Skolotājas Rimtautas ceļojums uz Sibīriju
Tikai divus mēnešus pēc kāzām skolotāja Rimtaute Jakaitiene kopā ar vīru un viņa vecākiem tika izsūtīta uz Sibīriju. Bez tiesas, bez apsūdzībām – vienkārši par to, ka viņi bija ģimene.
"Mēs vienkārši nesapratām, kas notiek," atceras Rimtaute. "Tad viņi teica: "Gatavojieties ātri." Bet, tā kā mēs tikko bijām apprecējušās, mums, tā teikt, nebija nekā. Mēs dzīvojām šai dienai."
Tajā dienā skolas direktors, uzzinājis par deportāciju, atnesa milzīgu maizes klaipu un veselu bekona kažoku. Viņa skolēni katrs savāca pa rublim. Tomēr tas nebija liels mierinājums par to, kas viņus gaidīja: "Tas bija briesmīgs pazemojums, kad mūs ielika tajos vagonos. Cilvēkiem, kā saka, ir visādas vajadzības. Tāds bardaks ir sacelts, un tur, klajā telpā, visiem viss jādara."
Trešajā dienā trimdiniekus dzina mežā. "Viņi cērt kokus, un man ir jācirst zari un jāsadedzina tie, un jāsadedzina tie, un jāiekur ugunskurs. Nu, kas par lietu, pirmo reizi paņēmu cirvi, un cirvis bija liels un smags. Es biju vārgulīte, un cirvis kaut kur atlēca," stāsta Rimtaute.
Īpaši grūts bija darbs uz ledus ceļa. "Divas sliedes, to mēs agrāk darījām, mums bija jāceļas pusnaktī, lai slaucītu šo ceļu," atceras trimdinieks. "Un tieši tad ieradās tie zirgi. Un, tiklīdz viņi apstājās pie šīs neslaucītās sliedes, viss pārstāja kustēties. Viņi pagriezās pret mums un šaustīja mūs. Tā mēs iekritām sniegā un kritām cauri sniegam. Viņi mūs sita pa muguru, cik vien gribēja."
Novembrī, kad jau visur bija slapjš sals, ieradās komandieris un pasludināja brīvību. "Prieks bija neaprakstāms. Bet vīriešiem bija jāiet 100 kilometrus, lai dabūtu pases. Tā nu viņi gāja un gāja. Nu, kāpēc gan neiet. Ja tu nes sev līdzi brīvību," savu stāstu noslēdz Rimtaute Jakaitiene.
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Plunges dzelzceļa stacija
Dzelzceļa stacija Plungē tika uzbūvēta, būvējot līniju Telši-Kretinga, kuras būvniecību veica Dānijas uzņēmums Höjgaard&Schult. Stacijas celtniecība sākās 1930. gadā, galvenie darbi sakrita ar lielo 1931. gadu. Ugunsgrēks, kas procesu neapturēja. Stacija tika atklāta 1932. gadā. 29. oktobris
Pluņģes dzelzceļa stacija celta pēc tipiska projekta, līdzīga stacija atrodas Telšu pilsētā. Arhitektūrā starp vienstāva sānu spārniem izceļas divstāvu centrālā daļa ar vestibilu iekšpusē, un par raksturīgu estētisku elementu kļuva jumta parapeta ažūrais apdare, kas šobrīd tiek rekonstruēta.
Starpkaru gados pilsētā populārs bija Pluņģes ekipāžas karavīru orķestris, kas ar mūziku pavadīja aizejošos rezervistus mājās no jaunās stacijas. Ir fiksēts, ka 1938. g 18. septembris No lauka mācībām atgriezušos karavīrus Plunges dzelzceļa stacijā svinīgi sagaidīja vidusskolēni un pamatskolas skolēni, skolotāji un citi pilsētnieki.
Aukstā kara laikā Pluņģes dzelzceļa stacija kļuva nozīmīga arī militārajā rūpniecībā. 1960.-78 periodā Šateiku un Ploštines mežos darbojās Šateiku virszemes un pazemes termokodolraķešu palaišanas bāzes. Gan to būvniecības laikā, gan vēlāk, ekspluatācijas laikā, būvmateriāli, ieroči un viss pārējais ar vilcieniem tika vests uz Pluņģes un Šateiku dzelzceļa stacijām.
Padomju okupācijas varas iestāžu masveida iedzīvotāju deportāciju laikā uz nometnēm 1941.-1952. vairāki no viņiem tika izsūtīti arī no Plunges dzelzceļa stacijas, par ko liecina piemiņas plāksne, kas uzstādīta pie pasažieru zāles ēkas sienas. Plāksne tika atklāta 1991. gadā. 14. jūnijs Bažas par Lietuvas Reorganizācijas kustības Pluņģes grupas un Lietuvas Strēlnieku savienības Pluņģes rotas biedriem.
