Līdzcietīgie lietuviešu krasta sardzes vīri
Более 70 лет назад литовские береговые охранники были казнены за то, что помогли своим соседям, латышским беженцам на лодках, добраться до Швеции. Когда немецкие оккупационные власти узнали об этом, они жестоко расправились с ними.
Одной из задач литовской береговой охраны, помимо готовности к борьбе с вражескими десантами и донесения о вражеских кораблях, было не допустить лодки с латышскими беженцами на остров Готланд, расположенный в 160 километрах, до которого можно было добраться за 12-14 часов на рыбацкой моторной лодке.
Однако позже литовские береговые охранники стали добрыми друзьями латвийских беженцев и сожалели о своей неосторожной стрельбе во время приема беженцев в лодках. Укрывавшимся в лодках беженцам также приходилось опасаться бесчинствовавшего здесь советского отряда милиции "Красная стрела", который не только грабил мирных жителей, но и убил одного литовского берегового охранника и ранил другого на Юркалнском побережье в декабре 1944 года.
Однако известия о помощи литовской береговой охраны латышским беженцам и о подготовке самих литовцев к переправе через море в Швецию дошли и до немцев.
10 января 1945 года солдат 1-й роты 5-го батальона литовской полиции собрали в здании старой амбулатории на рыночной площади Павилосты, чтобы дать им отдохнуть, но на самом деле их разоружили и обманом окружили подразделения немецкой жандармерии. Последовало более недели допросов и суда, на котором, в качестве предупреждения остальным, было принято решение казнить семерых литовских солдат и заключить еще 11 их товарищей в концентрационные лагеря в Германии. Казнь семи литовских солдат (сержанта Мацияуски, командира роты; Юозаса Сендрюаса, солдата; Владаса Салицкаса, солдата; Ионаса Башинскиса, Красаускаса и еще двух неизвестных) состоялась 21 января 1945 года в Залькалнских соснах в Павилосте.
Открыто о них можно было говорить только почти полвека спустя, когда по инициативе члена Павилостского отделения Народного фронта Латвии Эдите Бигелеса жители Павилосты вместе с Лиепайским обществом литовской культуры в 1994 году привели в порядок место захоронения в Залкалнском лесу и установили белый могильный крест расстрелянным здесь солдатам. Десять лет спустя студенческий отряд "Ауструмс" установил специальный дорожный знак с надписью "Кладбище литовских братьев береговой охраны (1944-1945). Расстреляны за помощь латышским беженцам", срезали штакетник и обозначили столбиками путь от берега моря к месту захоронения литовских солдат.
Вот уже несколько лет, по инициативе директора Павилостского краеведческого музея Ирины Курчановой, сотрудники музея каждую весну приводят в порядок это место, давая возможность всем желающим возложить цветы и вспомнить солдат литовской береговой охраны, расстрелянных более 70 лет назад за помощь своим соседям - латышским беженцам на лодках в Швецию.
https://www.la.lv/lietuviesu-karaviru-drama-latvija
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Lietuviešu karavīru kapi Zaļkalna mežā
Piemiņas vieta Pāvilostas Zaļkalna mežā 1945. gada 21. janvārī par atbalstu latviešu bēgļiem nošautajiem lietuviešu krasta sardzes karavīriem atrodas netālu no Pāvilostas pludmales skatu torņa kāpās. Atklāta 2015. gadā.
Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī trīs lietuviešu policijas bataljoni, - 5., 13. un 256., kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un Sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē.
1944. gada oktobrī visus trīs bataljonu, kuru sastāvā kopā bija 32 virsnieki un apmēram 900 instruktori un kareivji, pakļāva vācu 18. armijas 583. aizmugures apsardzības vienībai (Koruck 583). Vienības uzdevums bija Kurzemes piekrastes apsardzība no Liepājas līdz Ventspilij. Visi trīs lietuviešu bataljoni izvietojās Pāvilostas apkārtnē. 1944. gada decembrī 13. bataljonu pārvietoja vācu 1. armijas korpusa rīcībā pie Liepājas ezera.
Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem, līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem, bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, taču lietuviešu krasta apsardzes vīri nelika šķēršļus bēgļu laivu aizbraukšanai. Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus.
1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā. Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.
1945. gada janvārī 5. bataljonu izformēja un kaujasspējīgos karavīrus sadalīja divos palikušajos bataljonos, bet no pārējiem izveidoja atsevišķo sapieru rotu. Armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā 1945. gada maijā Kurzemē vēl atradās divi bataljoni (13. un 256.), kā sapieru rota ar kopā amēram 900 karavīriem, kuri nonāca padomju gūstā.
Ceļš uz "Grīnieku" mājām Vārves pagastā
Ceļš uz “Grīnieku” mājām Vārves pagastā, kur 1944. gadā atradās viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.
Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: “Ieejot “Grīnieku” pagalma, viss izskatījas ļoti normāli. Klusa lauku māja, neviena dvēsele, laikam cilvēki diendusā. [..] Izrādījās, ka ne tikai “Grīnieku” dzīvojamā māja bija pilna ar cilvēkiem, bet pilnas bija visas būves. Kūtsaugša, klēts, siena šķūnis un pirtiņa. Satiku vienu otru paziņu, jo bija pienācis laiks mūsu zemi atstāt. [..] Uztura stāvoklis nebija kritisks, bet diezgan trūcīgs. [..] Vakarā sāka bēgļu karavāna virzīties uz jūrmalu. Iepriekš brīdināju visus nenākt laukā no krūmiem pie jūrmalas, jo netālu atradās krasta sargu zemnīcas un novērošanas punkti. Tā bija liela karavāna, jo uz jūrmalu devās visi apmēram vairāk par 200 cilvēku. Nebija cerības, ka visi tiks laikā. Vakars nebija visai tumšs, un es varēju pārskatīt visas grupas darbības norisi. Visuzkrītošākās bija lielās mantu kaudzes. Cilvēkiem dzīvojot “Grīniekos”, tās neredzēja, bet tagad, kad tās izcēla gaismā, tikai to redzēja. Mantām vien vajadzēja veselu laivu. 3-4 divu zirgu redeļu rati bija piekrauti ar mantām, kuriem sekoja cilvēki. [..] Laivu gaidījām ilgi, bet tā nepienāca. Visai karavānai bija jāatgriežas. Bija stipri tumšs”.
Pāvilostas novadpētniecības muzeja pastāvīgā ekspozīcija
Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.
Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.
Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un audio - vizuālā instalācija.
Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā
"Laukgaļu" mājas, rakstnieka Kārļa Skalbes apmešanās vieta
“Laukgaļi” Jūrkalnes pagastā, rakstnieka Kārļa Skalbes apmešanās vieta 1944. gada oktobrī - novembrī, gaidot bēgļu laivu uz Zviedriju.
Rakstnieks Kārlis Skalbe (1879–1945) bija Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes loceklis, Latvijas Republikas Satversmes sapulces un 1. un 4. Saeimas deputāts. Vācu okupācijas laikā – literārā žurnāla “Latvju Mēnešraksts” galvenais redaktors, viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem.
1944. gada 11. novembrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Mira 1945. gadā Stokholmā.
