Latviešu leģionāri

Atrodas 3 km attālumā no Jūdažiem Mores virzienā, autoceļa Jūdažu – Nītaures malā.

Brāļu kapos apglabāti 117 Latviešu leģiona karavīri, kuri krituši Mores kaujās 1944. gadā. Kapsētas izveide sākās 1988. gadā, kad latviešu leģionāri iekopa zīmīgu vietu kritušo biedru piemiņai. Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas bija iespēja pārapbedīt kritušos karavīrus, kuri Vācijas armijas uniformā cīnījās par Latviju pret Sarkano armiju.

Latviešu leģions ir viens no pretrunīgākajiem Latvijas vēstures tematiem, kas ilgstoši pakļauts Padomju okupācijas režīma propagandas ietekmei. Pēc 2. pasaules kara Latvija nokļuva Padomju Savienības sastāvā. Daudzi latviešu leģionāri bija kaujās krituši, deportēti, atradās trimdā ārpus Latvijas vai tika pilnībā izstumti no „padomju sabiedrības”. Vācijas armijas, tostarp, leģionāru kapsētas tika iznīcinātas. Nereti virs tām tika uzbūvētas cūku fermas, sporta laukumi vai dzīvojamie rajoni. Latviešu karavīru sabiedrība bija viena no latviskās identitātes uzturētājiem visu okupācijas laiku un aktīvi iesaistījās Latvijas valsts atjaunošanā.

Mūsdienās var aplūkot karavīru kapsētu. Morē atrodas Mores kauju muzejs un piemiņas parks.

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Atrodas Cesvaines Ķinderu kapos. 

Apskatāms 1997. gada jūnijā brāļu kapos atklāts granīta piemiņas akmens latviešu leģionāriem un atrodami un apskatāmi Neatakrības karā kritušo individuālie apbedījumi.

Pie kapsētas uzstādīts informācijas stends-shēma ar kritušo piemiņas un apbedījumu vietām:

1. Latviešu leģionāru brāļu kapi 1943.-1945.g.
2. Jēkabs Markovs 08.02.1883-08.08.1917. 8.Valmieras latviešu pulka strelnieks
3. “Zaļo” partizānu komandiera Arvīds Alberts Strads 22.09.1894.-05.04.1919. Virsleitnants
4. Harijas Lēcons 18.03.1914.-19.01.2003. Kapteinis
5. Jānis Purēns 15.11.1887.-18.11.1918. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris.

Atrodas Tukuma novadā, Lestenē, līdzās baznīcai.

Brāļu kapu izveide Lestenē aizsākās 1998. gadā. Tā ir otra lielākā karavīru kapsēta Latvijā, kur vienkopus apglabāti vairāk nekā 1300 latviešu leģionāri. Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas bija iespēja no dažādām vietām pārapbedīt 2. pasaules karā kritušos latviešu karavīrus.

Latviešu leģions bija Vācijas armijas kaujas vienība, kas formēta galvenokārt no pretlikumīgi mobilizētiem Latvijas iedzīvotājiem. Karavīri savu atrašanos leģionā uztvēra kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neraugoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās un Vācija bija okupējusi Latviju. Cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, nebija. Latviešu leģionāri cīnījās pret Sarkano armiju, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Vācijas armijas rindās cīnījās ap 110 000–115 000 karavīru, apmēram 30 000–50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Mūsdienās Lestenē var aplūkot Brāļu kapus, kam līdzās atrodas Lestenes baznīca. Tā ir izcils baroka sakrālās mākslas piemērs. Senajā baznīcas krogā var iepazīties ar Latviešu leģiona vēsturei veltītu ekspozīciju. Brāļu kapu centrālo tēlu "Dzimtene - Māte - Latvija" veidojusi tēlniece Arta Dumpe. Netālu atrodas Lestenes muiža, kas pirms 2. pasaules kara piederēja Latvijas armijas ģenerālim Mārtiņam Hartmanim.

Ekskursijas Lestenes baznīcā var pieteikt pie Lestenes evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces Ingunas Kokinas, tālrunis +371 29993743.

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, 500 m no pagrieziena uz Lesteni Rīgas virzienā.

