Ezerieša Jāņa Miesnieka atmiņas par 2. pasaules kara beigām Ezerē
Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams” ir izveidota vēsturiski nozīmīgā ēkā. 1945.gada 8.maijā šeit tika parakstīts Kurzemes frontē ielenktās nacistiskās Vācijas armijas vienību kapitulācijas akts.
Par tās dienas notikumiem savās atmiņās dalās bijušais ezerietis Jānis Miesnieks (dzim.1930)
Pienāca 1945.g.pavasaris un frontes līnija atradās jau pie Saldus. No piespiedu evakuācijas Lietuvā atgriezās arī visi kaimiņi. Likteņa nejaušības dēļ kļuvu par liecinieku nozīmīgam vēsturiskam notikumam. Kādā maija dienā saņemt samaksu par vasarā veikto darbu bija ieradies puisis no Mažeiķiem. Attiecīgos maisus ar labību ierāvām zirga aizjūga ratos, kurus vilkt uzticēts tika vecajai, daudz pieredzējušai, ķēvītei Irmai. Kustība varēja notikt tikai gar pašu šauro lielceļa malu, jo vidū bija dziļa, smagās tehnikas izdzīta, dūksnaina vaga. Bija jau pēcpusdiena, kad izbraucām no „Zaķiem” uz Ezeri. Gaitā, kādā mēs virzījāmies uz priekšu, varēja būt ap 3 km stundā. Taču Ezerē pāri Vadakstes tiltam uz Mažeiķiem mūs nelaida armijas ceļa patruļa. Nākošais tilts pāri Vadakstei bija pie Laižuvas un 13 km vietā nu ceļš līdz galamērķim kļuva 33 km garš. Pēc dažiem nobrauktiem kilometriem, kā fantomi no citas dimensijas, mums pretī pa šo saārdīto ceļu lēnā gaitā virzījās vairāki ekselenti melni limuzīni. Labi varēja saskatīt salonā sēdētājus- augsta ranga sarkanarmijas komandierus, bet pašā aizmugurē pa sēdošam vācu virsniekam ar raksturīgām augstajām formas cepurēm. Ceļā dzirdējām arī visai skaļus trokšņus no frontes puses. Bet kad ceļā uznāca nakts, visa frontes pamale dega vienās ugunīs, raķešu salūtā, spīdošo ložu trases kā kreļļu virtenes rotāja debesu pamali. Skaisti, ja vien bez asiņu cenas. Bija acīmredzami, ka elles ķēķis manā Kurzemītē sācis aplam nešpetni vārīties… Jo tumšāks kļuva, jo frontes ugunis arvien intensīvāk izgaismoja pamali.
Mažeiķus sasniedzām ar saullēktu. Kāda necila nomales mājiņa, izrādās, bija mūsu tālā izdangātā, ar krietnu piepūli veiktā un saistošiem notikumiem piepildītā ceļa galapunkts. Te vezums tika izkrauts, kā arī saņemta, likās, prātam neaptverama ziņa: karš beidzies!!! Vakar, 8.maijā Ezerē vācieši esot parakstījuši kapitulāciju.
Ar iztukšoto pajūgu tūdaļ devos taisnā ceļā mājup caur Ezeri, snauduļodams aiz pārguruma. Nepilnas diennakts laikā situācija pasaulē bija kardināli mainījusies: izbraucot vakar no mājām vēl bija kara stāvolis, bet jau 9.maija rītā valdīja miers. Ezerē aiz Vadakstes tilta pabraucu garām bijušai muitas mājai, kur vakar vermahta pilnvarotie pārstāvji bija parakstījuši Kurzemes ielenkuma frontes armiju bezierunu kapitulācijas aktu. Tieši šī iemesla dēļ ceļš pāri tiltam vakar bija slēgts un liktenis man dāvāja izdevību redzēt notikumā iesaistītos dalībniekus un emociju uzbangojumu frontē pirmajā miera naktī. Līdz ar šo, elles ķēķis Kurzemes katlā bija pārstājis vārīties. Kad 9.maija rītā atgriezos „Zaķos”, mūsu mājā mītošie armijas sakarnieki bija pamatīgā ķēmā…..
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams”
Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš.
1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai.
8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.
Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.
Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.
Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.
Sarkanās armijas gūstekņu filtrācijas nometne Griezē un Griezes baznīca
Grieze atrodas pie Latvijas - Lietuvas robežas vietā, kur Vadakste ietek Ventā. Griezes baznīca celta 1580. gadā, bet draudze pastāvējusi vēl pirms 1567. gada. Baznīca vairākas reizes pārbūvēta – 1769. gadā, 1845. gadā, bet 1773. gadā iebūvētas pirmās ērģeles. Gan baznīcas altārglezna, gan arī abi zvani zuduši dažādu iemeslu dēļ.
Baznīcas dārzā atrodas kapi, kur apglabāti baznīcai piederīgi un dižciltīgi cilvēki. Viens no tiem ir Griezes ērģelnieks Fridrihs Bariss un viņa sieva Šarlote, kuriem uzstādītais piemineklis arī šobrīd atrodas pie baznīcas sakristejas. Dievnama dienvidu pusē apglabāti 32 Lielā Ziemeļu karā kritušie zviedru karavīri. Kapos apglabāti arī 110 Pirmajā pasaules karā kritušie vācu armijas karavīri, kuriem 1930.gadā uzstādīts piemineklis.
Otrā pasaules kara laikā baznīca cieta, kad 1944. gada oktobra beigās fronts līnija nostirpinājās gar Ventas upi un Griezes baznīcas apkārtnē atradās vācu 225. kājnieku divīzija. Kad 1944. gada 19. novembrī padomju 4. triecienarmijas sāka uzbrukumus pāri Ventas upei, baznīcas dienvidu sienā trāpīja vairāki artilērijas šāviņi, tika stipri bojāts baznīcas tornis.
