Cēsu kauju sākums, notikumu gaita un noslēgums
Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība.
Notikumi Latvijā pirms Cēsu kaujām
Pēc vairāk kā četru gadu ilgajām pasaules kara cīņām un boļševiku apvērsuma Krievijā, 918. gada 18. novembrī, nedēļu pēc I pasaules kara pamiera noslēgšanas, Rīgā tika proklamēta Latvijas valsts. Par Pagaidu valdības vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Latvijas teritorija bija izpostīta, no 2,5 miljoniem iedzīvotāju aptuveni viens miljons atradās bēgļu gaitās Krievijā.
Latviju un daļu Igaunijas bija okupējuši vācieši, bet pie austrumu robežas stāvēja boļševiku karaspēks, kas pēc 1918. gada 13. novembra Brestas miera līguma anulēšanas pārgāja uzbrukumā ar mērķi iekarot kādreizējās cariskās Krievijas nomaļu guberņas – Latviju un Igauniju. 17. decembrī lielinieki iegāja Valkā un proklamēja Padomju Latvijas republiku, otrs karaspēka grupējums caur Daugavpili devās uz Rīgu. Vācu karaspēks, neizrādīja nopietnu pretošanos lieliniekiem.
Lai glābtu situāciju, 7. decembrī Pagaidu valdība slēdza līgumu ar Vācijas valdību par kopīga karaspēka izveidošanu cīņai pret lieliniekiem. Līgums paredzēja 18 latviešu rotu, 3 latviešu bateriju izveidi, 7 vācu rotu un 2 bateriju formēšanu, kopskaitā ar 6000 karavīru un 870 zirgiem. Vācieši vienošanos pildīja tikai daļēji, galvenokārt veidojot savas vienības, bet nenodrošinot latviešus ar ieročiem. Tikmēr komunistu karaspēks nepilna mēneša laikā okupēja Latgali un Vidzemi un tuvojās Rīgai.
Vācu valdības pārstāvis A. Vinnigs, pretēji saviem agrākajiem solījumiem un sabiedroto gribai aizkavēt pilsētas ieņemšanu, paziņoja, ka vācu karaspēks Rīgu neaizstāvēs. Boļševiki 1919. gada 4. janvārī iesoļoja Rīgā. Divas latviešu rotas apakšpulkveža Oskara Kalpaka vadībā atkāpās Kurzemes virzienā. Pagaidu valdība pārcēlās uz Liepāju. Janvāra beigās boļševiku karaspēks tika apturēts pie Ventas, aptuveni 100 km uz austrumiem no Liepājas. 1919. gada 1. februārī Liepājā no Vācijas ieradās vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs. Viņam tika uzticēta landesvēra (sastāvēja no baltvācu zemessargiem un no brīvprātīgajiem Vācijas pilsoņiem saformētās dzelzs divīzijas) un latviešu Atsevišķā bataljona komandēšana cīņā pret lieliniekiem.
Pateicoties Pagaidu valdības pūlēm, Atsevišķais bataljons ar laiku pārtapa par brigādi. 1919. gada 3. martā sāktā ofensīva pret boļševikiem uzlaboja stāvokli frontē, un komunistu vadītajam karaspēkam pamazām nācās atkāpties Rīgas virzienā.
Igaunijā situācija bija krietni labāka: cilvēku zaudējumi pasaules karā krietni mazāki, mazāka komunistisko ideju ietekme un Somijas atbalsts pēc sākotnējām neveiksmēm ļava pāriet pretuzbrukumā un 1919. gada janvārī iztīrīt savas valsts teritoriju no sarkanās armijas.
Igauņu karaspēkam radās iespēja piedalīties Ziemeļlatvijas atbrīvošanā no boļševikiem. 1919. gada 18. februārī starp Igaunijas valdību un Latvijas Pagaidu valdību tika noslēgts līgums, kas deva Pagaidu valdības pilnvarotajam militārajos jautājumos kapteinim Jorģim Zemitānam un civillietu pārstāvim inženierim Markusam Gailītim iespēju Igaunijā organizēt latviešu karaspēku. Tērbatā (tagad Tartu) tika saformēts 1. Latviešu Valmieras un 2. Cēsu kājnieku pulks. Tā tika likti pamati Ziemeļlatvijas brigādei, kura operatīvā ziņā tika pakļauta Igaunijas armijas II divīzijas komandierim.
16. aprīlī, brīdī, kad bija jūtami pirmie panākumi cīņā pret boļševikiem, vācieši Liepājā izdarīja apvērsumu, gāžot likumīgo Pagaidu valdību, kurai nācās meklēt patvērumu uz tvaikoņa “Saratov”. Vāciešiem izdevās sastādīt mācītāja un rakstnieka Andrieva Niedras vadītu marionešu valdību.
1919. gada 22. maijā vācu vienības atbrīvoja Rīgu no boļševikiem. Dienu vēlāk pilsētā ienāca pulkveža Jāņa Baloža brigāde, kas pārtrauca vāciešu izdarītās civiliedzīvotāju masu slepkavības.
Pētera Stučkas boļševiku valdība un karaspēks bēga uz Latgali, jo maijā apvienotie igauņu-latviešu spēki bija atbrīvojuši Ziemeļlatvijas pierobežu no boļševikiem un, sākot no Ainažiem, Rūjienas, Valkas un Alūksnes, caur Valmieru virzījās uz Cēsīm. 1. un 2. jūnijā Cēsu kājnieku pulks kopveža Krišjāņa Berķa vadībā ienāca Cēsīs. Likās, ka gan Ziemeļlatvijas brigādei, igauņiem, landesvēram, gan arī Jāņa Baloža dienvidnieku brigādei bija viens mērķis – turpināt cīņu ar lieliniekiem un padzīt tos no Latvijas. Tomēr landesvērs un vācu Dzelzsdivīzija tā vietā, lai virzītos no Rīgas uz Austrumiem un vajātu boļševikus, pagriezās uz ziemeļiem – pret apvienotajiem igauņu-latviešu spēkiem Vidzemē.
Cēsu kaujas
Vācu ģenerālis Rīdigers grāfs fon der Golcs plānoja ne tikai likvidēt neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valstis, bet doties uz Petrogradu, lai atjaunotu Krievijas monarhiju un vēlāk revanšētos Antantes valstīm par Vācijas sakāvi I pasaules karā.
