Meža meita Domicella Pundure (Lūcija)
Domicellai Pundurei ir 90. Rīgas pilī 2018. gada 3.maijā viņa no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā. Domicella Pundure palikusi pēdējā Stompaku purva kaujas lieciniece.
Domicella Pundure ir nacionālā partizāne, kura no 1945.gada februāra vairāk kā mēnesi pavadīja Stompaku purva apmetnē, kur tolaik dzīvoja aptuveni 360 partizānu, tostarp sievietes, bērni un veci cilvēki. 1948.gadā apprecējās, bet jau 1949.gadā visu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju uz Omskas apgabalu. Latvijā atgriezās 1960.gada aprīlī. Jaunā ģimene toreizējā kolhozā "Borec" nopirka māju, strādāja kolhozā lauku brigādē. Kad vīrs nomira, Domicella Pundure 1987.gada rudenī pārcēlās uz Balviem. Jau būdama pensijā, vēl pāris gadus viņa nostrādāja viesnīcas bufetē.
Domicellas Pundures dzīvesstāstu var izlasīt Sanitas Reinsones grāmatā "Meža meitas".
Dzimusi 1927.gada 1.decembrī Šķilbēnu pagasta Kručinovas mājās. Pabeigusi četras klases turpat tuvējā Augstasila pamatskolā, Domicella sāka strādāt tēva saimniecībā.
“Mans tēvs bija aizsargs Latvijas brīvvalsts laikā, bet vācu laikā viņš strādāja Šķilbēnu policijā. Kad kara fronte 1944. gada jūlijā-augustā otrreiz gāja pāri, mēs nebijām mājās. Kaimiņi bija vietējie krievi un tie pierunāja, ka jābrauc prom. Mēs izbraucām, bet viņi gan pārāk tālu nebrauca, palika pie radiem te pat Balvos. Tā nu pēc kāda laika mēs braucām atpakaļ.
Bet mans tēvs tālāk vairs nebrauca un mājās vairs nedzīvoja. No sākuma viņš nerādījās vispār, bet tad mēs ar viņu satikāmies. Šķilbēnos viņš vairs nerādījās. Viņi dzīvoja tādā mazā grupiņā, tikai vēlāk iegāja lielākā grupā. Tad tēvs aizgāja uz Stompaku purvu. Vēlāk, kad mežabrāļi vairāk saradās, tad čekisti sāka visus terorizēt un, kad man atsūtīja pavēsti, ka jāiet strādāt uz kūdras purvu, tad tēvs paņēma mani pie sevis 1945. gada februārī. Aizveda ar zirgu uz Stompaku. Mežā es aizgāju ar to, kas man mugurā bija, un viss. Rožukronis, jā, tas man bija līdzi – tam jau bija jābūt līdzi. Un gājām lūdzāmies un Dieviņš pasargāja. Kam jau bija jākrīt, tas jau krita.
Stompaku mežs nebija biezs, un nometne nebija nemaz tik tālu no ceļa. Mēs nebraucām pa lielo ceļu, tur caur mežiem pa taisno varēja izbraukt. Ziemā, kad meža darbi, tad jau ceļi iebraukti bija pa līnijām. Nometnē katram iedeva vārdu. Tēvam bija Irbītis, bet man laikam Lucija. Kamēr nometnē nebija sākušās kaujas, mēs nometnē darījām to, ko jau nu lika. Katrā bunkurā bija viens vecākais, un tad tas komandēja. Es dzīvoju bunkurā kopā ar tēvu. Ziemā auksti nebija. Mums bija tāda maza plītiņa, kur gatavojām ēst. Sienas no baļķiem iztaisītas. Augstums tāds, ka var piecelties kājās, un tādas nāras, kur gulēja kurš augšā, kurš apakšā. Citi bunkuri bija lielāki, citi mazāki. Bija tādi kur vairāk cilvēku, kur maz cilvēku. Bija arī zirgi. Pie mūsu pašu bunkura bija trīs zirgi. Viņiem tādas būdas sataisītas no egļu zariem. Kaujā tie arī krita.
Vispār sieviešu diezgan daudz tajos Stompakos bija. Bija arī ar bērniem. Maziem bērniem. …Bija pat tāds speciāls bunkurs , kur maizi cepa. Bet vispār katrā bunkurā paši gādāja par ēdienu – kur nu katrs varēja dabūt, brauca pie radiem vai pie ģimenes, kam bija mājās. Ēdiens kā jau no laukiem. Kā jau ziemā, cūkas kāva, gaļa, biezpiens bija, piens. Jābadojas nebija… Man teica , ka Stompakos bunkuri esot bijuši numurēti vai arī, ka tie numuri tagad ir ieviesti. Mūsējais esot bijis sestais bunkurs.
