Vācu armijas divīzijas štāba pazemes bunkurs pie "Sirsniņu" mājām Pampāļos
Alfrēda Brūna stāsts par vāciešu štābu viņa dzimto māju pagalmā, pa kurieni nakts aizsegā vācu karavīrs vadājis Alfrēdu ar aizsietām acīm, nezinādams, ka šīs mājas ir viņa dzimtās un Alfrēds pazīst katru akmeni sētā arī ar aizsietām acīm
Bijušais Pampāļu skolas direktors (līdz 1959.g.) Alfrēds Brūns raksta 1961.gada februārī vēstuli savam pusbrālim Reinim Hartmanim uz Lielbritāniju. Reinis H. Pārrakstītās A.Brūna vēstules aizsūta savam dēlam uz Austrāliju. Laimīgas sagadīšanās dēļ klade ar pārrakstītām vēstulēm nonāk atpakaļ Pampāļos pie Artūra Hartmaņa, kam pieder iespaidīga privātkolekcija ar 2.pasaules kara artefaktiem, kas atrasti Pampāļu apkārtnē.
Pirmā vēstule no Alfrēda Brūna 1961.gada februārī.
[…] Tīri neticami, ka aizgājuši jau 16 gadi un 3 mēneši kopš “Sirsniņu” sētsvidus palika tukšs un kluss. […]
No visiem .. ļaudīm es paliku mūsu pusē pēdējais. Piecas nedēļas līdz 20.12.1944. paliku Pampāļu skolā viens pats. Mitinājos skolas pagrabiņā un gaidīju frontes pārejam. Daudz satriecošu, baigu, briesmu pilnu dienu pārdzīvoju šīnīs piecās nedēļās, kamēr skola atradās 1.ugunslīnijā. Skolu apraka gan mīnu metēji, gan šauteņu lodes raibināja sienas, gan tanka šāvieni, gan artilērija, gan lidmašīnu bumbas un tā piecas nedēļas vienā ellē.
Tas satrieca arī beidzot manus nervus.
Mani izveda pirms viesuļuguns un skolas nodedzināšanas 1944.gada 20.decembrī. 20., 23. un 24.decembrī skolu nodedzināju. Blāzmu redzēju no tālienes (Luķiem) divas naktis no vietas. Pēc tam biju bēgļos Kurzemes maisā līdz kapitulācijai maijā pie Ilzuma.
Kad mani izveda no skolas vācu karavīri. Man naktī atļāva iebraukt “Sirsniņās” pie divīzijas komandiera atļauju palikt Luķos.
Bija tumša nakts, kad kareivis mani veda aiz rokas par “Sirsniņu” sētvidu līkum līkumiem, pēc tam nokāpām dziļi pazemes bunkurā, kur bija gaišs un kur bija sapulcējušies kādi 10 augstākie virsnieki pie gara galda. Nabaga kareivis jau nevarēja zināt, cik pazīstama šī māja un tās sētsvidus, kā arī tumsā zināju katru vietu, kur mani vadāja.
Šī apakšzemes mītne bija izbūvēta klētsgalā uz rijas pusi. Kad maijā atgriezos un apmeklēju “Sirsniņas”, tad starp daudzām nopostītām mājām , viena vienīga sarkano ķieģeļu māja stāvēja kalnā lepna un nenopostīta. Tikai viens stūris uz Pumpuru pusi bij pilnīgi izrauts un stāvēja kādi 12 gadi nelabots. […]
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Otrā Pasaules kara kauju vietas pie Pampāļiem un Artūra Hartmaņa privātkolekcija
Pampāļu pagasta „Dzirnavās” apskatāma iespaidīga senlietu kolekcija, ko jaunais kolekcionārs iesācis veidot jau agrā bērnībā. Privātkolekcijā apskatāmas daudzas 2.pasaules kara relikvijas, kas atrastas tuvākajā apkārtnē.
Ekspozīcijā, klausoties kolekcionāra aizrautīgo stāstījumu, iespējams aplūkot Pampāļos un Pampāļu apkārtnē atrastās senlietas, sākot ar mājsaimniecības piederumiem, pūra lādēm, radioaparātiem un darba kārtībā esošiem patafoniem, beidzot ar kara laika relikvijām un brīnišķīgu pastmarku kolekciju.
Pampāļu vēsture iesākusies 1835. gadā, kad Ludvigs fon Štiglics sāk muižas būvi. 1837. gadā 1839. gadā iesvētīta arī jaunā Pampāļu baznīca.
Neatkarības karš
Latvijas Neatkarības kara laikā Pampāļi bija svarīgs ceļu mezgls starp Ezeri un Saldu, un tā apkārtnē notika vairākas kaujas starp vācu Dzelzdivīzijas un Padomju Latvijas karaspēka vienībām. Tieši no Pampāļiem 1919. gada 6. marta agrā rītā kopēja uzdevuma izpildei devās fon Borkes bataljons, kas vēlāk iesaistījās pārpratuma kaujā ar Atsevišķo Latviešu bataljonu, kā rezultātā gāja bojā pulkvedis Oskars Kalpaks.
Otrais pasaules karš
Karadarbība Pampāļu pievārtē sākās 1944. gada 21. novembrī, kad padomju 4. triecienarmija, forsējot Ventu, sāka uzbrukumu Saldus virzienā. Līdz 24. novembrim situācija stabilizējās un frontes līnija palika nemainīga līdz 21. decembrim.
1944. gada 21. decembrī sākās tā sauktā 3. Kurzemes lielkauja, kuras laikā 1. Baltijas frontes 4. triecienarmija ar 4 strēlnieku korpusiem (12 strēlnieku divīzijas) un 3. gvardes mehanizēto korpusu uzbruka Saldus virzienā, lai tur savienotos ar 2. Baltijas frontes vienībām. Pampāļu rajonā aizstāvējās vācu 132. kājnieku divīzija, kuras 436. grenadieru pulka 1. bataljons bija nocietinājies muižas un baznīcas apkārtnē.
Uzbrukumu Pampāļiem masīva artilērijas uguns atbalstā veica 1. strēlnieku korpusa 357. un 145. strēlnieku divīzijas, 39. gvardes tanku brigādes atbalstā. Kaujas pirmo 24 stundu laikā Pampāļu garnizonu, kuru komandēja 436. grenadieru pulka 14. (prettanku) rotas komandieris kapteinis Eberards Colls, ielenca un sīvās kaujās praktiski iznīcināja.
Tā kā Pampāļi atradās tieši uz frontes līnijas, tad visas ēkas cieta no artilērijas uguns un mūsdienās praktiski nav saglabājušās. Taču ir saglabājusies kādreizējās baznīcas aprises, kas padomju laikā pārbūvēta par darbnīcu un saglabājušās šāviņu pēdas uz ēkas sienas, netālu no baznīcas un Sarkanās armijas brāļu kapiem.
