Mažeiķu dzelzceļa stacija Piemiņas vieta

Mazeikiu_gelezinkelio_stotis--1-.jpg
Alīna Borzenkaite
Mažeikių geležinkelio stotis
Mazeikiu_gelezinkelio_stotis--2-.jpg
Mazeikiu_gelezinkelio_stotis--3-.jpg
Mazeikiu_gelezinkelio_stotis--4-.jpg
Mazeikiu_stotis_istorines--1-.jpeg
Mazeikiu_stotis_istorines--2-.jpeg
Notiek ielāde...
301

Dzelzceļa stacija atrodas Mažeiķu pilsētas centrālajā daļā, tāpēc tā kļuva par pilsētas attīstības asi. Tā sāka darboties 1871. gada 4. septembrī blakus jaunbūvētajai Liepājas-Romnu dzelzceļa līnijai. 1876. gadā uzceltā pasažieru zāle kļuva par pirmo ķieģeļu ēku, ap kuru pakāpeniski veidojās pilsēta. Dažus gadus vēlāk Mažeiķi (tolaik saukti par Muravjovas pilsētu) tika pievienoti Rīgai.

Līdz 1918. gadam stacija, tāpat kā Mažeiķu pilsēta, tika saukta Viļņas ģenerālgubernatora Muravjova vārdā, saukta par iesauku "Koriks" un slavena ar 1863.–1864. gada sacelšanās apspiešanu. Staciju apmeklēja daudzas vēsturiskas personas: Pirmā pasaules kara laikā stacijas restorānā pusdienoja Vācijas impērijas ķeizars Vilhelms II, kur par ģenerāli tika paaugstināts bermontiešu komandieris pulkvedis Bermonts-Avalovs, bet 1927. gadā staciju apmeklēja Lietuvas Pirmās Republikas prezidents Antans Smetona. Netālu no stacijas notika sadursmes starp Lietuvas brīvības aizstāvjiem un Mažeiķu rotu, kā arī sarkanajiem latviešu strēlniekiem, kas darbojās Sarkanās armijas pusē.

1941. gadā un pēc kara no stacijas tika deportēti Mažeiķu apgabala iedzīvotāji. Starp viņiem bija četrgadīgā Brone Ļaudinaitė-Tautvidiene (Lietuvas Politisko ieslodzīto un deportēto asociācijas Mažeiķu nodaļas priekšsēdētāja) ar ģimeni un daudzas citas ģimenes.

Mūsdienās stacija nav zaudējusi savu sākotnējo mērķi, un pie tās sienas ir piestiprināta piemiņas plāksne, kas atgādina par 1941. gada un pēckara deportācijām uz Krievijas dzīlēm. Katru gadu 14. jūnijā stacijā tiek pieminēta Sēru un cerības diena.

Saistītie stāsti

Skolotājas Rimtautas ceļojums uz Sibīriju

Tikai divus mēnešus pēc kāzām skolotāja Rimtaute Jakaitiene kopā ar vīru un viņa vecākiem tika izsūtīta uz Sibīriju. Bez tiesas, bez apsūdzībām – vienkārši par to, ka viņi bija ģimene.

Deviņus gadus veca bērna ceļojums trimdā

Rakstniece Regina Guntulīte-Rutkauskiene, kura tika izsūtīta deviņu gadu vecumā, atceras 1941. gada 14. jūnija deportāciju, kad viņa un viņas ģimene tika aizvesta uz Sibīriju. Viņas stāsts atklāj ne tikai fiziskās, bet arī emocionālās trimdas sāpes, kas viņu pavadīja arī pēc atgriešanās Lietuvā.

Sieviešu darbs padomju trimdā

Lietuvas trimdinieces, kas bija pieradušas pie tradicionālajām sieviešu lomām starpkaru Lietuvā, trimdā saskārās ar smagu fizisku darbu un jaunu realitāti, kur vairs nepastāvēja atšķirība starp "vīriešu" un "sieviešu" darbu.