Partizānu bunkurs
III Nacionālie partizāni, II WW2, IV Padomju okupācija

Izveidots partizānu bunkurs, kurā var mazliet piedzīvot partizānu sajūtas, apskatīt  partizānu personīgās mantas, ieročus, fotogrāfijas. Stāsti un atmiņas filmās par nacionālo partizānu cīņu pēc 1945. gada.

Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi bija mazas, bruņotas vietējo iedzīvotāju grupas, kas patstāvīgi cīnījās pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā no 1944. līdz 1956.gadam. Tie bija cilvēki, kuri nevarēja vai nevēlējās dzīvot Padomju savienībā un bija spiesti slēpties mežos. Kopā Latvijā darbojās apmēram 20193 mežābrāļi.

Bunkurs izveidots, izmantojot bijušo mežabrāļu stāstus un atmiņas par dzīvi mežos, slēpjoties un cīnoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Bunkurā iekārtota bruņojuma un sadzīves priekšmetu ekspozīcija. Gida stāstījumu papildina video ar mežabrāļu intervijām.

Bunkura ārpusē ir iekārtota piknika vieta ar ugunskura.
Var iepriekš pasūtīt uz uguns gatavotu zupu vai pavadīt vakaru pie ugunskura, skatoties āra kino.

Atrodas Veclaicenes pagastā Alūksnes novadā.

Atklāts 2019. gada 4. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.
1953. gada 13. martā Veclaicenes mežos netālu no “Koruļu” mājām čekisti atklāja rūpīgi nomaskētu bunkuru un arestēja Bernhardu Ābelkoku un Elmāru Tortūzi.
Bunkurā tika atrasti ieroči: 2 vācu šautenes un 95 patronas, 2 pistoles “Parabellum” un 152 patronas.
1949. gada 11. novembrī čekas aģenti K. Dokti-Doktenieku nošāva, un viņa grupa izira. Pēc uzbrukuma B. Ābelkoks un E. Tortūzis kādu laiku slēpās bunkurā “Maskaļu” māju tuvumā, bet no 1951. gada pavasara, ar Ilonas Ābolkalnas atbalstu, ierīkoja bunkuru “Koruļos”, kur dzīvoja līdz arestam.

Atrodas Ziemera pagastā Valsts mežu 66. Kvartālā.

Piemiņas vieta atklāta 2020. gada 10. jūlijā.
Latvijas nacionālo partizānu kustības otrajā posmā, 1948. gada vidū, 4 cilvēku grupa- Viks Pētersi, Stebers Rolands, Bukāns Ilgmārs un Kangsepa Elvīra atdalījās no J. Bitāna- Liepača vienības Mālupes- Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera-Jaunlaicenes- Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas- Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā.
1950. gada 2. martā, kad čekisti atklāja bunkuru, partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950. gada 3. martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē. Cīnītāju bojāejas vietā 1990. gadu sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Atrodas Mālupes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2017. gada 13. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

1945. gada 24. augustā Latgalē, Dubnas mežos, bija nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ar mērķi atjaunot 1918. gada Latvijas Republiku. Labākai partizānu grupu darbības koordinēšanai, izveidojās reģionālie štābi. Nacionālo partizānu grupas, kas darbojās Bejas, Mālupes, Mārkalnes pagastos, apvienojās “Priedolaines” sektorā. Reģionālo štābu vadīja Jānis Liepacis. Katrā reģionālajā štābā izveidojās propogandas nodaļas. Viena no tādām, kuras komandieris bija Jānis Bitāns, izveidojās Mālupes pagasta meža masīvā. Šeit, bunkurā, no 1946. līdz 1948. gadam tika drukāti pieci Latvijas Nacionālo partizānu apvienības preses izdevumi “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. Informācijas sagatavošanā un izplatīšanā iesaistījās Alūksnes ģimnāzijas jauniešu pretošanās kustība “Dzimtenes Sili”.