Vācu spēki devās nevis Rēzeknes-Daugavpils virzienā, bet 2. jūnijā iebrauca Ieriķu stacijā ( 12 km no Cēsīm) un pieprasīja brīvu ceļu uz Cēsīm. Ziemeļlatvijas brigāde, saziņā ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Johanu Laidoneru, atteicās vāciešus ielaist Cēsīs. 3. jūnijā divi landesvēra eskadroni iegāja Cēsīs. Pateicoties Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieka Voldemāra Ozola rīcībai, vācieši tika ielenkti un bez kaujām aizgāja no Cēsīm 5. jūnijā starp Cēsīm un Ieriķiem vācieši uzbruka igauņu bruņu vilcienam. Sākās Cēsu kaujas, kuras dalāmas divos posmos.
6. jūnijā pulksten 3.00 no rīta landesvērs pārgāja straujā uzbrukumā, kuru atbalstīja stipra artilērija. 7 km plato fronti nācās aizstāvēt 2. Cēsu kājnieku pulka trim daudzmaz apmācītām rotām un trim pēdējo divu dienu laikā saformētajām rotām, no kurām viena bija skolnieku rota – 16-18 gadus veci zēni, kurus atbalstīja divi igauņu bruņotie vilcieni . Pēc 10 stundu ilgām kaujām trīskāršo vācu pārspēku latviešu karaspēks neizturēja un atkāpās uz Raunas upes labo krastu, atstājot Cēsis. 8. jūnijā pienākušās igauņu daļas ( 6. un 9. pulks) uzsāka pretuzbrukumu, kas neizdevās. 9. jūnijā landesvēra uzsāktais uzbrukums Raunas tiltam arī bija nesekmīgs. 10. jūnijā abu pušu konfliktā iejaucās angļu-amerikāņu sabiedroto misija. Kaujas pārtrauca uz 10 dienām. Cēsu kauju otrais posms sākās ar landesvēra komandiera majora A. Flečera ultimātu Igaunijas armijas virspavēlniekam J. Laidoneram – atvilkt Igaunijas karaspēku līdz Latvijas etnogrāfiskajām robežām. Igaunijas virspavēlniecība uz šo ultimātu neatbildēja, jo, saskaņā ar Sabiedroto prasībām, 20. jūnijā Valkā bija paredzēta landesvēra priekšstāvju ierašanās uz sarunām.
Kaujas sākās Gaujas labajā krastā 19. jūnija pusdienlaikā, kad pie Vidrižiem Dzelzsdivīzijas priekšējās daļas sadūrās ar igauņu 9. pulka izlūkiem. 20. jūnijā pulksten 18.30 Igaunijas III divīzijas komandieris Ernests Peders deva pavēli par karadarbības uzsākšanu pret landesvēru.
Taču naktī no 20. uz 21. jūniju divīzijas štābs saņēma ziņojumu, ka vācu galvenie spēki sākuši uzbrukumu Gaujas kreisajā krastā, virzienā no Cēsīm uz Jaunraunu un Veselavu, un notiek izmisuma pilnas cīnas pie Raunas tilta, Lodes stacijas un Liepas muižas.
Landesvēram 21. jūnija rītā izdevās pārraut fronti starp 2. Cēsu pulku un 3. igauņu pulku. Jaunraunas apkārtnē 2. Cēsu pulka kreisajam spārnam nācās atkāpties. Kaujas gaitu būtiski mainīja kapteiņa Unta komandētais Kuperjanova partizānu bataljons. Desantējoties no vilciena, tas pārgāja pretuzbrukumā no Lodes stacijas Liepas muižas virzienā.
J. Kuprejanova bataljons, bruņu vilciena un latviešu lielgabalu bateriju balstīts, cīņu ar vāciešiem izturēja visu dienu un vakarā ieņēma Liepas muižu. Neskatoties uz šo igauņu partizāņu cīņu, landesvēram izdevās ievest pārrāvumā ( apm. 6 km) pietiekoši daudz karaspēka, kas sadalījās trīs daļās. Viena, virzienā no Jaunraunas, devās uz Lodes staciju, kur sadūrās ar iepriekšminēto J. Kuperjanova bataljonu. Otra daļa virzījās tālāk uz Skangaļu muižu, bet vācu izlūki pat līdz Mūrmuižai ( 10 km no Valmieras); tādējādi apdraudot bruņuvilcienu kustību no Valkas uz Cēsīm. Trešā daļa, apejot igauņu 3. pulka labo spārnu, devās Raunas virzienā. Igauņi šo vācu grupu apturēja Raunas augstienē.
Dramatiska situācija izveidojās Skangaļu muižas rajonā, kur bija ļoti daudz landesvēra spēku. Situāciju glāba ešalons ar Kaleva bataljona un 1. pulka II bataljona cīnītājiem, kurš ieradās 22. jūnijā pulksten 3.00 no rīta. 3 km no Lodes stacijas uz ziemeļiem kareivji izkāpa un, bruņu vilciena nr. 2 desanta balstīti, devās Skangaļu muižas virzienā. Pulksten 6.30 šie spēki ielauzās muižā, taču pēc īsa brīža landesvērs atkaroja Skangaļu muižu. Vācu zaudējumi – 60 kritušie. Kaleviešu kritušo, ievainoto, kontuzēto skaits – 62. Landesvērs nekārtībā sāka atkāpties Cēsu virzienā. Dažu kilometru attālumā, pie Startiem, vācieši zaudēja vēl 31 kritušo. Arī pārējās igauņu-latviešu daļas izvērta aktīvu karadarbību. J. Kuperjanova bataljona partizāni turpināja uzbrukumus Jaunraunas virzienā, nogriežot 3000 vāciešiem atkāpšanās ceļu no Skangaļiem. Tā beidzās vēsturisko kauju izšķirošā dienā. Ienaidnieks bija sakauts centrā.
22. jūnija vēlā vakarā Igaunijas republikas pilnvarotais N. Rēks izdeva direktīvu:
“Mēs nedrīkstam dot iespēju ienaidniekam, pēc divu dienu kaujās dabūtā trieciena, sakārtoties un pārgrupēties. Ienaidnieka satriekšanu vajag turpināt un ieņemt Cēsis.”
Tā 23. jūnijs iezīmējās ar igauņu-latviešu apvienoto spēku uzbrukumu abos Gaujas krastos.
Pulksten 7.30 tika ieņemtas Cēsis, 8.00 arī igauņu 6. pulks Gaujas labajā krastā pārgāja pretuzbrukumā. Tās pašas dienas vakarā ienaidnieks tika atsviests 50 km attālumā no Cēsīm līdz Inčukalnam. 26. jūnijā arī no šīm pozīcijām vācu spēki tika padzīti līdz Rīgas pievārtei. 3. jūlijā, Sabiedroto uzspiests, tika parakstīts Strazdumuižas pamiers, kas glāba vāciešus no pilnīgas katastrofas un deva viņiem iespēju oktobrī vēlreiz sākt cīņu pret jauno Latvijas valsti zem Avalova-Bermonta karoga. Šodien ar pārliecību varam teikt, ka Cēsu kaujās latvieši cīnījās par Igaunijas un igauņi par Latvijas neatkarību.
