Meža meita Domicella Pundure (Lūcija)
Domicellai Pundurei ir 90. Rīgas pilī 2018. gada 3.maijā viņa no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā. Domicella Pundure palikusi pēdējā Stompaku purva kaujas lieciniece.
Domicella Pundure ir nacionālā partizāne, kura no 1945.gada februāra vairāk kā mēnesi pavadīja Stompaku purva apmetnē, kur tolaik dzīvoja aptuveni 360 partizānu, tostarp sievietes, bērni un veci cilvēki. 1948.gadā apprecējās, bet jau 1949.gadā visu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju uz Omskas apgabalu. Latvijā atgriezās 1960.gada aprīlī. Jaunā ģimene toreizējā kolhozā "Borec" nopirka māju, strādāja kolhozā lauku brigādē. Kad vīrs nomira, Domicella Pundure 1987.gada rudenī pārcēlās uz Balviem. Jau būdama pensijā, vēl pāris gadus viņa nostrādāja viesnīcas bufetē.
Domicellas Pundures dzīvesstāstu var izlasīt Sanitas Reinsones grāmatā "Meža meitas".
Dzimusi 1927.gada 1.decembrī Šķilbēnu pagasta Kručinovas mājās. Pabeigusi četras klases turpat tuvējā Augstasila pamatskolā, Domicella sāka strādāt tēva saimniecībā.
“Mans tēvs bija aizsargs Latvijas brīvvalsts laikā, bet vācu laikā viņš strādāja Šķilbēnu policijā. Kad kara fronte 1944. gada jūlijā-augustā otrreiz gāja pāri, mēs nebijām mājās. Kaimiņi bija vietējie krievi un tie pierunāja, ka jābrauc prom. Mēs izbraucām, bet viņi gan pārāk tālu nebrauca, palika pie radiem te pat Balvos. Tā nu pēc kāda laika mēs braucām atpakaļ.
Bet mans tēvs tālāk vairs nebrauca un mājās vairs nedzīvoja. No sākuma viņš nerādījās vispār, bet tad mēs ar viņu satikāmies. Šķilbēnos viņš vairs nerādījās. Viņi dzīvoja tādā mazā grupiņā, tikai vēlāk iegāja lielākā grupā. Tad tēvs aizgāja uz Stompaku purvu. Vēlāk, kad mežabrāļi vairāk saradās, tad čekisti sāka visus terorizēt un, kad man atsūtīja pavēsti, ka jāiet strādāt uz kūdras purvu, tad tēvs paņēma mani pie sevis 1945. gada februārī. Aizveda ar zirgu uz Stompaku. Mežā es aizgāju ar to, kas man mugurā bija, un viss. Rožukronis, jā, tas man bija līdzi – tam jau bija jābūt līdzi. Un gājām lūdzāmies un Dieviņš pasargāja. Kam jau bija jākrīt, tas jau krita.
Stompaku mežs nebija biezs, un nometne nebija nemaz tik tālu no ceļa. Mēs nebraucām pa lielo ceļu, tur caur mežiem pa taisno varēja izbraukt. Ziemā, kad meža darbi, tad jau ceļi iebraukti bija pa līnijām. Nometnē katram iedeva vārdu. Tēvam bija Irbītis, bet man laikam Lucija. Kamēr nometnē nebija sākušās kaujas, mēs nometnē darījām to, ko jau nu lika. Katrā bunkurā bija viens vecākais, un tad tas komandēja. Es dzīvoju bunkurā kopā ar tēvu. Ziemā auksti nebija. Mums bija tāda maza plītiņa, kur gatavojām ēst. Sienas no baļķiem iztaisītas. Augstums tāds, ka var piecelties kājās, un tādas nāras, kur gulēja kurš augšā, kurš apakšā. Citi bunkuri bija lielāki, citi mazāki. Bija tādi kur vairāk cilvēku, kur maz cilvēku. Bija arī zirgi. Pie mūsu pašu bunkura bija trīs zirgi. Viņiem tādas būdas sataisītas no egļu zariem. Kaujā tie arī krita.
