Latviešu leģionāri

Latviešu leģionāri apmācībās Paplakā 1944.gada vasarā. Avots: Latvijas kara muzejs.

Pēc Vācijas bruņoto spēku ofensīvas apsīkuma Austrumu frontē un sakāves pie Staļingradas 1942./1943. gada ziemā vāciešiem radās nepieciešamība veidot militāras vienības no okupēto Eiropas valstu iedzīvotājiem. 1943. gada 23. janvārī Ā. Hitlers mutiski atļāva H. Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Ā. Hitlera rakstiskā pavēle par leģiona formēšanu sekoja 1943. Gada 10. februārī un skanēja šādi: “Pavēlu izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita.”

No 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā norisinājās vairākas mobilizācijas akcijas. Un līdz ar totālās mobilizācijas izsludināšanu 1944. gada jūlijā tai tika pakļauti visi 1906.–1928. gadā dzimušie vīrieši. Mobilizācija leģionā notika arī 1944. gada septembrī un oktobrī Kurzemē. Sākotnēji bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas bija līdz pat sešiem mēnešiem ieslodzījumā. 1943. gada 24. novembrī tika nodibināta Sevišķā kara tiesu, paredzot arī nāvessoda piespriešanu, bet 1944. gada vasarā Berlīnē pieņemtais lēmums paredzēja, ka ikvienu personu, kura nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, var nošaut. Īstu brīvprātīgo leģionā bija samērā maz un to īpatsvars nepārsniedza 15–20%. Tomēr konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru savu atrašanos leģionā saprata kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Sākotnēji 15. un 19. latviešu SS brīvprātīgo divīzijas cīnījās Krievijā, bet 1944. gada jūlijā ar smagām kaujām atkāpās uz Latviju. 19. latviešu divīzija turpināja cīņas Vidzemē un kara beigās – Kurzemē, savukārt 15. latviešu divīzijas vienības, kas bija cietušas lielākus zaudējumus, nosūtīja pārformēšanai uz Vāciju, kur tās aizvadīja cīņas līdz pat 1945. gada maijam. Leģiona 15. un 19. divīziju komandieri bija vācieši, un divīziju štābi sastāvēja no vācu virsniekiem. Leģiona augstākais latviešu virsnieks bija Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis, kura tiesības tomēr bija stipri ierobežotas. Kopumā Vācijas bruņoto spēku rindās Otrajā pasaules karā cīnījās ap 110 000–115 000 latviešu karavīru, apmēram 30 000–50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Pēc Otrā pasaules kara notikušais starptautiskais Nirnbergas tiesas process 1946. gadā pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus atzīstot, ka tas attiecināms uz "personām, kas piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos", ko var attiecināt uz lielāko daļu latviešu leģionāru. Līdz piecdesmito gadu sākumam daudzi bijušie leģionāri izceļoja no Vācijas uz Lielbritāniju, Austrāliju, ASV, Kanādu un citām pasaules valstīm.

 

 

21LatviešuleģionāriKurzemascietoksnī1945Latvi.jpg
66LatviešuleģionāruBrāļukapipieRoznēnuozola20.jpg
71LatviešuleģionāriapmācībāsPaplaka1944gadava.jpg
7277Latviešuleģionārs1943LatvijasKaramuzejs.jpg
Papildus izziņas avoti

Neiburgs, U. (Latvijas Okupācijas muzejs) 2017. Latviešu leģions un 16. Marts. Pieejams: http://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/latviesu-legions-un-16-marts-356/ [skatīts [06.05.2021].

