Kalniškes kaujas stāsts
Tajā stāstīts par vienu no lielākajām Lietuvas partizānu kaujām, iepazīstinot ar kauju cēloņiem, gaitu un sekām.
Lietuvas partizānu kauja ar NKVD karaspēku 1945. gada 16. maijā Kalnišķu mežā netālu no Gudelišķu ciema Krosnas pagastā.
Aptuveni 60–80 partizānu Jona Neifaltas Lakūna vadībā cīnījās, lai ielenktu vairākas reizes lielāko NKVD robežapsardzības 220. pulku (komandieris majors K. Jacenka). Pirms kaujas cīnītāju skaitam palielinoties, Lakūna rota tika sadalīta 6 nodaļās pa 12–20 partizāniem katrā, kas nāca no viena vai kaimiņu ciemiem.
Kaujas priekšvakarā, kad Kalnišķu mežā apmetušies partizāni saņēma ziņojumu, ka Simnē ir koncentrēts liels skaits NKVD karavīru, trīs J. Neifaltas-Lakūna rotas kaujinieki pameta nometni, lai aizsargātu vietējos iedzīvotājus – tika uzskatīts, ka notiks deportācijas. Daļa partizānu uz īsu brīdi atgriezās mājās, bet no rīta NKVD karavīri viņus mežā noķēra, kad viņi atgriezās nometnē. Plašā meža teritorijā sākās kauja; daži partizāni gāja bojā vai tika izklīdināti, mēģinot sasniegt Kalnišķu nometni. Vairāk nekā puse Lakūna rotas atgriezās nometnē. Kad partizānu izlūki sadūrās ar NKVD karavīriem netālu no Krosnas-Lazdiju šosejas, kļuva skaidrs, ka Kalnišķu mežu ielenca lieli ienaidnieka spēki, un gar ceļiem bija izvietotas slēpnes. Partizāni, galvenokārt no Antana Aleškeviča-Ateiša un Kosta Kļučinska-Kova vadītajām vienībām, ieņēma aizsardzības pozīcijas Meškakalņa augstākajā meža paugurā un gatavojās gredzena aizsardzībai. Viņi atvairīja vairākus ienaidnieka uzbrukumus, bet vakarā, kad beidzās munīcija, partizāniem tika pavēlēts atkāpties. Sadalījušies 2 grupās, J. Neifalta-Lakūna un viņa vietnieka, svaiņa Albina Senkaus-Vanagas vadītie cīnītāji izlauzās no ielenkuma.
Universālā lietuviešu enciklopēdija, pieejama tiešsaistē: https://www.vle.lt/straipsnis/kalniskes-musis/ .
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Kalnišķu kaujas vieta un mācību taka
1945. gada 16. maijā notika Kalnišķu kauja. Šī bija viena no lielākajām Lietuvas partizānu kara kaujām, kurā piedalījās Jona Neifaltas-Lakūna un Aleksandra Padimanska-Šarūna vadītie partizāni. Partizāni cīnījās, ielenkti vairākkārt vairāku NKVD 220. robežpulka karavīru, un izlauzās no ielenkuma. NKVD spēku zaudējumi bija vairāki simti kritušo un ievainoto. Kaujā drosmīgi cīnījās arī viena no komandieru sieva Albīna Neifaltija-Pušele, nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus ar precīzu vieglo ložmetēju uguni, taču viņu pašu trāpīja ienaidnieka lode.
Kalnišķu kauja bija aizsardzības kauja, kurā partizāniem neizdevās izlauzties no ielenkuma un viņi bija spiesti aizstāvēties Meškakalņa kalnā pret NKVD spēkiem, kas ķemmēja mežu un ielenca partizānus. Pēc intensīvas NKVD vienību apšaudes partizānu pretestība vājinājās, NKVD trieciengrupas centās izstumt partizānus no pozīcijām un pilnībā tos iznīcināt, taču ap 20 vīru izlauzās cauri ielenkuma gredzenam. Kaujās krita ap 44 partizāni un vairākas reizes vairāk NKVD spēku.
1990. gadā Jurģis Nevulis no Marijampoles Kalnišķes mežā, kaujas vietā, uzstādīja pieminekli kritušajiem partizāniem. Piemineklis tika atklāts 1990. gada 13. maijā. Pasākuma laikā Krievijas armijas Alītas desantnieki netālu veica militārās mācības, un drīz vien, naktī no 21. uz 22. maiju, kalnā esošais piemineklis tika uzspridzināts. Neskarta palika tikai piemiņas plāksne. 29. maijā J. Nevulis ar D. Krakauska, A. Akeļa un K. Saviča palīdzību atjaunoja pieminekli. Katru gadu tiek organizēti vairāki pasākumi kaujas piemiņai, un kaujas memoriāls un tā apkārtne kļūst par cilvēku piesaistes objektu, kur cilvēki ierodas ne tikai uz oficiāliem pasākumiem, bet arī organizē dažādus izglītojošus pasākumus jauniešiem, un bieži vien ģimenes šeit ierodas vienkārši pavadīt brīvo laiku un būt brīnišķīga gara ieskauti. Kaujas vietā ir ierīkota arī izziņas taka.
