Mīnas, bumbas, torpēdas un ķīmiskie ieroči Baltijas jūrā

Un proti – izskanēja apgalvojums, ka Krievijas armija sava karaspēka izvešanas procesā no Baltijas valstīm deviņdesmito gadu sākumā izvedusi no Liepājas ostas un nogremdējusi Baltijas jūrā netālu no Gotlandes salas konteinerus ar ķīmiskajiem ieročiem un kodolatkritumus. Pie tam Zviedrijas valdība esot bijusi informēta par to, taču šis fakts ticis noklusēts... Krievijas puse šo faktu noliedz, savukārt Latvijas Aizsardzības ministrija pieļauj iespēju, ka karaspēka izvešanas procesā kādi konteineri ar militāru saturu varētu būt nogremdēti, lai gan konkrētu faktu par to neesot... Vai kāds šo informāciju mēģinās pārbaudīt un ar ko tas viss beigsies, to laiks parādīs. Taču ik pa brīdim jautājums par Baltijas jūrā nogremdētiem ieročiem un aizgājušo divu Pasaules karu sekām un to atstāto mantojumu uzpeld masu informācijas līdzekļos visā Baltijas jūras reģionā.

Teju vai katru gadu Baltijas jūrā noris vērienīgas mīnu meklēšanas operācijas, jo jūra bijusi bagātīgi mīnēta gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Tiek atrastas un likvidētas krievu parauga enkurmīnas M-08, M-12, KB, vācu liktās magnētiskās grunts mīnas LMB, vācu un krievu ražojuma torpēdas un vēl citi tamlīdzīgi dārgumi. Joprojām bīstamas ir pat 1908. un 1912. gadā ražotās jūras mīnas, kurām vēl joprojām uzduras zvejnieki un kuras nereti tiek atrastas netālu no kuģu ceļiem pat Irbes jūras šaurumā. Pēc ekspertu aprēķiniem jūrā vēl varētu atrasties ap 28 000 mīnu un sprādzienbīstamu objektu, pie tam no tiem kādi 15.000 tieši Irbes jūras šaurumā kuģu ceļu tiešā tuvumā.

Taču bīstami atradumi var gadīties ne tikai tālu no krasta, arī ostu akvatorijos. Piemēram, Liepājas ostas akvatorijā atrasts ne viens vien mīnmetēju lādiņš un sprādzienbīstams priekšmets kā apliecinājums šeit kādreiz notikušajām kaujām. Taču tas vēl nav viss. Pēc Otrā pasaules kara Baltijas jūrā nogremdēja milzīgu daudzumu ķīmisko ieroču – ap 40.00 tonnu. To sastāvā bija iprīts jeb sinepju gāze, nervu gāze tabuns, smacējošā gāze fosgēns un vēl arsēnsaturoši savienojumi. Pēc kara šī ķīmiskā munīcija lielos daudzumos tika nogremdēta pie Dānijai piederošās Bornholmas salas, pie Zviedrijai piederošās Gotlandes salas un apmēram 100 kilometrus uz rietumiem no Liepājas. Visdrīzāk, ka tos izveda tieši no Liepājas ostas, pie tam daļa munīcijas tika nogremdēta neaizvedot līdz šiem gremdēšanas rajoniem un relatīvi nelielos (tikai 20 metri!) dziļumos. Pastāv aizdomas, ka munīcija, kas toreiz gremdēta koka kastēs, bijusi laika gaitā pakļauta straumju iedarbībai un iespējams, ka tagad izkaisīta neiedomājami lielās platībās.

Par šīs munīcijas bīstamību pastāv visai pretrunīgi viedokļi. No vienas puses tiek celta trauksme un masu mēdijos tiek rakstīts par šprotēm iprīta želejā, bet no otras puses dāņu šaurumos pirms trīsdesmit gadiem izceltie lādiņi bijuši izrūsējuši un tukši, tuvumā piesārņojums nav konstatēts un tiek uzskatīts, ka kaitīgās gāzes fosgēns un tabuns laika gaitā noārdījušās. Cita lieta ir iprīts, kas pie nullei tuvām temperatūrām ūdens apakšējos slāņos it kā sasalst, ir nekaitīgs tādā agregātstāvoklī un nespēj uzpeldēt. Tomēr vēl deviņdesmito gadu sākumā Liepājas puses zvejnieki ne vienreiz vien savos tīklos izvilkuši šādus kaujas lādiņus ar iprītu, kuri radījuši ievērojamus veselības traucējumus, jo iprīts sasilis un strauji atguvis savas toksiskās īpašības saules gaismā un siltā gaisa temperatūrā. Pirmie līdzīgie gadījumi reģistrēti jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un zvejnieki ar laiku no bīstamajām vietām gan iemācījušies izvairīties. Taču cik tālu īstenībā ķīmiskie kaujas lādiņi atrodas no Liepājas ostas, varam tik minēt.

Neaizmirsīsim, ka Kurzemes katlā pašā kara pēdējā brīdī bija smagas kaujas un tika koncentrēti ievērojami pretspēki un bruņojums. Kā nopietns brīdinājums var kalpot ķīmisko kaujas vielu lādiņš, kurš pēkšņi tika atrasts Klaipēdas pludmalē, to rotāja uzraksts vācu valoda,,Yperit,,. Tātad ar galvaskausu rotātajā lādiņā bijis iprīts. Cilvēki no pludmales steigšus tika evakuēti, taču lādiņš nekādu postu neradīja. Lietuva pēc šī gadījuma esot sacēlusi starptautisku troksni par jūrā nogremdētajām kaujas vielām, taču skandāls pamazām norimis un klusi noklusis. No vienas puses tiek uzskatīts, ka Baltijas jūra var šo ķīmisko lādiņu dēļ kļūt par mirušo jūru un ka visa dzīvība tajā var aiziet postā, ka indīgās vielas var radīt mutācijas dzīvības formās un ar laiku ciest arī cilvēki. Zviedrijā daži zinātnieki pauduši viedokli, ka pēdējās desmitgadēs valstīs ap Baltijas jūru manāmi pieaudzis vēža slimnieku skaits un viņi uzskata, ka pie tā vainīgas jūrā nogremdētās ķīmiskās kaujas vielas, kuras pamazām iesūcas apkārtējā vidē un nonāk arī gaisā. Vieni uzskata, ka Baltijas jūru sagaida otras Černobiļas liktenis, citi uzskata, ka briesmas tiek stipri pārvērtētas un tāpēc izliekas šo problēmu neredzam.