Jūsu komentāri

Vai tiešām šis apgalvojums atbilst patiesībai "Otrajā pasaules karā cīnījās ap 110 000–115 000 latviešu karavīru, apmēram 30 000–50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos."? Man grūti noticēt, ka vācu armijā latviešu karavīrs cieta lielākus zaudējumus, kā Sarkanajā armijā. 50 000 kritušie tas nozīmē, ka gandrīz katrs otrais ir kritis. Vēl varētu pieņemt, ka kritušo un ievainoto kopējais skaits ir 50 000, bet ka tikai kritušo? Ar cieņu, Agris Purviņš

Agris Purviņš
2023. gada 21. janv. 10:44:25

Labdien. Paldies par komentāru. Šajā lapā cenšamies informāciju balstīt uz konkrētiem avotiem, pētījumiem, atmiņām, kā arī šajā gadījumā ir norādīts konkrēts avots, no kura ir sagatavota minētā informācija. Ja Jums ir pieejami citi skaitļi un fakti vai cilvēku atmiņu stāsti par minēto tēmu, lūdzu dalieties ar mums šajā informācijā, norādot avotu. Cieņā:

Lauku ceļotājs
2023. gada 24. janv. 10:24:43

Sveiki, kā vai kur uzzināt, ko kāds izdarīja WW2? Vai viņš bija karavīrs vai latviešu leģionārs vai kas cits? Tolaik dzīvoju Rīgā.

 
F. Bohrer
2023. gada 18. apr. 19:12:53

Seeking info Vilis Irbe ay be fallen

 
E;mars Dirikis
2023. gada 28. apr. 01:32:12

Es nerunāju latviski, tāpēc piedodiet, ja ir kāds nepareizs tulkojums. Labdien, Agris Purviņš, adresējot jūsu komentāru. Taču es ar pārliecību uzskatu, ka Latviešu leģionā bija ap 100 000 karavīru. Es neesmu pārliecināts par upuriem. Pats latviešu leģions nesastāv tikai no 15. un 19. SS-Waffen grenadieru divīzijas. Iekļauts bija Flaka bataljons vai brigāde, ja pareizi atceros, kā arī latvieši Luftwaffe, kas pildīja pilotu pienākumus un pilotu zemes apkalpi. (Luftwaffen-Legion Lettland) Bez tam Latviešu leģionā būtu arī palīgstrādnieki un policijas vienības, kas kopā varētu veidot visus latviešus. Vieni leģionu definē tikai kā divas SS vienības, citi definē kā visus latviešu spēkus Vācijas armijā. Pagaidām avotam man nav pieejams, bet apmēram pēc nedēļas vai divām es sniegšu un sniegšu informāciju par pārējām vienībām, taču jūtos pārliecināts, ka piekritīšu par Latvijas karaspēka skaitu Vācijas armijā Vērmahtā vai SS

 
Jitt
2023. gada 14. jūn. 22:51:18

labdien! Vai kādam ir kas sakāms,vai kādam ir informācija? Būšu pateicīgs! meklēju ziņas par Ati Šnēbergu! Lūdzu, ja kādam ir idejas, kur vēl meklēt. vai kādas ziņas... Šnēbergs Atis - dzimis 08.12.1922. Ilūkstes apr. Lauceses pag. - mobilizēts 26.06.1943 - pirmā dienesta vienība - Latviešu leģiona 2. brigādes 1. kājnieku pulka I bataljons - pirmā dienesta pakāpe – kareivis - 10.08.1943 nosūtīts uz instruktoru kursiem - 07.10.1943 ieskaitīts 2. brigādes motociklu vadā - 01.01.1944 paaugstināts par dižkareivi - 05.01.1944 nosūtīts uz virsnieku kursiem Bad Telcā Vācijā - 01.05.1944 paaugstināts par goda seržantu - 30.09.1944 ieskaitīts 19. divīzijas 42. grenadieru pulka I bataljonā (tā pati vienība pirms kursiem) - 17.10.1944 ievainots galvā - 10.11.1944 nosūtīts uz 15. divīzijas Rezerves brigādes Veselības atgriešanas rotu - 14.11.1944 no rotas izslēgts (miris?) - 21.12.1944 paaugstināts par leitnantu

 
imisopis
2023. gada 5. dec. 11:34:25

Saistītie objekti

Latviešu leģionāru Brāļu kapi Morē

Atrodas 3 km attālumā no Jūdažiem Mores virzienā, autoceļa Jūdažu – Nītaures malā.

Brāļu kapos apglabāti 117 Latviešu leģiona karavīri, kuri krituši Mores kaujās 1944. gadā. Kapsētas izveide sākās 1988. gadā, kad latviešu leģionāri iekopa zīmīgu vietu kritušo biedru piemiņai. Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas bija iespēja pārapbedīt kritušos karavīrus, kuri Vācijas armijas uniformā cīnījās par Latviju pret Sarkano armiju.

Latviešu leģions ir viens no pretrunīgākajiem Latvijas vēstures tematiem, kas ilgstoši pakļauts Padomju okupācijas režīma propagandas ietekmei. Pēc 2. pasaules kara Latvija nokļuva Padomju Savienības sastāvā. Daudzi latviešu leģionāri bija kaujās krituši, deportēti, atradās trimdā ārpus Latvijas vai tika pilnībā izstumti no „padomju sabiedrības”. Vācijas armijas, tostarp, leģionāru kapsētas tika iznīcinātas. Nereti virs tām tika uzbūvētas cūku fermas, sporta laukumi vai dzīvojamie rajoni. Latviešu karavīru sabiedrība bija viena no latviskās identitātes uzturētājiem visu okupācijas laiku un aktīvi iesaistījās Latvijas valsts atjaunošanā.

Mūsdienās var aplūkot karavīru kapsētu. Morē atrodas Mores kauju muzejs un piemiņas parks.

 

Piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Latviešu leģionāru un Neatkarības karā kritušo apbedījumi

Atrodas Cesvaines Ķinderu kapos. 

Apskatāms 1997. gada jūnijā brāļu kapos atklāts granīta piemiņas akmens latviešu leģionāriem un atrodami un apskatāmi Neatakrības karā kritušo individuālie apbedījumi.

Pie kapsētas uzstādīts informācijas stends-shēma ar kritušo piemiņas un apbedījumu vietām:

1. Latviešu leģionāru brāļu kapi 1943.-1945.g.
2. Jēkabs Markovs 08.02.1883-08.08.1917. 8.Valmieras latviešu pulka strelnieks
3. “Zaļo” partizānu komandiera Arvīds Alberts Strads 22.09.1894.-05.04.1919. Virsleitnants
4. Harijas Lēcons 18.03.1914.-19.01.2003. Kapteinis
5. Jānis Purēns 15.11.1887.-18.11.1918. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris.

Lestenes Brāļu kapi

Atrodas Tukuma novadā, Lestenē, līdzās baznīcai.

Brāļu kapu izveide Lestenē aizsākās 1998. gadā. Tā ir otra lielākā karavīru kapsēta Latvijā, kur vienkopus apglabāti vairāk nekā 1300 latviešu leģionāri. Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas bija iespēja no dažādām vietām pārapbedīt 2. pasaules karā kritušos latviešu karavīrus.

Latviešu leģions bija Vācijas armijas kaujas vienība, kas formēta galvenokārt no pretlikumīgi mobilizētiem Latvijas iedzīvotājiem. Karavīri savu atrašanos leģionā uztvēra kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neraugoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās un Vācija bija okupējusi Latviju. Cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, nebija. Latviešu leģionāri cīnījās pret Sarkano armiju, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Vācijas armijas rindās cīnījās ap 110 000–115 000 karavīru, apmēram 30 000–50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Mūsdienās Lestenē var aplūkot Brāļu kapus, kam līdzās atrodas Lestenes baznīca. Tā ir izcils baroka sakrālās mākslas piemērs. Senajā baznīcas krogā var iepazīties ar Latviešu leģiona vēsturei veltītu ekspozīciju. Brāļu kapu centrālo tēlu "Dzimtene - Māte - Latvija" veidojusi tēlniece Arta Dumpe. Netālu atrodas Lestenes muiža, kas pirms 2. pasaules kara piederēja Latvijas armijas ģenerālim Mārtiņam Hartmanim.

