Līdzcietīgie lietuviešu krasta sardzes vīri
Vairāk nekā pirms 70 gadiem lietuviešu krasta sardzes vīri tika sodīti ar nāvi par viņu sniegto palīdzību latviešu laivu bēgļiem nokļūt uz Zviedriju. Par to uzzinot, vācu okupācijas vara nežēlīgi izrēķinājās ar saviem padotajiem, vairākus sodot ar nāvi un nosūtot uz koncentrācijas nometnēm Vācijā.
Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem, līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem, bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, ko ar zvejnieku motorlaivu varēja sasniegt 12 – 14 stundu laikā.
Vēlāk gan lietuviešu krasta sargi kļuva latviešu bēgļiem par labiem draugiem un savu neapdomīgo šaudīšanos bēgļu uzņemšanas laikā laivās nožēloja. Tuvākajā apkārtnē patvērumu radušiem laivu bēgļiem bija jāuzmanās arī no šeit sirojošās padomju kaujinieku vienības “Sarkanā bulta”, kas ne tikai nodarbojās ar civiliedzīvotāju aplaupīšanu, bet Jūrkalnes piekrastē 1944. gada decembrī bija noslepkavojuši vienu un ievainojuši vēl vienu lietuviešu krasta sargu.
Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus.
1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja vecās ambulances ēkā Pāvilostas Tirgus laukumā, lai dotu tiem atpūtu, bet īstenībā ar viltu atbruņoja un ielenca vācu žandarmērijas vienības. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā. Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.
Atklāti par tiem bija iespējams runāt tikai gandrīz pusgadsimtu vēlāk, kad pēc Latvijas Tautas frontes Pāvilostas nodaļas dalībnieces Edītes Biģeles iniciatīvas pāvilostnieki kopā ar Liepājas Lietuviešu kultūras biedrību 1994. gadā sakopa Zaļkalna meža kapavietu un uzstādīja baltu kapa krustu šeit nošautajiem karavīriem. Desmit gadus vēlāk studentu vienība “Austrums” uzstādīja īpašu ceļa norādi ar uzrakstu “Krasta sardzes lietuviešu brāļu kapi (1944 –1945). Nošauti par palīdzību latviešu bēgļiem”, izcirta stigu un ar stabiņiem iezīmēja taku no jūras piekrastes līdz lietuviešu karavīru kapavietai.
Nu jau vairākus gadus, Pāvilostas novadpētniecības muzeja direktores Irinas Kurčanovas rosināti, muzeja ļaudis katru pavasari uzkopj šo vietu, dodot iespēju visiem, kas vēlas, nolikt ziedus un pieminēt lietuviešu krasta sardzes karavīrus, kas vairāk nekā pirms 70 gadiem tika sodīti ar nāvi par viņu sniegto palīdzību saviem kaimiņiem – latviešu laivu bēgļiem uz Zviedriju.
https://www.la.lv/lietuviesu-karaviru-drama-latvija
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Lietuviešu karavīru kapi Zaļkalna mežā
Piemiņas vieta Pāvilostas Zaļkalna mežā 1945. gada 21. janvārī par atbalstu latviešu bēgļiem nošautajiem lietuviešu krasta sardzes karavīriem atrodas netālu no Pāvilostas pludmales skatu torņa kāpās. Atklāta 2015. gadā.
Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī trīs lietuviešu policijas bataljoni, - 5., 13. un 256., kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un Sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē.
1944. gada oktobrī visus trīs bataljonu, kuru sastāvā kopā bija 32 virsnieki un apmēram 900 instruktori un kareivji, pakļāva vācu 18. armijas 583. aizmugures apsardzības vienībai (Koruck 583). Vienības uzdevums bija Kurzemes piekrastes apsardzība no Liepājas līdz Ventspilij. Visi trīs lietuviešu bataljoni izvietojās Pāvilostas apkārtnē. 1944. gada decembrī 13. bataljonu pārvietoja vācu 1. armijas korpusa rīcībā pie Liepājas ezera.
Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem, līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem, bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, taču lietuviešu krasta apsardzes vīri nelika šķēršļus bēgļu laivu aizbraukšanai. Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus.
1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā. Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.
1945. gada janvārī 5. bataljonu izformēja un kaujasspējīgos karavīrus sadalīja divos palikušajos bataljonos, bet no pārējiem izveidoja atsevišķo sapieru rotu. Armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā 1945. gada maijā Kurzemē vēl atradās divi bataljoni (13. un 256.), kā sapieru rota ar kopā amēram 900 karavīriem, kuri nonāca padomju gūstā.
Mazirbes piekraste, no kurienes 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju
Mazirbes piekraste Otrā pasaules karā bija nozīmīga vieta, no kurienes 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju.
