Forest Daughter Domicella Dwarf (Lucia)

Avots: Sanitas  Reinsones grāmata "Meža meita"
Source: Sanita Reinsone's book "Daughter of the Forest"

Domicellai Pundurei ir 90. Rīgas pilī 2018. gada 3.maijā viņa no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā. Domicella Pundure palikusi pēdējā Stompaku purva kaujas lieciniece.

Domicella Pundure ir nacionālā partizāne, kura no 1945.gada februāra vairāk kā mēnesi pavadīja Stompaku purva apmetnē, kur tolaik dzīvoja aptuveni 360 partizānu, tostarp sievietes, bērni un veci cilvēki. 1948.gadā apprecējās, bet jau 1949.gadā visu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju uz Omskas apgabalu. Latvijā atgriezās 1960.gada aprīlī. Jaunā ģimene toreizējā kolhozā "Borec" nopirka māju, strādāja kolhozā lauku brigādē. Kad vīrs nomira, Domicella Pundure 1987.gada rudenī pārcēlās uz Balviem. Jau būdama pensijā, vēl pāris gadus viņa nostrādāja viesnīcas bufetē.

Domicellas Pundures dzīvesstāstu var izlasīt Sanitas Reinsones grāmatā "Meža meitas". 

Dzimusi 1927.gada 1.decembrī Šķilbēnu pagasta Kručinovas mājās. Pabeigusi četras klases turpat tuvējā Augstasila pamatskolā, Domicella sāka strādāt tēva saimniecībā.

“Mans tēvs bija aizsargs Latvijas brīvvalsts laikā, bet vācu laikā viņš strādāja Šķilbēnu policijā. Kad kara fronte 1944. gada jūlijā-augustā otrreiz gāja pāri, mēs nebijām mājās. Kaimiņi bija vietējie krievi un tie pierunāja, ka jābrauc prom. Mēs izbraucām, bet viņi gan pārāk tālu nebrauca, palika pie radiem te pat Balvos. Tā nu pēc kāda laika mēs braucām atpakaļ. 

Bet mans tēvs tālāk vairs nebrauca un mājās vairs nedzīvoja. No sākuma viņš nerādījās vispār, bet tad mēs ar viņu satikāmies. Šķilbēnos viņš vairs nerādījās. Viņi dzīvoja tādā mazā grupiņā, tikai vēlāk iegāja lielākā grupā. Tad tēvs aizgāja uz Stompaku purvu. Vēlāk, kad mežabrāļi vairāk saradās, tad čekisti sāka visus terorizēt un, kad man atsūtīja pavēsti, ka jāiet strādāt uz kūdras purvu, tad tēvs paņēma mani pie sevis 1945. gada februārī. Aizveda ar zirgu uz Stompaku. Mežā es aizgāju ar to, kas man mugurā bija, un viss. Rožukronis, jā, tas man bija līdzi – tam jau bija jābūt līdzi. Un gājām lūdzāmies un Dieviņš pasargāja. Kam jau bija jākrīt, tas jau krita. 

Stompaku mežs nebija biezs, un nometne nebija nemaz tik tālu no ceļa. Mēs nebraucām pa lielo ceļu, tur caur mežiem pa taisno varēja izbraukt. Ziemā, kad meža darbi, tad jau ceļi iebraukti bija pa līnijām. Nometnē katram iedeva vārdu. Tēvam bija Irbītis, bet man laikam Lucija. Kamēr nometnē nebija sākušās kaujas, mēs nometnē darījām to, ko jau nu lika. Katrā bunkurā bija viens vecākais, un tad tas komandēja. Es dzīvoju bunkurā kopā ar tēvu. Ziemā auksti nebija. Mums bija tāda maza plītiņa, kur gatavojām ēst. Sienas no baļķiem iztaisītas. Augstums tāds, ka var piecelties kājās, un tādas nāras, kur gulēja kurš augšā, kurš apakšā. Citi bunkuri bija lielāki, citi mazāki. Bija tādi kur vairāk cilvēku, kur maz cilvēku. Bija arī zirgi. Pie mūsu pašu bunkura bija trīs zirgi. Viņiem tādas būdas sataisītas no egļu zariem. Kaujā tie arī krita.

Vispār sieviešu diezgan daudz tajos Stompakos bija. Bija arī ar bērniem. Maziem bērniem. …Bija pat tāds speciāls bunkurs , kur maizi cepa. Bet vispār katrā bunkurā paši gādāja par ēdienu – kur nu katrs varēja dabūt, brauca pie radiem vai pie ģimenes, kam bija mājās. Ēdiens kā jau no laukiem. Kā jau ziemā, cūkas kāva, gaļa, biezpiens bija, piens. Jābadojas nebija… Man teica , ka Stompakos bunkuri esot bijuši numurēti vai arī, ka tie numuri tagad ir ieviesti. Mūsējais esot bijis sestais bunkurs.