Ekskursijas Lestenes baznīcā var pieteikt pie Lestenes evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces Ingunas Kokinas, tālrunis +371 29993743.

Piemiņas vieta Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem pie Rumbām

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, 500 m no pagrieziena uz Lesteni Rīgas virzienā.

Piemiņas vieta izveidota 1991. gadā Rumbu māju tuvumā, kuru apkārtnē noritēja aktīva karadarbība. Tas ir veltījums “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem, kuri 2. pasaule karā cīnījās pret Sarkano armiju. Kaujas bija nozīmīgas, jo tās uz laiku apturēja Sarkanās armijas pilnīgu Latvijas okupāciju. Aptuveni 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrēja, izvairoties no Padomju režīma veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu karadarbību Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas cīņas Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Kurzemes cietoksnis beidza pastāvēt īsi pēc Vācijas kapitulācijas.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas un atpūtas vietu, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija populāra starp latviešu leģionāriem.

Piemineklis Ziemassvētku kauju piemiņai Pienavā

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, aptuveni kilometra attālumā aiz Pienavas Liepājas virzienā.

Piemiņas zīme ir uzstādīta vietā, kuras apkārtnē norisinājās Trešā Kurzemes lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas 1944.gadā. 2.pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas karadarbība Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Cīņās Kurzemē aktīvi piedalījās arī latviešu leģionāri.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas vietu. Apkārtnes klajie lauki bez senākās apbūves ir karadarbības liecinieki.

Mores kauju muzejs

Atrodas Morē, ceļa V319 malā, Kalna Kaņēnos.

Mores muzejs un piemiņas parks ir pašiniciatīvas ceļā tapis tūrisma objekts, kuru līdzveidojuši Latviešu leģiona karavīri - Mores kauju dalībnieki. Muzejs ir par 2.pasaules kara notikumiem Morē 1944. gada septembrī un novadpētniecību.  

Karadarbība Mores apvidū bija tikai daļa no vērienīga Sarkanās armijas Baltijas uzbrukuma operācijas, kur kopumā iesaistīja 900 000 karavīrus un milzīgus kara tehnikas resursus. Mores apkārtnē atradās daļa no Vācijas armijas nocietinājumu sistēmas, kur latviešu leģionāri atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumu izlauzties līdz Rīgai. Tas ļāva Vācijas armijai izvest spēkus no Igaunijas un izvairīties no sagrāves. Sarkanās armijas vadība uzskatīja, ka pretinieka pretestība pie Mores būs īslaicīga un spītīgi turpināja nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, ciešot lielus zaudējumus. Apvidus priekšrocībām un latviešu leģionāru kaujas spējām bija būtiska nozīme turpmākajā kara gaitā.

Mūsdienās šeit var aplūkot daudzveidīgas iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijas. Morē atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Sarkanās armijas karavīru kapsēta. Apskatāms kauju piemiņas parks, kurā redzami ierakumi, zemnīcas un kauju vietas.

 

Sarkanās armijas karavīru kapsēta Morē

Atrodas Morē, autoceļa Jūdaži – Nītaure malā virzienā uz Mores kauju muzeju.

Kapsēta ir izveidota Padomju okupācijas laikā pēc 2. pasaules kara, kad tur pārapbedīja 1944. gadā Mores kaujās kritušos Sarkanās armijas karavīrus. Kapsētā norādīta informācija par 1075 apglabātajiem. Visticamāk, dati nesakristu ar kaujās kritušo un  reāli apglabāto skaitu. Mores kauju vēsture ir spilgts piemērs Padomju Savienības attieksmei nerēķinoties ar  savu karavīru dzīvībām.

