Jūlija Bērziņa liecības par Sarkanās armijas 201. (43.gvardes) latviešu strēlnieku divīziju 1942.-1945.gadā

No 1944.gada 23. līdz 28. decembrim 130. latviešu strēlnieku korpuss cīnījās kaujās pie Džūkstes pret Latviešu leģiona 19. divīziju. 31. decembrī sekoja kaujas Kārmaču apkaimē, tad 1945. gada februārī kaujas pie Zvārdes, 1945. gada martā 130. latviešu strēlnieku korpusu iedalīja rezervē. Tas koncentrējās Blīdenes (pie Saldus) un plašākā apkārtnē, kur martā norisinājās kārtējās kaujas. Jāatzīmē, ka kauja pie Blīdenes, kas sākās 4. martā, raksturojama kā “trieciens ar pieri sienā”. Turpinājās jau 1941. gada decembrī Maskavas kauju laikā aizsāktais – latviešu karavīri bija norīkoti cīnīties faktiski bezcerīgā frontes sektorā. Kaujas pie Blīdenes ilga mēnesi.
1945. gada 8. maijā – dienā, kad beidzās karš, 130. latviešu strēlnieku korpuss atradās Imulas upes krastos.
1947. gada martā divīzija tika pārveidota par 29. atsevišķo gvardes latviešu Rīgas strēlnieku brigādi, 1950. gada jūnijā – par 43. gvardes latviešu strēlnieku Rīgas divīziju, bet 1956. gada maijā–jūnijā divīzija un tās vienības tika izformētas.
Faktiski visu 201. latviešu strēlnieku divīzijas cīņu posmu bija raksturīgs gan komandieru kadru trūkums, gan lielie personālsa-stāva zaudējumi kaujas laukos un sekojošās papildināšanas grūtības, sevišķi ar latviešu tautības karavīriem. Tas radikāli mainīja divīzijas nacionālo sastāvu, izraisot divīzijas komandieru, sevišķi Veikina neapmierinātību.
JŪLIJA BĒRZIŅA PERSONĪBA
Vienīgais informācijas avots par Jūlija Bērziņa personu ir tas, ko viņš atmiņās pats pasaka par sevi. Jūlijs Bērziņš ir Krievijas latvietis, iespējams, dzimis Ņižņijnovgorodā (no 1932. līdz 1991. gadam Gorkija), kur dzīvojis līdz pat iesaukšanas brīdim 201. latviešu strēlnieku divīzijā. Iespējams, dzimis Latvijas teritorijā un uz Krieviju evakuējies pēc 1. pasaules kara sākšanās 1914. gadā. Dzimis 1900. gadā. Piedalījies Krievijas Pilsoņu karā, tomēr nav zināms, cik ilgi un kurā frontes sektorā. Pirms Vācijas–PSRS kara sākšanās strādājis Gorkijā Ūdens un kanalizācijas tresta saimniecības daļā par grāmatvedi. Sarkanajā armijā iesaukts 1942. gada 25. maijā, nosūtīts uz 1. atsevišķo Latvijas strēlnieku rezerves pulku, pēc apmācību iziešanas nonācis 201. latviešu strēlnieku divīzijas 191. pulka 1. bataljonā ložmetējnieku rotā. Līdz 1943. gada pavasarim Bērziņam ir ierindnieka dienesta pakāpe, iespējams, kara gaitā viņš ir ticis paaugstināts, jo atmiņās min faktu, ka kara izskaņā ir bijis munīcijas apgādes (vada) komandieris. No atmiņām netop skaidrs, vai viņš ir cietis 1937.–1938. gada represijās Krievijā, to neapstiprina arī PSRS politiskā terora laikā arestēto un sodīto datubāzes. Par Bērziņa iespējamo saistību ar represijām liecina atmiņām raksturīgā atklātā 1937.–1938. gada notikumu un seku kritika.
1942. gada septembrī kaujas pie Tuganovas laikā Bērziņš tika ievainots, pēc tam bija trīs mēnešu ilgs ceļojums pa kara hospitāļiem, līdz tā paša gada 15. decembrī viņš atkal nonāca Gorohovecas nometnē 1. atsevišķajā Latvijas strēlnieku rezerves pulkā. Pēc sagatavošanās 1943. gada marta beigās viņš atgriezās 201. latviešu strēlnieku divīzijā, šoreiz 121. gvardes latviešu strēlnieku pulkā. Tur viņš ir bijis gan ložmetējnieku rotā, gan ticis pārcelts (vecuma dēļ) uz saimniecības vadu, kur kalpojis līdz kara beigām. Pēc kara dzīvojis Maskavā.
Atmiņas sācis rakstīt par laiku no 1942. gada jūnija, un, lai gan tiek pieteikts tikai 1942. un 1943. gads, tomēr saturiski autors apskata arī piedzīvoto 1944. un 1945. gadā. Bērziņš raksta ne tikai par notikumiem, kuros bijis līdzdalībnieks, bet arī sniedz vērtējumu pagātnei. Grūti spriest, vai autoram ir fenomenāla atmiņa vai izmantotas labas grāmatas, taču dažkārt viņš sniedz detalizētu ieskatu Krievijas vēstures dažādos posmos.
Atmiņas ir jauna, līdz šim nepublicēta liecība par 201. latviešu strēlnieku divīziju un par redzēto karā. Atmiņu vērtību nosaka autora visumā objektīvie spriedumi (tos iespējams nostatīt līdzās informācijai citos avotos, arī oficiālajos dokumentos) un atsevišķus notikumus papildinošas citos avotos nesastopamas detaļas. Atmiņās tiek sniegts vispārīgs priekšstats par stāvokli divīzijā, kad jau bija zināms kara rezultāts. Uz to norāda autora spriedumi par notikumiem pagātnē, jeb kā būtu vajadzējis rīkoties, lai iznākums būtu citāds.
Šai publikācijai atlasīti un tulkoti atsevišķi Bērziņa atmiņu fragmenti. Nav iekļautas tās daļas, kas apraksta “sausas” militārās norises, bet ir ietvertas tās, kas ļauj izsekot līdzi “dzīva” karavīra vērojumiem attiecībās: karavīrs – komandieris, karavīrs – citi karavīri, karavīrs – pienākumi, karavīrs – notikumi.