Bolschewiki
I Erster Weltkrieg, I Die Unabhängigkeitskriege

Das Gebäude der ehemaligen „Tscheka“ – des Staatssicherheitskomitees der UdSSR (später KGB) – in Riga ist heute öffentlich zugänglich. Hier wurden lettische Bürger von im Volksmund so genannten Tschekisten festgehalten, verhört und umgebracht, weil sie das Besatzungsregime als Gegner betrachtete. In dem Gebäude ist heute eine Ausstellung des Lettischen Okkupationsmuseums über die Aktivitäten des KGB in Lettland untergebracht. Es werden Führungen durch Zellen, Gänge, Keller und den Innenhof angeboten. Das Haus wurde 1911 erbaut und zählt zu den schönsten Bauten in Riga. Im Volksmund als „Eckhaus“ bekannt, wurde es zum schrecklichen Symbol des sowjetischen Besatzungsregimes in Lettland - eine der Stützen der Sowjetmacht. Die Tscheka nutzte das „Eckhaus“ während der sowjetischen Besatzung 1940/41 und dann erneut von 1945 bis 1991. Zehntausende Einwohner Lettlands waren von politischer Verfolgung direkt betroffen. Das harte Vorgehen gegen Gegner der sowjetischen Herrschaft wurde auch nach dem Zweiten Weltkrieg fortgesetzt. Nach Stalins Tod änderten sich die Methoden des KGB unwesentlich. An die Stelle von physischer Folter trat nun Psychoterror. Die Mehrheit der Tscheka-Agenten bestand aus ethnischen Letten (52 %). Russen bildeten mit 23,7 % die zweitgrößte Gruppe. 60,3 % der Mitarbeiter gehörten nicht der Kommunistischen Partei an, 26,9 % verfügten über einen Hochschulabschluss. Das System war darauf ausgerichtet, die lokale Bevölkerung einzubinden und so die Kontrolle über die Gesellschaft zu erlangen. Die Korrespondenz und die Akten der KGB-Mitarbeiter befinden sich heute in Russland. Sie sind für lettische Behörden und Historikern nicht zugänglich.

Es befindet sich an der Ecke der Straßen Parka und Saules in Ergļi, in der Nähe des Eisenbahnviadukts.

Am 23. Mai 1919 griffen die grünen Partisanen eine Kolonne von Vezumniki der Großen im Zentrum von Ergli an. Die Schlacht dauerte zwei Stunden, und die Partisanen bekamen 78 Pferde und viele Karren mit Gewehren und anderen Waren. Vier Partisanen starben in der Schlacht und einer wurde verletzt. Insgesamt kämpften 61 Männer in den Reihen der Partisanen im Kreis, von denen sechs starben.

Am 21. Mai 1939 wurde im Dorf Eagles an der Stelle, wo die grünen Partisanen Jānis Andriksons, Andrejs Bumbers, Kārlis Baņgieris und Jānis Gūts am 23. Mai 1919 fielen, ein Gedenkstein des 121. Adlerregiments eröffnet.

Während der sowjetischen Besatzung wurde das Gedenkschild an der Kreuzung der Straßen Parka und Saules abgerissen. Es wurde am 22. April 1989 restauriert und neu installiert.

Atrodas Valmierā, netālu no Ģīmes dabas takas Leona Paegles ielā. 

Tērauda konstrukcijas dzelzs tilts pār Gauju izbūvēts 1911.gadā. Tas savienoja 114 km garo maršrutu Ainaži-Valmiera-Smiltene, kas pēdējo reizi veikts 1971.gadā.

Pēc Rīgas atbrīvošanas, 1919. gada 22. maijā, padomju Latvijas armijas daļas, neizrādot nopietnu pretestību, atkāpās visā frontē. 26. maijā Igaunijas nacionālā armija un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde ieņēma Valmieru. “Lielinieki ap pulksten sešiem pēc pusdienas uzspridzināja dzelzceļa tiltu. Pulksten 7:50 aizdedzināja arī abus koka tiltus. Tas gan netraucēja tās pašas dienas vakarā no Valmieras muižas puses pilsētā ienākt igauņu karaspēkam* [..]” 

Mūsdienās dzelzs tilts ir iemīļota atpūtas un pastaigu vieta un “Zaļā dzelzceļa” velo maršruta posms.