Atrodas Ilzenes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 28. septembrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šo Ilzenes pagastu māju iedzīvotāji no 1944. gada rudens atbalstīja Voldemāra Andersona (“Vecā”) vadītos nacionālos partizānus, kuru bunkurs atradās netālu meža biezoknī. 1945. gada 23. novembrī bunkuru aplenca NKVD karavīri. Kaujā gāja bojā deviņi cīnītāji. Pēc tās tika atrasti 2 ložmetēji, 14 automāti, 11 šautenes, 10 pistoles, 3500 patronas, 45 granātas, 4 binokļi. Voldemāra Andersona grupas iznīcināšana bija plānota čekas aģentūras lietā “Ķēde”(“Цепь”).

Grupas sastāvā darbojās Voldemārs Pāvels Andersons (“Vecais”), Gastons Dzelzkalējs, Voldemārs Tonnis, Centis Eizāns, Osvalds Kalējs, Jānis Koemets, Stāvais (“Polis”), Voldemārs Rappa, Eduards Rappa, Elmārs Rappa (palika dzīvs).

Nomaļa un grūtāk pieejama vieta – plašs meža masīvs ap 200 m rietumos no Ņegas upītes un ap 0,5 km dienvidrietumos no Ņegas uzpludinājuma. Uz minēto vietu ieteicams doties ar kājām, vai divriteni, izmantojot LIDAR kartes un ģeogrāfiskās koordinātas. Minētajā vietā dabā atrodas ap kilometru garš (R – A virzienā) un puskilometru plats (Z – D virzienā) iekšzemes kāpu valnis, kas klāts ar skujkoku mežu. Kāpu masīva ziemeļu un austrumu nogāžu augšdaļās atrodas labi saglabājušies ierakumi, domājams, no Otrā Pasaules kara laika. Harijs Jaunzems (kādreizējais Ķeguma HES inženieris) uzskata, ka šajā apkaimē atradies (konkrēts punkts nav zināms) Otomāra Oškalna formētais Sarkanās armijas partizānu vienības bunkurs.

Atrodas “Daiņkalni”, Raunas pagasts, Raunas novads (netālu no Smiltenes novada, Brantu pagasta “Mežviju” mājām.

Nokļūšana līdz piemiņas vietai tikai vienreiz gadā - 16.aprīlī! Ceļš ved caur privātīpašumu.

Piemiņas vieta iekārtota kādreizējo Raunas pagasta “Daiņkalnu” un “Graškalnu” māju vietā, zem kurām izveidotajos bunkuros no 1950. līdz 1952. gadam slēpās Dailoņa Breikša (segvārds Edgars, 1911-1952) vadīto nacionālo partizānu grupa. D.Breikša nacionālo partizānu grupa izveidota 1948. gadā un līdz pat 1950. gadam viņi dzīvoja Gatartas pagasta “Jaunvieslavēnos” pie saimnieka Kārļa Lāča. 1950. gadā D.Breikša partizānu grupu nodeva viņa paša brālis Laimonis, tāpēc viņi bija spiesti pārvietoties. Pa vasarām viņi dzīvoja mežos, bet ziemas pārlaida Raunas pagasta “Daiņkalnos” pie mežsarga Artūra Pērkona (1907-1952) un blakus esošajos “Graškalnos” zem mājām ierīkotos bunkuros.

Kopš 2002. gadā piemiņas vietu “Daiņkalnos” pamazām labiekārtoja. Katru gadu 16. aprīlī tiek rīkoti piemiņas pasākumi Dailoņa Breikša vadīto nacionālo partizānu piemiņai. 2003. un 2004. gada aprīlī pie “Daiņkalnu” un “Graškalnu” mājām ievētīja piemiņas krustus un plāksnes. 2016. gada rudenī – 2017. gada pavasarī ar vietējo raunēniešu palīdzību piemiņas vieta tika rekonstruēta pēc arhitekta Z.Butāna skices, kā arī tika atrakta un nostiprināta kādreizējā bunkura vieta.

Atrodas 200 m attālumā no Vidzemes centra Sērmūkšos.

Pēc vēsturiskām liecībām izveidots Nacionālo partizānu zemnīca.

Ekstrēma nakšņošana, sajūtot vēstures elpu. Apgaismojumu nodrošinās petrolejas lampas, gulēšana būs uz dēļa lāvām, un arī apkures ierīce būs līdzīga tiem laikiem. Pieteikšanās zvanot Amatas tūrisma informācijas centram T. 25669935.

