Latviešu leģionāri

Pēc Vācijas bruņoto spēku ofensīvas apsīkuma Austrumu frontē un sakāves pie Staļingradas 1942./1943. gada ziemā vāciešiem radās nepieciešamība veidot militāras vienības no okupēto Eiropas valstu iedzīvotājiem. 1943. gada 23. janvārī Ā. Hitlers mutiski atļāva H. Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Ā. Hitlera rakstiskā pavēle par leģiona formēšanu sekoja 1943. Gada 10. februārī un skanēja šādi: “Pavēlu izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita.”

No 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā norisinājās vairākas mobilizācijas akcijas. Un līdz ar totālās mobilizācijas izsludināšanu 1944. gada jūlijā tai tika pakļauti visi 1906.–1928. gadā dzimušie vīrieši. Mobilizācija leģionā notika arī 1944. gada septembrī un oktobrī Kurzemē. Sākotnēji bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas bija līdz pat sešiem mēnešiem ieslodzījumā. 1943. gada 24. novembrī tika nodibināta Sevišķā kara tiesu, paredzot arī nāvessoda piespriešanu, bet 1944. gada vasarā Berlīnē pieņemtais lēmums paredzēja, ka ikvienu personu, kura nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, var nošaut. Īstu brīvprātīgo leģionā bija samērā maz un to īpatsvars nepārsniedza 15–20%. Tomēr konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru savu atrašanos leģionā saprata kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Sākotnēji 15. un 19. latviešu SS brīvprātīgo divīzijas cīnījās Krievijā, bet 1944. gada jūlijā ar smagām kaujām atkāpās uz Latviju. 19. latviešu divīzija turpināja cīņas Vidzemē un kara beigās – Kurzemē, savukārt 15. latviešu divīzijas vienības, kas bija cietušas lielākus zaudējumus, nosūtīja pārformēšanai uz Vāciju, kur tās aizvadīja cīņas līdz pat 1945. gada maijam. Leģiona 15. un 19. divīziju komandieri bija vācieši, un divīziju štābi sastāvēja no vācu virsniekiem. Leģiona augstākais latviešu virsnieks bija Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis, kura tiesības tomēr bija stipri ierobežotas. Kopumā Vācijas bruņoto spēku rindās Otrajā pasaules karā cīnījās ap 110 000–115 000 latviešu karavīru, apmēram 30 000–50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Pēc Otrā pasaules kara notikušais starptautiskais Nirnbergas tiesas process 1946. gadā pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus atzīstot, ka tas attiecināms uz "personām, kas piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos", ko var attiecināt uz lielāko daļu latviešu leģionāru. Līdz piecdesmito gadu sākumam daudzi bijušie leģionāri izceļoja no Vācijas uz Lielbritāniju, Austrāliju, ASV, Kanādu un citām pasaules valstīm.

 

 

21LatviešuleģionāriKurzemascietoksnī1945Latvi.jpg
66LatviešuleģionāruBrāļukapipieRoznēnuozola20.jpg
71LatviešuleģionāriapmācībāsPaplaka1944gadava.jpg
7277Latviešuleģionārs1943LatvijasKaramuzejs.jpg
Papildus izziņas avoti

Neiburgs, U. (Latvijas Okupācijas muzejs) 2017. Latviešu leģions un 16. Marts. Pieejams: http://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/latviesu-legions-un-16-marts-356/ [skatīts [06.05.2021].

Saistītie objekti

Latviešu leģionāru Brāļu kapi Morē

Atrodas 3 km attālumā no Jūdažiem Mores virzienā, autoceļa Jūdažu – Nītaures malā.

Brāļu kapos apglabāti 117 Latviešu leģiona karavīri, kuri krituši Mores kaujās 1944. gadā. Kapsētas izveide sākās 1988. gadā, kad latviešu leģionāri iekopa zīmīgu vietu kritušo biedru piemiņai. Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas bija iespēja pārapbedīt kritušos karavīrus, kuri Vācijas armijas uniformā cīnījās par Latviju pret Sarkano armiju.

