Ārdavas (Jezufinovas) muiža Infrastruktūra

Ārdava bija svarīga militāra un stratēģiska vieta Otrā pasaules kara laikā, kur norisinājās gan partizānu darbības, gan citi militāri notikumi.

Neorenesanses muižas ēka sākotnēji tika celta no 1860. līdz 1863. gadam dižciltīgajai Molu ģimenei. Muižas saimnieks Vaclavs Mols bija izveidojis privātskolu saviem un kalpu bērniem, kur mācīja latviešu un krievu valodu, rakstīšanu un rēķināšanu.

1922. gadā muižas kungu mājā ierīkoja Ārdavas pamatskola, kas pastāvēja līdz 2003. gadam.

Skola bija Ārdavas dzīves centrs – tā kalpoja arī kā sabiedriskais nams un pasākumu vieta kāzām, svinībām un tamlīdzīgiem notikumiem, un bija aktīva visu gadu. Līdz vācu okupācijai muižas apgaismojums bija ar petrolejas lampām, pēcāk muižā tika uzstādīts ģenerators. Lietus ūdens tika savākts no notekām un izmantots veļas mazgāšanai, jo tas nesaturēja kaļķi un padarīja drēbes mīkstākas. Apkurei katrā telpā bija malkas krāsnis un malkas apkures krāsns ar akmens dūmvadiem, kas uzkrāja karstu gaisu un saglabāja siltumu.

Dzīve Ārdavas pamatskolā Ārdavas muižā no 1934. līdz 1943. gadam, kā to atstāstījušas Lidija Odeiko un Vija Liepa (dzimusi Odeiko) savai ģimenei.

Helēna Broka (1905–1975) bija zemnieka meita no Lielo Leimaņu ciema. Alberts Odeiko (1903–1938) bija fabrikas strādnieka dēls no Rīgas. Helēna un Alberts iepazinās Aglonā un 1927. gadā tur arī apprecējās. Viņi dzīvoja Somersetas ciemā, kur 1930. gadā piedzima viņu vecākā meita Lidija, bet 1932. gadā – otrā meita Vija. 1934. gadā Helēna tika iecelta par Ārdavas muižas pamatskolas vadītāju.

Kara laika notikumi: 1940. gads
Pēc padomju iebrukuma 1940. gada pavasarī Helēna tika atcelta no direktores amata, taču viņai tika ļauts palikt skolotājas amatā. Viņas vietā direktora pienākumus pārņēma skolotājs vārdā Jačuks.

Kara laika notikumi: 1941. gads
Ģimenes dzīvojamā platība atradās ēkas kreisajā spārnā. 1941. gada vasarā, kad vācieši iebruka un padzina padomju varu, Helēna un meitenes atradās pie Donāta Lielajos Leimaņos. Šajā nemierīgajā laikā viņas bija spiestas slēpties mežā. Kad viņas beidzot atgriezās mājās uz Ārdavu (pēc tam, kad vācieši jūlijā bija pabeiguši iebrukumu Latvijā), viņas atklāja, ka Helēna bija iekļauta padomju 1941. gada jūnija masu deportāciju sarakstā.

Ārdavā vāciešu štābs atradās 1941. gada vasarā, pēc tam, kad Vācijas armija ieņēma šo teritoriju, īsi pēc Rīgas ieņemšanas 1941. gada jūlijā. Ārdavas muiža, kas līdz tam bija bijusi vietējās pamatskolas ēka, tika izmantota vācu karaspēka vajadzībām. Vācieši muižā izveidoja savu štābu, jo netālu esošais dzelzceļš veda tieši uz Krievijas fronti. Lielākoties tie nebija karavīri, bet militārais personāls, kas nodarbojās ar apgādi un loģistiku. Tika ierīkota elektrība, un degvielas mucas ģeneratoram tika apraktas ceļā, kas veda uz māju. Ārpusē tika uzstādīti ūdens tvertnes, kas pirmo reizi nodrošināja tekošu ūdeni dzeršanai un ēdiena gatavošanai.

Kara laika notikumi: 1942. gads
1942. gada 17. jūnijā Ārdavas stacijā notika sprādziens, kuru sarīkoja sarkanie partizāni, atzīmējot 1940. gada 17. jūnija notikumus un Sarkanās armijas iebrukšanu Latvijā. munīcijas vilciens, kas devās uz Krievijas fronti, eksplodēja Ārdavas stacijā, aptuveni 0,5 km attālumā no Ārdavas muižas. Sprādziena rezultātā dzelzceļa stacija bija izpostīta bija cilvēku upuri – bojā gāja Mickānu ģimene: dēls žurnālists un literāts Vincents Mickāns, viņa tēvs dzelzceļnieks Joahims Mickāns un māte Petronelija Mickāne, kas mira no ievainojumiem. Visa ģimene apbedīta Aglonas kapos.[1] Pēc Ārdavas iedzīvotāju atmiņu stāstiem, skolas ēku, vāciešiem atkāpjoties, bija plānots uzspridzināt, jo pagrabā tika atrastas mīnas, ko uzgāja Ārdavas partizāni.

Kara laika notikumi: 1944. gads
Kad 1944. gada augustā sāka brukt vācu austrumu fronte un padomju spēki tuvojās, Helēna veda meitenes uz savu vecāku mājām, lai nodrošinātu viņu drošību. Viņa pati atgriezās Ārdavā, kur vācieši gatavojās atkāpties. Zinot, ka Helēna ir padomju varas mērķis, vācieši piedāvāja viņai doties līdzi un ieteica atvest arī bērnus, lai ģimene netiktu šķirta. Viņi sapakoja nepieciešamās lietas segās un iekāpa kravas mašīnā, kas viņus nogādāja Daugavpilī. No turienes vācieši viņus aizveda uz kādu saimniecību Vidzemē, kur viņi slēpās apmēram nedēļu, līdz karavīri atgriezās un aizveda viņus uz Rīgu. Odeiko ģimene devās uz Vīni, Austrijā, kur Helēna atrada darbu, bet meitenes dzīvoja fermā netālu esošajā Ramsavā. Pavasarī viņi pārcēlās uz saimniecību pie Fleishvangenas, Vācijā, un pēc kara beigām meitenes varēja atsākt latviešu skolu tuvējā Ebenveilerā. Helēna un Vija 1950. gadā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Ārdavā dzīvoja ilgākais nacionālais partizāns Latvijā Jānis Pīnups, kuru 1944. gadā mobilizēja Sarkanajā armijā, no kuras viņš dezertēja un vairāk nekā piecdesmit gadus slēpās Pelēču pagasta mežā Latgalē un legalizējās tikai 1995. gada 9. maijā, kad viņam bija jau septiņdesmit gadi. Viņu dēvēja par pēdējo "Otrā pasaules kara mežabrāli Latvijā", lai gan bruņotā cīņā pret padomju režīmu viņš nepiedalījās. Jāņa Pīnupa dzīvesstāsts ir izmantots par materiālu Jāņa Baloža dramaturģijā Latvijas Nacionālā teātra izrādei "Mežainis".

[1] avoti: “Miris traģiskās nelaimes trešais upuris.” Daugavas Vēstnesis. 1942. 26. jūnijs., “Vincents Mickāns guldīts zemes klēpī.” Daugavas Vēstnesis. 1942. 20. Jūnijs, Mazjānis, R. “Vincents Mickāns (foto).” Daugavas Vēstnesis. 1942. 21. jūnijs.