Sērmūkši ir viena no vairāk nekā simts saglabātajām partizānu cīņu vietām, kuru bija vairāk nekā sešsimt.

Sērmūkšu nacionālo partizānu grupai liktenīgais brīdis pienāca 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zariņa. Alfrēds Suipe izdzīvoja, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu. Viņš bija iniciators un citu jundītājs, ka Sērmūkšos jāiekārto kritušo biedru piemiņas vieta.

Mežabrāļu lauku māja (Metsavenna Talu) atrodas Vastserozas ciemā pie Igaunijas un Latvijas robežas.

Bunkuru kā tūrisma objektu atklāja 1999. gadā, piedāvājot apmeklētājiem iespēju izmēģināt mežabrāļu dzīvesveidu, kas ir daļa no Igaunijas vēstures. Programmā ietilpst mežabrāļu meklēšana slēptuvē, viesošanās bunkurā, stāsti par patiesiem notikumiem, mežabrāļu dziesmu dziedāšana ar mājas saimnieku un mežabrāļu maltītes gatavošana vai baudīšana. Galvenais objekts ir bunkurs, kurš ir ierakts kalna nogāzē un izklāts ar šauriem priedes koka baļķīšiem. Bunkurā ir divstāvu gultas un neliels galdiņš. Šāda veida bunkuros 20. gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā mitinājās simtiem drosmīgu vīru, kuri pretojās valdošajam režīmam, tāpēc bija spiesti slēpties no varas iestādēm.

Puutlipalo piemineklis un bunkura vieta atrodas Mutsu ciemā Veru apriņķī. 1953. gada 28. martā Puutlipalo notika pēdējā liela mēroga sadursme starp mežabrāļiem un padomju drošības spēkiem. Nogalināti visi astoņi mežā slēpušies cilvēki – trīs sievietes un pieci vīrieši. Bunkurs tika iznīcināts, līķus iznesa no meža un apglabāja nezināmā vietā.

Šis piemineklis, kas veltīts kritušajiem mežabrāļiem, tika atklāts 1989. gada 20. maijā netālu no kādreizējās bunkura vietas. Tas bija pirmais Igaunijas pretošanās cīnītāju piemineklis, kas tika uzcelts laikā, kad valstī vēl atradās padomju okupācija un mežabrāļus joprojām oficiāli dēvēja par bandītiem. Pretēji daudziem vēlāk uzceltajiem līdzīgiem pieminekļiem, kurus komunisti saspridzināja, Puutlipalo piemineklis tā slēptās atrašanās vietas dēļ palika neskarts. Oriģinālā akmens plāksne ir vienīgā nomainītā īpašība, jo tajā kļūdaini (tā kā valsts gadiem ilgi turēja noslēpumu) tika ierakstīts citā kaujā bojā gājušā pretošanās cīnītāja vārds.

2013. gada janvārī Iekšējās drošības dienesta izmeklēšanas laikā veiktās DNS pārbaudes atklāja astoņu Puutlipalo nogalināto mežabrāļu identitātes. Tajā gadā Pretošanās cīņu dienā viņi tika atkārtoti apbedīti Vastseliinas kapsētā.

Saikas bunkura kauja notika 1951. gada 7. martā. Sadursme, kas ilga četras stundas, bija viena no retajām mežabrāļu vēsturē, kurā padomju spēki sagrāva zaudējumus, kas salīdzināmi ar pašiem mežabrāļiem. No astoņiem bunkurā esošajiem mežabrāļiem tikai diviem izdevās aizbēgt. Viņi tika nogalināti divus gadus vēlāk Puutlipalo kaujā.

Memoriāls tika atklāts 2007. gada Jāņos blakus galvenajam ceļam. Arī kaislīgie pārgājieni atradīs bunkura vietu, ja dosies 700 metrus pa meža takām dienvidaustrumos no memoriāla. Kaujas vietas koordinātas: 57°39'22.2”, 27°18'49.9" Piezīme: Ņemiet vērā, ka Vastselīnas kapsētā Saikas piemiņas eglē izcirstās koordinātas ir neprecīzas.