Latviešu leģions ir viens no pretrunīgākajiem Latvijas vēstures tematiem, kas ilgstoši pakļauts Padomju okupācijas režīma propagandas ietekmei. Pēc 2. pasaules kara Latvija nokļuva Padomju Savienības sastāvā. Daudzi latviešu leģionāri bija kaujās krituši, deportēti, atradās trimdā ārpus Latvijas vai tika pilnībā izstumti no „padomju sabiedrības”. Vācijas armijas, tostarp, leģionāru kapsētas tika iznīcinātas. Nereti virs tām tika uzbūvētas cūku fermas, sporta laukumi vai dzīvojamie rajoni. Latviešu karavīru sabiedrība bija viena no latviskās identitātes uzturētājiem visu okupācijas laiku un aktīvi iesaistījās Latvijas valsts atjaunošanā.

Mūsdienās var aplūkot karavīru kapsētu. Morē atrodas Mores kauju muzejs un piemiņas parks.

 

Piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Latviešu leģionāru un Neatkarības karā kritušo apbedījumi

Atrodas Cesvaines Ķinderu kapos. 

Apskatāms 1997. gada jūnijā brāļu kapos atklāts granīta piemiņas akmens latviešu leģionāriem un atrodami un apskatāmi Neatakrības karā kritušo individuālie apbedījumi.

Pie kapsētas uzstādīts informācijas stends-shēma ar kritušo piemiņas un apbedījumu vietām:

1. Latviešu leģionāru brāļu kapi 1943.-1945.g.
2. Jēkabs Markovs 08.02.1883-08.08.1917. 8.Valmieras latviešu pulka strelnieks
3. “Zaļo” partizānu komandiera Arvīds Alberts Strads 22.09.1894.-05.04.1919. Virsleitnants
4. Harijas Lēcons 18.03.1914.-19.01.2003. Kapteinis
5. Jānis Purēns 15.11.1887.-18.11.1918. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris.

Lestenes Brāļu kapi

Atrodas Tukuma novadā, Lestenē, līdzās baznīcai.

Brāļu kapu izveide Lestenē aizsākās 1998. gadā. Tā ir otra lielākā karavīru kapsēta Latvijā, kur vienkopus apglabāti vairāk nekā 1300 latviešu leģionāri. Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas bija iespēja no dažādām vietām pārapbedīt 2. pasaules karā kritušos latviešu karavīrus.

Latviešu leģions bija Vācijas armijas kaujas vienība, kas formēta galvenokārt no pretlikumīgi mobilizētiem Latvijas iedzīvotājiem. Karavīri savu atrašanos leģionā uztvēra kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neraugoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās un Vācija bija okupējusi Latviju. Cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, nebija. Latviešu leģionāri cīnījās pret Sarkano armiju, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Vācijas armijas rindās cīnījās ap 110 000–115 000 karavīru, apmēram 30 000–50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Mūsdienās Lestenē var aplūkot Brāļu kapus, kam līdzās atrodas Lestenes baznīca. Tā ir izcils baroka sakrālās mākslas piemērs. Senajā baznīcas krogā var iepazīties ar Latviešu leģiona vēsturei veltītu ekspozīciju. Brāļu kapu centrālo tēlu "Dzimtene - Māte - Latvija" veidojusi tēlniece Arta Dumpe. Netālu atrodas Lestenes muiža, kas pirms 2. pasaules kara piederēja Latvijas armijas ģenerālim Mārtiņam Hartmanim.

Ekskursijas Lestenes baznīcā var pieteikt pie Lestenes evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces Ingunas Kokinas, tālrunis +371 29993743.

Piemiņas vieta Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem pie Rumbām

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, 500 m no pagrieziena uz Lesteni Rīgas virzienā.

Piemiņas vieta izveidota 1991. gadā Rumbu māju tuvumā, kuru apkārtnē noritēja aktīva karadarbība. Tas ir veltījums “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem, kuri 2. pasaule karā cīnījās pret Sarkano armiju. Kaujas bija nozīmīgas, jo tās uz laiku apturēja Sarkanās armijas pilnīgu Latvijas okupāciju. Aptuveni 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrēja, izvairoties no Padomju režīma veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu karadarbību Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas cīņas Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Kurzemes cietoksnis beidza pastāvēt īsi pēc Vācijas kapitulācijas.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas un atpūtas vietu, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija populāra starp latviešu leģionāriem.

Piemineklis Ziemassvētku kauju piemiņai Pienavā

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, aptuveni kilometra attālumā aiz Pienavas Liepājas virzienā.

Piemiņas zīme ir uzstādīta vietā, kuras apkārtnē norisinājās Trešā Kurzemes lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas 1944.gadā. 2.pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas karadarbība Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Cīņās Kurzemē aktīvi piedalījās arī latviešu leģionāri.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas vietu. Apkārtnes klajie lauki bez senākās apbūves ir karadarbības liecinieki.

