1944. gada vasaras beigas Kauņā

Fronte, sasniedzot dabisko šķērsli mūsu apgabalā – Nemunu, nedaudz stabilizējās. Kopumā boļševiki virzījās uz priekšu diezgan ātri. Vācieši, zaudējuši vairākas sīvas kaujas pie Minskas, tagad nespēja aizpildīt rezervju radītās robus. Un mūsu sektorā – Prieni-Kruonis-Pakuonis-Kaunas – vācu spēki bija ļoti mainīgi: viena pretgaisa baterija pēc otras, daži tanki un ložmetēju ligzdas, kas izvietotas te un tur. Pēc vairāku dienu grūtībām boļševiki uzcēla tiltu pie Rumšišķēm. Arī pirmajām boļševiku kājnieku un tanku vienībām izdevās pārvietoties. Vācieši tiltu izsita. Sekoja smaga kauja ar pārvietotajām vienībām. Boļševiku tankus vācu "Tīģeri" iznīcināja bez pēdām. Sarkanās armijas kājnieki parādīja ārkārtēju drosmi. Ar metienam gatavām granātām apmēram ducis karavīru uzbruka tankiem, skaļi kliedzot: "Vperiod, ura" (Uz priekšu, ura).

Sarkanajai armijai izdevās ieņemt Pociūnu lidlauku. Viena krievu vienība pat sasniedza Bačkininku biezokni. Šeit vācieši tās ielenca un iznīcināja ar liesmumetēju uguni. Tādējādi šīs boļševiku vienības, pārvietojušās pāri pirmajam tiltam, tika likvidētas. Boļševiki piesaistīja katjušas (lielgabalus) Nemunas labajā krastā un ar intensīvu uguni piespieda vāciešus atkāpties no pozīcijām Nemunas tuvumā. Bija jūtams, ka vācieši jau gatavojas pamest šīs pozīcijas, šoreiz viņu patvaļai nebija robežu. Bez jebkāda iemesla vai aizdomām viņi ar tanku šāvieniem aizdedzināja iedzīvotāju atstātās tukšās mājas, lauza žogus, ar tankiem izcirta kokus, iznīcināja dārzus, izrāva augļu kokus, krūmus un bišu stropus. Tam nebija nekāda sakara ar godīga karavīra uzdevumiem, bet gan bija līdzīgi kādam briesmīgam atriebības uzbrukumam.

Ko viņiem nebija izdevies atņemt trīs okupācijas gadu laikā, to viņi tagad steidzās iznīcināt uz vietas, jo viņiem vairs nebija spēka to sagrābt un aizvest. Lauki bija pilni ar cūkām, kuras vācieši bija nokāvuši. Nez kāpēc viņi tagad pārtikai ņēma tikai šķiņķus. Pārējo gaļu, lai gan tā jau diezgan slikti smirdēja, atstāja krievu vienībām ēšanai.

24. jūlijā boļševikiem atkal izdevās uzbūvēt pontona tiltu pāri Nemunai, šoreiz vairākus desmitus centimetru zem ūdens, lai ienaidnieka lidmašīnas to nepamanītu. 25. jūlijā boļševiki bija gatavi atkal šķērsot Nemunu. Ap pulksten desmitiem no rīta desmit vācu lidmašīnu eskadra devās Nemunas virzienā. Viņus sagaidīja ārkārtīgi spēcīga krievu pretgaisa artilērija, un smagie krievu iznīcinātāji nekavējoties steidzās palīgā. Vācu eskadra, nesasniegusi savu mērķi (jauno tiltu) un zaudējusi divas lidmašīnas, bija spiesta atkāpties. Boļševiku trieciennieki sāka uzbrukt vācu tīģeriem (tankiem). Pēc labas stundas cīņas vācieši sāka atkāpties. Krievi viņus tālāk vajāja no gaisa. Boļševiki sāka masveidā šķērsot Nemunu, daži uz tilta, citi laivās, citi apskāvušies vienkāršus baļķus. Steigā daudzi nogrima dzelmē, pat netikdami apšauti. Priekšējās līnijās visi bija puspiedzērušies, nodriskāti, nemazgājušies, bruņojušies gan ar vācu, gan krievu ieročiem. Viņiem nebija virtuvju, viņi ēda vāciešu atstāto ēdienu, un šajās rindās bija sievietes, kurām, šķiet, nebija palikušas nekādas sievišķīgas iezīmes: viņas tikpat lamājās, tikpat zaga, tikpat neatzina kautrību, tāpat kā visi Sarkanās armijas karavīri. Tomēr visi šķita ārkārtīgi entuziastiski, apreibināti par savām jaunākajām uzvarām.

Vācieši gatavojās pamest Kauņu. Viņi uzspridzināja vairākas ēkas, kurās iepriekš bija izvietotas militārpersonas vai kurām bija militāra nozīme. Starp šīm nelaimīgajām ēkām bija Fizikas un ķīmijas institūta ēka Aleksotā, Damijonaiša skola (Dariaus-Girėno ielā), turpat esošā klostera māja, dzelzceļa stacijas ēkas, elektrostacijas komutators, blakus esošā Vailokaiču māja, telegrāfa telefona stacija, dzelzceļa depo darbnīcas, Petrašiūnu elektrostacija un vesela virkne mazāk ievērojamu ēku. Tika aizdedzināta arī fabrika "Pārtika". "Virs Kauņas karājās milzu dūmu mākoņi, kas pārvērta tās labākās ēkas pelnos un liecināja par brūno okupantu pēdējo plosīšanos.

Laukos klīda dažādas baumas par drīzumā sākušos boļševiku teroru. Dažas baumas pārspēja citas. Vieni apgalvoja, ka visi iedzīvotāji, kas mēģinās pildīt vāciešu uzliktās saistības, tiks nošauti, citi – ka tiks nošauti visi vīri, kas netiks atrasti sarkano partizānu rindās.

Trešie, mērenākie, apmierinājās ar paziņojumu, ka tiks nošauti vai izsūtīti tikai tie, kas vācu okupācijas laikā bija dienējuši valdības iestādēs. Lai to pieredzētu, iedzīvotāji riskēja šķērsot frontes līniju, lai pārliecinātos, cik patiesas ir baumas. Atgriežoties, viņi mierināja viņus, ka krievi nav tik briesmīgi, pat, gluži pretēji, diezgan draudzīgi un draudzīgi, tikai ļoti noguruši. Tomēr pat pēc šādiem mierinājumiem iedzīvotāji palika vienaldzīgi; sestdienas naktī, kas šķita droši, ka vienu "atbrīvotāju" nomainīs cits, visi iedzīvotāji devās slēpties, apraka savas mantas zemē, izvāca savas būdas, bet paši guļ bedrēs un pagaidu bunkuros.