Vairums Sarkanās armijas kapsētu izveidotas pēc kara, kad īpašas cilvēku grupas veica karavīru mirstīgo atlieku pārapbedīšanu. Tas bija grūts un ļoti nepatīkams darbs. Vāja organizācija un zema motivācija radīja virkni kļūdu, piemēram, pārabedīto uzskaitē. Joprojām ir problemātiski noskaidrot patiesos Sarkanās armijas zaudējumus cīņā pret Vācijas armijas latviešu leģionāru vienībām Mores apkārtnē. Diemžēl, Sarkanās armijas kritušo skaits precīzi nav zināms. Vēsturniekiem nav pieejami visu Mores kaujās iesaistīto vienību dokumenti.

Mūsdienās var aplūkot kapsētas teritoriju. Morē atrodas arī kauju piemiņas parks un Mores kauju muzejs.

 

Kurzemes cietokšņa muzejs Zantē

Atrodas Tukuma novada Zantes pagastā.

Kurzemes cietokšņa muzejs ir bagātīgi veidota privātkolekcija, kas pašiniciatīvas ceļā tapusi par tūrisma objektu. Ekspozīciju saturs orientēts uz Latvijas militārās vēstures tēmām, kā arī novadpētniecību. Galvenā uzmanība veltīta 2. pasaules karam, kad Kurzemē notika karadarbība.

Kurzemes cietoksnis un Kurzemes katls – visbiežāk sastopamie apzīmējumi, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam starp Vācijas un Sarkano armiju. Cīņas jeb “Kurzemes lielkaujas” bija ievērojamas ar to, ka daļēji izolētā teritorijā Vācijas armija atvairīja vērienīgus Sarkanās armijas uzbrukumus laikā, kad Berlīne bija Sabiedroto armiju ieņemta un Vācija bija kapitulējusi.

Īpaši izceļamas ir Latviešu leģiona vienības, kas bija vienas no labākajām kaujas vienībām Kurzemē. Viņi ticēja, ka cīņas dos iespēju tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju izvairīties no Sarkanās armijas noziegumiem pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība nesa upurus un izdzēsa nozīmīgas, kultūrvēsturiskas vērtības. Ilgi pēc kara beigām Kurzeme bija pārpildīta ar kara lieciniekiem - karavīru kapiem, iznīcinātas tehnikas paliekām, bruņojumu un agrākajiem ierakumiem.

Mūsdienās var iepazīties ar daudzveidīgām iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijām vietā, kas ir bijusi daļa no Kurzemes cietokšņa cīņu vēstures.

 

Lestenes brāļu kapu piemiņas istaba un bunkura ekspozīcija

Atrodas Tukuma novadā, Lestenē iepretim Lestenes baznīcai.

Piemiņas izstāde ir jauns tūrisma objekts, kas tapis pašiniciatīvas ceļā, lai izglītotu par 2. pasaules kara notikumiem “Kurzemes cietoksnī”. Ekspozīcijas galvenā uzmanība ir veltīta 3. Kurzemes lielkaujai jeb Ziemassvētku kaujām. Tas ir viens no dramatiskākajiem un interesantākajiem Eiropas militārās vēstures notikumiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas karadarbība Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. 3. Kurzemes lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas norisinājās no 21. līdz 31. decembrim, kur aktīvi piedalījās arī latviešu leģionāri.

Mūsdienās var aplūkot izstādi, kas iekārtota Lestenes baznīcas vecajā krogā. Ekā ar ieeju no pagalma puses, Latviešu Virsnieku apvienības vīri kapteiņa Jāņa Slaidiņa vadībā ierīkoja zemzemes bunkuru, kādi reiz ierakumos tika būvēti, piemēram, pirms Ziemassvētku kaujām. Bunkurā atrodas pašu taisīta krāsns no vācu benzīna mucas, lāvas, 3 manekeni, kas ieģērbti leģionāru formās, autentiski ieroči un sadzīves priekšmeti.

Līdzās atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Lestenes baznīca, kurā savulaik bija ievainoto leģionāru lazarete.