Pirmajā pasaules karā uzvarējušo valstu – ASV, Anglijas, Francijas loma Latvijas un Igaunijas brīvvalstu tapšanā
Sabiedroto deklarētās tautu pašnoteikšanās tiesības bija domātas pretinieku – vācu, austroungāru, turku impēriju iznīcināšanai un grūtību radīšanai vācu okupētajā Austrumeiropas teritorijā, taču nebija domātas pašu un Krievijas impērijas drupināšanai. Nebija vienotības Sabiedroto – Anglijas, Francijas un ASV starpā arī par Latvijas un Igaunijas statusu. Tikai īsu brīdi – līdz 1918. gada 31. decembrim, angļi atbalstīja Krievijas pierobežu zemju neatkarību.
Amerikāņu un franču interesēs bija atjaunot Krievijas impēriju, lai saglabātu savus noguldītos kapitālus. Sabiedroto spiediena rezultātā angļu valdība nolēma pārtraukt aktīvu atbalstu Krievijas pierobežu valstu pagaidu valdībām, izmantojot tās tikai pretpadomju un pretvācu kombinācijās. Teikto varam pamatot ar 1919. gada 26. maija Antantes lēmumu par Baltijas tautu autonomijas atzīšanu Krievijas impērijas ietvaros.
Tikai tad, kad vācieši Latvijā kļuva Sabiedrotajiem nevadāmi ( 23. un 24. maijā Liepājā vācieši apcietināja Antantes virsniekus un instruktorus), pēc 5. – 7. jūnija Liepājas apspriedēm Sabiedrotie pieņēma lēmumu izmantot latviešu-igauņu nacionālos bruņotos spēkus vāciešu iegrožošanai. Tas bija nepieciešams arī tāpēc, ka vāciešu uzbrukums apvienotajiem spēkiem bija pārtraucis lielinieku vajāšanu, un tas nebija Antantes interesēs. 22. jūnijā Vācijas Nacionālā padome nolēma parakstīt miera līgumu ar Antanti. Tā igauņi un latvieši, cīnīdamies savās interesēs, bija izdarījuši vērtīgu pakalpojumu Antantei, novēršot vācu mēģinājumu pārņemt absolūto varu Baltijā. Tikai 25. jūnijā Antantes augstākā vadība nolēma, ka vācieši vairs nav jāatbalsta. 28. jūnijā vācieši parakstīja viņiem pazemojošo Versaļas miera līgumu.
Latvija 1919 - dažādās valdības Neatkarības kara laikā
Latvijas teritorijā atradās Pētera Stučkas vadītā Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdība, kuru atbalstīja Sarkanā armija. P. Stučkas valdības mērķis – atbrīvot tikko dibinātās valsts teritoriju un nostiprināt šeit Padomju varu.
Kurzemē atradās Andrieva Niedras provāciskā valdība, kuras balsts bija vācu Landesvērs un Dzelzsdivīzija. Šīs valdības mērķis bija padzīt no Latvijas lieliniekus, iekarot pēc iespējas lielāku teritoriju un noturēt Vācijas varu Baltijā.
Trešā – Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība pēc vāciešu sarīkotā puča 16. aprīlī bija atradusi patvērumu uz tvaikoņa “Saratov”. K. Ulmaņa valdībai uzticīgas palika Jāņa Baloža komandētā Dienvidlatvijas brigāde Kurzemē un pulkveža Jorģa Zemitāna komandētā Ziemeļlatvijas brigāde Latvijas ziemeļos. Politiski abas brigādes bija uzticīgas Latvijas Pagaidu valdībai, taču militāri Dienvidlatvijas brigāde bija pakļauta ģenerālim fon der Golcam, kurš vienlaikus komandēja arī Landesvēru un Dzelzsdivīziju, savukārt Ziemeļlatvijas brigāde bija pakļauta Igaunijas armijas virspavēlniekam ģenerālim Johanam Laidoneram.
Tālis Pumpuriņš, Cēsu Vēstures un mākslas muzejs
Edgara Andersona vēstures materiāli
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Uzvaras piemineklis Cēsīs
Atrodas Cēsīs Vienības laukumā.
Godinot 1919. gada Cēsu kauju dalībniekus 1924. gada jūnijā 22. jūnijā tika likts pamatakmens pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celtajam Uzvaras piemineklim. Piemineklis tika celts galvenokārt par Vidzemē un pārējā Latvijā iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Gan pamatakmens likšanas svinībās, gan pieminekļa atklāšanā 1924. gada 16. novembrī piedalījās pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.
Padomju okupācijas režīma laikā - 1951. gada 25. marta naktī, pieminekli uzspridzināja un pilnībā nojauca. No 1959. gada līdz 1990. gadam bijušajā Uzvaras (Vienības) laukumā atradās tēlnieka Kārļa Jansona veidotais Ļeņina piemineklis.
Trešās Atmodas laikā aktualizējās jautājums par Uzvaras pieminekļa atjaunošanu. Sākotnēji ar akmens stabiem tika iezīmēta pieminekļa kādreizējā atrašanās vieta. Atjaunotās Latvijas valsts saimnieciskās grūtības aizkavēja pieminekļa celtniecības idejas realizēšanu. 1997. gadā Cēsu rajona padomes priekšsēdētājam Mārim Niklasam izdevās piesaistīt pieminekļa atjaunošanas darbam Igaunijas valsts institūcijas. No Igaunijas kā dāvinājums tika saņemts pieminekļa celtniecībai nepieciešamais materiāls – Sāmsalas dolomīts. 1998. gada 22. jūnijā Cēsu kauju 79. gadskārtas svinību laikā Vienības laukumā tuvu iepriekšējā pieminekļa atrašanās vietai tika likts atjaunojamā pieminekļa pamatakmens. Atjaunotā pieminekļa autors ir arhitekts Imants Timermanis.
1998. gada 15. novembrī Cēsīs svinīgi atklāja atjaunoto Uzvaras pieminekli, kas veltīts 1919.gada igauņu un latviešu karavīru kopīgajām cīņām un uzvarai Cēsu kaujās. Pieminekļa atklāšanā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas parlamenta priekšsēdētājs Tomass Savi , kā arī viens no tolaik pēdējiem dzīvajiem Cēsu kauju dalībniekiem Kārlis Meiris. 1999. gadā pieminekļa ziemeļu pusē (aizmugurē) tika atklāta plāksne, kas vēsta par tā sākotnējo celtniecību, nopostīšanu un atjaunošanu.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” Jaunajā pilī apskatāma informācija par Uzvaras pieminekļa likteni.
Piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem karavīriem Liepā
Atrodas Liepas pagastā aptuveni kilometru uz dienvidiem no Lodes dzelzceļa stacijas Rūpnīcas ielas malā.
Apskatāms piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem igauņu un latviešu karavīriem, kura pamatakmens likts 1929. gada 22. septembrī, bet pats piemineklis atklāts 1935. gada 11. augustā. Tas darināts no Allažu šūnakmens pēc Liepas pagasta Jullās dzīvojušā tēlnieka Augusta Jullas meta.
Desmit metrus augsto pieminekli veido rupji apstrādāta šūnakmens radze, kuras priekšējā plaknē augstcilnī kalts zemnieka-karavīra tēls, kas ar vienu roku atbalstās uz arkla, bet otrā pacēlis zobenu. Tēla sejas veidošanā izmantota tēlnieka tēva Jāņa Jullas pēcnāves maska.
Interesantu novērojumu izdarījis Liepas pagasta vēstures pētnieks Aivars Vilnis. Viņš pamanījis, ka uzlūkojot pieminekli no putna lidojuma, tā pamatne, pie monumenta vedošais celiņš un uzejas kāpnes veido “bultu”, kas vērsta pret Liepas muižu (Lindenhoff), kur Cēsu kauju laikā atradās vācu pozīcijas. Protams, jāšaubās vai tas tiešām izriet no pieminekļa autora tā laika iecerēm, taču tas noteikti bagātina mūsu šodienas iespējas pieminekļa interpretācijā.
Līdzās piemineklim atrodas Lielā Ellīte - (Liepas Ellīte, Velna ceplis) vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijas Jaunajā pilī
Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.
Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.
Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.
Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.
Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.
1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.
1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni. Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.
1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.
Cēsu Pulka Skolnieku rotas piemineklis
Atrodas Cēsīs Palasta un Bērzaines ielas krustojuma tuvumā.
Apskatāms piemineklis Cēsu Pulka Skolnieku rotas Cēsu kaujās kritušo karavīru piemiņai.
Pieminekļa celtniecību ierosināja Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīru biedrība. Tas atklāts 1938. gada 26. maijā. Piemineklis veidots pēc kādreizējā rotas karavīra un mākslinieka Jāņa Rozenberga idejiskā meta. Uz metru augsta šūnakmens postamenta uzstādīta 1,8 metru augsta skolnieka formā tērpta karavīra vara skulptūra, ko veidojis tēlnieks Rūdolfs Āboltiņš un varkalis Jānis Zibens. Pie karavīra kājām novietots gudrības un zinību simbols – pūce, kas sargājot tup uz karā aizgājušā skolnieka grāmatām.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1952. gadā piemineklis tika demontēts, bet 1957. gadā netālu no tā kādreizējās atrašanās vietas tika uzsliets tēlnieka Kārļa Jansona darinātais monuments “Komjaunietis karognesējs”.
Atjaunoto pieminekli atklāt 1992. gada 11. novembrī, uzstādot to netālu no vēsturiskās atrašanās vietas. Vienlaikus 1992. gadā tika demontēts okupācijas režīma uzslietais monuments komjauniešiem.
Dokumentāli izglītojoša filma skolēniem "Cēsu kaujas. Pagrieziena punkts Latvijas vēsturē"
Piemineklis Skolnieku rotas kaujas vietā
Cēsu-Āraišu šosejas malā, pie bijušā Līvu pagastnama.
Apskatāms piemineklis, kurš veltīts Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rotai, kura 1919.gadā piedalījās Cēsu kaujās.
Piemineklis atklāts 1930.gada 29.maijā pie bijušā Līvu pagastnama.
Pieminekļa projektu izstrādāja bijušais skolnieku rotas brīvprātīgais K.Dzirkalis, uzstādīšanas darbus veica A.Sproģa firma Cēsīs.
Bronzas detaļas pēc autora zīmējuma veidoja M.Pluka, tās atlēja V.Minūta fabrikā Rīgā. Pēc 2.pasaules kara pieminekli iznīcināja.
Atjaunoja 1989.gada 6.jūnijā, atjaunotā pieminekļa autori tēlnieki A.Jansons un M.Baltiņa, arhitekts I.Timermanis.
Vēlāk bronzas zobens un plāksne drošības nolūkos noņemti, aizvietojot ar koka detaļām.
Piemiņas akmens Cēsu kaujās pie Raunas kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem
Atrodas Priekuļu pagastā Cēsu–Valmieras šosejas malā pie tilta pār Raunu.
Apskatāms piemiņas akmens ar akmeņkaļa Voldemāra Koltova darinātu granīta piemiņas zīmi Cēsu kaujās kritušajiem kareivjiem.
Atklāts 2004. gadā, kad atzīmēja Cēsu kauju 85. gadskārtu.
Piemiņas akmens Raunas un Gaujas krastos kaujās kritušajiem 110 igauņu un 44 latviešu karavīriem.
Kaujās pie Raunas un Gaujas varonīgi cīnījās Igaunijas 3. divīzijas 6. pulks (komand. K.Tallo), 3. pulks (komand. J.Krūss) un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu pulks (komand. K.Berķis).
Pirmais piemineklis Cēsu kauju un kritušajiem igauņu karavīru atcerei
Atrodas blakus Veselavas kapu kapličai.
Pirmais piemineklis Cēsu kauju un kritušajiem igauņu karavīru atcerei atklāts 1923. gada 5. augustā.
Tā atklāšanā piedalījās Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste un Igaunijas sūtnis Latvijā Jūlijs Saljemā.
Kapos apbedīti 16 igauņu karavīru, kas 1919. gada jūnijā krituši Cēsu kaujās ar Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju. Četri no viņiem vēlāk pārapbedīti dzimtenē. Piemineklis celts par vietējo iedzīvotāju savāktiem ziedojumiem. Pēc Ķikuru māju saimnieka Kārļa Bierņa meta darinājis amatnieks Dāvis Gruzde.
Piemineklis Cēsu pulka kritušajiem karavīriem
Atrodas Priekuļu pagasta Jaunraunas kapos.
Redzams piemineklis Cēsu kauju laikā 1919. gada 21. un 22. jūnijā Cēsu kaujās pie Jaunraunas muižas kritušiem sešiem 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka kareivjiem, no kuriem pieci apglabāti Jaunraunas kapos, bet sestais pārvests uz dzimtas kapiem.
1924. gada 24. augustā atklāts O. Zeviško (bij. R. Teica) akmeņkaltuvē Rīgā no vietējā granīta darināts piemineklis. Piemineklis veidots kā ozola stumbrs, kura zari atcirsti, bet saknes vēl tiecas zemē. Strupi apcirsto stumbru vainago granīta krusts, imitējot pietēstus ozola zarus.
