pārbedīšanas vieta

Nacistu karaspēks ienāca Aizputē 1941.g. 28.jūnijā. Jau jūlija sākumā Dzirkaļu mežā un pilsētas parkā tika nošauti atsevišķi ebreji, bet pārējie pilsētas un tuvākās apkārtnes ebreji tika arestēti un izvietoti divās pilsētas sinagogās.      

Pēc tam ebreju masveida slepkavošana notika divu akciju laikā.

Mūsdienās pārapbedīšanas vietā uzstādīts piemineklis ar uzrakstu ivritā un latviešu valodā: “Šeit apglabāti Aizputes ebreji un citi vācu nacistu nevainīgi upuri, zvēriski nogalinātie 1941. g. Mūžīgi pieminēsim.”

Rūpnīca "Kurzemes atslēga"

Aizputē Ģertrūde Lindberga 1890.gadānodibina kartonāžas fabriku. 

2.Pasaules kara laikā fabrikas telpās darbojas vācu kara tehnikas un ieroču remonta darbnīcas.

Pēc kara  izveido Aizputes rajona rūpkombinātu un tā rodukcija ir lauksaimniecības inventārs. Bija arī aušanas, audumu krāsošanas, vilnas dziju apstrādes darbnīcas. Vēlāk atvēra arī mēbeļu ražošanas cehu.
Atslēgu un būvapkalumu rūpnīcu „Aizpute” pārdēvē par metāla furnitūras rūpnīcu „Kurzeme”, jeb MFR „Kurzeme”. 
MFR „Kurzeme” pārveido par akciju sabiedrību „Kurzemes atslēga 1” un sāka ražot dažāda veida nestandarta metālizstrādājumus un veiksmīgi tos ražo arī mūsdienās.

Iesakām iepazīties ar ražotni ekskursijā ar gidu. Ražotnē ir apskatāma fotogrāfiju izstāde "Padomju Aizpute". 

Piemineklis Rubeņa bataljona sanitārēm

Piemineklis Cirkales kapos 1944. gada 9. novembrī vāciešu nošautajām kurelietēm Ārijai Stiebriņai un Veltai Vaskai. Veidojis tēlnieks J. Karlovs.

Vācu nacistiskās armijas daļas nošāva abas sievietes 1944.gada 9.decembrī kopā ar citiem Zlēku apkārtnē sagūstītajiem iedzīvotājiem, vācu armijas dezertieriem vai tml. 

Pēc nostāstiem izriet, ka jaunietes ir pievienojušās Rubeņa bataljonam brīvprātīgi. Viņas kopā ar Rubeņa bataljonu nonāca no Suntažiem līdz Usmai. Taču Jekelna akcijas "Eichensumpf" laikā jaunietes uz ceļa tiek apcietinātas, aizvestas uz Vēlogu mežsarga mājām nopratināšanai un kopā ar nelielu grupiņu citu apcietināto nošautas. Kāda sieviete, Cirkales iedzīvotāja, pazinusi Āriju un viņai izdevies pārapbedīt abu meiteņu mirstīgās atliekas Cirkales kapu malā un kopa šo kapiņu visu Padomju okupācijas laiku.   

Augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā no 5. līdz 9. decembrim norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas tika vērsts pret “Sarkanās bultas” kaujiniekiem un ģenerāļa Kureļa grupu pie Abavas.

Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta 1944. gada 31. decembra ziņojumā. 

Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2

Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

Piemineklis Sarkanās Armijas 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīriem

Piemineklis Sarkanās Armijas 8. igauņu strēlnieku korpusa karavīriem atradās pie Kaulaču pusmuižas saimniecības ēkas drupām apmēram 100 metrus uz dienvidrietumiem no ceļa. Taču dabā vairs neeksistē. 