Nometnē pa bunkuriem sevišķi nestaigājām un citus neredzējām. Citus satikām nometnes baznīciņā un vēl šur tur. Baznīciņa atradās pašā nometnē. Man vīrs un viņa brālis bija piedalījušies taisīšanā. Tas bija tāds neliels bunkurītis, vairāk par divdesmit cilvēkiem tur nevarētu ieiet iekšā. Uz baznīcu nāca katoļi. Dievkalpojumus turēja katru rītu. Un tur pat arī grēksūdzes pieņēma. Priesteris bija no Šķilbēniem – Ludvigs Štagars.
Par to dienu, kad bija kauja 1945. gada 2.-3. martā. Šaušanās sākās jau no paša rīta. Es nezināju, kas notiek. Cilvēki skraidīja apkārt pa nometni. Mēs ar tēva māsu bijām baznīcā. Un visu dienu tur tā arī notupējām. Vēlāk pie mums sāka vest ievainotos. Daudz viņu bija. Pie mums bija no Viļakas feldšeris Romāns. Tas mūs komandēja. Palīdzējām, kā varējām, - pārsējām ievainotos, padevām, ko vajadzēja, un visu ko citu darījām. Tur es iepazinos ar savu nākamo vīru. Viņš bija ievainots kājā. Un tad no tā laika mums arī viss sākās.
Vispār tajā lielajā nometnē droši bija, bet tā kaujas diena gan… bija bail. Šausmas, kāds tur troksnis bija! Vienās bailēs bijām. Pēc kaujas jau visādi runāja, bet tomēr, redz, atsita mūsējie. Vīriem bija visādi ieroči, tur jau nebija mazums viņu. Pats galvenais nometnē bija Pēteris Supe, bet viņu es netiku redzējusi. Un tad jau pašā vakarā, tad mēs gājām ārā. Ievainotos aizveda ar zirgiem. Mēs gājām tie, kas bijām pavisam, kā saka, veseli, visi stipri, izgājām ārā. Cik mūs bija neatminu, bet daudz nebija. Bridām pa mežu, pa purvu, pa mežu. Vīriešiem protams ieroči līdzi. Gājām pa nakti. Nākamās dienas vakarā iznācām bijušajā Barecā pie mājām tieši meža malā. Iedeva mums tēju padzert. Un droši vien kādu maizīti arī deva, jo mēs izgājām pilnīgi kā stāv, viss, kas bija bunkurā, palika tur.
Un tad mūsu grupa izšķīrās. Mēs ar tēvu aizgājām uz mājām. Bet mājās viņš nedzīvoja. Un tā mani vairāk neviens neaiztika, es nekur negāju ne pieteikties, ne reģistrēties, dzīvoju mājā. Sanāk, ka kādu mēnesi tiku nodzīvojusi mežā.”
1945.gada 2.martā, kad nometnē atradās aptuveni 300 cilvēku, purvam uzbruka padomju karaspēka vienība. Gandrīz diennakti mežabrāļi pretojās ap 500 cilvēku lielam ienaidnieka pārspēkam. Kaujā krita un no gūtajiem ievainojumiem mira 28 partizāni un 46 padomju karavīri. Vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai nogalināto meža brāļu mirstīgās atliekas tika izliktas Viļakā un dažos tuvējos ciemos.
http://www.balvurcb.lv/kb/?View=entry&EntryID=1078
Citāti no Sanitas Reinsones grāmatas "Meža meitas"
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Koka laipu taka un partizānu nometnes un piemiņas vieta Stompaku purvā
Stompaku purva masīvs – īpaši aizsargājama dabas un NATURA 2000 teritorija (veidota austrumu tipa augsto purvu un citu biotopu un tajos mītošo augu un putnu sugu aizsardzībai) atrodas starp Balviem un Viļaku.
Purva austrumu daļā ir izveidota 1,5 km gara, marķēta taka, kas šķērso mežu un arī nelielu augstā purva daļu (koka laipas), aizvedot līdz piecām purva salām, kurās nacionālie partizāni bija izveidojuši dzīvojamos bunkurus. Gar takas malām ir izvietoti informatīvie stendi, kas vēsta gan par šejienes dabas vērtībām, gan vēsturiskajiem notikumiem. Pie takas izveidota atpūtas vieta. Taku palīdzēt atradīs norādes no P35 ceļa.
