Latvijos Tarybų Respublika, 1919-1920 m
I Nepriklausomybės karai

Located in the historical center of Gulbene, opposite the Gulbene Evangelical Lutheran Church.

Monument to the victims of the riots of 1905, members of the Gulbene congregation who fell in the First World War and the Latvian War of Independence, and the victims of the Maliena tribunal. The monument was designed by E. Ābeltiņš and was unveiled in 1929 in front of the Gulbene Evangelical Lutheran Church. After the Second World War, a five-pointed star was placed on the monument, then - on its foundations - a plaster image of a Soviet soldier was painted in bronze, and a cemetery of fallen Soviet soldiers was erected behind the monument. When the new cemeteries of Soviet soldiers who died in World War II were opened in Spārīte Park in 1969, the remains of the fallen were transported there, but the site of the monument was leveled with the ground. In the autumn of 1989, the foundations of the monument were excavated and the capsule with the text built into them in 1928 was excavated. The monument was restored in 1992 (sculptor O. Feldbergs).

Between December 24, 1918 and May 31, 1919, when the 1st (4th) Valmiera Infantry Regiment liberated Gulbene from the Bolsheviks, the Maliena (Vecgulbene) Revolutionary War Tribunal and Workers' Club were located in the church. It stood out for the severity of its decisions and the high number of death sentences, often for minor offenses, in which 349 cases were investigated and 606 people were charged.

A memorial sculpture can be seen.

It is located in the Mārupe region, on the side of the road between the Viesturi golf club and the Božu reservoir.

The memorial was opened in 2013. The history of the area is connected with the battle of the Latvian army against Bermont troops in 1919. Not far from Adainai's house, units of the Latvian army were stationed in combat positions.

During the War of Independence, due to the difficult situation, the Latvian government lacked the opportunity to supply the army with the necessary supplies. The appearance and armament of the soldiers varied. Most often, supply was based on the soldiers' ability to provide for themselves. At the end of September and beginning of October 1919, a Latvian military order came from Great Britain to eliminate the shortcomings. A month later, he also received a delivery of English armaments. With the first shipments, it was understood that Britain was getting rid of unnecessary stocks. Dirty, worn clothes and shoes, often too small, were also received. Soldiers wearing inappropriate footwear created health problems that affected combat capabilities. The garment was mended and re-stitched. The main unifying symbol was the 11-ray sun sign on the hat and a red-and-white armband around the left arm.

Today, several places of remembrance can be seen here. The facilities are part of a scenic, specially designed history and nature hiking route.

Guide Miķelis Yakunovs, +371 28353679.

The Oskars Kalpaks Museum and Memorial Site Airītes is located between Saldus and Skrunda near the A9 highway. The exhibit has extensive information about Colonel Oskars Kalpaks and his battalion, and shows the history of the Latvian National Army and the memorial site Airītes. The exhibit reveals Colonel Oskars Kalpaks as a personality, as a soldier and as a fighter for Latvia's independence. Audio logs in Latvian, English and German are also available as part of the exhibit. They emphasize the importance of the historic events of 1918/1919 in the protecting the statehood of Latvia. The museum building has been restored.

Entry is free; guided tour – for a fee. The complex has a recreation area, a park, an obstacle course, it is possible to take various classes, and there is a seminar hall for up to 30 people.

Atrodas Madonas novada, Murmastienes pagastā, Meža Strodu ciemā, 6km no Varakļāniem.

Apskatāms Brīvības cīņu piemineklis 1. Liepājas kājnieku pulka kaujas vietā, kur viņi 1919. gadā cīnījās pret ” sarkano” karapulku. Netālu no šīs vietas kaujā smagi tika ievainots novadnieks Aleksandrs Lakstīgala. Tika atrasts miris pie tuvējām mājām. Tādēļ arī izvēlēta šī pieminekļa atrašanās vieta.

1936. gada 16. augustā Brīvības cīņu atcerei atklāj granīta Uzvaras pieminekli ( tā tika saukts tā laika presē ), kurā iegravēti vārdi: ” 1. Liepājas kājnieku pulka cīņu, upuru un uzvaras vieta Latgalē, 1919. gada 26. augustā ar asinīm mēs pirkām katru savas dzimtās zemes stūrīti-tā tagad mūsu.” To uzstādīja Rēzeknes aizsargu pulka vadība, iesvētīja Rēzeknes aizsargu pulka vecākais mācītājs Vincents Tomašūnas ar vietējo draudzes prāvestu Kalinku. Atklāšanas parādi pieņēma Zemgales divīzijas komandieris, Lāčplēša ordeņa kavalieris Žanis Bahs. 1950. gadā tas tika nogāzts un sapostīts. 1996. gada 16. novembrī svinīgi atklāja atjaunoto pieminekli, arī par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 78. gadadienai.

Atrodas Rūjienas Centra laukumā.

Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri. Piemineklis atklāts 1937. gada 15. augustā.

Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.

Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs"  ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.

Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc.