LKOK, pulkvedis Jorģis Zemitāns (1873-1928)
I WW1, I Neatkarības kari
Jorģis Zemitāns dzimis 1873.gada 23.februārī Skrīveru pagastā, izglītojies pašmācības ceļā. 1897. gadā beidzis Viļņas junkurskolu. Pirmā pasaules kara laikā cīnījies Austrumprūsijā, kur 1915. gadā kritis vācu gūstā.
Atgriezies no gūsta, 1918. gada 7.decembrī kā brīvprātīgais Zemitāns iestājās Latvijas bruņotajos spēkos un kļuva par 2.Rīgas apsardzības rotas komandieri un Rīgas apsardzības un latviešu karaspēka daļu priekšnieku. Pēc Rīgas krišanas, 1919.gada 10.janvārī Liepājā viņu iecēla par Latvijas Pagaidu valdības pilnvaroto militāro pārstāvi Igaunijā. Ar Igaunijas valdības atļauju Tallinā, Pērnavā un Tērbatā Zemitāns sāka formēt sešas latviešu pašaizsardzības rotas, kas piedalījās cīņās ar lielinieku vienībām Igaunijā, bet 1919.gada 1.februārī kopā ar Igaunijas armijas daļām atbrīvoja Rūjienu un to apkārtnē atrodošos septiņus pagastus. 2. februārī Latvijas Apsardzības ministrs Jānis Zālītis Zemitānu iecēla par formējamās Ziemeļlatvijas brigādes virspavēlnieku. 28.februārī viņš paaugstināts par kopvedi (pulkvež-leitnants), bet 13.martā - par pulkvedi. Zemitānam tiek piedēvēti galvenie nopelni Ziemeļlatvijas bruņoto spēku formēšanā un apvienošanā, kā arī Neatkarības kara cīņās Vidzemē. 1919.gada jūnijā Igaunijas bruņotie spēki un Ziemeļlatvijas brigāde Cēsu kaujās sakāva vācu landesvēra un dzelzsdivīzijas daļas. 1919.gada 6.jūlijā baltā zirgā Ziemeļlatvijas brigādes daļu priekšgalā Zemitāns iejāja Rīgā.
1919. gada 15.jūlijā Zemitānu iecēla par 2.Vidzemes divīzijas komandieri un Dienvidu frontes pavēlnieku 17.jūlijā viņam uzdeva pārzināt Rīgas un tās apkārtnes aizsardzību. 12.oktobrī, sakarā ar pārsteidzīgo pavēli par atkāpšanos no Rīgas, sākoties Bermonta armijas uzbrukumam, viņu no ieņemamā amata atbrīvoja un ieskaitīja Armijas virspavēlnieka štāba virsnieku rezervē. No 1920.gada janvāra Zemitāns darbojās kara likumprojektu un reglamentu izstrādes komisijās, kā arī bija pagaidu loceklis Kara tiesā. 1921.gadā pārskaitīts Galvenā štāba virsnieku rezervē. 1922.gada 1.aprīlī sakarā ar štatu samazināšanu viņu no armijas atvaļināja.
Pulkvedis Jorģis Zemitāns miris 1928.gada 16.janvārī, apglabāts Rīgas Brāļu kapos.
Par piedalīšanos 1.Pasaules kara kaujās Zemitāns apbalvots ar Vladimira IV šķiras un Staņislava III šķiras ordeņiem. 1924. gadā par Ziemeļlatvijas brigādes nodibināšanu, Ziemeļlatvijas atbrīvošanu un vācu karaspēka sakaušanu pie Cēsīm viņu apbalvoja ar Lāčplēša Kara Ordeņa III šķiru ( ordenis Nr. 1678 ). Zemitāns apbalvots arī ar 1.šķiras 2.pakāpes Igaunijas Brīvības krustu.