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Igauņu 8. strēlnieku korpusa 7. igauņu strēlnieku divīzijas uzdevums bija sasniegt Rīgas – Liepājas dzelzceļa līniju uz rietumiem no Blīdenes stacijas un nodrošināt 3. gvardes mehanizētā korpusa uzbrukumu Gaiķu virzienā. Līdz 17. marta vakaram 354. strēlnieku pulks pa mežu sasniedza dzelzceļu uz dienvidiem no Kaulaču pusmuižas un turpināja uzbrukumus ziemeļrietumu virzienā, sasniedzot Pikuļu mājas. Kaulaču pusmuižā un tālāk uz ziemeļaustrumiem atradās vācu izveidotās Burg-Stellung pozīcijas, kuras aizsargāja 329. kājnieku divīzijas atsevišķas vienības. Visu 18. marta dienu turpinājās nesekmīgi  354. strēlnieku pulka uzbrukumi.

18. marta vakarā 354. strēlnieku pulku nomainīja 27. strēlnieku pulks. Uzbrukumam plānoja izmantot arī 3. gvardes mehanizētā korpusa 7. gvardes mehanizētās brigādes priekšējo vienību – 1. motorizēto bataljonu ar vienu tanku rotu. Līdz 19. marta vakaram koncentriska uzbrukuma rezultātā padomju spēki ieņēma Kaulauču pusmuižu, sagrābjot vācu izbūvētās aizsardzības līnijas posmu, kas atradās dominējošā augstienē.

Līdz 1945. gada marta beigām turpinājās 8. igauņu strēlnieku korpusa un 3. mehanizētā korpusa  uzbrukumi Vikstrautes un Remtes virzienos, bet bez panākumiem.

Kauju laikā Kaulaču pusmuiža atradās dažādu līmeņu štābi un šajā vietā 1975. gada maijā atklāja piemiņas akmeni.

Staldzenes stāvkrasts, no kura 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju

1944.gadā no Staldzenes stāvkrasta notika aktīva bēgļu laivu satiksme uz Zviedrijas krastiem. 

Ž. Lapuķa atmiņas par tikšanos ar Dr. E. Bakūzi: 

“Kādā pēcpusdienā pie manis ieradās vietējās policijas darbinieks un klusi pastāstīja, ka šai naktī aiz Staldzenes ciema pie Koku kalniem gaidāma no Zviedrijas laiva pēc bēgļiem. Mans uzdevums esot ar vienu grupu savas vienības aizsargu ierasties šīs vietas apsardzībai, un, ja vajadzīgs, palīdzēt nogādāt bēgļus līdz motorlaivai. [..] Netālu no jūras, negaidot, mūsu priekšā uz stigas nostājās kāds vīrs, pelēkā pusmēteli ar saceltu apkakli un dziļi uz pieres uzvilktu žokeja cepuri. Viņš pasaka klusu labvakar un jautā: „Šis ir ceļš uz Lošupi?" Tāda tanī vietā bija parole Zviedrijas braucējiem. Viņš saka, ka esot šeit ar speciālu uzdevumu, bet reizē vēlētos nogādāt uz Zviedriju drošībā savu ģimeni. Tad, man par lielu pārsteigumu, izvelk no kabatas mūsu virsmežniecības plānu. Krēslā sāku vērot svešinieka seju un drīz to arī pazinu. Tas bija Mežu departamenta Mežierīcības daļas vadītājs Bakūzis [..] Tuvojās pusnakts kad tālskatī jūrā saskatījām melnu punktu. Dodam ar kabatas spuldzi norunāto signālu, atkārtojot to vairākas reizes. Pēc īsa laiciņa no melnā punkta nāk tāda pati atbilde, tikai tā nav no kabatas spuldzes, bet karakuģa gaismas raidījums. Sapratām, ka šim nakti laiva vairs nav gaidāma un bēgļu bariņš sāk izklīst. Bakūzis mūs abus ar rotas komandieri uzaicināja pakavēties pie viņa ģimenes. To atradām kādā kāpu ieplakā zem kuplas egles. Tur zaļajās sūnās, uz balta spilvena nolikuši galviņas, dziļā miegā gulēja trīs šīs ģimenes atvasītes un viņiem blakus, ar baltu lakatiņu ap galvu, sēdēja rūpīgā mājas māte. Mājas tēvs sameklēja pudeli un mājas māte piedāvāja sviestmaizes.  Likās, tie ar savu latvisko sirsnību ir īsti mājas tēvs un mājas māte, kuri savas mājas atraduši šai lietainā rudens nakti zem dzimtenes egles. Vienā pusē šņāc jūra, otrā mežu masīvs un caur egles zariem lēnām krīt smagas lietus lāses. Pudeli iztukšojām, bet no sviestmaizēm atsacījāmies, jo sapratām, ka tās viņiem pašiem vairāk vajadzīgas”.