Mažeiķu dzelzceļa stacija
Dzelzceļa stacija atrodas Mažeiķu pilsētas centrālajā daļā, tāpēc ir kļuvusi par pilsētvides attīstības asi. Sāka savu darbību 1871. gadā. 4. septembris netālu no jaunuzbūvētās Liepājas-Romnai dzelzceļa līnijas. 1876. gads 1811. gadā celtā pasažieru pils kļuva par pirmo ķieģeļu ēku, ap kuru pakāpeniski veidojās pilsēta. Dažus gadus vēlāk Mažeiķus (tolaik sauca par Muravjovas pilsētu) apvienoja ar Rīgu.
Līdz 1918. gadam. Stacija, tāpat kā Mažeiķu pilsēta, tika nosaukta Viļņas ģenerālgubernatora Muravjova vārdā, kurš bija slavens ar 1863.–1864. gada sacelšanās apspiešanu. Staciju apmeklēja daudzas vēsturiskas personības: Pirmā pasaules kara laikā Vācijas ķeizars Vilhelms II, kur stacijas komandiera Bermonta restorānā bija Bermontas ģenerālis, bija pusdienas. , un 1927. gadā iecirkni apmeklēja Lietuvas Pirmās Republikas prezidents Antanas Smetona. Pie stacijas notika sadursmes starp Lietuvas brīvības aizstāvjiem un Mažeiķu rotu un sarkanajiem latviešu strēlniekiem, kas darbojās Sarkanās armijas pusē.
1941. gads 60. un 70. gados Mažeiķu apgabala iedzīvotāji tika izraidīti no stacijas. Viņu vidū bija četrgadīgā Bronė Liaudinaite-Tautvydienė (Lietuvas Politisko ieslodzīto un trimdinieku asociācijas Mažeiķu nodaļas priekšsēdētāja) ar ģimeni un daudzām citām ģimenēm.
Mūsdienās stacija nav zaudējusi savu sākotnējo mērķi, pie tās sienas ir piestiprināta piemiņas plāksne, kas atgādina par 1941. gada notikumiem. un pēckara deportācijas uz Krievijas dziļumiem. Katru gadu 14. jūnijā. Stacijā tiek pieminēta Sēru un cerību diena.
Izsūtīšanas vilciena vagons
Netālu no Radvilišķu dzelzceļa stacijas atrodas atjaunots deportācijas vilciena vagons, kas atgādina par traģisko vēstures lappusi, kad 1941.-1952. gadā padomju okupācijas vara masveidā deportēja Lietuvas Republikas iedzīvotājus uz attāliem Padomju Savienības rajoniem. Tikai no Radvilišķiem vien tika deportēti vairāk nekā 3000 iedzīvotāju. Kopumā no Lietuvas 1941.-1952. gadā tika deportēti aptuveni 135 500 cilvēku. 1941. gada 14. jūnijā – pirmajā masveida deportāciju dienā Lietuvā – vilcienu vagonus sāka “aizpildīt” ar Radvilišķu un apkārtnes iedzīvotājiem. 2012. gadā ar Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra starpniecību vagonu Radvilišķu rajona pašvaldībai nodeva Lietuvas bruņoto spēku Īpašo uzdevumu Vītauta Dižā jēgeru bataljons. Autentiskais deportācijas vagons tika atvests no Kauņas, dzelzceļnieki to rūpīgi restaurēja, un tagad tajā ir iekārtota neliela ekspozīcija.
Kompozīcija "Sāpju un ciešanu ceļš"
1989. gadā blakus Radvilišķu Vissvētākās Jaunavas Marijas Piedzimšanas baznīcas koka zvanu tornim tika atklāta Trīs krustu kompozīcija “Sāpju un ciešanu ceļš”, kas veltīta Sibīrijas plašumos bojāgājušo lietuviešu mocekļu, trimdinieku un politieslodzīto piemiņai. Tās autori ir V. Vaicekausks, A. Dovidaitis un E. Gaubass. 1995. gada 14. jūnijā, Sēru un cerības dienā, blakus Trijiem krustiem – dzelzceļa sliedēm, kas simbolizē vilcienus, kas veda cilvēkus no Radvilišķiem uz trimdu, – tika iesvētīts Sāpju un ciešanu ceļš. No lauka akmeņiem veidotā Atmiņas siena ir piemineklis tiem, kas neatgriezās no tālās Sibīrijas plašuma. Sliedes ir pārrautas, tāpat kā trimdas cilvēku likteņi. 2001. gadā, 2018. gada 14. jūnijā, lai pieminētu Sēru un cerības dienu un trimdas 60. gadadienu, pie šī simboliskā piemiņas zīmes tika iestādīts Cerības ozols.
