Kaujas pie Pilsblīdenes Roberta Ancāna atmiņās

"Naktī no 16. uz 17. martu manu vienību Lestenē nomainīja vācieši. Mēs atkal esam ceļā. Mūsu divīzija pilda “ugunsdzēsēju" lomu. Līst. Līdz ar gaismas iestāšanos esam Jaunpilī. Tūllīt sāk uzlidojumus arī boļševiki, ceļu varam turpināt tikai pēc labas stundas. Lietus pieņemas um pakāpeniski pāriet sniegā. Viri soļo aiz vezumiem saīguši, toties vairs nav tik daudz jābaidās no krievu uzlidojumiem. Tā ceļu turpinām līdz Zebres ezeram. 
Pie Zebres ezera un Saldus rajonā nepārtraukti dun lielgabali. Sestā Kurzemes lielkauja turpinās jau ceturto dienu. Pievakarē sasniedzam N. muižu, kur steigā izvietojamies. Līdz rītam mums jānomaina vācu sakautās daļas. 
Bet rīts vēl nedabā pienākt, kad klāt mašīnas un mums jābrauc uz Pilsblīdeni, kur esot 8 km dziļš iebrukums. Ir noskaidrojies, spīd mēnesnīca un sāk salt. Sākumā auto bieži apstājas, jo iestiegam dubļos un riteņi ap salst ar lielu kārtu Kurzemes mālu. Drīz tomēr sals dubļus pievārē, un mēs izkāpjam Skrundu mājās. Vīri ir divas naktis negulējuši, izsalkuši un nu visi iekrīt atpūtā kā pļauti. 
Kopā ar pulka komandieri dodamies uz vācu divīzijas štābu, lai saņemtu kaujas pavēli. Tūlīt tiekam arī pieņemti un piedzīvojam pārsteigumu, ģen. Šulcs mūs uzrunā latviešu valodā, jo ir dienējis Latvijas armijā un komandējis artilērijas pulku. Mūsu uzdevums ir ieņemt Pilsblīdenes pili un augstieni uz Saldus pusi. Frontes stāvoklis neskaidrs.
Dodamies uz pulka jauno mandpunktu - Kuiļu mājām un mēs, pārliekušies pār kārti, pētām uzbrukuma virzienu, šeit esmu labs apvidus pazinējs, jo 1940. g., kad 1. Liepājas kājnieku pulku izvietoja pa Kurzemi, dienēju tieši Pilsblīdenes pilī un tās apkārtnē esmu piedalījies daudzās kaujas apmācības. 
Vajadzēja sākties artilērijas viesuļugunij, bet nekā. Zvanu pulka komandierim. Sola, ka būšot, bet vācu artilērija vairs lāga nefunkcionē. Uzbrukumu uz vienu stundu atliek. Vīri ir pārguruši. Grūti nākas pat posteņus nomainīt. Pāri mums sāk šaut boļševiku artilērija un granātmetēji. Beidzot pl. 17 kaut cik sāk šaut arī mūsu lielgabali un pl. 17.30 dodamies uzbrukumā. Boļševiki mūsu uzbrukumu jauļ vairākas stundas gaidījuši. Ātri gan apspiežam izbīdītās priekšgrupas un esam pilij klāt, tak netiekam tālāk, jo vienā momenta pa mums sākas boļševiku automātisko ieroču sprostuguns, kas ir tuk spēcīga, ka nevaram ne gailvas pacelt. Šauj ne tikai no visiem māju stūriem, bet arī no logiem un bēniņiem. Pils sētā un apkārtnē spēcīga tanku rūkoņa.
Vairāki no tiem iesaistīti kaujā, bet mūsu tanki netika parkā. lenaidnieks tanku dūrēm nav aizsniedzams. Būtu neprātīgi uzbrukumu turpināt, kāpēc atvelkamiem lai mēģinātu uzbrukt no kreisās puses, apejot dīķi.
Nedod sekmes arī šis manevrs un cauri izdegušajam parkam, rota jāatvelk ar zaudējumiem atpatkaļ.