Piemiņas vieta izveidota 1991. gadā Rumbu māju tuvumā, kuru apkārtnē noritēja aktīva karadarbība. Tas ir veltījums “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem, kuri 2. pasaule karā cīnījās pret Sarkano armiju. Kaujas bija nozīmīgas, jo tās uz laiku apturēja Sarkanās armijas pilnīgu Latvijas okupāciju. Aptuveni 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrēja, izvairoties no Padomju režīma veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu karadarbību Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas cīņas Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Kurzemes cietoksnis beidza pastāvēt īsi pēc Vācijas kapitulācijas.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas un atpūtas vietu, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija populāra starp latviešu leģionāriem.

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, aptuveni kilometra attālumā aiz Pienavas Liepājas virzienā.

Piemiņas zīme ir uzstādīta vietā, kuras apkārtnē norisinājās Trešā Kurzemes lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas 1944.gadā. 2.pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas karadarbība Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Cīņās Kurzemē aktīvi piedalījās arī latviešu leģionāri.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas vietu. Apkārtnes klajie lauki bez senākās apbūves ir karadarbības liecinieki.

Atrodas Morē, ceļa V319 malā, Kalna Kaņēnos.

Mores muzejs un piemiņas parks ir pašiniciatīvas ceļā tapis tūrisma objekts, kuru līdzveidojuši Latviešu leģiona karavīri - Mores kauju dalībnieki. Muzejs ir par 2.pasaules kara notikumiem Morē 1944. gada septembrī un novadpētniecību.  

Karadarbība Mores apvidū bija tikai daļa no vērienīga Sarkanās armijas Baltijas uzbrukuma operācijas, kur kopumā iesaistīja 900 000 karavīrus un milzīgus kara tehnikas resursus. Mores apkārtnē atradās daļa no Vācijas armijas nocietinājumu sistēmas, kur 19. divīzijas latviešu leģionāri atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumu izlauzties līdz Rīgai. Tas ļāva Vācijas armijai izvest spēkus no Igaunijas un izvairīties no sagrāves. Sarkanās armijas vadība uzskatīja, ka pretinieka pretestība pie Mores būs īslaicīga un spītīgi turpināja nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, ciešot lielus zaudējumus. Apvidus priekšrocībām un latviešu leģionāru kaujas spējām bija būtiska nozīme turpmākajā kara gaitā.

Mūsdienās šeit var aplūkot daudzveidīgas iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijas. Morē atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Sarkanās armijas karavīru kapsēta. Apskatāms kauju piemiņas parks, kurā redzami ierakumi, zemnīcas un kauju vietas.

Atrodas Morē, autoceļa Jūdaži – Nītaure malā virzienā uz Mores kauju muzeju.

Kapsēta ir izveidota Padomju okupācijas laikā pēc 2. pasaules kara, kad tur pārapbedīja 1944. gadā Mores kaujās kritušos Sarkanās armijas karavīrus. Kapsētā norādīta informācija par 1075 apglabātajiem. Visticamāk, dati nesakristu ar kaujās kritušo un  reāli apglabāto skaitu. Mores kauju vēsture ir spilgts piemērs Padomju Savienības attieksmei nerēķinoties ar  savu karavīru dzīvībām.

Vairums Sarkanās armijas kapsētu izveidotas pēc kara, kad īpašas cilvēku grupas veica karavīru mirstīgo atlieku pārapbedīšanu. Tas bija grūts un ļoti nepatīkams darbs. Vāja organizācija un zema motivācija radīja virkni kļūdu, piemēram, pārabedīto uzskaitē. Joprojām ir problemātiski noskaidrot patiesos Sarkanās armijas zaudējumus cīņā pret Vācijas armijas latviešu leģionāru vienībām Mores apkārtnē. Diemžēl, Sarkanās armijas kritušo skaits precīzi nav zināms. Vēsturniekiem nav pieejami visu Mores kaujās iesaistīto vienību dokumenti.

Mūsdienās var aplūkot kapsētas teritoriju. Morē atrodas arī kauju piemiņas parks un Mores kauju muzejs.

Par karadarbības norisi Kurzemes cietoksnī un tālākajiem latviešu karavīru likteņiem bagātīgi un saistoši stāsta muzeja ekspozīcija (vienīgais Kurzemes cietoksnim veltītais muzejs). Savukārt brīvdabas ekspozīcijā var izstaigāt un apskatīt restaurētos kara laika ierakumus, bunkurus un smago kara tehniku.

