Pēteris Supe - Latvijas nacionālo partizānu apvienības dibināšanas iniciators
No 1944. līdz 1946. gadam Pēterim Supem izdevās apvienot mežos izkaisītās nacionālo partizānu vienības organizētā kustībā, kas vēl vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara Abrenes apriņķī cīnījās pret Latvijas okupāciju. Pēteris Supe ar segvārdu “Cinītis” bija viens no izcilākajiem nacionālo partizānu kustības organizētājiem un vadītājiem Ziemeļlatgalē.
Pēteris Supe dzimis 1920. gada Abrenes apriņķī Purvmalas pagastā jaunā Dārza mājās. Bērnībā aktīvi darbojās mazpulku kustībā un vienīgais visā apriņķī ieguva “Līdumnieka” nosaukumu. 17 gadu vecumā pabeidza ģimnāziju Viļakā, pēc tam mācījās LU Lauksaimniecības fakultātē Jelgavā un jau 20 gadu vecumā kļuva par diplomētu agronomu.
Laikabiedri viņu raksturoja, kā ļoti uzņēmīgu, darbspējīgu un nacionāli pat līdz fanātismam noskaņotu cilvēku ar labām oratora un psihologa dotībām. Vācu okupācijas laikā viņš bija Abrenes apriņķa galvenais agronoms. Kad 1944. gada beigās padomju armija tuvojās Latgalei un Vidzemei, P.Supe devās bēgļu gaitās, lai atgrieztos dzimtajās vietās jau kā vācu izlūku grupas komandieris, tomēr jāuzsver, ka būdams īstens patriots, viņš nevēlējās kalpot ne vācu, ne krievu padomju pusei. Vācieši bijušoagronomu tā saucamo “meža kaķu” vienību sastāvā gatavoja cīņām pretinieka aizmugurē, taču P. Supe, cerot uz Rietumu palīdzību Latvijas neatkarības atjaunošanai, izvēlējās citu ceļu. Vienā no pirmajiem izlūkgājieniem vācu uzdevumā Abrenes pusē, konstatējot lielo sarkanajā armijā iesaukto, bet pēc tam dezertējušo latviesū skaitu, viņš pa rācijupieprasīja, lai vācieši lidmašīnā atsūtītu ieročus bruņoto grupu veidošanai, taču saņēma atteikumu. Karš vēl nebija beidzies, kad 1944. Gada rudenī P. Supe nolēma atmest ar roku kalpošanai vāciešiem un ķerties pie nacionālās pretestības kustības organizēšanas.
Peteris Supe bija Latvijas nacionālo partizānu apvienības (LNPA- spēja darboties līdz pat 1953. gadam) dibināšanas iniciators, viņa vietnieks bija bijušais LU Tautsaimniecības fakultātes students Staņislavs Ločmelis (“Dūze”). Dibināšanas sanāksme notika 1944. gada 10. decembrī, mežā pie Stompaku sādžas. Tām bija savs štābs, propagandas, saimnieciskās un pretizlūkošanas nodaļas, tiesa un pat avīze. Dibināšanas brīdī tajā bija 123 vīri, bet jau 1945. gadā, pēc Viļakas apriņķa kara komisariāta ziņām 1000 vīru un drīz vien organizācijas pakļautībā atradās partizānu grupas Viļakas, Alūksnes, Valkas, Gulbenes, Cēsu un daļēji Madonas apriņķī.
1945. gada janvāra sākumā LNPA partizāni pēc P. Supes pavēles sāka pulcēties Stompaku purvos starp Balviem un Viļaku, kur uz vairākām purva saliņām izveidoja nometni, ko bez pārspīlējuma var uzskatīt par lielāko partizānu nometni visā Baltijas reģionā. Tās oficiālais partizānu nosaukums bija «Saliņu mītnes», bet tautā tā tika dēvēta arī par «Jauno Berlīni».
