Valkas dzelzceļa stacija (Valka II) Infrastruktūra

Atrodas Poruka ielas galā, blakus mūsdienās neizmantotajām sliedēm.

Stacijas ēka celta ap 1896./97.gadu. Sākotnēji tajā bija ierīkotas šaursliežu dzelzceļa līnijas, posmā Valka – Rūjiena – Pērnava. Pirmā pasaules kara laikā dzelzceļš tika stipri izpostīts. Pēc valsts robežas novilkšanas Valkas dzelzceļa stacija (Valka II) kļuva par robežstaciju. 1920. gada septembra beigās Valkā ieradās sevišķā dzelzceļu valdes komisija, kas bija pilnvarota vest sarunas un slēgt līgumu ar Igauniju par pasažieru pārvešanu no vienas valsts stacijas uz otru. Stratēģiski svarīgi bija arī sliežu ceļi starp Lugažu, Valkas un Valgas staciju, kas savā starpā veidoja trijstūri, lai varētu apgriezt bruņuvilcienus pretējā virzienā. Padomu gados PSRS armija šo staciju izmantoja, lai uz Valku nogādātu ballistiskās raķetes. 1944.gada septembrī, atkāpjoties vācu armijai, stacija tika izpostīta.

Mūsdienās šajā vietā apskatāma stacijas ēka tikai no ārpuses, kur izvietoti informatīvas plāksnes par dzelzceļa nozīmīgumu Valkā/Valgā.

Netālu no stacijas ēkas atrodas piemiņas akmens 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajiem uz Sibīriju.

Akmeni atklāja 1996. gada 14. jūnijā.

1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija uz PSRS iekšzemes apgabaliem. No Valkas dzelzceļa stacijas bez tiesas sprieduma, iepriekšēja brīdinājuma un paskaidrojumiem lopu vagonos izveda vairāk kā 90 Valkas un apkārtnes personas.

Piemiņas vietā – no piemiņas akmens uz Domes bulvāra pusi – Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības Valkas skolnieku grupas bijušie dalībnieki Ilgvars Broks /1931-2004/ un Alfons Meiris /1930- 2016/ iestādīja 7 ozoliņus savu biedru piemiņai. LNJA Valkas skolnieku grupas dalībniekus arestēja 1945. gada 5. decembrī un 1946. gada martā izsūtīja uz Sibīriju.

Savukārt no piemiņas akmens uz bijušās dzelzceļa stacijas pusi skatāma daļa no bērzu birzs, kuru 1936. gada Meža dienās stādīja Valkas aizsardzes.