Vācu armijas 3.bruņuvilciena pēdējā kauja pie Vaiņodes stacijas

1944.gada 8.oktobrī bruņuvilciens Nr.3 ieradās Vaiņodē un nodibināja sakarus ar 61.kājinieku divīzijas daļām, kas arī bija ieradušās. Saskaņā ar 61.kājnieku divīzijas štāba priekšnieka informāciju ienaidnieka pozīcijas bija šādas:

Ienaidnieks tuvojas Vaiņodei no dienvidaustrumu puses. Elkuzemes staciju uz rietumiem no Vaiņodes ieņēmuši 15 ienaidnieka tanki. Lielceļu uz ziemeļiem no stacijas ir šķērsojis ienaidnieks. Bruņuvilciena Nr.3 nu bija ierobežotas kustības iespējas līdz ar to tas ieņēma aizsargpozīcijas. 14. tanku divīzijas atrodas Elkuzemes rietumu daļā un dodas uzbrukumā  austrumu virzienā. Pašā Vaiņodē atrodas viena baterija ar četriem 8,8 cm prettanku un pretgaisa artilērijas lielgabaliem un četriem 2 cm lielgabaliem, viens 61. kājnieku divīzijas bataljons, trīs smagie un divi vidējie prettanku lielgabali. Pa nakti ieradās papildus 61. kājnieku divīzijas daļas. Vilciens uzsāka apkārtnes izlūkošanu uz rietumiem, lai naktī nodrošinātu izlaušanos no ienaidnieka ielenkuma rietumu virzienā. Rezultātā konstatē: Sliežu ceļi 2km rietumu virzienā no Vaiņodes ir uzspridzināti un no tās vietas nomīnēti. Iesaistītai būvvienībai 8.oktobra vakarā uzbrūk ienaidnieka tanki un kājinieki un tā atkāpjas, pēc iespējas tomēr paveicot atsevišķus sliežu ceļu uzlabošanas darbus. Divi bruņuvilciena apkalpes vīri ar prettanku granātmetēju (Panzerfaust) tuvcīņā iznīcina vienu T34 tanku. Izlaušanās mēģinājums naktī rādās būs neveiksmīgs, ar sekojošu bruņuvilciena un tā apkalpes zaudējumu. 9.oktobra rītā divīzijas komandieris apseko vilcienu. Bruņuvilcienam tiek pievilkti sakaru kabeļi,  tiek izvietoti divi priekšējie novērotāji (2 VB). Vienu artilērijas virsnieku ar novērošanas iespēju uz rietumiem, lai atbalstītu 14. tanku divīzijas uzbrukumu, otro – uz dienvidaustrumiem baterijas tuvumā. 9.oktobra agrā rītā komandants saņem informāciju no 61. kājnieku divīzijas štāba priekšnieka , ka ir pārtverti ienaidnieka tanku radio ziņojumu: “Ienaidnieks aizstāvas. Es atrodos kaujā. Ienaidnieks ir atklājis uguni no bruņuvilciena. Atbilde: Izrādiet varonību un iznīciniet beidzot to bruņu vilcienu.”

