Nacionālo partizānu pretošanās kustība Sēlijā
III Nacionālie partizāni

Mūsdienās bijušās Susējas pagastmājas ēkā atrodas Sansusī rezidenču centrs. Uz ēkas fasādes vēl joprojām var redzēt uzbrukuma pēdas, ko atstājušas nacionālo partizānu  1945. gada 7. jūlija uzbrukuma laikā raidītās lodes.

Bijusī Susējas pagastmāja, kas tobrīd funkcionēja kā padomju okupācijas varas vietējā izpildkomiteja,  cieta Sēlijas nacionālo partizānu uzbrukumā 1945. gada 7. jūlijā. Iebrukums Susējas izpildkomitejā bija naconālo partizānu plašākas akcijas sastāvdaļa un notika vienlaikus ar uzbrukumiem Vilkupes sviestotavai un iznīcinātāja Kaunacka mājai.

Saskaņā ar Susējas nacionālo partizānu grupas komandiera Alberta Kaminska (1920-1946) norādījumiem mežabrāļiem vajadzēja iznīcināt vietējās izpildkomitejas apsardzi, paņemt ieročus, milicijas formas tērpus, dokumentus un sabojāt telefona sakarus. Uzbrukumā Susējas izpildkomitejai piedalījās ap 17 mežabrāļu lietuviešu partizānu komandiera Joza Kuveiķa vadībā. Kauja ilga 15-20 minūtes, apšaudes laikā krita viens lietuviešu partizāns, bet pretējā pusē - iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jānis Kakarāns. Apšaudes laikā tika izsisti izpildkomitejas logi un sabojāts telefons.

Otrreizējs uzbrukums Susējas izpildkomitejai notika 1945. gada 16. jūlijā, kad norisinājās ilgāka apšaude starp mežabrāļiem un izpildkomitejas ēkā patvērumu meklējušiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem.  Kaujas laikā pēdējiem palīgā ieradās padomju karavīru grupa, kas no flanga atklāja ložmetēju uguni un piespieda partizānus atkāpties. Kaujā krita vismaz pieci mežabrāļi un pieci iznīcinātāji. Uzbrukumi šim okupācijas varas administratīvajam objektam apliecināja partizānu kara bruņotās pretošanās būtību un bija brīdinājums par tautas pretestību padomju okupācijas varai.

Susējas nacionālo partizānu vienība veidojās no mazākām sadrumstalotām mežabrāļu grupiņām, jo sākotnēji iztrūka līdera, kas spētu tās apvienot. Īslaicīgi Susējas partizānu darbību centās koordinēt Artūrs Grābeklis, vēlāk  Markejs Gorovņovs, kurš krita 1945. gada ziemā. Susējas nacionālo partizānu vienības nostiprināšanās notika pēc tam, kad pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas Kurzemē, Sēlijā ieradās bijušais leģionārs Alberts Kaminskis. Viņš  iedibināja stingrāku disciplīnu un apvienoja mazākas grupas kopīgai cīņai pret padomju okupācijas varu. Veidojās sadarbība arī ar tuvējo pagastu un apkārtņu mežabrāļu grupām, īpaši ar Gārsenes grupu un lietuviešu partizāniem, kas bija apmetušies Lietuvas un Latvijas pierobežā.

Bruņotās kustības sākumposmā redzams, ka mežabrāļi tomēr nav bijuši sagatavoti uzbrukumiem, nespēdami ieņemt ne Kaunacka sētu, nedz arī ielauzties Susējas izpildkomitejas ēkā.  Partizāni cieta zaudējumus un nebija spējīgi ilgstoši pretoties arī čekas karaspēka vienībām, un galvenā cīņas metode bija laikus domāt par atkāpšanos. Pastāvēja problēma arī ar partizānu apgādi. Par spīti esošajām grūtībām, Susējas nacionālo partzānu vienība pirmajos pēckara gados tomēr spēja aktīvi pretoties padomju okupācijas varai. Šī partizānu grupa beidza pastāvēt pēc tās komandiera A. Kaminska krišanas 1946. gada 14. maijā. Tam sekoja arī vairāku mežabrāļu legalizēšanās, kā arī pievienošanās  citām partizānu grupām.