Piemiņas vieta Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem pie Rumbām

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, 500 m no pagrieziena uz Lesteni Rīgas virzienā.

Piemiņas vieta izveidota 1991. gadā Rumbu māju tuvumā, kuru apkārtnē noritēja aktīva karadarbība. Tas ir veltījums “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem, kuri 2. pasaule karā cīnījās pret Sarkano armiju. Kaujas bija nozīmīgas, jo tās uz laiku apturēja Sarkanās armijas pilnīgu Latvijas okupāciju. Aptuveni 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrēja, izvairoties no Padomju režīma veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu karadarbību Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas cīņas Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Kurzemes cietoksnis beidza pastāvēt īsi pēc Vācijas kapitulācijas.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas un atpūtas vietu, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija populāra starp latviešu leģionāriem.

"Bambaļu" mājas - viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām

Atjaunotās “Bambaļu” mājas Ošvalkos, Jūrkalnes pagastā, kas 1944. gadā bija viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu bēgļa Kārļa Draviņa atmiņas: “”Bambaļi” bija vecas, mazas, stipri nolaistas mājas Jūrkalnes pagastā, apmēram 40 kilometrus no Ventspils. [..] Apkārt pletās nelieli lauciņi mitrajā vietā, bet turpat otrā pusē apvijās apkārt veca, apaugusi kāpa. Gabaliņu aiz tās šalca jūra - mājas bija pavisam klāt pie jūras. Otrā pusē, puskilometra attālumā, gāja Pāvilostas-Užavas dižceļš, taču gatve līdz mājām nebija viegli izbraucama, kāpēc vācieši nevarēja būt ikdienišķi viesi šeit. Viegli bija piesniedzama laivu sagaidīšanas vieta - kāds meža lodziņš augstā krastā. [..]

”Bambaļu” saimniece ar savu grupu, kas arī gaidīja uz “ūdens kustēšanos”, dzīvoja divās istabās uz jūras pusi, bet bēgļu pulciņš mitinājās otrā mājas galā, arī divās istabās. Virtuvi izmantoja kopīgi. Priekšnamiņu starp abiem galiem piebāza ar bēgļu daudzajām mantām. Istabās guļa bija salmos, kas bija izlikti  visgarām gar sienām. Katrā pusē istabā bija viena gulta, kur gulēja kāda māte ar bērniem. Salmu guļas  pa dienu apklāja ar palagiem vai ko citu. Tanīs iznāca sēdēt vai gulēt arī dienā, jo citur nebija, kur palikt. [..] Dienas gāja vienmuļi, viena kā otra. Cēlās pavēlu, nebija, kur steigties. Kad kopgalda brokastis bija paēstas, vieni gāja spēlēt kārtis, daži noņēmās ar  zīlēšanu, bet citi mēģināja lasīt. Kādiem bija jāiet saimniecības darbos - jāgādā malka, ūdens”.

Pāvilostas novadpētniecības muzeja pastāvīgā ekspozīcija

Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.

Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.

Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un  audio - vizuālā instalācija.

Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā

Piemineklis tiem, kuri 1944. gadā devās bēgļu gaitās pāri jūrai uz Zviedriju

Piemineklis atrodas krastmalā pie Puises zemesraga.

1944. gadā aptuveni 80 000 cilvēku devās bēgļu gaitās uz rietumiem, lai patvertos no tuvojošās Sarkanās armijas. Daudzi devās pāri jūrai. Šo pieminekli masveida bēgļu gaitu atcerei ir veidojis Aivars Simsons. Ideja par pieminekli radās Heidi Ivaskai, kura uz mātes rokām kopā ar daudziem citiem cilvēkiem gaidīja laivu Puises pludmalē. Pieminekļa veidošanu vadīja Igaunijas Atceres vietu savienība.