Bruņota nacionālās pretošanās kustība toreizējā Abrenes apriņķī sāka veidoties 1944. g. vasarā. Lai izvairītos no padomju varas īstenotajām represijām un piespiedu mobilizācijas Sarkanajā armijā, daudzi vietējie iedzīvotāji slēpās un dzīvoja apkaimes mežos. 1944. g. oktobra sākumā komandieris Pēteris Supe uzsāka mežos dzīvojošo partizānu apvienošanu un jau decembrī Stompaku purva saliņās uzsāka nometnes veidošanu. 1945. g. marta sākumā Stompaku nometnē bija izveidota viena no lielākajām nacionālo partizānu apmetnēm Baltijas valstīs. Te dzīvoja ap 350 – 360 cilvēku, tostarp – 40 – 50 sievietes. Sākot ar 1945. g. janvāri nacionālie partizāni rīkoja regulārus uzbrukumus okupācijas režīma militārpersonām un to atbalstītājiem. Nometnē bija maizes ceptuve, kurā katru dienu cepa maizi, baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi un 25 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot no 8 – 30 cilvēkiem. Bunkuru vietas ir redzamas arī mūsdienās. 1945. g. 2. – 3. martā šeit norisinājās Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizāņu cīņu vēsturē. Pret partizāniem vērstos spēkus veidoja NKVD 5. strēlnieku divīzijas 143. strēlnieku pulka 2. un 3. strēlnieku bataljona, strēlnieku vada (apbruņoti ar mašīnpistolēm), mīnmetēju rotas, izlūkvada un sapieru vada apakšvienības, kā arī t.s. istrebiķeļu kaujinieki – kopā ap 483 karavīri. Kauja sākās 2. marta rītā, bet noslēdzās 3. marta rītausmā, kad jau partizāni bija izlauzušies no aplenkuma, sadaloties sīkākās grupās un izklīstot pa iepriekšējām bāzes vietām savu dzīvesvietu tuvumā. Nacionālie partizāni kaujā zaudēja 28 kaujiniekus, no kuriem 25 bija kritušie, bet 3 – vēlāk no ievainojumiem mirušie. Ievainoto skaits partizānu rindās bija 11–15 cilvēki. NKVD spēku kopējie zaudējumi kaujā bija 46 karavīri un kaujinieki. Partizāniem veiksmīgais kaujas iznākums cēla to un arī citos novados esošo partizānu pašapziņu un cīņas sparu.
Ekspozīcija "Abrenes istabas"
Atrodas netālu no Viļakas pilsētas centra.
Ēkā izvietota ekspozīcija, kas aptver laika periodu no 1920. līdz 1960. gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales, Abrenes apriņķī, vēlāk bija kā Viļakas apriņķa un Abrenes rajona centrs.
Ekspozīcija izvietota ēkā ar interesantāko un daudzveidīgāko vēsturi Viļakā. Pirmsākumos tā ir atradusies uz senā Marienhauzenas tirgus laukuma, vēlāk tajā atradušies dzīvokļi un biroji, dažādi veikali, 2. pasaules kara laikā latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka.
Ekspozīcijā atrodami priekšmeti, kas nākuši no Stompakiem un saistīti ar nacionālo partizānu kustību Latgalē. Ir dokumenti un fotogrāfijas saistītas ar Neatkarības karu.
Iepriekš piesakot apmeklējumu gida pavadībā, saimnieks Dzintars Dvinskis iepazīstinās ar ekspozīcijā esošajām liecībām.
2023. gadā izveidota ekspozīcijas telpa par militāro mantojumu Ziemeļlatgalē.
Ieejas maksa: 5,00 euro no personas.
Darba dienu vakaros no 18:30 - 20:00
Sestdien, Svētdien no 10:00 - 18:00
Ekskursijas ilgums 1 stunda.
Iepriekšēja pieteikšanās, zvanot +37126446147 saimniekam Dzintaram Dvinskim.
Piemineklis Ziemeļaustrumu nacionālo partizānu komandierim Pēterim Supem - "Cinītim"
Godinot nacionālo partizānu komandiera Pētera Supes piemiņu, 2005.gada 28.maijā Viļakā tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Tas novietots netālu no Viļakas katoļu baznīcas, kara laikā izrakto tranšeju malā, kur čekisti apraka nošautos nacionālos partizānus. Zem P.Supem veltītā pieminekļa ievietota kapsula ar 386 kritušo nacionālo partizānu vārdiem, kauju aprakstiem un materiāliem par partizānu komandieri. Akmenī iekalti vārdi: "Tev, Latvija, es paliku uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam".
Pieminekli veidojis Pēteris Kravalis.
Līdzās atrodas piemiņas vieta Stompaku mežā un citās kauju vietās kritušajiem un čekistu noslepkavotajiem Latvijas brīvības cīnītājiem 1944.-1956.g.
Pie labējās sienas 2008. gada 20. jūnijā atklāta granīta plāksne ar trijās slejās izkārtotiem 55 kritušo partizānu vārdiem.
Piemineklis uzstādīts vietā, kur komunistiskās okupācijas varasiestādes savulaik pārējo iedzīvotāju iebiedēšanai bija izstādījušas noslepkavoto partizānu mirstīgās atliekas.
Uz līdzās esošās plāksnes iegravēti pateicības vārdi Pēterim Supem un Broņislavas Martuževas dzejolis:
"Celies, Pēteri Supe,
Dvēsele, karā kautā!
Šodien Tavs asins upuris,
Augšām cēlies tautā.
Iziet mūžīgi dzīvot
Jaunajo spēkā un sparā,
Uzvijas, uzplīvo, uzpalo
Augšāmskrejošā karogā!"
Piemineklis pretošanās kustības dalībniekiem Stompakos
Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.
Redzama piemiņas zīme.
Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.
"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.