Piemineklis Susējas rotas nacionālajiem partizāniem atklāts 1997. gada 11. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu vēstures pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas. Līdzās kritušo Susējas nacionālo partizānu vārdiem rupji apstrādātā laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts: “Uz ežiņas galvu liku sargāj savu tēvu zemi”. Piemineklī minēti 1945. gada 16. jūlija uzbrukumā  Susējas izpildkomitejai kritušie -  Jānis Grābeklis (1923-1945), Ādolfs Rācenis (1919-1945), Broņislavs-Arvīds Bīriņš (1919-1945) un Edgars Ērglis (1920-1945), vēlāk pievienoti noslepkavoto Līnas Kaminskas (1917-1945) un Alberta Kaminska (1920-1946) vārdi. Piemineklī iztrūkst Arnolda Dombrovska (1923-1945) un vēl citu Susējas nacionālo partizānu grupās 1945.-1946. gadā darbojošos un kritušo nacionālo partizānu vārdi.  

Nacionālo partizānu karš, kas Latvijā turpinājās līdz pat pagājušā gadsimta 50. gadu vidum, negāja garām arī Sēlijas novadam, kur Seces un Sēlpils pagastos jau kopš 1944. gada rudens aktīvi darbojās brāļu Pormaļu partizānu grupa "Vilkači". 

Brāļu Pormaļu nacionālo partizānu grupa izveidojās 1944. gada rudenī, kad Paulis un Jānis Pormaļi vācu armijas pretizlūkošanas grupas "Cepelīns" (Zeppelin) sastāvā, šķērsojot frontes līniju pie Kokneses un pārejot Daugavu, atgriezās dzimtajā Jēkabpils apriņķa Seces pagastā.

1945. gada februārī partizāni novērsa saimnieku Kļavinsku apcietināšanu, uzbrūkot čekistu grupai pie Vīgantes skolas, sagūstīja un piesprieda nāves sodu Seces Motoru tehniskās stacijas direktoram Kārlim Tauriņam, kurš bija aktīvi piedalījies 1941. gada 14. jūnija deportācijās un pēc atgriešanās no Krievijas atkal draudēja latviešiem ar izsūtīšanu uz Sibīriju.  

1945. gada vasarā partizāni vērsās arī pret padomju varas organizēto Seces mežu izciršanu, vairākkārt ar ieročiem rokās izgaiņājot uz meža darbiem norīkotos strādniekus ar vietējo Komunistiskās partijas organizatori Turčinu priekšgalā. Izplatīta bija arī dzelzceļa sliežu, kā arī lauksaimniecības tehnikas bojāšana, sabotējot labības kulšanu. Valsts svētkos partizāni augstākajās vietās izkāra pašizgatavotus Latvijas valsts karogus.  

Brāļu Pormaļu partizānu grupa meža apstākļos laida klajā arī vairākus nelegālā laikraksta "Vilkaču Sauciens" numurus.

Par brāļu Pormaļu nodošanu padomju drošības iestādes pat bija izsludinājušas 10 tūkstošus rubļu lielu atlīdzību.

1946. gada 11. augustā nodevības rezultātā čekisti ielenca brāļus Pormaļus vietējā mežsarga mājās. Paulis atstāja mājas pa sētas durvīm, bet Jānim izdevās izglābties, pa rudzu lauku nonākot mežā.  

1946. gada 16. oktobrī, partizānu grupas vadītāju Pauli Pormali čekistiem izdevās ievilināt lamatās, un viņš krita pie Seces pagasta "Taimiņu" mājām.

1948. gada 8. augustā Baltijas kara apgabala kara tribunāls Jāni Pormali notiesāja uz divdesmit pieciem gadiem ieslodzījumā. Astoņpadsmit garus gadus viņš pavadīja padomju vergu nometnēs Vorkutā, Taišetā un Mordovijā un Latvijā varēja atgriezties tikai 1965. gadā.