Saistītie stāsti

Par atrastajiem kara priekšmetiem

Mūsdienu Latvijā dažādu muzeju kolekcijas papildina arī privātpersonu personīgās kolekcijas, kas nereti tiek publiski izstādītas un ir ikvienam pieejamas. Daudzu cilvēku hobijs ir senas lietas, tostarp, priekšmeti, kas saistīti ar militāro vēsturi. Nereti apmeklētājiem nav priekšstats par šo lietu izcelsmi. Tās pēkšņi parādījās? Visos gadījumos tas ir vairāku gadu darbs un interesants, personīgs stāsts par viena cilvēka interesēm apkopojot lietas, lai no tām izveidotu, piemēram, muzeju. Teicējs apraksta savu personīgo pieredzi dodot lasītājam priekšstatu par situāciju Latvijā pēc 2.pasaules kara. Dažādu armiju atstātais mantojums un saimniecībā nepieciešamo izejvielu trūkums liek cilvēkiem atrast radošus veidus kā izmantot praktiski jebko, lai izdzīvotu. Ar laiku saimniecībā nederīgais kļūst par vērtīgiem, vēstures eksponātiem, kas stāsta par Latvijas un tās tautas pieredzi.

Nostāsti par nogrimušo tehniku

Līdz mūsdienām Latvijā saglabājušies neskaitāmi nostāsti par purvos un ezeros nogrimušu tehniku. Tikai retais no tiem ir patiess. 

Pirmā bēgļu laiva "Centība" no Bambāļiem

1944. gada 31. oktobrī Kurzemes piekrasti atstāja laiva "Centība". Šīs laivas došanos ceļā no vairāku līdzgaitnieku atmiņu aprakstiem rekonstruēja Latvijas Centrālās padomes sakarniece Valentīne Lasmane

19-gadīgā Raisa Ahmedejeva stāsts par izlūkošanas kauju 1945.gada 14.februārī pie Priekules

Baškīru izcelsmes Sarkanās armijas karavīrs Raisa Ahmadejeva (19.g.v.) stāsts par padomju armijas gatavošanos uzbrukumam Priekulei un 1945.gada 14.februāra izlūkošanas kauju Piekulē.

Centieni novērst Ķeguma HES saspridzināšanu

Otrā Pasaules kara laikā, kad armijas atkāpās, liela daļa militāri un loģistiski svarīgu objektu Latvijā tika saspridzināti, lai šie resursi nepaliek tā brīša pretiniekiem. Šādi objekti bija arī Ķeguma apkārtnē, kur viens no svarīgākajiem objektiem ir tieši Ķeguma HES, kas pateicoties tā darbinieku pūlēm un centieniem tomēr netika sagrauts pilnībā.

Dzīve 2.Pasaules kara laikā Ķeguma pusē

Uzplaiksnī atmiņas par nu jau tālo karalaiku. Vecākās paaudzes ļaudīm tas atsauktu atmiņā viņu pašu pārdzīvoto, jaunos varbūt garlaikotu.

Atmiņas no svešumā atstātās dienasgrāmatas - dienēšana Ķeguma HES

Jānis Jaunozoliņš. “Atmiņas no svešumā atstātās dienasgrāmatas” (16.08.1944.-13.10.1946.) Fragmenti.

Aktiera Harija Liepiņa atmiņas par dienestu Vācu armijā

Vācu armijā iesaukts un 1944.gada rudenī atsūtīts uz Ķegumu vēlāk populārais aktieris Harijs Liepiņš.

Ģenerālmajora N.Dedajeva ievainošana pie Liepājas cietokšņa Vidus forta

1941.gada jūnijā sekmīgais vācu armijas uzbrukums bija nonācis Liepājā, kad Liepājai uzbruka Vācijas bruņoto spēku 291. kājnieku divīzija. 1941. gada jūnijā sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS padomju armijas Liepājas garnizons sastāvēja Kara flotes Liepājas jūras bāzes un Sarkanās armijas karaspēka vienībām. Šo kauju laikā nāvējoši ievainoja ģenerālmajoru N.Dedajevu

Slīteres viltus bāka

Lai maldinātu pretinieku, karu laikā tika izmantotas dažādas pretinieka maldināšanas metodes. Lai maldinātu kuģus jūrā, tika veidotas viltus navigācijas zīmes, viena tāda varētu būt bijusi pie Slīteres bākas

Zlēku traģēdijas vieta Latvijas vēsturē joprojām neskaidra

Otrā pasaules kara laikā, kad lielāko Latvijas daļu jau kontrolēja Padomju Savienība, bet Kurzemi pārvaldīja Hitlera Lielvācijas vietvalži,, savukārt, tā saucamie kurelieši Kurzemē uzsāka cīņu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Ventspils 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas torņa stāsts

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā.