Ekskursijas Lestenes baznīcā var pieteikt pie Lestenes evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces Ingunas Kokinas, tālrunis +371 29993743 (ieeja par ziedojumiem).

Iespējams pieteikt pārgājienus pa kauju norises vietām ar Latvijas Virsnieku apvienības kapteini Jāni Slaidiņu, tālr.: +371 26522079.

Piemineklis pretošanās kustības dalībniekiem Stompakos

Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.

Redzama piemiņas zīme.

Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.

"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.

Piemineklis Arvīdam Blūmentālam "Krokodils"

Piemineklis “Krokodils” atrodas Dundagā, Talsu un Ernesta Dinzberga ielu krustojumā. Divas tonnas smagais piemineklis Dundagā Arvīdam un citiem Kurzemes stiprajiem vīriem uzstādīts 1995. gadā. Tā tēlnieks ir Oļegs Skarainis. Turpat netālu – Dundagas pilī atrodas arī Arvīdam Blūmentālam veltīta ekspozīcija.

Uz akmeņu kaudzes dusošais “Krokodils” vēsta par kāda dundadznieka tālo ceļu laikā pēc Otrā pasaules kara un piepešu pasaules slavu kļustot par vienu no modernās pasaules piedzīvojumu meklētāju prototipiem. Kad 1986. gadā uz kino ekrāniem parādījās filma “Krokodils Dendijs” (Crocodile Dundee), tā ātri ieguva populatitāti visā pasaulē. Ļaudīm sākot interesēties par filmas sižetā attēlotajiem personāžiem, kļuva skaidrs, ka tik kolorītas personas nevar būt izdomātas! Pavisam drīz noskaidrojās, ka galvenā varoņa prototips noskatīts Austrālijā – un tas ir austrāliešu mednieks Rodnijs Ansels vai arī  - latviešu dēkainis Arvīds Blūmentāls.

Arvīds Blūmentāls dzimis 1925. gadā Dundagas pagasta Būdenu mājās. Otrā pasaules kara gados iestājās 25. Abavas policijas bataljonā – būvēja pozīcijas Liepājas ziemeļos un piedalījās pretpartizānu operācijās Ukrainā. Pēc bataljona iekļaušanas Latviešu leģionā, piedalījās kaujās tā sastāvā un guva vairākus ievainojumus. Kara beiogās nonāca Vācijā, kur pārbēga uz amerikāņu kontrolēto teritoriju. Pēc mācībām Altferfrādes lauksaimniecības skolā, 1947. gadā pieteicās dienesta, Franču ārzemnieku leģionā un piedalījās pirmajā Indoķīnas karā, pēc kā 1951. gadā pārcēlās uz dzīvi Austrālijā un Ziemeļkvīnslendas lietus mežos sāka nodarboties ar medībām. Viņš pats stāstīja, ka savas dzīves laikā nomedījis no 10 000 līdz 40 000 krokodīliem. Kad Austrālijas valdība šīs medības aizliedza, viņš pārcēlās uz opālu raktuvēm Kūberpedijas pilsētiņā, aprecējās un iekārtoja majokli raktuvju alā, kuru nodēvēja par “Krokodila ligsdu”. Arvīds Blūmentāls mira 2006. gada 13. oktobrī. Viņa dzīves laikā par viņu uzņēma vairākas dokumentālās filmas, viņa mājās – “Krokodila ligzdā” tika uzņemta filma Mad Max Beyond Thunderdome, bet viņš pats kļuva par dzīvu leģendu.

             

Padomju partizānu vienības “Sarkanā Bulta” piemiņas akmens

Padomju partizānu vienība izveidojā 1944. gada 30. septembrī, kad Mazirbes apkārtnē izvietotā vācu 283. policijas bataljona 19 karavīri Vladimira Semjonova vadībaā ar ieročiem dezertēja. Bataljons bija izveidots 1943. gadā no Latgales novada brīvprātīgajiem un piedalījās vācu okupācijas varas pretpartizāņu operācijās Latvijas un Baltkrievijas teritorijā.

