Sēlijas mežabrāļu apmetne Sūpes purvā

Pēc 1949.gada 25. marta iedzīvotāju deportācijām tika iznīcināta nacionālo partizānu apgādes sistēma. No 1949.gada vasaras līdz 1952.gada vidum bija  Sēlijas nacionālo partizānu pretošanās kustības norieta posms Aknīstes, Biržu, Elkšņu Gārsenes, Saukas, Susējas un Viesītes apkārtnēs. Sakāve nāca no etniskām tīrīšanām un no regulārās armijas un drošības dienesta darbības.

Indāna-Grāvelsona apmetne, ar tik nopietnu aizsardzības sistēmu, piecdesmitajos gados vairs nepastāvēja ne kur citur Latvijā, ieskaitot Sēlijas dienvidrobežas kaimiņvalsti Lietuvu. Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs Elkšņu mežā 1949.-1950.gada ziemas periodā raksturojas ar tam laikam unikālu aizstāvības cietoksni. Ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Ģimenes locekļus nevarēja šķirt un atbildību par viņu drošību pirmkārt uzņēmās vīri, kas bija guvuši militāro pieredzi, kā arī pašas sievietes, kuras nebaidījās ņemt rokās ieroci. To mērķis briesmu gadījumā bija atvairīt uzbrucēju.  Šī īpašā  identitāte, kas izpaudusies kara noslēguma posmā raksturojas ar ģimeņu locekļu iesaistīšanos, kas glābās no represijām. Tā izpaudās arī psiholoģiskā sagatavotībā un liktenīgais iznākums vairs nebija pārsteigums. Indāna-Grāvelsona grupa labi apzinājās savu bezcerīgo stāvokli un tā bija gatava cīnīties līdz nāvei.

Indāna-Grāvelsona apvienotā nacionālo partizānu grupa:

Grupas vadītājs Jānis Indāns, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Jānis Ķepiņš, Hilda Vietniece, Artūrs Snikus, Alma Grāvelsone, Otrās grupas vadītājs Jānis Edvards Grāvelsons, Jonas Žukauskas.

Mutvārdu liecības

Partizānu sakarnieks Jānis Snikus: „Mārtiņš Pokļevinskis parādīja kopējo partizānu kapu un teica, ka manu brāli Artūru Sniku izvilcis kapa augšpusē, novietojot ar galvu pret ziemeļiem. Mārtiņš Pokļevinskis apgalvoja, ka pārāk lēti partizāni atdevuši savas galvas, jo vajadzējis atstāt bunkuru tikai, kad iestājas tumsa, tad lauzties cauri. Uz partizānu kopējā kapa tika novietots vainags. Kopā ar Mārtiņu Pokļevinski steigā apbedījām partizānu Voldemāru Sātnieku, kas bija pamests mežā neaprakts, cik vien varējām ierakām zemē.”

Vilma Birša(Saulīte): „1950. gada pavasarī,  pirms sagūstīšanas, mēs kopā ar Mārtiņu Pokļevinski bijām skatīties Indāna-Grāvelsona bunkuru, atradām partizānu apbedījuma vietu, kas nebija tālu no bunkura. Pokļevinskis ar garu kārti centās pagriezt kritušos apskatīšanai, skaidri redzēju Indānus, Snikus Artūru un Mildiņu viņi bija tā kā abi apķērušies  kopā, Artūram vēl bija uz rokas gredzens. Es nevarēju vairāk skatīties, jo tas viss bija nepanesami smagi. Vietā, kur bija kauja, mētājās karavīru cepures. Varēja redzēt vietas, kur karaspēks bija maskējies ar egļu zariem un gaidījuši, kad partizāni izies no bunkura.”

Jānis Plāns: ”Es strādāju Viesītes dzelzsceļa stacijā uz vilciena un tajā datumā man vajadzēja braukt uzkraut kokmateriālus Elkšņu atzarojuma 22. kilometrā. Piebraucot pie 14. kilometra mēs tikām apstādināti ar armijas pavēli, jo bija sākusies apšaude”. Pēc apšaudes Jānim Plānim tikusi dota pavēle: “ложись”- gulties. Jānis Plānis izpilda pavēli un apguļas uz vilciena platformas. Kad vilciens pabraucis garām apšaudes rajonam, varējis redzēt, ka aiz katra koka baltos maskēšanās tērpos gulējuši karavīri. Piebraucot pie 22 kilometra atsākusies vēl intensīvāka apšaude. “Kad iekrāvām vilcienā kokmateriālus devāmies atpakaļ, šaušana bija beigusies, bet viss mežš vēl bija ielenkts”. Pēc šiem notikumiem vasaras mēnesī 14. kilometrā, kad krāvuši kokmateriālus kopā ar mašīnistu, Jānis Plāns devies apskatīt notikuma vietu. Pienākot pie bunkura varējis saskatīt tādu nelielu uzkalniņu, apkārt augušas mazas eglītes. Bunkurs bijis saglabājies neskarts ar visiem ierakumiem, ienākot bunkurā tas bijis tukšs, griesti neesot bijuši augsti, bet ķermeni varējis iztaisnot. Bunkura iekšienē Jānis Plāns atceras, ka bijis galdiņš un pretī ieejai varējis redzēt lāvas divos stāvos. No bunkura 10-15 metru attālumā atradusies pirtiņa ar akmeņu kurtuvi.

Hilda Miezīte (Vietniece): ”Uzbrukums notika rīta pusē, vēl sniga neliels sniedziņš. Tā bija nodevība un tas bija, kāds mežsargs”. Hilda Miezīte atcerējās, ka visapkārt varējis dzirdēt mašīnu rūkoņu, nākuši papildspēki. Hilda nesaprot, kā viņa palikusi dzīva, jo lodes gājušas no visām pusēm. Bunkuru viņasprāt pametuši, jo nebūtu spējuši noturēties, tikušas mestas granātas un skanējuši skaļruņi. Apmetne tiktu tā vai tā iznīcināta. Dzīvojot meža apstākļos neviens nedrīkstējis atstāt apmetni, valdījusi stingra disciplīna, eksistējuši arī segvārdi, lai neatklātu identitāti. Vīrieši regulāri mainījušies sargpostenī. Bunkura jumts bija izbūvēts vienlaidus no apaļkokiem, tas bija zems ar nelielu pacēlumu, klāts ar zemi, velēnām un sūnām. Ieejas pusē neliels pacēlums ar nelielu slīpu kritumu uz pretējo pusi. Pa labi no ieejas durvīm bija izbūvēts neliels logs. Bunkurā bijušas lāvas un krāsniņa atradusies pa vidu. Mantu, sadzīves priekšmetu nebija daudz – apģērbs dažiem tik vien, cik mugurā. Apmetnes telpās skanējis patafons ar vinila platēm, kuru reizi pa reizēm esot klusi klausījušies.