Darba laiks:

Pirmdiena - Otrdiena - slēgts

Trešdiena - Sestdiena - 10:00 - 17:00

Svētdiena - 10:00 - 15:00

Vēlams iepriekš sazināties pa tālruni 29442311.

Atrodas Tukuma novadā, Lestenē iepretim Lestenes baznīcai.

Piemiņas izstāde ir jauns tūrisma objekts, kas tapis pašiniciatīvas ceļā, lai izglītotu par 2. pasaules kara notikumiem “Kurzemes cietoksnī”. Ekspozīcijas galvenā uzmanība ir veltīta 3. Kurzemes lielkaujai jeb Ziemassvētku kaujām. Tas ir viens no dramatiskākajiem un interesantākajiem Eiropas militārās vēstures notikumiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas karadarbība Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. 3. Kurzemes lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas norisinājās no 21. līdz 31. decembrim, kur aktīvi piedalījās arī latviešu leģionāri.

Mūsdienās var aplūkot izstādi, kas iekārtota Lestenes baznīcas vecajā krogā. Ekā ar ieeju no pagalma puses, Latviešu Virsnieku apvienības vīri kapteiņa Jāņa Slaidiņa vadībā ierīkoja zemzemes bunkuru, kādi reiz ierakumos tika būvēti, piemēram, pirms Ziemassvētku kaujām. Bunkurā atrodas pašu taisīta krāsns no vācu benzīna mucas, lāvas, 3 manekeni, kas ieģērbti leģionāru formās, autentiski ieroči un sadzīves priekšmeti.

Līdzās atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Lestenes baznīca, kurā savulaik bija ievainoto leģionāru lazarete.

Ekskursijas Lestenes baznīcā var pieteikt pie Lestenes evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces Ingunas Kokinas, tālrunis +371 29993743 (ieeja par ziedojumiem).

Iespējams pieteikt pārgājienus pa kauju norises vietām ar Latvijas Virsnieku apvienības kapteini Jāni Slaidiņu, tālr.: +371 26522079.

Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.

Redzama piemiņas zīme.

Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.

"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.

Piemineklis “Krokodils” atrodas Dundagā, Talsu un Ernesta Dinzberga ielu krustojumā. Divas tonnas smagais piemineklis Dundagā Arvīdam un citiem Kurzemes stiprajiem vīriem uzstādīts 1995. gadā. Tā tēlnieks ir Oļegs Skarainis. Turpat netālu – Dundagas pilī atrodas arī Arvīdam Blūmentālam veltīta ekspozīcija.

Uz akmeņu kaudzes dusošais “Krokodils” vēsta par kāda dundadznieka tālo ceļu laikā pēc Otrā pasaules kara un piepešu pasaules slavu kļustot par vienu no modernās pasaules piedzīvojumu meklētāju prototipiem. Kad 1986. gadā uz kino ekrāniem parādījās filma “Krokodils Dendijs” (Crocodile Dundee), tā ātri ieguva populatitāti visā pasaulē. Ļaudīm sākot interesēties par filmas sižetā attēlotajiem personāžiem, kļuva skaidrs, ka tik kolorītas personas nevar būt izdomātas! Pavisam drīz noskaidrojās, ka galvenā varoņa prototips noskatīts Austrālijā – un tas ir austrāliešu mednieks Rodnijs Ansels vai arī  - latviešu dēkainis Arvīds Blūmentāls.

Arvīds Blūmentāls dzimis 1925. gadā Dundagas pagasta Būdenu mājās. Otrā pasaules kara gados iestājās 25. Abavas policijas bataljonā – būvēja pozīcijas Liepājas ziemeļos un piedalījās pretpartizānu operācijās Ukrainā. Pēc bataljona iekļaušanas Latviešu leģionā, piedalījās kaujās tā sastāvā un guva vairākus ievainojumus. Kara beiogās nonāca Vācijā, kur pārbēga uz amerikāņu kontrolēto teritoriju. Pēc mācībām Altferfrādes lauksaimniecības skolā, 1947. gadā pieteicās dienesta, Franču ārzemnieku leģionā un piedalījās pirmajā Indoķīnas karā, pēc kā 1951. gadā pārcēlās uz dzīvi Austrālijā un Ziemeļkvīnslendas lietus mežos sāka nodarboties ar medībām. Viņš pats stāstīja, ka savas dzīves laikā nomedījis no 10 000 līdz 40 000 krokodīliem. Kad Austrālijas valdība šīs medības aizliedza, viņš pārcēlās uz opālu raktuvēm Kūberpedijas pilsētiņā, aprecējās un iekārtoja majokli raktuvju alā, kuru nodēvēja par “Krokodila ligsdu”. Arvīds Blūmentāls mira 2006. gada 13. oktobrī. Viņa dzīves laikā par viņu uzņēma vairākas dokumentālās filmas, viņa mājās – “Krokodila ligzdā” tika uzņemta filma Mad Max Beyond Thunderdome, bet viņš pats kļuva par dzīvu leģendu.