Liepāja - dažādu vēstures notikumu krustcelēs

Liepājas iedzīvotāji bija vieni no pirmajiem, kuri Latvijā izjuta Otrā pasaules kara sākumu un vieni no pēdējiem, kuriem karš gan tiešā gan simboliskā ziņā beidzās visvēlāk. Otrais pasaules karš un padomju okupācija Liepājā beidzās tikai 1994. gadā, kad to atstāja pēdējās PSRS mantinieces - Krievijas - karaspēka daļas.

Vācu armijas divīzijas štāba pazemes bunkurs pie "Sirsniņu" mājām Pampāļos

Alfrēda Brūna stāsts par vāciešu štābu viņa dzimto māju pagalmā, pa kurieni nakts aizsegā vācu karavīrs vadājis Alfrēdu ar aizsietām acīm, nezinādams, ka šīs mājas ir viņa dzimtās un Alfrēds pazīst katru akmeni sētā arī ar aizsietām acīm

Padomju armijas neīstenotie plāni Kurzemes piekrastē Melnsilā un Ģipkā

Otrā pasaules kara beigās Melnsilā bija izvietota vācu Jūras spēku 532. artilērijas diviziona 6. baterijas, taču Sarkanajai armijai šajā apkārtnē bija savi plāni, kuri tā arī netika realizēti līdz vācu armijas kapitulācijai 1945.gada maijā

Pulkveža- leitnanta Eduarda Graudiņa brīnumainā izglābšanās no nošaušanas

1944.gada novembrī vācu okupācijas varas kara tiesa piesprieda 8 ģenerāļa Kureļa grupas štāba virsniekiem, trīs štāba virsniekus dažādu iemeslu dēļ apžēloja. Pulkvedim - leitnantam izdevās izglābties no nošaušanas, taču vācu koncentrācijas nometņu sistēma Graudiņu "samala"

"Karš nav beidzies, kamēr nav apglabāts pēdējais kareivis" (Saldus vācu karavīru kapi)

Kurzeme kā atsevišķs un nošķirts kaujas lauks izveidojās 1944. gada 10. oktobrī. Apmēram 500 000 Vācijas bruņoto spēku karavīru skaitījās ielenkti. Atbilstoši 1. Baltijas frontes štāba ziņojumiem, bija nepieciešama tikai "neliela piepūle", lai pilnībā atbrīvotu visu Baltijas piekrasti. Tomēr kaujas Kurzemē turpinājās vēl septiņus mēnešus un Kurzeme kļuva par Otrā pasaules kara beigu simbolu. 

Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus. Kopš 1997. gada sākta kara apbedījumu izpēte un karavīru pārapbedīšana pie Saldus un pašreiz šeit ir atrodami 27 000 kritušo karavīru vārdi

Eksponāts no Griezes filtrācijas nometnes vietas

Griezes filtrācijas nometnes vietā un gar ceļiem uz to, bieži atrodami dažādi kādreizējiem karavīriem piederoši priekšmeti. Karavīri, arestētie civiliedzīvotāji, karagūstekņi ec. no tiem atbrīvojās dažādu iemeslu dēļ - gan lai netiktu identificēti, gan arī lai netiktu pakļauti "īpašai uzmanībai". 