Cēsu Brāļu kapi
Atrodas Cēsu Lejas kapsētā, Lenču iela 15, Cēsis.
Viena no nozīmīgākajām Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara piemiņas vietām Cēsīs ir Brāļu kapi Lejas kapos.
Kapos atrodas 1927.gadā atklātais Cēsu mākslinieka un domnieka Augusta Jullas (1872-1958) veidotais Brāļu kapu pieminekli, kas veltīts no 1915.gada līdz 1920.gadam Brāļu kapos apbedītajiem karavīriem.
Cēsu Lejas kapsētas Brāļu kapos apbedīti ap 200 karavīru. To vidū nezināms skaits Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku un krievu karavīri, kā arī vācu (10), poļu u.c. tautību karavīri. Šajos kapos Latvijas Atbrīvošanās cīņu laikā apglabāti 22 kritušie 5.(2.) Cēsu kājnieku pulka karavīri, kā arī 11 citās Latvijas armijas vienībās kritušie brīvības cīnītāji. Brāļu kapos atdusas arī 2 igauņi, 15 lielinieku upuri un arī latviešu sarkanie strēlnieki.
Piemineklis Vīlandes skolnieku rotas karavīriem
Atrodas pie Rīgas – Limbažu ceļa krustojuma, nogriežoties uz Stalbe - Stūrīšu ceļa, kas ved uz Pārgaujas pagasta pārvaldi.
Redzama granītā veidota piemiņas zīme.
Uz pieminekļa uzraksti latviešu un igauņu valodās: "19.– 21. jūn. 1919. gadā Stalbes kaujās 6. pulka Vīlandes skolnieku rota atvairīja vācu uzbrukumu".
Igaunijas 6. pulks Cēsu kauju laikā pie Stalbes cīnījās ar Baltijas Landesvēru un Dzelzs divīziju. Stalbes muižas rajonā vācieši mēģināja pārraut frontes līniju, bet pēc divu dienu nesekmīgiem uzbrukumiem tiem nācās atkāpties.
Atklāts 2009. gada 19. jūnijā.
Pieminekļa idejas autors M. Niklass. Pieminekli veidojis akmeņkalis V. Koltovs
Ik gadu Lāčplēša dienas atzīmēšanas pasākumi Stalbē sākas ar lāpu gājienu uz pieminekli Vīlandes skolnieku rotas karavīriem.
Piemineklis Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai Limbažos
Atrodas līdzās Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcai, Lībiešu ielā 2.
Apskatāms piemiņas vieta Limbažu un apkaimes kritušajiem kareivjiem un virsleitnantam Vilim Gelbem (1890-1919), kurš 1919.gada 19.jūnijā Vidrižos krita kaujā pret vāciešiem.
Virsleitnants, L.k.o.k. Viļa Gelbes piemineklis apskatāms Limbažu Jūras ielas kapos.
![Limbaži. Valsts prezidents J. Čakste atklāj pieminekli Limbažos I Pasaules karā kritušajiem. Latvijas Brīvības cīņu pieminekļa atklāšana [1923]. Avots: Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālais krājums "Zudusī Latvija".](/g/Poi/00403/44213.png?size=260)
Piemineklis jūras virsleitnantam, L.k.o.k. Vilim Ģelbem (1890-1919)
Atrodas Limbažu Jūras ielas kapos, Jūras iela 56, Limbažos
Apskatāms 1922. gada 10. septembrī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāts piemineklis, uz kura lasāms dzejnieka Viļa Plūdoņa veltījums Vilim Gelbem:
«Tautiet, kas garām man eji, iededzies tēvzemes mīlā,
par tēvzemi mīļo, es dzīvību atstāju ķīlā.»
Vilis Gelbe (1890-1919) dzimis Kurzemē, Zemītes pagastā, taču cieši saistīts arī ar Limbažu pusi, jo, sākoties Latvijas Neatkarības karam, no Pēterburgas atgriezās Latvijā un iestājās Ziemeļlatvijas brigādē.
1919. gada maijā V.Gelbi komandēja uz Limbažiem, viņš kļuva par apkārtnes kara komandantu un spēja iedvesmot šejienes vīrus un arī vēl pavisam jaunus puišus pievienoties armijai.
V. Gelbes toreizējā darbība Limbažos un to apkārtnē bija ļoti nozīmīga, viņa pienākumos ietilpst ne tikai kārtības uzturēšana pilsētā un apkārtnē, bet arī mobilizācija, pārtikas sagādāšana karavīriem un zirgiem un daudzu citu jautājumu risināšana, ko nevar ietvert pavēlēs un instrukcijās. Viņa organizētā komandantūras komanda darbojās kā saskaņots mehānisms, lai Ziemeļlatvijas brigādei sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību. Komandantūras komanda sevišķos gadījumos devās palīgā regulārajai armijai, un viņš rādīja priekšzīmi jaunkareivjiem. V. Gelbe bija pirmais Latvijas armijas virsnieks, kurš savus padotos ierosināja apbalvot ar Imantas ordeņa III šķiru. Ordeņa gan vēl nebija. Imantas vārds atklātībā parādījās tikai 1920. gada 20. martā, kad apsardzības ministram Kārlim Ulmanim tika iesniegts izklāsts par kara ordeņa dibināšanu. Ordenim tomēr izvēlējās Lāčplēša vārdu.
Cēsu kauju laikā Vilis Gelbe gāja bojā - 1919. gada 19. jūnijā izlūkgājiena laikā. Vēlāk Gelbem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni, tomēr vēsturnieki spriež - kopumā viņa devums līdz šim nav bijis pienācīgi novērtēts. Galvenokārt tas skaidrojams ar Gelbes piederību Ziemeļlatvijas brigādei.
Savā starpā konkurēja tā saucamā Dienvidlatvijas brigāde, kas bija sākotnēji Oskara Kaplaka, vēlāk Jāņa Baloža komandēta, ar Ziemeļlatvijas brigādi, kas bija Jorģa Zemitāna komandēta.
Vidrižos piemiņas zīme vietā, kur kritis LKOK Vilis Gelbe un divi viņa komandas karavīri
Vidrižos pie pagrieziena uz Lēdurgu, Brīvības cīņu laikā 1919.gada 19.jūnijā, kaujā krita jūras virsleitnants Vilis Gelbe un divi karavīri.
Vilis Gelbe apglabāts Limbažu kapos. Par varoņdarbu pie Vidrižu muižas Vilis Gelbe apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru (Nr. 895).
Šobrīd kaujas vietā apskatāmi trīs pemiņas krusti, kas uzstādīti 1989.gadā.