Mores kauju muzejs

Atrodas Morē, ceļa V319 malā, Kalna Kaņēnos.

Mores muzejs un piemiņas parks ir pašiniciatīvas ceļā tapis tūrisma objekts, kuru līdzveidojuši Latviešu leģiona karavīri - Mores kauju dalībnieki. Muzejs ir par 2.pasaules kara notikumiem Morē 1944. gada septembrī un novadpētniecību.  

Karadarbība Mores apvidū bija tikai daļa no vērienīga Sarkanās armijas Baltijas uzbrukuma operācijas, kur kopumā iesaistīja 900 000 karavīrus un milzīgus kara tehnikas resursus. Mores apkārtnē atradās daļa no Vācijas armijas nocietinājumu sistēmas, kur latviešu leģionāri atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumu izlauzties līdz Rīgai. Tas ļāva Vācijas armijai izvest spēkus no Igaunijas un izvairīties no sagrāves. Sarkanās armijas vadība uzskatīja, ka pretinieka pretestība pie Mores būs īslaicīga un spītīgi turpināja nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, ciešot lielus zaudējumus. Apvidus priekšrocībām un latviešu leģionāru kaujas spējām bija būtiska nozīme turpmākajā kara gaitā.

Mūsdienās šeit var aplūkot daudzveidīgas iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijas. Morē atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Sarkanās armijas karavīru kapsēta. Apskatāms kauju piemiņas parks, kurā redzami ierakumi, zemnīcas un kauju vietas.

 

Sarkanās armijas karavīru kapsēta Morē

Atrodas Morē, autoceļa Jūdaži – Nītaure malā virzienā uz Mores kauju muzeju.

Kapsēta ir izveidota Padomju okupācijas laikā pēc 2. pasaules kara, kad tur pārapbedīja 1944. gadā Mores kaujās kritušos Sarkanās armijas karavīrus. Kapsētā norādīta informācija par 1075 apglabātajiem. Visticamāk, dati nesakristu ar kaujās kritušo un  reāli apglabāto skaitu. Mores kauju vēsture ir spilgts piemērs Padomju Savienības attieksmei nerēķinoties ar  savu karavīru dzīvībām.

Vairums Sarkanās armijas kapsētu izveidotas pēc kara, kad īpašas cilvēku grupas veica karavīru mirstīgo atlieku pārapbedīšanu. Tas bija grūts un ļoti nepatīkams darbs. Vāja organizācija un zema motivācija radīja virkni kļūdu, piemēram, pārabedīto uzskaitē. Joprojām ir problemātiski noskaidrot patiesos Sarkanās armijas zaudējumus cīņā pret Vācijas armijas latviešu leģionāru vienībām Mores apkārtnē. Diemžēl, Sarkanās armijas kritušo skaits precīzi nav zināms. Vēsturniekiem nav pieejami visu Mores kaujās iesaistīto vienību dokumenti.

Mūsdienās var aplūkot kapsētas teritoriju. Morē atrodas arī kauju piemiņas parks un Mores kauju muzejs.

 

Kurzemes cietokšņa muzejs Zantē

Atrodas Tukuma novada Zantes pagastā.

Kurzemes cietokšņa muzejs ir bagātīgi veidota privātkolekcija, kas pašiniciatīvas ceļā tapusi par tūrisma objektu. Ekspozīciju saturs orientēts uz Latvijas militārās vēstures tēmām, kā arī novadpētniecību. Galvenā uzmanība veltīta 2. pasaules karam, kad Kurzemē notika karadarbība.

Kurzemes cietoksnis un Kurzemes katls – visbiežāk sastopamie apzīmējumi, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam starp Vācijas un Sarkano armiju. Cīņas jeb “Kurzemes lielkaujas” bija ievērojamas ar to, ka daļēji izolētā teritorijā Vācijas armija atvairīja vērienīgus Sarkanās armijas uzbrukumus laikā, kad Berlīne bija Sabiedroto armiju ieņemta un Vācija bija kapitulējusi.

Īpaši izceļamas ir Latviešu leģiona vienības, kas bija vienas no labākajām kaujas vienībām Kurzemē. Viņi ticēja, ka cīņas dos iespēju tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju izvairīties no Sarkanās armijas noziegumiem pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība nesa upurus un izdzēsa nozīmīgas, kultūrvēsturiskas vērtības. Ilgi pēc kara beigām Kurzeme bija pārpildīta ar kara lieciniekiem - karavīru kapiem, iznīcinātas tehnikas paliekām, bruņojumu un agrākajiem ierakumiem.

