Vācu armijas divīzijas štāba pazemes bunkurs pie "Sirsniņu" mājām Pampāļos
Alfrēda Brūna stāsts par vāciešu štābu viņa dzimto māju pagalmā, pa kurieni nakts aizsegā vācu karavīrs vadājis Alfrēdu ar aizsietām acīm, nezinādams, ka šīs mājas ir viņa dzimtās un Alfrēds pazīst katru akmeni sētā arī ar aizsietām acīm
Bijušais Pampāļu skolas direktors (līdz 1959.g.) Alfrēds Brūns raksta 1961.gada februārī vēstuli savam pusbrālim Reinim Hartmanim uz Lielbritāniju. Reinis H. Pārrakstītās A.Brūna vēstules aizsūta savam dēlam uz Austrāliju. Laimīgas sagadīšanās dēļ klade ar pārrakstītām vēstulēm nonāk atpakaļ Pampāļos pie Artūra Hartmaņa, kam pieder iespaidīga privātkolekcija ar 2.pasaules kara artefaktiem, kas atrasti Pampāļu apkārtnē.
Pirmā vēstule no Alfrēda Brūna 1961.gada februārī.
[…] Tīri neticami, ka aizgājuši jau 16 gadi un 3 mēneši kopš “Sirsniņu” sētsvidus palika tukšs un kluss. […]
No visiem .. ļaudīm es paliku mūsu pusē pēdējais. Piecas nedēļas līdz 20.12.1944. paliku Pampāļu skolā viens pats. Mitinājos skolas pagrabiņā un gaidīju frontes pārejam. Daudz satriecošu, baigu, briesmu pilnu dienu pārdzīvoju šīnīs piecās nedēļās, kamēr skola atradās 1.ugunslīnijā. Skolu apraka gan mīnu metēji, gan šauteņu lodes raibināja sienas, gan tanka šāvieni, gan artilērija, gan lidmašīnu bumbas un tā piecas nedēļas vienā ellē.
Tas satrieca arī beidzot manus nervus.
Mani izveda pirms viesuļuguns un skolas nodedzināšanas 1944.gada 20.decembrī. 20., 23. un 24.decembrī skolu nodedzināju. Blāzmu redzēju no tālienes (Luķiem) divas naktis no vietas. Pēc tam biju bēgļos Kurzemes maisā līdz kapitulācijai maijā pie Ilzuma.
Kad mani izveda no skolas vācu karavīri. Man naktī atļāva iebraukt “Sirsniņās” pie divīzijas komandiera atļauju palikt Luķos.
Bija tumša nakts, kad kareivis mani veda aiz rokas par “Sirsniņu” sētvidu līkum līkumiem, pēc tam nokāpām dziļi pazemes bunkurā, kur bija gaišs un kur bija sapulcējušies kādi 10 augstākie virsnieki pie gara galda. Nabaga kareivis jau nevarēja zināt, cik pazīstama šī māja un tās sētsvidus, kā arī tumsā zināju katru vietu, kur mani vadāja.
Šī apakšzemes mītne bija izbūvēta klētsgalā uz rijas pusi. Kad maijā atgriezos un apmeklēju “Sirsniņas”, tad starp daudzām nopostītām mājām , viena vienīga sarkano ķieģeļu māja stāvēja kalnā lepna un nenopostīta. Tikai viens stūris uz Pumpuru pusi bij pilnīgi izrauts un stāvēja kādi 12 gadi nelabots. […]
