Padomju Latvija, 1919.–1920. gads
I Neatkarības kari

Atrodas Gulbenes vēsturiskajā centrā pretim Gulbenes Evaņģēliski luteriskajai baznīcai.

Piemineklis 1905. gada nemieru upuriem, Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Gulbenes draudzes locekļiem un Malienas tribunāla upuriem. Piemineklis veidots pēc E. Ābeltiņa meta, atklāts 1929. gadā pretī Gulbenes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Pēc Otrā pasaules kara piemineklim uzlikta piecstaru zvaigzne, tad - uz tā pamatiem - bronzas krāsā krāsots ģipša padomju karavīra tēls, bet aiz pieminekļa ierīkoti kritušo padomju karavīru kapi. Kad 1969.gadā Spārītes parkā tika atklāti jaunie Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru kapi, kritušo mirstīgās atliekas pārveda tur, bet pieminekļa vietu nolīdzināja līdz ar zemi. 1989.gada rudenī tika atrakti pieminekļa pamati un izcelta 1928.gadā tajos iemūrētā kapsula ar tekstu. Piemineklis atjaunots 1992. gadā (tēlnieks O. Feldbergs).

Laikā no 1918.gada 24.decembra līdz 1919.gada 31.maijam, kad 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks atbrīvoja Gulbeni no lieliniekiem, baznīcā atradās Malienas (Vecgulbenes) revolucionārais kara tribunāls un strādnieku klubs. Tā darbība izcēlās ar pieņemto lēmumu bardzību un nāves sodu lielo daudzumu, bieži vien par niecīgiem pārkāpumiem - tika uzsākta 349 lietu izmeklēšana, tajās apvainotas 606 personas.

Redzama piemiņas skulptūra.

Atrodas Mārupes novadā, ceļa malā starp golfa klubu “Viesturi” un Božu ūdenskrātuvi.

Atceres piemineklis atklāts 2013. gadā. Apkārtnes vēsture ir saistīta ar Latvijas armijas cīņu pret Bermonta karaspēku 1919. gadā. Netālu no Adieņu mājām, kaujas pozīcijās bija izvietojušās Latvijas armijas vienības.

Neatkarības kara laikā, sarežģītās situācijas dēļ, Latvijas valdībai trūka iespējas apgādāt armiju ar nepieciešamo. Karavīru ārējais izskats un bruņojums bija dažāds. Visbiežāk, apgāde balstījās uz karavīru spēju sevi nodrošināt. 1919. gada septembra beigās un oktobra sākumā no Lielbritānijas pienāca Latvijas militārais pasūtījums, lai novērstu trūkumus. Pēc mēneša saņēma arī angļu bruņojuma piegādi. Līdz ar pirmajām kravām bija noprotams, ka Lielbritānija atbrīvojās no nevajadzīgiem krājumiem. Tika saņemti arī netīri, novalkāti apģērbi un apavi, kas bieži bija par mazu. Karavīriem nēsājot neatbilstošus apavus, tika radītas veselības problēmas, kas ietekmēja kaujasspējas. Apģērbs tika labots un pāršūts. Galvenais vienojošais simbols bija 11 staru saules zīme pie cepures un sarkanbaltsarkans apsējs ap kreiso roku.

Mūsdienās šeit var aplūkot vairākas atceres vietas. Objekti ir daļa no ainaviska, īpaši veidota vēstures un dabas pārgājienu maršruta. 

Gids Miķelis Jakunovs, +371 28353679.

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

Atrodas “Liepsalas”, Ošupes pagastā, Madonas novadā.

Pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas piemiņvieta "Liepsalas" izveidotas 1997. gadā ar pulkveža brāļameitas Ārijas Kalpaks - Grundmanes (1922-2006) idejām un līdzekļiem. Piemiņas vietu veido dažādi vides objekti un akmens skulptūras ar simbolisku nozīmi, kas raksturo latviešu ētiskās un patriotiskās vērtības. Lielākajā ēkā iekārtota ekspozīcija, kas veltīta Latvijas brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918-1940) vēsturei.
Piemiņas memoriālā iekārtoti vairāki vides elementi un objekti:

