Par atrastajiem kara priekšmetiem
Mūsdienu Latvijā dažādu muzeju kolekcijas papildina arī privātpersonu personīgās kolekcijas, kas nereti tiek publiski izstādītas un ir ikvienam pieejamas. Daudzu cilvēku hobijs ir senas lietas, tostarp, priekšmeti, kas saistīti ar militāro vēsturi. Nereti apmeklētājiem nav priekšstats par šo lietu izcelsmi. Tās pēkšņi parādījās? Visos gadījumos tas ir vairāku gadu darbs un interesants, personīgs stāsts par viena cilvēka interesēm apkopojot lietas, lai no tām izveidotu, piemēram, muzeju. Teicējs apraksta savu personīgo pieredzi dodot lasītājam priekšstatu par situāciju Latvijā pēc 2.pasaules kara. Dažādu armiju atstātais mantojums un saimniecībā nepieciešamo izejvielu trūkums liek cilvēkiem atrast radošus veidus kā izmantot praktiski jebko, lai izdzīvotu. Ar laiku saimniecībā nederīgais kļūst par vērtīgiem, vēstures eksponātiem, kas stāsta par Latvijas un tās tautas pieredzi.
“ Cik man zināms, tad pēc kara mūsu apkārtnē mētājusies tikai vieglā artilērija un pa kādam ložmetējam. Krievu 45mm prettanku lielgabals ar izņemtu aizslēgu ceļa malas krūmos bijis līdz 1960. gadam vai mazliet ilgāk. Tāpat “Maksis” (K.Š. Maksima sistēmas ložmetējs) ezermalas krūmos stāvēja, pats bērnībā redzēju, pionieri aizvilka lūžņos. Bijis arī otrs, to viens onkulis savācis un kaut kur pie mājas apracis. Klases biedrs ar savu krusttēvu nesekmīgi meklēja “MG” (K.Š. Domāts vācu ložmetējs), ko krusttēvs pirms 40 gadiem bija apracis. Pēc meliorācijas situācija izmainījusies.
Zinu, ka uz tā lauka bija dīķis pie mājas, kur atradās krievu hospitālis. Dīķi sameta ievainoto un mirušo ieročus. Pēc meliorācijas dīķis aizbērts un mājas nojauktas. Vieta dzīvē vairs nav atrodama.
Pēc 1944. gada vasaras kaujām pie Steķiem savākuši mašīnas kravu ar kritušo “plintēm” (K.Š. Domāti ieroči) un veduši uz Jēkabpili. Mašīna gala punktā nenonākusi, pazudusi kopā ar šoferi un čekas leitnantu, kurš braucis līdzi. Līdz 90-tajiem gadiem miliči un čeka centās uzzināt vai kāds ko par to lietu nav dzirdējis. Ap 1995.gadu es uzzināju, ka kādās mājās, iespējams, stāv tās mašīnas motors. Diemžēl tas bija smags un tuvākajam muzejam nebija interese to atpirkt. Lūžņu vācēji par 10 latiem no tantes to motoru atpirka. Visi liecinieki miruši neko nevienam neizstāstījuši.
Tās lidmašīnas, kas nogāzušās kara laikā, lūžņos aizvākuši vācieši. Tāpat 1941. gadā krievu pamestos lielgabalus. Esmu dzirdējis, ka šādus tādus tos “pušku” (K.Š. Domāts lielgabals) gabalus ar metāla detektoru atrada viens racējs. Kaut kādi vācu tanka “T-4” gabali varētu vēl mētāties gar meliorācijas grāvjiem manā pusē. Krievu IL – 2 (K.Š. Sarkanās armijas triecienlidmašīna) vācieši sašāva pēc veiksmīgas kaujas ar četriem “T-34” (K.Š. Sarkanās armijas tanks) un divām “SU-76” (K.Š. Sarkanās armijas pašgājējartilērijas iekārta). Dažus lielos dzelžus no tās kaujas vēl esmu redzējis mētājamies apkārtnes viensētās. Pārsvarā viss ir nodots lūžņos. Zem viena ceļa arī šodien stāv “T-34” bez torņa. Vieta purvaina, norāvuši torni, aizvilkuši uz kolhoza darbnīcām, bet apakšu apbēruši ar granti kad to ceļu labojuši. No torņa bruņām sanākuši lieliski skaldāmie cirvji. Vienu tādu iegādājos no vietējiem metāllūžņu uzpircējiem.
Kara lidmašīnas un tankus, kas pēc kara vel ilgi mētājās, kolhoza lūžņu vācēji manā laikā bija jau aizvākuši. Mētājās tikai lidmašīnu dūralumīnija skārda gabali, ko vietējie izmantoja kā mācēja. Klases biedra vectēvs, piemēram, bija uztaisījis logu aizvērtņus. Es to ar krustu vēlāk no klases biedra atpirku.
