Ezerieša Jāņa Miesnieka atmiņas par 2. pasaules kara beigām Ezerē

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš. 

1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai. 

8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.

Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.

Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.

Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.

Grieze atrodas pie Latvijas - Lietuvas robežas vietā, kur Vadakste ietek Ventā. Griezes baznīca celta 1580. gadā, bet draudze pastāvējusi vēl pirms 1567. gada. Baznīca vairākas reizes pārbūvēta – 1769. gadā, 1845. gadā, bet 1773. gadā iebūvētas pirmās ērģeles. Gan baznīcas altārglezna, gan arī abi zvani zuduši dažādu iemeslu dēļ.

Baznīcas dārzā atrodas kapi, kur apglabāti baznīcai piederīgi un dižciltīgi cilvēki. Viens no tiem ir Griezes ērģelnieks Fridrihs Bariss un viņa sieva Šarlote, kuriem uzstādītais piemineklis arī šobrīd atrodas pie baznīcas sakristejas. Dievnama dienvidu pusē apglabāti 32 Lielā Ziemeļu karā kritušie zviedru karavīri. Kapos apglabāti arī 110 Pirmajā pasaules karā kritušie vācu armijas karavīri, kuriem 1930.gadā uzstādīts piemineklis.

Otrā pasaules kara laikā baznīca cieta, kad 1944. gada oktobra beigās fronts līnija nostirpinājās gar Ventas upi un Griezes baznīcas apkārtnē atradās vācu 225. kājnieku divīzija. Kad 1944. gada 19. novembrī padomju 4. triecienarmijas sāka uzbrukumus pāri Ventas upei, baznīcas dienvidu sienā trāpīja vairāki artilērijas šāviņi, tika stipri bojāts baznīcas tornis.

Pēc armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas Sarkanās armijas Ļeņingradas fronte atskaitījās par gūstā saņemtajiem – kopā 284 171 cilvēkiem. 7493 bija no vācu gūsta atbrīvotie Sarkanās armijas karavīri. Gūstā padevās 48 vācu ģenerāļi. Atbilstoši armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā iesniegtajiem dokumentiem karavīru skaits bija apmēram 185 000. Pārējie filtrācijai pakļautie gandrīz 100 000 cilvēku bija Kurzemes civiliedzīvotāji un PSRS bēgļi, jo padomju Ļeņingradas frontes 1945. gada 10. maija pavēlēja pakļaut filtrācijai visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem.

Sarkanajā armijā, atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, karagūstekņu pārbaudi, apsardzi, uzturēšanu un apsargāšanu īstenoja nevis armijas vienības, bet iekšlietu struktūras – Valsts Drošības Tautas Komisariāts. Filtrācijas galvenais uzdevums bija atklāt PSRS un padomju  okupēto valstu pilsoņus, kas piedalījās karadarbībā Vācijas pusē. Sagūstītos vācu karavīru pārbaudīja, lai atklātu iespējamos kara noziegumu veicējus.

Griezes baznīcas apkārtnē karagūstekņu filtrācijas nometne atradās no 1945. gada 10. maija līdz 17. jūnijam. Iespējams nometni šeit izvietoja, jo Griezes baznīca atradās tuvu galvenajiem ceļiem. Apkārtnē joprojām labi saskatāmas bedres zemē, kur aukstajās naktīs nometnes gūstekņi slēpās no aukstuma apsedzoties ar to, kas bija pieejams. Šajā laikā sarkanarmieši baznīcas iekštelpās veica ievērojamus postījumus (tika izvesti visi soli – „kara vajadzībām”, nodarīti bojājumi kancelei,  iznīcinātas ērģeles u.c. postījumi). Pašā baznīcas ēkā ierīkoja veļas mazgātavu.

Pēdējais dievkalpojums baznīcā bija 1950.gadā un draudze beidza pastāvēt. Pēc draudzes likvidēšanas, arī vēlāk nonākot Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārraudzībā, baznīca netiek remontēta iet bojā. Tomēr ēka zem jumta stāv līdz pat 1960.- 70.gadiem. Baznīca cieta 1961. gada vētras laikā un 1968. gadā atlikušos interjera elementus izglāba Rundāles pils darbinieki.

Kopš 2003. gada baznīcas sakopšanas un atjaunošanas darbā iesaistījās domubiedru grupa no Rīgas draudzēm. Līdz šim brīdim ir veikta baznīcas mūru konservācija un pakapēniska torņa atjaunošana.

Saldus vācu karavīru kapi atrodas pie Saldus–Ezeres šosejas. Kapos, kas plešas 8 hektāru lielumā, pārapbedīti ap 25 000 vācu karavīru, kā arī daļa latviešu leģionāru. Pārapbedīšana notiek kopš 1997.gada.

No 1. maija līdz 1. oktobrim piemiņas istabā ir apskatāma ekspozīcija par Kurzemes kaujām. Šajā periodā piemiņas istaba ir atvērta darba dienās no 9:00 līdz 17:00, sestdienās un svētdienās kapos strādā arī gids. Ir pieejami arī Saldus vācu karavīru kapos apglabāto karavīru un visā Latvijā kritušo karavīru reģistri.

