Par Kolkas robežsargiem

Es biju bērns tai laikā un braucu pie vecātēva vasarās ciemos. Es izbaudīju to, visvairāk kā mums tā peldēšanās bija liegta. Mums tur tuvumā pretī „Kristu” mājām varēja iet jūrmalā, bet man kā bērnam bija nesapratne, nu kā tad tā, jūra tepat ir ,bet iet jūrmalā nevar un vienmēr tas uzartais liedags. Viena tāda spilgta bērnības atmiņa, kad reiz ar tāds bērnu bariņš plunčājamies pa ūdeni, un mēs jau paši nemaz nepamanījām, ka esam aizvirzījušies pa ūdeni ārpus atļautās peldēšanas zonas. Pēkšņi redzam, ka pa jūru drāžās zirgs, kura mugurā sēž robežsargs, pa to jūras malu un milzīgos auļos jāj uz mūsu pusi. Kā tur tas beidzās, es vairs neatceros, droši vien izdzina ārā. Man bija 10 gadi. Tik jocīgi likās, vai tad viņš tiešām ar binokli neredzēja, ka tur bērni spēlējas. Šis notikums man ļoti spilgti palicis atmiņā, tās bija 1950.-to gadu beigas.
Otra lieta, kas palikusi atmiņā, ka man kā iebraucējai vecaistēvs un vecāmāte iebraukšanai sūtīja izziņas uz Rīgu, ciems apliecināja, ka nav iebildumu un tad varēja iebraukt. Bet visādi jau ir gājis ar tām atļaujām, pēkšņi vajag braukt, bet atļauja nav un riskē. Jo lai nokārtotu atļauju vismaz 10 dienas bija jāgaida. Riskēja un brauca, jo zināja, kur robežsargi dežūrē, tad pirms tās vietas kāpa no autobusa laukā, un vai nu kāds no Kolkas brauca pretī ar zirgu vai atlikušo ceļa gabalu gāja kājām pa meža celiņiem. 1980.tajos gados jau bija daudz vieglāk, jo atļauju jau deva radiniekiem uz gadu. Bet 1960.-70.gados deva tikai uz trim mēnešiem.
Ja kādu noķēra bez atļaujas, tad kamēr noskaidroja cilvēka personību, zastavā (postenī) lika kartupeļus mizot. Tieši tāpat, ja bērni savā gaitā devās uz Kolkasragu un tos noķēra, bija jāmizo kartupeļi. Tā jau tas ir, ka katra aizliegta lieta ir interesanta, it sevišķi jauniešiem.
Es atceros, ka pirmo reizi uz Kolkas raga bāku aizbraucu 1950.-to gadu vidū, jo vecaistēvs bija zvejnieks un Zvejnieksvētkos vizināja paši ar savām motorlaivām. Iebraukšana Kolkā Zvejnieksvētkos sākot no 1970.tajiem gadiem bija atļauta visiem, protams līdzi noteikti bija jābūt pasei. Šodien gan no Zvejnieksvētkiem vairs nav ne puse no tā, kas bija agrāk, jo tad parādīja visu ko ražoja Kolkā, kā arī dažādas sacensības saistībā ar zvejnieku padarīšanu: tīklu lāpīšana, zivju pakotāju un zivju vērēju sacensības. Robežsargi un jūrnieki arī nāca uz Zvejnieksvētkiem. Kaušanās ar notika, ko padarīsi, šņabis galvā un izceļās vārdu pārmaiņas. Bet bija jau arī tā, ka paši vietējie uzsāk kautiņus un robežsargi iet šķirt, nu visādi gāja. Robežsargi paši reti uzsāka kautiņus, jo pēc tam jau viņus ilgu laiku uz ciemu nelaiž, pat uz veikalu ne, jo disciplīna stingra.
Skolai bija ļoti cieša sadarbība ar robežsargiem. Skolā bija jauno robežsargu pulciņš. Robežsargi skolēniem organizēja visādas spēles un apmācības.
Es jau arī kādreiz neizpratu, kāpēc Lielirbe, Lūžņa ir tās vietas, kurās ir tās lielās armijas bāzes iekšā. Tā bij mana nezināšana, jo tās ir tās vietas, ja viņi uzliek savus puff lielgabalus, viņi ar viņiem pāršauj uz Sāmsalas pusi un no turienes Serves raga atkal pretī, tā tas jūras šaurums tiek pilnībā nokontrolēts un neviens jau cauri netiek.

No savas bērnības (piecdesmito gadu vidus) atceros atgadījumu, kad mēs kā bērni peldējāmies Kolkas pludmalē. Tajā laikā Kolkā bija tikai noteiktas vietas, kur to varēja darīt. Mēs – kā jau bērni aizrāvušies, laikam nepamanījām, ka esam novirzījušies no „oficiālās” peldvietas. Pēkšņi ieraudzījām jātnieku – robežsargu uz zirga, kas auļiem lēkšoja pa ūdeni, lai mūs izdzītu ārā no jūras. Toreiz visi bijām ļoti nobijušies. Tajā laikā bija ļoti dīvainas sajūtas – it kā dzīvojām pašā jūras krastā, taču lai izietu liedagā, bija jādodas uz noteiktām – tālāk esošām vietām. Pāri kāpām nedrīkstēja iet. Pat ciema robežās ar zirgu tika uzecēts liedags, lai redzētu „pārkāpēju” pēdas. Gluži nesen atradu savas mātes foto no 1952. gada. Tikai ar šodienas skatu mātei aiz muguras ieraudzīju uzarto liedagu, bet pie jūras horizonta – kara kuģi. Tolaik pie tādām lietām bija pierasts. Mums visiem bija atļaujas. Tās pārbaudīja Mērsragā (reti), pirms Rojas un Kolkas, kur bija uzceltas robežsargu būdiņas ar „šlagbaumu”. Astoņdesmitajos gados jau kontrolēja mazāk. Kolkā bija robežsargu postenis (zastava). Ar robežsargiem sadzīvojām labi. Tajā dienējošos zaldātus nereti izlaida uz kino seansiem. Esot gan bijis viens kautiņš kādā balles laikā, bet tajā iesaistījušies kareivji no jūraspēkiem, kas dienējuši pašā Kolkasragā.
Projām no savam dienesta vietām robežsargi aizgāja ļoti solīdi, neko neizpostot, bez konfliktiem, kulturāli, atkritumi bija savākti.Bet pēc tam jau vietējie…