* Kā pirmā ieradās 6. Igauņu kājnieku pulka skolnieku rota, vairāku bruņotu automobiļu pavadīta.

Atrodas līdzās Viļakas Jēzus Sirds Romas Katoļu baznīcai.

Piemiņas stēla Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem Viļakas novadā atklāta 2017.gada 11.novembrī. 28 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru likteņi ir saistīti ar Viļakas novada vārdu.
Granīta stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Godinot Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus, visā Latvijā tiks uzstādītas vienota parauga piemiņas stēlas. Projekta iniciators ir Jaunsardzes un informācijas centrs.

Pieci Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, kuru vārdi iegravēti piemiņas stēlā, pēc Brīvības cīņu noslēguma dzīvoja tagadējā Viļakas novada teritorijā:
– Jānis Kuļšs bija jaunsaimnieks Šķilbēnu pagasta Apsīšos,
– Aleksejs Ļubimovs (Lavrentjevs) dzīvoja Šķilbēnu pagasta Fortepjanovas fermā, vēlāk Viļakā,
– Teodors Mende saimniekoja viņam piešķirtajā saimniecībā un bija mežsargs Žīguru pagasta Katlešu ciemā,
– Eduards Tenisons dzīvoja Vecumu stacijā, vēlāk dzīvoja Čabatrovas ciemā un strādāja p/s “Viļaka”,
– Jānis Burmeistars pēc 1928. g. kādu laiku dzīvojis Šķilbēnu pagastā.

Brāļu kapi Viļakas novadā ir atdusas vieta 45 karavīriem, kuri 1920. gadā atdeva savas dzīvības, aizstāvot Latviju no lieliniekiem. 9. janvāris bija diena, kad uzbrukumi sākās Ziemeļlatgalē, un, neskatoties uz toreiz esošajiem sarežģītajiem laikapstākļiem, tajā pašā dienā arī tika atbrīvota Viļaka.
Latgales atbrīvošanas kaujās Viļakas novadā plecu pie pleca kopā ar Latvijas armijas karavīriem un partizāniem pret Sarkano armiju cīnījās arī Igaunijas karavīri. Daudzi no viņiem atdeva savu dzīvību par brīvu Latviju.

Atrodas Gulbenē, Dzelzceļa iela 8

Apskatāma pati stacijas ēka un perons, izveidotā piemiņas plāksne un piemineklis represētajiem (tēln. I.Ranka).

Pirmā pasaules kara laikā (1916.—1917. gadā) šaursliežu līnija uz Pļaviņām pārbūvēta 1524 mm platumā, lai kalpotu kā savienotāja līnija ar Rīgas—Daugavpils līniju. Uzbūvēta arī līnija uz Ieriķiem, kā arī līdz Sitai, izveidojot savienojumu ar Pitalovu. Tādējādi Gulbene kļuva par dzelzceļa mezglu.

Brīvības cīņu laikā, 1919.gada 31.maijā atbrīvojot Gulbeni no lieliniekiem, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks šeit ieguva ievērojamu daudzumu kara trofeju.

Tagadējā stacijas ēka (arh. P.Feders) celta 1926. gadā. No Gulbenes dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti gan civiliedzīvotāji, gan Litenes vasaras nometnē arestētie virsnieki.
Kā nozīmīga mezgla stacija tika bombardēta 1944.gada pavasarī, pēc kara atjaunota sākotnējā izskatā, 2018.gadā atklāts izglītojošs un interaktīvs centrs „Dzelzceļš un Tvaiks”. Blakus atrodas SIA „Gulbenes –Alūksnes bānītis” ar interaktīvām nodarbībām un ekskursijām.

Skrundas kaujas piemiņas vieta atrodas Skrundas centrā, Oskara Kalpaka parkā pie Skrundas kultūras nama, Kuldīgas un Liepājas ielu krustojumā. Piemiņas vietā 2005. gadā uzstādīts akmens atzīmējot 1919. gada 29. janvāra kauju, kurā Oskara Kalpaka komandētais bataljons kopa ar Landesvēra vācu un krievu vienībām, atbrīvoja Skrundu no lieliniekiem. Karoga dienas tradīcija tiek uzturēta kopš 2004. gada, šādi godinot pirmo no lieliniekiem atbrīvoto pilsētu un tās atbrīvotājus, kuri 1919. gada 29. janvārī pie Skrundas baznīcas pacēla Latvijas karogu.