Embūtes baznīcas mūri - Otrā pasaules kara liecinieki

Embūtes baznīca ir viena no spilgtākajām Otrā pasaules kara lieciniecēm Kurzemē. Gan artilērijas, gan citas šāviņu pēdas joprojām saskatāmas uz baznīcas mūriem un zvanu torņa. Vācu armija izmantoja baznīcu (kā daudzas citas Kurzemē un citviet) nepārvaramas aizsardzības mērķiem. Rezultātā baznīca nopostīta, padomju gados tā arī nav atjaunota

Līdzcietīgie lietuviešu krasta sardzes vīri

Vairāk nekā pirms 70 gadiem lietuviešu krasta sardzes vīri tika sodīti ar nāvi par viņu sniegto palīdzību latviešu laivu bēgļiem nokļūt uz Zviedriju. Par to uzzinot, vācu okupācijas vara nežēlīgi izrēķinājās ar saviem padotajiem, vairākus sodot ar nāvi un nosūtot uz koncentrācijas nometnēm Vācijā.

Vācu armijas kaprāļa Felkera stāsts par izlūkošanas kauju 1944.gada 8. un 9.novembrī pie Sēliešu mājām Zvārdē

Felkers (vāciski: Völcker) bija 20 gadus vecs puisis, izlūkpšanas divīzijā dienēja nacistiskās Vācijas armijā stāsta par notikumiem 8. un 9.novembrī, kas spilgti atspoguļo frontes norises Zvārdē, kur frontes līnija virzījās turpu šurpu 4 mēnešus t.sk. Ķērkliņu baznīcas apkaimē.

Pelnu trauks ar panteras galvu no vācu nocietinājumu līnijām

Krotes apkārtnē atradās armiju grupas “Kurzeme” pēdējās nocietinājumu līnijas un šajās vietās ir atrasti daudzi ar Otrā pasaules karu saistīti priekšmeti. 

Viļa Samsona apraksts par 1945.gada 7.marta Sarkanās bultas kauju ar vācu policijas vienībām

1945. gada 7. martā "Sarkanās bultas" partizānu nometni ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks. Vilis Samsons savā 1974.gadā izdevniecībā "Zinātne", Rīgā, izdotajā grāmatā apraksta šīs kaujas gaitu

Kaujas pie Pilsblīdenes Roberta Ancāna atmiņās

Roberts Ancāns (1919. gada 11. novembris — 1982. gada 1. janvāris) bija Latviešu leģiona virsnieks, Dzelzs krusta Bruņinieku krusta kavalieris, kurš piedalījās kaujās pie Pilsblīdenes 1945.gada 16. un 17.martā. Sestā Kurzemes lielkauja turpinās jau ceturto dienu. Ancāns bija dienējis Pilsblīdenes apkārtnē un tādēļ labi pazina šīs vietas. Ancāna divīzija atkal tiek novirzīta kārtējo frontes pārrāvumu - 8km dziļu sarkanās armijas iebrukumu. Ancāns šajās kaujās tiek ievainots. 

Vācu armijas bez vēsts pazudušie karavīri Kurzemes lielkauju laikā - Karl Grimm

Vācu armijas grupas "Ziemeļi", kas Kurzemes aplenkumā tiek pārdēvēta  vēlāk par "Kurland",  dokumentācijā joprojām nav skaidru ziņu par aptuveni 50 000 vācu armijas karavīru. Šie karavīri ir bez vēsts pazudušo statusā. Pat mūsdienās šo karavīru radinieki cenšas atrast savu tuvinieku, priekšteču pēdas Kurzemē gan dokumentāli, gan fiziski. Viens no šādiem stāstiem ir par Karl Grimm, vācu karavīru no Švābijas (vēsturiska reģiona Vācijas dienvidrietumos, Reinas un Donavas iztekas daļā), kura kara gaitas apraujas 1944.gada 27.oktobrī pie Krūmu mājām pie Vaiņodes (aptumeni 5km uz ZR)

Vācu armijas bez vēsts pazudušie karavīri Kurzemes lielkauju laikā - Hermans Fauls

Vācu armijas grupas "Ziemeļi", kas Kurzemes aplenkumā tiek pārdēvēta  vēlāk par "Kurland",  dokumentācijā joprojām nav skaidru ziņu par aptuveni 50 000 vācu armijas karavīru. Šie karavīri ir bez vēsts pazudušo statusā. Pat mūsdienās šo karavīru radinieki cenšas atrast savu tuvinieku, priekšteču pēdas Kurzemē gan dokumentāli, gan fiziski. Viens no šādiem stāstiem ir par Hermanu Faulu, kas ir pazudis bez vēsts kopš 1944.gada 27.decembra - 3.Kurzemes lielkaujas jeb Ziemassvētku kaujām

Pēteris Čevers - nacionālais partizāns un grupas komandieris

Pēteris Čevers  bija Latvijas armijas karavīrs, Latviešu leģiona kapteinis, nacionālais partizāns (no 1945. gada 9. maija), nacionālo partizānu grupas komandieris (1948.—1950.)

"Rakt ir labāk nekā tikt apraktiem!"

Vācu armiju grupas"Kurland" pavēle ir šāda: "Būvēt un būvēt!" Tas ir katra frontes un aizmugures dienestu karavīru uzdevums. To vislabāk raksturo vārdi: "Rakt ir labāk nekā tikt apraktiem!"

Vācu armijas 3.bruņuvilciena pēdējā kauja pie Vaiņodes stacijas

1944.gada oktobrī Vācu armija atkāpjas. Vaiņodes stacijā ierodas 3.bruņuvilciens. 

Vācu frontes sabrukuma rezultātā, Vaiņodes austrumu pievārtē atradās tikai nelielas vācu 61. kājnieku divīzijas vienības, kuras atbalstīja bruņotais vilciens. Pretestība tika ātri pārvarēta un jau 9. oktobra vakarā visa Vaiņode bija Sarkanās armijas pilnīgā kontrolē.

Vācu armijas bruņuvilciena Nr.3 komandanta ziņojumā atspoguļots to dienu spraigie notikumi un bruņuvilciena Nr.3 zaudēšana.

Jāņa Sūnas atmiņas par Griezes filtrācijas nometnē pavadīto laiku

Advokāts Jānis Sūna publicējis savā autobiogrāfiskajā grāmatā atmiņas par Griezes filtrācijas nometnē pavadītu laiku.

"Karš nav beidzies, kamēr nav apglabāts pēdējais kareivis" (Priekules brāļu kapi)

Kurzeme kā atsevišķs un nošķirts kaujas lauks izveidojās 1944. gada 10. oktobrī. Apmēram 500 000 Vācijas bruņoto spēku karavīru skaitījās ielenkti. Atbilstoši 1. Baltijas frontes štāba ziņojumiem, bija nepieciešama tikai "neliela piepūle", lai pilnībā atbrīvotu visu Baltijas piekrasti. Tomēr kaujas Kurzemē turpinājās vēl septiņus mēnešus un Kurzeme kļuva par Otrā pasaules kara beigu simbolu. 

Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus, savukārt Sarkanās armijas zaudējumi bija ap 400 000 kritušo, ievainoto vai bez vēsts pazudušo sarkanarmiešu.

Stendes stacijas nozīmīgā vieta karalauka dzelzceļu tīklā

Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

Ezerieša Jāņa Miesnieka atmiņas par 2. pasaules kara beigām Ezerē

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams” ir izveidota vēsturiski nozīmīgā ēkā. 1945.gada 8.maijā šeit tika parakstīts Kurzemes frontē ielenktās nacistiskās Vācijas armijas vienību kapitulācijas akts.

Par tās dienas notikumiem savās atmiņās dalās bijušais ezerietis Jānis Miesnieks (dzim.1930)

Kārļa Liberta atmiņas par vācu armijas kapitulācijas dienu Ezerē

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams” ir izveidota vēsturiski nozīmīgā ēkā. 1945.gada 8.maijā šeit tika parakstīts Kurzemes frontē ielenktās nacistiskās Vācijas armijas grupas "Kurland" kapitulācijas akts.

Par tās dienas notikumiem savās atmiņās dalās bijušais sarkanarmietis Kārlis Liberts

Aizvīķi Kurzemes katlā

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas un kaponieru vaļņi, kur tika glabāti ieroči. Viens no ieroču veidiem bija raķešu palaišanas sistēma “Katjuša”.

Aivzvīķnieka Alfrēda Lejas atmiņas

Kādreizējā aivzvīķnieka Alfrēda Lejas atmiņas no grāmatas "Mūžam nebeidzama straume līst". 

Arī Aizvīķi un Aizvīķu iedzīvotāji daudz cietuši 2.Pasaules kara lielvaru dzirnavās.