Mūsdienās var iepazīties ar daudzveidīgām iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijām vietā, kas ir bijusi daļa no Kurzemes cietokšņa cīņu vēstures.

 

Lestenes brāļu kapu piemiņas istaba un bunkura ekspozīcija

Atrodas Tukuma novadā, Lestenē iepretim Lestenes baznīcai.

Piemiņas izstāde ir jauns tūrisma objekts, kas tapis pašiniciatīvas ceļā, lai izglītotu par 2. pasaules kara notikumiem “Kurzemes cietoksnī”. Ekspozīcijas galvenā uzmanība ir veltīta 3. Kurzemes lielkaujai jeb Ziemassvētku kaujām. Tas ir viens no dramatiskākajiem un interesantākajiem Eiropas militārās vēstures notikumiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas karadarbība Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. 3. Kurzemes lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas norisinājās no 21. līdz 31. decembrim, kur aktīvi piedalījās arī latviešu leģionāri.

Mūsdienās var aplūkot izstādi, kas iekārtota Lestenes baznīcas vecajā krogā. Ekā ar ieeju no pagalma puses, Latviešu Virsnieku apvienības vīri kapteiņa Jāņa Slaidiņa vadībā ierīkoja zemzemes bunkuru, kādi reiz ierakumos tika būvēti, piemēram, pirms Ziemassvētku kaujām. Bunkurā atrodas pašu taisīta krāsns no vācu benzīna mucas, lāvas, 3 manekeni, kas ieģērbti leģionāru formās, autentiski ieroči un sadzīves priekšmeti.

Līdzās atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Lestenes baznīca, kurā savulaik bija ievainoto leģionāru lazarete.

Ekskursijas Lestenes baznīcā var pieteikt pie Lestenes evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces Ingunas Kokinas, tālrunis +371 29993743 (ieeja par ziedojumiem).

Iespējams pieteikt pārgājienus pa kauju norises vietām ar Latvijas Virsnieku apvienības kapteini Jāni Slaidiņu, tālr.: +371 26522079.

Piemineklis pretošanās kustības dalībniekiem Stompakos

Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.

Redzama piemiņas zīme.

Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.

"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.

Piemiņas zīme Arvīdam Blūmentālam "Krokodils"

Piemiņas zīme "Krokodils" atrodas Dundagā, Talsu un Ernesta Dinsberga ielu krustojumā.

O. Skaraiņa betona skulptūra veidota 1995.gadā un veltīta Dundagas stiprajiem vīriem, un atgādinājums par bijušā dundadznieka Arvīda Blūmentāla - lielā dēkaiņa un krokodilu mednieka - piedzīvojumiem tālajā Austrālijā.

Divu tonnu smagā krokodila skulptūra ir Latvijas goda konsula Čikāgā Norberta Klaucēna dāvinājums Dundagai.

Saistītie stāsti

Kaujas Kurzemes cietoksnī pie Lestenes

Teicējs apraksta savus iespaidus par kaujām Lestenes apkārtnē un Latviešu 19. divīzijas nozīmi cīņās.

Latviešu leģiona 42. pulka rotas komandiera Vernera Preijera atmiņas par Kurzemes kaujām.

Kurzemes cietoksnis izveidojās pēc Rīgas krišanas 1944. gada 13.oktobrī un krievu izlaušanās līdz Klaipēdai 10.oktobrī, tā pārtraucot satiksmi ar Vāciju pa zemes ceļu.

Neatzītie karavīri. Kaujas virsnieka stāsts.

Mores kauja ir Otrā pasaules kara beigu posma epizode, kam bija liela nozīme turpmākajā kara gaitā Latvijas teritorijā. Ar Mores kauju tiek apzīmēta 1944. gadā no 25. septembra līdz 5. oktobrim notikušā karadarbība Siguldas aizsardzības līnijā Mores pagasta teritorijā. Siguldas aizsardzības līnijas ierakumos, apmēram 12 km garumā Latviešu leģiona 19. divīzijas karavīri, izcīnot smagas kaujas ar 10 līdz 15-kārtīgu pretinieka pārspēku 10 dienas, aizturēja Sarkanās / Padomju armijas vienību virzību uz Rīgu.