Padomju partizānu vienība izveidojā 1944. gada 30. septembrī, kad Mazirbes apkārtnē izvietotā vācu 283. policijas bataljona 19 karavīri Vladimira Semjonova vadībaā ar ieročiem dezertēja. Bataljons bija izveidots 1943. gadā no Latgales novada brīvprātīgajiem un piedalījās vācu okupācijas varas pretpartizāņu operācijās Latvijas un Baltkrievijas teritorijā.

Vienība saucās sava komandiera vārdā “Semjonova vienība” un tikai kara noslēgumā pieņēma “Sarkanās Bultas” nosaukumu, ko jau pēc 2. pasaules kara izplatīja padomju propaganda. Līdz 1944. gada decembrim vienībā bija 300 – 400 partizāni. Lielākā daļa tie bija izbēgušie Sarkanās armijas karagūsteņi, bijušie leģionāri, tajā skaitā pēc ģenerāļa Kureļa grupas iznīcināšanas palikušie cīnītāji. Lai Kurzemē šajā laikā darbojās daudzas Sarkanās armijas izlūku grupas, tās izvairījās no ciešas sadarbības, jo partizānu vienības komandiera un tās pamatkodola darbība vācu policijas rindās bija pārāk aizdomīga. “Sarkanās Bultas” darbība bija salīdzinoši maz organizētā un vairāk vērsta uz kara beigu sagaidīšanu. Savas darbības laikā tā izvērsa plašu vietējo iedzīvotāju terorizēšanu.

“Sarkanās Bultas” pirmais komandieris Vladimirs Semjonovs, 1944. gada 10. decembra naktī,ceļoties pāri uzplūdušajai Abavas upei noslīka. Viņa līķi atrada tikai 1945. gada pavasarī un apglabāja. 1961. gadā viņu pārapbedīja Kuldīgā.

Piemineklis atrodas vieta, kur atradās “Sarkanās Bultas” un citu apkārtnes partizānu nometne (apmēram 50 – 70 cilvēki), kuru 1945. gada 7. martā ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks.

Atrodas lielceļa P79 Ērgļi-Koknese labajā pusē 3 km no Ērgļiem, pretīm Brāļu kapiem.

Baltais krusts ir piemiņas zīme Otrā pasaules kara upuriem, tika uzstādīts Ērgļos 1995. gada 8. maijā, iesvētīts 30. jūlijā. Uz krusta piemiņas zīme ar uzrakstu "Kritušajiem karavīriem Otrajā pasaules karā".
1994.gadā tur bijusi kapu zīme ar uzrakstu “Pieminam kritušos”.

No "mutes-mutē" informācija vēsta par vācu armijas latviešu virsnieku apbedījumiem LTK, kas veikti uz nolīdzinātiem veciem zviedru apbedījumiem. Nekādi izpētes darbi nav veikti, līdz ar to nekādu dokumentālu apstiprinājumu nav.

Majora Jāņa Ozola komandētā 3. diviziona 7. baterijai ir uzstādīta piemiņas zīme autoceļa Rīga - Liepāja malā, Džūkstes pagastā, apmēram viena kilometra attālumā no Piemiņas vietas Kurzemes aiztāvjiem.

Trešās Kurzemes lielkaujas laikā no 1944. gada 23. decembra līdz 31. decembrm majora J. Ozola III divizions atsita ienaidnieka pārspēka uzbrukumus, novēršot frontes pārraušanu. Šajā kaujā majors J. Ozols izrāda personīgu varonību un komandiera spējas.

Jānis Ozols (1904-1947) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, kā arī nacionālais partizāns un padomju represiju upuris.

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.

Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luteriskās baznīcas dārzā1944. gada kauju laikā apglabāti Bauskas aizstāvji – latviešu karavīri. PSRS okupācijas gados šeit bija ierīkoti bērnudārza rotaļu laukumi. 1996. gada 9. novembrī baznīcas dārzā atklāts tēlnieka Mārtiņa Zaura veidots piemiņas akmens. Rupji apstrādātajā iesarkanajā laukakmenī zem latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Tev mūžam dzīvot Latvija! Bauskas aizstāvjiem 1944.” Piemiņas akmens uzstādīts pēc Latvijas Nacionālo Karavīru biedrības un organizācijas “Daugavas Vanagi” Bauskas nodaļas iniciatīvas. Finansiālu atbalstu tam sniedza arī Bauskas pilsētas un rajona pašvaldības. Blakus akmenim atrodas balti krāsots koka krusts zem kura šķērskoka piestiprināts sarkan-balti-sarkani krāsota leģionāru vairodziņa atveidojums, bet vēl zemāk iesārta granīta plāksne ar tekstu: “Šeit guldīti leģionāri varonīgie Bauskas aizstāvji 1944.28.VII – 1944.14.IX”

Piemiņas vieta 1944. gada jūlija-augusta Jelgavas aizstāvēšanas cīņu dalībniekiem pret otrreizējo padomju okupāciju  atklāta 1995. gada 8. maijā. Par godu šim notikumam notika dievkalpojums Jelgavas Sv. Annas evanģēliski luteriskā baznīcā un karogots gājiens cauri Jelgavai.  Piemiņas vietā slejas neregulāras formas granīta stēla, kurā iekalts krusts, kas pāraug zobena smailē. Tai blakus pa kreisi guleniski novietots nošķeltas paralēlskaldņa formas granīta bluķis ar tekstu “Jelgavas aizstāvjiem 1944.28.VII-8.VIII”.

Karadarbība Jelgavā sākās pēc tam, kad PSRS karaspēks 1944. gada 27. jūlijā ieņēma Šauļus Lietuvā un turpināja uzbrukumu ziemeļu virzienā. Cenšoties atvairīt Sarkano armiju, jaunieceltais Jelgavas kara komandants ģenerālleitnants Johans Flugbeils pasludināja to par “pilsētu-cietoksni”, kā aizsardzībai bija jāizmanto visi pieejamie spēki. Sākotnēji Jelgavas aizstāvju kodolu veidoja vien 15. latviešu Ieroču SS divīzijas apmācības un rezerves brigādes karavīri pulkveža-leitnanta Hermaņa Jurko vadībā un dažas nelielas vācu vienības. 27. jūlija pēcpusdienā padomju 3. gaisa armija sāka Jelgavas bombardēšanu, uzbrūkot ne vien militāri stratēģiskiem objektiem pilsētā un tās pievārtē – dzelzceļa stacijai un ceļiem, bet aizdedzinot arī daļu no dzīvojamās apbūves. Pilsētas ēkas un civiliedzīvotāji cieta no reaktīvo raķešu sistēmu “Katjušu”, lielgabalu un mīnmetēju uguns, ko viena pret otru raidīja abas karojošās puses.

28. jūlijā uzbrukumu pilsētas dienvidu nomalei sāka padomju 3. gvardes mehanizētā korpusa vienības, bet panākumus neguva. 30. jūlijā rītā uzbrukumu pastiprināja 51. armijas 279. un 347. strēlnieku divīzijas. Kaut arī nākamajā dienā Maskavas radio jau ziņoja par pilsētas ieņemšanu, PSRS karaspēkam ar papildspēkiem bija izdevies ielauzties pilsētas centrā, bet ne ieņemt to pilnībā. Sarkanās armijas neieņemts bija palicis Lielupes labais krasts un nocietināts placdarms pie Driksas tilta. Sīvas kaujas norisinājās arī Jelgavas pilī, kas augusta sākumā nonāca padomju spēku kontrolē. Sarkanarmieši ievilka pilī lielgabalus un pa tās logiem apšaudīja vācu un latviešu karavīru pozīcijas uz Kalnciema ceļa. Sekoja vācu smagās artilērijas pretuguns, kas pili pamatīgi nopostīja. 4. augustā, saņemot papildspēkus no Rīgas, Jelgavas aizstāvjiem uz laiku izdevās pārņemt kontroli pār pilsētu. Tomēr padomju karaspēka masīvais trieciens piespieda vācu un latviešu karavīrus pēc trim dienām Jelgavu atstāt.