Pēc nesekmīgā uzbrukuma boļševiki sāk uzņemties iniciatīvu un uzbrūk mūsu rotai augstienē no abiem flankiem. ir no pils ir gar Kaulaču ceļu no meža. Līdz ar tumsas iestāšanos rotu esam spiesti atvilkt un pāriet uz aizstāvēšanos gar dzelzceļa līnijas malu. Nogurums ir nepārvarams. Sākas trešā bezmiega nakts. Ar lielam grūtībām izdodas noorgainizēt posteņu maiņas.
Pēkšņi pilī un aiz tās sākas liela ienaidnieka rosība. Komandas, klaigas, prožektori, motoru rūkoņa. Postenis to vērojis vismaz pus stundu. Pēc brīža tiešām boļševiki sāk nakts uzbrukumu spēcīgā tanku atbalstā, tā kā viss gaiss vibrē. Metamies visi no stacijas ārā pozicijās pie dzelzceļa uzbēruma. Pulkstenis ir nedaudz pāri vieniem. Lēni slīdot, izpletņos krīt raķetes. Pieci Tīģeri izvēršas kaujai. Mani funkisti ziņo stāvokli komandierim, taču artilēriju neizdodas izsaukt Beidzot notiek kaut ka neparasts

Mūsu raidītājam izdevies uztvert to pašu vilni, kas boļševikiem, un nu mēs sākam tēlot krievu tankumajoru Artūrovu.
Ar šī Artūrova palīdzību novirzām gativeno uzbrukumu tur, kur ar irdenu ledus kārtu šaipus dzelzceļa stigas gul ezeriņš. Kāds boļševiku tanks liesmās, šauj mašīnpistoles nepārtrauktās kārtās, sprāgst granātas.
Tikpat pēkšņi kā sākās, kaujas arī beidzās. Vīri dodas pie miera, tak tas nav ilgs. Par maldināšanu krievi grib atmaksāt.
Sāk svīst gaismiņa, un nu arī pamanām, ka boļševiki uzbrūk ar veselu tanku bataljonu un vairākām kājnieku rotām. Izdodas izsaukt arī mūsu artilēriju un, pazīdams labi apvidu, gribu izmēģināt kara laimi Tīģeros. Ar tanku virsnieku viss jau norunāts.
Mūsu nolūks ir ieņemt ar 3 tankiem aizsegā pa kreisi klusējošo poziciju pielaist bojševikus līdz dzelzceļa līnijai un tad ar flanka uguni tos iznīcināt.
Ir jau gaiss, un kauja šobrīd pilnā sparā. Stacija Ir visu ienaidnieka smago un automātisko ieroču mērķis. Esam ar tanku leitnantu tikko izpētījuši apvidu, kad kāda granāta trāpa tanku un šķembas bagātīgi salien manā labā rokā un
kājā.
Uzbrukums gan ir apstādināts, taču mani spēki iet uz beigām.
Steidzīgi prasu stacijas aizstāvjiem papildspēkus um vismaz 10 tankus, bet pirms tie pienāk, pēcpusdienā trešajā krievu uzbrukumā stacija krīt viņu rokās.
Sanitārā mašīna mani lēnām ved uz aizmuguri. Ceļā satieku jaunas rotas un arī tankus, kas dod ticību, ka viss būs atkal labi.
Sēžot blakus šoferim, pamanu spogulī, cik noguris, noaudzis ar bārdu, nokvēpis, notraipījies asinīm un bāls izskatos.
Pl. 10 esmu Vānē, bet nākošā dienā nāk jauni ievainotie un, mani pārvieto uz Stendi un tālāk uz Talsiem. Tur brūces lēnām sašuva un no 13 caurumiem rokā ir vairs tikai 7 vaļā.
Tuvojas Lieldienas un Talsu jaunajai skolai, kur tagad kara slimnīca, ir daudz apmeklētāju un delegāciju. Mūsu karavīriem nav mazāk dāvanu kā kādreiz Rīgā, Kurzeme tic saviem cīnītājiem.."