Neatkarības kara pirmajos mēnešos Latvijas Pagaidu valdība zem lielinieku spiediena strauji zaudēja Latvijas teritoriju. 1919. gada 22. janvārī lielinieki ieņēma Skrundu. Nedēļu vēlāk 29. janvāra agrā rītā sākās uzbrukums Skrundas atgūšanai. Latviešu Atsevišķajam bataljonam pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā vajadzēja uzbrukt gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un padzīt lieliniekus no Skrundas. Tam sekotu vācu vienību uzbrukums flangā ar uzdevumu iznīcināt atejošos pretiniekus, bet krievu rota dotos uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja arī vācu artilērijas baterija. Uzbrukuma dienā pieturējās 15 grādu liels sals, spoži spīdēja saule, kalpakiešiem bija jāšķērso klajš lauks, bet lielinieki bija patvērušies muižas mūra ēkās. Lielinieki atklāja uguni, kad uzbrucēju ķēde atradās aptuveni 300 metru attālumā, sākās abpusēja apšaude, Oskara Kalpaka komandētie karavīri straujā triecienā devās uz priekšu un piespieda pretinieku pārtraukt apšaudi un atkāpties pāri Ventai. Pēc apmēram 3 stundu ilgas kaujas, ap 9 no rīta Skrunda bija ieņemta, turklāt Latviešu Atsevišķajam bataljonam bija tikai 2 ievainotie.

Skrundas kaujai bija būtiska nozīme Latvijas Pagaidu valdības bruņoto speku karavīru morāles paaugstināšanai, jo tā bija faktiski pirmā nozīmīgā uzvara kaujās pret lieliniekiem. Turklāt kaujā sevišķu drosmi demonstrēja arī pats komandieris - Oskars Kalpaks, ar savu piemēru iedrošinot karavīrus nebaidīties.

Mūsdienās Jaunmuiža, senāk Jaunāmuiža, ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā un atrodas ceļa Skrunda - Ezere 7 kilometrā. Apdzīvotā vieta izveidojusies bijušās Jaunās muižas (Neuhof) pusmuižu.

1919. gada 3. martā par šo vietu norisinājās intensīvas kaujas starp 1. Latviešu atsevišķā bataljona vienībām pulkveža Oskara Kalpaka vadībā un 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka vienībām.

1919. gada 3. martā sākās Kurzemes atbrīvošanas operācija Tauwetter (Atkusnis), kurā Vācu armijas VI rezerves korpuss, ar Landesvēru un tā sastāvā esošo 1. Latviešu atsevišķo bataljonu uzsaka uzbrukumu visā frontē ar nolūku atspiest lielinieku daļas līdz Lielupei. 3. marta agrā rītā 1. Latviešu atsevisķā bataljona vienības - Cēsu rota, Studentu rota un Jātnieku nodaļa, kuras pastiprināja vācu hauptmaņa Millera artilērijas baterija, sķērsoja Ventu pie Lēnām un uzbruka Jaunai muižai, kuru aiztāvēja 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka 2. bataljons. Vairāku stundu ilgajā kaujā, pakāpeniski ieņemot Jaunāsmuižas apkārtnes mājas, Kalpaka komandētās vienības sasniedza Jaunomuižu un pārķēra Skrundas - Pampaļu lielceļu pātraucot pa to pretinieka kustību un atspiežot pretinieku uz austrumiem. Jaunāmuižā bataljons kā trofejas saņēma kancelejas dokumentus un munīciju. Ieņemot pozīcijas tuvējās mājās bataljons nocietinājas. 5. martā uzsakās lielinieku pretuzbrukums, kuru līdz vakaram izdevās apturēt. 6. martā bataljons atsāka uzbrukumu ieņemot Skrundas skolu un virzoties uz Airītes - Aizupji rajonu.

Muižas pils atrodas Lēnu ciemā pie Ventas upes. Pils šobrīd ir privātīpašums, tādēļ apskatāma tikai no attāluma.

Muižas ēku no 1919.gada janvāra beigām līdz 3.martam 1.Latviešu atsevišķais bataljons izmantoja kā atbalsta punktu.  Latviešu atsevišķajam bataljonam bija jāatbrīvo Lēnu muižas apkārtne, lai būtu iespēja forsēt ventu iepretim Jaunmuižai. 