Kalējs vāca visus dzelžus, viņam tā bija naudas lieta, visu ēzē pārkala un pārvērta derīgās sadzīves mantās. Nomira cilvēks visus krājumus neizlietojis. Tā arī palika stāvam dažādi tanku riteņi, ķēžu un bruņu gabali. Tas pats attiecās uz karavīru bruņucepurēm – iekšas izplēsa (K.Š. Domāts iekšējais bruņucepures trieciena amortizācijas ieliknis) un izmantoja saimniecībā. Ar metāla detektoru pārmeklējot bijušās rijas vietu, kur kara laikā turēti vācu karagūstekņi, kāds vietējais atrada dažādus vācu armijas apbalvojumus.
Man vietējie lauku iedzīvotāji stāstīja, kad pēc kara skolā nebija elektrība, bērnu tēvi izlēma lietu atrisināt. Viņi izraka vācu armijas automašīnas motoru, kuru bija kara laikā aprakuši un vēlāk tas noderēja skolai. Kara laikā, kāds no tēviem bija uz ceļa izmetis tērauda dzeloņus un uz tiem atkāpjoties uzbrauca vācu smagā mašīna. Visas riepas cauras un “friči” pameta autiņu ceļmalā. Naktī, tad motoru izņēma un apraka. Tad nu pēc vairākiem gadiem ticis likts pie darba un gadus septiņus skolā grieza strāvas ģenerātoru. Mūsdienās visas šīs lietas cilvēki ir gatavi iegādāties, bet senāk tas viss mētājās pa apkārtnes mājām, mežiem un ceļa malām kā nevajadzīgi krāmi. Tam bija tikai praktiska vērtība- priekšmets, kuru var pārtaisīt, uzlabot un izmantot saimniecībā.”
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Militārā mantojuma ekspozīcija kafejnīcā "Dakota"
Atrodas Ogres novadā, Ciemupē, autoceļa A6 malā.
Kafejnīca „Dakota” ir piemērs, kad tiek apvienots vaļasprieks un interese par militāro vēsturi ar uzņēmējdarbību, izveidojot sabiedriskās ēdināšanas vietu.
1. pasaules karš ļoti būtiski ietekmēja Latvijas zemi un tās iedzīvotājus. Latvija tiek tēlaini salīdzināta ar Beļģiju, jo abas valstis karā tika izpostītas. Liela daļa mākslas un kultūras vērtību diemžēl ir zudušas. Pēc 1. pasaules kara sekoja Neatkarības karš, 2. pasaules karš un Padomju okupācijas režīma vērienīgā militarizācija. Karadarbības un dažādu armiju klātbūtnes rezultātā saglabājās kara vēstures liecības, kas kļuvušas par muzeju vai privātkolekciju sastāvdaļu.
Mūsdienās šeit var atpūsties, nobaudīt maltīti un aplūkot ieroču, karavīru ekipējuma un tehnikas kolekciju.
Ekspozīcija pieejama kafejnīcas apmeklētājiem kafejnīcas darba laikā. Ekskursijas pieejamas tikai krievu valodā, nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās.
Kurzemes cietokšņa muzejs Zantē
Atrodas Tukuma novada Zantes pagastā.
Kurzemes cietokšņa muzejs ir bagātīgi veidota privātkolekcija, kas pašiniciatīvas ceļā tapusi par tūrisma objektu. Ekspozīciju saturs orientēts uz Latvijas militārās vēstures tēmām, kā arī novadpētniecību. Galvenā uzmanība veltīta 2. pasaules karam, kad Kurzemē notika karadarbība.
Kurzemes cietoksnis un Kurzemes katls – visbiežāk sastopamie apzīmējumi, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam starp Vācijas un Sarkano armiju. Cīņas jeb “Kurzemes lielkaujas” bija ievērojamas ar to, ka daļēji izolētā teritorijā Vācijas armija atvairīja vērienīgus Sarkanās armijas uzbrukumus laikā, kad Berlīne bija Sabiedroto armiju ieņemta un Vācija bija kapitulējusi.
Īpaši izceļamas ir Latviešu leģiona vienības, kas bija vienas no labākajām kaujas vienībām Kurzemē. Viņi ticēja, ka cīņas dos iespēju tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju izvairīties no Sarkanās armijas noziegumiem pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība nesa upurus un izdzēsa nozīmīgas, kultūrvēsturiskas vērtības. Ilgi pēc kara beigām Kurzeme bija pārpildīta ar kara lieciniekiem - karavīru kapiem, iznīcinātas tehnikas paliekām, bruņojumu un agrākajiem ierakumiem.
Mūsdienās var iepazīties ar daudzveidīgām iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijām vietā, kas ir bijusi daļa no Kurzemes cietokšņa cīņu vēstures.