Godinot pulkveža piemiņu, 1928. gadā Rīgā dzelzceļa staciju Aleksandra vārti pārdēvēja par Zemitāniem. Pēc Otrā pasaules kara stacija par godu sarkanajam partizānam Otomāram Oškalnam tika pārdēvēta par Oškalniem. Nosaukumu Zemitāni tā atguva 1995. gadā.
1933.gadā Skrīveru pamatskolai piešķīra pulkveža Jorģa Zemitāna sešklasīgās pamatskolas nosaukumu, kas pastāvēja līdz 1947. gadam, kad to pārdēvēja rakstnieka Andreja Upīša vārdā.
1995. gada 27. septembrī Rīgā Teikas rajonā, viņa vārdā nosauktajā laukumā, pulkvedim Jorģim Zemitānam tika atklāts piemineklis.
Papildus izziņas avoti
http://old.historia.lv/alfabets/Z/Ze/zemitans_jorgis/zemitans_jorgis.htm
Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 582.lpp.
Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940. Biogrāfiska vārdnīca. (sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs., 508.lpp.
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Rīgas Brāļu kapi
Atrodas Rīgā, Aizsaules ielā.
Rīgas Brāļu kapi aptver 9 ha lielu teritoriju. Tā ir viena no ievērojamākajām karavīru atdusas vietām pasaulē. Izcilākais un nozīmīgākais Latvijas memoriālais ansamblis, kas veltīts kritušajiem latviešu karavīriem. Celts pēc tēlnieka Kārļa Zāles projekta. Pirmais šāda veida ansamblis Eiropā, kur apglabāti ap 3000 cīnītāju.
Brāļu kapi izveidoti 1. pasaules kara laikā, kad tur apglabāja pirmos trīs latviešu strēlniekus, kuri krita Tīreļpurvā kaujā pret Vācijas armiju. Vēlāk Brāļu kapos apglabāti citās cīņās un karos kritušie latviešu karavīri. Memoriālā izmantoti Latvijas ainavai, tradicionālajai lauku sētai, latviešu folklorai un vēsturei raksturīgi elementi, kas cildina kareiviskās īpašības un vēsta par karavīra ceļu. 1936. gadā atklāja ainavisku, arhitektonisku un tēlniecisku ansambli, kas sastāv no trīs daļām:
Pārdomu ceļš ar 250 m garu aleju;
Varoņu terase ar Svētās uguns altāri un ozolu svētbirzi;
Kapulauks, kuru noslēdz Latvijas siena ar Mātes tēlu ar kritušajiem dēliem.
Mūsdienās var apskatīt nepārspētu Latvijas memoriālās tēlniecības mākslas darbu. Apkārtnē atrodas vairākas Rīgas kapsētas sakrālās mākslas vērtību iepazīšanai.
Piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem
Atrodas Plāča centrā pie Inčukalna – Valkas autoceļa (A3). Līdzās autobusa pieturai un Straupes Tautas namam.
Redzams Teodora Zaļkalna darinātais piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem 1919. gadā Cēsu kaujās.
Uz trīspakāpju pamatnes novietoti divi šūnakmens balsti, uz kuriem balstās šūnakmens bloks. Tā priekšpusē zemcilnī attēlots arklā iejūgts zirgs un arājs, kas labajā rokā tur grožus, bet kreisajā – zobenu. Pieminekļa aizmugurē iekalts teksts, ko noslēdz dzejnieka Eduarda Virzas rindas:
ZIEMEĻLATVIJAS ATBRĪVOTĀJIEM
KAMĒR VIEN LABĪBU ŠAIS LAUKOS SĒS
JŪS SLAVINĀS UN GODAM PIEMINĒS
Pieminekļa atklāšana notika 1931. gada 8. novembrī. Atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Alberts Kviesis.
Piemineklis "Tālavas taurētājs"
Atrodas Rūjienas Centra laukumā.
Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri. Piemineklis atklāts 1937. gada 15. augustā.
Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.
Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs" ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.
Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).
Piemineklis jūras virsleitnantam, L.k.o.k. Vilim Ģelbem (1890-1919)
Atrodas Limbažu Jūras ielas kapos, Jūras iela 56, Limbažos
Apskatāms 1922. gada 10. septembrī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāts piemineklis, uz kura lasāms dzejnieka Viļa Plūdoņa veltījums Vilim Gelbem:
«Tautiet, kas garām man eji, iededzies tēvzemes mīlā,
par tēvzemi mīļo, es dzīvību atstāju ķīlā.»
Vilis Gelbe (1890-1919) dzimis Kurzemē, Zemītes pagastā, taču cieši saistīts arī ar Limbažu pusi, jo, sākoties Latvijas Neatkarības karam, no Pēterburgas atgriezās Latvijā un iestājās Ziemeļlatvijas brigādē.
1919. gada maijā V.Gelbi komandēja uz Limbažiem, viņš kļuva par apkārtnes kara komandantu un spēja iedvesmot šejienes vīrus un arī vēl pavisam jaunus puišus pievienoties armijai.
V. Gelbes toreizējā darbība Limbažos un to apkārtnē bija ļoti nozīmīga, viņa pienākumos ietilpst ne tikai kārtības uzturēšana pilsētā un apkārtnē, bet arī mobilizācija, pārtikas sagādāšana karavīriem un zirgiem un daudzu citu jautājumu risināšana, ko nevar ietvert pavēlēs un instrukcijās. Viņa organizētā komandantūras komanda darbojās kā saskaņots mehānisms, lai Ziemeļlatvijas brigādei sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību. Komandantūras komanda sevišķos gadījumos devās palīgā regulārajai armijai, un viņš rādīja priekšzīmi jaunkareivjiem. V. Gelbe bija pirmais Latvijas armijas virsnieks, kurš savus padotos ierosināja apbalvot ar Imantas ordeņa III šķiru. Ordeņa gan vēl nebija. Imantas vārds atklātībā parādījās tikai 1920. gada 20. martā, kad apsardzības ministram Kārlim Ulmanim tika iesniegts izklāsts par kara ordeņa dibināšanu. Ordenim tomēr izvēlējās Lāčplēša vārdu.
Cēsu kauju laikā Vilis Gelbe gāja bojā - 1919. gada 19. jūnijā izlūkgājiena laikā. Vēlāk Gelbem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni, tomēr vēsturnieki spriež - kopumā viņa devums līdz šim nav bijis pienācīgi novērtēts. Galvenokārt tas skaidrojams ar Gelbes piederību Ziemeļlatvijas brigādei.
Savā starpā konkurēja tā saucamā Dienvidlatvijas brigāde, kas bija sākotnēji Oskara Kaplaka, vēlāk Jāņa Baloža komandēta, ar Ziemeļlatvijas brigādi, kas bija Jorģa Zemitāna komandēta.
Dzelzs tilts pār Gauju Valmierā
Atrodas Valmierā, netālu no Ģīmes dabas takas Leona Paegles ielā.
Tērauda konstrukcijas dzelzs tilts pār Gauju izbūvēts 1911.gadā. Tas savienoja 114 km garo maršrutu Ainaži-Valmiera-Smiltene, kas pēdējo reizi veikts 1971.gadā.
Pēc Rīgas atbrīvošanas, 1919. gada 22. maijā, padomju Latvijas armijas daļas, neizrādot nopietnu pretestību, atkāpās visā frontē. 26. maijā Igaunijas nacionālā armija un pulkveža Jorģa Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde ieņēma Valmieru. “Lielinieki ap pulksten sešiem pēc pusdienas uzspridzināja dzelzceļa tiltu. Pulksten 7:50 aizdedzināja arī abus koka tiltus. Tas gan netraucēja tās pašas dienas vakarā no Valmieras muižas puses pilsētā ienākt igauņu karaspēkam* [..]”
Mūsdienās dzelzs tilts ir iemīļota atpūtas un pastaigu vieta un “Zaļā dzelzceļa” velo maršruta posms.
