Fragments no Ziemeļlatvijas armijas dibināšanas Rūjienas pusē
Ziemeļlatvijas armija bija latviešu militārais formējums Latvijas brīvības cīņu laikā, kas no 1919. gada 3. februāra līdz 31. martam izveidojās Igaunijas teritorijā un igauņu armijas atbrīvotajos Ziemeļvidzemes novados. Līdz 1919. gada jūlijam apgādes un operatīvajā ziņā brigāde bija pakļauta Igaunijas bruņoto spēku štābam un Igaunijas armijas virspavēlniekam. Pēc tam to apvienoja ar Dienvidlatvijas brigādi, izveidojot Latvijas armiju.
Agronoms Murītis bija to pasažieru vidū, kuri ar Latvijas neatkarības sākumposma leģendāro kuģīti „Maiga” 12. javārī izbrauca no Liepājas uz Rēveli (Tallinu). Ar braucienu saistītos notikumus atmiņās aprakstījis to aktīvs līdzdalībnieks agronoms Eduards Duņens.
15. janvārī „Maiga” piestāja Rēvelē un tās pašā dienā Murītis un Duņens apmeklēja Latvijas konsulu Igaunijā mācītāju Jāni Ramani, kurš informēja, ka igauņu karaspēks jau atbrīvojis piecus Latvijas pagastus un nepieciešams cilvēks pie kā varētu griezties karaspēka pārstāvis. Tādejādi Murītis, kuram kā Tautas padomes loceklim bija pilnvaras nāca kā saukts.
Agronoms Murītis atbilstoši pilnvarām varēja „darboties atbrīvotajā Ziemeļlatvijas teritorijā, un darīt, ko atrod par vajadzīgu, pieņemt sev palīgus un iecelt amatpersonas pagastos, kur tas būtu vajadzīgs”.
Pēc atļauju saņemšanas ar igauņu kara transporta vilcienu rūjienieši devās uz Meizekilu (Moisekull) un tad tālāk uz Igaunijas 6. pulka štābu Ķirbenu (Ķirbeļu) staciju. Tā kā Murītim bija atļauja organizēt bruņotas vienības cīņai pret sarkanajiem strēlniekiem, tad igauņi iedeva 5 šautenes un munīciju, no kurām viena šautene tika Murītim. Tā 16. janvārī tika likti pamati Ziemeļlatvijas armijai. Oficiāli līgums starp Latviju un Igauniju par Ziemeļlatvijas karaspēka formēšanu tika parakstīts 18. februārī.
Pagastu pārstāvju sapulcē Murīti ievēlēja par visu muižu, kuras bija pametuši apsaimniekotāji, pārvaldnieku. Līdz Ziemeļlatvijas Civilpārvaldes izveidei Pēteris Murītis bija oficiālais Latvijas valsts pārstāvis atbrīvotajā Ziemeļlatvijas teritorijā.
Eduards Duņēns aprakstījis sarežģīto situāciju Rūjienas apkārtnē un Murīša daudzpusīgo darbību palīdzot organizēt komendantūras un veicinot mobilizācijas Ziemeļlatvijas armijai. Tieši Ķirbeļos 26. februārī pulcējās pirmajā mobilizācijā iesauktie jaunekļi no Rūjienas apkārtnes atbrīvotajiem pagastiem. Mobilizācijas dienā - 26.februārī pieteicās 16 virsnieki un 615 kareivji un instruktori. Starp šajā mobilizācijā iesauktajiem bija Pētera Murīša jaunākais brālis, vēlākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Murīts (1899 – 1984).
Latvijas Neatkarības kara laikā Pēteris Murītis ar savu darbību veicināja Ziemeļlatvijas atbrīvošanu un nereti nonāca tiešās dzīvības briesmās.
Duņens E. Ziemeļlatvijas brīvības cīņas. Londonas Avīze, Nr. 706., 1960. gada 1. janvārī.
Duņēns E. Londonas Avīze Nr., 706., 1960. gada 1. janvārī.
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. Rīga, 1996., 360.-361.lpp.
Tālis Pumpuriņš, Cēsu Vēstures un mākslas muzejs
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Rūjienas atbrīvošanai un Ziemeļlatvijas brigādes kritušajiem karavīriem veltītais piemineklis "Tālavas taurētājs"
Atrodas Rūjienas Centra laukumā.
Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri. Piemineklis atklāts 1937. gada 15. augustā.
Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.
Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs" ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.
Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).
Piemineklis Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai
Atrodas Bērtuļa kapos.
Apskatāms piemineklis Latvijas Neatkarības karā kritušajiem kareivjiem.
Atklāts 1934. gada 4. augustā. Piemineklis celts pēc Teodora Šķiņķa un Luda Švalbes projekta.
Pieminekļa priekšpusē, kas simbolizē uzvaras triumfu, piestiprināts bronzas zobens, ozollapu vainags un četras zvaigznes (auseklīši), kas simbolizē četrus Latvijas vēsturiskos novadus – Vidzemi, Kurzemi, Zemgali un Latgali.
Savukārt otrā pusē, kas simbolizē pagātnes ciešanu ceļu, pie obeliska piestiprināts bronzas krusts, kas sākotnēji bijis apvīts ar dzeloņdrāšu vainadziņu. Vainadziņam izmantotās dzeloņstieples atvestas no Nāves salas.
Piemineklis 1989. gada vasarā restaurēts, un visas bronzas detaļas izgatavotas no jauna.
