Kalniškes kaujas stāsts
Tajā stāstīts par vienu no lielākajām Lietuvas partizānu kaujām, iepazīstinot ar kauju cēloņiem, gaitu un sekām.
Lietuvas partizānu kauja ar NKVD karaspēku 1945. gada 16. maijā Kalnišķu mežā netālu no Gudelišķu ciema Krosnas pagastā.
Aptuveni 60–80 partizānu Jona Neifaltas Lakūna vadībā cīnījās, lai ielenktu vairākas reizes lielāko NKVD robežapsardzības 220. pulku (komandieris majors K. Jacenka). Pirms kaujas cīnītāju skaitam palielinoties, Lakūna rota tika sadalīta 6 nodaļās pa 12–20 partizāniem katrā, kas nāca no viena vai kaimiņu ciemiem.
Kaujas priekšvakarā, kad Kalnišķu mežā apmetušies partizāni saņēma ziņojumu, ka Simnē ir koncentrēts liels skaits NKVD karavīru, trīs J. Neifaltas-Lakūna rotas kaujinieki pameta nometni, lai aizsargātu vietējos iedzīvotājus – tika uzskatīts, ka notiks deportācijas. Daļa partizānu uz īsu brīdi atgriezās mājās, bet no rīta NKVD karavīri viņus mežā noķēra, kad viņi atgriezās nometnē. Plašā meža teritorijā sākās kauja; daži partizāni gāja bojā vai tika izklīdināti, mēģinot sasniegt Kalnišķu nometni. Vairāk nekā puse Lakūna rotas atgriezās nometnē. Kad partizānu izlūki sadūrās ar NKVD karavīriem netālu no Krosnas-Lazdiju šosejas, kļuva skaidrs, ka Kalnišķu mežu ielenca lieli ienaidnieka spēki, un gar ceļiem bija izvietotas slēpnes. Partizāni, galvenokārt no Antana Aleškeviča-Ateiša un Kosta Kļučinska-Kova vadītajām vienībām, ieņēma aizsardzības pozīcijas Meškakalņa augstākajā meža paugurā un gatavojās gredzena aizsardzībai. Viņi atvairīja vairākus ienaidnieka uzbrukumus, bet vakarā, kad beidzās munīcija, partizāniem tika pavēlēts atkāpties. Sadalījušies 2 grupās, J. Neifalta-Lakūna un viņa vietnieka, svaiņa Albina Senkaus-Vanagas vadītie cīnītāji izlauzās no ielenkuma.
Universālā lietuviešu enciklopēdija, pieejama tiešsaistē: https://www.vle.lt/straipsnis/kalniskes-musis/ .
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
4. Kalnišķu kaujas vieta un mācību taka
1945. gads 16. maijs Notika Kalnišķu kauja. Šī bija viena no lielākajām Lietuvas partizānu kara kaujām, kurā lietuvieši piedalījās Jona Neifalta-Lakūna un Aleksandra Padimanska-Šarūna vadībā. Partizāni cīnījās NKVD karaspēka 220. pierobežas pulka karavīru ielenkumā, kuru skaits bija vairākas reizes lielāks, un izlauzās no ielenkuma. NKVD spēku zaudējumi bija vairāki simti nogalināto un ievainoto. Drosmīgi kaujā cīnījās arī viena komandiera sieva Albīna Neifaltiene-Pušelė. Viņa ar savu precīzo ložmetēja uguni nodarīja ienaidniekam ievērojamus postījumus, bet pati tika nogalināta no ienaidnieka lodes.
Kalnišķu kauja bija aizsardzības kauja, kurā partizāni nespēja izlauzties no ielenkuma un bija spiesti Meškakalnā aizstāvēties pret NKVD spēkiem, kas ķemmēja mežu un aplenca partizānus. Pēc NKVD vienību intensīvas apšaudes partizānu pretestība vājinājās, un NKVD uzbrukuma grupas mēģināja partizānus izspiest no pozīcijām un pilnībā iznīcināt, taču ap 20 vīru izlauzās cauri ielenkuma gredzenam. Kaujās gāja bojā aptuveni 44 partizāni un vairākas reizes vairāk NKVD spēku.
1990. gads Kalnišķu mežā, kaujas vietā, marijampolietis Jurģis Nevulis uzstādīja pieminekli kritušajiem partizāniem. Piemineklis tika atklāts 1990. gadā. 13. maijs Pasākuma laikā Alītas krievu desantnieki pavisam netālu veica militārās mācības, un drīz pēc tam, naktī no 21. uz 22. maiju, tika uzspridzināts kalnā esošais piemineklis. Neskarta palikusi tikai piemiņas plāksne. 29. maijs J. Nevulis ar D. Krakauska, A. Aķeļa un K. Saviča palīdzību pieminekli pārbūvēja. Ik gadu kaujas piemiņai tiek rīkoti vairāki pasākumi, un kaujas piemiņas zīme un tā apkārtne kļūst par pievilcību cilvēkiem, kuri ierodas ne tikai apmeklēt oficiālus pasākumus, bet arī organizē dažādus izglītojošus pasākumus jauniešiem, un nereti ģimenes šeit ierodas vienkārši, lai pavadītu savu brīvo laiku un būtu brīnišķīga gara ieskauta kādā vietā. Kaujas vietā ierīkota arī taka.