Nometnē pa bunkuriem sevišķi nestaigājām un citus neredzējām. Citus satikām nometnes baznīciņā un vēl šur tur. Baznīciņa atradās pašā nometnē. Man vīrs un viņa brālis bija piedalījušies taisīšanā. Tas bija tāds neliels bunkurītis, vairāk par divdesmit cilvēkiem tur nevarētu ieiet iekšā. Uz baznīcu nāca katoļi. Dievkalpojumus turēja katru rītu. Un tur pat arī grēksūdzes pieņēma. Priesteris bija no Šķilbēniem – Ludvigs Štagars.

Par to dienu, kad bija kauja 1945. gada 2.-3. martā. Šaušanās sākās jau no paša rīta. Es nezināju, kas notiek. Cilvēki skraidīja apkārt pa nometni. Mēs ar tēva māsu bijām baznīcā. Un visu dienu tur tā arī notupējām. Vēlāk pie mums sāka vest ievainotos. Daudz viņu bija. Pie mums bija no Viļakas feldšeris Romāns. Tas mūs komandēja. Palīdzējām, kā varējām, - pārsējām ievainotos, padevām, ko vajadzēja, un visu ko citu darījām. Tur es iepazinos ar savu nākamo vīru. Viņš bija ievainots kājā. Un tad no tā laika mums arī viss sākās.

Vispār tajā lielajā nometnē droši bija, bet tā kaujas diena gan… bija bail. Šausmas, kāds tur troksnis bija! Vienās bailēs bijām. Pēc kaujas jau visādi runāja, bet tomēr, redz, atsita mūsējie. Vīriem bija visādi ieroči, tur jau nebija mazums viņu. Pats galvenais nometnē bija Pēteris Supe, bet viņu es netiku redzējusi. Un tad jau pašā vakarā, tad mēs gājām ārā. Ievainotos aizveda ar zirgiem. Mēs gājām tie, kas bijām pavisam, kā saka, veseli, visi stipri, izgājām ārā. Cik mūs bija neatminu, bet daudz nebija. Bridām pa mežu, pa purvu, pa mežu. Vīriešiem protams ieroči līdzi. Gājām pa nakti. Nākamās dienas vakarā iznācām bijušajā Barecā pie mājām tieši meža malā. Iedeva mums tēju padzert. Un droši vien kādu maizīti arī deva, jo mēs izgājām pilnīgi kā stāv, viss, kas bija bunkurā, palika tur. 

Un tad mūsu grupa izšķīrās. Mēs ar tēvu aizgājām uz mājām. Bet mājās viņš nedzīvoja. Un tā mani vairāk neviens neaiztika, es nekur negāju ne pieteikties, ne reģistrēties, dzīvoju mājā. Sanāk, ka kādu mēnesi tiku nodzīvojusi mežā.”

1945.gada 2.martā, kad nometnē atradās aptuveni 300 cilvēku, purvam uzbruka padomju karaspēka vienība. Gandrīz diennakti mežabrāļi pretojās ap 500 cilvēku lielam ienaidnieka pārspēkam. Kaujā krita un no gūtajiem ievainojumiem mira 28 partizāni un 46 padomju karavīri. Vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai nogalināto meža brāļu mirstīgās atliekas tika izliktas Viļakā un dažos tuvējos ciemos.

Storyteller: Domicella Pundure; Wrote down this story: Sanita Reinsone
Used sources and references:

http://www.balvurcb.lv/kb/?View=entry&EntryID=1078
Citāti no Sanitas Reinsones grāmatas "Meža meitas"

With President Raimonds Vējonis, 2018. Source: www.balvurcb.lv
Source: Sanita Reinsone's book "Daughter of the Forest"
Stompaki partisan camp. Source: Viļaka County Museum

Seotud objektid

National partisan headquarters in the nature reserve “Stompaki Swamp”

During World War II, one of the largest national partisan camps in the Baltic states was situated in Stompaki Swamp. Today, the territory is included in the nature reserve “Stompaki swamp”. The settlement sites located on the islands in the swamp can be reached via a marked footpath.

In early 1945, about 350 to 360 people, including 40 to 50 women, lived at the camp of National Partisans in Stompaki Swamp. The camp consisted of 24 residential bunkers – buildings that were half-immersed into the ground and could accommodate 3–8 people. There was a bakery, a church bunker and three above-ground rails for horses. Partisans from the camp carried out attacks against officials of the occupation regime.  On 2–3 March 1945, the Battle of Stompaki took place here – the largest battle in the history of Latvian national partisans. The 350–360 partisans in the camp were attacked by the 143rd Rifle Regiment of NKVD and local fighters of the so-called ‘istrebitel’ (eliminators) battalion – 483 men in total. The battle lasted for the entire duration of the day on 2 March. On the night of 3 March, the partisans managed to break out of the camp and retreat to their previous base camps. The battle resulted in 28 casualties among partisans, while the NKVD force lost 32 fighters.

Today, the site of the Stompaki camp is home to three restored bunkers – a church, a headquarters and a residential bunker – as well as 21 sites of former bunkers. Information boards about the camp and the battle have been installed at the site. Guided tours can be booked.