* Svētklētiņa – pateicība Dievam, Svēto rakstu gara maize.
* Karogs mastā, Auseklīša zvaigznes centrā, balstoties uz vārdiem Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs.
* Lūgšanu akmens garīgam spēkam – tas visu spēj, kas lūdz un tic. Domu graudi priekam, mīlestībai, cerībai – Pārdomu taciņas. 
* Dzimtas ozols ar trīs ozollapu liecībām (akmenī) mūžīgiem cienītājiem – dzīvojamās mājas vietā.
* Skulptūra. Trīs mūža draugi – jauneklis, vijole un akmens.
* Ēka (uz bijušās kūts mūriem) – no jauna būvēta ēka.
* Muzejs – brīvības cīņu un Latvijas brīvības 22 gadu (1918 – 1940) vēsture audio un video sniegumā.
* Zirgu staļļa un vāgūža vietas iezīmējums akmeņu stāstījumā.
* Pirtiņa, aka – veselībai un spirdzinājumam. Siena šķūnīši pārnakšņošanai.
* Sakņu kambari, malkas šķūnītis.
* Labības šķūnis un rija – pulcēšanās un deju laukums ar skatuvi, krāsns – pavarda vieta sabiedriskiem pasākumiem, kultūrai, izklaidēm, tradīcijām, Tēvzemes mīlestības celsmei visām paaudzēm. 
* Dzimtas puķu dārzs – dievišķam skaistumam.
* Starp senču ozoliem – akmens baraviku saimes grupa.
* Skulptūru dārzs – Dievs, Latvija, Zemnieks, Karavīrs – mākslinieku dāvinājumi.
* Piemiņvietas apzīmējuma vārti akmens un dzelzs veidojumā, ar vadmotīvu “Dievam, Tēvzemes mīlestības celsmei” – veltījums un dāvinājums latviešu tautas jaunatnei. 
* Bērzu birzīte un divi dīķi – tā, kā bija Latvijas ziedu laikos. Birzīti 1936. gadā stādījuši pulkveža Oskara Kalpaka Meirānu pamatskolas skolēni. 
* Ozolu aplis un liepu aplis savienots ar Vienotības taku “Drošībai, Darbam, Draudzībai, Daudzinājumam”.

Liepaslās netiek atjaunota gandrīz 300 gadus vecā zemnieku saimnieciskā sēta, bet veidota piemiņvieta – kā patriotiskās audzināšanas svētvieta un spēkavots. Ozols arvien bijis zemnieku un karavīru simbols, liepa – ģimenes dvēsele un saimniece, pavarda sargātāja. Apļa simbols – ozoldēli, liepu meitas – mūsu tautā stiprināmais senču gars, garīgais spēks – latviešu pašapziņa. Atziņu, padoma teksti rakstīti akmenī.

Atrodas Madonas novada, Murmastienes pagastā, Meža Strodu ciemā, 6km no Varakļāniem.

Apskatāms Brīvības cīņu piemineklis 1. Liepājas kājnieku pulka kaujas vietā, kur viņi 1919. gadā cīnījās pret ” sarkano” karapulku. Netālu no šīs vietas kaujā smagi tika ievainots novadnieks Aleksandrs Lakstīgala. Tika atrasts miris pie tuvējām mājām. Tādēļ arī izvēlēta šī pieminekļa atrašanās vieta.

1936. gada 16. augustā Brīvības cīņu atcerei atklāj granīta Uzvaras pieminekli ( tā tika saukts tā laika presē ), kurā iegravēti vārdi: ” 1. Liepājas kājnieku pulka cīņu, upuru un uzvaras vieta Latgalē, 1919. gada 26. augustā ar asinīm mēs pirkām katru savas dzimtās zemes stūrīti-tā tagad mūsu.” To uzstādīja Rēzeknes aizsargu pulka vadība, iesvētīja Rēzeknes aizsargu pulka vecākais mācītājs Vincents Tomašūnas ar vietējo draudzes prāvestu Kalinku. Atklāšanas parādi pieņēma Zemgales divīzijas komandieris, Lāčplēša ordeņa kavalieris Žanis Bahs. 1950. gadā tas tika nogāzts un sapostīts. 1996. gada 16. novembrī svinīgi atklāja atjaunoto pieminekli, arī par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 78. gadadienai.

Atrodas Varakļānu pilsētas kapos, luterāņu nodalījumā. 

Apskatāms piemineklis 2. Ventspils kājnieku pulka Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai. 

1937. gadā no netālās mežmalas Varakļānu kapos tika pārapbedīti divi nezināmi 2. Ventspils kājnieku pulka karavīri, kurus izlūkgājiena laikā bija sagūstījuši un vēlāk noslepkavojuši lielinieki. 1937. gada 8. septembrī pie viņu kapa tika atklāts piemineklis, kuru pēc paša meta būvējis arhitektūras students Ansis Bērziņš. Septiņus metrus augstais piemineklis, kas celts no ķieģeļiem un granīta, pieskaņots tajā pašā dienā iesvētītajiem art deco stila kapsētas vārtiem un kapličai.

Atrodas Rūjienas Centra laukumā.

Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri. Piemineklis atklāts 1937. gada 15. augustā.

Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.

Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs"  ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.

Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc.