Blēņas un spēles ar militāro munīciju
Pēc Otrā pasaules kara, Latvijas zeme bija pilna ar kara fiziskajām atliekām. Tas bija liels skaits lādiņu, nesprāgušu mīnu un vienkārši patronu. Arī šobrīd, īpaši vietās, kur notikusi aktīva kara darbība, tiek atrastas nesprāgušas mīnas, kas gan ir liels retums, kamēr pēckara gados šie lādiņi mežos un pat pagalmos bija iedzīvotāju ikdiena un pat bērnu rotaļlietas.
Es un kaimiņu puikas bijām nopietni aizrāvušies gan ar artilērijas lādiņu meklējumiem, gan mīnām un detonatoriem. Smagus mēs tur staipījām. Ar kaimiņiem vēl tos mazākos atlauzām, bet lielākos vajadzēja skrūvēt uzmanīgi, ja uzsitīsi kaut ko, tad būtu sprādziens. Tos dedzinājām, ja sita, tad uzsprāga, bet dedzināt varēja.
Tad skolu arī bastojām un gājām uz mežu patronas lasīt, tur bija pilna zeme, ar rokām nedaudz noņēma sūnu, un viss bija pilns. Mīnas arī meklējām, tās bija labas, zinājām jau kur detonators, kā jāizskrūvē ārā. Tad bija mums tādi triki, tur bija dzelzceļa līnija Rīga Maskava. Mēs tās salasītās patronas uzlikām uz sliedēm, un kas vilciens brauca pāri, tad bija viens blīkšķis pēc otra. Vilcienam nekas nenotiek, bet blīkšķi ir lieli. Vienā reizē vilcienu apturēja un tad arī mūs milicija noķēra, gan jau kāds bija redzējis ko mēs tur darām, tad mums atņēma visu, ko bijām salasījuši.
Mājā es arī biju sastiepis ļoti daudz to patronu, bet mātei nepatika, un katru reizi, kad atrada, atņēma man un meta dīķī. Aviācijas lielgabala lādiņus arī atradām, īpaši bija viena tāda purvaina vieta, kur staigājām ar tādu metāla stieni un bakstījām zemē, un kad atdūrās pret metālu, rakām ārā. Vienā reizē gan ļoti paveicās, jo biju metāla stieni iedūris tikai nelielu gabalu no mīnas detonatora, būtu trāpījis, tad gan būtu sprādziens. Pēc tam arī ar kaimiņu puikām izrakām bedri, salikām pilnu ar visādiem salasītiem lādiņiem, kas galvenokārt bija nesprāguši, salikām arī aviācijas lielgabala lādiņus, bijām jau izpētījuši un salikām tā, lai deg un sprāgst kaut kas. Bet nu gāja vaļā tā, kā nebijām gaidījuši, viss sāka sprāgt. Atbrauca gan milicija, gan ugunsdzēsēji, bet nu mēs jau tad bijām aizmukuši un no krūmiem skatījāmies. Viņi negāja nemaz klāt, gaidīja, kamēr uguns un sprādzieni norimsies. Tad es līdz tumsai mājās nerādījos, slēpos. Tad bija viens klases biedrs ar kuru kopā uzgājām pārsteiguma mīnas, tās salasījām un atkal salikām ugunskurā, arī bija labi sprādzieni, un arī tad ilgi mājās negājām. Tā mums bija ļoti aktuāla tēma.
Tad jau kad biju pieaudzis un strādāju Kara komisariātā, tad mūs izsauca, jo bija atrasts nesprādzis lādiņš, braucām mēs un izsaucām arī sapierus, bet bija tik ilgi jāgaida kamēr atbrausk sapieti, ka ar kolēģi izdomājām, ka aizvedīsim mīnu ar moci uz kara komisariāta ēku pašu spēkiem. Viņš bija mopēdam pie stūres, savukārt es sēdēju blakusvāģī ar to mīnu klēpī ar detonatoru uz augšu, lai nesprāgtu. Mīnu mierīgi visai Rīgai cauri izvedām un sapieri pie mums atbrauca, savāca un aizveda, tā kā bērnības rotaļas palīdzēja arī vēlāk.
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Tirzas pagasta novadpētniecības krātuves PSRS perioda vēstures liecību ekspozīcija
Kādreizējā kolhoza dispečeru telpā izvietotā ekspozīcija atklāta 2005.gadā. Apmeklētājiem tiek piedāvāts izjust PSRS laika gaisotni interaktīvās nodarbībās: diskutējot par padomju laika periodu, veidojot leģendas par vēstures liecībām, piedaloties kora dziedāšanā, dejojot “letkisu”, taisot papīra lidmašīnas un hlapuškas, tādējādi izdzīvojot starpbrīdi skolā, kā arī baudot ķilavu maizītes un liepziedu tēju.
Stāstījumi un vēstures liecības par tradīcijām, senajiem amatiem un izciliem novadniekiem.
Apmeklējumu lūgums iepriekš pieteikt!
Pieaugušajiem: 2,00 Eur
Skolēniem, pensionāriem: 1,00 Eur
Ekskursija gida pavadībā līdz 6 personām (1-1,5 stundai): 6,00 Eur
Ekskursijas gida pavadībā vairāk par 6 personām (1-1,5 stundai): 1,00 Eur no personas
Latvijas Okupācijas muzejs
Latvijas Okupācijas muzejs aicina izzināt Latvijas okupācijas stāstu no 1940. līdz 1991. gadam par Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīmu valdīšanu.
Ekspozīcijas koncepcija, dizains un realizācija – dizaina birojs H2E.
Ekspozīcija atklāta 2022. gada 30. maijā.
www.okupacijasmuzejs.lv
+371 67229255
Latvijas Kara muzejs
Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.
Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.
Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.
Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.
Privāta militārā kolekcija Mundigciemā
Militārā privātkolekcija kolekcija Mundigciemā. Aivars Ormanis jau daudzus gadus nodarbojas ar vēsturisku priekšmetu kolekcionēšanu – dažādu periodu un valstu militārās formas, spectērpi, kamuflāžas, sakaru ierīces, sadzīves priekšmeti, aizsarglīdzekļi, kas attiecināmi uz Otro pasaules karu, padomju armijas un neatkarīgās Latvijas atjaunošanas periodiem.
Kolekcija pašlaik nav labiekārtota, eksponāti atrodas kādreizējā kolhoza šķūnī.
Otrā Pasaules kara kauju vietas pie Pampāļiem un Artūra Hartmaņa privātkolekcija
Pampāļu pagasta „Dzirnavās” apskatāma iespaidīga senlietu kolekcija, ko jaunais kolekcionārs iesācis veidot jau agrā bērnībā. Privātkolekcijā apskatāmas daudzas 2.pasaules kara relikvijas, kas atrastas tuvākajā apkārtnē.
Ekspozīcijā, klausoties kolekcionāra aizrautīgo stāstījumu, iespējams aplūkot Pampāļos un Pampāļu apkārtnē atrastās senlietas, sākot ar mājsaimniecības piederumiem, pūra lādēm, radioaparātiem un darba kārtībā esošiem patafoniem, beidzot ar kara laika relikvijām un brīnišķīgu pastmarku kolekciju.
Pampāļu vēsture iesākusies 1835. gadā, kad Ludvigs fon Štiglics sāk muižas būvi. 1837. gadā 1839. gadā iesvētīta arī jaunā Pampāļu baznīca.
Neatkarības karš
Latvijas Neatkarības kara laikā Pampāļi bija svarīgs ceļu mezgls starp Ezeri un Saldu, un tā apkārtnē notika vairākas kaujas starp vācu Dzelzdivīzijas un Padomju Latvijas karaspēka vienībām. Tieši no Pampāļiem 1919. gada 6. marta agrā rītā kopēja uzdevuma izpildei devās fon Borkes bataljons, kas vēlāk iesaistījās pārpratuma kaujā ar Atsevišķo Latviešu bataljonu, kā rezultātā gāja bojā pulkvedis Oskars Kalpaks.
Otrais pasaules karš
Karadarbība Pampāļu pievārtē sākās 1944. gada 21. novembrī, kad padomju 4. triecienarmija, forsējot Ventu, sāka uzbrukumu Saldus virzienā. Līdz 24. novembrim situācija stabilizējās un frontes līnija palika nemainīga līdz 21. decembrim.
1944. gada 21. decembrī sākās tā sauktā 3. Kurzemes lielkauja, kuras laikā 1. Baltijas frontes 4. triecienarmija ar 4 strēlnieku korpusiem (12 strēlnieku divīzijas) un 3. gvardes mehanizēto korpusu uzbruka Saldus virzienā, lai tur savienotos ar 2. Baltijas frontes vienībām. Pampāļu rajonā aizstāvējās vācu 132. kājnieku divīzija, kuras 436. grenadieru pulka 1. bataljons bija nocietinājies muižas un baznīcas apkārtnē.
Uzbrukumu Pampāļiem masīva artilērijas uguns atbalstā veica 1. strēlnieku korpusa 357. un 145. strēlnieku divīzijas, 39. gvardes tanku brigādes atbalstā. Kaujas pirmo 24 stundu laikā Pampāļu garnizonu, kuru komandēja 436. grenadieru pulka 14. (prettanku) rotas komandieris kapteinis Eberards Colls, ielenca un sīvās kaujās praktiski iznīcināja.
Tā kā Pampāļi atradās tieši uz frontes līnijas, tad visas ēkas cieta no artilērijas uguns un mūsdienās praktiski nav saglabājušās. Taču ir saglabājusies kādreizējās baznīcas aprises, kas padomju laikā pārbūvēta par darbnīcu un saglabājušās šāviņu pēdas uz ēkas sienas, netālu no baznīcas un Sarkanās armijas brāļu kapiem.