Ap 12:00 sākas ienaidnieka tanku un kājinieku uzbrukums no austrumiem, dienvidaustrumiem, dienvidiem un ienaidnieka tanku un prettanku lielgabalu apšaude no rietumiem un ziemeļrietumiem. Mūsējie atkāpjas no austrumiem atpakaļ uz Vaiņodi. Pēc tam, kad priekšpusdienā tika izšauta viena bruņuvilciena munīcijas krātuve, kas naktī bija piepildīta no apgādes sastāva (Trosszug), kas stāvēja tieši aiz bruņuvilciena. Bruņu vilciena krājumi pilnībā atkal tika atjaunoti un ap 13:30 sāka cīņu ar no trīs pusēm uzbrūkošo ienaidnieku. Ap 13:20 baterija mainīja savu pozīciju tā, ka no tās puses vilcienam vairs nebija aizsega. Lai novērstu drošu bojāeju, vilciens mēģina vēlreiz izrauties uz Rietumiem. Ar kājnieku vienību priekšgalā bruņu vilciens devās mežā Vaiņodes rietumos un saņēma šauteņu, mašīnpistoļu un ložmetēju  uguni, tā ka, kājnieku vienībai bija jāvirzās atpakaļ. Izbraucot no meža aizsega, vilciens tika apšaudīts no prettanku lielgabaliem un tankiem. Nekavējoties tika iznīcināts viens ienaidnieka lielgabals, vēl viena lielgabala apkalpe tika pilnībā iznīcināta un lielgabals sabojāts, kā arī trāpīts diviem ienaidnieka tankiem.  Ienaidnieks trāpīja arī 21. bruņuvilciena lokomotīvei, kura bija piekabināta pie vilciena gadījumam, ja tiktu sabojāta īstā lokomotīve. Sliežu ceļi atkal bija atkal saspridzināti un pārrauti. Pašu mīnmetēju uguns no rietumiem trāpīja pavisam tuvu vilcienam. Tā kā vilcienam bija palikuši tikai 1,5km sliežu ceļa, tas devās Vaiņodes stacijas virzienā, šaujot no visiem iespējamiem ieročiem visos virzienos, kur stacijā tam stājās pretī seši ienaidnieka tanki. 21. bruņuvilciena lokomotīve arī pie stacijas saņēma tiešu trāpījumu, un tādējādi vilciens zaudēja spēju kustēties, jo bija sašauta tehniskās līnijas. Tanki atradās 450m attālumā aiz paugura. Savējie kājinieki vairs nebija redzami, izņemot dažus. Šajā brīdī vilciena komandants pieņēma lēmumu saspridzināt vilcienu, lai tas nenonāktu ienaidnieka rokās. Pēc tam, kad no vilciena viss iespējamais tika evakuēts, īpaši tam norīkotie cilvēki veica vilciena spridzināšanu 14:30. Tai pašā laikā vilcienam trāpīja arī tanku šāviņi, tā ka vilciena daļas lidoja uz visām pusēm. Vilciena apkalpe atkāpās ziemeļu virzienā.

Tā kā ienaidnieka tanki atradās tiešā tuvumā un nepārtraukti veica vilciena apšaudi, tikai vilciena pamešana visīsākajā laikā bija izeja, lai novēstu milzu zaudējumus. To apliecināja tas, ka vairāki vagoni saņēma tiešus trāpījumus un tanka 38(t) tornis tika norauts. Atkāpjoties, vilciena apkalpe nepārtraukti tika apšaudīta no tankiem no austrumiem. Nebija sakaru ar divīziju un nebija skaidrs par situāciju, kas nepārtraukti mainījās. Apkalpe ar četriem ievainotajiem devās caur purviem un mežiem uz lielceļu ziemeļos Priekules virzienā. Ņemot vērā pēdējo dienu notikumus, nepārtrauktos izlūkgājienus un atkāpšanos caur purviem, grupa bija novājināta un izmirkusi. Komandanta mērķis bija nogādāt savu apkalpi līdz Priekulei un sagaidīt 15.oktobrī pusi bruņuvilciena no Kēnigsbergas, lai ar to atkal dotos kaujā. Ierodoties Priekulē 10.oktobrī, bruņuvilciena komandants informē par bruņuvilciena spridzināšanu un uzzin, ka pa dzelzceļu vairs nav iespējams nokļūt līdz apgādes vilcienam un nav iespējams doties prom no šīs apkārtnes. 11.oktobrī komandants saņēma pavēli no vācu 18.armijas vadības ar personālu ierasties 26. bruņuvilcienā. Sastāvs: 2 virsnieki, 2 speciālisti, 1 mediķis, 8 instruktori un 16 vīri.

Bez vēsts pazudušie: 1 virsnieks (leitnants Walper), 3 instruktori (Fuhrmann, Mansky, Trost) un 16 vīri. Pastāv iespeja, ka bez vēsts pazudušie 5.oktobrī ir izlauzušies dienvidrietumu virzienā uz Telšiem. 3 ievainotie tika nodoti galvenajā pārsiešanas punktā.

Parakstījis Šāde (Schade) – Leitnants un komandants