Vispār sieviešu diezgan daudz tajos Stompakos bija. Bija arī ar bērniem. Maziem bērniem. …Bija pat tāds speciāls bunkurs , kur maizi cepa. Bet vispār katrā bunkurā paši gādāja par ēdienu – kur nu katrs varēja dabūt, brauca pie radiem vai pie ģimenes, kam bija mājās. Ēdiens kā jau no laukiem. Kā jau ziemā, cūkas kāva, gaļa, biezpiens bija, piens. Jābadojas nebija… Man teica , ka Stompakos bunkuri esot bijuši numurēti vai arī, ka tie numuri tagad ir ieviesti. Mūsējais esot bijis sestais bunkurs.
Nometnē pa bunkuriem sevišķi nestaigājām un citus neredzējām. Citus satikām nometnes baznīciņā un vēl šur tur. Baznīciņa atradās pašā nometnē. Man vīrs un viņa brālis bija piedalījušies taisīšanā. Tas bija tāds neliels bunkurītis, vairāk par divdesmit cilvēkiem tur nevarētu ieiet iekšā. Uz baznīcu nāca katoļi. Dievkalpojumus turēja katru rītu. Un tur pat arī grēksūdzes pieņēma. Priesteris bija no Šķilbēniem – Ludvigs Štagars.
Par to dienu, kad bija kauja 1945. gada 2.-3. martā. Šaušanās sākās jau no paša rīta. Es nezināju, kas notiek. Cilvēki skraidīja apkārt pa nometni. Mēs ar tēva māsu bijām baznīcā. Un visu dienu tur tā arī notupējām. Vēlāk pie mums sāka vest ievainotos. Daudz viņu bija. Pie mums bija no Viļakas feldšeris Romāns. Tas mūs komandēja. Palīdzējām, kā varējām, - pārsējām ievainotos, padevām, ko vajadzēja, un visu ko citu darījām. Tur es iepazinos ar savu nākamo vīru. Viņš bija ievainots kājā. Un tad no tā laika mums arī viss sākās.
Vispār tajā lielajā nometnē droši bija, bet tā kaujas diena gan… bija bail. Šausmas, kāds tur troksnis bija! Vienās bailēs bijām. Pēc kaujas jau visādi runāja, bet tomēr, redz, atsita mūsējie. Vīriem bija visādi ieroči, tur jau nebija mazums viņu. Pats galvenais nometnē bija Pēteris Supe, bet viņu es netiku redzējusi. Un tad jau pašā vakarā, tad mēs gājām ārā. Ievainotos aizveda ar zirgiem. Mēs gājām tie, kas bijām pavisam, kā saka, veseli, visi stipri, izgājām ārā. Cik mūs bija neatminu, bet daudz nebija. Bridām pa mežu, pa purvu, pa mežu. Vīriešiem protams ieroči līdzi. Gājām pa nakti. Nākamās dienas vakarā iznācām bijušajā Barecā pie mājām tieši meža malā. Iedeva mums tēju padzert. Un droši vien kādu maizīti arī deva, jo mēs izgājām pilnīgi kā stāv, viss, kas bija bunkurā, palika tur.
Un tad mūsu grupa izšķīrās. Mēs ar tēvu aizgājām uz mājām. Bet mājās viņš nedzīvoja. Un tā mani vairāk neviens neaiztika, es nekur negāju ne pieteikties, ne reģistrēties, dzīvoju mājā. Sanāk, ka kādu mēnesi tiku nodzīvojusi mežā.”