Privātekspozīcija “Abrenes istabas”

Ekspozīcija “Abrenes istabas” atrodas Viļakas pilsētā, ēkā ar daudzveidīgu vēsturi. Pirmsākumos ēka atradās uz senā Marienhauzenas tirgus laukuma, vēlāk tajā atradās dzīvokļi, biroji, dažādi veikali, bet Otrā pasaules kara laikā tur darbojās latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka. Vairākas ekspozīcijas atklāj dažādus notikumus un vēstures posmus Viļakas pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē laikā no 1920. līdz 1960. gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales Abrenes apriņķī. Tajās redzami priekšmeti no Stompaku purva partizānu mītnes, kas saistīti ar nacionālo partizānu kustību Latgalē. Apskatāmi arī dokumenti un fotogrāfijas, kas saistīti ar Neatkarības karu. Jaunākā ekspozīcija ir veltīta kādreiz slavenajai motokrosa trasei “Baltais briedis”.

Foto: Gita Memmēna, Vidzemes tūrisma asociācija
Kirdepartisanide ülema Pēteris Supe mälestusmärk - "Cinītis"

Rahvuspartisanide komandöri Pēteris Supe mälestuseks avati Viļakas 28. mail 2005 tema mälestusmärk. See asub Viļaka katoliku kiriku lähedal, sõja ajal kaevatud kaevikute serval, kuhu tšekistid matsid maha lastud rahvuspartisanid. P. Supe mälestusmärgi alla on paigutatud kapsel 386 langenud rahvuspartisani nimede, lahingute kirjelduste ja partisanide komandöri kohta käivate materjalidega. Kivisse on raiutud sõnad: "Sulle, Läti, jäin ma truuks kuni viimase hingetõmbeni."
Monumendi kujundas Pēteris Kravalis.

Lähedal asub mälestusmärk Läti vabadusvõitlejatele, kes langesid Stompaku metsas ja teistes lahingupaikades ning mõrvati tšekistide poolt aastatel 1944–1956.
20. juunil 2008 avati paremal seinal graniidist tahvel, millel on kolmes veerus paigutatud 55 langenud partisani nimed.
Monument püstitati kohta, kus kommunistlikud okupatsioonivõimud olid kunagi ülejäänud elanikkonna hirmutamiseks välja pannud mõrvatud partisanide säilmeid.

Kõrvalasuval tahvlil on graveeritud tänusõnad Pēteris Supele ja Bronislava Martuževa luuletus:
"Tõuse üles, Peeter Supe,"
Hing, võitle sõjas!
Täna on sinu vereohver,
Tõusnud rahva seas.
Mine välja ja ela igavesti
Nooruse tugevuses ja elujõus,
See lehvib, lehvib, lehvib
"Tõusvas lipus!"

Allikas: Inese Matisāne, Viļaka Regionaalmuuseum
Stompaki vastupanuliikumise osalejate monument

Asub Balvist 15 km kaugusel Viļaka suunas, tee paremal küljel.

Mälestusmärk on nähtav.

11. augustil 2011, Läti vabadusvõitlejate mälestuspäeval, avati Balvu - Viļakase maantee ääres Stompaku soo vastas vastupanuliikumises osalejate mälestusmärk, mis on pühendatud Pēteris Supe rahvuspartisanide mälestusele, kes langesid 2. ja 3. märtsi 1945. aasta lahingutes. Juuli lõpus paigaldati monumendi vundamenti kapsel sõnumiga tulevastele põlvedele. Kapslisse on paigutatud dokument 28 rahvuspartisani nimedega, kes langesid 2. ja 3. märtsi 1945. aasta lahingutes.

„1945. aasta veebruaris rajati Stompaku soo saartele, mida rahvasuus hakati kutsuma Stompaku soo laidudeks, 2 km kaugusel Balvi-Viļaka maanteest, Läti suurim partisanide laager, kus 22 punkris elas 360 inimest. Nende hulgas olid ka leegionärid, kes leegioni diviisi taandudes olid jäänud koos kõigi oma relvadega oma isa majja. Partisanide hävitamiseks ründasid 2. märtsil 1945 kahe Tšekaa pataljoni sõdurid punkritele koos hävitajatega, kelle relvastuses oli ka neli miinipildujat. Lahingud kestsid terve päeva, partisanid panid visalt vastu ja ründajad kandsid raskeid kaotusi, mistõttu nad ei suutnud laagrit vallutada ja partisane hävitada. Lahingus langes või suri rasketesse vigastustesse ka 28 Stompaku soo elanikku. Järgmisel ööl murdsid partisanid lahinguga „piiramine ja võitmatuna lahkumine“ laagritest läbi – nii kirjutas Zigfrīds.“ Auhindade osakonna riikliku vastupanuliikumise osalejate asjade komisjoni esimees Berķis kirjutab Stompaki lahingust.

Allikas: Põhja-Latgale Äri- ja Turismikeskus