Dumpis uz kara kuģa "STOROŽEVOJ"

Kā jau parasti šādos svētkos, Daugavā pie Rīgas pils noenkurojušies stāvēja PSRS kara flotes kaujas kuģi un zemūdenes. Viens no tiem ir “Storoževoj”, "boļšoj protivolodočnij korabļ" jeb lielais pretzemūdeņu kuģis. Tā 36 gadus vecais zampoļits (komandiera vietnieks politiskajā darbā) jeb trešā ranga kapteinis Mihails Sabļins nolemj uzsākt revolūciju un kļūt par tās vadoni, doties ar visu kuģi uz revolūcijas šūpuli Petrogradu jeb Ļeņingradu un aizdegt jaunas revolūcijas uguni masās. Viņš, šķiet ir panaivs ideālists, kas rūpīgi izstudējis visus marksisma-ļeņinisma klasiķu darbus un spēj tos vajadzības gadījumā akurāti un precīzi citēt. Sabļins ir pārliecināts, ka komunistiskās partijas enerālsekretārsģ Brežņevs un viņa kliķe ir nodevusi revolūcijas un komunisma ideālus, kļuvusi caurcaurēm korumpēta un valsti ved bezdibeņa virzienā. Un tāpēc valsti var glābt tikai jauna revolūcija un kādam tā jāsāk un jāvada.
Sabļinam izdodas daļu kuģa apkalpes pārliecināt par savas idejas pareizību, kuģa kapteinis un daļa virsnieku, kas negrib šajā pasākumā piedalīties un neizrāda nekādu aktīvu pretestību, tiek ieslēgti atsevišķās kuģa telpās.
1975.gada 8.novembrī Sabļins uzrunā kuģa apkalpi un aicina pacelt enkuru un doties uz Ļeņingradu, pretī jaunai un skaistai nākotnei. Tā kā viņš ir iekarojis kuģa apkalpes cieņu un uzticību, tas viņam arī izdodas, tiesa ne bez dažiem rūpīgiem priekšdarbiem. Vienam no virsniekiem gan izdodas aizbēgt un pa kādu no kuģa tauvām nolaisties uz blakus stāvošas zemūdenes, kur tas saceļ trauksmi par dumpi uz kuģa. Pirmajā brīdī kaut kam tik fantastiskam neviens gan negrib noticēt....
“Storoževoj” paceļ enkuru un bez loča Sabļina vadībā dodas lejup pa Daugavu un pabraucot garām Daugavgrīvas bākai pilnā gaitā dodas Kolkas raga un Irbes jūras šauruma virzienā. Kamēr krastā tiek celta trauksme un steigā tiek ziņots uz Maskavu, kuģis tikai maskēšanās gaismu izgaismots traucas uz brīvajiem Baltijas jūras ūdeņiem. Nepaiet ilgs laiks un to metas vajāt pārējie kara flotes kuģi, no Rumbulas lidostas gaisā paceļas bumbvedēji un pats ģenseks Brežņevs no Maskavas dod komandu – kuģi bombardēt un nogremdēt!
Irbes šauruma rajonu klāj bieza migla un tas uz laiku paglābj “Storoževoj”. Lidmašīnas miglas dēļ vajātājus notur par bēgļiem un atklāj kļūdainu uguni, tiesa – pārpratums noskaidrojas un vajāšana turpinās ar pilnu sparu.
No Tukuma lidlauka tiek paceltas gaisā tur esošās triecienlidmašīnas, jo rodas aizdomas, ka gaisā esošie piloti nesaprot, kāpēc jābombardē savējie un neizprotami vilcinās, negribot izpildīt pavēli. Triecienlidmašīnām tiek dota pavēle sabojāt bēgošā kuģa stūres iekārtu, lai to varētu apturēt. Tiek mestas bumbas un kāda no tām trāpa stūres iekārtai un kuģis vairs turpināt bēgšanu nespēj... to ieņem desantnieki.
Šādas grandiozas militāras aktivitātes teju Baltijas jūras vidū rada paniku zviedru militārās novērošanas stacijā Faro salā pie Gotlandes. Viņi ir apstulbuši un jau gaida militāru triecienu, redzot savā virzienā nākam kara kuģu eskadru un tiem līdzi nopietnus aviācijas spēkus. Taču pēc bēgošā kuģa apturēšanas viss norimst, zviedri var noslaucīt savus baiļu sviedrus....
Arestēto kuģa komandu nopratināšanai aizved uz Rīgu, kur tā pakļauta VDK apstrādei, bet galveno dumpinieku Sabļinu divas nedēļas notur Karostas virssardzē ar citu uzvārdu, aizved uz Maskavu un ievieto Ļefortovo cietumā. Tur viņam uzrāda apsūdzību valsts nodevībā, vēlmē ar visu kuģi aizmukt uz Zviedriju un vēl citos grēkos. Viņam piespriež un izpilda nāvessodu, pat viņa ģimene vēl šobaltdien nezin, kur ir viņa kapa vieta.
“Storoževoj” apkalpi sodīja un izformēja. Tā kā tomēr paklīda baumas, ka uz kuģa noticis kas nelabs, lai aizmālētu acis ārzemniekiem, “Storoževoj” demonstratīvi nobrauca gar Baltijas jūras ziemeļu krastiem tā visiem demonstrējot, ka viss ir vislabākajā kārtībā. PSRS 15 gadus spītīgi noliedza, ka uz kuģa bija noticis dumpis.

Ārzemju militārajā klasifikācijā “Storoževoj” tiek dēvēts par "Krivak" klases fregati.
Tā garums – 123 metri, platums – 14m, iegrime – 7m.
Kuģa ātrums – 32 mezgli, to uz priekšu dzen 4 gāzturbīnu dzinēji.
Apkalpe – 180 jūrnieku.
Bruņojumā ietilpst raķešu sistēmas, artilērija, torpēdas un mīnas.