Kauja pie Skrundas skolas 1919. gada 22. janvārī

Pēc pāris dienām saņēmām Oberštāba  rīkojumu, ka mums naktī kopā ar rādeniešiem jāuzbrūk Skrundas skolai, jāizsit pretinieks no turienes un jāmēģina to padzīt arī no pagasta nama uz Skrundas — Saldus lielceļa. Mums gan bija jādod tikai viena rota, bet Rādens no Skrundas gāja ar visu savu spēku.

                Pulkvedis nozīmēja uzbrukumam cēsiniekus virsleitnanta Puriņa vadībā un tiem līdz pieteicās arī vēl daži no mūsējiem, Virsnieku rotas zēniem. Pēc pusnakts visā klusumā pārgājām Ventas ledu un pa visādiem krūmiem un brikšņiem devāmies taisnā ceļā uz Skrundas krogu. Mājas apgājām ar līkumu, lai suņi nesaceļ troksni, jo nebija arī ko baidīties atstāt pretinieku sev aizmugurē, — mēs noteikti zinājām, ka pirms kroga vai kapsētas sarkano nevar būt. Pēc kādas stundas pienācam pie kroga, te vajadzēja būt arī rādeniešiem. Lai gan nāca jau uz rīta pusi, tomēr vēl bija galīga tumsa. Kad iegājām krogā, vietējie tā pārbijās, ka kāds vecāks onkuls bija ielīdis pat maizes krāsnē un pats aizbāzis krāsns mutei skārda vāku priekšā. Pūriņš izlika apsardzību un sāka gaidīt.

                Tā ka es ar Rādenu un viņa ļaudīm jau biju diezgan pazīstams, tad nolēmu paiet tiem kādu gabaliņu pretīm. Tiem bija jānāk pa ceļu no Vēršu muižas, tā tad es nekur nomaldītis nevarēju. Izvilku savu Mauzeri no makstīm, aizbāzu aiz jostas, pieteicu sargiem lai uzmanās, ka atpakaļ nākot nenolaiž mani no kājas, un devos uz priekšu. Nogāju līdz skolas krustceļam, apstājos, klausos, — viss klusu.

                Kādus 200 metrus no ceļa uzkalniņā blāvo baltā divstāvu slkolas ēka. Interesanti zināt, kas tur ir. Ja arī es aizeju līdz skolai, tad arī vēl varēšu dzirdēt, kad rādenieši nāks pa lielceļu.
Paņēmu Mauzeri rokās un aiz alejas kokiem slēpdamies lēni tuvojos skolai. Mājas priekšā tāds paliels laukumiņš. Ja skolā ir sarkanie, tad tepat tuvumā vajadzēja būt sargam. Brītiņu pastāvējis, pieeju mājai pavisam klāt. Apakšstāva logi aizslēģoti, dzirdēt arī nekā nevar. Pieeju pie durvīm un lēnām nospiežu kloķi, — vaļā, bet iekšā tumšs, kā grāpja dibens. Durvis pa labi un pa kreisi. Stāvu elpu aizturējis un man sāk likties, vai arī patiesībā dzirdu, ka pa labi krāc, itkā vairāki cilvēki gulētu dziļā miegā. Man paliek neomulīgi, ja tie ir sarkanie, tad paņems mani kā cāli. Ātri izmetos no koridora ārā un paeju līdz mājas stūrim. Sētā var dzirdēt vairāku zirgu mīņāšanos... Nē, te vienam nav ko darīt. Gar kokiem slēpdamies dodos atpakaļ uz lielceļu.

                Tur jau arī patlaban pienāk Rādens ar savējiem. Ceļa krustojumā atnācis arī Puriņš ar pāris virsniekiem, un Rādens liek mūsējiem iet pa kādu sānu ceļu gar kapiem, bet pats pagaidām paliek uz vietas. Mēs ātri sakārtojamies, cik tas nu tumšā iespējams, un ar kārtīgu apsardzību sākam virzīties. Šķiroties es vēl pasaku vāciešiem, lai skolai tie iet klāt uzmanīgi, tā lieta tur ir šaubīga.

                Tikko mēs esam piegājuši pie kapiem, ka uzreiz ap skolu iet vaļā un pie tam tā, kā nevar izprast, kur mūsējie, kur sarkanie. Arī pār mums lido lodes, bet var nojaust, ka tās nav mums mērķētas. leņemam pozīcijas gar kapiem kādās bedrēs un vērojam, kas notiks. Puriņš aizsūta sakarniekus pie Rādena. Bet te jau arī mums tieši sāk liet virsū diezgan biezu uguni.

                Nu mums pretinieks zināms, tagad arī mēs sākam karsēt. — Pēc dažām minūtēm meža malā pie skolas nepilnu ceturtdaļu versti no mums uzliesmo divas spilgtas ugunis un divas granātas kaukdamas pārlido mūsu ķēdi un sprāgst aizmugurē. Tas tik vēl trūka! Sakurinām vēl karstāk, bet pēc brīža pamanām, ka otra grupa šaudīdama attālinājās no skolas uz Skrundas pusi. Drīz vien pienāk arī ziņa, ka Rādens atejot un lai arī mēs vāķoties projām, jo sarkaniem esot pārspēks. Velns viņu zin, cik tas pārspēks liels, bet skaidrs, ka palikt savās bedrēs nevaram, — lielinieki jau laiž darbā ložmetējus un viņu artilērijas vads liek savas granātas mums turpat blakus. Puriņš dod pavēli ķēdei pa daļām atiet un ved to pa taisnāko ceļu uz Ventas krastu.

Sāk aust gaisma. Sarkano kājnieki mums ne visai spiežas virsū, bet viņu artilērija tagad klāj tieši pa mūsu atejošo ķēdi ar tiešo tēmēšanu. Man pa priekšu un drusku pa kreisi ātriem soliem iet virsleitnants Kundziņš. Uzreiz granāta nokrīt tam tieši pie papēžiem, ieurbjas zemē, un sprāgst. Kundziņš palecas uz augšu, vārda pilnā nozīmē pārmet gaisā kūleni un nokrīt. Gatavs! Es metos tam klāt, bet te uzreizi šis uzlec kājās un soļo tālāk! Neviena šķembele to nav skārusi.

            Līdz pašai Ventai sarkanie mūs pavadīja ar uguni un vēl pa daļai otrā pusē, līdz beidzot apstājās. Pārnācām Lēnās krietni noguruši, bet visi veseli. Pulkvedis (Kalpaks) gan bija noraizējies un gribējies jau doties mums palīgā, jo arī tumsā bija pēc uguns vien manījis, ka mums neiet labi. Šī diena bija sākusies ar neveiksmi un drīz pienāca vēl ļaunākas ziņas: sarkanie izsituši Rādenu no Skrundas un esot jau šinī pusē Ventai. Tas nu bija slikti, bet vēl sliktāki bija tas, ka saņēmām pavēli no Oberštāba atiet uz Aizpuru mājām aiz Rudbāržiem.