1945.gada 2.martā, kad nometnē atradās aptuveni 300 cilvēku, purvam uzbruka padomju karaspēka vienība. Gandrīz diennakti mežabrāļi pretojās ap 500 cilvēku lielam ienaidnieka pārspēkam. Kaujā krita un no gūtajiem ievainojumiem mira 28 partizāni un 46 padomju karavīri. Vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai nogalināto meža brāļu mirstīgās atliekas tika izliktas Viļakā un dažos tuvējos ciemos.
http://www.balvurcb.lv/kb/?View=entry&EntryID=1078
Citāti no Sanitas Reinsones grāmatas "Meža meitas"
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Nacionālo partizānu mītnes dabas liegumā “Stompaku purvi”
Dabas liegums “Stompaku purvi” ir unikāla ar savām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Izstaigājot dabas liegumu “Stompaku purvi”, kas ir iekļauti NATURA 2000 teritorijā uzzināsiet gan par teritorijā mītošajiem putniem, dzīvniekiem un augiem, gan arī pa labiekārtotu marķētu taku nokļūsiet līdz purva salām, kur Otrā Pasaules kara laikā bija ierīkota viena no lielākām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā.
1945. gada sākumā Stompaku nometnē, sauktā par “Saliņu mītnēm” bija izvietota nacionālo partizānu bāze, kurā dzīvoja 350–360 cilvēki, tostarp 40–50 sievietes. Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3–8 cilvēki. Nometnē bija arī sava maizes ceptuve, kurā regulāri cepa maizi un baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi, kā arī trīs virszemes slieteņi zirgu novietnēm. Sākot ar janvāri no nometnes partizāni regulāri veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām.
1945. gada 2.–3. martā šeit notika Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu vēsturē, kur nometnē izvietotajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēlnieku pulks un vietējā istrebīķeļu bataljona kaujinieki, kopskaitā 483 vīri. Kauja risinājās visu 2. marta dienu. Naktī uz 3. martu partizāniem no nometnes izdevās izlauzties un tie devās uz savām iepriekšējām bāzēšanās vietām. Partizāni bija zaudējuši 28 kritušos un no ievainojumiem mirušos, bet NKVD karaspēks 32 kritušos un mirušos.
Mūsdienās nometnes vietā var apskatīt trīs atjaunotos bunkurus – baznīcas štāba un vienu dzīvojamo bunkuru, kā arī 21 bijušo bunkuru vietu bedres. Ir izvietoti trīs informatīvie stendi, kuri stāsta par nometni un kauju.
Ir iespēja pieteikt ekskursijas grupām gida pavadībā.
Ekspozīcija "Abrenes istabas"
Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.
Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.
Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.
Piemineklis Ziemeļaustrumu nacionālo partizānu komandierim Pēterim Supem - "Cinītim"
Godinot nacionālo partizānu komandiera Pētera Supes piemiņu, 2005.gada 28.maijā Viļakā tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Tas novietots netālu no Viļakas katoļu baznīcas, kara laikā izrakto tranšeju malā, kur čekisti apraka nošautos nacionālos partizānus. Zem P.Supem veltītā pieminekļa ievietota kapsula ar 386 kritušo nacionālo partizānu vārdiem, kauju aprakstiem un materiāliem par partizānu komandieri. Akmenī iekalti vārdi: "Tev, Latvija, es paliku uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam".
Pieminekli veidojis Pēteris Kravalis.
Līdzās atrodas piemiņas vieta Stompaku mežā un citās kauju vietās kritušajiem un čekistu noslepkavotajiem Latvijas brīvības cīnītājiem 1944.-1956.g.
Pie labējās sienas 2008. gada 20. jūnijā atklāta granīta plāksne ar trijās slejās izkārtotiem 55 kritušo partizānu vārdiem.
Piemineklis uzstādīts vietā, kur komunistiskās okupācijas varasiestādes savulaik pārējo iedzīvotāju iebiedēšanai bija izstādījušas noslepkavoto partizānu mirstīgās atliekas.
Uz līdzās esošās plāksnes iegravēti pateicības vārdi Pēterim Supem un Broņislavas Martuževas dzejolis:
"Celies, Pēteri Supe,
Dvēsele, karā kautā!
Šodien Tavs asins upuris,
Augšām cēlies tautā.
Iziet mūžīgi dzīvot
Jaunajo spēkā un sparā,
Uzvijas, uzplīvo, uzpalo
Augšāmskrejošā karogā!"
Piemineklis pretošanās kustības dalībniekiem Stompakos
Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.
Redzama piemiņas zīme.
Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.
"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.