1934. gada 22. jūnijā pie muižas parkā augošās kļavas tika atklāta pēc mākslinieka Stefana Berca meta darināta bronzas piemiņas plāksne. Jau komunistiskās okupācijas sākumā 1940. gada rudenī piemiņas plāksne pazuda. Arī kļava, pie kuras tā bija pienaglota, gājusi bojā. Sākoties Atmodai, 1989. gada 19. jūnijā, Gelbes un divu viņa komandas karavīru – kaprāļa Krustiņa un kareivja Krūzes – nāves 70. gadskārtā, ceļu krustojumā, kur kādreiz atradās piemiņas plāksne, pēc Vides aizsardzības kluba un Latvijas Tautas frontes Limbažu novada nodaļu iniciatīvas, uzstādīja trīs Jāņa Eglīša tautiskā stilā darinātus koka krustus. Ar Limbažu rajona izpildkomitejas lēmumu 1991. gada aprīlī šī piemiņas vieta iekļauta vietējās nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā.
Piemiņas vieta apvienotā karaspēka uzvaras kaujai par Skangaļu muižu
Atrodas Skangaļu muižas teritorijā.
Redzams piemiņas akmens Cēsu kauju dalībniekiem un Kalevlaste Maleva bataljona cīnītājiem. Piemineklis atklāts 2019. gada 22. jūnijā.
Laukakmenī iestrādātajā granīta plāksnē iegravēts teksts latviešu un igauņu valodā.
Šeit notikusī latviešu un igauņu apvienotā karaspēka uzvara kaujā par Skangaļu muižu bija Cēsu kauju lūzuma punkts, jo tās rezultātā Niedras valdības karaspēks sāka vispārēju atkāpšanos. Kaleviešu kaujas zaudējumi pie Skangaļu muižas ieņemšanas bija 58 karavīri, skaitot kopā kritušos un ievainotos. Piemiņas vietas izveidē lielu atbalstu sniedza Igaunijas puse.
Uzbrukums landesvēristiem sākās jau 1919. gada 22. jūnija agrā rītā pulksten sešos trīsdesmit, kad kaleviešu 3. rota ar bruņotā vilciena desantu ielauzās Skangaļu muižā un tur saņēma 2 lielgabalus, tomēr ienaidnieks pārgāja pretuzbrukumā un uzbrukums neizdevās. Nedaudz vēlāk dienas vidū uzbrukumu atkārtoja, un pēc niknas tuvcīņas landesvēristus izsita no Skangaļu muižas. Trofejās ieguva ložmetējus, lielu daudzumu munīcijas un citus kaujas piederumus, un vēl pēc divām stundām igauņi jau ieņēma svarīgo ceļu mezglu pie Startu kroga.
22. jūnija cīņas tiek uzskatītas par lūzuma brīdi Cēsu kaujās.
Piemiņas akmens atrodas līdzās Skangaļu muiža, kas ir nozīmīgs arhitektūras, kultūras un militārās vēstures objekts Priekuļu pagastā aptuveni 20 kilometrus no Cēsīm.
Atpūtas vieta "Meža kaujas"
Atpūtas vieta "Meža kaujas" atrodas Cēsu kauju galvenās norises vietā pie Amatas tilta. Apmeklētājiem piedāvā stāstījumu par Cēsu kaujām un dažādas programmas – pārgājienus un izbraucienus pa nozīmīgākajām Cēsu kauju norises vietām, komandu cīņas. Noslēgumā apmeklētāji var nobaudīt spēcinošu "kara zupu". Dzelzceļa tiltam pār Amatu ir ļoti svarīga nozīme visā Neatkarības kara gaitā, jo te notika pirmās Igaunijas armijas sadursmes ar landesvēru. 1919.gada 5. jūnijā pie dzelzceļa tilta pāri Amatai notika Igaunijas armijas bruņoto vilcienu pirmā kauja ar Baltijas landesvēra vienībām. Landesvērs, zinot, ka tuvojas bruņotais vilciens, nomīnēja dzelzceļa tiltu un ieņēma pozīcijas “Amatas” mājās upes krastā, esot gatavībā iespējamajai karadarbībai. Tilts pār Amatu bija robeža starp igauņu spēkiem un vāciešiem.
1919.gada naktī uz 23. jūniju, Cēsu kauju laikā, landesvērs pameta Cēsis un atkāpās uz Amatas upes līniju. Atkāpjoties vācieši nodedzināja Cēsu latviešu biedrības namu un uzspridzināja tiltu pār Amatu.
Dzelzceļa tilts pār Raunas upi
Atrodas netālu no P20, Priekuļu pagastā.
To vislabāk apskatīt no Cēsu-Valmieras autoceļa labās puses. Tuvumā to apskatīt nav iespējams! Tas ir viens no kritiskajiem infrastruktūras objektiem un nav paredzēts gājējiem. Tas tiek apsargāts! Šī tilta, kā arī citu tamlīdzīgu objektu aizsardzību noteicis Ministru kabinets.
1889.gadā celtais mūra tilts, kam par godu savulaik izdota pastmarka, ir Baltijā augstākā šāda veida dzelzceļa būve. Dzelzceļa tilts pār Raunu ir viens no izteiksmīgākajiem inženiertehniskajiem objektiem Latvijā. Tā augstums ir 24 metri, bet garums – 78,9 metri. Tilts uzcelts dzelzceļa līnijā Rīga – Valka.
Tilts ir neparasts arī ar to, ka vilcieniem, it sevišķi kravas smagsvara, šeit jāuzņem tieši 80 km/h ātrums. Braukt ātrāk pār tiltu nav atļauts, bet braucot lēnāk, vilciens nespēj pārvarēt nelielo kāpumu abās tilta pusēs un pēc brīža var sākt slīdēt atpakaļ.
Vēl kāds interesants fakts: Dzelzceļa tilts pār Raunu uzcelts tajā pašā gadā, kad Eifeļa tornis.
Dzelzceļa tiltam pār Raunas upi sevišķa militāri stratēģiska nozīme bija Igaunijas un Latvijas Neatkarības karu laikā 1919. gadā. 1919. gada jūnijā, kad plašā Vidzemes teritorijā norisinājās Cēsu kaujas, tilts nodrošināja, ka pa dzelzceļu no Valkas, kas atradās frontes aizmugurē Igaunijas armijai, kuras sastāvā atradās arī Ziemeļlatvijas brigāde, varēja nosūtīt papildspēkus. Pēc 6. jūnija kaujām, kad 2. Cēsu kājnieku pulks bija spiests atkāpties no Cēsīm, tā vienības nostiprinājās Raunas upes krastos un dzelzceļa tilts kļuva par fortifikācijas sastāvdaļu. Kauju laikā tilts nodrošināja sekmīgu igauņu bruņoto vilcienu kustību. Tas netika nopostīts 21.-22. jūnija landesvēra uzbrukuma laikā. Arī turpmāk Latvijas Neatkarības kara apstākļos tiltam bija liela militāra un saimnieciska nozīme.