Plāni izveidot šo mežabrāļu piemiņas vietu radās 2013. gada sākumā, kad Iekšējās drošības dienests identificēja mirstīgās atliekas, kas tika atrastas masu kapā Rēdopalo netālu no Veru. Kopīgi ar Vastselīnas pašvaldību, Igaunijas Aizsardzības līgas Veru reģionālo nodaļu un Aizsardzības ministriju tika pieņemts lēmums par piemiņas vietas izveidošanu kapsētā, un tika sākti vajadzīgie priekšdarbi. Trīspadsmit mežabrāļu mirstīgās atliekas pārapbedīja 2013. gada 21. septembrī. Gadu vēlāk kapsētā tika atklātas Mati Karmina veidotās piemiņas skulptūras no akmens tēstu eglīšu veidolā. 2015. gada 1. novembrī šeit pārapbedīja vēl četru meža brāļu mirstīgās atliekas no slepenā masu kapa Rēdopalo, un tika atklātas vēl vairākas piemiņas eglītes trijās dažādās kaujās kritušo atcerei. Viņu faktiskā atdusas vieta joprojām nav zināma.

Pergupehjas bunkurs atrodas mežā netālu no Raplas apriņķa Tiduveres ciema.

Līdz 1945. gadam neapmierinātība ar padomju varu daudzās okupētajās zemēs, arī Igaunijā, bija pāraugusi organizētā pretošanās kustībā. Notika mēģinājumi apvienot kaujinieku grupas un izveidot tīklu. Šis 1947. gadā ierīkotais bunkurs bija nozīmīgs mežabrāļu atbalsta punkts.

Pēc pilnīgas rekonstrukcijas Pergupehjas bunkurs tika atvērts 2015. gadā, un tas ļauj iepazīt mežabrāļu ikdienu. Ikviens interesents var pavadīt bunkurā nakti un iztēloties, kāda būtu dzīve slēpjoties.

Blakus senāk atradās oriģinālais bunkurs, kuru Iekšlietu Tautas komisariāts iznīcināja 1947. gada 31. decembrī. Šeit ir arī bunkuru ieskaujošā dubļu siena un piemiņas vieta kritušajiem mežabrāļiem.

Muzejistaba ir atvērta bibliotēkas darba laikā.

Bunkurs atrodas Aizsardzības spēku mācību zonas neierobežotas piekļuves daļā Nursipalu. Kad notiek mācības, tuvējā apkārtnē var dzirdēt šāvienu skaņas. Pēdējais ceļa nogrieznis šoferiem var radīt grūtības, bet lielākoties ceļš ir izbraucams. Zeme ap bunkuru var būt mitra.

Likas (Nursi) kauja notika 1945. gada 28. decembrī. Cīņās tika nogalināti deviņi mežabrāļi, un tika nodedzināts virszemes bunkurs, bet trim vīriešiem izdevās aizbēgt. Kaujas vietu atrada 2008. gadā pēc ilggadējiem pētījumiem. Gadu vēlāk pie Veru-Valgas ceļa atklāja kaujas piemiņas vietu. Pirmos izrakumus bunkura atrašanās vietā veica 2010. gadā, un tajā pašā gadā bijušajā Nursi skolas ēkā atklāja kaujai veltītu muzejistabu. Mežabrāļu izmantoto rakstāmmašīnu pašlaik var apskatīt Veru apriņķa muzejā.

Pēc 2. pasaules kara 20 vīri no Ehmjas pulcējās, lai izveidotu mežabrāļu vadu. Baļķu bunkurs tika uzcelts 1945. gada beigās. Bunkurs tika uzcelts uz zemes un to ieskauj valnis. Sekls grāvis, kas ieskauj bunkuru, ārkārtas situācijās aizstāja tranšeju. Astoņus metrus no bunkura vietas atrodas 80 cm diametrā un 2,3 metrus dziļā aka. 1946. gada 20. janvārī reidā vienā no Ehmjas fermām tika sagūstīti pieci grupas dalībnieki. Nez kāpēc bunkurā paslēpušies vīrieši par to nedzirdēja. Bunkura slepenā atrašanās vieta bija zināma jau nākamajā dienā, un drīz to ielenka milzīgi spēki. Mežabrāļi atteicās padoties un visi tika nogalināti stundu ilgajā apšaudē, kas sekoja. Viņu līķi tika nogādāti Hāpsalu un apglabāti nezināmā kapā.