* Kā pirmā ieradās 6. Igauņu kājnieku pulka skolnieku rota, vairāku bruņotu automobiļu pavadīta.
Zemitāna laukums
Jorģis Zemitāns (1873–1928) – Viļņas karaskolas absolvents, dienējis Krievijas impērijas armijā, Pirmā pasaules kara laikā nonācis vācu gūstā. Latvijas armijas pulkvedis, III šķiras Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Igaunijas Brīvības krusta ordeņa kavalieris, Brīvības cīņu laikā – Ziemeļlatvijas brigādes komandieris. Viņa vārdā nosaukta Skrīveru pamatskola, ielas Rīgā, Skrīveros un Strenčos, laukums un dzelzceļa stacija Rīgā.
Liepu ieskautā laukumā starp Brīvības, Lielvārdes un Zemitāna ielu 1995. gadā tika atklāts tēlnieces Guntas Zemītes un akmeņkaļu Ivara Feldberga un Jāņa Metuzāla J.Zemitānam veidotais piemineklis. Tā novietojums nav frontāls, bet gan diagonāls attiecībā pret ēkām un pieejas ceļu. Uz postamenta blokiem novietotā līdzīgi varavīksnei granītā kaltā arka veido strēlnieku kokardēs un krūšu nozīmēs atpazīstamo neatkarības cīņu emblēmu – austošās saules motīvu. Galvenās fasādes kreisajā pusē uz postamenta iekalts veltījuma uzraksts: „Latvijas armijas pulkvedim Jorģim Zemitānam”. 1,84m augsto pieminekli ieskauj rūpīgi kopta, krāšņi ziedošu puķu dobe.
Saistītie stāsti
Fragments no Ziemeļlatvijas armijas dibināšanas Rūjienas pusē
Ziemeļlatvijas armija bija latviešu militārais formējums Latvijas brīvības cīņu laikā, kas no 1919. gada 3. februāra līdz 31. martam izveidojās Igaunijas teritorijā un igauņu armijas atbrīvotajos Ziemeļvidzemes novados. Līdz 1919. gada jūlijam apgādes un operatīvajā ziņā brigāde bija pakļauta Igaunijas bruņoto spēku štābam un Igaunijas armijas virspavēlniekam. Pēc tam to apvienoja ar Dienvidlatvijas brigādi, izveidojot Latvijas armiju.
Par nacionālo patriotu virsleitnantu Vili Gelbi
Virsleitnanta Viļa Gelbes (1890-1919) liktenis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā.
Līdz ar Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī sākās arī tās Neatkarības karš un bruņoto spēku veidošanas darbs. Brīvprātīgo latviešu karavīru pirmajās rindās bija Kurzemē dzimušais jūras virsleitnants Vilis Gelbe.
Cēsu kauju sākums, notikumu gaita un noslēgums
Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība.
Par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu
Grāmatas “Latvijas armijas komandieri” esejas pārliecina, ka vēsturi būtiski ietekmē konkrētas personas. Lai arī neilgu laiku esot svarīgāko vēsturisko notikumu epicentrā, īsteni Latvijas patrioti ar savu bagātīgo militāro pieredzi, paspēja paveikt daudz Latvijas armijas veidošanā, stiprināšanā un vēsturisko notikumu gaitu pavērsienos.
Šis stāsts ir par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu (1859-1933).
7. Siguldas kājnieku pulka formēšana
1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, sāka formēt 7. Siguldas kājnieku pulku, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Sākotnēji no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljona tika saformēta neliela kaujas grupa 22 virsnieku un 1580 karavīru sastāvā, kuru, par godu tā pirmajam komandierim Oskaram Dankeram, nodēvēja par Dankera nodaļu. Dažas dienas vēlāk nodaļa tika iekļauta 3. Jelgavas pulka 2. bataljonā, bet ar 23. augustu, papildinot rotu skaitu - 7. Siguldas kājnieku pulkā.