Dzelzceļa tilts pār Raunu pirmo reizi nopietnus postījumus piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijā padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija. Sarkanā armija un tās līdzskrējēji, 1941. gada 4. jūlijā bēgot atkāpjoties tiltu uzspridzināja. Tiltam bija saspridzināts tikai tilta fermas atbalsts un tas ar vienu galu iegāzies upē. Pie tilta atjaunošanas nekavējoši stājās vācu armijas sapieri, rādot sava darba īstu meistarprasmi. Nedēļas laikā sapostītais tilts savests pilnīgā kārtībā.
Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas apstākļos tiltam pār Raunu arī bija militāri stratēģiska nozīme un tas tika īpaši apsargāts.
Dzelzceļa tilts pār Amatu
Atrodas Drabešu pagastā, Cēsu novadā, netālu no atpūtas vietas "Meža kaujas".
Redzams dzelzceļa tilts pār Amatu.
Dzelzceļa tiltam pār Amatu ir ļoti svarīga nozīme visā Neatkarības kara gaitā, jo te 1919.gada 5. jūnijā notika Igaunijas armijas bruņoto vilcienu pirmā kauja ar Baltijas landesvēra vienībām. Landesvērs, zinot, ka tuvojas bruņotais vilciens, nomīnēja dzelzceļa tiltu un ieņēma pozīcijas “Amatas” mājās upes krastā, esot gatavībā iespējamajai karadarbībai. Tilts pār Amatu bija robeža starp igauņu spēkiem un vāciešiem.
Vēsturiskās liecības par notikumiem pie Amatas tilta nav saglabājušās. Tā kā šajos notikumos latvieši nepiedalījās, nav viņu atmiņu stāstījumu, ir atmiņas no igauņu karavīriem, citiem avotiem. Var teikt, ka šī bija igauņu – amerikāņu kopīga kauja pret landesvēru, jo igauņu bruņotajā vilcienā atradās amerikāņu virsnieks, kurš vēlāk karoja arī 2.pasaules karā. Kopumā Cēsu kaujās piedalījās daudzi nākamie 2.pasaules kara virsnieki, komandieri, īpaši vācu pusē.
Igauņu bruņotais vilciens Cēsīs ieradies 1919.gada 2.jūnijā, dienu vēlāk devies uz Ieriķiem, kur notikušas sarunas ar landesvēru, kas bija bez rezultātiem, un 5.jūnijā, kad bruņotais vilciens atkal tuvojās Amatas tiltam, sākās sadursme ar vāciešiem. Bruņotais vilciens dienu vēlāk iesaistījās arī kaujās pie Cēsīm, kur palīdzēja Skolnieku rotas karotājiem, kuriem draudēja aplenkums. Lai arī vācieši centās izjaukt sliedes, lai nogrieztu vilcienam atkāpšanās ceļu, tam izdevās atkāpties pāri Raunas tiltam.
1919.gada naktī uz 23. jūniju, Cēsu kauju laikā, landesvērs pameta Cēsis un atkāpās uz Amatas upes līniju. Atkāpjoties vācieši nodedzināja Cēsu latviešu biedrības namu un uzspridzināja tiltu pār Amatu.
Piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem
Atrodas Plāča centrā pie Inčukalna – Valkas autoceļa (A3). Līdzās autobusa pieturai un Straupes Tautas namam.
Redzams Teodora Zaļkalna darinātais piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem 1919. gadā Cēsu kaujās.
Uz trīspakāpju pamatnes novietoti divi šūnakmens balsti, uz kuriem balstās šūnakmens bloks. Tā priekšpusē zemcilnī attēlots arklā iejūgts zirgs un arājs, kas labajā rokā tur grožus, bet kreisajā – zobenu. Pieminekļa aizmugurē iekalts teksts, ko noslēdz dzejnieka Eduarda Virzas rindas:
ZIEMEĻLATVIJAS ATBRĪVOTĀJIEM
KAMĒR VIEN LABĪBU ŠAIS LAUKOS SĒS
JŪS SLAVINĀS UN GODAM PIEMINĒS
Pieminekļa atklāšana notika 1931. gada 8. novembrī. Atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Alberts Kviesis.
Piemineklis Neatkarības kara cīņās nezināmam kritušajam
Atrodas Drabešu pagastā Vidzemes šosejas 74. kilometrā (apmēram kilometru aiz Ieriķiem), braucot no Rīgas, ceļa labajā pusē iepretī Birzīšu mājām.
Apskatāms piemineklis 1919. gada jūnijā kritušam latviešu karavīram, kas šajā vietā tika atrasts pēc Cēsu kaujās sakautā landesvēra atkāpšanās.
1934. gada 6. maijā uz nezināmā karavīra kapa atklāts piemineklis, ko vietējā šūnakmenī pēc paša meta darinājis Cēsu virsmežniecības Drabešu mežniecības mežsargs, 10. Cēsu aizsargu pulka aizsargs un Ieriķu dzirnavu īpašnieks Alfrēds Kaņeps. Pašdarināto pieminekli viņš vienlaikus veltījis savam vecākajam brālim Mārtiņam Kaņepam, kas bez vēsts pazudis Pirmā pasaules kara laikā, karodams latviešu strēlnieku formējumu sastāvā.
Komunistiskās okupācijas laikā tas vairākkārt ticis nogāzts, bet 1984. gadā pazuda pavisam. Sākoties Atmodai, 1988. gada vasarā apbedījuma vieta tika iezīmēta, uzstādot pagaidu piemiņas zīmi.
Atjaunotais piemineklis, kura kalšanas darbus uzņēmās tēlniece Maija Baltiņa, kas to veica kopā ar dzīvesbiedru tēlnieku Andreju Jansonu, atklāts 1988. gada 11. novembrī.
Jaunais piemineklis, kas kļuva par pirmo Atmodas laikā no jauna izgatavoto un uzstādīto Atbrīvošanās kara piemiņas zīmi, atšķirībā no oriģināla darināts granītā un kopā ar pamatni ir divus metrus augsts.
Piemineklis Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai
Atrodas Raiskuma kapos tuvu kapličai.
Piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem karavīriem atklāts 1930. gada 7. septembrī. Pieminekli pēc paša meta vietējā sarkanpelēkajā granītā darinājis Cēsu akmeņkalis A. Sproģis. 2001. gadā piemineklis restaurēts.
Cēsu kauju atceres 93. gadadienas piemiņas pasākumā Brīvības cīņās atvaļinātais pulkvežleitnants Ēvalds Krieviņš klātesošajiem atklāja to, ka tieši Raiskuma pagastā pie Auciemmuižas 1919.gadā izšķīrās ne tikai Vidzemes, bet arī Latvijas un daļēji arī Eiropas liktenis.