Alfrēds Leja savās atmiņās raksta:

19.artilērijas pulka kapteiņa Jāņa Ozola komandiera spējas Kurzemes 3.liekaujas laikā

Kapteinis Jānis Ozols bija latviešu virsnieks, 2.pasaules kara dalībnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kura komandētais artilērijas divīzions novērsa frontes pārrāvumu Kurzemes 3.lielkaujas laikā.

Leģionāra Andreja Apsīša mantojums Remtes mežā

2.pasaules kara laika liecības Kurzemes mežos tiek atrastas ik pa laikam, jo kara relikviju un vēstures senlietu tīkotāji Kurzemes mežus un laukus ar metāldetektoriem apmeklē itin bieži. 2021.gada sākumā Saldus novada Remtes pusē mežā apraktā munīcijas kastē tika atrasti dažādi dokumenti, kas apliecināja piederību Latviešu leģiona 19. divīzijai, bet arī karavīra personīgās mantas. Tās zemē bija nogulējušas 76 gadus.

III./19.artilērijas pulka (2.latv.) kapteiņa Jāņa Ozola ziņojums par kaujām 1944.gada 24. un 25.decembrī

Diviziona komandieris kapteinis Jānis Ozols 27.12.1944. ziņojumā 15. (1.latv.) SS-art.pulka komandierim ziņo par 7., 8. un 9.baterijas ieroču zaudējumiem kaujās no 24-25.decembrim Zvejnieku - Dirbas rajonā

Alfrēds Riekstiņš - Bruņinieka krusta kavalieris

1945.gada sākumā Kurzemes cietoksnī joprojām notiek sīvas kaujas, kur vācu armijas rindās cīnās latvieši. Viens no tiem bija Alfrēds Riekstiņš 19.divīzijas satsāvā. Par drošsirdību Riekstiņu apbalvo ar Bruņinieku krustu un to pasniedz Remtes pilī.  Īsi pirms kapitulācijas viņš kļūst par leitnantu.

Pirmā bēgļu laiva "Centība" no Bambāļiem

1944. gada 31. oktobrī Kurzemes piekrasti atstāja laiva "Centība". Šīs laivas došanos ceļā no vairāku līdzgaitnieku atmiņu aprakstiem rekonstruēja Latvijas Centrālās padomes sakarniece Valentīne Lasmane

Vēstures liecības Līču – Laņģu klintīs

Fragmenti no vietējā vēstures entuziasta Aivara Viļņa stāsta par vēsturi un tās liecībām, kas sastopamas Lodē un Liepā, tagadējā Cēsu novadā.

Valentīnes Lasmanes veiksmīgā bēgšana

Valentīnes Lasmanes uzrakstīts biogrāfisks stāsts par to, kā viņai izdevās izbēgt no apcietinājuma vācu okupācijas laikā

Pēdējās Kārļa Skalbes dzimšanas dienas svinības Kurzemes piekrastē

1944. gada 7. novembrī gaišu noskaņu latviešu bēgļu apmetnē Kurzemes piekrasē ienesa dzejnieka Kārļa Skalbes 65. dzimšanas dienas atceres Jūrkalnes “Laukgaļos”. Tikai četras dienas vēlāk Kārlis Skalbe devās ar laivu uz Zviedriju bēgļu gaitās. Tā bija diena, kad Kārlis Skalbe pēdējo reizi svinēja savu dzimšanas dienu.

Valdemāra Ģintera slepenā un bīstamā darbība

Valdemāra Ģintera vārds bija daudzu latviešu bēgļu pēdējā cerība aizbēgt pāri uz Zviedriju. Pārāk lielā bēgļu uzmanība bija bīstama un tādēļ Ģinters ieturēja slepenību 

Bēgļu laivu pārcelšanās vieta no Kurzemes piekrastes uz Zviedriju pie "Pāžu" mājām

Viena no būtiska pārcelšanās vieta bija pie “Pāžu” mājām, kur tagad ir uzstādīts piemineklis - “Cerību bura”. "Kuģīši nāca regulāri un no “Pāžiem” aizbrauca visvairāk cilvēku”", vēsta I.Freiberga atmiņas.