Pampāļu pagasta „Dzirnavās” apskatāma iespaidīga senlietu kolekcija, ko jaunais kolekcionārs iesācis veidot jau agrā bērnībā. Privātkolekcijā apskatāmas daudzas 2.pasaules kara relikvijas, kas atrastas tuvākajā apkārtnē.

Ekspozīcijā, klausoties kolekcionāra aizrautīgo stāstījumu, iespējams aplūkot Pampāļos un Pampāļu apkārtnē atrastās senlietas, sākot ar mājsaimniecības piederumiem, pūra lādēm, radioaparātiem un darba kārtībā esošiem patafoniem, beidzot ar kara laika relikvijām un brīnišķīgu pastmarku kolekciju.

Pampāļu vēsture iesākusies 1835. gadā, kad Ludvigs fon Štiglics sāk muižas būvi. 1837. gadā 1839. gadā iesvētīta arī jaunā Pampāļu baznīca.

Neatkarības karš

Latvijas Neatkarības kara laikā Pampāļi bija svarīgs ceļu mezgls starp Ezeri un Saldu, un tā apkārtnē notika vairākas kaujas starp vācu Dzelzdivīzijas un Padomju Latvijas karaspēka vienībām. Tieši no Pampāļiem 1919. gada 6. marta agrā rītā kopēja uzdevuma izpildei devās fon Borkes bataljons, kas vēlāk iesaistījās pārpratuma kaujā ar Atsevišķo Latviešu bataljonu, kā rezultātā gāja bojā pulkvedis Oskars Kalpaks.

Otrais pasaules karš

Karadarbība Pampāļu pievārtē sākās 1944. gada 21. novembrī, kad padomju 4. triecienarmija, forsējot Ventu, sāka uzbrukumu Saldus virzienā. Līdz 24. novembrim situācija stabilizējās un frontes līnija palika nemainīga līdz 21. decembrim.

1944. gada 21. decembrī sākās tā sauktā 3. Kurzemes lielkauja, kuras laikā 1. Baltijas frontes 4. triecienarmija ar 4 strēlnieku korpusiem (12 strēlnieku divīzijas) un 3. gvardes mehanizēto korpusu uzbruka Saldus virzienā, lai tur savienotos ar 2. Baltijas frontes vienībām. Pampāļu rajonā aizstāvējās vācu 132. kājnieku divīzija, kuras 436. grenadieru pulka 1. bataljons bija nocietinājies muižas un baznīcas apkārtnē.

Uzbrukumu Pampāļiem masīva artilērijas uguns atbalstā veica 1. strēlnieku korpusa 357. un 145. strēlnieku divīzijas, 39. gvardes tanku brigādes atbalstā. Kaujas pirmo 24 stundu laikā Pampāļu garnizonu, kuru komandēja 436. grenadieru pulka 14. (prettanku) rotas komandieris kapteinis Eberards Colls, ielenca un sīvās kaujās praktiski iznīcināja.

Tā kā Pampāļi atradās tieši uz frontes līnijas, tad visas ēkas cieta no artilērijas uguns un mūsdienās praktiski nav saglabājušās. Taču ir saglabājusies kādreizējās baznīcas aprises, kas padomju laikā pārbūvēta par darbnīcu un saglabājušās šāviņu pēdas uz ēkas sienas, netālu no baznīcas un Sarkanās armijas brāļu kapiem.

Pampāļi ir apdzīvota vieta Saldus novada Pampāļu pagastā, pagasta centrs Zaņas un tās pietekas Abrupes krastos 27 km no novada centra Saldus un 147 km no Rīgas. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap Pampāļu muižas centru pēc agrārās reformas. 1933. gadā Pampāļiem piešķīra biezi apdzīvotas vietas statusu. 

Karadarbība Pampāļu pievārtē sākās 1944. gada 21. novembrī, kad padomju 4. triecienarmija, forsējot Ventu, sāka uzbrukumu Saldus virzienā. Līdz 24. novembrim situācija stabilizējās un frontes līnija palika nemainīga līdz 21. decembrim.

1944. gada 21. decembrī sākās tā sauktā 3. Kurzemes lielkauja, kuras laikā 1. Baltijas frontes 4. triecienarmija ar 4 strēlnieku korpusiem (12 strēlnieku divīzijas) un 3. gvardes mehanizēto korpusu uzbruka Saldus virzienā, lai tur savienotos ar 2. Baltijas frontes vienībām. Pampāļu rajonā aizstāvējās vācu 132. kājnieku divīzija, kuras 436. grenadieru pulka 1. bataljons bija nocietinājies muižas un baznīcas apkārtnē.

Uzbrukumu Pampāļiem masīva artilērijas uguns atbalstā veica 1. strēlnieku korpusa 357. un 145. strēlnieku divīzijas, 39. gvardes tanku brigādes atbalstā. Kaujas pirmo 24 stundu laikā Pampāļu garnizonu, kuru komandēja 436. grenadieru pulka 14. (prettanku) rotas komandieris kapteinis Eberards Colls, ielenca un sīvās kaujās praktiski iznīcināja.

Tā kā Pampāļi atradās tieši uz frontes līnijas, tad visas ēkas cieta no artilērijas uguns un mūsdienās praktiski nav saglabājušās.