„Šeit Igauņu pulks varonīgi noturēja dzelzs divīzijas triecienu un notrieca pirmo lidmašīnu Neatkarības kara laikā,” stāsta Ēvalds Krieviņš.
Latvijas Neatkarības karā kritušo igauņu karavīru piemiņas vieta
Atrodas Salacas upes krastā, kapsētas tuvumā, Upes iela 3a.
Pirmoreiz kapus iesvētīja 1927.gada jūnijā.1936.gada pavasarī pēc vietējo aizsargu organizācijas ierosinājuma izveidoja kapu kalniņu, kur pārapbedija divus nezināmus igauņu karavīrus. Kapus iesvētīja 1936.gada 16.augustā. Gan vācu, gan padomju okupācijas gados kapu kalniņš stāvēja pamests, liepu ieskauts.
Igaunijas Aizsardzības ministrija, sadarbojoties ar Latvijas Aizsardzības ministriju un Brāļu kapu komiteju, pieņēma Latvijas puses priekšlikumu sakoncentrēt visus atsevišķos kritušo igauņu karavīru apbedījumus Mazsalacā – vietā, kur pēc Brīvības cīņām jau bija izveidots ansamblis ar 2 igauņu karavīru apbedījumiem.
2013.gada 18.jūnijā šajā kapu kalniņā notika Latvijas Atbrīvošanas karā kritušo igauņu karavīru Brāļu kapu pieminekļa atklāšana. Pieminekli no Sāremas dolomīta pēc SIA “Arhitektu birojs Vecumnieks & Bērziņi” darinājusi Igaunijas firma “Dolokivi OÜ”. Atklāšanā piedalījās Igaunijas aizsardzības ministrs Urmas Reinsalu un Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
2015.gada 11.novembrī igauņu karavīru Brāļu kapos iesvētīja 10 jaunus Brīvības kaujās kritušu, nezināmu karavīru pārapbedījumus.
Piemineklis Pirmā pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušo Drustu draudzes locekļu piemiņai
Atrodas pie Drustu luterāņu baznīcas.
Piemineklis atklāts 1932. gada 19. jūnijā.
1931. gada 14. jūnijā tika likts pieminekļa pamatakmens, kurā iekalts teksts “Gadu simteņi nāks un ies, tēvijai varoņi upurēsies”. Zem tā iemūrēta cinkota skārda kapsula ar piemiņas rakstu, ko parakstījis toreizējais armijas štāba priekšnieks ģenerālis Aleksandrs Kalējs, kritušo karavīru vecāki un citi ceremonijas goda viesi.
Komunistiskās okupācijas laikā teksts zem ciļņa tika aizcementēts, bet bronzas cilni draudzes locekļi paslēpa. Sākoties Atmodai, Latvijas Tautas frontes vietējie aktīvisti uzrakstu notīrīja un savā vietā novietoja arī saglabāto cilni.
Apzināts 41 Drustu draudzes loceklis, kas kritis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā.
Baznīcas sienas nišās ievietotas piemiņas plāksnes komunisma terora upuriem - ar 58 ozolā iegrieztiem drustēniešu un gatartiešu vārdiem - to cilvēku vārdiem, kuriem kapu vietas nav zināmas.
Lielstraupes pils
Atrodas Straupes centrā
Cēsu kauju laikā Lielstraupes pilī atradās Dzelsdivīzijas (vācu: Eiserne Division) Paula Ludviga Evalda fon Kleista kaujas grupas komandpunkts.
Kauju laikā to apmeklēja majors Bišofs, kapteinis Guderiāns u.c. No pils tika vadīts uzbrukums Stalbes virzienā 21.-22. jūnijā.
Dzelzsdivīzija bija Vācijas algotņu karaspēks Latvijas Brīvības cīņu laikā, ko izveidoja no demobilizētās Vācijas impērijas 8. armijas kareivjiem un brīvprātīgiem algotņiem. Tā bija pazīstamākā vācu brīvkorpusu daļa un viena no labāk apmācītajām un kaujasspējīgākajām karaspēka daļām Baltijā 1919. gadā.
Padomju varas gados, no 1949. līdz 1959. gadam muižas pilī atradās un darbojās Lielstraupes mašīnu traktoru stacijas pārvalde. Šajā laikā pilī tika ierīkotas arī mācību telpas un traktoristu kopmītnes, bet bijušajā muižas stallī atradās darbnīcas.
No 1963. līdz 2018.gadam pili apsaimniekoja medicīnas iestādes, un par Straupes narkoloģisko slimnīcu Latvijā mēdza teikt, ka te “ārstē pat sienas”.
Tagad pils ir atvērta apskatei un apmeklētājiem tā piedāvā ceļojumu cauri gadsimtiem kopā ar orientēšanos pils labirintos.
Piemineklis pirmajam Skolnieku rotas kritušajam karavīram Edgaram Krieviņam
Atrodas Valmieras pilsētas Centra kapos, netālu no kapličas (Miera iela 1/3, Valmiera)
Cēsu pulka 8. (Skolnieku) rotas karavīrs, LKOK Edgars Krieviņš (1899-1919), miris 7. jūnijā no ievainojumiem, kas tika gūti Cēsu kaujās 1919. 6. VI., kad, landasvēram uzbrūkot, viņš sedza pārējo daļu atiešanu.
Piemiņas zīme Cēsu pulka Skolnieku rotas dibināšanas vietā
Atrodas Leona Paegles ielā 1, pie sarkanas ķieģeļu ēkas fasādes.
Piemiņas zīmes autore ir māksliniece Solveiga Vasiļjeva, un idejas pamatā ir zieda pumpura motīvs. Kā norāda māksliniece, tas simbolizē tikko veidoties sākušas personības – skolēnus, kuriem jāpieņem svarīgs, atbildīgs un skarbs lēmums savā vēl īsajā dzīvē.
Piemiņas zīmes formā ārējās zieda pumpura ziedlapas veidotas ģeometriskas, asiem stūriem, kontrastā ar maigām, noapaļotām pumpura iekšpusē. Piemiņas zīmes augstums līdz 1,5m. Piemiņas zīme atklāta 2011. gada 26. maijā Valmierā, vietā, kur 1919. gadā formējās Cēsu pulka skolnieku rota.
No mākslīgiem bruģakmeņiem izliktas Latvijas kontūras, uz kuras guļus novietota plāksne ar Cēsu pulka Skolnieku rotas karogu un tekstu:
"Šajā vietā 1919. gada 26. maijā
dibināta Cēsu pulka Skolnieku rota"