P.Supes partizānu darbībai bija raksturīgs bezkompromisa karš, kurā partizānus apkarojošie padomju aktīvisti tika nogalināti nesvārstoties. P. Supes partizāni izcīnīja arī slaveno Stompaku kauju, 1945. gada marta sākumā, aizstāvot savu labi iekārtoto bāzi Stompaku purva saliņās. Tā kļuva par lielāko kauju visā Latvijas nacionālo partizānu kustības vēsturē, kurā no partizānu puses piedalījās 300, bet padomju pusē vairāk nekā 560 karotāju. Viņam kā talantīgam komadierim bija visas iespējas nacionālo partizānu karu Latvijā pakāpeniski no atsevišķu vienību cīņas padarīt par visu aptverošu, labi vadītu kustību, ja vien 1946. gada 1. aprīlī Pēteri Supi nebūtu nošāvis partizānu rindās iesūtītais čekas aģents Jānis Klimkāns. P.Supe tika nogalināts partizānu tikšanās laikā Jaungulbenes pagastā, kad nodevējs Jānis Klimkāns atklāja uguni uz P.Supi un viņa vietnieku Henriku Ausekli (Tāraudu).
Latvijas ziņas, 2005,
Padomju okupācija Latvijā, 1944 -50 gadu beigas. Latvijas Nacionālo partizānu apvienības izveidošanās un darbība Stompaku periodā
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Piemineklis pretošanās kustības dalībniekiem Stompakos
Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.
Redzama piemiņas zīme.
Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.
"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.
Piemineklis Ziemeļaustrumu nacionālo partizānu komandierim Pēterim Supem - "Cinītim"
Godinot nacionālo partizānu komandiera Pētera Supes piemiņu, 2005.gada 28.maijā Viļakā tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Tas novietots netālu no Viļakas katoļu baznīcas, kara laikā izrakto tranšeju malā, kur čekisti apraka nošautos nacionālos partizānus. Zem P.Supem veltītā pieminekļa ievietota kapsula ar 386 kritušo nacionālo partizānu vārdiem, kauju aprakstiem un materiāliem par partizānu komandieri. Akmenī iekalti vārdi: "Tev, Latvija, es paliku uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam".
Pieminekli veidojis Pēteris Kravalis.
Līdzās atrodas piemiņas vieta Stompaku mežā un citās kauju vietās kritušajiem un čekistu noslepkavotajiem Latvijas brīvības cīnītājiem 1944.-1956.g.
Pie labējās sienas 2008. gada 20. jūnijā atklāta granīta plāksne ar trijās slejās izkārtotiem 55 kritušo partizānu vārdiem.
Piemineklis uzstādīts vietā, kur komunistiskās okupācijas varasiestādes savulaik pārējo iedzīvotāju iebiedēšanai bija izstādījušas noslepkavoto partizānu mirstīgās atliekas.
Uz līdzās esošās plāksnes iegravēti pateicības vārdi Pēterim Supem un Broņislavas Martuževas dzejolis:
"Celies, Pēteri Supe,
Dvēsele, karā kautā!
Šodien Tavs asins upuris,
Augšām cēlies tautā.
Iziet mūžīgi dzīvot
Jaunajo spēkā un sparā,
Uzvijas, uzplīvo, uzpalo
Augšāmskrejošā karogā!"
Nacionālo partizānu mītnes dabas liegumā “Stompaku purvi”
Dabas liegums “Stompaku purvi” ir unikāla ar savām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Izstaigājot dabas liegumu “Stompaku purvi”, kas ir iekļauti NATURA 2000 teritorijā uzzināsiet gan par teritorijā mītošajiem putniem, dzīvniekiem un augiem, gan arī pa labiekārtotu marķētu taku nokļūsiet līdz purva salām, kur Otrā Pasaules kara laikā bija ierīkota viena no lielākām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā.