Pēc armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas Sarkanās armijas Ļeņingradas fronte atskaitījās par gūstā saņemtajiem – kopā 284 171 cilvēkiem. 7493 bija no vācu gūsta atbrīvotie Sarkanās armijas karavīri. Gūstā padevās 48 vācu ģenerāļi. Atbilstoši armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā iesniegtajiem dokumentiem karavīru skaits bija apmēram 185 000. Pārējie filtrācijai pakļautie gandrīz 100 000 cilvēku bija Kurzemes civiliedzīvotāji un PSRS bēgļi, jo padomju Ļeņingradas frontes 1945. gada 10. maija pavēlēja pakļaut filtrācijai visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem.
Sarkanajā armijā, atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, karagūstekņu pārbaudi, apsardzi, uzturēšanu un apsargāšanu īstenoja nevis armijas vienības, bet iekšlietu struktūras – Valsts Drošības Tautas Komisariāts. Filtrācijas galvenais uzdevums bija atklāt PSRS un padomju okupēto valstu pilsoņus, kas piedalījās karadarbībā Vācijas pusē. Sagūstītos vācu karavīru pārbaudīja, lai atklātu iespējamos kara noziegumu veicējus.
Griezes baznīcas apkārtnē karagūstekņu filtrācijas nometne atradās no 1945. gada 10. maija līdz 17. jūnijam. Iespējams nometni šeit izvietoja, jo Griezes baznīca atradās tuvu galvenajiem ceļiem. Apkārtnē joprojām labi saskatāmas bedres zemē, kur aukstajās naktīs nometnes gūstekņi slēpās no aukstuma apsedzoties ar to, kas bija pieejams. Šajā laikā sarkanarmieši baznīcas iekštelpās veica ievērojamus postījumus (tika izvesti visi soli – „kara vajadzībām”, nodarīti bojājumi kancelei, iznīcinātas ērģeles u.c. postījumi). Pašā baznīcas ēkā ierīkoja veļas mazgātavu.
Pēdējais dievkalpojums baznīcā bija 1950.gadā un draudze beidza pastāvēt. Pēc draudzes likvidēšanas, arī vēlāk nonākot Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārraudzībā, baznīca netiek remontēta iet bojā. Tomēr ēka zem jumta stāv līdz pat 1960.- 70.gadiem. Baznīca cieta 1961. gada vētras laikā un 1968. gadā atlikušos interjera elementus izglāba Rundāles pils darbinieki.
Kopš 2003. gada baznīcas sakopšanas un atjaunošanas darbā iesaistījās domubiedru grupa no Rīgas draudzēm. Līdz šim brīdim ir veikta baznīcas mūru konservācija un pakapēniska torņa atjaunošana.
Saldus vācu karavīru kapi
Saldus vācu karavīru kapi atrodas pie Saldus–Ezeres šosejas. Kapos, kas plešas 8 hektāru lielumā, pārapbedīti ap 25 000 vācu karavīru, kā arī daļa latviešu leģionāru. Pārapbedīšana notiek kopš 1997.gada.
No 1. maija līdz 1. oktobrim piemiņas istabā ir apskatāma ekspozīcija par Kurzemes kaujām. Šajā periodā piemiņas istaba ir atvērta darba dienās no 9:00 līdz 17:00, sestdienās un svētdienās kapos strādā arī gids. Ir pieejami arī Saldus vācu karavīru kapos apglabāto karavīru un visā Latvijā kritušo karavīru reģistri.
Pampāļu baznīca un sašautās mājas sienas
Pampāļi ir apdzīvota vieta Saldus novada Pampāļu pagastā, pagasta centrs Zaņas un tās pietekas Abrupes krastos 27 km no novada centra Saldus un 147 km no Rīgas. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap Pampāļu muižas centru pēc agrārās reformas. 1933. gadā Pampāļiem piešķīra biezi apdzīvotas vietas statusu.
Karadarbība Pampāļu pievārtē sākās 1944. gada 21. novembrī, kad padomju 4. triecienarmija, forsējot Ventu, sāka uzbrukumu Saldus virzienā. Līdz 24. novembrim situācija stabilizējās un frontes līnija palika nemainīga līdz 21. decembrim.
1944. gada 21. decembrī sākās tā sauktā 3. Kurzemes lielkauja, kuras laikā 1. Baltijas frontes 4. triecienarmija ar 4 strēlnieku korpusiem (12 strēlnieku divīzijas) un 3. gvardes mehanizēto korpusu uzbruka Saldus virzienā, lai tur savienotos ar 2. Baltijas frontes vienībām. Pampāļu rajonā aizstāvējās vācu 132. kājnieku divīzija, kuras 436. grenadieru pulka 1. bataljons bija nocietinājies muižas un baznīcas apkārtnē.
Uzbrukumu Pampāļiem masīva artilērijas uguns atbalstā veica 1. strēlnieku korpusa 357. un 145. strēlnieku divīzijas, 39. gvardes tanku brigādes atbalstā. Kaujas pirmo 24 stundu laikā Pampāļu garnizonu, kuru komandēja 436. grenadieru pulka 14. (prettanku) rotas komandieris kapteinis Eberards Colls, ielenca un sīvās kaujās praktiski iznīcināja.
Tā kā Pampāļi atradās tieši uz frontes līnijas, tad visas ēkas cieta no artilērijas uguns un mūsdienās praktiski nav saglabājušās.