Vienība saucās sava komandiera vārdā “Semjonova vienība” un tikai kara noslēgumā pieņēma “Sarkanās Bultas” nosaukumu, ko jau pēc 2. pasaules kara izplatīja padomju propaganda. Līdz 1944. gada decembrim vienībā bija 300 – 400 partizāni. Lielākā daļa tie bija izbēgušie Sarkanās armijas karagūsteņi, bijušie leģionāri, tajā skaitā pēc ģenerāļa Kureļa grupas iznīcināšanas palikušie cīnītāji. Lai Kurzemē šajā laikā darbojās daudzas Sarkanās armijas izlūku grupas, tās izvairījās no ciešas sadarbības, jo partizānu vienības komandiera un tās pamatkodola darbība vācu policijas rindās bija pārāk aizdomīga. “Sarkanās Bultas” darbība bija salīdzinoši maz organizētā un vairāk vērsta uz kara beigu sagaidīšanu. Savas darbības laikā tā izvērsa plašu vietējo iedzīvotāju terorizēšanu.

“Sarkanās Bultas” pirmais komandieris Vladimirs Semjonovs, 1944. gada 10. decembra naktī,ceļoties pāri uzplūdušajai Abavas upei noslīka. Viņa līķi atrada tikai 1945. gada pavasarī un apglabāja. 1961. gadā viņu pārapbedīja Kuldīgā.

Piemineklis atrodas vieta, kur atradās “Sarkanās Bultas” un citu apkārtnes partizānu nometne (apmēram 50 – 70 cilvēki), kuru 1945. gada 7. martā ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks.

Baltais krusts - piemiņas zīme kritušajiem karavīriem Otrajā pasaules karā

Atrodas lielceļa P79 Ērgļi-Koknese labajā pusē 3 km no Ērgļiem, pretīm Brāļu kapiem.

Baltais krusts ir piemiņas zīme Otrā pasaules kara upuriem, tika uzstādīts Ērgļos 1995. gada 8. maijā, iesvētīts 30. jūlijā. Uz krusta piemiņas zīme ar uzrakstu "Kritušajiem karavīriem Otrajā pasaules karā".
1994.gadā tur bijusi kapu zīme ar uzrakstu “Pieminam kritušos”.

No "mutes-mutē" informācija vēsta par vācu armijas latviešu virsnieku apbedījumiem LTK, kas veikti uz nolīdzinātiem veciem zviedru apbedījumiem. Nekādi izpētes darbi nav veikti, līdz ar to nekādu dokumentālu apstiprinājumu nav.

 

Piemiņas zīme kapteiņa J.Ozola artilērijas pulkam

Majora Jāņa Ozola komandētā 3. diviziona 7. baterijai ir uzstādīta piemiņas zīme autoceļa Rīga - Liepāja malā, Džūkstes pagastā, apmēram viena kilometra attālumā no Piemiņas vietas Kurzemes aiztāvjiem.

Trešās Kurzemes lielkaujas laikā no 1944. gada 23. decembra līdz 31. decembrm majora J. Ozola III divizions atsita ienaidnieka pārspēka uzbrukumus, novēršot frontes pārraušanu. Šajā kaujā majors J. Ozols izrāda personīgu varonību un komandiera spējas.

Jānis Ozols (1904-1947) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, kā arī nacionālais partizāns un padomju represiju upuris.

Saistītie stāsti

Kaujas Kurzemes cietoksnī pie Lestenes

Teicējs apraksta savus iespaidus par kaujām Lestenes apkārtnē un Latviešu 19. divīzijas nozīmi cīņās.

Latviešu leģiona 42. pulka rotas komandiera Vernera Preijera atmiņas par Kurzemes kaujām.

Kurzemes cietoksnis izveidojās pēc Rīgas krišanas 1944. gada 13.oktobrī un krievu izlaušanās līdz Klaipēdai 10.oktobrī, tā pārtraucot satiksmi ar Vāciju pa zemes ceļu.