Muiža piederējusi  baronam Frīdrihs fon Firksam, kam piederēja arī Rudbāržzu un Sieksātes muižas. Kungu māja celta 19. gadsimtā.  Baronam Lēnu pils kalpojusi galvenokārt  kā vieta medībām un atpūtai nedēļas nogalē. 

No 1927. līdz 1937.gadam pilī bijusi skola, bet padomju okupācijas laikā kolhoza kokdarbnīcas. 1965.gadā tajā atvēra tautas namu. Ēku ansamblis daudz cietis no pārbūvēm, arī parks nav saglabājies. Ir saglabājušās vairākas saimniecības ēkas. 

Piemineklis atrodas Lēnās, ceļu krustojumā netālu no Lēnu muižas.

Piemineklis - piemiņas zīme atklāta 2007. gada 8. novembrī. Tā veidota pēc tēlnieces Maijas Enģeles projekta. Pieminekļa idejas autors un finansētājs ir Jānis Blūms, kura tēvs, 1. Atsevišķā latviešu bataljona Jātnieku nodaļas virsleitnants Paulis Blūms organizēja un vadīja upes šķērsošanu 1919. gada 3. martā ar 10 vīru palīdzību.

Katru gadu 3.martā šeit pulcējas jaunsargi, zemessargi, kā arī citi interesenti piemiņas pasākumā par godu 1.Latviešu atsevišķajam bataljonam.

The church is located in the village of Lēnu, Nīkrāce parish, Skrunda municipality, on the Skrunda - Embute road.

The Venta River is located near the church, the banks of which were guarded by soldiers of the 1st Separate Latvian Battalion in February 1919. As the battalion's numbers did not allow for a continuous front line, the front was guarded by sentry posts. One of them was also located on the bank of the river near the church. The church towers were useful for surveillance of the surrounding area and the other side of the river.

Skrunda School is located in Pumpuri, at km 3 of the Skrunda - Ezeres road. The school is privately owned and can therefore be viewed from a distance. 

In January and March 1919, the 1st Latvian Separate Battalion fought with units of the 2nd Latvian Rifle Regiment of Soviet Latvia near the school.

The battle near Skrunda School took place on 22 January 1919. In the face of the retreating Bolshevik superiority, German and Latvian units positioned themselves on the western bank of the Venta, while Bolshevik forces gathered in Saldus in preparation for a wider operation, at the same time sending some of their forces in the direction of Skrunda. In order to seize the initiative and try to defeat the Bolshevik forces piecemeal, on 22 January the Cēsis Company of the 1st Latvian Separate Battalion, reinforced by 15 soldiers of the Officers' Company and the German Raden Company in the Skrunda sector of the front, had to attack towards Saldus. The Skrunda School was designated as the assembly point for both companies. However, during the preparatory phase of the attack, both companies were surprised by a Bolshevik attack, which forced the German and Latvian units to retreat to Rudbārži.

The second clash at Skrunda School took place on 6 March 1919, when the Cēsis and Student Companies of the battalion commanded by Colonel Oskars Kalpaks surprised the enemy and captured Skrunda School and continued to advance towards Dutēni, Engurnieki and Airīte.

On the side of the Skrunda-Ezeres road, near the school, where the road crosses the Klūga river, there is a small, ancient stone bridge from the late 19th century with two semi-arched arches for the river to pass through. The road leading over the bridge used to be used in the past, but is now gradually becoming overgrown with grass as the adjacent tarmac road and bridge are now used. From this bridge, the stone bridge offers a magnificent view, enriched by the rocky riverbed and the banks covered with thick trees. The site is visually very attractive and suitable for cycling or walking routes. 
 

Located in Drabešu parish, 79th kilometer of Vidzeme highway.

A monument made of granite can be seen, in which a stylized scheme of the invasion of the Bolsheviks was carved.
The monument has been discovered and consecrated. December 28, 2018. In Drabešu Parish, on December 24, 1918, the reconnaissance team of Captain Artūrs Jansons (1893 - 1941) prevented the Red Army scouts from moving from Cēsis to Ieriķi with a heavy machine gun fire. It was the first armed clash of Latvian troops with the Red Army of Soviet Russia.