2010. gada septembrī arheologa Mati Mandela uzraudzībā tika pētīta zeme zem bunkura. Viņi atrada 60 priekšmetus: galvenokārt ložu čaulas un patronas, bet arī pogas, sadzīves priekšmetus un daudz ko citu.

2011. gada 18. jūnijā bunkura vietā tika atklāts memoriāls. Šo pieminekli izgatavojis Igaunijas Memento savienības priekšsēdētājs un Ungru Paekivi ražošanas vadītājs Arnolds Aljaste.

Lebaveres mežā 2020. gadā tika atklāts atjaunotais mežabrāļu bunkurs. Bunkurs tika izveidots 1944.–1954. gadā pēc mežā bēguļojošā mežabrāļa Martina Tammes bunkura parauga, balstoties uz viņa brāļa Kaljo Tammes atmiņām. Martins Tamme šādā bunkurā nodzīvoja mežā vismaz sešus gadus. 2001. gadā Veikemārjas pagastā tika uzcelts apmeklētājiem paredzēts bunkurs, kurš tagad ir novecojis. Veikemārjas muzeja draugu biedrības vadībā mežā tika atjaunots šis pats bunkurs un piemiņas plāksne.

Lai iegūtu plašāku informāciju un pieteiktos mežabrāļu bunkura apmeklējumam, sazinieties ar Veikemārjas muzeja draugu biedrību, kas piedāvā ekskursijas gida pavadībā.

Ennuksemē mežabrāļu bunkurs atrodas mežā starp Holstres un Mustlas ciemiem. Slēpni uzcēluši brāļi Jāns un Ēvalds Sovi, kuri 1944. gadā bēga no padomju okupācijas karaspēka. Vēlāk pievienojās vēl ducis mežabrāļu.

1945. gada 21. februārī NKVD biedri uzbruka bunkuram un sešas stundas ilgā kaujā tika nogalināti septiņi mežabrāļi un divi uzbrucēji, bet pieci cilvēki tika saņemti gūstā. Lai izvilinātu mežabrāļus, komunisti aizdedzināja bunkuru. Ennuksemē bunkurs ir lielākais Igaunijas mežabrāļu pastāvēšanas vēsturē.

2010. gadā Tarvastu pagasts bunkuru atjaunoja tā aptuvenajā izmērā, bet 2016. gada 31. oktobrī tas tāpat kā 1945. gadā tika nopostīts ugunsgrēkā. Vīlandes pagasta padome nolēma bunkuru atjaunot 2020. gadā, un tā būvniecība tika uzsākta tā paša gada novembrī.

Rekonstruētajam bunkuram ir divas ieejas un izejas, sešas divstāvu gultas, koka plīts un tunelis, kas savieno to ar ieeju kalna pakājē. 2021. gadā uzbūvētais bunkurs ir drošāks par piecus gadus iepriekš ugunsgrēkā nopostīto, jo, lai pasargātu koksni no bojājumiem, tika izbūvētas betona sienas un betona griesti un grīda.

Bunkurs ir atvērts 24/7. Ir iespēja apmeklēt un nakšņot bez iepriekšējas pieteikšanās.

Muzejs atrodas Veru pilsētas centrā. Ekspozīcijā apskatāma Veru apriņķa vēsture no aizvēstures līdz 20. gadsimta vidum.

Tā stāsta arī par Igaunijas Republikas rašanos un par Brīvības cīņu notikumiem Veru apriņķī. Turklāt muzejā ir viena no detalizētākajām ekspozīcijām par mežabrāļiem Igaunijā, kā arī mežabrāļu bunkura iekšpuses modelis.

Izstāžu zālē regulāri skatāmas ekspozīcijas par dažādiem tematiem, un apmeklētāji var apmeklēt muzeja rīkotos kursus par vēstures tēmām.