Neatzītie karavīri. Kaujas virsnieka stāsts.

Mores kauja ir Otrā pasaules kara beigu posma epizode, kam bija liela nozīme turpmākajā kara gaitā Latvijas teritorijā. Ar Mores kauju tiek apzīmēta 1944. gadā no 25. septembra līdz 5. oktobrim notikušā karadarbība Siguldas aizsardzības līnijā Mores pagasta teritorijā. Siguldas aizsardzības līnijas ierakumos, apmēram 12 km garumā Latviešu leģiona 19. divīzijas karavīri, izcīnot smagas kaujas ar 10 līdz 15-kārtīgu pretinieka pārspēku 10 dienas, aizturēja Sarkanās / Padomju armijas vienību virzību uz Rīgu.

Tikšanās ar Arvīdu Blūmentālu – Krokodilu Hariju Kūberpedijā

Laikrakstā “Austrālijas Latvietis” publicēts raksts par tikšanos ar Arvīdu Blūmentālu viņa mājās Austrālijā. 

(Maza epizode no ceļojuma piezimēm Austrālijas centra un rietumu krasta braucienā kopā ar Aivaru un Benitu Brūniem.)

Kaujas pie Pilsblīdenes Roberta Ancāna atmiņās

Roberts Ancāns (1919. gada 11. novembris — 1982. gada 1. janvāris) bija Latviešu leģiona virsnieks, Dzelzs krusta Bruņinieku krusta kavalieris, kurš piedalījās kaujās pie Pilsblīdenes 1945.gada 16. un 17.martā. Sestā Kurzemes lielkauja turpinās jau ceturto dienu. Ancāns bija dienējis Pilsblīdenes apkārtnē un tādēļ labi pazina šīs vietas. Ancāna divīzija atkal tiek novirzīta kārtējo frontes pārrāvumu - 8km dziļu sarkanās armijas iebrukumu. Ancāns šajās kaujās tiek ievainots. 

19.artilērijas pulka kapteiņa Jāņa Ozola komandiera spējas Kurzemes 3.liekaujas laikā

Kapteinis Jānis Ozols bija latviešu virsnieks, 2.pasaules kara dalībnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, kura komandētais artilērijas divīzions novērsa frontes pārrāvumu Kurzemes 3.lielkaujas laikā.

Leģionāra Andreja Apsīša mantojums Remtes mežā

2.pasaules kara laika liecības Kurzemes mežos tiek atrastas ik pa laikam, jo kara relikviju un vēstures senlietu tīkotāji Kurzemes mežus un laukus ar metāldetektoriem apmeklē itin bieži. 2021.gada sākumā Saldus novada Remtes pusē mežā apraktā munīcijas kastē tika atrasti dažādi dokumenti, kas apliecināja piederību Latviešu leģiona 19. divīzijai, bet arī karavīra personīgās mantas. Tās zemē bija nogulējušas 76 gadus.

III./19.artilērijas pulka (2.latv.) kapteiņa Jāņa Ozola ziņojums par kaujām 1944.gada 24. un 25.decembrī

Diviziona komandieris kapteinis Jānis Ozols 27.12.1944. ziņojumā 15. (1.latv.) SS-art.pulka komandierim ziņo par 7., 8. un 9.baterijas ieroču zaudējumiem kaujās no 24-25.decembrim Zvejnieku - Dirbas rajonā

Alfrēds Riekstiņš - Bruņinieka krusta kavalieris

1945.gada sākumā Kurzemes cietoksnī joprojām notiek sīvas kaujas, kur vācu armijas rindās cīnās latvieši. Viens no tiem bija Alfrēds Riekstiņš 19.divīzijas satsāvā. Par drošsirdību Riekstiņu apbalvo ar Bruņinieku krustu un to pasniedz Remtes pilī.  Īsi pirms kapitulācijas viņš kļūst par leitnantu.