J. Lukšas Daumanta atmiņas par partizānu Ziemassvētkiem
Atmiņās stāstīts par Ziemassvētku svinēšanu partizānu vidū, NKVD/MGB centieniem to izmantot savā labā un partizānu vadības centieniem viņus aizsargāt.
Tāpat kā katra diena Lietuvā, arī Ziemassvētki neiztika bez asinsizliešanas. Svētku laikā īpaši aktīvi bija boļševiki. Viņiem bija skaidrs, ka katrs partizāns, vadoties pēc lietuviešu paražām, svētku reizē centās apciemot savu ģimeni, sajust svētku siltumu mājīgajā radu atmosfērā. Tas mudināja boļševikus šādos svētkos spēcīgāk ielavīties atšifrēto partizānu dzimtenēs.
Saistībā ar to partizānu vadība izdeva pavēli, kas aizliedza kaujiniekiem apmeklēt ģimenes lielākajos svētkos. Tomēr dažreiz gadījās, ka kaujinieki ignorēja šo pavēli un, ilgojoties pēc ģimenēm, riskēja ar savu dzīvību.
Viesulas Ziemassvētku vakaru pavadīja kopā ar lielāko daļu savas rotas vīru. Dažas dienas iepriekš uz iepriekš noteiktu vietu tika nogādāta pārtika, kas bija konfiscēta no komunistu ierēdņiem vai savākta ziedojumu veidā. Pie Ziemassvētku vakara galda pulcējās viesi no kaimiņu vienībām un partizānu radinieki.
Ziemassvētku naktī Viesulas, Tigras un Gaidys devās svētku laikā apciemot kaimiņu vienību. Sasnieguši Pašventis ciemu un joprojām nezinot precīzu ceļu, viņi piestāja pie zemnieka Z., lai uzdotu jautājumus. Pēc lietuviešu paražām viņš nosēdināja partizānus pie Ziemassvētku galda un sāka viņus cienāt.
Kad viņi gāja uz šīm mājām, kāds viņus vēroja caur kaimiņa loga aizkariem. Tigram šķita, ka tas ir krievs formas tērpā, bet Viesulas un Gaidis to noliedza. Viņi gandrīz samaksāja ar galvām par savu neuzmanību tajā vakarā.
Par laimi, viņi ilgi neuzkavējās pie šī zemnieka. Dzīres bija beigušās divdesmit minūšu laikā. Partizāni jau gatavojās iet pa durvīm. Kāds stāvēja ārpusē pie durvīm, un, kad saimnieks jautāja, kas klauvē, neviens neatbildēja uz jautājumu, tikai pavēlēja atvērt durvis pavēlošā tonī. Viņš runāja lietuviski, bet balss bija nepazīstama.
Partizāni sagatavoja savus ieročus. Gaidim un Viesulam bija tikai pistoles. Piesardzīgais Tigras bija bruņojies ar vācu MG 36 ložmetēju. Viņš bija trijotnes vienīgais spēks un cerība.
Palūdzis īpašniekam pārvietoties prom no ārdurvīm uz citu istabu, Tigras atradās pie ārdurvīm ar ložmetēju. Pagalmā, dažus metrus no durvīm, viņš pamanīja bruņotus boļševikus. Tigras, negaidot, izvilka savu ložmetēju.
No ārpuses atskanēja virkne ložmetēja šāvienu. To izšāva Prienu NKGB pratinātājs Kruglovs Arkādijs, kurš stāvēja pie durvīm. Taču izrādījās, ka Tīģera āda ir pārāk cieta. Lodes, kas caururbās durvis, atstāja Tīģeru starpenē, neviena no tām nesasniedzot viņa ķermeni. Tīģeris atbildēja ar jaunu ložmetēja šāvienu sēriju. Ložmetējs izgrauza durvīs caurumu, lai cauri varētu iziet labs suns. Pratinātājs Kruglovs stāvēja viņiem blakus. Gaidis nomainīja gatavo lenti ar citu. Tagad Gaidis izšāva ar izgaismotām lodēm. Viņš atvēra durvis. Tīģeris izšāva vēl vienu sēriju pagalma tumsā. No krievu puses atbildes reizē neatskanēja neviens šāviens, pagalmā varēja dzirdēt tikai ievainoto krievu lāstus.
Partizāni izskrēja pagalmā. Viņi joprojām nedzirdēja nevienu šāvienu. Gailis jautāja, kas šauj. Atkal nekā. Tad viņš pieskrēja pie savām kamanām un atnesa atpakaļ munīcijas krājumu. Gailis apbruņojās ar automātisko šauteni, kas bija atņemta nogalinātajam Kruglovam. Tikai tagad no salmu konusa gāzās vairāki automātiskie šāvieni. Zaķis ieskrāpēja tīģeri, kurš, dusmīgs, devās uz konusu. Ruskeļi atkal apklusa, šoreiz Gailis palīdzēja tīģerim.
Pēc šīs apšaudes partizāni pameta zirgus un atkāpās kājām.
Kā vēlāk izrādījās, boļševiki klusēja, jo ar pirmajiem šāvieniem Tīģeris bija nogalinājis trīs bijušos NKGB vienības komandierus: kapteini Kruglovu, leitnantu Marcinkeviču un vēl vienu krievu virsnieku. Pēc tam, kad visa vadība bija likvidēta, izdzīvojušie NKVD karavīri nevarēja izdomāt, kā turpināt uzbrukumu bez komandas. Viņi ļāva partizāniem atkāpties neapbruņotiem.
- Juozas Daumantas, partizāni, Viļņa, 1990. g.