1945. gada sākumā Stompaku nometnē, sauktā par “Saliņu mītnēm” bija izvietota nacionālo partizānu bāze, kurā dzīvoja 350–360 cilvēki, tostarp 40–50 sievietes. Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3–8 cilvēki. Nometnē bija arī sava maizes ceptuve, kurā regulāri cepa maizi un baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi, kā arī trīs virszemes slieteņi zirgu novietnēm. Sākot ar janvāri no nometnes partizāni regulāri veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām.
1945. gada 2.–3. martā šeit notika Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu vēsturē, kur nometnē izvietotajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēlnieku pulks un vietējā istrebīķeļu bataljona kaujinieki, kopskaitā 483 vīri. Kauja risinājās visu 2. marta dienu. Naktī uz 3. martu partizāniem no nometnes izdevās izlauzties un tie devās uz savām iepriekšējām bāzēšanās vietām. Partizāni bija zaudējuši 28 kritušos un no ievainojumiem mirušos, bet NKVD karaspēks 32 kritušos un mirušos.
Mūsdienās nometnes vietā var apskatīt trīs atjaunotos bunkurus – baznīcas štāba un vienu dzīvojamo bunkuru, kā arī 21 bijušo bunkuru vietu bedres. Ir izvietoti trīs informatīvie stendi, kuri stāsta par nometni un kauju.
Ir iespēja pieteikt ekskursijas grupām gida pavadībā.
Broņislavas Martuževas dzejas klēts
Atrodas dzejnieces mājvietā, “Dārziņi 1”, Indrānu pagasts, Madonas novads.
Piemiņas vieta un muzejs - ekspozīcija, balss un video ierakstu liecības par Nacionālo pretošanās kustību un dzejnieces darbu, pagrīdē izdodot žurnālu, sacerot dzeju un dziesmas nacionālajiem partizāniem.
Rekonstruētajā klētī ir iekārtota inovatīva, ilgtspējīga piemiņas vieta, kur Dzejas klēts apcirkņos, apliecinot B. Martuževas mūža gaitu, tiek akcentēta arī Nacionālās pretošanās kustība.
B. Martuževa bija iesaistījusies pretošanās kustībā no pašiem tās pirmsākumiem. Martuževu mājas “Lazdiņas” (māja nav saglabājusies) bija patvērums arī LNPA vadītājam Pēterim Supem un viņa biedriem. Te 5 gadus savas mājas pagrīdē slēpās B.Martuževa, tikās ar partizāniem, rakstīja dzejas (arī veltījumus partizāniem: Pēterim Supem, Vilim Tomam, Smilgas grupai, Laiveniekam, Salnam, Celmiņam, Bruno Dunduram u.c.), sacerēja dziesmas un iemācīja tās partizāniem, kuri tās iznesa pa pagastiem - arī tautā zināmo “Jaunība”, kuru vēlāk kā bezsaimnieka mantu paņēma E. Rozenštrauhs.
Tagad viņas dziesmas (arī veltījumus partizāniem) pa pagastiem izdzied grupa “Baltie lāči” – dzejniece savas dziesmas 2009. gadā nodeva Andrim Baltacim, kurš vienmēr ir gatavs pagodināt dzejnieces vārdu pasākumos arī Lubānā.
Pagrīdē kopā ar Vili Tomu 1950. gadā tika izdots žurnāls “Dzimtene” (11 numuri, kurus ar roku katru 10 eksemplāros pārrakstīja B.Martuževa).
1951. gadā dzejniece, brālis, māsa, māte un Vilis Toms tika apcietināti, B.Martuževa no Sibīrijas atgriezās 1956.gadā.
Dzejas klēts ir kļuvusi atpazīstama gan novadā, gan Latvijā, to apmeklē gan vietējie iedzīvotāji, t.sk. skolēnu klases, gan individuāli, gan tūrisma grupas. Te ir iespēja ar caur dzejnieces mūža gaitu iepazīties arī Latvijas likteņgaitu, - ne tikai attēlos, bet arī balss un video liecībās.
Ekspozīcija "Abrenes istabas"
Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.
Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.
Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.
Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā
Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu.
Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.
Apmeklējumu pieteikt iepriekš.
